Jo vairāk mēs braucam pa mazajām lauku vietām, jo vairāk paralēļu starp tām visā Latvijā kopumā un tiešām lielu izaicinājumu.
Lauku ciemus / ciematus visā Latvijā vieno tas, ka tos varētu iedalīt divās lielās grupās – vēsturiskajos pakalpojumu centros, kur jau izsenis ir bijis muižas centrs un tādos, kas radīti no jauna Padomju urbanizācijas rezultātā.
Sākumā – par vēsturiskajiem ciemiem.
Vēsturiski centrālajiem ciemiem ir bijusi liela nozīmība apkārtnes vidē, bijusi muiža, kas kalpojusi par administratīvo, politisko un kultūras centru. Šobrīd vēsturiskās muižas reti ir apkārtnes centrs, visbiežāk tajās kādā laika periodā iemājojusi kāda pagasta funkcija – visbiežāk skola, tad gadās arī bibliotēka, muzejs un pagasta pārvalde vai viss vienkopus. Vēl, arī padomju laikos muižām atrada pielietojumu, gadās, ka muižas pārveidotas par komunālajiem dzīvokļiem vai citiem adiminsitratīvajiem centriem vai veikaliem. Tāpat arī, arvien biežāk, kultūrvēsturiskās ēkas mūsdienās tiek pielāgotas pansionātam vai senioru namam, ja muiža pieder pagastam / novadam. Bet agrāk vai vēlāk pagastam piederošajai muižai aptrūkstas “jēdzīgas” funkcijas un neatmaksājas to uzturēt. Tajā varbūt iemājo kāda aktīvistu grupa vai kādu laiku vienkārši nekas nenotiek.
Bieži vien, muiža nonāk izsolē. Dažkārt neviens to nenopērk un tā arī muiža arvien skumjāk kļūst neapdzīvota. Ja muiža kādā brīdī kļuvusi par privātīpašumu, tad varētu izšķirt arī vairākus pielietojumus: tā tiek nodota tūrismam (viesnīca / izklaide / apskate); pilnīgi privatizēta un nav pieejama pilnībā, tās attīstība kādā brīdī ir nobremzēta un muiža tā arī palikusi “puspabeigta” līdzekļu trūkuma dēļ.
Par ciemiem, kas radušies Padomju lauku urbanizācijas veidā
Padomju lauku urbanizācija ir otra kopīgā lieta visos reģionos – pilsētas vides radīšana laukos, jeb plaši pārstāvētās dažādu veidu lielākoties divu vai trīs stāvu ēkas (gan apkurināmās, gan arī ar centrālo apkuri), ciema kultūras nams un pagasta pārvalde, jeb viss, kas nepieciešams dzīvei, sadzīvei un darbam. Sākotnējais plāns bija radīt, ja nemaldos, ap 1000 potenciāli attīstāmos lauku ciematus. 1961. gada Komunistu partijas programmā tika ierakstīts, ka jāmazina atšķirības starp pilsētu un laukiem. Ar to sākās lauku urbanizācijas kampaņa (Melluma, 1994).
Demogrāfiski šobrīd jau kādu laiku laukos lielākoties samazinās iedzīvotāju skaits, tātad arī nepieciešamība gan pēc mājokļa, gan pakalpojumiem, gan, diemžēl, pašiem pietiekami “mākslīgi” radītajiem ciemiem.
Protams, ne viss ir tik slikti, cik varētu likties, daudzi ciemati tiek veiksmīgi iedzīvināti, atjaunoti, kopti, tajos ievācas jaunas ģimenes, lielā daļā vēl arvien ir aktīvi vietējie ansambļi, notiek balles un aktīva kultūras dzīve. Vēl notiek kādu laiku. Bet, visticamāk, infrastruktūra netiek izmantota visu laiku un pilnvērtīgi, tikai daļēji kādā stūrī iedzīvināta. Un, jā, protams, daudzas ēkas pateicoties Eiropas projektiem ir uzlabotas, izremontētas, padarītas energoefektīvas un pievilcīgākas. Cits stāsts ir arī ar ciematiem, kas atrodas pierīgā, tie lielā mērā šobrīd piedzīvo uzplaukumu.
Lauku apvidiem ir kopīga arī industrija, kolhozs vai ražošanas spēks, kuras ļoti bieži vairs nav, bet par tās paliekām runā sovhozu drupas, lielās kūtis un graudu kaltes. Tikai retais kolhozs pārņemts un veiksmīgi transformēts plaukstošā uzņēmumā.
Tas viennozīmīgi rada problēmas no mūsdienu perspektīvas – ko mēs ar šo visu fizisko infrastruktūru plānojam darīt?
Skaidrs, ka infrastruktūra – ēkas, būves – nepilda vienu funkciju visu tās pastāvēšanas laiku. Gandrīz katra muiža ir pildījusi skolas funkciju, jo tāda bija konkrētā brīža nepieciešamība, tāpat arī šobrīd daudzas kultūrvēsturiski nozīmīgas ēkas sāk pildīt sociālās mājas vai pansionāta funkciju, jo tā vienkārši ir šī brīža funkcija, pielietojums, kas ir nepieciešams.
Tā arī lauku ciematos vērojams, ka visas funkcijas iemiesojas vienā centrālajā ēkā, kas pārtop pagasta pārvaldi – bibliotēku – sociālo dienestu – pastu. Tomēr šajos ciematos izskatās, ka jau šobrīd ir gados vecāku un bieži vien sociāli mazaizsargātāko iedzīvotāju grupu koncentrācija. Ne vienmēr, bet bieži.
Jau drīzumā Padomju dzīvojamais fonds būs nokalpojis savu laiku. Patiesībā, liela daļa jau tagad ir ar beigušos “derīguma termiņu”. Sliktā ziņa ir tā, ka tiklīdz tas sāks parādīt reālas pazīmes, tas notiks ar visām ēkām vienlaicīgi, jo tās celtas tajā pašā laikā. Tas nozīmē tikai to, ka visiem ļaudīm, kas vēl dzīvo šajos ciemos, būs jāmeklē, kur dzīvot. Vēl jo vairāk, pats ciemats vairs nebūs funkcionējošs un vajadzīgs. Bet paliks fiziskā infrastruktūra – grausti, ēkas, būves. To tagad var labi redzēt ar kolhozu graustiem – nevienam nevajadzīgi tie vienkārši piegružo mūsu lauku ainavu un ieaug zālē.
Vai tomēr nevis piegružo ainavu, bet ir sava laikmeta zīmes un pierādījums? Atspoguļo daļu mūsu vēstures, ir mantojums? Arī ciemati nereti izspēlē “mantojuma” kārti un izveido vietējo muzejiņa istabu, kur atrāda Staļina laika nozīmītes vai Padomju laika televizorus.
Mēs vairs nevaram apmeklēt karabāzes Latvijā, kādas tās bija, jo liela daļa ir vienkārši nojaukta, mēs vairs, iespējams, neredzēsim lauku ciematus, kādi tie bija, jo tie vienkārši būs sevi pārdzīvojuši, iztukšojušies un, iespējams, nojaukti.
Lauku ciemati paliek tukšāki, bet ar tiem saistītās problēmas pamazām uzbriest. Tam īsti nav līdzējis arī lielais ES finansējums ēku siltināšanai un energoefektivitātes nodrošināšanai. Cik redzēts lauku ciematos, ļoti reti ar dzīvojamajām ēkām jebkas tiek darīts. Dažkārt energoefektīva tiek padarīta viena no daudzajām mājām, kura, kā pēc tam izrādās, ir “sociālā” māja. Ēkām iztukšojoties, iedzīvotāji tiek pārgrupēti apdzīvotajās mājās, pamazām vienu pēc otras iztukšojot dzīvojamās mājas, ko ar tām darīt – nevienam nav skaidrs. Nojaukšana arī maksā naudu, uzturēšana – kam gan tas vajadzīgs? Renovēšana – bet kas gan tur dzīvos? Un, galu galā, kura pienākums gan ir par to visu vispār rūpēties?
Šobrīd mēs savas brīvdienas pavadām, braucot pa vietām, kur teorētiski ir bijusi muiža. Tās ļoti bieži vairs nav, bet palicis tikai parks, drupas, pāris akmeņi un dažkārt vēl funkcionē baznīca, ir kāda vietējā kopiena. Pāris muižas, kas vēl kalpo kādai funkcijai, vēl dzīvo, lai gan transformētas, pārveidotas, dažkārt izpušķotas “kā toreiz bija” ar plastmasas dekorācijām, dažkārt mazliet nolaistas ar komunālajiem dzīvokļiem, bet toties oriģinālajām kāpnēm, dažkārt tukšas un ar aizsistiem izsistajiem logiem. Vai kādreiz tā brauksim arī pa pamestiem spoku ciematiem? Ļoti iespējams, pat pārāk.
Ko mēs ar šo visu fizisko infrastruktūru plānojam darīt?
Valsts kontrole secinājusi, ka kopš denacionalizācijas efektīva pieeja mājokļu drošībai valstī faktiski neeksistē. Liela daļa Latvijas dzīvojamā fonda degradējas pat līdz grausta stāvoklim. Revīzija šeit
