2017. gada 1. maijā māsa sarakstījās Dundagas parkā un mēs devāmies nelielā ceļojumā, un vienojāmies, ka tagad šajā datumā katru gadu dosimies kopīgā ceļojumā. Nākamos gadus nācās izlaist – ta māsa ar vīru bija Horvātijā, tad Regita Amerikā. Bet kopš visi ir nedaudz ieslodzīti savās valstīs, nekur tālu aizmukt nesanāk – pagājušajā gadā devāmies Kurzemes braucienā un šogad, pēc ilgas domāšanas, spriešanas un pat dažiem nebūtiskiem strīdiem, nolēmām sākt braukt pa Latvijas robežu. Izbraucot no Rīgas doties līdz Igaunijas robežai, un tālāk – cik tālu tiksim, cenšoties turēties pēc iespējas tuvu robežai.
30.04.2021 - piektdiena
Veczemju klintis
Par Veczemju klintīm es neko daudz pastāstīt nevaru.
Instagramīgs apskates objekts priekš tūristiem.
Apstaigājām, palidinājām dronu, dabūjām daudz smuku savā bezjēdzībā bilžu…
Un devāmies tālāk.
Skaņkalne
Mani jau vairākus gadus interesē kāpēc pretī Rīgai, tās paspārnē, neizveidojās otra nozīmīga pilsēta. Skaņkalne – pilsētele otrpus Mazsalacai kādreizējās Skulberģu vai Kolbergu muižas vietā. No interesantā šeit ir pareizticīgo baznīca. Pieļauju, ka tā celta XIX gadsimta Vidzemes pravoslavizācijas (jēdziens pats uzrakstījās, bet izskatās labi, atstāšu un ņemšu līdzi valodā) laikā.
Tomēr laikam nē, apskatījos, ka baznīca celta jau pašās XIX gadsimta beigās, bet pravoslavizācijas process ilga no XIX gadsimta vidus līdz, šķiet, astoņdesmitajiem gadiem. Bet tik un tā izskatās pēc šim laikmetam raksturīgas pareizticīgo baznīcas Vidzemē.
Mazsalaca
Mazsalaca ir vieta, uz kurieni braucām klases ekskursijā… es pat nezinu kurā klasē.
Manā vērtību sistēmā Mazsalaca būtu daudz augstākā pozīcijā, ja šeit nebūtu slaveno klinšu, pilsētiņa jau diezgan jauka, tāda īsta kanoniska Vidzeme.
Bet nedaudz traucē to tvert skolas ekskursiju metropoles statuss (tikko padomāju, ka varbūt arī manu attieksmi pret Rundāles pili varētu skaidrot ar to pat?).
Kārķi
Veckārķu muižu XX gadsimta sākumā nopirka slavenā inženiera un Rīgas pilsētas galvas Georga Armitsteda (George Armitstead, 1847 – 1912) brālis Edgars Armitsteds (Edgar Armitstead, 1860 – 1937).
Ap 1911. gadu (kas padara Veckārķu pili par jaunāko pili Latvijā) Armitsteds uzsāka medību pils celtniecību pēc Rīgas arhitekta Oto Vildaua (Otto Wildau, 1873 – 1942) projekta.
Būvdarbus esot vadījis kalpa dēls Ansis Stupelis.
Un pie pils būvniecības strādājuši visi apkārtnes celtnieki.
Pilī bijušas 100 istabas, taču celtniecība tā arī netika pabeigta.
Sākās Pirmais pasaules karš un gubernators esot draudējis ar nesamērīgu nodokli.
Pēc Pirmā pasaules kara pils nonāca privātīpašumā un vienā tās spārnā esot bijuši ierīkoti dzīvokļi.
Pārējo īpašnieki esot izmantojuši par būvmateriālu ieguves vietu.
Jaukuši un būvmateriālus tirgojuši.
Pils jaukšana esot turpinājusies vēl septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.
Interesanti, ka pēc Oto Vildaua projekta nedaudz agrāk (1907. gadā) ir tapusi ļoti līdzīga pils, kura saglabājusies līdz šodienai.
Tā nu sakrita, ka mēs to apmeklējām divus mēnešus vēlāk, nemaz nenojaušot saistību starp šīm divām pilīm.
Tāgeperā (Taagepera) notika kāds saviesīgs pasākums, tad nu iekšā mēs netikām, taču apkārt apstaigājām.
Iespaidīgi. Taču vēl iespaidīgāk bija izložņāt pašas Veckārķu pils drupas un uzrāpties grandiozajā tornī.
Un jā, no baznīcas puses pāri dīķim uz pili paveras burvīgs skats un ja vien pils būtu pabeigta…
Ērģeme
Vēsturiski Ērģemē (Härgmäe) bija ugauņu pils.
XIV gadsimtā Ordenis šeit uzcēla mūra pili.
Pils pamesta kopš 1670. gada, kad stipri cietusi ugunsgrēkā.
Šodien tā tiek konservēta, tornis ir ieguvis jumtu, taču rodas priekšstats, ka šie darbi nav īpaši nopietni un notiek bez kāda ilgtermiņa plāna.
Ērģemē atrodas arī luterāņu baznīcas drupas. Baznīca esot viena no skaistākajām Latvijā, būvēta koka baznīcas vietā 1783. gadā. Pēdējais dievkalpojums noticis 1944. gadā dažas dienas pirms baznīcas nodedzināšanas. Baznīca vairāk netika atjaunota.
Valka
Tā kā robežas ir ciet, Valka ir visai loģisks brauciena gala mērķis.
Sākumā apsvērām domu nakšņot Valkā un naktī aiziet ciemos uz Valgu.
Taču nolēmām doties tālāk.
Valkā tikai apmeklējām pārtikas veikalu.
Papriecājāmies par dažiem dizaina elementiem un arhitektūru un devāmies uz Gaujienu.
Cirgaļu kāpas
Cirgaļu kāpai braucām garām un apstājāmies apskatīties, uzmanību piesaistīja skatu tornis.
Tā ir 11 tūkstoš gadus veca iekšzemes kāpa, smilšu sanesums. Skati jauki.
Rudenī varētu būt pavisam smuki.
Sēļi
Pa ceļam izbraucām caur Sēļiem – šajā laikā, kad Latvija konstatēja, ka bez Vidzemes, Kurzemes, Latgales, vēlāk arī Zemgales, ir pastāvējis arī novads Sēlija, aktuāls nosaukums. Ciems ir saucies arī Lugaži, bet, būtībā, veidojies Sēļu (Sehlen) pusmuižas teritorijā.
Gaujiena
Gaujienā iebraucām, lai to parādītu Aijai ar Valteru un, šķiet, Aijai no visa ceļojuma Gaujiena patika visvairāk.
Mēs ar Regitu šeit bijām pavisam neilgu laiku pirms tam un mums ļoti patika.
Bija jau diezgan satumsis, tāpēc neko ilga apskate nesanāca, devāmies uz naktsmājām Alūksnes pievārtē.
01.05.2021 - sestdiena
Zeltiņu kara bāze
Zeltiņos atradās raķešu pulka virszemes divizions, kodolraķetes šeit neatradās šahtās, kā, piemēram, Tirzā, bet gan angāros. Raķešu bāze šeit tika izvietota 1961. gadā un līdz 1989. gadam šeit savu startu uz pūstošā kapitālisma stratēģisko punktu gaidīja četras kodolraķetes, katra savā angārā, katra ar savu palaišanas laukumu. Dienējuši šeit pārsvarā zaldāti no Kaukāza republikām, bet vietējiem iedzīvotājiem, protams, bāze bija absolūti nepieejama.
Zeltiņos mēs bijām ar Ivaru 2016. gada rudenī, kad apceļojām karabāzes, kuras tobrīd aktīvi likvidēja Latvijas Valsts meži. Šoreiz iebraucām parādīt Vatleram Ļeņina galvu, ja jau tāpat bijām kaimiņos. Šoreiz apmeklējums ilga minūtes desmit.
Ape
Ape… Ape, Ape, Ape, Ape, Ape… Ape, Ape… Ape katram, kas ar mums ceļo, ar laiku kļūst par tādu kā kulta vietu. Mēs daudzkārt esam braukuši uz Igauniju ar lielu līkumu ar vienīgo mērķi – braukt caur Api.
Un tam nav absolūti nekāda pamatojuma. Parasti apemklētajās vietās cenšos iečekoties vismaz ar vienu bildi – atskaitei priekš sevis un priekšdienās – salīdzināšanai. Apē daudzus gadus neizdevās atrast neko bildējamu. Pēdējos gados tur kļuvusi mīļa teju katra māja un dolomīta fasādes šķiet fantastiskas.
Bet tik un tā bez zināmas ironijas šo pilsētu uztvert ir grūti. Ko vērta vien ceļa norāde “Tūrisma objekti” pilsētā, kurā ilgus gadus nav izdevies atrast itin neko ievērības cienīgu.
Šoreiz gan beidzot nolēmām sekot zīmei un, heh, atradām klinšu atsegumu. Tad nu redz. Zīme nemeloja. Esot arī kaut kādi dižkoki.
Bet parka estrādē, šķiet, kādu slepkavoja.
Peļļu dabas taka
Pirmoreiz šeit bijām tieši mēnesi atpakaļ, kad ar milzīgu baudu pārkāpām likumu un pārgājām robežu ar Igauniju.
Toreiz nekur tālāk neaizgājām.
Pastāvējām pie robežstabiņa un aizgājām projām.
Šoreiz nolēmām noiet visu maršrutu, kura lielākā daļa veda pa Igauniju. Un nenožēlojām.
Peļļu grava ir viena no dziļākajām subglaciālajām gravām Latvijā, šeit Latviju no Igaunijas atdala pieci ezeri. Igaunijas pusē ir tā saucamā Velnu zeme – Paganamaa.
Sākumā taka veda gar ezeriem un tad stāvās ļoti straujš kāpums – kāpām laukā no gravas. Un augšā gadījās skatu tornis (Raadimägi), pie kura tieši bija atbraukusi igauņu ģimene.
Atpakaļ devāmies pa gravas augšu un pilnīgi netīsām uzgājām Vorotkas senkapus (Vorotka kivid) jeb to, kas no viņiem palicis. Senkapu datējums nav īsti skaidrs, dažādās vietās atradu dažādus ciparus, bet šķiet, ka tie tomēr ir vecāki par XI gadsimtu.
Kādā Igauņu arheoloģijas portālā atradu minējumu, ka tā varētu būt pirmā gadu tūkstoša pirmā puse, taču turpat minēts, ka nekādu atradumu šeit īsti nav, taču šādas kapsētas esot bijušas raksturīgas sākot ar bronzas laikmetu.
Vispār, pie igauņiem informācijas par šo kapsētu maz, pēc kā pieļauju, ka lai arī piemineklis atrodas valsts aizsardzībā, neko īpaši nozīmīgs viņš nav.
Pēc piknika un pārsalšanas uz laipas devāmies tālāk, caur Kornetiem uz robežšķērsošanos.
Degumu pietura
Degumi ir ne ar ko neinteresants ciems, taču braucot garām pamanījām šo te autobusu pieturu. Pieļauju, ka igauņu ietekme. Šādas mājiņas igauņiem diezgan izplatītas. Ļoti jauki!
Robeža Latvija – Igaunija – Krievija
Brauciens notiek pa valsts robežu un šeit nu mēs pirmoreiz nonākam trīs valstu sastapšanās punktā. Un šeit jau ir nepieciešamas pierobežas uzturēšanās atļaujas. Starp citu, pēc pāris mēnešiem noskaidrosim, ka igauņiem nekā tāda nav un robežsargi neved uz nošaušanu klīstošos gar Krievijas pierobežu.
Bet ko nu par to… neveselīga paranoja arī ir daļa no mūsu kultūrmantojuma… Piebraucām pie celiņa, kur iespējamie robežpunkta apmeklētāji tika dažādi šausmīgi biedēti un tur bija numurs, uz kuru zvanīt, lai pieteiktu vizīti. Nelaime tik tā, ka zonas nevienam no operatoriem šeit nebija. Mēs nobraucām labus desmit kilometrus līdz parādījās zona. Tad izdevās sazvanīt un gari un plaši izstāstījuši kas tādi, ko gribam, kāpēc vispār esam izlīduši no mājas, atzinušies visos mazajos nedarbos un izstāstījuši radurakstus līdz septītai paaudzei, apsolījuši, ka nenoiesim no dzelteno ķieģeļu celiņa, devāmies uz kāroto robežpunktu. Visu ceļu līdz pat robežpunktam mūs pavadīja mednieku kameru klusās nemirkšķinošās acis.
Galā bija krūmiem aizaugusi puse, kas skatās uz Igauniju, un dzeloņstiepļu žogs ar Krieviju. Tā ir robeža, nevis kaut kāds glamūrs tūrisma objekts. Tikai hārdkors, tikai sūrā realitāte.
Sajūta, ka pasaule bez robežām kļūtu par daudz labāku, sirsnīgāku, draudzīgāku un visādās ziņās patīkamāku vietu, kur dzīvot, mūs nepameta visu turpmāko ceļu.
Pededze
Pededze ir ciems netālu no robežu krustošanās vietas.
Dzīvo pārsvarā krievi, bet radās priekšstats, ka šeit runā arī latgaliski. Kas gan dīvaini, līdz Latgalei gabaliņš.
No otras puses – Maliena…
Vēsturiski Pededze ir piederējusi gan Igaunijai, gan Krievijai, tāds tipisks robežciems.
Vislielāko iespaidu atstāja tehniskais baseins, kurš ieintegrēts rekreācijas infrastruktūrā – izskatās baisi, bet ideja lieliska.
Nu, Otrā pasaules kara memoriāliņš arī netipiski spilgts.
Sprinduļu brāļu kapi
Megamemoriāls. Turpinām daudzināt Otrā pasaules kara, kā mēdza teikt un rakstīt padomju laikā “Svarīgo nozīmi”. Kapi ir kapi, bet šis nav memoriāls kritušajiem karavīriem, šis ir memoriāls karam.
Liepna
Pie pededzes minēju, ka šķietami šeit runā latgaliski. Tad nu Liepna jau ir pilnīgs latgaliešu ciems, lai arī pēc kartes atrodas Vidzemē (sveiki, Varakļāni!).
Mūs Liepnā interesēja divi objekti – pareizticīgo baznīca un alus brūzis.
Baznīca izrādījās simpātiska un ne līdz galam tipiska.
Arī pārējā apbūve.
Pati baznīca pārvesta no Mālupes pēc Otrā pasaules kara, kura laikā iepriekšējā baznīca nodegusi. Luterāņu baznīca celta no šķeltajiem akmeņiem, diezgan vienkārša.
Katoļu baznīca vēl vienkāršāka – izveidota pārvestā koka dzīvojamā mājā. Iepriekšējā – koka baznīca, gāja bojā Otrā pasaules kara laikā.
Liepna veidojusies ap Liepnas muižu un muižai XX gadsimta sākumā tika uzbūvēts četrus stāvus liels alus brūzis no šķeltajiem akmeņiem.
Brūzi, līdzīgi minētajām baznīcām, nežēloja Otrā pasaules kara cīņas un 1944. gadā brūzis izdega, taču sienas joprojām saglabājušās un pat aklie logi joprojām priecē ar saviem logu zīmējumiem.
Kuprava
Kuprava mums ar Regitu jau kļuvusi par vienu no mīļākajām pamestajām pilsētām Latvijā, tāpēc periodiski to apmeklējam.
Šoreiz atvedām arī Aiju ar Valteru.
Izbraucām gar aizvērto skolu un konstatējām, ka, šķiet, tajā ir izvietojušies vairāki dzīvokļi un, laikam arī kapeliņa.
Viļaka
Viļakā Aiju ar Valteru aizvedām uz saliņu.
Bijām šeit bijuši kādus mēnešus iepriekš, kad pontonu tilts bija tikko atklāts.
Šoreiz arī sanāca nolidot ar dronu.
Jā, no skumjajām ziņām – burvīgais plebānijas lievenītis, kurš bruka kopā jau vismaz gadus desmit, tagad ir nojaukts.
Bet skatoties uz to, kādā veidā viss ir atstāts, rodas vārga cerība, ka to atjaunos.
Būtu ļoti žēl tādu skaistumu vienkārši aizmirst un laupīt nākamajām paaudzēm.
Balvi
Naktsmītnes paņēmām Bērzkalnē, tad nu pa ceļam iebraucām Balvos un nedaudz izstaigājām.
Mērķis bija iepirkt produktus vakaram un šeit gadījās Rimi.
Bērzkalne
Šeit gadījās dīvains viesu nams, sākumā bija jāaizbrauc pie saimnieka kaut kur krietni ārpus Bērzkalnes, tad bija ar viņu jāsagaida kaut kādus baikerus, tad mums tika piedāvāts ar baikeriem iet baļļā un cept šašlikus, no kādas iespējas mēs pieklājīgi atteicāmies. Un tikai tad mūs aizveda atpakaļ uz Bērzkalni. Saimnieks pa šauro un ne pārāk labo celiņu brauca uz 130km/h un izskatījās, ka iesildās jau no paša rīta un atgriežoties pie baikeriem pabeigs iesākto. Gaismas viesu namā bija super enerģiju ekonomējošas un tualetē gandrīz vispār nebija. Bija super auksti, tad saimnieks padalījās ar sildītāju, no kura neko daudz jēgas nebija. Vajadzēja otru sildītāju, kuru mēs atradām kādā pieliekamajā, bet numuriņā banāli nebija rozešu, kur ieslēgt otru sildītāju. Tad nu atradām pagarinātāju uz balkona, pie kura bija saslēgtas gaismiņas un nelegāli pieslēdzām otro sildītāju. Pavisam nenosalām, bet bija ļoti auksti. Tas pie jautājuma – kādēļ arī ziemeļvalstīs svarīgi rezervējot numuriņu apjautāties kā ir ar apkuri. Tā ne vienmēr ir pašsaprotama lieta.
02.05.2021 - svētdiena
Stiglavas grava
Stiglavas gravā ir ierīkota tūrisma taka, kuru mēs arī nostaigājām. Bija jauki.
Šķiet, nekad tik tālu pa šo gravu nebiju bijis.
Rekova
Tradicionālā apstāšanās pie Rekovas baznīcas, kura visu mūžu bija ciet un tagad ir vaļā un visu laiku pieejama apmeklētājiem, kas ir burvīgi un kas būtu jādara ar visām baznīcām. Un ne tikai.
Bozovas kapsēta
Aizbraucām uz Bozovu, garām braucot apskatījāmies smukās mājiņas, bet atpakaļ Kārsavas virzienā braucot iebraucām kapos, lai sameklētu Pāvila Pavlova veidoto memoriālu Latvijas neatkarības cīņās kritušajiem. Diemžēl, piemineklim nebija saudzīgs laiks un… restauratori…
Nekas nevar stāties pretī cilvēkam ar krāsas spaini un vēlmi glābt pieminekli no pazušanas.
Goliševa
Goliševu sauc arī par Aizgāršu.
Šeit mūs interesēja tikai baznīca un, jāsaka, tā arī bija vienīgā interesantā lieta, ko šeit konstatējām.
Bet baznīca ļoti simpātiska.
Līdumnieki
Līdumniekos kādreiz atradās kolhoza centrs.
Dažādi momenti atgādina par robežas tuvumu.
Mežā ir baznīca.
Un tepat arī Klešniku purvs, pa kuru pēc nedēļas ar Regitu slāsim ar purva kurpēm.
Felicianova
Felicianovā izmetām loku garām kungu mājai un devāmies tālāk uz Ciblu.
Cibla
Ciblā izgājām taciņu gar upi ar piekārto tiltiņu, kurš man ļoti patīk.
Šoreiz kungu mājā nelīdām, pakautrējāmies no iedzīvotājiem.
Jaunsloboda
Pie Jaunslobodas baznīcas mēs bijām pāris nedēļas atpakaļ, bet šoreiz novērtējām, ka izteiksmīgā krāsa, kura izmantota baznīcas fasādei, izmantota arī kaut kādas plebānijas ēkas durvīm un logu ailēm. Nu, stilīgi.
Briģi
Briģos ir absolūti kosmiska būve.
Jūsmoju katrreiz braucot garām.
Zilupe
Zilupē pat neiebraucām pēc bulciņām Topā (kas ir loģiska lieta, ko darīt esot Zilupē). Devāmies tālāk, gar robežu, uz Pasieni.
Terehovas kapliča
No Terehovas neko neatradām, atskaitot jauku kapu kapličiņu.
Noslēpumainā etnogrāfiskā ekspozīcija
Braucām garām kādām ēkām, kuras no pirmā acu uzmetiena ļoti samulsināja ar savu izvietojumu.
Sākumā nobildējām no mašīnas, tad tomēr apstājāmies un es aizgāju apskatīties.
Sākumā biju šokā par anahronismu, turklāt, tas neizskatījās ne pēc kā, ko es gaidītu redzēt Latvijā vai Krievijā (vismaz tuvējā).
Nedaudz riskējot nelielā augstumā (tepat Krievijas robeža) pacēlu dronu, lai apskatītos izvietojumu. Nedaudz pastaigājot sāka rasties aizdomas – kaut kur bija kaut kādas caurules un follijas. Salmu jumti bija nepareizi.
Beigās iegāju pirtī, kur jau kļuva aptuveni skaidra ideja un pacēlu akas vāku.
Aka stāvēja uz smiltīm.
Kļuva pilnīgi skaidrs, ka tas nav kaut kas reāls bet gan, ka šī ir kāda etnogrāfiska ekspozīcija.
Vienīgi, nav skaidrs kā etnogrāfijas.
Līdzīgu etnogrāfiju es nekur neesmu redzējis.
Pēc pusstundas mums izstāstīs, ka šeit filmē filmas un šis ir Ungāru ciems un, vispār, mēs esam bijuši ielīduši privātīpašumā un esam slikti cilvēki jo tā darīt nedrīkst.
Pasiene un kāpēc man ir īpaša attieksme pret gidiem
Pasienē mēs uzzvanījām sievietei, kurai jābūt atslēgām un izdarījām kļūdu.
Sieviete atbrauca, paņēma naudu, piedāvāja paklusēt, ja gribam, es piekritu, ka paklusēt būtu labi un… sāka runāt.
Sarunāja daudz muļķību.
Ļoti daudz muļķību.
Baznīcā neļāva iet nekur, kur negribēja, lai ejam – “tūristiem nav pieejams”, it kā būtu kādā Svētā Pāvila katedrālē.
Kopš remonta nebiju bijis un iepriekš man patika daudz labāk, baznīca zaudējusi daudz autentiskuma. Mūsu gidudāma stāstīja, kādu varoņdarbu izdarījuši restauratoru aizkrāsojot absolūti nevērtīgās freskas.
Pēc dažām sentencēm sapratu, ka iepriekšējā reizē, kad biju šeit pirms 15 gadiem, arī bija darīšana ar šo pašu dāmu.
Dusmas bija lielas, bet kad pajautāju, kas atrodas mūsu etnogrāfiskās ekspozīcijas vietā, un tikām nolamāti par privātīpašuma pārkāpšanu, mans viedoklis par šo cilvēku ieguva formu, kuru nemainītu pat tanks.
Saveļinku kapliča
Regita gan uzķēra, ka ar neforšo gidi var tikt Saveļinku kapličā un tā dēļ vien ir vērts viņu paciest.
Dāma, acīmredzot, cerēja, ka viņai iedos vēl naudu, bet nācās vilties.
Pašai atslēgas viņai nebija, bet tika izsaukta atslēgu tante no aiz svinību galda.
Atslēgu tante bija forša, bet gide atkal ieņēma pozu un nekur baigi līst neļāva.
Bet kapella ir nepārspējami burvīga.
Pat varētu piedot tantes tizlumu.
Starp citu, ja kāds, kas lasa šīs rindas un plāno kaut kur Zilupes apkārtnē ekskursiju un tiek piedāvāta gide vārdā Ilga, dariet visu, lai tiktu vaļā no šīs gides, tā ir staigājoša katastrofa.
Man sabojāja ne vien dienu, es vēl kādu nedēļu viņu ar labu vārdu atcerējos.
Zaļesje
Patinam augstāk un apskatāmies Briģus…
Apskaužama asprātība!
Draudzības kurgāns
Uz Draudzības kurgānu mēs jau kaut kad braucām, bet nebija caurlaižu.
Šoreiz ar visām caurlaidēm piekļūšana bija samērā apgrūtināta, bet galu galā kurgānā tikām.
Stilīga vieta. Žēl tikai, ka žogi apkārt.
Nu, un naratīvs arī nepatīk.
Un piekļūšana tikai ar atļaujām un vēl jāzvana speciāliem onkuļiem un jātaisnojas kāpēc mēs uz turieni braucam.
Bet citādi – daudz labāk, protams, par robežu starp Igauniju, Latviju un Krieviju.
Šķaune
Šķaunē tika piestājām pie baznīcas un uzreiz devāmies tālāk.
Ķepova
Ķepovā vienīgā kaut cik interesantā vieta bija saietu nams, citādi – tradicionālā mūsu lauku garlaicība.
Robežnieki
Robežniekiem arī vienkārši izbraucām cauri, vairākas reizes parunājoties ar alņiem.
Sapriecājāmies par Robežnieku Lieldienu sajūtu.
Piekalne
Mūsu naktsmāju sajūtu raksturošu ar tā brīža FB ierakstu, kad iespaidi vēl svaigi:
Vakar vakarā ilgi meklējām brīvas vietas kaut kur Piedrujas vai, sliktākajā gadījumā – Krāslavas tuvumā, bet visur viss bija aizņemts un kad jau atmetām cerību un nolēmām doties nakšņot uz Daugavpili, kāda viesu nama saimnieki ieteica uzzvanīt uz Piekalni..
Saimniece atbildēja, ka var ielaist pārnakšņot, bet mums jāatbrauc un pašiem jāapskatās vai šādā vietā vēlamies palikt… un vinnējām džekpotu! Šī vieta noteikti nav paredzēta prasīgiem ceļotājiem, kuriem naktsmājas sākas no 4 zvaigznītēm un arī tad, tikai ja nav citas izvēles… Arī ne standarta vidusslāņa darba cilvēkiem, kuri skatās Panorāmu, sestdienās brauc uz iepirkšanās centru vai uz tirgu, strādā no deviņiem līdz sešiem ar pusdienu pārtraukumu un balles svin viesu namos ar baloniem, šampanieti, šlāgeriem, dejām un šņabi… Šī vieta varētu būt ok hipsteriem, ļoti ok bijušajiem hipijiem, un pilnīgi fantastiska nostaļģējošiem pēc eksotikas ceļotājiem, kuri, vēlams, nav pieaugušā prātā piedzīvojuši padomju gadus vai deviņdesmitos, taču tas nav obligāti… Šeit lauku romantika ar aitām, vistām un zāģu skaidām sajaucas ar сделай сам estētiku, jēdziens “kičs” neizsaka ne desmito tiesu no tās vizuālo iespaidu gammas, kura burtiski iesūc sevī nogurušo ceļinieku… Ja šī vieta būtu jāraksturo trīs vārdos, tie būtu sirsnība, kičs un bardaks.. Ja es nedēļas laikā aizmirstu 90% naktsmītņu, kurās esmu nakšņojis, šī iekļaujas tajos 10%, par kuru var stāstīt draugiem arī pēc daudziem gadiem…
Bildēs iekļāvu tikai to daļu, kura mājas saimniecei, ja viņa šo ierauga, liekas skaista un piemērota demonstrēšanai, taču ar to viss skaistums nebūt nenoslēdzas un īstam gardēdim drīzāk ir mazāk interesantā daļa. Pats kaifs sākas tajās detaļās, ko saimnieki varētu gribēt noslēpt, taču kaut kādu iemeslu dēļ nav spējuši vai paspējuši… Saimniece ir ārkārtīgi sirsnīgs cilvēks un viņas nelaiķis vīrs bija pulkvedis, karojis dažādās eksotiskās pasaules daļās, arī sastiepis dažādus cilvēkslepkavībai paredzētus krāmus, kuri veido savdabīgu ieroču kolekciju – tā man bija garlaicīgā daļa.
Taču militāristam vīram bijusi arī cita aizraušanās, kā izsakās sieva “мой муж любил писать пьяных женщин“… autoram ir savs izteikts rokraksts, gleznas ir absolūti naivas, taču triepiens drošs un pārliecināts kā virsnieka zobena šķēliens, krāsas košas un izteiksmīgas, figūras atgādina gumijas cilvēciņus jo anatomiju autors visdrīzāk studējis kara akadēmijas šautuvē, nevis mākslas skolas zīmētavā. Gleznas ir kopijas no pazīstamiem un mazāk zināmiem citu autoru darbiem, taču drīzāk tās ir sajūtu interpretācijas, nevis kopijas – akadēmiskā glezniecība autoram ir diezgan sveša. Un rezultātā ir daudz ļoti garlaicīgu un pat atklāti pornogrāfisku darbu [sliktā nozīmē], bet ir arī īstenas pērles, par kuru sižetiem spriedām visu vakaru malkojot super retu merlotu un piekožot lētu svaigi uz oglēm ceptu gaļu… Es patiešām labprāt nopirktu pāris autora darbus, kuri mani apbūra..
No rīta pajautāju vai darbi ir nopērkami, uz ko saimniece pakoķetēja, ka tā ir viņai dārga piemiņa no vīra un ka kāds vācietis aizvedis pilnu busu ar gleznām, atstājot dāsnu samaksu.. Tā nu paliku gribot, bet raibās gotiņas palika karājamies pie sienas… Ā, tomēr bija viena lieta, kas man nepatika – vannasistaba netiek apkurināta, boileris maziņš, nomazgāties nepaspēju, bet karstais ūdens ir tuvu verdošam, stipri applaucēju roku un kādu laiku būs jūtamas sekas.
03.05.2021 - pirmdiena
Piedruja
Nākamā pietura pēc eksotiskās nakšņošanas mums bija Piedrujā un šoreiz mēs jau bijām gatavi.
Regita bija sarunājusi, ka mūs ielaidīs baznīcā.
Jāatzīst, ka gaidīju kaut ko citu, taču visā visumā baznīcas interjers ļoti patika.
Un var likt ķeksi, ka Piedrujas baznīca ir apmeklēta (uz Piedruju bez atļaujas uzturēties pierobežas zonā braukt nedrīkst vispār, tāpēc tas ir ļoti labi).
Interesanti, ka tante, kas ielaida iekšā, noslēpās kaut kur zakristijā un laukā nelīda, kamēr bijām uz vietas.
Regita atstāja šokolādi, pēc tam sazvanījās un iekšā laikdēja apstiprināja, ka šokolāde tiek notiesāta. Piemīlīga robežpierede.
Kaplava
Kaplava izrādījās gana neinteresanta vieta.
Vismaz mūsu izlutināto skatienu nekas īpaši nesaistīja.
Vecborne
Vecbornē nav nekā. Tikai luterāņu un pareizticīgo baznīcas.
Kas, pirmkārt, liek uzdot jautājumu – no kurienes šeit gadījās luterāņi?
Un otrkārt – hm, šeit laikam bija diezgan apdzīvotas vietas. Kādreiz.
Červonka
Červonkā apgājām apkārt muižas pilij, pirmoreiz šeit esmu dienas gaismā.
Nu un devāmies tālāk.
Saliena
Šeit taisījām cilpu braukājot uz priekšu un atpakaļ, meklējot akmens tiltu. Atradām.
Šengeida
Kārtējā demonstrācija tam, ko “kārtīga” saimniekošana var izdarīt ar kādreizējo skaistumu.
Nekas jau ļoti izcils nav bijis, izskatās pēc XX gadsimta sākuma neogotikas visai pieklusinātos toņos, taču savs skaistums tik un tā ir bijis.
Robeža Latvija – Baltkrievija – Lietuva
Latvijai ir sauszemes robeža ar četrām valstīm, tātad ir trīs punkti, kur sastopas trīs valstis. Iepriekšējās dienās mēs gandrīz netikām robežpunktā starp Latviju, Igauniju un Krieviju; tikām Draudzības kurgānā starp Latviju, Krieviju un Baltkrieviju, taču jutāmies par to nedaudz vainīgi robežsargu priekšā; palika Latvijas, Baltkrievijas, Lietuvas robežpunkts. No paša rīta lija lietus. Iepriekšējā pieredze mums rādīja, ka robežsargiem ir jāzvana un jāsaka, ka būsim šajos punktos. Nekādu stabiņu ar telefona numuru, kā iepriekšējās vietās, mēs neatradām. Kādā brīdī pabraucām garām robežsargu mašīnai, kas mūs nestādināja, kaut gan speciāli piebremzējām un pabraucām garām gaidot, ka tūlīt izkāps un apturēs. Pabraucot garām robežsargam ebraucām līdz ausīm dubļos. Ar zināmām grūtībām tikām laukā, atgriezāmies pie robežsargu mašīnas, pametām mašīnu. Robežsargs mūs turpināja ignorēt. Devāmies kājām pa ceļu, kur iestigām un nogājuši nedaudz tālāk par nelaimīgo vietu, sastapām citu robežsargu ar suni. Un izrādījās, ka mēs praktiski pārkāpjam visus baušļus un vēl Latvijas Satversmi piedevām. Tā nu mūs atkal veda atpakaļ pie robežsargu mašīnas, kur savākuši no mums visus iespējamos dokumentus, ieskaitot tādus, kas uz viņiem vispār nekādi neattiecās, pusstundu sēdēja savā mašīnā. Kad atgriezās, uzdeva jautājumus, kuri uz tiem arī neattiecās un kad sākām kļūt dusmīgi, atdeva dokumentus un pateica, ka varam iet, kur acis rāda. Uz jautājumu, kur ir tas robežpunkts, pateica, ka pa to ceļu, kur gājām. Ar to arī atvadījāmies.
Atkal nolādētais dubļainais ceļš, kuru mēs uz to brīdi jau no sirds ienīdām. Pēc kāda pusotra kilometra ceļš beidzās un izgājuši caur privātmājas pagalmu uzgājām kalnā. Sapratām, ka mums nav ne mazākās nojausmas, kur iet tālāk. Kartes punktu rādīja dažādās vietās. Izvēlējāmies virzienu. Iebridām purvā.
Tad pavisam iebridām purvā – lecot no kukuržņa uz kukurzni kaut kā tikām pāri un jau sataisījāmies iet atpakaļ. Un jau gandrīz pagriezāmies atpakaļ, kad ieraudzīju robežstabiņu. Uzkāpjot kalnā atklājās robeža.
Ļoti svinīga un sakopta no leišu puses, baltkrieviem nedaudz prastāka, bet arī ok.
Un purvs no Latvijas puses. Un šeit kļuva skaidrs, kāpēc robežsargi bija tādā šokā mūs redzot un nenoticēja, ka esam nevainīgi tūristi.
Visbeidzot, izrādījās, ka ir, kaut arī meža, bet celiņš atpakaļ. Atpakaļ ceļā pa purva kukuržņiem vairs jālēkā nebija, kaut gan dubļus neviens neatcēla. Bet pretī visiem trim robežpunktiem bija ielikti trekni ķekši.
Demene
Demenē jeb Taržakā vienīgais interesantais objekts izrādījās katoļu baznīca. Gana modernistiska.
Grīva
Grīvā mūsu brauciens noslēdzās. Vēl bijām domājuši braukt tālāk, bet sākām domāt par loģistiku – kurš kur kā tālāk dosies.
Sapratām, ka tālāk būs sarežģītāk, bet tagad no Daugavpils varam doties uz Rēzekni un Aija ar Valteru paņem mašīnu un dodas tālāk uz Rīgu, bet nākamreiz robežas braucienu atsāksim no Daugavpils.
