Lietuvas izbrauciens (23.06 – 24.06.2020)

Mēs diezgan bieži bēgam no svētkiem, bēgam gan no banalitātēm, gan arī no neveiklībām, gan tā, ka Andris gribētu vienkārši gulēt mājās, bet es svinēt līdz rītam, bet kopā ar viņu. Tad nu kompromiss parasti ir braukt kaut kur projām. Šoreiz ilgi domājām- braukt uz Igauniju vai Lietuvu, jo vairāk vai mazāk, tās bija vienīgās opcijas, ko paspēt divu dienu laikā. Iepriekšējā vakarā pie mums atbrauca Aina un jau vakarā izlēmām, ka brauksim uz Lietuvu, lai nav daudz jānobrauc. Tik un tā beigās sanāca savi 1000 km, bet Igaunijā viennozīmīgi būtu vēl vairāk.

Braucot uz Lietuvu caur ierasto ceļu, piebraucām pie uzraksta “Randene”, kas atrodas pirms iepriekš tik skaistās koku alejas, kas veda uz robežu, kas tagad ir vienkārši šoseja ar pietiekami komiski sastādītiem maziņiem, neciliem kociņiem iepriekš dižās alejas vietā. Iedomājāmies aizvest Ainu uz Kalkūniem.

Kalkūnos ir ārkārtīgi skaista ēka, Kalkūnes muiža, kurā kopš 1927. gada atradies arī Grīvas zīdaiņu nams, vēl arvien arī uz ēkas ir uzraksts, kas par to liecina, līdz ar to, jau gandrīz simts gadu muiža darbojas kā bāreņu nams, arī šobrīd tā teritorijā atrodas sociālās aprūpes nams “Kalkūni”. Tomēr izskatās, ka vecā ēka ir pavisam aizmirsta un nebrīnīšos, ja agri vai vēlu tiks atzīta par “vidi degradējošu” un nojaukta..

Iekšā Kalkūnē netikām, jo slēgta teritorija, devāmies tālāk uz Ēģipti. Ēģiptes jeb saukts arī par Vilkumiestu, ciems veidojies pie pasta stacijas un Laucesas ezera, bet šobrīd no ciema saglabājušās tikai luterāņu baznīcas drupas.

Iebraucām Lietuvā.Mūsu pirmā apskates vieta bija iemīļotā Palūše. Iemīļotā, jo jau vismaz divreiz esam braukuši uz šejieni atpūsties, Palūše atrodas Aukštaitijas nacionālajā parkā, kurā ir ārkārtīgi labi attīstīta ūdens infrastuktūra un tūrisms. Te pie katra ezera ir gandrīz visu veidu ūdenssports un iepriekš te arī nakšņojām teltīs kokos un divreiz supojām ezerā. Šoreiz tikai apskatījām Palūšes baznīcu, kas skaitās viena no vecākajām Lietuvas koka baznīcām.

Viens no gala mērķiem bija Labanoras reģionālais parks. Tajā izgājām meža – purva taku, kas nebija īpašs pārsteigums, bet tajā it kā esot vērojamas senu apmetņu kapa vietas un arī mežs esot pilnīgi neskarts vairākas desmitgades. Nebija tā, ka ļoti iedvesmoja, bet bija tīri ok pusdienlaika pastaiga.

Pats Labanoras ciems gan bija patiešām ļoti interesants un autentisks, sajūta bija kā etnogrāfiskā parkā ar koka apbūvi. Īpaši interesanta bija koka baznīca.

Patiesībā, gribējās vēl izstaigāt visu ciemu un apskatīt arī reģionālā parka citus labumus, bet to citreiz. Dažas mājas atgādināja Baltkrieviju vairāk, kā Lietuvu.

Pats galvenais Labanoras reģionālā parka apskates objekts, kas jau iepriekš parādījās visos meklējumos un arī bija mūsu mērķis, bija interesanta izskata skatu tornis. Gan igauņi, gan lietuviši ir prasmīgi atkoduši, ka skatu torņi paši par sevi var būt kā apskates objekts. Jau iepriekš jūsmojām par skatu torni Igaunijā, kas izskatās pēc milzīgas ligzdas, gan arī Lietuvā pie Biržiem ir skatu tornis, kas izskatās pēc pusmēness, tāda skata pēc vien ir vērts to apmeklēt, un principā jau ir vienalga, kāds skats būs redzams no paša torņa. Mums gan kaut kā visi skati torņi ir viena izskata un vairāk vai mazāk standarta.

Pie paša skatu torņa blakus kempings, no torņa varēja vērot, ko viņi dara un apskatīt lielu ezeru. Tas arī vairāk vai mazāk viss. Mūsu nākamā pietura, uz kuru speciāli braucām, bija Četrdesmit tatāru – ciems, kur jau izsenis dzīvo tatāri. Jau iepriekš te bijām bijuši, bet vēlējāmies to parādīt arī Ainai. Ciems atrodas burtiski VIļņas pievārtē.

Pietuvojoties Trāķiem, iečekojāmies savās naktsmītnēs un devāmies uz Eņģeļu kalnu, kas bija pāris koka skulptūras uzkalniņā, kaut kas starp Krusta kalnu un mūsu Aglonas Karaļkalnu. Taču mūsu un daudzu citu apmeklētāju uzmanību vairāk piesaistīja milzīgais un simpātiskais magoņu lauks otrpus ceļam, kuram priekšā ne tikai bija novilkta dzeltenā lente, bet ar traktoru to apsargāt bija atbraucis, kā izskatījās, arī pats saimnieks, lai viņa labību neizbradātu fotografētiesgribētāji un Jāņu vainagu pinēji. Cilvēku daudz un visi attālināti fotografējās laukā, mēs arī.

Pabraukuši vēl kādu mazu gabaliņu, līdām jau nākamajā pļavā bildēties. Kā nekā, Līgo taču!

Devāmies jau uz Trāķiem. Trāķi ir izteikts tūrisma galamērķis, kas sastāv no restorāniem, ūdenssporta, suvenīrvietiņām un vienkārši interesantiem skatiem. Kopumā, pilsēta sakopta,  ar interesantu koka un arī modernisma arhitektūru, viennozīmīgi apskates vērta, ne tikai pils dēļ, bet arī pašas pilsētas dēļ.

Trāķos mūsu lietuviešu draugi ieteica obligāti nogaršot Senine Kibine, ēdienu, kuru, likās, būs baigi jāmeklē, bet izrādījās, ka Trāķos pilnīgi katrā restorānā šis ēdiens ir pieejams un ar to lepojas, pārdod un pievilina tūristus. Ēdiena ziņā tas ir liels pīrādziņš ar pildījumu – dažādas gaļas vai arī dārzeņi / sēnes lielākoties. Tad nu klāt arī paņēmām auksto zupu (lietuviešiem tradicionāli to ēst ar vārītiem kartupeļiem) un arī vietējo alu.

Labi paēduši, gājām no visām pusēm apskatīt pili. Pils vislabāk izskatās no attālumā, iekšā netikām, jo darba laiks bija beidzies, bet galīgi nepalika sajūta, ka esam jebko palaiduši garām. No visiem rakursiem pili sabildējuši, apstaigājām arī tai apkārt un pamazām devāmies atpakaļ uz naktsmītnēm. Mūs sagaidīja skumjš pārsteigums veikalā – bijām aizmirsuši, ka Lietuvā pilnīgi visur alkoholu tirgo tikai līdz plkst. 20.00, bet uzpildes stacijās netirgo vispār. Tad nu Līgo vakarā palikām ar vienu nejauši līdzpaņemto vīna pudeli, bet tas bija tieši laikā Līgo svinībām dārzā.

Trāķu “jaunais” centrs veidots ar vairākām masīvām modernisma būvēm – administrācijas ēku, kultūras namu un citām centra būvēm, centrālais jaunā centra objekts ir milzīga administrācijas ēka, kas stilistiski centusies atdarināt pili, vismaz tā viennozīmīgi bija pirmā asociācija.

Centrā daudzas koka mājas meklē jaunu saimnieku, dažās var redzēt, ka vietējie iekārtojuši skulpūru dārziņus vai kā citādi izdaiļojuši iekšieni. Vairākas tieši modernisma laikmeta ēkas izskatījās nolaistas vai aizaugušas ar krūmiem un pamestas. Viena no tām, kā izskatījās, ir bijis restorāns ar skatu uz ezeru uzkalniņā un interesantām vitrāžām.

Trāķi ir vienmēr bjuši ļoti multikulturāla un ar dažādām etniskajām grupām saistīta vieta, no kurām interesantākā grupa ir Krimas Karaimi, kas te apmetušies kopš 1397. gada un saglabājuši savas tradīcijas, pateicoties īpašajām tiesībām. Arī vietējais iepriekš minētais ēdiens Kibinai ir tieši šīs etniskās grupas mantojums.

Arī Trāķos brīžiem ir sajūta kā etnogrāfiskajā muzejā, kas tomēr saglabā dažādu laikmetu mantojumu un apvieno mūsdienīgo ar seno. Iegājām arī Trāķu katedrālē, lai apskatītu Trāķu dievmāti, kas, patiesībā, ir cieši saistīta ar Aglonas Dievmātes attēlojumu un kādu laiku bijusi arī Aglonā.

Viens no mūsu plāniem Lietuvā bija pasupot, tāpēc beidzot atradām vietu, kur pie Trāķu ezera var iznomāt supus un ļoti laimīgi supojām pa ezeru, apskatot gan pamestās laivu piestātnes pie ezera, kas, patiesībā, mums bija daudz interesantākas par pašu Trāķu pili, gan arī no attāluma apskatot muižu, uz kuru bijām plānojuši doties pēc draugu ieteikumu, bet, no ezera to apskatīdami, tomēr izlēmām lieki nebraukt.

Laimīgi stundiņu pasupojuši, devāmies uz Varniku purva taku, kura bija pārpilna ar mašīnām (kas gan vairāk stāvēja uz tuvumā esošo pludmali) un arī cilvēku takā netrūka. Varniku taka bija gan pa mežu, gan purvu, gan arī purvā atradām Raseni.

Pa ceļam iebraucām vēl vienā iepriekšējā Lietuvas galvaspilsētā, kur bijām bijuši, Kērnavā. Nemaksājām par ieejas maksu, bet no sāna apskatījām paklaniņus, ko bijām jau iepriekš redzējuši. APskatījām skaistās mozaīkas pie baznīcas, iebraucām vietā, kas izskatījās pēc ēstuves, bet mūs tur salamāja, ka šī esot galerija un mums var uztaisīt kafiju, bet lai vispār nesapņojam par ēdienu. Braucām uz vietu, ko Andris atcerējās kā sapņu sēņu zupas maizes bļodiņā vietu, bet tur bija tik milzīga rinda, ka aizbraucām tālāk, jo ēdienkartē gardās zupas vairs arī nebija.

Ēdienu atradām savā iemīļotajā vietā netālu no Zarasai – Šlyninkos vandens malūnas . Jau iepriekš te bijām ēduši un gājuši ekskursijā, arī šoreiz šī vieta mūs nepievīla, bija ārkārtīgi garšīgi un nogaršoju vēl citus lietuviešu tradicionālos ēdienus – Kaldunai, kas ir būtībā lieli pelmeņi un vēl citu gardu ēdienu. Viennozīmīgi iesakām šo vietu – lēti, viss no vietējām izejvielām, nopērkami milti un vēl daudz kas cits. Tiešām viss ļoti kvalitatīvi.

Zarasos izpeldējāmies un tā arī mūsu divu dienu ceļojums tuvojās beigām, jo jau pēc pāris stundām bijām laimīgi mājās. Kopumā jāsaka, ka Lietuva ir lielisks galamērķis, it īpaši tiem, kas vēlas ērtu atpūtu pie dabas, daudz labiekārtotas infrastruktūras pie ezeriem, tiešām sakoptas pilsētas un ciemi, ēstuves pie ceļa lielākoties neliek vilties, ir lētas un ēdiens garšīgs, naktsmītnes arī šķiet mazliet lētākas kā pie mums. Kopumā, apskaužami jauki viss, gan iekārtots, gan uzturēts, gan var redzēt, ka visas vērtības tiek izceltas un gadu gadiem uzturētas. Apskaužams arī fakts, ka var redzēt lielu plūsmus lokālā tūrisma, kur vietējie brauc un izmanto tūrisma pakalpojumus. Mēs ilgi spriedām par to, kāpēc Latvijā tik ļoti maz izmantota un nav attīstīta dabas tūrisma infrastruktūra. Protams, mēs varam runāt par atsevišķiem objektiem un konkrētiem piedāvājumiem, bet mums reāli akūti kritiski trūkst kompleksa piedāvājuma, kas būtu moderns, interesants, ērts un lēts, kā arī nebūtu vienkārši atsevišķs piedāvājums, bet apvienotu visu nepieciešamo – aktīvu atpūtu, ēšanu, gulēšanu. Tepat pie Rāznas ezera un simtiem citu ezeru īsti piedāvājuma nav, vien pāris naktsmītnes un aktīvās atpūtas piedāvājumi, kas ne vienmēr sadarbojas savā starpā un bieži vien piedāvā to pašu vai ļoti novecojušu infrastruktūru par nesamērīgi augstu cenu. Lietuvā daudz runājām par to, ka šeit var redzēt iekoptas vietas, kas jau izsenis te bijušas un domājām, kāpēc pie Latvijas ezeriem, arī vietās, kur iepriekš bijušas atpūtas bāzes, neattīstās tūrisma produkti (reti).  Kopumā, ļoti izdevies brauciens un brauksim vēl, kad gribēsim kvalitatīvi atpūsties pie ezeriem, lai gan paši bieži vien dzīvojam Rāznas ezerā.

 

Ir ko piebilst: