Atvaļinājums iegriezās neparedzētā gultnē un deva iespēju doties uz Venēciju. Patiesībā, ideja radās Igaunijā, kad padziļināti ieinteresējos par mazpilsētu atjaunotajiem centriem – par tiem lasot, uzzināju, ka šogad Venēcijas arhitektūras biennāles Igaunijas paviljona tēma ir tieši par šo tēmu.
Rakstīju paziņai, kas tieši bija Venēcijā, lai aiziet un mani ar to iepazīstina, bet viņa liktenīgi norādīja, ka es pati varētu atbraukt, jo biļetes un palikšana lēta. Tad nu sāku arī meklēt biļetes, trešdien atgriezāmies no Igaunijas, ceturtdien nopirku biļetes un sestdien jau lidoju uz Venēciju. Lai gan sākotnējais iemesls bija arhitektūras biennāle, protams, man arī vienkārši vajadzēja atpūtu un šis bija viennozīmīgi vajadzīgs solis, kā arī apzināts solo-trip jeb braucu vienatnē, lai mazliet izslēgtu ikdienu.
Ar ko lai sāk?
Venēcijas kopējā sajūta
Protams, kanāli. Nebeidzami tiltiņi. Zaļganais ūdens un tipiskā Venēcijas arhitektūra. Izrādās, ka ir atsevišķs arhitektūras stils – Venēcijas gotika, kurā ir jūtamas ietekmes no Bizantijas un Islāma. Izšķirstot fotoattēlus, nojaušu, ka tā mani ir visnotaļ piesaistījusi Venēcijā. Krāsu ziņā intuitīvi Venēcija saistās ar brūnās krāsas nokrāsām – gan jumtos, gan fasādēs, gan arī pilsētas noformējumā, kā arī zaļganīgo kanāla krāsu, kas pavada visa ceļa garumā. Šaurās ieliņas un nebeidzami pagriezieni. Katru dienu nomaldos vismaz desmit reizes, jo nav vienkārši izlīkumot līdz nepieciešamajai lokācijai. Ja eju bezmērķīgi – tad tas ir tieši nepieciešamais, neparedzēti skati. Ja liekas, ka esmu sapratusi Venēcijas loģiku, šķiet, ka pazīstams stūrītis un liekas, ka zinu, kur ir jāiet… un atkal apmaldos. Google maps patstāvīgi liekas, ka es eju pa kanālu, ka atrodos pilnīgi citā ielā, citā pilsētas lokācijā.. Nemitīgi nenogriežos kādā mazmazītiņā ieliņā, kas ir tik šaura, ka ir grūti paiet garām kādam cilvēkam, kas nāk pretī.
Tūristi un tūrisma megapole
Viennozīmīgi, Venēcija ir populārs tūrisma galamērķis – pirms es te nonācu vienlaicīgi redzēju vismaz trīs kompānijas, kas bija devušās uz šejieni atpūtā un lidostā atgriežoties satiku paziņas, kas dodas uz Venēciju. Gan lētās aviobiļetes (turp-atpakaļ man izmaksāja 109 EUR, paziņa iegādājās biļetes par kopā 35 eur). Te viss mūsdienās ir radīts tūristiem – katrā mazieliņā ir suvenīru veikals, katrā laukumā pa trīs kafejnīcām, pat visnomaļākajā. Lai gan naktīs šo lauciņu tomēr ir ieņēmuši ārzemnieki (bieži vien indieši), tad dienā lielākoties var redzēt vietējos, kam tā ir galvenā nodarbošanās. Attieksmes ir ļoti dažādas – no vienas puses, var just, ka tūristu ir daudz mazāk, kā vienmēr, veikali uzstājīgi rāda, ka viņiem ir milzīgas atlaides, kafejnīcās mēģina ievilināt atsevišķi viesmīļi, bet no otras puses, it kā cilvēku netrūkst. Interesanti, ka šoreiz visapkārt ļoti daudz dzirdēju tikai un vienīgi itāļu valodu, patiesībā, daudzi pakalpojumu sniedzēji arī runāja tikai itāļu valodā, varēja just, ka ir ļoti daudz vietējo tūristu tepat no itālijas. Ik pa laikam dzirdēju krievu, poļu, vācu un angļu valodu.
Visvairāk šķietami nepierasta klusuma un tukšuma varēja just parasti tūristiskajās salās Murano un Burano – var teikt, ka tajās bija tukšas ielas un pietiekami vientuļi suvenīru tirgotāji. Šķita, ka ir daudz klusāk, vientuļāk pat.
Salas
Murano ir pazīstama ar savu stikla tradīciju – kopš 1291. gadā Venēcija, baidoties no ugunsgrēkiem, izraidīja visus stikla pūtējus, tie centrējās šajā salu kopumā. Nonākot te ar ūdens taxi un izkāpjot laukā, nebija īsti saprotams, kā te viss ir plānots, diezgan drīz nomaldījos salas iekšienē. Visa piekraste bija pilna ar dārgiem, ekskluzīviem stikla veikaliem, kādā pat iemaldījos iekšā uz bezmaksas meistarklasi, kurā demostrēja to, kā pūš stiklu – lai gan savulaik to biju vērojusi Līvānos, tik un tā bija diezgan jauki skatīties, kā tik drīz top stikla zirgs. Murano centrs ir vairāku kanālu tīkls, ap kuriem, protams, neskaitāmi stikla izstrādājumu veikali, kur var nopirkt sākot no maziem piekariņiem, līdz pat lustrām, vāzēm un jebkam iedomājamam. Ņemot vērā, ka trešajā veikalā pēc kārtas bija ļoti lidzīgs piedāvājums, mazliet zuda ticība šim visam (īpaši ņemot vērā lielās cenu atšķirības), bet ok.
Burano bija pēc sajūtām krāšņāka sala – daudzkrāsainās mājiņas, tik burvīgas, ka gribas katru iemūžināt. Sala arī likās vēl tomēr kaut cik autentiska, pat neskatoties uz to, ka galvenās ielas sastāv no suvenīrveikaliem. Kas man tiešām patika – varēja redzēt, ka tā ir vietējo nodarbošanās UN viņiem tas patīk! Burano ir zināma ar savām mežģīņu tradīcijām un izšuvumiem, ko veido vecākā paaudze. Jāatzīst, ka ĻOTI instagramīga lokācija 🙂 Bet priecē, ka te arī mazas detaļas un sīkumi piesaista!
Ikdiena tūrisma megapolē
Tas, par ko es aizdomājos šajā ceļojumā itin bieži, bija praktiskā ikdiena, dzīvojot tūrisma megapolē, kas ne tikai ir piesūcināta ar tūristiem, piedāvājumiem, suvenīriem, bet principā elpo ar tūrismu un no tā pārtiek.
Kopumā, sabiedriskais transports Venēcijā ir pietiekami efektīvs – pa lielo kanālu un arī iekšienē pa mazo kursē sabiedriskais transports – ūdens taxi, kas pietiekami bieži piestāj konkrētās pieturās – to pietauvo ar biezu virvi pat pavisam smalkas meitenes, iekāpj tūristi un ūdens taxi dodas tālāk. Pastāv diennakts biļetes, kas šķietami ir visērtākais un izdevīgākais variants. Lai gan daudz piedāvājumu tūristu braucieniem uz salām, izrādās, ka arī ar parasto sabiedrisko tur var nokļūt. Līdz ar to, ar diennakts biļeti ne tikai izbraukāju salas, bet arī iekšējos kanālus un iepazinu Venēciju “no malas”. Izskatījās, ka ļoti daudzi vietējie arī lieto šo pašu pārvietošanās veidu.
Tīri praktiski, mani ieinteresēja, kā ir ar ikdienas pakalpojumiem – no rīta redzēju, ka ir īpaša laiva, kas savāc atkritumus un tos transportē. Ātrajai palīdzībai ir atsevišķs Depo pie slimnīcas, arī kā laiva. Redzēju arī Sarkanā krusta laivu ar sanitāru, kas iecēla guļošu slimnieku laivā, arī policija tāpat pārvietojas pa kanāliem.
Šī bija pirmā reize, kurā apzināti sāku ieskatīties vietējos cilvēkos – un lūgt atļauju viņus iemūžināt. Katru reizi, kad prasīju, vai varu viņus nobildēt, viņi sākotnēji nodomāja, ka vēlos, lai bildē mani, bet tad bija ļoti priecīgi un pārsteigti, ka vēlos nibildēt viņus šajās ielās, pārdevējus pie saviem stendiem, pārīti vietējo, kas rociņās sadevušies dodas iepirkties, mūķeni, kas pārvietojas ar kuģīti. Viņi bija ļoti nozīmīga daļa šīs pieredzes un stāsta. Un tiešām bija ļoti iepriecināti, ka kādam viņi interesē.
Reliģija un mazie simboli
Itālija ir izteikti katoļticīga valsts. To apliecina ne tikai neskaitāmās baznīcas un pilnīgi katra stūra un katrā saliņā (dažās no tām renesanses mākslinieku gleznas), bet arī ikdienas simbolika uz mājām, kas tik raksturīga dienvidu puses valstīm (daudz fiksēts Portugālē un Spānijā).
Kas arī dienvidiem raksturīgi – mirušo attēli ielās, lai kopiena zina, kad paredzētas bēres. Likās ļoti savdabīgi arī redzēt uz balkoniem reliģiskās figūras. Baznīcu laukumos ierīkotas kafejnīcas, kurās vilina iekšā, uz katra stūra maza svētvietiņa.
Ēdiens
Protams, Itālija saistās ar gastronomisku izēšanos – trīs dienās izbaudīju gan autentisku lazanju, gan picu un pastu visdažādakajos izpildījumos, gan arī neskaitāmus vislabākos saldējumus, no kuriem varētu pārtikt. Laikam īpaši paveicās ar naktsmītni, kas jau tāpat bija ar ievērojamu atlaidi Booking, bet bija arī iekļautas vakariņas ar trīs ēdieniem un ļooti garšīgu tradicionālo izpildījumu. Protams, ikdienu krāšņāku padarīja kafija dažādos izildījumos, kruasāni, citas ņammas.
Arhitektūras biennāle
Ok, patiesībā galvenais iemesls, kāpēc nonācu Venēcijā, bija Venēcijas arhitektūras biennāle, par kuru ieinteresējos, lasot par Igaunijas pieredzi mazpilsētu centru uzlabošanā kaut kur Viljandos. Jāsaka, ka Venēcijas sajūtu noķēru pirmās dienas pēcpusdienā un jau tad sapratu, ka jāmaina vide un jādodas uz biennāli. Arhitektūras biennāle norisinās divās galvenajās norises vietās. Šī gada virstēma bija “How will we live together?” jeb, kā mēs kopā dzīvosim?
Tēma tika apskatīta daudzpusīgi – gan par “kopādzīvošanas” telpām, komūnām, kopienām, kopienu centriem, kultūras namiem, urbāno telpu, gan arī par futūristiskiem konceptiem kā kosmoss, tehnoloģiju ienākšana mājas vidē un arī ietekmi uz vidi. Biennāle raisīja diskusiju arī par dažādām robežsituācijām, liminalitāti un krīzēm, reakciju uz tām saistībā ar urbāno vidi un telpu iekārtojumu, kā arī robežu starp urbāno un rurālo.
Tēma, kas tomēr mani visvairāk aizrāva, bija par iztukšošanos un sarukšanu – to apskatīga gan jau minētais Igaunijas paviljons, gan arī Rumānija, uzsverot tieši monoindustriālo pilsētu pieredzi, daudzās tukšās telpas un publisko telpu. Kopumā, interesanti bija piedzīvot tik dažādās interpetācijas par tematu, īpaši nacionālajos paviljonos. Varēja just gan to, ka katra valsts to skatās no savu vajadzību perspektīvas, gan arī izaicinājumiem un iespējām.
