Jaunais 2021. gads Kurzemē

Šķiet, ka tā bija 2015. gada nogale, kad internetā pamanījām dīvainu reklāmu, kur pie Eiropas interesantākajiem jaungada galamērķiem bija minēta Viļņa. Citu plānu mums nebija, alternatīva bija sēdēt mājās un skatīties seriālus, zvans draugam un jau esam ceļā. Nākamais jaungads bija Lahti, Somijā, tad Lodzā, Polijā (iepriekšējā dienā bijām Černobiļā, bet tur jaungadu sagaidīt nesanāca), pēc tam liela Rietumu krasta brauciena laikā – San Francisko, pagājušo jaungadu sagaidījām Dunaujvaroš, Ungārijā. No Ungārijas atgriezāmies caur Kaļiņingradas apgabalu un tā bija pēdējā valsts (neskaitot Lietuvu un Igauniju, kas jau tikpat kā mājas), kur mēs bijām ārzemēs. Šogad ekoloģiskā situācija valstī sabojāja visus plānus. Līdz pēdējam brīdim cerējām tikt uz Somiju vai vismaz uz Igauniju, taču nekā. Tad nu devāmies uz Kurzemi. Dzīvojot Latgalē Kurzeme ir gandrīz ārzemes.

30.12.2020, trešdiena

Kurmene

Kurmene ir mūsu ar Regitu jaunais atklājums Latvijā, kur jābrauc vismaz reizi pusgadā un jāskatās, kas notiek.

Šībrīža Latvijas ainavā Kurmene ir ļoti īpaša.

Es pirms pirms dažiem mēnešiem rakstīju par Kurmeni un tās saistību ar to, ko nosaucu par Andreja Mediņa konglomerāciju.

Visur, kur Mediņš ar komandu pieliek roku, sākas aktīva darbība.

Bruknas muiža un baznīca pie tās, Bārbeles zēnu skola, Skaistkalnē tiek ierīkota meiteņu skola, Kurmenē sakārtota baznīca, tiek sakārtota mācītājmuiža un jau ierīkots jauniešu centrs.

Un pat dzirdējām baumas, ka it kā Mediņš ķeršoties klāt Kaucmindei.

Kurmenē Kalna svētību kopiena sāka darboties pavisam nesen, mēs bijām šeit oktobrī, pagājuši trīs mēneši un vieta jau atkal mainījusies līdz nepazīšanai.

Šodien visa baznīca pārvērsta par Betlēmi – biedri saka, ka agrāk bijusi līdzīga tradīcija.

Mūsdienās no tās praktiski visur atteikušies – baznīcas grīda izlikta ar salmiem, siena kubi kalpo par sēdekļiem.

Betlēme arī ievērojami gaumīgāka par Latgalē pēdējos gados padsmit izplatītajām bezpersoniskajām, lētajām poļu plastmasas Betlēmēm, un voljērs ar baltām dūjām.

Tepat blakus – mācītājmuižas parkā apkārt mākslīgajām drupām ierīkots vesels mini zoodārzs.

Pašās drupās ierīkota Betlēme.

Pēc īsas sarunas ar strausu konstatējām, ka kaut kas veidojas arī parkā pie baznīcas.

Tur ir uzcelta estrāde.

Apkārt parkam tiek veidots krustaceļš.

Pirmās apstāšanās jau bija gatavas, kad šeit bijām pirmoreiz, bet toreiz negājām tālāk, lai apskatītu vai ir visas.

Man patika kā noformētas laternas.

Dažiem atgādina karātavas, bet man ļoti patīk.

Bija laba sajūta.

Šeit bez mums bija arī citi cilvēki ar bērniem.

Un vispār šeit bija sajūta kā miera ostā visapkārt trakojošajā globālajā epidēmijā un cilvēkos valdošajā trauksmē.

Noteikti mēģināsim atbraukt uz šejieni vasarā.

Skaistkalne

Skaistkalne XIX gadsimta otraj’ā pusē (Stavenhagen, 1866)

Skaistklanē, tāpat kā Kurmenē, bijām oktobrī, un arī patika, ceļš atkal veda pa šo apkārtni un vēlreiz iebraucām baznīcā.

Jāatzīst, ka šī ārkārtīgi skaistā baznīca savā svētku noformējumā bija pilnīgs pretstats Kurmenei.

Miljons krāsainu lampiņu greznajā barokālajā interjerā izskatījās ne vienkārši neiederīgi.

Tas izsktījās.. to ir grūti noraksturot, tas ir jāredz… nē, labāk to neredzēt.

Jā, tepat blakus esošajā klostera mājā – vienā no Latvijā vecākajām ķieģeļu ēkām, Kalna svētību kopiena plāno ierīkot meiteņu skolu.

Nākmreiz, kad būsim, jāmēģina tikt kriptās. Šoreiz nesanāca sazvanīt ordeņa brāļus, gan jau nākamajā reizē.

Kaucmindes muiža

Sirds sāp skatoties uz šo ansambli un redzot, kā tas acu priekšā brūk kopā. Iepriekšējo reizi šeit bijām oktobrī, toreiz arī stāstīju muižas vēsturi. Nezinu vai pie vainas gaisma vai kas cits, bet šoreiz viss izskatījās vēl skumjāk, kā iepriekšējā reizē.

Brauciena laikā dzirdējām baumu, ka Kaucmindi plānojot ņemt savā paspārnē Kalna svētību kopiena. Pēdējā laika dinamika liek domāt, ka ja kāds šo ārkārtīgi lielisko kompleksu arī spēs glābt, tas ir Mediņš. Var diskutēt par viņa personību, par viņa metodēm, par gaumi un tā tālāk, taču viņš reāli kaut ko dara un jāatzīst, ka lielākā daļa man pat tīri labi patīk.

Mežotnes pilskalns

Skats uz Mežotnes muižu no pilskalna. (Stavenhagen, 1866)

Pēdējā pusgada laikā strādājot pie Rēzeknes ceļveža sagatavošanas lasītas hronikas un citi materiāli par Livonijas laiku un pēkšņi kļuva aktuāli apmeklēt vietas, kuras līdz tam nekad nebija interesējušas. Šajā braucienā biju uzlicis par uzdevumu apmeklēt divas vietas – vecās Mežotnes pils vietu un Pilteni.

Mežotnes muiža Lielupes pretējā krastā

Sākotnēji braucām uz Mežotni un domājām, ka no turienes meklēsim pilskalnu, taču pa ceļam, šķiet, Regita, pamanīja kartē, ka vecais pilskalns atrodas Lielupes pretējā krastā un tās šķir 25 kilometri. Pamanīja laicīgi un tā nu devāmies gandrīz pa iepriekšējā brauciena maršrutu, kad bijām piebraukuši Mazmežotnes pilij, bet ceļš veda tālāk. Un nemaz ne stipri tālāk. Izrādās, ka oktobrī bijām pavisam blakus Mežotnes pilskalnam. Pilskalnam, kurš kaut kādā ziņā ļoti atgādināja veco Dinaburgas pilskalnu.

Mežotne bija Zemgaļu austrumu daļas – Upmales (pie Indriķa: terram, que Openele dicitur) centrs un lielākais no zemgaļu nocietinājumiem (3500 m2). Mežotnes pilskalns atrodas vietā, kur Lielupē ietek neliela pieteka; nocietināts ar divām 2,7m un 8m vaļņu rindām un grāvi. Pagājušā gadsimta pirmās puses izrakumos atklātas veselas desmit pilskalna nocietināšanas un ēku celtniecības kārtas, kuras liecina par to, ka pilskalns veidots VIII – IX gadsimtā un intensīvi apdzīvots līdz XIV gadsimtam. Tolaik pilskalnu apjozis 3m augsts valnis ar guļkoku aizsargsienu tā virsotnē. Vaļņa ārpuse bija nostiprināta ar vertikāli liktiem baļķiem, apmestiem ar māliem, no iekšpuses vaļņa pakājē atradās mietu žogs.

Visas ēkas, gan aizsardzības, gan dzīvojamās, esot bijušas celtas no resniem guļbaļķiem. No X līdz XIII gadsimtam vecpilsēta aizņēmusi 13ha platību apkārt pilskalnam, atskaitot austrumu pusi, kur tek Lielupe. Valnis tika paaugstināts uzpildot mālu, zemi un baļķus. Augšgalā tika izbūvētas divas guļkoku sienas, kuras savienoja ar šķērssienām. XI gadsimtā ziemeļu daļā ierīkoja vārtu caurbrauktuvi.

Eju valnī nostiprināja ar resniem, vertikāli izvietotiem baļķiem, bet virstpusē tika izveidota pārsedze no tādiem pašim baļķiem. Blakus ieejai vaļņa virspusē bija tornis ar masīvu baļķu vainagu pamatā. Cietoksnis esot pastāvīgi postīts un atkal atjaunots. 1220. gadā pili ieņēma bīskaps Alberts, klātesot arī hronistam Indriķim.

Pēc tā Kunga dzimšanas svētkiem [1220. gada 25. decembris] sanāca Līvzemes baznīcas vecākie un pasludināja karagājienu pret Mežotnē sapulcējušos atkritēju tautu, taču viņus kavēja dienvidvēji ar lietavām. Tāpēc viņi pēc Svētās Jaunavas Šķīstīšanās svētkiem [2. februāris] sanāca otrreiz un sasauca lielu karaspēku no Līvzemes un Letijas; kopā ar viņiem kā pirmais bija augstu cienījamais Līvzemes bīskaps ar Saksijas hercogu un visiem krustnešiem, kā arī ordeņa mestrs ar saviem brāļiem. Un viņi ar četriem tūkstošiem vāciešu un vēl četriem tūkstošiem līvu un letu virzījās uz Salu, vezdami līdzi lielu mašīnu un citas mazākas, kā arī visas pārējās ierīces pils aplenkumam.

Un viņi gāja visu nakti, sakārtoja pie Lielupes karaspēku un devās tālāk līdz pilij, un ieņēma ciemu ap to, guva kara laupījumu un, aplenkuši pili, daudz dienu cīnījās ar ienaidnieku. Daži cēla aplenkumtorni, citi uzstādīja paterellas, citi darbojās ar stopiem, vēl citi gatavoja ežus un sāka rakt valni no apakšas, un daži piepildīja grāvi ar sanestiem baļķiem; tiem uzstūma virsū aplenkumtorni, zem kura citi raka. Daudzi zemgaļi pilī tika ievainoti ar mestiem akmeņiem, daudzi – ar bultām, un daudzi līvi un leti tika nogalināti ar šķēpiem no aplenkumtorņa. Taču dumpinieku bars vēl nepārstāja pretoties. Beidzot tika uzstādīta lielākā mašīna un uz pili mesti smagi akmeņi, un, kad viņi pilī ieraudzīja to apmērus, viņus pārņēma lielas bailes. Pats hercogs uzņēmās darbināt mašīnu; viņš svieda pirmo akmeni un sadragāja viņu erkeru līdz ar cilvēkiem tajā; svieda otru un nogāza zemē aizsargsienas dēļus un baļķus; svieda trešo un, iztriekdams to cauri trim lieliem aizsargsienas kokiem, sašķaidīja tos, ievainoja un nosita cilvēkus.

To redzēdami, pils ļaudis aizbēga no aizsargsienas un lūkoja nokļūt drošākās vietās, bet, neatrazdami patvērumu, lūdza žēlastību un pazemīgi izlūdzās atļauju nokļūt pie bīskapa. Viņiem tika dots miers, pavērts ceļš, un Madis un Gailis ar citiem nokāpa lejā. Viņus aicināja atdot pili ar visu, kas tajā bija, lai saglabātu dzīvību. Šis noteikums viņiem nebija pa prātam; viņi atgriezās pilī, un cīņa atsākās sīvāka nekā iepriekš. Atkal tika laistas darbā visas kara ierīces; bruņinieki aplika bruņas, uzkāpa ar hercogu valnī un mēģināja ieņemt pils augšu, bet viņus joprojām atsita vairs tikko dzīvie pils ļaudis. Tad sakrāva kaudzēs daudz koku, pielika uguni un visādi grāva neuzticīgos, līdz tie beidzot, zaudējuši pēdējos spēkus, otrā rītā padevās, pa vienam nokāpa no aizsargsienas, nodeva sevi mūsu karaspēkam un nolieca kaklus.

Ap dienas vidu, kad nokāpušo skaits jau bija sasniedzis ap divsimt, pēkšņi, raugi, parādījās Viestards, kas bija vērojis no meža, ar saviem zemgaļiem un lietuvjiem, liels bars, un gribēja ar mums uzsākt cīņu. Mēs tūdaļ sakārtojām savas rindas pret viņiem un nostādījām savus kājniekus pie pils. Un no mūsējiem atnāca daži muļķi, kādu ir bezgala daudz, sagrāba no pils nokāpušos vecākos un nokāva simt no tiem vai pat vairāk bez kungu ziņas, kuri bija devušies uz lauka cīnīties ar pagāniem. Un Vievaldis, Aizkraukles vecākais, piegājis tuvāk ienaidniekiem, sauca viņus, lai iznāk uz lauka cīnīties ar vāciešiem. Bet viņi atbildēja: “Mēs no zemgaļiem esam saņēmuši samaksu, lai ierodamies un apskatām jūsu karaspēku. Un tagad, kad esam redzējuši jūsu karaspēku, atgriežamies savā zemē, jo negribam lauzt ar jums salīgto mieru.” Un pēc lietuvju atkāpšanās vācieši atgriezās pie pils un atrada nogalinātos vecākos. Bet pilī palikušie, redzēdami savējos nokautus, vairs neuzdrošinājās iznākt laukā.

Kauja atsākās; lidoja bultas, līvi un leti no aplenkumtorņa daudzus nogalināja ar šķēpiem, tika aizdedzināti sārti, paraktais valnis līdz ar aizsargsienu jau slīdēja lejup. To redzēdami un vairs necerēdami, ka spēs vēl tālāk aizstāvēties, viņi visu nakti pazemīgi lūdzās viņiem piešķirt miera drošību, lai viņi, nokāpuši no pils, paturētu savu dzīvību. Bīskaps ar hercogu un visiem ļaudīm apžēlojās par viņiem un aizsūtīja uz pili svētā krusta zīmi, un viņi noticēja tiem un apsolīja turpmāk nekad vairs neaptraipīt svētās kristības sakramentu. Un viņi nokāpa no pils ar sievām un bērniem un devās projām uz saviem ciemiem. Bet karaspēks uzkāpa pilī, sagrāba naudu, visu mantību, zirgus un lopus, un līvi un leti tur neatstāja neko, bet visu aiznesa projām. Pielikuši pilij uguni, viņi ar visu laupījumu atgriezās Līvzemē un pateicās Dievam par to, ka atmaksāts šai divkosīgajai tautai, kas, aizmirsusi savus solījumus, bija atmetusi Kristus ticību, apsmējusi kristības žēlastību un nebija baidījusies no jauna aptraipīties ar pagānu ritiem.

Indriķa hronika, 1993; 51-53 lpp.

Zemgaļi pili atguva, taču vācieši to ieņēma atkal un nostiprināja. 1321. gadā ordeņa mestrs Gerhards fon Jorke uzcēla jaunas koka palisādes, taču lietuvieši 1346. gadā to atkal ieņēma, turklāt, nopostīja senpilsētu.

Mežotnes evaņģēliski luteriskā baznīca

Bradājot pa pilskalna dubļiem nolēmām paieties un apskatīt kādu ēku, kura spīdēja no aiz kokiem un kuru sākumā noturēju par padomju graudu kalti. Teritoriju caurstrāvoja jaunierīkojami celiņi un dubļi. Vietām pārvietošanās bija pavisam apgrūtinoša un drīz vien jau attapāmies baznīcas priekšā. Vecas baznīcas ar svaigu torni bez smailes. Tās priekšā aktīvi darbojās ķiverēs tērpti vīri ar vīru instrumentiem – āmuriem, zāģiem un klusinātiem lamuvārdiem.

Nav droši zināms, vai Mežotnē bijusi baznīca XIII – XVI gadsimtā, taču pieņemot, ka Mežotnē ir atradies Zemgales bīskapija sēdeklis, var pieļaut, ka bijusi arī baznīca. Pirmā zināmā koka baznīca celta pēc Ketlera 1567. gada rīkojuma, tā bijusi Bauskas Svētās Ģertrūdes filiālbaznīca. Mūra baznīcu cēla 1620. gados, 1647. gadā tornis jau bija pussabrucis un to remontēja 1699. gadā. Pirmais detalizētais baznīcas apraksts datēts ar 1711. gadu, kur minēts, ka baznīca ir akmens mūra ēka ar kārniņu jumtu un pildrežģa konstrukcijas torni. Tornis ir tuvu sabrukšanai 1750. gadā un tiek remontēts 1752. gadā. 1778. gadā tas atkal ir kritiskā stāvoklī un torni nākas nojaukt. 1817. gadā lika pamatus jauna – mūra torņa būvei. Pirmā pasaules kara laikā baznīcu sašāva un nodedzināja, atjaunošanas darbi tika pabeigti 1926. gadā un 1930. gadā baznīcu iesvētīja. Otrā pasaules kara laikā sašāva torni, nodega jumts un sakristeja, taču baznīcas iekārta necieta.

Atjaunošanas plānu īstenot neizdevās. 1960. gadā baznīca tika atzīta novērtēta kā neatbilstoša arhitektūras pieminekļa statusam, taču bija ieteikums to neiejaukt, bet piemērot saimnieciskajām vajadzībām, tāpēc šeit ierīkoja minerālmēslu noliktavu. 1992. gadā baznīcu atguva draudze, to sāka sakopt.

2015. gadā Māra Putniņa raksta, ka no baznīcas palikuši tikai mūri un visi baznīcas atjaunošanas mēģinājumi ir izrādījušies nesekmīgi. Šodien mūsu acu priekšā atklājas pilnīgi pretēja aina. Baznīca izskatās svaiga un dzīvības pilna, turklāt, 30. decembrī kļuvām par lieciniekiem kā tiek sagatavota uzstādīšanai baznīcas torņa smaile.

Ālaves muiža

Ālaves muiža bija Elīnas sarakstā zem ļoti emocionāla raksturojuma. Kad nonācām ciemā, likās, ka šeit nu pavisam nav ko redzēt. Un ieraugot kungu māju bija tāds “meh, un šitā dēļ mēs braucām tādu attālumu?”. Kamēr nepiegājām tuvāk…

Koka arhitektūrā tādu skaistumu saglabājušos redzēt ir gadījies reti.

Kungu māja būvēta L burta veidā XVIII gadsimta beigās, pārbūvēta XIX gadsimta otrajā pusē, dekorēta ar kanelētiem pilastriem, dekoratīviem logu sandrikiem un bagātīgiem kokgreizumiem rotātu mezonīnu un atiku.

Kādreiz ēkai bijuši lieli veltvju pagrabi, bet šobrīd tie esot daļēji aizbrukuši. Ir zudusi veranda un interjers.

Māja šķiet pamesta. Baidos, ka nākamreiz, kad šeit būsim, redzēsim drupas, līdzīgi kā Bērvircavas muiža sabrūk starp mūsu apmeklējumiem.

Dobele

Dobele ir ļoti jauka, simpātiska, gaumīga un sakopta pilsēta, taču cilvēku vai organizāciju, kas atbild par svētku gaismas noformējumu būtu jāsoda, lai ir precedents un citas pilsētas, veidojot savu pilsētas noformējumu, atceras Dobeli un prātīgi izlieto atvēlētos naudas līdzekļus.

Dobele redzama jau no liela attāluma, gaismas kūļi klejo virs pilsētas un pie visas kara sajūtas, kura šogad ir radīta epidēmijas sakarā, rada priekšstatu, ka pilsēta gaida iznīcinātāju uzlidojumu un gaisā šaudās pretaviācijas prožektoru gaismas. Pilsētā augstākajās ēkās salikti prožektori, koki nostiepti ar dažādām iluminācijām, absolūti neņemot vērā gaismas temperatūras attiecības, gaismu ritmu, formu un piesātinājumu. Ja to var piedot Skaistkalnes baznīcai, kuru gan jau izdaiļoja garīdznieki pēc savas saprašanas, šeit tomēr ir ieguldīti ļoti nopietni naudas līdzekļi – tad kāpēc pilsētas ilumināciju ir organizējuši komunālie dienesti, nevis speciālisti? Vai tad Dobelei nav pilsētas mākslinieka? Gavenā arhitekta? Tik gaumīgi iekārtotā pilsētā nav nevienas ar gaumi un zināšanām apveltītas atbildīgās personas? No manas sajūsmas par Dobeli iepriekšējā reizē, pilsēta manās acīs zaudēja vismaz pusi no tās šarma.

31.12.2020, ceturtdiena

Lielauce

Iepriekšējā braucienā sākām apskatīt auces, bet bijām palaiduši garām Lielauci. Tā nu mēs izbraucām cauri Kroņaucei, ceturtdienas rītu sākām ar Lielauci un nedaudz vēlāk pilnīgi noignorējām Jaunauci.

Kaut kas jāatstāj arī citām reizēm. Lielauce sanāca skaisti.

Lielauces muiža

Mēs iebraucām Lielaucē agri no rīta, pabraucām garām kapiem un nepamanījām tiem pretī baznīcas drupas, kuras bija galvenais iemesls, kāpēc es gribēju būt šeit. Līņāja un zemi klāja viegla dūmaka, mēs izbraucām cauri ciemam un uzbraucām kalnā. Un tur mūsu skatam pavērās pils. Precīzāk – PILS!

Pēc bildēm mani šī muiža nekad nebija interesējusi, bet redzot to dzīvē… Manā personīgajā reitingu tabulā šī ir viena no iespaidīgākajām muižu ēkām Latvijā. Tā skatās uz ezeru un pretējā pusē paveras parks, kādus Latvijā redzējis neesmu. Pēc koku slaiduma un izmēriem rodas sajūta, ka atrodies kādā no Vecās Eiropas parkiem.

Mūs gan samulsināja relatīvi jaunais tiltiņš, kurš veda pāri kādai ieejai muižā.

Muižas ansamblis veidojies jau no XVII gadsimta, saglabājušās kalpu mājas, staļļi un pārvaldnieka māja. Kungu māja celta XIX gadsimtā ampīra stilā divstos stāvos ar kārniņu jumtu un plašiem pagrabiem. 1900. gadā zemnieki un kalpi ēku nodedzināja.

1901. gadā sākās muižas atjaunošana un pārbūve pēc vācu arhitekta fon Zīversa projekta. Pārbūves laikā apvienojās klasicisma un ampīra elementi. Nepārbūvēta saglabājusies tikai viena no fasādēm ar Palladio tipa logu.

Ēka pārbūvēta neoklasicisma stilā ar mansarda jumtu, asimetrisku šķērskorpusu un dekoratīvu frontonu galvenajā fasādē. Kungu māja ieguva bagātīgu mēbelējumu un izcilu telpu arhitektonisko noformējumu, kas lielā mērā esot saglabājies.

Pašlaik, šķiet, ēka stāv tukša un apskatei nav pieejama, bet ir labi saglabājies minētais XVIII gadsimta sākumā veidotais muižas parks, kurš tālāk pāriet mežaparkā.

Lielauces evaņģēliski luteriskā baznīca

Pirmā koka baznīca – guļbūve bez torņa, Lielaucē bija celta 1579. gadā. Tai sekoja otra koka baznīca, bet 1730. gadā tika nolemts par mūra baznīcas celtniecību otrās koka baznīcas vietā. No vecās baznīcas saglabājās koka tornis, kuru nojauca tikai 1839. gadā, bet mūra torni uzmūrēja 1864. gadā. Baznīca cieta Pirmajā pasaules karā, līdz 30. gadiem notika remontdarbi, bet 1938. gadā Pieminekļu valde iekļāva baznīcu ar iekārtu Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā.

1944. gadā sašautais tornis gāžoties sagrāva lielāko daļu jumta, visa iekārta gāja bojā. Pēckara gados draudze altārdaļā bija salabojusi jumtu un sijās bija iekārts zvans, kurš vienīgais bija palicis dzīvs. 1965. gadā draudzi likvidēja un drupas nodeva nojaukšanai ciema izpildkomitejai. Informācijas kāpēc mūri netika nojaukti, trūkst.

Šodien ir palicis aizaudzis mūris un tā nu tas šeit paliks tik ilgi, kamēr vien lietus, sals un laiks to nesagraus pavisam.

Ja daudzās luterāņu baznīcās mēs redzam kā šeit var atjaunoties dzīvība, šeit tā būtu vienīgi gandrīz pilnīgi jaunas baznīcas celtniecība uz vecajām drupām.

Vecauces pils

Vecauces pils (Stavenhagen, 1866)

Vecauces pilī bijām pirms pāris mēnešiem, pat tikām iekšā. Tā ir skaista, romantiska pils, bet atbraucām pie tās, galvenokārt, lai parādītu to Elīnai. Pēc Lielauces, Vecauce jau likās nedaudz pliekana. Interesanti, ka neskatoties uz to, ka vizuāli tās ir ļoti dažādas, abām pilīm ir līdzīgs liktenis un pašreizējais arhitektoniskais apjoms veidojies aptuveni vienā laikā.

Vadakstes muiža

Vadakstes muiža pēc redzētā Lielaucē arī īpašu iespaidu neatstāja. Iespējams, ka svaigs apmetums varētu uzlabot sajūtu. Gara ar dēļiem apšūta dzīvojamā ēka ar pusšļaupu jumtu, kas izskatījās pēc kalpu mājas, patika pat labāk par kungu māju. Vēlāk gan izrādījās, ka tā patiešām ir kalpu māja, bet sākotnēji bijusi kungu māja.

Agrāk šajā vietā atradies zemgaļu pilskalns un pēc leģendas, šeit apmetušies krustnešu vajātie zemgaļi, kuri nevēlējās kristīties Kristus ticībā, pirms došanās tālāk pie pagānu brāļiem – leišiem.

Pirmā kungu māja, kura vēlāk kļuva par kalpu māju, celta XVIII gadsimta otrajā pusē. Kungu māja celta neoklasicisma stilā 1911. – 1914. gadā pēc Leo Reinīra (vadījis arī Kaucmindes atjaunošanu) projekta. Galvenajā fasādē mezonīns un uz kolonnām balstīts balkons. Salons izvirzīts kā rizalīts. Esot saglabājusies halle ar jūgendstila kamīnu un kāpnēm, kā arī ovālā zāle ar podiņu krāsni.

Saimniecības ēkas celtas XIX gadsimta sākumā. Upes nogāzē terasēs veidots regulārs dārzs, kuru ieskauj XVIII – XIX gadsimtā veidotais parks ar eksotiskiem kokiem un krūmiem.

Ruba

Uz Rubu mēs braucām skatīties baznīcas drupas, bet viss izvērsās daudz interesantāk. Pašā Rubā mūs sagaidīja kāda simpātiska XIX gadsimta beigu vai XX gadsimta sākuma dzelzceļa infrastruktūras ēka.

Tai sekoja kaut kādas drausmas, ko varētu uzcelt tikai cilvēks apveltīts ar ļoti īpatnēju gaumi, kurā nepareizi ir itin viss.

Reņgu muiža

Un tad piepeši no galvenā ceļa nogriezās liepu aleja un norāde liecināja, ka tai virzienā atrodas skola.

Skolas mūs interesē ļoti maz, tāpēc ja ne aleja, mēs būtu to noignorējuši.

Bet ir divi ceļa varianti, kurus mēs esam iemācījušies Latvijā neignorēt – betona plāksnes un alejas.

Vilties nenācās, tieši otrādi, šeit mēs piedzīvojām vienu no spilgtākajiem ceļojuma mirkļiem.

Piebraucām no koka verandas puses, aiz kuras slējās elegants mansarda jumts.

Un zaudējām valodu. To, ka Latvijā ir kas šāds un mēs par to pat dzirdējuši neesam, mūs pilnīgi satrieca. Un uz šo objektu nav pat drausmīgi apnicīgo brūno zīmju ar uzrakstiem no sērijas “jāņa krūmiņa memoriālā priede”.

Muižas komplekss veidojās XIX gadsimta otrajā pusē Vadakstes upes krastā un tajā saimniekojusi fon Nolkenu dzimta. Kungu māja celta 1881. – 1882. gadā franču baroka stilā ar neorenesanses dekoratīvajiem motīviem.

Tai pašā laikā uzcelts arī ūdenstornis, kurš muižas pagalmā slejas joprojām.

Mājai ir mansarda jumts ar ovāliem un četrstūrainiem logiem ar barokāliem rāmju rotājumiem. Pilī esot saglabājusies interjera apdare historisma stilā, kamīns un podiņu krāsns.

Pie pils plešas XIX gadsimta beigās veidots 42,5 hektārus liels ģeometrisks terasu dārzs ar ārzemju koku un koku stādījumiem.

Daļēji saglabājušās arī kalpu māja, ūdensdzirnavas un vairākas citas saimniecības ēkas.

Aiz dzirnavu dīķa slejas vējdzirnavu konuss.

Kādos avotos ir redzēts, ka barons Nolkens cēlis muižu savai sievai – cirkus māksliniecei Jūlijai fon Bahai.

Taču grūti noticēt, ka XIX gadsimta beigās barona sieva varētu būt cirkus māksliniece, pret aktieriem un cirkus māksliniekiem attieksme tolaik neesot bijusi īpaši spīdoša.

Turklāt, tie, kas min šo faktu, neatsaucas ne uz kādu literatūru, kur šo apgalvojumnu varētu pārbaudīt.

Netkarīgās Latvijas laikā, Reņģes muižu piemeklēja tas pats liktenis, kas visas pārējās – to atsavinājās Latvijas valsts un 1924. gadā tajā tika atklāta Rubas speciālā internātskola. Iespējams, ka šis apstāklis pasargājis muižu no izpostīšanas kara un padomju varas gados. 2017. gadā skola tikusi slēgta un kalpu mājā 2019. gadā ierīkots sociālās aprūpes centrs.

Nākamajā reizē, kad būsim šajā pusē, noteikti centīsimies tikt iekšā muižā.

Rubas evaņģēliski luteriskā baznīca

Mūra baznīca, kuras drupas mēs redzam šodien, tika uzcelta 1818. – 1819. gadā nodegušās koka baznīcas vietā. Baznīca cieta Otrā pasaules kara laikā.

40. gadu beigās to remontēja, bet 60. gados draudzi likvidēja un baznīcu pameta.

Laika gaitā sabruka torņa smaile, iebruka jumts un gāja bojā iekārta.

Mūri pašlaik tiek kopti un rodas priekšstats, ka šeit kādos īpašos gadījumos varētu notikt arī dievlūgšanas.

Patīkama un skaista vieta.

Ezere

Uz Ezeri braucām skatīties ūdensdzirnavas.

Tā ir kārtējā vieta, kas atrodas uz Lietuvas robežas un jau sāk likties, ka vajadzētu mērķtiecīgi izbraukt visu robežu – iespējams, ka tiktu atrastas ne mazums interesantu, mums nezināmu vietu.

Ezerē bija muiža, kuras kungu māja celta XVIII gadsimta pirmajā pusē klasicisma stilā, no kura šodien vairs maz kas saglabājies.

Kolhoza laika piebūves un pārbūves darīja savu.

Toties ir gana labi saglabājušās vairākas saimniecības ēkas, kuru arhitektūra ir ievērojami interesantāka.

Tādas ir, piemēram, pārvaldnieka māja, doktorāts, krogs, kūtis, klēts u.c.

Muižā esot pat saglabājusies kāda daļa interjera – vairākas podiņu krāsnis, griestu dekorējumi, kāpnes ar virpotiem balustriem, ciļņiem rotāti iekšējie logu aizvirtņi un liela manteļskursteņa fragmenti. Šodien kungu mājā esot skola.

Dzirnavas un dzirnavu ezers uz Ezeres upes ierīkots XIX gadsimta beigās, pašreiz redzamās ūdensdzirnavas celtas XX gadsimta sākumā.

Slūžas, kuras arī bija mūs interesējošaias objekts – 1982. gadā.

Domāju, ka kad ir vairāk ūdens, ir pavisam iespaidīgi, bet arī tagad bija skaisti. Šķiet, ka šī ir kļuvusi par vietējo un arī tūristu iemīļotu vietu.

Ir ierīkota sausā tualete, lapene, šūpoles, ugunskuru vietas.

Šoreiz paveicās – bijām vieni paši, taču būsim atklāti, šajās dienās mēs visur bijām teju vienīgie apmeklētāji. Milzu soļiem tuvojošais Jaungads un ļaunā slimība sadzinuši ļaudis savās alās.

Nīgrande

Nīgrande bija atzīmēta manā kartē, bet neviens no mums nevarēja atcerēties, kādēļ tā ir šeit. Un tikai, kad ieraudzījām ēku, kura izskatījās pēc milzīga, bet nepabeigta kultūras nama, atcerējāmies. Kad bijām Nākotnē, Feisbūkā Artūrs ieteica obligāti apmeklēt Nīgrandes kultūras namu.

Uzmetuši skatienu iespējamam kultūras namam nolēmām, ka nez vai Artūrs domājis tieši šo – šis neizskatās, ka jebkad ir darbojies. Regita sāka meklēt un vuala – ir kultūras nams Kalnos, kurš ir tepat blakus.

Manteļskursteņa (apvalkdūmeņa) drupas pie Nīgrandes

Nu labi, bet vispirms sameklēsim baznīcu un aizbrauksim uz Alšiem apskatīt kaļķa cepli.

Nīgrandes evaņģēliski luteriskā baznīca

Pirmā koka baznīca Nīgrandē tika celta ap 1670. gadu, bet 1775. uzcēla mūra baznīcu, kuru atjaunoja 1883. gadā.

1907. gadā nomainīja baznīcas iekārtu, 1926. gadā veica nopietnus remontdarbus, bet 1935. gadā iekļāva aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Otrā pasaules kara laikā dievnamā bija zirgu stallis, iekārta tika neglābjami izpostīta.

1980. gadā kārniņu jumtu nomainīja šīferis, tika ieklāta jauna grīda, apšūti griesti un iebūvēta ērģeļu lufta.

2003. gadā tika atjaunota fasāžu apdare, nomainīts jumta segums un atjaunots gailis torņa smailē.

No interjera nav saglabājies pilnīgi nekas.

Interesantāki par baznīcu izrādījās kapi.

Alšu kaļķa ceplis

Nīgrandes kaļķa ceplis 30. gados (Zudusī Latvija)

Maijā, kad braucām caur Nītauri, kāds no draugiem uzrakstīja, ka mums noteikti jāaizbrauc apskatīt Nīgrandes kaļķa cepli.

Toreiz jau bija par vēlu griezties atpakaļ, bet nolēmām to noteikti izdarīt pie pirmās izdevības.

Šāda izdevība radās pēc pusgada.

Kaļķakmeni šeit sāka iegūt jau XVI gadsimtā, bet pirmo kaļķakmens cepli uzcēla 1906. gadā. Pēc diviem gadiem tam pievienojās otrs.

Kaļķis bija jāber šahtā no augšas, tāpēc bija izbūvēts pacēlājs – koka tilts, kurš veda pa tiešo no karjera uz cepli. 30. gados tika pievilkta elektrība un ierīkots elektriskais pacēlājs.

Celtne ļoti iespaidīga. Izskatās, ka arī padomju periodā šeit notikusi aktīva darbība, taču šobrīd viss ir pilnīgi pamests.

Nu, nosacīti pilnīgi. Saliktas videonovērošanas un privātīpašuma zīmes un pat skapis ar uzrakstu, kas liecina, ka šeit atrodas novērošanas stacija un privātīpašuma tiesību pārkāpējiem tagad ir jābaidās.

Citādi – viss ieaudzis teju necaurejamos krūmos. Domāju, ka cepļa īpašnieki, ja jau teritoriju neizmanto, draudu vietā varētu izveidot tūrisma objektu.

Kalni

Tātad, jau augstāk minēju, ka uz Nīgrandi braucām skatīties kultūras namu, bet izrādījās, ka meklētais kultūras nams atrodas kādus kilometrus uz dienvidiem.

Kā jau viss kas cits šodien no interesantām vietām redzēts – uz Lietuvas robežas.

Iebraucām caur garu industruiālo teritoriju, kas radīja nedaudz vidēji lielas pilsētas sajūtu, bet nu nekādi ne ciema ar 500 iedzīvotājiem.

Šādas vietas parasti sākas strauji – uzreiz sākas dzīvojamā apbūve vai arī sākumā zaļā josla un tad dzīvojamā apbūve.

Tātad – bijušais kolhozs. Kolhozu “Jaunais komunārs” dibināja 1949. gadā kopā ar “Blāzmu”, “Straumi”, “Ventas Zieds” un “Nākotne”.

1951. gadā “Jauno komunāru” apvienoja ar “Straumi” un par priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Blūmu, kurš palika šajā amatā līdz pat kolhoza likvidācijai 1991. gadā.

“Jaunais komunārs”, ar centru Nīgrandē, līdz ar “Nākotni”, kļuva par vienu no izcilākajiem Latvijas paraugkolhoziem.

Septiņdesmito gadu beigās no “Jaunā komunāra” un “Straumes” saimniecībām tika izveidota starpkolhozu apvienība “Nīgrande”, kura apsaimniekoja Alšu kaļķa cepli un Dziru konservu cehu.

Cita starpā darbojās kokapstrādes un šūšanas cehi un akmeņkaļu darbnīca.

Kultūras namu kalnos sāka būvēt 1986. gadā, kultūras nams savam laikam bija ārkārtīgi moderns, tajā bija disko zāle ar krāsainu stiklu noformējumu, kas radīja pilnīgi sirreālu sajūtu, orķestra bedri, skatuvi.

Bet nozīmīgākā atšķirība laikam ir tā arhitektoniskais risinājums. Šeit zem viena jumta atrodas kultūras nams, skola, pasta nodaļa, bibliotēka, mūzikas skolas filiāle, ģimenes ārsta prakse, dažādas sabiedriskās organizācijas un pat četru stāvu (!) viesnīca ar Latvijas jauniešiem nelabskanīgu nosaukumu “Lose”.

Un jāņem vērā, ka papildus Kalnu kultūras namam septiņus kilometrus tālāk tika celts otrs – Nīgrandē, kurš, lai arī ne tik gigantisks, tomēr pēc nobeigšanas arī varētu ierindoties starp Latvijas lielākajiem lauku kultūras namiem.

Kultūras nams tiek lieliski uzturēts kārtībā un šeit ir virkne nedārgu, bet ļoti jauku risinājumu, piemēram, pagalmā uz asfalta uzzīmēta spēle. Neko nemaksā, taču Regitai, Elīnai, un sevišķi – Sofijai, sagādāja daudz prieka, kamēr es centos pacelt dronu pieteikošā augstumā, lai šo monstrozo objektu varētu ietvert vienā kadrā. Apstādījumi, baskāju taka. Viss ļoti mierīgi un gaumīgi.

Protams, ka brīvdienas, Jaungads, izolācija, karantīna un visas citas nelaimes – iekšā kultūras namā mēs netikām. Taču kad ierakstīju par Kalnu apmeklējumu Feisbūkā, atsaucās kultūras nama pārstāvis (ir aizdomas, ka direktore, parasti tomēr nav vairāk par vienu cilvēku, kas šādus projektus velk, un cik esmu nopratis, kultūras nama direktore patiešām ir šāds cilvēks) un aicināja mūs apmeklēt Kalnus pēc ārkārtas situācijas atcelšanas. Ko mēs obligāti arī darīsim.

Vispār, šis ir stāsts par to, ka vienā vietā iet bojā super vērtīgas liecības un nevienu tas neuztrauc (un šādu stāstu Latvijā ir ārkārtīgi daudz), citur kāds entuziasts vai entuziastu grupa paceļ kādu pilnīgu garlaicību, pasludina to par šedevru un ar savu aizrautību paķer līdzi citus cilvēkus un daži pat iemanās ar to pelnīt tīri labu naudu. Kalnos ir tas ļoti retais gadījums, kad kaut kas patiesi unikāls ir nonācis ļoti labās rokās un nav aizlaists zudumā.

Cik ilgi to varēs noturēt, grūti teikt.

Blakus kultūras namam slejas 2009. gadā konsekrētā Kalnu Svētās Agates Romas katoļu baznīca.

Iepriekš šeit kalpoji jau augstāk daudzkārt minētais Andrejs Mediņš. Bet nu ja runa ir par Kurzemes vai Zemgales katoļiem, Mediņa vārds agri vai vēlu tā vai citādi parādās.

Embūte

Embūtes muiža un pilsdrupas XIX gadsimta vidū (Livonijas piļu attēli no marķīza Pauluči albuma, 2008)

Pie Embūtes ieraudzījām kādu lielu plēsīgu putnu, stāvvietā apmetām loku, parādījām Elīnai, kur slejas pilsdrupas, un devāmies tālāk. Mēs ar Regitu šeit bijām maijā.

Embūtes muižas plāns (Livonijas piļu attēli no marķīza Pauluči albuma, 2008)

Vispār jau šeit kādreiz bija ļoti skaisti. Embūtes pili cēla XIII gadsimtā. Sākotnēji tā piederēja ordenim, taču drīz vien nonāca Kurzemes bīskapa pārziņā. Sākot ar XVI gadsimtu pili vairākkārt izlēņoja. Pēc pēdējā Kurzemes bīskapa nāves 1583. gadā Embūte nonāca Korfu, taču jau pēc dažiem mēnešiem Ketleru īpašumā. Arī turpmāk muižas īpašnieki mainījās diezgan bieži.

Muižas kungu māju uzcēla XVIII gadsimtā daļēji uz ordeņa pils pamatiem, tad pārbūvēja un modernizēja. To izlaupīja un aizdedzināja 1919. gadā, bet pēc Otrā pasaules kara mājas drupas nojauca un izmantoja būvmateriāliem. Lielākā daļa muižas apbūves gāja bojā abos pasaules karos.

Lēnas

Karodziņš Lēnās mūsu kartē parādījās pēc ciemošanās pie Andreja Mediņa (jā, jā, atkal Mediņš) oktobrī. Viņš stāstīja par savu kalpošanas laiku Lēnu baznīcā, par Piltenes bīskapu seksuālo dzīvi, par bīskapu apbedījumiem Lēnas baznīcas kriptā, par to, ka labi saglabājies bīskapa apģērbs no apbedījuma esot izstādīts Rundālē.

Lēnu Svētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca

1722. gadā pēc kristīšanās katoļticībā Ernsts Fromholds fon Osten-Sakens nodeva Livonijas un Piltenes bīskapa aizbildniecībā sabrukušu koka baznīcu savā Lēnu īpašumā. 1728. gadā Lēnu muižu ar Līces un Mugurkaula pusmuižām, kopā ar zemi un zemniekiem, nopirka bīskaps Antonijs Šembeks un turpmākajos gados šeit izveidojās katoļu bīskapu rezidence. Livonijas un Piltenes bīskaps Juzefs Dominiks Puzina 1740. gadā blakus Lēnu muižas ēkai un vecajam koka dievnamam sāka celt barokālu mūra baznīcu, kuras celtniecība noslēdzās 1750. gadā. Bīskaps Antonijs Ostrovskis jauno baznīcu iesvētīja 1756. gadā par godu Svētajai trīsvienībai un Svētajam Antonijam.

Zem baznīcas atrodas kripta ar diviem zārkiem, kuros atdusas bīskapa Puzinas un kāda palīgbīskapa mirstīgās atliekas.

Baznīcā, protams, iekšā netikām, nemaz nerunājot par kriptu. Bet skumjākais ir tas, ka nezinājām, ka tepat pāri ceļam ir arī Lēnas muiža. Nu, no otras puses, nekas ļoti īpašs tur, spriežot pēc fotogrāfijām, nav. Mēs jau šai vietā bijām palaidušies slinkumā, tāpēc nav brīnums, ka kaut ko arī palaidām garām.

Laidu muiža

Laidu muiža bija Elīnas sarakstā, bijām jau nedaudz saguruši un daudz redzējuši.

Apsvētām domu piebraukt, nobildēt pa mašīnas logu, ielikt ķeksi un izņemt karodziņu kartē un doties tālāk.

Taču redzot šo krāšņumu neatlika nekas cits, kā iet skatīties.

Vecākā ēka, no kuras sākusies apbūve, ir pašreizējā pārvaldnieka māja.

Muižas pārvaldnieka m’āja

Vispār, tas diezgan raksturīgs stāsts, kad muižnieks blakus savai mājai uzceļ otru – greznāku, un vecā kungu māja kļūst par pārvaldnieka vai kalpu māju.

Šādus piemērus varam redzēt diezgan bieži.

Pašreizējo pili no 1809. līdz 1811. gadam cēla Kazdangas īpašnieks Karls Gothards Ernsts Manteifels – Cēge dāvanā savai meitai pēc tās kāzām.

Pils celta vēlīnā klasicisma stilā, centrā izteiksmīgs Palladio stilā veidots četru trīsceturtdaļu jonisko kolonnu portiks ar trīsstūra frontonu.

Fasādes galos pirmā stāva augstumā simetriski jonisko kolonnu portiki.

Pilī bijuši unikāli sienu un griestu gleznojumi, kuri tiekot atjaunoti.

Apbūves ansamblis sastāv no pils centrālajā daļā, pārvaldnieka mājas labajā pusē, ar kuru arī sākusies muižas apbūve, un klēti – ratnīcu kreisajā pusē.

Parādes laukumā izveidots parters, labi saglabājies muižas parks.

Apstaigājām muižu, pajūsmojām par mazajām, smukajām detaļām un devāmies tālāk, caur Kazdangu uz Aizputi un tālāk uz Kuldīgu.

Kazdanga

Kazdanga muiža XIX gadsimtā (Stavenhagen, 1866)

Kazdangas pils ir ļoti skaista, Mašnovskis to nosauc par vienu no lielākajām un monumentālākajām klasicisma pilīm Latvijā. Pils celta no 1800. līdz 1804. gadam pēc vācu arhitekta Johana Georga Ādama Berlica projekta. Vienlaicīgi ar pils celtniecību abpus gala fasādēm tika uzceltas divas kubiskas divstāvu ēkas – Kavalieru nams un klēts. 1905. gada revolūcijas laikā sadega pils jumts, iekštelpu apdare, arhīvs, bibliotēka un mēbelējums. Kungu māja tika atjaunota līdz 1914. gadam, bet iekšdarbi noslēdzās tikai 1930. gadā.

Man Kazdanga saistās ar nedaudz sāpīgu gadījumu maijā, kad gribēju pili nobildēt no drona un atkāpjoties, lai dabūtu visu ēku kadrā, ielidoju koku zaros. Rezultāts – dronam lauzta kāja un teju divu mēnešu “slimības lapa”. Šoreiz jau bija sācis krēslot, tāpēc apbraucām apkārt pilij un devāmies uz Aizputi.

Aizpute

Aizpute XIX gadsimtā (Stavenhagen, 1866)

Pirmoreiz Aizputē bijām maijā un iemīlējāmies šajā pilsētā. Tā ir tāda ne līdz galam Kuldīga, taču tās šarms kādos momentos pat pārspēj Kuldīgas šarmu. Šoreiz nolēmām parādīt to Elīnai un arī paši vēlreiz izbaudīt mazpilsētas eleganci.

Aizpute ir viena no Latvijas senākajām pilsētām, izveidojusies agrajos viduslaikos pie Kuldīgas un Jelgavas ceļa. Šeit pat atrodošais kuršu pilskalns – šodien – Baznīckalns, esot atradies uz sena satiksmes ceļa no Daugavas lejteces uz Prūsiju. Iespējams, ka dzintara ceļš šeit gājis jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos un no Prūsijas tālāk veda uz dienvidiem.

Atšķirībā no citām pilsētām, kuras veidojušās uz pasta vai citiem lieliem traktiem, kur pilsēta veidojusies gar vienu ielu, Aizputē tās ir divas ielas, kuras satiekas V burta veidā – Kuldīgas un Jelgavas ielas.

Šis V veida plānojums pilsētas plānā viegli nolasāms arī šodien. Jau kopš seniem laikiem blīvāk tikusi apbūvēta Jelgavas iela, pie tās arī atradušies tirguslaukumi un rātsnami. Kuldīgas ielas apbūve izteikti retāka un vairāk figurē dzīvojamā apbūve.

Aizpute atradās Tebras upes krastā, tā ietek Sakā, un Saka – jūrā. Vēl XVII gadsimtā šīs upes bijušas kuģojamas. Aseboten kuršu pili, pēc Atskaņu hronikas ziņām, ordenis ieņēma 1261. gadā. 1253. gadā bīskapa konfliktu ar Ordeni rezultātā bīskapa valsts tika sašķelta un izveidojās Kuzemes bīskapija, par kuras galvaspilsētu kļuva Piltene.

Tebras upe nodalīja bīkapijas zemes no ordeņa zemēm. Labajā krastā bīskaps uzcēla pili domkapitulam un 1260. gadā Doma baznīcu. Kreisajā – Vācu ordenis uzcēla savu cietoksni, kas kalpoja par atbalsta punktu militārajām operācijām līdz pat Prūsijai uz ceļa Rīga – Tukums – Kandava – Kuldīga – Aizpute – Liepāja – Klaipēda – Karalauči.

Aizputes un pils plānojums XIX gadsimtā (Livonijas piļu attēli no marķīza Pauluči albuma, 2008)

Izplatītais pieņēmumam, ka pils celta 1249. gadā, nav dokumentālu pierādījumu, tas ir ņemts no Arndta tabulas, kurā parādās nepamatoti dati arī, piemēram, par Rēzeknes un Dobeles piļu celtniecību. Pēc dažādu pētnieku domām pils varētu būt celta XIII gadsimta beigās vai XIV gadsimta sākumā. Pie pils jau samērā agri bijusi arī priekšpils vai apmetne.

Aizputes pils XIX gadsimtā (Livonijas piļu attēli no marķīza Pauluči albuma, 2008)

Pilsētas senākās daļas plānojums esot ļoti tuvs vecpilsētas plānojumam Vecrīgā, tāpēc pētnieki pieļauj, ka iespējams, ka plānojums varētu būt veidojos ne vienkārši spontāni atkarībā no apkārtnes topogrāfijas, bet gan balstoties uz kādu senu plānojuma principu.

No Latvijas pilsētām mūra nocietinājumi viduslaikos bija tikai Rīgai, Valmierai, Koknesei un Cēsīm. Aizputi aizsargāja aizsarggrāvji priekšpils mūra ārpusē un gar laukiem pilsētas priekšā, kā arī palisāžu žogi. Ap 1300. gadu Aizputē varēja būt ap 30 apbūves gabalu, četras ielas un maģistrālo ceļu satekpunktā atradies tirguslaukums.

Jau kopš XIV gadsimta pirmās puses rakstītajos avotos parādās Piltenes un Aizputes pilis. 1378. gada privilēģijā Aizpute nosaukta par domkapitula mītni.

Ar šo privilēģiju Aizputei tika piešķiras pilsētas tiesības. No 1501. līdz 1523. gadam šeit rezidēja bīskaps Indriķis Bazedovs un Aizpute bija bīskapa valsts galvaspilsēta. No 1560. gada Aizpute pieder hercogam Magnusam, 1578. gadā hercogs uz Aizputi atsūtīja pirmos luterāņu mācītāju.

Sakas upes grīvā izveidotā osta, kuru tirdzniecības nolūkos apmeklēja holandiešu kuģi, iezīmēja ievērojamu Aizputes uzplaukumu no XVI gadsimta otrās puses līdz XVII gadsimta vidum.

Ostas miestā dzīvoja pārsvarā aizputes iedzīvotāji. Aizputē XVII gadsimta pirmajā pusē varēja būt ne mazāk par 50 ēkām, kas šinī laikā liecināja par diezgan nozīmīgu pilsētu.

1617. gadā konfrontācijas laikā ar brāli – ķeizaru Frīdrihu, Aizputes pilī apmetās vajātais ķeizars Vilhelms ar visu galmu un kanceleju, taču drīz vien pēc sakaušanas spiests doties izsūtījumā. Savas īsās uzturēšanās laikā Frīdrihs pili sakopa, ieejas vārtu fasādi pagalma pusē pārklāja ar sgrafito tehnikā izpildītu apmetumu.

Osta beidza pastāvēt 1660. gadā, kad kuģuceļu zviedri aizbēra ar akmeņiem saistībā ar Olivas miera līguma noteikumiem, kuri paredzēja tirdzniecības ierobežojumus.

Aizputes iedzīvotāju skaits no 500 – 600 cilvēkiem samazinājās uz pusi. Vēl pēc 50 gadiem Ziemeļu kara un tam sekojušā Lielā mēra rezultātā pilsēta panīka pavisam.

1717. gadā nodibinājās no Kurzemes hercogistes neatkarīga, pa tiešo pakļauta Polijas kronim, Piltenes muižnieku republika ar savu landtāgu un pārvaldes iestādēm. Piltenes galvaspilsēta atradās Aizputē, kur arī atradās augstākās pārvaldes iestādes. No šī laika līdz šodienai ir saglabājusies virkne lielu un greznu pildrežģa ēku ar barokāliem logu un durvju noformējumiem.

1722. gadā iebruka jumts vecajai, jau iepriekš stipri laika zoba sagrauztajai mūra baznīcai, to praktiski pilnībā pārbūvēja 1733. gadā. 1750. gadā Aizputē atvēra aptieku, 1765. gadā uzcēla rātsnamu, kurā cita starpā atradās bibliotēka. 1793. gadā tika uzceltas jaunas karātavas, bet 1795. gadā Piltenes valstiņu kopā ar pārējo Kurzemi pievienoja Krievijai. Taču vēl vairāk kā 20 gadus tā turpināja pastāvēt kā patstāvīga administratīva vienība.

Zaudējusi savu nozīmi kā Piltenes galvaspilsēta Aizpute kļuva par vienkāršu miestu.

XVIII gadsimta beigās no Lietuvas ieceļoja ebreji, no kuriem daudzi apmetās Aizputē. 1802. gadā pilsētā bijušas 66 dzīvojamās mājas un 1013 iedzīvotāji, bet 1862. gadā jau pāri par 4700 iedzīvotāju.

Ap 1850. gadu izveidojās sveču ražošanas manufaktūra. 1890. gadā tika atvērta Lindenberga aptieku kartonāžas fabrika, kurā ražoja etiķetes un kārbiņas aptiekām. 1899. gadā atklāja šaursliežu dzlezceļa satiksmi ar Liepāju.

Pirms Pirmā pasaules kara Aizputē bija alus darītava, vilnas kārstuve, tipogrāfija un dzirnavas. Visblīvākā apbūve bijusi XX gadsimta 20. – 30. gados, šajā laikā Aizpute bija tipiska sīktirgotāju un amatnieku pilsētele – pilsētā darbojās 103 tirgotavas, aptieku kartonāžas fabrika, dzirnavas, alus darītava, pienotava un kokzāģētava.

Pēc Otrā pasaules kara atkal kļuva par mazpilsētu ar galvenokārt koka apbūvi. Tika izveidota metāla furnitūras rūpnīca “Kurzeme”, kas ražoja pārsvarā atslēgas, sausā vājiena fabrika, ceļu celtniecības un meliorācijas darbnīcas, dzirnavas, maizes ceptuve u.c.

1959. gadā tika atklāts dzemdību nams, 1960. gadā – tuberkulozes dispansers un peldētava. Pie pilsētas izveidojās Aizputes kūdras fabrukas ciemats Kūdra.

Daļa Aizputes pils bija apdzīvota līdz pat XX gadsimta 70. gadu beigām – tajā bija ierīkoti dzīvokļi, bet pēc 1983. gada ugunsgrēka no tās palikuši tikai mūri un pils pamazām turpina sabrukt.

Aizputes Svētā Ignācija no Lojolas Romas katoļu baznīca

Pirmais dievnams Aizputē uzcelts 1254. gadā. Pēc reformācijas – 1732. gadā katoļiem bija ierīkota kapela, kura pastāvēja aptuveni simts gadus, pēc tam tās vietā tika uzcelta nākamā. 1935. gadā sāka plānot celt baznīcu, taču sākoties Otrajam pasaules karam celtniecība bija jāatliek. Pašvaldība katoļiem ļāva noturēt mises vecā koka ēkā, kura īsti neatbilda dievnama prasībām. 1956. gadā to pārbūvēja izmantojot nojauktās Gudenieku koka baznīcas materiālus. 2002. gadā tika likts pamatakmens jaunas katoļu baznīcas celtniecībai, tā projekta autore arhitekte Ausma Skujiņa. Dievnamu konsekrēja 2009. gadā.

Interesanti, ka baznīcas celtniecībā tikuši izmantoti Karostas ēku ķieģeļi. Citi autori to uztver kā priekšrocību, manai acij tas drīzāk ir trūkums. Man rodas kognitīvā disonance – no vienas puses ēka ir ļoti moderna, skaistas arhitektūras, taču šajā apjomā ķieģeļu krāsojums un faktūra man atgādina padomju gadu eksperimentālo funkcionālisma apbūvi. Ja no šiem pašiem ķieģeļiem tiktu celta ēka klasicisma stilā vai sarkano ķieģeļu stilā, materiāls spēlētu daudz efektīvāk un kopainu radītu daudz estētiskāku. Nu, tas mans privātais viedoklis, mākslas zinātnieki uzskata citādāk.

Kamēr staigājām pa vecpilsētu, jau gandrīz pilnīgi satumsa. Šodienas galapunkts – Kuldīga.

Kuldīga

Augšējos trīs logos mūsu kompānija sagaidīja 2021. gadu

Kuldīga kļuva par mūsu jaungada rezidenci galvenokārt tādēļ, ka naktsmītnes Piltenē nebija pieejamas. Tuvākās vietas bija Ventspils un Kuldīga, bet tika izskatīts arī Jūrkalnes variants. Kuldīga muma agrāk bija tikai Rumba, tad Rumba un Katrīnas baznīca un laikam tikai pirms kāda gada Kuldīga izrādījās ļoti pievilcīga viduslaiku pilsēta.

Kuldīgas pils 1680. gadā (Wikipēdija)

Veckuldīga veidojās nozīmīgā tirdzniecības ceļu krustpunktā. Ar IX – XII gadsimtu saistāmas pilsētveida apmetnes pēdas atrastas trīsarpus kilometrus lejup pa Ventu no pašreizējās Kuldīgas pilsētas. Šajā vietā uz zemesraga, starp Veckuldīgas upītes dziļo gravu un Ventas senleju, joprojām redzams pilskalns, kura pakājē, šķiet, atradusies aktīva tirdzniecības osta. Bez tam, Kuldīgu šķērsoja arī nozīmīgs sauszemes ceļš, kurš savienoja Daugavas lejteci ar prūšu zemēm. Var diezgan droši pieņemt, ka VIII un IX gadsimtā šīs teritorijas cieta no regulāriem normāņu sirojumiem, taču kuršu vikingi tolaik esot bijuši ne mazāk kareivīgi par saviem ziemeļu kaimiņiem un paši regulāri apdraudēja kuģu ceļus un piekrastes pilsētas. Pilsvieta aizņem vairāk kā hektāru, bet kopā ar senpilsētu – vairāk par 10 hektārus lielu platību. Senpilsēta stiepjas gar Ventas krastu vesela kilometra garumā – šeit ir konstatēts 1 – 2 metrus dziļš kultūrslānis.

Kuld’īga XIX gadsimtā (Stavenhagen, 1866)

XIII gadsimta sākumā, ar vācu ekspansijas sākumu ūdens ceļš zaudēja savu nozīmi un nozīmīgāks kļuva sauszemes ceļš, kurš veda no vācu pakļautajām prūšu zemēm uz Rīgu. Gar šo ceļu vācieši sāka būvēt nocietinājumus un Kuldīgas pils bija pirmā. Atļauju pils būvēšanai Livonijas ordenis ieguva 1242. gada 19. aprīlī un pils vietai izvēlējās vietu uz dienvidiem no kuršu pils Ventas kreisajā krastā pie brasla. Pils celtniecībai akmens ticis lauzts no Ventas rumbas, šādā veidā ievērojami pārveidojot rumbu. Pils sākotnēji saukusies Jēzus pils, taču vēlāk pārdēvēta par Kuldīgas pili. Arī pēc ordeņa pils būvniecības Veckuldīga vēl kādu laiku palika apdzīvota. 1252. gadā pils priekšā sāka celt baznīcu, izsludināja gadatirgu un no Veckuldīgas tirdzniecība pārvirzījās uz Kuldīgu, pie kuras izveidojās amatnieku un tirgotāju apmetne. Pilsēta esot veidojusies no trim mazākām pilsētām – Kuldīgas, Kalnmiesta un Kuldīgas pils slabadas. Šeit apmetās gan vācieši, gan kurši. Ar 1253. gadu, kad bīskaps atteicās no Kuldīgas pils un pilsētas, tā nonāca pilnīgā ordeņa īpašumā. Kopš 1263. gada Kuldīga tiek dēvēta par pilsētu un jau 1277. gadā nonāk Hanzas savienības sastāvā.

Turpmākā simtgade pilsētai nesa strauju uzplaukums – attīstījās tirdzniecība, tika piešķirts ģerbonis, iedzīvotāji aplikti ar nodokļiem, piešķirtas nedēļas tirgu tiesības – Kuldīga Kurzemes mērogā kļuva par ļoti nozīmīgu pilsētu. Viss mainījās pēc 1466. gada, kad Kurzemē iebruka lietuvieši un cita starpā izpostīja arī Kuldīgas pilsētu. Pēc šī uzbrukuma pilsēta savu spožumu vairāk neatguva un līdz pat Kurzemes bīskapijas nodibināšanai palika par maznozīmīgu miestu.

Tā kā Kuldīgas pils esot bijusi viena no lielākajām un drošākajām Kurzemes pilīm, nodibinoties bīskapijai Gothards Ketlers to izvēlējās par vienu no savām rezidencēm un praktiski pastāvīgu savas ģimenes mājvietu, kaut gan pats bieži uzturējās arī Sēlpilī un Jelgavā. Par Kurzemes galvaspilsētu Jelgava kļūs tikai 1578. gadā. 1567. apstiprināja agrākās pilsētas tiesības. Pēc Gotharda nāves bīskapija saškēlās un Kuldīga kļuva par Ketlera jaunākā dēla Vilhelma rezidences pilsētu. Galma, kurš sastāvēja gandrīz vienīgi no ārzemniekiem, vajadzību apmierināšanai pilsētā strādāja daudz amatnieku un norisinājās aktīva tirdzniecība ar Rīgu un Jelgavu. Tika nodibināta dzelzs rūpniecība, kuģu būve, tika eksportēti kuršu ražojumi – darva, naglas, koki un auzas. Dzelzs darbnīcās tika izgatavoti arī lielgabali. 1610. gadā piedzima Vilhelma Ketlera dēls – Jēkabs. 1615. gadā palu laikā gāja bojā Ventas tilts, kas bija liels trieciens pilsētas ekonomikai – par visām precēm, kas tika vestas pāri tiltam, pilsēta ievāca muitu. Šajā pašā pavasarī lielākā daļa no Kuldīgas apbūves, tai skaitā – Katrīnas baznīca, gāja bojā lielajā ugunsgrēkā.

1616. gadā sākas materiāls un politisks konflikts starp abiem Kurzemes hercogiem Vilhelmu un Gothardu. 1617. gadā hercogs ar visu galmu Frīdriha vajāts pārcēlās uz Aizputi, bet drīz vien cieta pilnīgu sakāvi. Landtāgs hercogam Vilhelmam atņēma varu, apvienoja hercogisti un Vilhelmu izraidīja no hercogistes. Par galvaspilsētu kļuva Jelgava un Kuldīgai saglabājās tikai otrās rezidences loma. Jēkabs uzturējās Štetinas un Berlīnes galmos, mācījās Rostokas un Leipcigas universitātēs, bet 1624. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs lika tam atgriezties Jelgavā. 1632. gadā Polijas Seims atjanoja Jēkaba hercoga tiesības un princis Jēkabs vadīja Kurzemes hercoga pulku Poļu – krievu kara (1632 – 1634) kaujās pie Smoļenskas. Pēc kara Jēkabs apceļoja Rietumeiropu, studēja kuģu būvniecību Amsterdamā, tautsaimniecību un ģeogrāfiju Leidenē, apmeklēja Parīzi un Londonu un 1638. gadā hercogs Frīdrihs iecēla Jēkabpu par līdzvaldnieku.

1642. gadā Jēkabs tika apstiprināts par pilntiesīgu hercogu, saņēmot lēnī Kuldīgu, un tūlīt pat uzsāka radikālas saimnieciskās reformas, kuru rezultātā visā hercogistē, tai skaitā arī Kuldīgā, sākās straujs saimnieciskais un ekonomiskais pacēlums. Mēģinājums padarīt Ventu kuģojumu uzspridzinot Ventas rumbu, beidzās ar neveiksmi – tika satricināti blakus esošās pils pamati un tā tika stipri bojāta, tādēļ no rumbas spridzināšanas bijis jāatsakās. Kad neizdevās saspridzināt rumbu, Jēkabs mēģināja rakt kanālu, apejot rumbu, taču arī šis mēģinājums bija neveiksmīgs. Mēģinājumi turpināt kanāla raksānu atkārtoti arī XIX gadsimtā, taču joprojām neveiksmīgi. Kanāla rakšanas rezultātā izveidojusies Mārtiņsala.

Hercogam Jēkabam pieraksta arī izgudrojumu ķert vimbas un lašus virs rumbas gaisā pakārtos kurvjos. Zvejas tiesības rumbā jau kopš Livonijas laikiem piederēja pilij. Kuldīga kļuva par nozīmīgu hercogistes tirdzniecības centru, Kurzemes amatnieki tika ierakstīti atbilstošās Kuldīgas cunftēs un tiem bija jāpakļaujas Kuldīgas šrāgām. Šeit darbojās arī Melngalvju biedrība. Preces pa sauszemi vai pa Ventu (tā vēl bija kuģojama līdz rumbai) veda uz Ventspili, bet no Ventspils ostas tālāk – uz Rietumeiropu. Kuldīgā atradās divas kuģu būvētavas, no kurām viena piederēja pašam hercogam, bet otra – pilsētai. Pilsētnieki būvēja paši savus kuģus, pie vecās Kuldīgas atradās salpetra un kālija vārītavas, bija arī pirmās papīra dzirnavas Kurzemē.

Ziedu laiku neturpinājās ilgi. 1655. gadā Polijas – Zviedrijas karš pārtrauca hercogistes attīstību. 1658. gadā Kuldīgu ieņēma un nopostīja zviedri, bet hercogs nonāca zviedru gūstā. 1659. gadā zviedri tika padzīti un pēc miera līguma noslēgšanas 1660. gadā Jēkabs Kuldīgu atguva. Līdz 1668. gadam tika atjaunota pils un pilsēta, kā arī pilsētas saimnieciskā labklājība.

Hercoga Jēkaba vecākais dēls Frīdrihs Kazimirs investēja lielu daļu jau tā niecīgo līdzekļu Kuldīgas pils izgreznošanai un dārzu un apstādījumu veidošanai, kur blakus sakņaugiem auga augļu koki; tai skaitā arī zvēru (briežu) dārzam, kurš bija viena no kuldīdznieku mīļākajām pastaigu vietām līdz pat XVIII gadsitma beigām. Pils bija izlīmēta smalkām vilnas un zīda tapetēm, lielajā zālē, kuru dēvēja par Kuģu zāli, uz griestiem bija uzgleznoti visi kuģi,kurus bija būvējis hercogs Jēkabs, un kuri uzturēja tirdzniecības sakars ar Gambiju, Gvineju un Tobago.

Drīz pēc Frīdriha Kazimira nāves sākās Ziemeļu karš un 1702. gada janvārī Kuldīgā apmetās Zviedrijas karalis Kārlis XII ar štābu. Zviedru štābs Kuldīgas pilī bija apmeties līdz 1707. gadam, šajā laikā pils tika praktiski nopostīta un aizejot aizveda atlikušās mēbeles, gleznas un citas vērtslietas, kaut gan vēl 1701. gadā pēc Piltenes landtāga no pils aizveda visu nozīmīgo pils iekārtu uz Mēmeli. 1729. gadā bija jau pilnīgi sabrukusi kuģu zāle un gadsimta vidū visa pils bija tik bēdīgā stāvoklī, ka to sāka izmantot par akmeņlauztuvēm jauno ēku būvniecībai. Līdz šodienai no pils saglabājies tikai viens pagrabs.

Ziemeļu karam sekoja mēris, rezultātā Kuldīga no bīskapijas faktiskās galvaspilsētas kļuva par nenozīmīgu pilsēteli. XVIII gadsimta beigās, kad Francijā plosījās revolūcija, arī Kurzemes hercogistes pilsoņu starpā izplatījās revolucionārs noskaņojums, taču revolucionārās organizācijas, kuras darbojās arī Kuldīgā, Kurzemei nonākot Krievijas impērijas sastāvā drīz vien beidza pastāvēt. 1812. gadā Napoleons uzlika Kuldīgai kara nodokli. 1830. gadā pilsētu piemeklēja smaga holeras epidēmija. 1874. gadā beidzot tika uzcelts arku tilts (kopš 1616. gada, kad tilts gāja bojā palos, iztika ar plostiem un braslu. XIX gadsimta sākumā novāca pilsdrupas un nolīdzināja pils vietu, teritoriju pārvēršot pilsētas dārzā.

XIX gadsimta otrajā pusē Kurzemē sāka veidoties ražotnes – 1860. gadā atklāta adatu fabrika “Meteors”, 1875. gadā ādu fabrika, 1878. gadā sērkociņu fabrika “Vulkāns”, 1885. gadā vilnas kāršanas fabrika.

Konstantīns Metigs XX gadsimta pašā sākumā raksta, rumbas potenciāls netiek izmantots elektrības ražošanai, ka joprojām tiek plānots padziļināts Ventu, lai padarītu to kuģojamu, un ka Kuldīgas attīstību ierobežo sliktie transporta ceļi. Pirmā pasaules kara laikā tika saspridzināti divi tilta posmi, kurus atjaunoja 1926. gadā. Šajā laikā, kā raksta Kārlis Apinis, “Pilsētas galvenā daļa atrodas uz Ventas kreisā krasta, bet pēdējos gados sāk apbūvēties arī labais krasts. Kuldīgas saimnieciskā dzīve atrodas cittautīešu rokās; veikali vai vienīgi žīdu rokās. Ir arī daži rūpniecības uzņēmumi. Kurzeme no seniem laikiem pazīstama kā Kurzemes vācietības centrs”.

1926. gadā tika sākta Kuldīgas – Skrundas šosejas būve un 1935. gadā atklāja Kuldīgas – Liepājas dzelzceļa līniju. 1938. gadā Kuldīgā darbojās 370 tirdzniecības uzņēmumi, tai skaitā kooperatīva “Darbs” veikali, alus darītava, pienotava, kokzāģētava, ūdensdzirnavas, “Vulkāna” farbrika un Vintelera tūku fabrika, kā arī vairāki kaļķa cepļi pilsētas tuvumā.

Mūsu naktsmītne bija pašā centrā – veca ēka, kuras pirmajā stāvā ir suvenīru veikals, otrais stāvs atvēlēts viesnīcas numuriņiem. Saimnieks strādā policijā, kūpina vimbas, nodarbojas ar galdniecību, audzina mazmeitas un ir ļoti runātīgs – tāds īsts namatēvs, kurš XIX gadsimtā noteikti būtu lielisks krodznieks. Mēs paši neesam šausmīgi sociāli, tāpēc visu laiku centāmies izšmaukt tā, lai nebūtu ar viņu jārunā. Nu, atbraucot un no rīta tas neizdevās.

Vakarā iečekojušies savā numuriņā un nošausminājušies par krāsaino gaismiņu mūsu daudzumu mūsu logos, devāmies uz pilsētu meklēt ēdienu.

Savam nākotnes es atgādinu, ka mēs šodien vēl dzīvojam 2020. gadā. Šis ir gads, kad pasaule ir slima. Slima un nobijusies. Un gada nogalē ir slēgti visi restorāni, sabiedriskās iestādes, cilvēki ir ieslēgti savos divdesmitkvadrātmetru dzīvoklīšos, kuros sēž ar 2 metru atstatumu viens no otra tērpušies medicīniskajās maskās, lateksa cimdos, telpu vāji izgaismo kvarca lampas, kuras nogalina visus ļaunos vīrusus, bet logu rūtīs ar 15 minūšu starplaikiem atblāzmojas patrulējošo policijas mašīnu zilās bākugunis. Pasaule ir slima un aizslēgta! Gluži kā Otrā pasaules kara laikā, par atrašanos ārpus savas dzīvesvietas pēc pulksten desmitiem draud nošaušana uz vietas un bez nopratināšanas. Nakts ir laiks, ka vīruss jo sevišķi aktīvs un šķaudiens Rīgā vai inficēt nevainīgu upuri Velingtonā.

Šajos apstākļos mums bija uzdevums atrast ēdienu un paspēt atgriezties numuriņā līdz ielās iziet policija. Mūsu saimnieks šodien nedežūrēja, tāpēc bija uzrīkojis nelegālas dzīres savā malkas šķūnī, un mums piekodināja censties nenokļūt policijas nagos. Rātslaukumā gadījās kāds ļoti pieprasīts “strītfūda” vagoniņš ar tirgotāju, kurš izrādījās pat komunikablāks par mūsu saimnieku. Strādāja arī kāds viesnīcas restorāns, kurš gatavoja ēdienus līdzņemšanai, taču viesnīcas iemītnieki bija prioritāri un virtuve bija saņēmusi maksimāli izpildāmo pasūtījumu skaitu. Mums nācās iet uz vagoniņu. Nožēlot nenācās. Baltais karstvīns izrādījās ļoti garšīgs, un ēdiens ne mazāk lielisks, sevišķi – putraimu desa nelika vilties.

Numuriņā bijām tieši laikā. Diemžēl, mūsu istabiņā bija televizors, bet visādi citādi bija ok. Dzērām vīnu. Beigās arī izslēdzām logu ilumināciju. Piecas minūtes pirms komandantstundas iestāšanās notika aktīvs salūts. Kaut kāda šaudīšanās bija vērojama arī ap pusnakti. Meitenes nezin priekš kam ieslēdza kādas valsts amatpersonas (varbūt pat prezidenta?) uzrunu, no kuras kļuva skaidrs, ka optimismam nav pamata un nācija atrodas uz izmiršanas sliekšņa. Laimīgu Jauno gadu! Un, kā teica Dilans Morans “the plane is made of metal, we are made of meat, we all gonna die, we all gonna die, we all gonna die…”. Priekškars ciet, arlabunakti, tiksimies 2021. gadā.

01.01.2021 - jaunā gada pirmā diena, piektdiena

Padure

Skaistākais, kā sākt jaunā gada pirmo dienu, ir vēl rīta dūmakā pa piekaramo tiltiņu pāri Padures ūdenskrātuvei doties caur liepu aleju uz ampīra stilā celto Padures muižas kungu namu.

Skaista pieredze. Kā jau daudzviet citur šajā braucienā, mēs ar Regitu šeit bijām relatīvi nesen, kad pilnīgi iemīlējāmies alejās un tiltiņā.

Kungu māja ir celta XVIII gadsimta pirmajā pusē, Brīvvalsts laikā muižā bija ierīkota divgadīgā lauksaimniecības skola, Otrajā pasaules karā vācieši kungu māju pārveidoja par kara hostpitāli, bet pēc kara tika ierīkta Lejaskurzemes lauksaimniecības izmēģinājumu stacija. Šobrīd ēka ir privātīpašumā un šeit ir ierīkota viesnīca.

Esot saglabājušās oriģinālās durvis, podiņu krāsnis un sienu un griestu gleznojumi. Kopš maija, kad bijām šeit ar Aiju un Valteru, ir daļēji atjaunots/apmests un nokrāsots portiks. Iespējams, ka pēc sakopšanas ēka izskatīsies pievilcīgāk, bet mūs patiešām vairāk saistīja tiltiņš un alejas. Diemžēl, atskaitot aleju, kura ved uz tiltiņu, praktiski viss kādreizējais angļu ainavu parks ir gājis bojā.

Padomju saimniekošanas laukā ainava ir neglābjami izpostīta uzbūvējot paneļmājas un ierīkojot mazdārziņus. Skumjš skats. Kaut kurā brīdī tiltiņu nozāģēs jo tas vairāk neatbildīs drošības prasībām (patiesību sakot, jau neatbilst) un atjaunot to būs pārāk dārgi un nevajadzīgi, un mēs uz Paduri braukt pārstāsim.

Piltene

Kā jau minēju, personīgi man šajā braucienā bija divi galvenie mērķi, kurus apmeklējot es jau būtu apmierināts – Mežotnes pilsdrupas un Piltene. Piltene šodienas Latvijas teritorijā ir fenomens, kuram trūkst analogu. Sākot ar to, ka tā bija vienīgā Livonijas karaļa rezidence (lai arī jautājums par šī karaļa leģitimitāti, ietekmi un zemēm, kuras tas pārvaldīja, ir pārāk garš un sarežģīts, lai to šeit iztirzātu), Piltenes vārdā bija nosaukta bīskapija, kuras galvaspilsēta gan, zināmu laiku bija Aizputē, bet kurai pakļauta bija pat, piemēram, Rēzeknes katoļu baznīca. Piltenei pat ir bijusi sava valūta. Un šodien vairs maz kurš atceras, ka šim necilajam ciematiņam vēsturē bijusi ļoti ievērojama nozīme. To es arī gribēju redzēt. Saprast ģeogrāfiju, tās atrašanās vietu attiecībā pret citām bīskapijas pilsētām, redzēt kā šeit varēja izskatīties bīskapijas ziedu laikos.

Kurzemes, vēlāk Piltenes bīskapiju dibināja bīskaps Modenas Vilhelms 1234. gadā ieceldams par Kurzemes bīskapu Enehlebrtu. 1295. gadā bīskaps uzcēla pili, ap kuru izveidojās Piltenes miests. Pirmoreiz rakstītajos avotos Kurzemes jeb Piltenes bīskapu pils minēta 1309. gadā, kad šeit atradās bīskapu kanceleja un bīskapijas soģa sēdeklis. 1330. gadā leiši aplenca pili, bet nodedzināja tikai priekšpili. Pilī atradās arī bīskapu arhīvs un bibliotēka. 1350. gadā praktiski viss miests izmira mērī. 1557. gadā Piltene saņēma pilsētas tiesības, bet 1559. gadā bīskaps Jānis IV Minhauzens Pilteni par 30 tūstoš dālderiem pārdeva Dānijas karalim Federikam II, kurš to nodeva valdījumā savam brālim – Holšteinas hercogam Magnusam. Magnuss noslēdza vienošanos ar Ivanu Bargo, kurš to iecēla par Livonijas karali, un sāka saviem īpašumiem pievienot jaunas teritorijas. Pēc tam, kad Magnuss nostājās pret Ivanu Bargo, zaudējis tā labvēlību bija spiests bēgt uz Poliju. No bijušās Livonijas teritorijām Magnusam palika tikai Piltenes pils un pilsēta. Tā kā Magnusu par savu ienaidnieku uzskatīja arī poļi, Jans Hodkevičs centās ieņemt Pilteni, taču bija spiests atkāpties, jo šeit saskārās Polijas intereses ar tās vasaļa Gotharda Ketlera interesēm, kurš Piltenes apgabalu uzskatīja par Kurzemes hercogistes sastāvdaļu. Magnuss deva zvērestu pakļauties tikai Kurzemes hercogam un tā mantiniekiem, un panāca, ka šādu pašu solījumu dod arī muižniecība.

Savu mūža nogali Magnuss pavadīja Piltenē un tā kā tam nebija dēla, kuram varētu nodot mantojumā savu valstiņu, īsi pirms nāves 1579. gadā Magnuss iecēla par savu mantinieku Gotharda dēlu Frīdrihu. Magnuss mira 1583. gadā, bet muižniecība vēl kādu laiku slēpa tā nāvi cerībā nodot Pilteni Dānijai, nevis Kurzemes hercogistei – muižnieki baidījās, no jezuītu ietekmes palielināšanās.

Dānija atsūtīja dažus lielgabalus, Radzivila aicinājums padoties Polijai tika noraidīts, tāpat tika noraidīti Kurzemes hercoga centieni pārņemt varu Piltenē savās rokās. Radzivila karaspēks sāka postīt Piltenes novadu, taču hercogs Gothards šajā agresijā piedalīties atteicās. Miers tika panākts tikai 1585. gadā – Piltene nonāca Polijas rokās, taču Polijas karalis bija spiests izmaksāt Dānijas karalim 30 tūkstošus dālderus kā atlīdzību. Tā vietā, lai izmaksātu šo summu skaidrā naudā, Polija nodeva Piltenes novada muižas un pilsētu līdz 1612. gadam Brandenburgas markgrāfam Georgam Frīdriham, kuram jau piederēja Grobiņas novads.

Savu prasību pēc Piltenes Polijai pieteica gan Gothards Ketlers, gan pēc viņa nāves – Vilhelms Ketlers, taču 1598. gadā beigās saņēma atbildi, ka Kurzeme varēs saņemt Pilteni tikai pēc Georga Frīdriha un viņa sievas nāves. 1611. gadā Polijas karalis Sigismunds III Vāsa apstiprināja Piltenes statūtus, kuru civiltiesiskās normas daļēji bija spēkā līdz pat 1938. gadam.

Vilhelmam izdevās iegūt Pilteni tikai 1612. gadā, taču pēc brāļu Noldu slepkavības Jelgavā, Polija izmeklējot noziegumu, Vilhelmu atzina par līdzvainīgu, atņēma tam zemes un hercoga titulu, un pašu izraidīja. Piltene atgriezās Polijas rokās.

Zviedru – poļu kara laikā no 1655. līdz 1660. gadam Pilteni okupēja zviedri, bet 1656. gadā hercogs Jēkabs Pilteni atkal iekļāva Kurzemes hercogistē. Šajā laikā Piltenes muižniecība nodibināja savu republiku ar landtāgu, tiesu un pašvaldību. Piltene pārgāja tiešā Polijas pakļautībā. Pilteni joprojām savā īpašumā centās iegūt gan Kurzemes bīskapija, gan Kurzemes hercogise.

Piltenes pilsdrupas XIX gadsimtā (Livonijas piļu attēli no marķīza Pauluči albuma, 2008)

Ziemeļu karā Piltene arī stipri cieta, un pēc Lielā Mēra 1710. – 1711. gadā gadā apkārtējās 34 muižās bija palikuši tikai ap 257 zemnieki (vīrieši). Tālākā Piltenes vēsture ir nenozīmīga. 1717. gadā Piltene padevās Polijai. Kurzemes bīskapa Poplavska prasība pēc Piltenes izsauca rezonanci Eiropā – Anglija, Dānija, Prūsija, Holande un Beļģija nostājās Piltenes pusē.

Pilstenes un pilsdrupu plāns XIX gadsimtā (Livonijas piļu attēli no marķīza Pauluči albuma, 2008)

1621. gadā pussagruvusi, bet ap 1750. gadu sagāzās pēdējā apdzīvojamā pils daļa. Līdzīgā veidā gāja bojā arī svētā Silvestra bīskapa baznīca. Ap pili XVI gadsimta sākuma dokumentos minēts miests bez mūriem. Luterticībā Piltene pārgāja ap XVI gadsimta vidu.

Likvidējot Kurzemes bīskapiju, Piltene zaudēja savu administratīvo un politisko nozīmi, kas pārgāja uz Aizputi. Piltenes turpmākais liktenis saistīts ar bijušās Kurzemes bīskapijas jeb tā saucamā Piltenes apgabala vēsturi. XVI gadsimta otrajā pusē daļa pils telpu jau bija sliktā stāvoklī, bet viens spārns bija apdzīvots līdz 1740. gadam. XVIII pils teritorijā tika ierīkota muiža un uzceltas vairākas ēkas.

1745. gadā pēc Katrīnas II rīkojuma Piltene apvienojās ar Lietuvas citticībniekiem pret katoļiem. Pilteni apvienoja ar Kurzemi 1819. gadā. Tā daudz cieta XVII un XVIII gadsimtā poļu, zviedru un krievu karos un nogrima pilnīgā nabadzībā. Par Piltenes XVII gadsimta vēsturi svarīgākais avots ir mācītāja Arnoldi sarakstītā baznīcas grāmata, kas kalpo kā pilsētas hronika.

Pirms Pirmā pasaules kara Piltenē bija divas vējdzirnavas, tvaika dzirnavas un alus darītava. 1935. gadā bija 31 sīktirdzniecības uzņēmumi, notika nedēļas un gada tirgi. Padomju gados šeit bija kolhoza “Piltene” centrs, fabrikas “Rīgas adītājs” filiāle, alus darītava, augļu un dārzeņu pārstrādes uzņēmums, maizes ceptuve, krejotava u.c.

Jāpiemin tas, ka baznīca ir ļoti iespaidīga un ir tas gadījums nekādi nenodod to grandiozuma sajūtu, kas ir atrodoties tās romāniskā torņa pakājē. Piltene noteikti ir vieta kuru ir vērts apmelēt un neizslēdzu iespēju, ka tuvākajā laikā varētu gribēt aizbraukt atkal. Kaut gan no otras puses – pats ciems šodien ir visai garlaicīgs.

Ventspils

Ventspilij tikai izbraucām cauri. Tas, ko vēlējos pateikt, ka es priecājos redzot, ka Ventspilī, šķiet, ir uzsākušies transporta infrastruktūras uzlabojumi, kuri jau se ir norma daudzviet ārpus Latvijas, taču pie mums nav redzēti. Tādus momentus pamanīju divus. Pirmais bija tas, kā ir iekārtoti apļveida krustojumi, atvēlot atsevišķas joslas atsevišķām izbrauktuvēm – tas ļoti paātrina apļa izbraukšanu jo atceļ pārkārtošanās nepieciešamību, taču ir diezgan šausmīgi, kad plūsmas ātrums ir liels un šoferis līdz pēdējam nav pārliecināts, kurā izejā tam ir jānogriežas. Otrā – elektriskais tablo ar gaisa temperatūru, ceļa seguma temperatūru un vēja ātrumu. Latvijā šādus redzējis nebiju un varbūt šodien, kad teju katra mašīna ir aprīkota ar termometru, to nozīme vairāk nav tik ļoti liela, taču piejūras līdzenumos informācija par vēja ātrumu viennozīmīgi ir ļoti svarīga.

Staldzenes stāvkrasts

Dāmas gribēja aizbraukt pie jūras, jo braukt divas dienas pa Kurzemi un neredzēt jūru būtu noziegums. Jūru nolēmām apmeklēt pie Ventspils esošajā Staldzenes stāvkrastā. Mēs šeit ieradāmies pēc pusdienlaika un ja mēs vēl atradām vietu, ko atstāt mašīnu, tie, kas atbrauca pēc mums, meta riņķus meklējot brīvu stāvvietu. 1. janvārī – nacionālajā paģiru dienā, karantīnas apstākļos, pusdienlaikā piejūras stāvvietas bija stāvgrūdām pilnas.

Staldzenes stāvkrasts ar augstumu no 4 līdz 8 metriem esot augstākais stāvkrasts Latvijā un šogad (2021) esot atzīti par Latvijas ģeovietu.

Erozijas rezultātā stāvkrasts katru gadu atkāpjoties par vienu metru un pirms 50 gadiem tā augstums esot sasniedzis 12 metrus.

Mēs atsegumā varam vērot kultūrslāņus.

Runājot par kultūrslāņiem, 2001. gadā pēc vētras atklājās VII gadsimta pirms mūsu ēras depozīts – lielākais šī laika rotaslietu un senlietu depozīts Baltijā.

Pa drausmīgi apledojušām kāpnēm mēs nokāpām līdz jūrai, nedaudz pastaigājāmies, samulsām no lielā cilvēku daudzuma – pēdējās dienās bijām pilnīgi atraduši redzēt cilvēkus – un taisījāmies projām, tālāk – uz Popi.

Pope

Dūmaka, kura mūs pavadīja visu dienu, tagad jau bija sabiezējusi pavisam. Izbraukuši cauri ciemam ar dažādām interesantām ēkām un dīvainiem kapiem, nonācām pie baznīcas. Kur atrodas Popes muiža mēs nezinājām. Redzamība bija pavisam slikta.

Popes luterāņu baznīca

Baznīcas celtniecība uzsākta 1771. gadā pēc baroneses Luīzes Šarlotes fon Bēras rīkojuma. Dievnams iesvētīts pēc 15 gadiem – 1786. gadā. 1879. gadā gan pašu ēku, gan interjeru pārbūvēja. Brīvvalsts laikā – 1932. gadā baznīcu iekļāva valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā.

Mūsu uzmanību piesaistīja absolūti neiederīgais, taču no tā tik interesantais ieejas portāla frontons ar ģerboni. Tajā esot attēlota savienība starp fon Bēriem un fon Mēdemiem. Tornī ir nedarbojošs pulkstenis, kurš esot vienīgais torņa pulkstenis Latvijā ar valsts nozīmes aizsargājama mākslas pieminekļa statusu.

Muižnieku kapi

No baznīcas tālāk veda divi ceļi. Tā kā necaurredzamajā miglā nebija iespējams noorientēties, izvēlējāmies uz labu laimi. Pēc brīža piebraucām pie palielas arkas. Mēs ar Regitu palikām mašīnā, bet Elīna aizgāja apskatīt. Izrādījās, ka tie ir muižnieku fon Bēru kapi. Kapličas nav saglabājušās, tikai no tām izņemtās kapu plāksnes.

Popes muiža

Atgriezāmies pie baznīcas un sākām braukt otrā virzienā, un izrādījās, ka esam pavisam blakus muižai.

Kopš XVI gadsimta Popes muiža piederēja fon Bēriem un muižai piederējušas veselas astoņas pusmuižas un vairāki piekrastes ciemi, tai skaitā arī Lielirbe un Lūžņa. Šobrīd muižas kultūrvēsturiskā apbūve ir Latvijā lielākais valsts nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis ar 16 arhitektūras un 11 mākslas pieminekļiem.

Kungu māja celta 1608. vai 1620. gadā, vēlāk vairākkārt pārbūvēta, kopš 1941. gada tajā ierīkota skola.

Ansamblī ietilpst XIX gadsimta zirgu stallis, muižas ārsta māja, pārvaldnieka māja, kura stipri izdega 2018. gada ugunsgrēkā, XVIII gadsimta klēts, kūts, kalēja māja un vešerienes māja. Veākā no kompleksa ēkām ir medību pils, būvēta pirms 1653. gada.

Mazliet nostāk atrodas muižas aptieka un baznīckrogs, kurā šodien ierīkots kultūras nams.

Popē noteikti atgriezīsimies, kad būs vairāk laika un būs skaidrāki laikapstākļi, lai var šo visu kompleksu kārtīgi izstaigāt un arī apskatīties no gaisa.

Blāzma

Blāzma bija viena no vietām, kas bija Elīnas sarakstā. Mūs tā interesēja ar vienu vienīgu ēku – bijušo Puzes patērētāju biedrības ēku. Jūgenda stilistikā noformēta ēka post-kolhozu vidē izskatās kā no citas pasaules nākuse.

Puzes patērētāju biedrība uzsāka savu darbību 1922. gadā ar nelielu budžetu – 320 latiem un 96 biedriem. Veikals līdz 1928. gadam atradās īrētās telpās, kad biedrībai piešķīra bijušo Stendes krogu, kuru PPB izbūvēja par tautas namu “Blāzma”. Bez tautas nama šeit bija atvēlētas telpas veikalam, veikalveža dzīvoklim un bibliotēkai ar 850 sējumiem.

Diemžēl, nezinām, kas šajā ēkā bija padomju gados, radās sajūta, ka vietējie iedzīvotāji nedaudz kautrējas par šo nolupušo graustu ciema centrālākajā vietā, kur blakus ir smuki eiroremontētas sabiedriskās ēkas visās varavīksnes krāsās.

Dižstende

Dižstene arī bija Elīnas punkts, šeit mums bija jāskata viduslaiku dzīvojamā māja.

Tā bija laba, taču lielāku manu sajūsmu izraisīja bijušais kultūras nams, kurš nedaudz izskatījās pēc XIX gadsimta Centrāleiropas dzelzceļa stacijas.

Neko līdzīgu Latvijā redzējis nebiju.

Dižstendē ir XVI gadsimtā Vācu ordeņa padomnieks Filips fon Brigens uzcēlis dzīvojamo torni, kurš ir lieliski saglabājies līdz mūsu dienām. Brigena dzimtas arhīvā esot atrasti XVI gadsimta dokumenti, kas liecina, ka tornī dzīvojošajiem esot bijis pietiekoši daudz vietas gan ģimenei, gan daudzajiem viesiem. Tornis ir celts uz no visām pusēm ar ūdeni apņemta zemes gabala, tam ir velvēts pagrabs, koka siju griestiem nodalīti divi dzīvojamie stāvi sākotnēji bijuši veidoti kā ar starpsienām nesadalītas istabas, kurās nebija iespējams nodalīt privāto telpu no kopējās. Otrā stāva ziemeļu fasādē uz divām akmens konsolēm balstās danskers (balkonveida tualete).

Jaunā kungu māja celta XIX gadsimta sākumā klasicisma stilā, pārbūvēta XIX gadsimta 70. gados.

Saglabājušies arī muižas staļļi ar ratnīcu no XIX gadsimta, kā arī vairākas saimniecības ēkas.

Muižas ansamblī bijusi izvietota Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacija.

Daļēji saglabājies nepilnus 19 hektārus liels muižas parks ar meža parku.

Slampe

Slampe bija mūsu pēdējā apstāšanās ceļā uz mājām. Iebraucām šeit, lai savām acīm redzētu lielāko kultūras namu Latvijā. Apskatījām. Salīdzinājumā ar Kalniem vai, teiksim, Nākotni – garlaicīga, bet liela ēka. Vai arī Liela, bet garlaicīga.

Nu, iespējams, ka mums būtu zināma sajūsma, ja vakar nebūtu redzējuši Kalnus. Ungārijā, iespējams, uz kopējā fona mēs šādai ēkai pat nebūtu pievērsuši uzmanību.

Latgale

Latgalē šogad šogad ziema sākās oktobra beigās un sniegs pavisam nebija nokusi, taču tikko iebraucām Zemgalē, sniegs pazuda kā nebijis. Zemgalē un Kurzemē, sevišķi laukos, kuros sasēti ziemāji, izskatījās pēc pavasara. Lielu daļu laika mūs pavadīja migla vai auksta dūmaka. Atgriežoties mājās sākot ar Krustpili parādījās sniegs. No Atašienes jau putināja. Es pirmoreiz pa ilgiem gadiem pa trasi braucu uz 50km/h, jo putenis bija tāds, ka cauri neko nevarēja redzēt. Visa Latgale bija zem biezas sniega segas. Šī, viennozīmīgi, Latgalē ir skaistākā ziema ilgu gadu laikā un mēs to pametām, lai uz brīdi sajustos kā ārzemēs, kā pilnīgi citā pasaulē. Jāsaka, ka izdevās. Kurzeme Latgalei ir tikpat kā ārzemes, ne tikai kultūras, valodas, tradīciju, arhitektūras, bet pat klimata ziņā. Sanāca skaisti.

Literatūra

Apinis Kārlis (1931) Latvijas pilsētu vēsture. R: A. Gulbis

Asaris Hermanis (1979) Latvijas pilsētas valsts 20 gados. Lincoln, NE: Vaidava

Avotiņa A., Priede A., Spārītis O., Voša D. (2018) Latvijas katoļu baznīcas. R: Jumava

Bākule Irēna (2001) Rātsnami Latvijas pilsētās. R: Zinātne

Indriķa hronika. (1993) Tulk. Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. R: Zinātne

Latviešu konversācijas vārdnīca 16 Paragvaja – Plēpis J. (1938) Švābe A., Būmanis A., Dišlērs K. (red.). R: Grāmatu apgādniecība A. Gulbis

Latvijas pilsētas. Enciklopēdija. (1999) Iltnere A., Placēns U. (red.). R: Preses nams

Livonijas piļu attēli no marķīza Pauluči albuma. (2008). R: Latvijas vēstures institūta apgāds

Mašnovskis Vitolds (2019) Muižas Latvijā. Vēsture. Arhitektūra. Māksla. I A – H. R: Due

Mašnovskis Vitolds (2019) Muižas Latvijā. Vēsture. Arhitektūra. Māksla. II I – K. R: Due

Mašnovskis Vitolds (2020) Muižas Latvijā. Vēsture. Arhitektūra. Māksla. III Ķ – M. R: Due

Mettig Consantin (1905) Baltische Städte. R: Jonck und Poliewsky

Putniņa Mārīte (2015) Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē. R: Neputns

Putniņa Mārīte (2020) Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Saldus un Tukuma rajonos. R: Neputns

Sedovs Valentīns (1992) Balti senatnē. R: Zinātne

Spārītis Ojārs (2007) Latvijas cietokšņi, muižas un pilis. R: Jumava

Stavenhagen Wilhelm Siegfried (1866) Album kurländischer Ansichten. Mitau

Ventspils apriņķis. Dzīve un darbs. (1937) R: Latvijas lauksaimniecības kamera

Zarāns Alberts (2003) Neesam šķirami no savas zemes. R: Zelta grauds

Ir ko piebilst: