Andris jau laiciņu vēlējās tikt uz Dvietes palieni, pavasarī tur būtu jābūt īpaši jauki, tāpēc uzaicinājām līdzi draugus un pēdējā dienā pirms tika izsludināts ierobežojums, ka ārā drīkst uzturēties tikai divatā, devāmies ceļā.
Sākām ar ciemošanos Kaldabruņas skolā, kurā saimnieko biedrība “Ūdenzīmes” un mana tēta klasesbiedrene Ieva. Viņi iepriekš apdzīvoja mākslinieku kultūras centru Undīne Jūrmalā, bet tagad jau kopš 2007. gadā mājo Kaldabruņas skolā. Skolā ierīkots Pļavas muzejs un var iegādāties ārkārtīgi skaistas stikla rotas. Ārā vasarā norisinās siena svētki un ierīkota lapenīte tējas dzeršanai, bet darbnīcās vairākas ierīces, ar kurām darboties. Skola ir liela un plaša, tās sienās dzīvojas bišu strops. Padzērām kafiju un tēju, un bija arī laiks doties tālāk.
Pa ceļam iebraucām Bebrenē, kurā ir muiža un pats ciems ir zināms ar savu profesionālo vidusskolu, kas īpaši specializējas zirgkopībā. Tāpat arī mēs Bebreni zinām ar to, ka šeit nemitīgi norisinās web translācija un mēs varam apsaktīt Bebrenes bebru. bebrene kopumā atstāj ļoti labu iespaidu kā sakopts ciems ar daudzām ļoti jaukām inicatīvām.
Nonācām arī savā galamērķī – Dvietes palienē. Jau iepriekš bijām šeit bijuši, bet izrādījās, ka neko vairāk gan nevaram apskatīt, tiekam tikai skatu tornī, no kura varam attāli vērot savvaļas govis. Te mums nepaveicās tik ļoti, kā Papes dabas parkā, kurā tikām izvesti individuālā ekskursijā pa parku. Govis jaukas, pie tam paveicās, ka diezgan tuvu tās arī apskatījām. Nolēmām doties uz Dvieti un pa ceļam iebraucām apskatīties alpakas un tikām otrā Putnu vērošanas tornī. Šajā gan bija iespējams pastaigāties pa savvaļas govju teritoriju, tiekot līdz putnu vērošanas tornim un arī tās apskatīt krūmos.
Dvietē nebijām bijuši, tāpēc tā šajā braucienā laikam pārsteidza visvairāk. Interesanta, savdabīga baznīca, sakopts ciems, visapkārt norādes, ka sākas Dvietes paliene un gandrīz vai izskatījās, ka arī ciemā dzīvojas govis, lai gan neesmu par to pilnīgi pārliecināta.
Ilūkste patika jau pirmajā reizē, kad te bijām – ļoti koncentrētas reliģiskās būves, vienuviet, uz viena mazā pilsētas centrālā skvēriņa, izvieotjušās katoļu, luterāņu un pareizticīgo lūgšanu vietas, bet pilsētas dīvainākais veidojums, kas jau atkal liek uzdot jautājumus ir pareizticīgo sieviešu klosteris, kas izceļas ar savu īpatnējo ēkas struktūru.
Visi esam izsalkuši, tāpēc sākam Ilūkstē meklēt restorānu. Tādu gan neatrodam, bet tiekam pie garda vietējā fast-fūda, kuri piedāvā gan kebabboxus, gan wokus, gan burgerus un frī kartupeļus. Tirgojas parastā kioskā, līdz ar to ēdam pilsētas centrālajā svērā.
Tālāk dodamies uz oriģinālo Dinaburgas pils atrašanās vietu, bet pa ceļam mūsu uzmanību piesaista interesanta baznīca Juzefovā.
Dinaburgas pils maketu atrodam tikai ar īpašu piepūli, jo izrādās, ka tā vieta, kur esam atbraukuši, nemaz nav tā, kur iepriekš bijusi pils, bet mums ir jāiziet maza dabas taka, lai tur nokļūtu. Gandrīzvai aizbraucām projām, neredzējuši maketiņu .
Dodamies uz parku, ko sauc ļoti iedvesmojoši par “Stalkers” – tā ir vieta, ko izveidojis bijušais Daugavpils mērs – miljonārs – un tā apvieno ļoti savdabīgu šarmu ar ļoti daudziem jautājumiem. Te vijas kišmiš ar rozīnēm un vēl Ķīnas imperators ar Latgales mūriem. Par ieeju samaksājam 2 eur un droši vien vairs īsti iemesla braukt nebūs, bet toties būsim tur bijuši.
Brauciena nobeigumā dodamies uz manā kartē ielikto karodziņu – Borovkas naftes bāzi. par to uzzināju kaut kā pavisam nejauši un tā patiešām nebiju neko daudz par to dzirdējusi, neviens cits arī nē. Bet atklājās, ka tas ir vesels ciemats meža vidū, kādreizējā naftas bāze ar milzīgu, mežonīgu teritoriju. Tur bija viss – dzīvojamās mājas, loģistikas infrastruktūra, dzelzceļš, tvertnes, šķūņi, bunkuri! Ļoti interesanti un žēl, ka nebija vairāk laika, lai to visu izložņātu, jo jau kļuva tumšs, bet var redzēt, ka tā ir iespaidīga teritorija ar vēl daudz nezināmā un izpētāmā. 
