Par (ne)zūdošu lietu varētu uzskatīt stopēšanu – kad ceļa malā kāds pacēlis īkšķi un vēlas izmantot Tavu transporta pakalpojumu apmaiņā pret savu laiku.
Man ar stopēšanu saistās tikai labas atmiņas un dažādi pieredzes stāsti. Neesmu stopējusi daudz vai bieži, bet vienmēr tas licies romantizēti un skaisti, kā kaut kas zūdošs, no vecāku jaunības dienām.
Svētceļojums .. un stopēšana?
Pirmās atmiņas par diviem stopēšanas stāstiem ir saistītas ar Aglonas svētkiem. Jā, LATGALE!
Ar mammu taisījāmies iet svētceļojumā, bet laika mums bija tik, cik bija, lai noietu to no Maltas. Tad nu pie Kovšu ezera autobusu pieturā mamma stopēja mašīnu, lai mēs abas tiktu uz Maltu un ietu Svētceļojumā 🙂 Papildus, atceros, ka mamma ir pat stopējusi uz mūsu ielas, lai aizvestu brālim kaut ko uz staciju.
Tas varētu būt.. 2011.gads, es vai nu jau biju pabeigusi devīto klasi vai tikai plānoju sākt mācīties devītajā klasē septembrī. Bija augusts, mamma gāja svētceļojumā, bet mēs ar brāli un tēti devāmies uz Aglonu ar mašīnu. Relatīvi netālu no Aglonas stopēja meitene – tētis nolēma apstāties un viņu paņemt mašīnā, no krūmiem izlēca viņas ceļabiedrs (laikam domāja, ka puisi jau neņems stopējot). Arī viņi devās uz Aglonu, lai gan paši dzīvoja pierīgā. Viņi bija brāļa vecumā (brālis beidza divpadsmito klasi), mēs diezgan drīz sadraudzējāmies un attapāmies kopā nevis svētku misē, bet gan benzīntankā pie izbraukšanas no Aglonas, dzerot Moku ar pienu. Tā pagāja mūsu Aglonas svētki. Uzjautājām, kur viņi paliek – bija plānojuši kaut kur celt telti, bet mēs uzreiz piedāvājām viņiem doties ar mums atpakaļ uz Rēzekni, to apstiprinot ar vecākiem (mums mājās ciemiņi ir pierasta lieta). Tad nu dienu vai divas pavadījām skatoties filmas Riharda istabā un dzerot alu, izklaidējoties. Viņi piedāvāja stopēt pie viņiem – lai iet! Tad nu sadalījāmies stopēt Rihards ar meiteni, es ar puisi (ko pazinu tās divas dienas). Stopējām vairākas mašīnas, katru reizi sūtot sms otrai grupai ar mašīnas numuru, ko nostopējam. Es pat neatceros daudz stāstus, bet galamērķī nonācām un palikām pa nakti pie viņiem, atceros tikai, ka viņi dzīvoja kaut kur, kur bija norāde uz “Spirta rūpnīcu”. Kā mēs tikām atpakaļ mājās? Neatceros, bet laimīgi un veiksmīgi. Tā bija lieliska stopēšanas pieredze, bet tagad, atskatoties, rodas daudz jautājumu.
Kojas un studentu būšana
Kā students, kas dzīvoja kojās ar ierobežotiem naudas līdzekļiem, esmu stopējusi nepieklājīgi maz. Ja būsim precīzi – vienreiz. Paziņa no blakus kojām gan stopēja regulāri un vienreiz aicināja mani līdzi. Aibraucām ar autobusu līdz Ulbrokai un sākām stopēt. Mūs paņem viena mašīna un man uzreiz zvana telefons – zvana brālēns, ar ko praktiski nekad nebijām pirms tam runājuši. Saka: “Kāp ārā nākamajā pieturā, mēs tieši uz Rēzekni braucam”. Tad nu aizgāja baumas par mani kā ļoti aktīvu stopētāju starp radiniekiem, lai gan studentu laikā tā bija un ir vienīgā stopēšana uz mājām.
Par labāko stopēšanas pieredzi par Eiropas naudu
Es esmu piedalījusies vairākos Erasmus un Erasmus + projektos, gan vietējās nometnēs, gan ārzemju braucienos par visdažādākajām tēmām – jauniešu līdzdalību, jauniešu bezdarbu, prasmju veicināšanu, sportošanu un vēl citām.
Bet visiespaidīgākā prātā vēl arvien ir palikusi vietējā pieredze, kad Eiropas Savienība maksāja par mūsu stopēšanu Latvijā. Tas viss notika Siguldā ar nosaukumu “Reach the border” un galvenais pieredzes mērķis bija no turienes sasniegt kādu no valsts robežām ar konkrētu apmēru finansējuma, sadaloties starptautiskās komandās un intervējot vietējos par viņu pieredzēm saistībā ar dzīvošanu pierobežā. Manā komandā bija lietuvietis un itāliete. Mēs izlēmām doties līdz Valkai / Valgai un sasniegt Igaunijas – Latvijas robežu. Mums bija trīs dienas, lai to izdarītu, tad nu saplānojām aptuveno maršrutu un devāmies ceļā.
Uzdevums, šķietami pavisam vienkāršs, uzzināt, kā dzīvo cilvēki peirobežā ar pēc iespējas mazākiem līdzekļiem sasniedzot vairāk- saplānot savus tēriņus, iekļaujot naktsmītnes, transportu un pārtiku, izplānot savu laiku tā, lai laikā būtu atpakaļ un, pats galvenais, piedzīvojuma maršrutu. Tas projektā bija labākā daļa, jo nav noteiktu gala mērķu vai maršrutu, viss plāns rodas procesā un komandas sadarbības rezultātā. Gala rezultāts ir atkarīgs tikai un vienīgi no pašas komandas un tās dalībnieku iniciatīvas un atjautības.
Galu galā izvēlētie gala punkti robežu sasniegšanai iezīmējās pa visu Latviju- Ainaži, Valka, Daugavpils, Eleja, Liepāja, Ventspils, Kolka. Katrs maršruts iezīmēja savu neatkārtojamu stāstu, ko radīja projekta dalībnieki. Katrs stāsts tika izdzīvots dažādi- braucot ar autobusu, stopējot, paliekot kempingā teltī, pie paziņām vai pie lieliskiem nepazīstamiem cilvēkiem, kas pieņem savā mājā. Iepazīstot lērumu ar atsaucīgiem cilvēkiem un attīstot savas komunikācijas spējas, iegūstot jaunu informāciju un apmainoties ar kontaktiem, izjūtot pierobežas neatkārtojamo atmosfēru un redzot, kā multikulturāla vide ietekmē ikkdienu un ikkatra cilvēka dzīvi.
Apzinājām pierobežas stāstus, lielākos ieguvumus, dzīvojot pierobežā un fizisko robežu neeksistēšanu dabā. Izklāstītie robežu stāsti bieži vien runāja par pagātni, kad robežas bija jūtamas, redzamas un vistiešāk ietekmēja ikdienas dzīvi, bet tagad ir pārvērtušās par robežām tikai apziņā, ka tādas pastāv, bet realitātē nozīmē tikai robežstabiņu, kurš nevienu nespēj ietekmēt.Projekts pierādīja, ka arī trijotne, kurā nav neviena latvieša, spēj tikt galā ar uzdevumu- uzzināt, kā tad ir dzīvot valsts pierobežas zonā, tāpat arī pierādījām, ka latvieši ir atsaucīgi un ar prieku ņem stopētājus (kas,patiesībā,mūs ļoti izbrīnīja), un ir iespējams sasniegt robežu neizmantojot sabiedrisko transportu.
Mūsu trīs dienu pieredzē sastapām gan vīrieti, kam galvenā profesija ir nagu apgriešana govīm, kas veda piekabi, gan arī braucām ar pārceltuvi, ciemojāmies Straupes atkarīgo centrā un nostopējām meksikāni, kas ir kopā ar latviešu meiteni. Ap Strenčiem arī nostopējām policijas mašīnu, kas ne tikai mūs aizveda līdz nākamajam pagriezienam, bet arī iedeva atstarotājus drošībai. Valmierā aprunājāmies ar vietējo mācītāju un katrā ciematā intervējām vietējos iedzīvotājus.Abas naktis gulējām Couchsurfing atrastās naktsmītnēs – mana vienīgā pieredze ar Couchsurfing ir tieši Latvijā – vienu nakti pie Vidzemes augstskolas pasniedzēja, kas mūs laipni izveda ekskursijā un parādīja Rietekļa kadiķi, bet otru pie meitenes pašā Latvijas pierobežā.
http://reachtheborder.eu/projects/missionaryofjoy/ – video par pieredzi (diemžēl nav pieejams)
Sastaptie stopētāji
Kopš pati braucu ar mašīnu, nemaz tik bieži neesmu redzējusi stopētājus, vēl retāk tos vedusi. Tomēr pāris reizes ir gadījies – vienā gadījumā tā bija veca kundzīte, kurai nebija citas iespējas tikt atpakaļ no kapiem, otrā gadījumā vīrietis, kas bija pāris minūtes nokavējis autobusu un pat atstāja man 2 euro par aizvešanu pāris kilometrus tālāk.
Bet pēdējais gadījums bija, braucot uz Igauniju šovasar. Sākumā jau pabraucu garām, bet tomēr paspēju nobremzēt, jo pamanīju izteiksmīgi ģērbtu vīrieti ar baltu cepuri stopējot. TIklīdz viņš iesēdās, uzreiz sāka runāt un norunāja visu stundu, ko kopā braucām – runājot piecās valodās, esot ebrejs, kura senči esot bēguši no Karēlijas, viņam esot desmit bērni un katru reizi, braucot mājās, viņš sievai vedot rozes. Krāšņi stāsti ar jauku humoru. Beigu beigās aizvedu viņu līdz mājām un viņš mani pacienāja ar sava dārza gurķiem.
