Mēs joprojām netiekam uz ārzemēm – pēc nedēļas bija jādodas uz Porto caur Parīzi un tālāk uz Lisabonu, no turienes uz Ponta Delgadu, atpakaļ uz Porto un caur Briseli uz mājām. Bet… šausmīgais vīruss, pasaule aizklapēta, no visiem jāizolējas, jāsēž mājās vientulībā, jāvalkā maska un jābaidās. Neko darīt, ja netiekam uz Eiropu, brauksim uz Latviju. Jau sen domājām, ka uzmanīgāk jāapskata Zemgale, tā nu Regita paņēma atvaļinājumu, lai atvilktu elpu no darba, un devāmies ceļā.
Šis apraksts būs garlaicīgs piedzīvojumu stāstu lasītājiem jo sastāvēs no milzīgiem faktu blāķiem., kaut gan jāatzīst, ka piedzīvojumu mums arī netrūka.
04.10.2020 Latgale -> Zemgale
Tiša
Tišinas Vecticībnieku Lūgšanas nams
Pieļauju, ka Regita Tišas jeb Tišinas vecticībnieku lūgšanu namu atrada Rūtas Kaminskas un Anitas Bisteres grāmatā par Preiļu novada baznīcām. Jebkurā gadījumā, nekur citur par šo dievnamu nebija dzirdēts, bet vārds Tiša uzreiz raisīja interesi – Jauno gadu mēs sagaidījām Ungārijā, kur viena no lielākajām upēm nes Tišas nosaukumu un liels daudzums apdzīvoto vietu tās krastos tā vai citādi ietver “tišu”.
Braucot uz šejieni kļuvām tramīgi vai mūsu auto spēs pievarēt ceļu, taču pilnīgs bezceļš sākās tikai aiz dievnama, tāpēc sanāca veiksmīgi. Bistere raksta, ka Tišinas dievnams celts 1880. gadā, taču kopiena esot pastāvējusi jau kopš 30. gadiem un pirms šī lūgšanu nama, varēja būt cits.
Ēka – taisnstūra plānojuma koka guļbūve ar sašaurinājumiem austrumu daļā un priekštelpā. Šobrīd ārsienas apšūtas ar plastikāta apdares dēlīšiem, oriģinālais vertikālu un skujiņā liktu dēļu apšuvums saglabājies tikai zelminī. Ieejas daļā kvadrātisks zvanu tornis ar sīpolveida kupolu un otrs sīpolveida kupols virs austrumu gala jumta kores. Logailas taisnstūra.
Mums nesanāca tikt iekšā (vispār jau tikt iekšā vecticībnieku dievnamā ir milzīga veiksme), taču Bistere raksta, ka sienas klāj krāsota riģipša un mēbeļu kartona plāksnes. Klirosa nožogojums no krāsotiem dēļiem, ikonostass vienkāršs – centrā viena un sānos – divas ikonu rindas un koka plauktiņiem. Ikonu kolekciju veido XIX gadsimtā un XX gadsimta sākumā gleznotas ikonas, starp kurām esot arī labi paraugi. Esot bijusi visai ievērojama grāmatu kolekcija sākot ar XVII gadsimta sākumu, taču daudz kas ir zudis.
No kalna, kurā slejas dievnams, paveras skaists skats uz Salmeja ezeru. Vispār, ar nosaukumiem, kā jau pierasts, viss interesanti – Aivita saka, ka ezeru esot saukuši par Cišu vai Saulīšu ezeru. Un Tišu vai Tišinu par Tišiem vai Cišiem. Aivita arī atceras, kad baznīca nebija apšūta ar plastikāta dēlīšiem un bija krāsota zilā krāsā, tajā jau sen nekas, atskaitot bēres, neesot noticis. Lūgšanu namu ir piemeklējis tas pats liktenis, kas daudzus lauku dievnamus – to esot bijuši uzlauzuši un apzaguši – ikonas un lūgšanu grāmatas ir visai vērtīgas un melnajā tirgū ar tām var ļoti labi nopelnīt. Ir gadījies, kad vecticībnieki lūdz nebildēt konkrētas lietas un nepublicēt, lai potenciāli nezinātu ko meklēt. Nu jā, Aivitas ar Ivaru vecvecāku māja esot bijusi tieši pretī baznīcai. Šeit pat atradām arī koku, kurš izskatījās pēc ebreju menoras.
No Tišas devāmies uz Gaiļmuižu, taču drīz vien sapratām, ka apkārt ezeram apbraukt neizdosies, vienā brīdī ceļu pāršķērsoja ezers un nācās censties tikt atpakaļ. Cēloņsakarīgi – kad braucam skatīties vecticībnieku kultūras mantojumu, nožēlojam mašīnas izvēli.
Gailīši
Tāpat kā Tišai, Gailīšiem ir vairāki nosaukumi. Voldemārs Ivdris stāsta, ka sākotnēji tā esot bijusi Golamuiža, tad to latviskojot nosaukuši par Gailīšiem. Citi nosaukuma varianti – Gaiļmuiža, Gaļmuiža, Galmuiža, Ezermuiža.
Vieta Latgalē pazīstama tādēļ, ka šeit mācījies režisors Jānis Streičs. 1975. gada 15. augusta Dadža numurā minēts “Desmit kilometru attālumā no Preiļiem atrodas kādreizējā Galamuiža, latgaliski Golamuiža, iedzīvotāji – golīši, no kā pārfrāzējot radies vietas nosaukums Gailīši.”
Padomju laikā šeit bija kolhozs Uzvara un muižas ēkā bija skola, šodien skolas vietā – sociālās aprūpes centrs. Ja ne Streičs, kurš šeit esot mācījies, vieta šodien ir galīgi neinteresanta.
Vienīgi rudenī izskatās labi, kad brauc uz Preiļiem un celies kalnā un dzeltenās bērzu lapas klāj ceļu, piebremzējam apdzīvotā vietā uz pārsimts metriem, pabraucam garām pāris mājām, kārtējo reizi atceramies sakrālo frāzi “šeit mācījās Jānis Streičs”, un atkal gāze grīdā, mašīna nedaudz salecas un pavisam drīz jau būsim Preiļos.
Un, jā, apstājoties Gaiļmuižā bija vilšanās, vienmēr likās, ka šeit kaut kam ir jābūt, kaut kam aiz mājām, kuras ar savām fasādēm skatās uz šoseju, taču nē… itin nekā nav… Un muiža, acīmredzot, ir tik neinteresanta, ka pat Mašnovskis par to neko nav pateicis.
Moskvina
Moskvina ir pie pašiem Preiļiem un mēs par to neko nezinājām. Šī vieta ir zīmīga ar to, ka 19. gadsimta beigās Moskvinas kopiena bija viena no Latvijā lielākajām vecticībnieku lauku kopienām un joprojām saglabājusi savu nozīmību.
Iebraucot Moskvinā sākumā redzam palielu lūgšanu namu ar pilnīgi neraksturīgu torni, ka ne uzreiz tajā nolasās tieši vecticībnieku lūgšanu nams. Tam pretī ir Latgalei tradicionālā vecticībnieku viensēta. Šis apbūves ansamblis sastāv no blakus izvietotām dzīvojamās mājas un kūts, kuras vienu no otras atdala šaurs pagalmiņš, no ārpasaules un ziņkārīgiem skatieniem nošķirts ar žogu vai sienu. Ēkas nereti atrodas tik tuvu viena otrai, ka jumtu kores saskaras, veidojot virs pagalma nojumi. Parasti šādā pagalmā glabājas kādi instrumenti, dažkārt var būt aka.
Baznīcas priekšā ir kāds dīvains piemineklis, kura nozīmi mēs tā uzreiz nemaz nespējām noskaidrot. Izrādās, ka tas ir veltīts vecticībniekiem, kuri pirms 300 gadiem bēgot no vajāšanām pārcēlās uz Latgali.
Moskvinas vecticībnieku lūgšanu nams
Anita Bistere raksta, ka Moskvinas vecticībnieku kopiena pastāv jau kopš XVIII gadsimta 20. gadiem, bet Nikonovs raksta, ka XIX gadsimta vidū šeit jau ir bijis novecojis lūgšanu nams. Precīzu datu par esošā lūgšanu nama celtniecības laiku nav, bet varētu būt ap 1864. – 1874. gadu. Pirmā pasaules kara laikā visa iekārta un dokumenti evakuēti, bet tā arī nekad nav tikuši atgūti.
Iekšā netikām, bet Bistere raksta, ka sienas apšūtas ar finiera plāksnēm, ikonostasu veido divas ikonu rindas uz koka plauktiņiem. Kolekcijā bijušas ikonas no XIX gadsimta beigām, XX gadsimta sākuma, grāmatas no XVII gadsimta beigām, bet liela daļa no kolekcijas ir izzagta.
Un tikai tagad atradu informāciju, ka esot pieejamas ekskursijas ar lūgšanu nama apskati, šo iespēju laikam būtu vērts izmantot.
Līvānu pārceltuve
Latvijā šodien pārceltuves uz upēm ir diezgan liels retums un dīvainā kārtā es nebiju informēts, ka uz Daugavas ir veselas divas.
Viena pie Līvāniem, otra – pie Dunavas. Mēs dzīvojam XXI gadsimtā, bet saprast kāpēc cilšu robežas gāja pa upēm un nopietnāki karagājieni notika ziemā, kad upes un purvi aizsala, saprast varam arī šodien.
Mums, lai nokļūtu no Latgales uz Sēliju un otrādi, uz Daugavas ir divi tilti – Jēkabpilī un Daugavpilī. Un starp tiem ir 100km. Padomju laikā pārceltuvju bija ievērojami vairāk, šodien tās ir privāti biznesiņi.
Līvānu prāmītis uztaisīts no Padomju armijas pontontiltiem, pēc skata visai necils, taču darbojas un tas ir galvenais. Divdesmit minūtes un, šķiet, 4,50€ (kas šķiet vairāk, kā laba cena par ietaupīto attālumu un laiku), un esam Sēlijā.
Šī noteikti nav pēdējā reize, kad braucam uz Zemgali caur Līvāniem.
Vandāni
Un no Līvāniem mēs izbraucam Vandānos un pēkšņi viss kļūst ļoti nelatgaliski, viss ne kā pie mums.
It kā jau tas pats silikāta ķieģelis, tā pati zāle, tie paši koki un tas pats bedrainais ceļš, bet sajūta pilnīgi cita.
Bet vispār – nekā īpaša, braucam tālāk.
Dignāja
Šķiet, nepaspējām izbraukt laukā no Vandāniem, kad mūs jau sagaidīja Dignājas skola.
Pie pieturas Regita pat nodungoja uz tās uzgleznoto pantiņu.
1650. gados hercoga Jēkaba industrializācijas ietvaros Dignāju bija paredzēts izveidot par lielu pilsētu. To veicinātu ieplānotais kanāls, kurš savienotu Daugavu ar Lielupi (starp šo upju pietekām Egloni un Vilkupi), 1667. gadā kanālu sāk rakt, taču iestājas ziema un darbi tiek atlikti līdz pavasarim.
Pa to laiku Rīgas tirgoņi, sajutuši, ka tas apdraud Rīgas stratēģisko vietu Daugavas grīvā, sūta petīcijas par to, ka šāda rīcība ir pretdabiska un pret dieva gribu, ka Daugavu grib nolaist Lielupē. Lai nenonāktu konfliktā ar zviedriem Jēkabs projektu pārtrauc. Kanāls nekad tā arī netapa. Pilsētiņa smagi cieta Ziemeļu kara laikā, bet 1710. gadā Lielajā mērī gāja bojā nedaudzie palikušie. Ir zināms, ka 1711. gadā Dignājā neesot neviena cilvēka.
Dignājas evaņģēliski luteriskā baznīca
Masveida luterāņu dievnamu celtniecība Zemgalē aizsākās pēc 1567. gada 28. februāra Kurzemes hercogistes landtāga recesa jeb lēmuma. Ar šo lēmumu Gothards Ketlers lika ierīkot skolas, nabagmājas un hospitāļus, kā arī celt baznīcas.
Dažādos avotos jaunceļamo baznīcu skaits ir atšķirīgs un variē no 58 līdz 70, taču svarīgi ir tas, ka pēc šī lēmuma Zemgalē viena pēc otras sāka būvēties baznīcas un mūsu ceļojumā teju visi apmeklētie vai redzētie luterāņu dievnami ir celti vai ir tieši mantinieki pēc recesa celtajām baznīcām. Tāpat ir arī ar Dignāju – pirmā koka baznīca tika celta 1657. gadā, bet jau 1982. gadā muižas īpašnieks lūdz atļauju celt jaunu, jo iepriekšējā jau sabrukusi. Literatūrā ir aprakstīta arī otra koka baznīca, kuras celšanas laiks nav zināms.
Pašreizējā mūra baznīca celta 1811. gadā un 1858. gadā paplašināta. Pirmā pasaules kara laikā izpostīta, 1921. gadā tajā esot dzīvojusi čigānu ģimene, bet 1922. gadā baznīca atjaunota un atkārtoti iesvētīta.
Apkārtējā ainavā nelielā neogotiskā baznīciņa labi izceļas ar savu īpatnējo šarmu.
Sudrabkalns
Nekā interesanta, atskaitot īpatnējo veikalu ar izkārtni, kuru labprāt gribētos savā kolekcijā. Maziņš ciematiņš ar 100 iedzīvotājiem, braucam tālāk.
Ja sākot ar Vandāniem pastāvīgi bija ļoti nelatgaliska sajūta, šeit, dīvainā kārtā, pēkšņi radās sajūta, ka atgriezāmies Latgalē. Un tikko par to padomājām, kad izlasījām latgaļu mēlē rakstītu kapakmens tekstu.
Visai interesanta un patīkama vieta.
No 1689. gada Dunavā atradās Ilūkstes jezuītu izveidota misija. Ziemeļu kara laikā 1707. gadā tā tika nopostīta, bet atjaunota 1721. gadā. 1744. gadā misija cieta no Daugavas plūdiem. 1785. gadā tika uzcelta pirmā koka baznīca.
1889. gadā prāvests Antons Švāteļs par grāfa Plātera un draudzes līdzekļiem sāka celt jaunu baznīcu.
Iespējamais projekta autors – Kārlis Edvards Strandmanis (1867-1946), tas pats Zviedrijā dzimušais arhitekts, kurš projektējis arī Višķu, Jelgavas un Liepājas katoļu baznīcas (un kādreiz kaut kur biju lasījis, ka arī Baltinavā, taču šobrīd nevaru atrast nevienu apstiprinājumu), kā arī daudzus dievnamus Lietuvā.
Viena torņa neogotiskā baznīca ir celta no sarkanā ķieģeļa, to kombinējot ar balta apmetuma laukumiem.
Pirmā pasaules kara laikā baznīca stipri cieta, tika bojāta dienvidu siena, tornis, mūra velves, jumts, logi, arī iekārta – gāja bojā ērģeles, altāri un soli.
Baznīcu iesvētīja tikai 1928. gadā.
Iekšā nesanāca tikt, un ļoti žēl, ka tā, neogotiskais interjers kaut kur līdzīgs Viļakas un Līksnas baznīcām, kuras man ļoti mīļas. Par pašu baznīcu Mārīte Putniņa raksta, ka tā ir viens no ievērojamākajiem neogotikas sakrālās arhitektūras paraugiem Latvijā, un man viņai pilnībā jāpiekrīt.
Jāsaka, ka bez baznīcas Dunavā nebija daudz ko redzēt. Kaut gan Padome daudzdzīvokļu mājā lauku apvidū izskatās interesanti.
Braucot laukā uz Tadenavas pusi redzējām memoriālu partizāniem.
Bet tā kā ne partizāni, ne šāda veida memoriāli mūs īpaši neuzrunā, pat īsti nepiebremzējām.
Šajā vietā man ir jāatzīstas. Man ir ļoti sarežģītas attiecības ar Raini. Precīzāk – nevis ar pašu Raini vai viņa darbiem, bet gan ar tā kultu Padomju un vēlāk arī neatkarīgajā Latvijā.
Rodas priekšstats, ka Raiņa vārdu nes katrs stabs, pie kura diženais dzejnieks un sociāldemokrāts apstājies iztukšot ģeniālo urīnpūsli. Lai sacenstos nozīmībā ar Raini pat Renesanses ģēnijiem un mūsdienu popzvaigznēm būtu krietni jāpiepūlas.
Interesantā vietā atrodas Tadenavas bibliotēka – ārpus ciema, tālu no civilizācijas, turklāt – prom no visām acīm, mežiņa vidū.
Iekārtojumā jūtama aktīva LEADER projektu līdzekļu apzināšana. Nedaudz atkāpjoties no tēmas: domāju, ka pēc gadiem 20, ja ne ātrāk, etnogrāfi rakstīs par to, kā LEADER projekti ietekmēja kultūrtelpu, unificēja lauku apdzīvoto vietu vizuālo identitāti un rekreācijas pakalpojumu piedāvājumu Latvijā XXI gadsimta sākumā. Mēs ar Regitu ceļojot pa Latviju esam iemācījušies praktiski nekļūdīgi diagnosticēt “līdzekļu apguvi”.
No bibliotēkas piebraucām pie Raiņa muzeja.
No turienes devāmies tālāk – uz Zasu.
Rubeņi
Tuvākais Tadenavai apdzīvotais punkts izrādījās visai kolorīts.
Ir jūtams tūrisma galapunkta tuvums…
..un arī Līvānu tuvums.
Zasa
Kādēļ šeit ir laiva? Tādēļ, ka ja laiva laiž ūdeni un darvošana jau vairāk nelīdz, to var vai nu sazāģēt malkā, vai arī piebērt zemi, sastādīt puķes un uzrakstīt ciema nosaukumu.
Zasas vārds mums saistās, galvenokārt, ar Zasulauku.
Tas gan nav pārsteidzoši, jo gan Zasulauka, gan Zasas nosaukums cēlies no baltvācu baronu Zasu (Saß) dzimtas vārda, bet konkrēti – no Henriha fon Zasa, kurš palicis vēsturē ar to, ka nonāca konfliktā ar hercogu Pēteri apstrīdot tā rīkojumu, ka kuršu ķoniņiem jāpiedalās baznīcas un mācītājmuižas celtniecībā.
Īstais Zasas muižas nosaukums bija Viesenes muiža (Weessen).
No tā, kas šodien saglabājies interesantākās ir 1887. gadā celtās ūdensdzirnavas ar dzirnavu kalpu māju.
Kādu funkciju pildīja skurstenis – nezinu.
Dzirnavu ezers izveidots uz Zasas upītes.
Zasas ciems izauga apkārt muižai.
Padomju laikā šeit atadās padomju saimniecība “Zasa”, šai laikā arī tas izauga par vērā ņemamu ciematu.
Šodien Zasā ir vidusskola, Jēkabpils mākslas skolas filiāle un dažādas administratīvas iestādes un viesu nams.
No mūs interesējošajiem objektiem bija ļoti īpatnējā 1750. gadā celtā baznīca.
Zasas evaņģēliski luteriskā baznīca
Mārīte Putniņa Zasas baznīciņu raksturo kā “nelielu, bet raksturīgu Kurzemes baroka baznīcu tipa dievnamu”. Tā celta 1750. gadā, kad muiža piederēja Gideonam fon Zasam. Altāris un kancele izgatavoti 1800. gadā. 1854. – 1855. gadā veikts liels remonts un uzstādītas jaunas ērģeles.
Pirmajā pasaules karā, iespējams, gāja bojā ērģeles un cieta tornis, kuru atjaunoja 1922. gadā. Ērģeles tika uzstādītas ap 1930. gadu. 1933. – 1944. gadā krāsoja fasādi un iekšējās sienas. Otrajā pasaules karā tika izdemolētas ērģeles, tās restaurētas 1990. gadā.
Blakus esošajā kapsētā apbedīti Pirmajā pasaules karā kritušie vācu karavīri.
Apstaigājuši baznīcu devāmies pastaigā pa burvīgo parku.
Tajā ne mazums dažādu interesantu dīvainību.
Kopējais iespaids palika ļoti patīkams. Atkārtotam apmeklējumam nepieciešamību neredzu, taču vienreiz atbraukt noteikti ir vērts.
Krustpils
Neskatoties uz to, ka visapkārt tūristu trūkums, vispārēja distancēšanās un visi nakšņošanas pakalpojumu sniedzēji cieš badu, vienīgā vieta, kur daudz maz tuvumā atradām naktsmītnes, bija Krustpilī.
Krustpilī iebraucām jau pa tumsu, naktsmītne bija pie paša tilta un zem mūsu logiem pulcējās jaunieši drūzmējoties rindā pie pēdējā laika Jēkabpils trendīgākās picu ēstuves.
Serdžio Latvijā kļuva super populārs pēc tam, kad YouTube tika nopublicēts reklāmas video, kur šis impozantais itālis runā latviešu mēlē.
Un šī itāļu Sergeja picas vagoniņš tieši gadījās zem mūsu logiem.
Mums gan bija līdzi paņemts ēdiens, taču Regita šādu iespēju nevarētu palaist garām, tā nu, kamēr es vārīju tēju, Regita noskrēja uz leju un pasūtīja picu ar sēnēm.
Paņēmuši picu, devāmies to baudīt uz pils parteru.
Līdz pilij ir prāvs gabaliņš, bet pa ceļam daudz simpātiskas gadsimtu mijas apbūves, tāpēc kamēr aizgājām, pica paspēja atdzist.
Protams, skumji skatīties, kā tās sakropļojuši īpašnieki un apsaimniekotāji, kuri parasti pat nenojauš, ka kaut kas nav kārtībā.
Nu, es to varu saprast, darbnīcā esmu atstājis koka logus, un nākas sadzīvot ar to, ka ziemā temperatūra virs 15 grādiem paceļas vien vairākas stundas sildot ar papildus sildītājiem. Un atdziest ļoti ātri.
Protams, ka neiztiek arī bez Padomju uzslāņojuma kā dažāda veida memoriāli.
Nekad neesmu sapratis šo tradīciju. Saprotu, kāpēc to darīja, bet nesaprotu, kāpēc tauta uz to “pavelkas”.
No Padomju laika smukumiem – Krustpils kultūras nams. Skaista arhitektūra.
Pie pils noēdām picu un palikām neapmierināti, meitene, kuru Serdžio atstāja savā vietā, bija tik aizņemta koķetējot ar ciemos atnākušajiem vīriešiem, ka izrāva picu par ātru, mīkla nebija izcepusies un nebija garšīga. Pildījums gan bija ļoti labs.
Paēduši apstaigājām pili un devāmies skatīties baznīcu.
Krustpils pils
XIII gadsimtā Rīgas arhibīskapam piederēja trīs pilis – Turaida, Lielvārde un Krustpils. Krustpili 1375. gadā sagrāva lietuvieši, taču līdz XIV gadsimta beigām tā saglabāja savu stratēģisko nozīmi kā bruņinieku nakšņošanas un pārtikas sagādes vieta. Pēc Livonijas ordeņa sabrukuma 1561. gadā Krustpils pāriet poļu īpašumā, 1585. gadā Stefans Batorijs sagrauto pili kopā ar zemēm uzdāvina Nikolausam III Korfam un nākamais karalis – Sigismunds III Vāsa izdod privilēģiju ar kuru Korfu dzimta manto šo īpašumu uz “mūžīgiem laikiem”.
No XIII gadsimta pils varētu būt saglabājušies tikai pagrabi ar velvēm un atsevišķi sienu fragmenti. 1622. gadā pils esot kapitāli remontēta, ierīkotas jaunas krāsnis. XIX gadsimta zīmējumā redzams mansarda jumts, kura vietā vēlāk bija četrslīpju jumts. Vēl viena pārbūve barokālā stilā notika XIX gadsimta pirmajā pusē.
Mašnovskis min, ka 1864. gada inventarizācijā uzskaitītas 46 ēkas: kalpu mājas, staļļi, manēža, kučiera māja, kūtis, oranžērija, alus darītava un citas būves. 1902. gadā no tām saglabājušās 37, 2019. gadā – tikai dažas pārbūvētas saimniecības ēkas un kapličas.
Krustpils evaņģēliski luteriskā baznīca
Pirms 1683. – 1686. gadā Rēzeknes stārasts Nikolauss fon Korfs (1648-1686) uzbūvēja mūra baznīcu, pretī pilij, kopš 1618. gada tās vietā bija trīs koka baznīcas, kuru mūžs gan bija samērā īss – pirmo zviedri nodedzināja trīs gadus pēc uzcelšanas, otrās mūžs bija nedaudz garāks (1540-1656), par trešo datu trūkst. 1750. gadā pēc zibens spēriena daļa no torņa koka daļām nodega un tas nedaudz mainīja savus apveidus. 1818. gadā sāka noārdīt pussabrukušos mūrus un celt jaunu baznīcu saglabājot tikai torni. Iespējams, ka arhitekts bija Johans Eduards de Vitte. 1874. gadā remontēja torni, ielika jaunus logus un durvis un nokrāsoja fasādes.
Pirmā pasaules kara laikā cieta tornis un jumts, bija izpostītas ērģeles un kancele, izgriezta altārglezna un sadedzināti soli. Pirmos labošanas darbus ar fon Korfu atbalstu uzsāka 1918. gadā, taču nopietnāks remonts tika nobeigts tikai 1924. gadā. Otrajā pasaules karā ievērojamu bojājumu nebija, taču pēckara periodā baznīcu vairākkārt apzaga un demolēja.
Šobrīd viens no nozīmīgākajiem ampīra stila pieminekļiem Latvijā.
Apstaigājuši smukumus pamazām devāmies atpakaļ – gulēt.
Sastapāmies šoreiz ne ar Padomju, bet latviešu memoriālu.
Pie tilta uz Krustpils salu bija plakāts ar kalambūru.
Krustpils sala visa izgaismota, ar estrādi, un nevienas dzīvas dvēseles.
Tālāk atgriezāmies gar Daugavas krastu, baudot vakara mieru.
Palika nedaudz nesaprasts Krustpils plānojums, tāpēc nolēmu nākamajā rītā izlidot ar dronu.
Atgriezušies sastapāmies ar troksni – zem mūsu logiem piedzinis mašīnu Serdžio, vāca nost picuvietu un ļoti skaļi klausījās kaut kādu dabstepu. Bija ap vienpadsmitiem vakarā.
05.10.2020 Sēlpils un Bruknas konglomerācijas
No rīta, pirms doties ceļā, nedaudz palidojām apkārt.
Jēkabpils
Jēkabpilī gribējām iebraukt pankūku vietā un paēst brokastis, taču neiebraucām un devāmies tālāk – uz Salu.
Sala
Interesanti, ka Salai sanācis braukt cauri visai bieži, taču vienmēr likās, ka tas ir miniatūras un ne ar ko neinteresants miests. Nelielu intrigu radīja kādi jahtas braucēji šajā vasarā no šīs puses, kuri stāstīja par pagasta pārvaldes korumpētību. Korupcija mani neinteresē, taču no stāstītā izrietēja, ka Sala ir kas krietni vairāk, kā divi veikali un kafejnīca.
Vislielākais pārsteigums bija par baseinu.
Hercogs Jēkabs muižas miestam piešķīra pilsētas tiesības 1670. gadā. Šajā pašā gadā tika dibināta arī latīņu skola. Līdzās sāka veidoties Jēkabmiests, kurš šodien ir pārtapis Jēkabpilī un aprijis daudz vecāko Krustpili.
Šodienas Sala izveidojās tikai pēckara gados – šeit atradās KPSS XXV sasaukuma sovhoza centrālais birojs, tika sabūvētas daudzstāvu dzīvojamās paneļmājas un izveidojās administratīvais centrs.
Salas ciems 1980. gadā labiekārtojuma un arhitektoniskā izveidojuma konkursā ieguva labākā ciema nosaukumu republikā.
Tāds lūk neliels pārsteigums mums pašiem.
Vecsēlpils
Kā jau parasti mūsu ceļojumos – interesantākās vietas un lietas ir neplānotas. Izbraucot no mājām mēs bijām ieplānojuši tikai to, ka brauksim pa Zemgali, t.i. – pa Daugavas kreiso krastu. Un bija daži karodziņi kartē – pavisam daži. Viss pārējais – improvizācija.
No Salas mēs braucām uz Sunāksti un tālāk plānojām doties uz Kurmeni. Un mēs gandrīz vienmēr ignorējam “brūnās zīmes” – norādes uz tūrisma kultūrvietām. Kādēļ ir norādes uz pilskalniem? Šodien 98% no tiem ir vienkārši kalni – no “ne-pilskalna” atšķiras tikai ar to, ka tajos ir atrastas lauskas vai vietējie iedzīvotāji stāsta, ka esot atrastas lauskas, vai ka zviedri ar cepurēm uzbēruši kalnu, vai kalna nosaukumā ir ‘pils’, u.c. Cilvēki vēstures gaitā dzīvojuši praktiski visur, pa mežiem regulāri sanāk atrast vecas, sen pamestas ēkas un šeit cilvēki dzīvojuši daudz nesenākā pagātnē. Respektīvi – vecie pilskalni mūs neinteresē.
Un te – zīme, kas norāda uz pilskalnu, un mēs pagriežamies un braucam. Un tikai ceļa gaitā sāk galvā saslēgties, kas tās par pilsdrupām, uz kurām braucam.
Sēlpils pils
Indriķis savā hronikā stāsta, ka 1208. gadā vācieši padzina krievus no Kokneses pils un 1209. gadā pārņēma pamesto pili. Koknese kļuva par izejas bāzi turpmākajai Daugavas ūdensceļu iekarošanai. Reizē ar Kokneses nopostīšanu 1208. gadā vācieši uzbruka arī pretējā krastā esošajai sēļu pilij, jo tā “pagāniem [leišiem] katrā laikā kalpoja par patvērumu gan uzbrūkot, gan atkāpjoties”. Lai iznīcinātu Sēlpili, vācieši savāca karaspēku no jau kristītajiem lībiešiem un latgaļiem, un zobenbrāļu bruņiniekiem. Karaspēks Daugavgrīvas klostera abata Teoderiha un Rīgas domkapitula prāvesta Engelberta vadībā pie Aizkraukles šķērsoja Daugavu un uzbruka sēļu galvenajai pilij, cenšoties to aizdedzināt. Vienlaikus, kā jau ierasts, laupot un dedzinot sēļu ciemus. Sēļi apsolīja kristīties, deva savus dēlus par ķīlniekiem (šai laikā izplatīta prakse), apsolīja vairāk neatbalstīt leišus, un ielaida vāciešus pilī, kur tika pacelts Svētās Marijas karogs.
Mēs nezinām, kā tika pakļauta pārējā Sēlija, taču ir zināms, ka 1219. gadā pāvests Horonijs III pēc Alberta aicinājuma, ņem savā aizsardzībā jauniegūtās Sēliju, Igauniju un Zemgali.
Šodien Sēlpils pilskalns ir sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē, pirms appludināšanas tas atradās Daugavas kreisā krasta klintī.
Vecās ordeņa pils Sēlpils drupas atrodas tieši pie stāvā, vairāk nekā 5 asis augstā Daugavas krasta, kas sastāv no tīras klints. Daļēji vēl saglabājušos iekšējos un ārējos mūrus veido kaļķakmeņi un laukakmeņi. Logailas ietver ķieģeļi. Šī pils no kuras vēl eksistē tikai dažas sienu daļas ir [plānā] ieapaļa, ar tādu pašu pagalmu. Pa kreisi, ziemeļu pusē, atrodas vēl labi saglabājies pagrabs un no ķieģeļiem izmūrēta eja, kas ved līdz Daugavas krastam.
Livonijas Piļu attēli no marķīza Pauluči albuma, 2008; 61
Nav droši zināms, kur tieši ir atradusies senā Sēlpils, kuras ieņemšanu Indriķis apraksta savā hronikā. Jau Bīlenšteins izvirzīja hipotēzi par tās atrašanos vēlākās ordeņa pils vietā. Šņores un Zariņas izrakumos pirms Pļaviņu HES aizsprosta izveidošanas 1963., 1964. un 1965. gados konstatēja, ka pilskalns ir apdzīvots vēl pirms mūsu ēras, bet kopš mūsu ēras V gadsimta šeit jau bijusi koka pils. Ordeņa pils uzcelta agrākās koka pils vietā, zināmā mērā respektējot iepriekšējo – koka apbūvi. Seno baltu pils konstatēšana Sēlpils pilskalnā gan vēl nepierāda, ka šī ir bijusi tā pati pils, par kuras ieņemšanu stāsta Indriķis, taču ņemot vērā, ka bīskapija saņēma Sēlijas nosaukumu un ordeņa pils, lai arī celta tikai pēc 165 gadiem – tāpat nosaukta par Sēlpili, šāda varbūtība ir vērā ņemama.
Pēc Vartberges Hermaņa hronikas ordeņa mūra pils celtniecība aizsākās 1373. gadā. Pils uzdevums bija sargāt Vidzemi no leišu uzbrukumiem liedzot tiem pārcelties pār Daugavu, kā arī sniegt patvērumu bruņiniekiem un armijai, un nodrošināt apgabalu pret vietējo iedzīvotāju iespējamām sacelšanām. Pils nebija paredzēta kā patveršanās vieta vietējiem iedzīvotājiem kara gadījumā. Tiek pieņemts, ka tā kā sēļi paši padevušies un kristījušies, viņu pils netika vis nodedzināta un arī pēc mūra pils uzcelšanas sēļu celtā koka apbūve tika izmantota. Protams, ja pils atradās senās Sēlpils vietā.
Pēdējais Livonijas mestrs Gothards Ketlers 1559. gadā kopā ar citām pilīm Sēlpili atdeva ķīlā Lietuvas karalim Sigismundam Augustam pret militāro atbalstu cīņā pret Krievzemi. 1566. gadā pēc Kurzemes hercogistes kroņa saņemšanas Ketlers par savu rezidenci izvēlējās Rīgas pili.
Rīgas brīvpilsēta atteicās pievienoties Livonijas un Lietuvas reālūnijai, tāpēc 1566. gadā hercogs Gothards Ketlers pārcēla savu rezidenci uz Sēlpili, no turienes 1575. gadā – uz Kuldīgu un, visbeidzot, 1578. gadā – uz Jelgavas pili. 1621. gadā Hercogs Frīdrihs Sēlpilij apstiprināja Policijas kārtības rulli, ar kuru pie pils esošā pilsētiņa kļuva par pilsētu.
Zviedru – poļu kara laikā Sēlpils nonāca gan poļu, gan lietuviešu, gan zviedru rokās. 1621. gadā to ieņēma Gostavs Ādolfs. 1625. gadā zviedri atkal ieņem un izlaupa Sēlpils pilsētu. 1626. gadā Sēlpils pilī norisinās neveiksmīgas lietuviešu un zviedru miera sarunas. 1627. gadā poļi atņem to zviedriem un Sēlpils pilsētiņu atkāpjoties nodedzina.
Pils un pilsētiņa tiek ātri atjaunota, taču sākoties Ziemeļu karam Sēlpils atkal nonāca Zviedru rokās. 1704. gadā to aplenca apvienotais sakšu – krievu karaspēks, pilī atradās 200 vīru garnizons. Sēlpilij tuvojas zviedru papildspēki, sakši – krievi par to uzzinot atkāpjas, zaudē kauju pie Jēkabpils un aiziet. Zviedri aizejot no pils nolemj iznīcināt šo grūti pieejamo cietoksni, tāpēc 1704. gadā no Rīgas tiek atsūtīti mīnētāji, kuri pili uzspridzina un nodedzina pie tās esošo pilsētiņu.
Pēc Ziemeļu kara un Lielā mēra rezultātā 1710. gadā Sēlpilī neesot palicis neviens dzīvs cilvēks. Pils vairāk nav tikusi atjaunota.
Palikušie pils mūri stipri cieta Pirmā pasaules kara laikā, kad frontes līnija gāja pa Daugavas krastu.
1965. gadā tika izveidota Pļaviņu HES ūdenskrātuve, kuras rezultātā pilsdrupas izrādījās uz nelielas saliņas. Šī pašas ūdenskrātuves izveides rezultātā zem ūdens nonāca arī Staburags.
Sēļi un Sēlija
Viss, ko mēs zinām par Sēliju, sēļu tautu un Sēlpili no XIII gadsimta (no otras puses – tas attiecināms ne tikai uz XIII gadsimtu – par sēļiem ziņas sniedz tikai arheoloģija un arheoloģiski sēļi ne vienmēr ir nošķirami no latgaļiem) ir visai miglains, neskaidrs un savām acīm sēļus skatījis un apraksta tikai Indriķis savā hronikā. Rīmju hronikas sarakstītājs pats sēļus nav sastapis, taču vairākkārt piemin to zemes. Un pēdējais dokuments, kurā minētas sēļu zemes, ir Mindauga 1255. gada Sēlijas zemju dāvinājuma akts kurš, kā šodien tiek pieņemts, varētu būt Ordeņa viltojums.
Sēļi ar ir pagāni,
sveši tiem ir tikumi,
tiem elku pilna katra mala,
un ļaunu dara tie bez gala.
Atskaņu hronika (00337-00340)
Arī Indriķis savās ziņās par sēļiem un Sēlpils ieņemšanu, ir visai skops un neko daudz informācijas mums nesniedz.
Sēlpils evaņģēliski luteriskā baznīca
Lai arī tieši Indriķis to nepasaka, vairums interpretatoru uzskata, ka Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes 1218. gadā izvēlējās Sēlpili par Sēlijas bīskapijas galvaspilsētu un pirms mūra pils Sēlpils pils vietā varētu būt celta bīskapa koka pils.
Pieļaujams, ka kā jau tas bija raksturīgi konventpilīm (kurām piederēja praktiski visas Latvijas un Igaunijas Livonijas laikā celtās pilis), kuras apvienoja sevī bruņinieku cietokšņa un klostera uzdevumus, 1373. gadā celtajā pilī bija kapela. 1516. gadā Turaidas fogts Sēlpilī nodibināja Svētās Annas vikāriju. 1567. gadā Sēlpils ir minēta jau augstākminētajā Ketlera rīkojumā par baznīcu celtniecību Zemgalē. 1596. gadā baznīca ir uzcelta, bet 1636. gadā tā jau ir sabrukusi un tiek izdots rīkojums celt jaunu. No 1620. līdz 1625. gadam Sēlpilī kalpoja Georgs Mancelis.
1709. gada vizitācijā aprakstīta koka baznīca ar salmu jumtu, torni un četriem logiem, iespējams tieši šī baznīca redzama XVIII gadsimta gravīrā ar pils aplenkumu, kura redzama pie Sēlpils pils apraksta. 1715. gadā tā jau bija sliktā stāvoklī un 1724. gadā tika uzcelta jauna. 1782. gadā jaunais dievnams jau bija bez jumta un logiem.
No 1766. līdz 1796. gadam Sēlpilī par mācītāju kalpoja Gothards Frīdrihs Stenders jeb Vecais Stenders un pēc tam (1796 – 1819) viņa dēls – Aleksandrs Johans Stenders jeb Jaunais Stenders, pēc viņa kalpoja viņa dēls un tad viņa dēla dēls.
1793. gadā ārpus vecās baznīcas kapiem uzcēla mūra baznīcu bez torņa, bet 1816. gadā aizdegoties Pīrāgu krogam, baznīca stipri cieta.
Pašreizējā mūra baznīca celta 1846. – 1850. gadā. 1905. gada revolūcijas laikā baznīcā notika sanāksmes. Pirmajā pasaules karā tika bojāts jumts un tornis, kā arī gājusi bojā visa baznīcas iekārta. Baznīcu atjaunoja 1934. – 1936. gadā.
Otrajā pasaules karā sākumā baznīcu sašāva divreiz – 1941. gadā atkāpjoties padomju armijai un 1944. gadā atkāpjoties vācu armijai. Pēc kara tika salabots jumts un dievkalpojumi atsākās, taču kad 1960. gadā tika apcietināts mācītājs Eduards Grāvītis, baznīca nodokļu sloga dēļ tika nodota ciema padomei. 1989. gadā tika izstrādāts projekts baznīcas pārbūvei par kapliču, 1992. gadā noņemts jumts un atjaunots tikai 2008. gadā pēc arhitektes Daces Lukševičas rekonstrukcijas projekta.
Šodien baznīca ir atvērta ikvienam, tajā dzied putni un aug puķes. Uz zemes smiltīs stāv krēsli un no akmeņiem sakrauts vienkāršs altāris. Diemžēl, mēs par to uzzinājām tikai pēc atgriešanās mājās, jo paraustīt vienmuļās, tālu no jebkuras apdzīvotības esošās baznīciņas durvis mēs neiedomājāmies. Un ļoti žēl, ka tā. Šeit mēs noteikti atgriezīsimies vēlreiz.
No šejienes dodamies uz apdzīvotu vietu ar nosaukumu Sēlija un jauno Sēlpili.
Sēlija
Sēlija atrodas kādus 3 kilometrus no Vecās Sēlpils.
Jau no pirmā acu uzmetiena kļūst skaidrs, ka šis ciems ir pavisam jauns.
Apdzīvota vieta, šķiet, izveidojusies tikai Padomju laikā.
Kolhozs Sēlija, uz kura bāzes izveidojās ciems, bija pavisam otrais kolhozs Latvijā, izveidojās 1947. gadā.
Šodien ciems izskatās visai tukšs, bet sakopts.
Skaidrs, ka ciema ziedu laiki ir garām un cilvēku šeit drīz vairāk nepaliks.
Bet pagaidām interesanti.
Starp citu, pļavā pie Sēlijas konstatējām logotipu, kurš man saistās tikai ar pēdējo gadu visu kaut cik ar kultūru saistīto organizāciju līdzekļu apgūšanu.
Uz simtgades parazitēja, un turpina to darīt, daudzi, bet šis vismaz ir oriģināli.
Te nu mēs sapratām, ka esam aizbraukuši nepareizā virzienā, griežamies apkārt un braucam uz jauno Sēlpili. Nebūtu apmaldījušies, nebūtu redzējuši šo skaistumu.
Sēlpils
Jaunā Sēlpils izrādījās absolūti ne tas, ko meklējām.
Apdzīvota vieta izveidojās 1904. gadā, līdz vecajai Sēlpilij ir 9 kilometri.
Secinājums – Sēlpils, kura mūs interesēja nebija šī, bet gan tā, kurā nonācām netīšām un kura šodien nes nosaukumu Vecsēlpils. Nekā interesanta, braucam tālāk.
Sunākste
Sunākste, lai arī veidojusies XIX gadsimta vidū, kolhoza laiki darījuši savu.
Ciemā neatradām absolūti neko interesantu.
Vecā Sunākste atradusies citur.
Izbraucām visu reizes trīs meklējot Sunākstes baznīcu, un neatraduši devāmies uz Aklo purvu, nolēmām, ka baznīcas nav.
Bet baznīca bija, tikai citur – labu gabalu uz Viesītes pusi – mežā. Laikam viens no nedaudzajiem objektiem, ko palaidām garām, un par ko ir žēl. Šķiet, ka kādreiz Līga bija uz to aizvedusi, bet pat ja tā, tas bija tik sen, ka par to nav saglabājušās nekādas dokumentālas liecības vai konkrētas atmiņas.
Aklais purvs
Jau dodoties ceļā bijām nolēmuši, ka lai nedaudz atšķaidīt neizbēgamās muižas, baznīcas un pilsētas, gribam pastaigāt kādas dabas takas.
Brist pa nezināmiem mežiem gluži negribējās, bet gūglēšana par labiekārtotām dabas takām gan iepriecinošu mūsu apkārtnē nerādīja.
Atskaitot Aklo purvu.
Nosaukums izklausījās dzirdēts, bet tas neko nenozīmē.
Ceļš uz purvu bija garš un ļoti slikts, tāpēc takām bija jābūt lieliskām, lai attaisnotu veikto ceļu.
Nu, un, protams, bija vilšanās.
Takas izrādījās klasiskas, putnu praktiski nebija, tāpēc teleskopu staipījām veltīgi – kaut kādi pāris brūnkakļi, divas slinkas meža pīles, sakumpis krauklis priedes galā, un tas arī viss.
Jau braucot projām sastapāmies ar medņa mātīti.
Un purvā dzirdējām kādu nepazīstamu putnu. Vairāk uz Aklo purvu mēs nebrauksim.
Kurmene
Uz Kurmeni Regitu uzaicināja Agita Krastiņa. Viņa darbojas Andreja Mediņa organizācijās un šeit – Kurmenē organizē jauniešu māju un dažādus citus jauniešu atbalsta pasākumus.
Uzaicināja, atbraucām, bet Agita nebija šeit, bet Bruknā.
Tas gan mums galīgi netraucēja visu izstaigāt un apskatīt. Praktiski viss, kas notiek Kurmenē, notiek ar Agitas un Mediņa ziņu – baznīca, mācītājmuiža, jauniešu centrs.
Kopumā, viss redzētais atstāja visai sirreālu iespaidu un jautājumus “kā?!”, “kādā veidā?!” un “от куда деньги“. Vismaz uz daļu no šiem jautājumiem mēs saņemsim atbildes šodien pat Bruknā, bet šitik tālu bija viegls šoks.
Kurmenes Sv. Pētera Romas katoļu baznīca
Baznīca celta 1870. gadā neobarokālā stilā.
Sākotnēji tā bija Skaistkalnes filiālbaznīca, patstāvīga draudze izveidojās tikai 1919. gadā.
Baznīca celta pēc Skaistkalnes baznīcas parauga kā divtorņu katedrāle.
Šis esot viens no reprezentablākajiem šajā laikā tapušajiem katoļu dievnamiem Zemgalē.
No otras puses, nemaz tik daudz katoļu dievnamu, sevišķi, celtu XX gadsimta sākumā, Zemgalē nav.
Baznīca ir sakopta un izremontēta pēdējā gada laikā.
Mediņa roka šeit manāma katrā sīkākajā detaļā.
Kurmenes mācītājmuiža
Mašnovskis min, ka muiža pirmoreiz minēta 1465. gadā.
Kungu māja varētu būt celta 19. gadsimtā, nodedzināta 1905. gadā.
Šodien ansambļa svarīgākā daļa ir savdabīga divstāvu apmestu guļbaļķu klēts jeb pagrabklēts ar galeriju un plašu pagrabu.
Celta vienā laikā ar visu pārējo ansambli 19. gadsimta sākumā.
Mašnovskis 2019. gadā par to raksta, ka tā jau daļēji sabrukusi.
Šobrīd viss tiek, nu… ne gluži restaurēts…
Drīzāk atjaunots.
Vai tiek radīta interpretācija par to, kā varētu būt bijis.
Kopumā diezgan eleganti un smuki, kaut gan dažos elementos var manīt, ka tas tiek darīts bez mākslas un arhitektūras vēsturnieku uzraudzības.
Bet neizslēdzu arī varbūtību, ka vēsturiskā replikācija nemaz nav mērķis.
Galvenais, lai šis pasākums ar laiku nepārvēršas par kiču.
Blakus klētij ar gotiskiem elementiem greznota ķieģeļu stilā celta mācītājmāja – pakāpienveida zelminis, logu sandriki, starpstāvu dzegas un arkveida galvenā ieeja.
17 hektārus lielā aizaugušā ainavu parka malā saglabājušies pagrabi.
Divstāvu noliktava un kūts ar augstu divslīpju jumtu.
Parkā ir divi dīķi un 19. gadsimta sākumā būvētas mākslīgās pilsdrupas.
Jauniešu māja “Kur Mani Nes”
Jauniešu māja ir viens no Andreja Mediņa un Agitas Krastiņas projektiem.
Šī gada jūnijā Mediņa biedrība nopirka Kurmenes skolas ēku un šobrīd šeit iekārto atbalsta centru jauniešiem.
Kā jau Mediņa kopienās pieņemts, viss notiek super ātri un šobrīd izskatās, ka šeit viss darbojas jau sazin cik sen.
Un kā citās Mediņa kopienās, galvenās vērtības – Dievs, Daba, Darbs.
Sola uzņemt visus un bez aizspriedumiem, taču šķiet, ka ja es būtu gejs, mani šeit neņemtu jo balstās uz “Kristus sludināto mācību, 10 Baušļiem, ģimeniskām un vispāratzītām cilvēciskām vērtībām”.
Nu, galu galā, tas nemaz nav tik būtiski. Ja šis pasākums patiešām palīdzēs jauniešiem ar atkarībām, dažādām uzvedības problēmām, pašnāvnieciskām nosliecēm, u.c., iniciatīva ļoti apsveicama.
Kurmene atrodas Mēmeles krastā un pretējā krastā jau Lietuva.
Šeit arī ir piemineklis Pirmajā pasaules karā kritušajiem vācu karavīriem.
Agitu tā arī nesatikām, viņa joprojām Bruknā, tad nu caur Skaistkalni pamazām dodamies uz Bruknu.
Skaistkalne
Uz Skaistkalne vienkārši bija pa ceļam un neko īpašu šeit negaidījām.
Izrādījās, ka ļoti pat nozīmīga vieta, obligāti apmeklēšanas vērta.
Skaistkalnē ir tilts pāri Mēmelei, tātad – robežas šķērsošanas punkts.
Bet mums Skaistkalne izrādījās daudz interesantāka ar savu baznīcu un klosteri.
Skaistkalnes muižas īpašnieks bija katolis Johans fon Karmels-Berks, kurš 1658. gadā apmēram 300 metrus no pašreizējās esot sācis celt ozolkoka baznīcu.
Pēc 8 gadiem – 1666. gadā to pabeidzis viņa dēls. Šajā pašā gadā Skaistkalnē savu misiju izveidoja jezuīti.
Pēc pašreizējās mūra baznīcas uzcelšanas koka baznīca XVII gadsimta beigās esot izjaukta un aizvesta uz netālu esošo Ozolaini, kur tā esot kalpojusi līdz pat XIX gadsimta otrajai pusei.
Domājams, ka jezuītu vietas izvēle bija saistīta ar to, ka Jelgava bija noskaņota protestantiski un katoļi tika uztverti visai naidīgi, taču šeit, tiešā Lietuvas pierobežā, katoļi varēja justies drošāk.
Jezuītiem nostiprinoties 1668. gadā jezuītu tēvs Ernests Šturms devās uz Austriju, lai vāktu līdzekļus Skaistkalnes misijas būvei.
Klosteris tika nodibināts 1677. gadā. Misija pastāvēja līdz 1773. gadam. Nav zināms precīzs mūra baznīcas celtniecības uzsākšanas datums, taču kā nobeigšanas datums portālā stāv rakstīts 1692. gads.
Putniņa pieļauj, ka kvalificētus darbus veikuši ceļojoši jezuītu meistari, jo vietējiem meistariem šāda celtne bija stilistiski sveša un pārāk sarežģīta.
Itāļu baroka manierē uzceltais dievnams bija pirmā divu torņu katedrāle Latvijas teritorijā.
Dievnams kļuva par divu torņu katedrāles etalonu ļoti daudziem vēlākos laikos Latvijā celtajiem katoļu dievnamiem.
Baznīca tika remontēta pēc Ziemeļu Kara – 1728. gadā, tad 1742., 1776., 1833., 1851., 1852. gadā, XIX gadsimta otrajā pusē vairākas reizes mainīja torņu smaiļu segumu.
Pirmajā pasaules karā baznīca lielus postījumus nepiedzīvoja un nelielie bojājumi tika ātri novērsti.
1923. gadā tika uzlikts jauns kārniņu jumta segums, ielikti jauni logi. 1939. gadā ārsienas krāsoja Eižena Laubes uzraudzībā.
Otrā pasaules kara laikā tika sagrautas abas torņu smailes, kā arī daļa no dienvidrietumu torņa mūriem un atika galvenajā fasādē. Draudze ēku saglāba un nekas no mākslinieciski vērtīgās iekārtas un interjera bojā negāja.
1945. gadā baznīcai uzlika pagaidu dēlīšu jumtu, kuru nomainīja 1952. gadā. Ziemeļrietumu tornim uzlika četrslīpju jumtu, bet otrs tornis zaudēja mūra augšējo daļu un tika apjumts divu stāvu augstumā. 1970. gadā jumtam uzlika skārda segumu.
Centrālais altāris, kancele un daļa no skulptūrām varētu būt tikuši izgatavoti baznīcas celšanas laikā, 12 metrus augstais altāris ir viens no lielākajiem kokgriezumu altāriem Latvijā.
Altārglezna tapusi XIX gadsimtā, XIX gadsimta beigās Kristus tēla sirds apvidū esot bijis ievietots sarkans kristāls, kuram cauri spīdošā gaisma esot radījusi spēcīgu iespaidu.
No 1789. līdz 1929. gadam Skaiskalnē kalpoja draudzes garīdznieki, bet 1929. gadā to pārņēma nupat dibinātā Svētā Franciska ordeņa kapucīnu klostera mūki un vadīja draudzi līdz 1949. gadam, kad klosteris tika likvidēts. 1949. gadā klostera mūki tika arestēti un ēka nonāca pašvaldības īpašumā.
1951. gadā tajā ierīkoja slimnīcu, bet kopš 1974. gadā tajā dzīvoja kolhoza viesstrādnieki. 1990. gadā tā jau kritiskā stāvoklī tika nodota Skaistkalnes katoļu draudzei. Pēc klostera slēgšanas draudzi vadīja diecēzes priesteri, bet no 2001. gada to ir pārņēmis paulīniešu ordenis.
Skaistkalne ir viena no trim svarīgajām katoļu svētvietām Latvijā (pārējās divas ir Aglona un Sarkaņi), uz šejieni katru gadu augusta pirmajā svētdienā uz triju dienu Kanepenes svētkiem ierodas ticīgie katoļi no visas Latvijas.
Sānu altārī atrodas Dievmātes Brīnumdarītājas – Latvijas Ģimeņu aizbildnes svētbilde, kuras priekšā ticīgie lūdz palīdzību atjaunot Latvijas ģimenes, lūdzas par slimniekiem, laulātajiem pāriem, ģimeņu saglabāšanu, bērniem, u.c.
Apskatījuši baznīcu izbraucām pilsētu meklējot vai nav vēl kas, ko apskatīt.
Pilsētai ir ļoti omulīgs reljefs, bet citādi, neko diži interesantu vairāk neatradām.
Pēc kādas stundas šeit negaidīti atgriezīsimies jau ar helikopteri.
Bet tagad – caur Bārbeli uz Bruknu.
Bārbele
Bārbelei pēdējos gados sanācis braukt cauri daudzkārt, tāpēc šoreiz pat neapstājāmies. Nu, tikai pavisam īsi pie baznīcas.
Bārbeles evaņģēliski luteriskā baznīca
Mūra baznīca Bārbelē tika uzcelta 1789. gadā divu koka priekšteču vietā. Torni un sakristeju piebūvēja tikai 1882. – 1883. gadā. Pusuzceltais tornis būvniecības laikā esot sabrucis un celts atkārtoti. Pēdējās pārbūves laikā arī tika pievienoti neogotiskie elementi. Iekšā nebijām, taču baznīcā esot Latvijas sakrālās mākslas vēsturē unikāls XIX gadsimta otrajā pusē izgatavotais baldahīntipa altāris.
Bārbeles Zēnu pamatskola “Saknes un spārni”
Kādreiz braucot caur Bārbeli bijām pārsteigti par pie skolas fasādes piestiprinātajiem lidaparātiem. Izrādās, ka tā ir kārtējais Mediņa projekts. Precīzāk – Mediņa un Ginta Dandzberga. Skola nodibināta 2018. gadā, dibinātājs biedrība Kalna svētību kopiena. Skolā mācās zēni līdz sestajai klasei dzīvojot internātā, ievirze uz mazo aviāciju.
Brukna
Beidzot nonācām Bruknā, kaut gan Bruknas klātbūtni jutām katrā vietā kopš iebraucām Kurmenē.
Agita vēl bija aizņemta, tāpēc mums bija laiks savā nodabā apstaigāt apkārtni.
Pie paša ceļa atradās maza, acīmredzot, pareizticīgo, kapeliņa.
Bet lielāko uzmanību piesaistīja armēņu tipa baznīca.
Bruknas Svēto Apustuļu kapela
Par iedvesmu kapelai kalpoja Karsas katedrāle Turcijā, kuru IX bija uzcēluši armēņi.
Mediņš arī pats piedalījās uzmērījumu veikšanā Karsā.
Līdzīgi citām ar Mediņu saistītām vietām – stingra kopija tā nebūt nav, drīzāk – interpretācija par tēmu.
Naudu vāca ar Latvijas popzvaigžņu koncertu palīdzību, bet ne mazāk svarīgu atbalstu sniedza arī ziedotāji.
Jāatzīst, ka Latvijā tas ir must see.
Pie kapličas izvietots Sanda Aispura apustuļu skulptūru ansamblis.
Bruknas muiža
Bruknā bija bruņinieku muiža, kas 1912. gadā sastāvēja no trim pusmuižām un 48 zemnieku saimniecībām ar 1767ha zemes.
Sākotnēji XVI gadsimta sākumā muižu Valters fon Pletenbergs piešķīra Hermanim Nīstatam, bet 1663. gadā tā nonāca Konstances Ursulas fon Vālenas (Wahlen, 1698-1790) īpašumā, kura apprecējās ar Rēzeknes stārastu Nikolausu fon Korfu (Korff, ?-1755).
Pēdējais īpašnieks bija Aleksandrs fon Korfs (1889 – 1949).
Kungu māja celta klasicisma stilā XVIII gadsimta 3. ceturksnī, pārbūvēta XIX gadsimta vidū.
Interjers pēc 1920. gada bija pilnīgi iznīcināts un zālē ierīkota cūku kūts, saglabājušās tikai vītņu kāpnes uz otro stāvu.
No apbūves šodien ir saglabājušās divas mūra klētis un kūts.
Par Bruknas muižu es biju dzirdējis daudz un dažādus nostāstus, lielākoties no māksliniekiem, kuri šeit gadījās dažādos plenēros.
Interjers lielā mērā tapis ar mākslas studentu iesaisti.
Droši zinu, ka LMA Latgales filiāles mākslinieki apgleznoja griestus Ēģiptiešu zālē, taču LMA LF nebūt nebija vienīgā organizācija, kura iesaistījās muižas iekārtošanā.
Jāatzīst, ka ne visam es piekrītu, taču kopumā ir drīzāk gaumīgi, kā ne, vienīgi interjers nav jāuztver kā kādam no pagājušajiem laikmetiem atbilstošs.
Ja tā strikti, tad pilnīgi un pavisam man nepatika tikai krusta ceļa gleznas ēdamzālē.
Pie muižas iekārtots dārzs, ko pats Mediņš sauc par Renesanses dārzu.
Šeit ziedu vietā aug kāposti un bietes.
Mediņš apgalvo, ka šāda prakse ir praktizēta agrākos laikos un ka Lancmanis devis savu svētību.
Mana intuīcija saka, ka melo, taču jebkurā gadījumā tas ir oriģināli.
Šobrīd top arī labirints.
Kad atbrīvojās Agita Krastiņa, kuras dēļ mēs šeit vispār nonācām un bijām paspējuši precīzi tikai iepazīties, piepeši uzradās liels vīrs beisbola cepurē ar komentāru “Dzirdēju, ka jūs esat labi cilvēki, esat lidojuši ar helikopteri?”, atbildēju “Nē, braucam” un braucām ar.
Viss notika ļoti ātri.
Mūs iesēdināja helikopterī, kurš likās mazāks par mums, laukā sāka līņāt.
Un pēc īsas ievadinstruktāžas, kamēr tika uzsildīts motors, devāmies.
Procesā Gints stādījās priekšā un izskatījās nedaudz pārsteigts, ka mēs nezinām, kas viņš ir. Sevi viņš raksturoja īsi – “pirms sešiem gadiem pārdevu BTA un nopirku helikopteri”.
Vajadzēja lidot ar aprēķinu, lai pēc atgriešanās Gintam paliktu laiks līdz tumsai aizlidot līdz mājām Jūrmalā.
Tā nu izlidojām četrstūri – Ozolaine, Skaistkalne, Kurmene, Bārbele.
Ozolaines Sv. Ignācija Romas katoļu baznīca
Šeit priekš sevis iespraudīsim nelielu informāciju par Ozolaines baznīcu.
Tiek uzskatīts, ka pirmā Ozolaines baznīca bija pirmā Skaistkalnes baznīca, celta 1660. gadā, kuru 1723. gadā pārveda uz Ozolu muižu. Un arī vietas nosaukums varot būt cēlies no tā, ka baznīca bijusi no ozolkoka. Mūra baznīcu uzcēla 1864. gadā no šajā apgabalā neraksturīgajiem laukakmeņiem.
Bija jācenšas neielidot Lietuvā, bet pāris reizes tomēr sanāca šķārsot Mēmeli. Kopumā, lidojums sanāca ļoti izglītojošs un beidzot savām acīm varēja skatīt to, ko parasti cenšamies apskatīt ar drona palīdzību. Gints stāstīja par visiem Kalna svētību kopienas projektiem reģionā, vien neminot to, ka pats ir lielākais ziedotājs šai organizācijai un arī aktīvi iesaistās tās darbos, pats paliekot nedaudz aizkadrā un ļaujot Mediņam plūkt visus Laurus. No otras puses, tāpat arī ar Agitu, un pieļauju, ka viņi nav vienīgie.
Andrejs Mediņš
Runājot par Bruknu nevar nepastāstīt par galveno šī visa pasākuma iniciatoru un zvaigzni – Andreju Mediņu. Mēs viņu satikām pēc tam, kad pēc lidojuma ar Gintu apsēdāmies parunāties ar Agitu un viņš ieradās no nez kurienes, kurp bija aizbraucis. Nu, ja būtu jāraksturo šo cilvēku trīs vārdos – patmīlīgs narcisistisks alfa tēviņš, bet tai pat laikā ļoti… ne inteliģents, bet intelektuāls, gudrs un viltīgs. Man ir smagi ar šādiem cilvēkiem – skaidrs, ka man viņi nepatīk. Kā var patikt kāds, kas pastāvīgi runā par sevi, sauc sevi trešajā personā, neatslābinās uzskaitot savus nopelnus, bet visā procesā grauž kukurūzas vālīti, runā ar pilnu muti tā, ka kukurūzas fragmenti ar siekalām lido visapkārt. No otras puses – ļoti interesanti stāsta par vēsturi, fakti birst kā no pārpilnības raga.
Mani maz interesē viņa sociālie centieni – es pilnībā pieņemu, ka viņš ir labs cilvēks, bet ne vienmēr patīkams. Tas, ka viņš nodarbojas ar smago jauniešu rehabilitāciju ir ļoti labi. Izrādās, ka pēdējā laikā viņa vārds bieži pieminēts medijos, bet es esmu mediju analfabēts, es pat nezinu, kas ir Latvijas prezidents, nerunājot par pārējiem politiskajiem darboņiem, es nezinu kādus mūziķus šodien ir jāklausās un galīgi neesmu lietas kursā par to, cik cilvēki iet bojā autoavārijās, cik bērnus nokodis maniaks un kur Jamaikā plosījies kāds cunami. Tāpēc es arī nebiju informēts par to, ka Mediņam noņemtas tiesības strādāt ar pusaudžiem pēc kādas sūdzības par sliktu izturēšanos. Un jā, stundu parunājot ar šo cilvēku es nedomāju, ka sūdzība bija safabricēta. Cits jautājums – kas jaunietim nodara lielāku ļaunumu – fizisks darbs pret savu gribu un ne pārlieku mīļa apiešanās, vai atgriešanās nelabvēlīgā ģimenē vai uz ielas un pie narkotikām.
Īsumā – mīlēt Mediņu ir ļoti grūti, bet nevar neapbrīnot to, ko viņš dara.
Bauska
Tāpat kā iepriekšējā vakarā, arī šovakar meklējot naktsmītnes, izdevās kaut ko atrast tikai lielajās pilsētās.
Mums gan piedāvāja nakšņošanas iespēju Bruknā, bet no šī uzaicinājuma pieklājīgi atteicāmies.
Tā nu mūsu ceļš veda uz Bausku.
Ar Bausku man interesantas attiecības – vēl līdz šī gada pavasarim es šajā pilsētā tā īsti nemaz nebiju bijis.
Tā ka naksnīgās pastaigas pa Bausku perspektīva pat likās pievilcīga, neskatoties uz to, ka braucienā bijām nolēmuši pēc iespējas turēties projām no lielajām pilsētām.
Viesnīcas numuriņš izrādījās lēts un diezgan labs.
Iečekojušies viesnīcā devāmies vakariņās uz vecpilsētu.
Izvēlētais restorāns mani neiepriecināja – ēdiens nebija labs, turklāt, skanēja skaļa un pašausmīga popmūzika, kas pat laba ēdiena baudīšanu sabojātu.
Pēc vakariņām devāmies pastaigā.
Nākas atzīt, ka ja pirms tam Bauska mani valdzināja ar arhitektūru, tagad izrādījās, ka nemaz tik ļoti daudz interesantu ēku nav.
Vien pāris ielas.
Otrs secinājums bija, ka Bauska ir pavisam neliela.
Iepriekšējā apmeklējumā likās, ka pilsēta ir krietni vien lielāka.
Toties sanāca atrast šo to negaidīti interesantu no deviņdesmito gadu kosmiskās arhitektūras.
Nostaigājuši labu lociņu, ar patīkamiem iespaidiem atgriezāmies viesnīcā.
06.10.2020 Muižu reģions
Rītā devāmies brokastīs, bet tā kā šorīt mūsu rīts bija jau pēc vienpadsmitiem, brokastis daudz kur vairāk nepasniedza.
Aizgājām uz kādu kafejnīcu, kuru aktīvi ieteica sociālie portāli, tā bija pilna.
Mūs arī pilnīgi ignorēja viesmīļi, tāpēc devāmies meklēt citu vietu.
Citā vietā mūs sagaidīja līdzīga situācija.
Kad jau nolēmām, ka brauksim tālāk bez brokastīm, nolēmām izmēģināt kādu nesaprotamu ēdnīcu/kafejnīcu industriālajā rajonā.
Un tas izrādījās Bingo!, paēdām relatīvi lēti, turklāt, šķiet, bija viens no garšīgākajiem ēdieniem brauciena laikā.
Kaucminde
Esam nonākuši reģionā, kur muižas ir viena pie otras un tāpēc šo dienu veltīsim muižu apskatei.
Kaucmindes muiža
Kungu māju cēla pēc Pītera Ludviga van der Pālena, kurš kļuva par muižas īpašnieku apprecoties ar tās mantinieci, pasūtījuma. Šeit nedaudz jāatkāpjas, lai īsi izstāstītu par pašu van der Pālenu – Pīters no 1760. gada dienēja Krievijas impērijas kavalērijā, 1788. gadā jau bija ģenerālis, piedalījās Krievijas – Turcijas karos, no 1792. gada līdz 1795. gadam pildīja Rīgas gubernatora pienākumus, no 1795. gada kļuva par pirmo Kurzemes un Piltenes ģenerālgubernatoru, no 1798. līdz 1801. gadam bija Pēterpils kara gubernators, 1799. gadā saņēma grāfa titulu. Van der Pālens bija svarīga persona impērijas galmā un pietuvināts imperatoram Pāvilam I, tāpēc kļuva par 1801. gada marta atentāta pret imperatoru iniciatoru un organizētāju. Neskatoties uz to, pateicoties saviem nopelniem un reputācijai netika sodīts, taču drīz vien, imperatora atraitnes panāca to, ka Pīters van der Pālens tika izraidīts no galvaspilsētas un apmetās uz dzīvi Zemgalē. Mira Jelgavā 1826. gadā, apbedīts Iecavas luterāņu baznīcas kapsētas kapličā.
Pils arhitekts droši nav zināms, taču pēc Lancmaņa domām gandrīz droši tas bija dānis Severīns Jensens (1723 – pēc 1809), kurš Pēterpilī bija Rastrelli asistents, Latvijā piedalījās Rundāles, Jelgavas, Lustes un Svētes piļu, Kroņvircavas un Zaļmuižas projektēšanā un celtniecībā. Tā kā trūkst Jensenam raksturīgās izpildījuma rūpības, Lancmanis pieļauj iespēju, ka projektējis gan Jensens, taču pēc tā projekta cēlis cits arhitekts.
Kungu māja celta pakavveidā agrīnā klasicisma stilā ap 1780. gadu un sastāv no trim atsevišķiem korpusiem. Sākotnēji tie nesaskārās – centrā atradās kungu māja un puslokā no abām pusēm izkārtoti vienstāva saimnieciskie korpusi. Labajā pusē bija zirgu stallis un kreisajā – klēts. 1909. – 1912. gada pārbūvē sānu korpusus paaugstināja un ar caurbrauktuvēm savienoja ar galveno korpusu.
Pirmā pasaules kara beigās ēka stipri izpostīta, īpaši – Bermonta cīņu laikā. Bija izņemti logi un durvis un noplēstas visas jumta detaļas, kas bija izgatavotas no vara skārda. Uz to brīdi Pāleni visu vērtīgo jau bija izveduši 1915. gadā un 1919. gada janvārī. Pēc izpostīšanas ēkā atrastas 577 grāmatas un 7 gleznas. Izrādījās, ka daudzas Pālenu mēbeles atrodas pie vietējiem iedzīvotājiem.
Vēl pirms agrārās reformas, ar kuru privātmuižas pārgāja Valsts zemes fonda īpašumā – 1920. gada februārī Kaucmindes muiža tika pārņemta valsts pārziņā. Pēc inventarizācijas muiža, bez pils, sastāvēja no divām saimes dzīvojamām ēkām, klēts, laidara, divām cūku kūtīm, rijas, putnu kūts, smēdes, ratnīcas un pieciem šķūņiem, bez tam – izdemolētas siltumnīcas, tvaika dzirnavām un pirts. Šodien saglabājies tikai laidars, kalpotāju mājas un smēde.
1922. gadā gadā muiža uz 18 gadiem tiek iznomāta Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrībai viengadīgās mājturības skolas ierīkošanai, kā arī divgadīgam mājturības semināram, kura darbība notika Rīgā, bet vasarās – Kaucmindē. 1923. gadā ēkas labajā korpusā mācības uzsāka 43 mājturības skolas audzēknes. Vineta Vilcāne komentārā feisbūkā paskaidro, ka “tā bija domāta meitenēm ar pamatskolas izglītību ar mērķi tās sagatavot praktiski dzīvei laukos, savās saimniecībās. Vēlāk tika dibinātas arī citas šāda veida un līmeņa mājturības skolas visā Latvijas teritorijā, tajā laikā Kaucmindē esošā mājturības skola ne ar ko īpaši neizcēlās uz pārējo fona.”
Kreisajā korpusā bija telpas digadīgajam semināram. Vēlreiz dosim vārdu Vinetai: “[Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrība] gribēja izveidot arī augstāka līmeņa mājturības izglītības iestādi, bet saprata, ka Kaucmindes muižā tā nevar atrasties, jo nebūs pieejami augsti kvalificēti pedagogi, tāpēc nolēma to atvērt Rīgā, paturot Kaucmindes vārdu nosaukumā. Tā radās Kaucmindes Mājturības seminārs, mācības notika pamatā Rīgā, un Kaucmindē audzēknes ieradās tikai vasarās apgūt vairākas lietas praksē. Lai iestātos Kaucmindes Mājturības seminārā, vajadzēja būt vidusskolas izglītībai, tajā tikt nebija viegli, turklāt bija liela mācību maksa. Seminārs sagatavoja augsti kvalificētas mājturības speciālistes – nākamās skolotājas, saimniecību vadītājas, mājturības instruktores utt. (..) Labā kaucminiešu slava nāk tieši no Kaucmindes Mājturības semināra (vēlāk Latvijas Mājturības institūta) audzēknēm, to īsti nevar attiecināt uz Kaucmindes Mājturības skolas audzēknēm”.
Mācības sākās visai sliktās telpās, taču tās pakāpeniski tika labotas, ierīkota jauna virtuve, kā arī spēkstacija ēkas apgaismošanai. 1930. gadā Kaucminde tika nodota Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrībai dzimtsīpašumā, taču 1935. gadā pēc Lauksaimniecības kameras izveidošanas biedrība tika likvidēta. 1936. gadā Kaucminde pārgāja kameras īpašumā. 1935. gadā mājturības semināra kurss tika pārveidots par trīsgadīgu un seminārs kļuva par institūtu.
Šai pašā gadā Kaucminde tika pārdēvēta par Saulaini. 1943. gadā notika pēdējais izlaidums, pār kura pilī ierīkoja vācu armijas lazareti. Institūtu pārcēla uz Nurmižiem, bet pēc gada tas pārstāja pastāvēt.
Padomju kontrolē 1944. gadā uz Saulaini pārcēla Mežotnes lauksaimniecības skolu. Notika vairākas pārbūves, kuras nenāca par labu ēkas strukturālajai vienotībai. Tāpat tika sakropļota arī apkārtējā teritorija – tika uzcelts stadions, divas dzīvojamās mājas, ierīkota privāta saimniecība. 1964. gadā pilī ierīkoja Saulaines sovhoztehnikuma kopmītnes un kad tās izvācās 1981. gadā, vienīgās izmantotās telpas bija ziemeļaustrumu korpusā un vecā virtuve pirmajā stāvā bērnudārza vajadzībām. Toties šajā laikā, lai arī gausi, notika jauna lietuviešu kārniņu jumta uzklāšana. Pēc Lancmaņa vārdiem “Pēdējais nopietnais trieciens ainavai bija desmit «Līvānu māju» rindas parādīšanās ceļa malā, kas ved uz Jauno muižu”.
Pirms 20 gadiem Lancmanis 1999. gada grāmatā “Kaucmindes pils” raksta, ka tai pat gadā nodibināta SIA «Kaucmindes pils», kuras mērķis ir veselības aprūpe un sociālie pasākumiem. Autors izsaka cerību, ka tas ļauj cerēt, ka pils tiks atjaunota un apsaimniekota. Jāsaka, ka šoreiz Lancmanis kļūdījās. Cik var noprast, šobrīd ēku “apsaimnieko” kāds juridiskais birojs, teritorija ir norobežota, taču pils acīmredzami iet bojā. Mašnovskis min, ka interjers pilnīgi izpostīts. No ārpuses ir skaidri redzams, ka vēl 20 gadus pils nez vai nostāvēs.
Bornsmindes muiža
Vecā kungu māja būvēta 1590. gadā, 1701. gadā tā tika nodedzināta, bet atjaunota un līdz jaunās kungu mājas uzcelšanai muižnieki dzīvoja tajā, pēc tam pārvēršot par saimniecības ēku. Šobrīd ēka joprojām pastāv, tajā iekārtota galdniecība un dzīvokļi.
Atrodoties Bornsmindē tai uzmanību nepievērsām. Jaunā kungu māja celta starp 1760. un 1763. gadu, sākotnēji – vienstāvu celtne ar, iespējams, mansarda jumtu un divstāvu mezonīnu centrā. XIX gadsimta sākumā kungu māja tika pārbūvēta piebūvējot otro stāvu un rizalītus abos garenfasādes galos.
XIX gadsimta astoņdesmitajos gados pārbūvēja neogotikas stilā – nojauca vienu no rizalītiem un otra vietā uzcēla trīsstāvu torni. Kungu māja piedzīvoja vēl vienu pārbūvi 1962. gadā, 50. un 60. gados ēkā esot atradušās Valsts Saulaines lauksaimniecības tehnikuma kopmītnes, bet no 1967. līdz 1992. gadam – tuberkulozes slimnīca.
1921. gada inventārā minētas 25 celtnes – pārvaldnieka māja, dzīvojamās mājas, staļļi, kaļķu ceplis, dzirnavas, u.c. ēkas. Pārvaldnieka un kalpu mājas, lai arī pārbūvētas, ir saglabājušās arī šodien. Pirmā pasaules kara laikā kungu māja tika izpostīta, bojā gāja mēbelējums, bibliotēka, vitrāžas, portretu galerija, u.c. Šobrīd ēka atrodas privātīpašumā, ir pilnībā izdemolēta un gaida sabrukšanu.
Mans vērtējums pēc apciemojuma bija lakonisks: “Nasing spešal!“
Mazmežotnes muiža
Mazmežotnes muiža izrādījās diezgan nedraudzīga. Te ir viesnīca un restorāns, bet bez iepriekšējas pieteikšanās iekšā nelaiž. Tad nu rodas jautājums – kādēļ viņiem ir tik daudz prastas reklāmas, ja apmeklētāji nav nepieciešami vai arī orientējas uz elitāru sabiedrību.
Rundāles pils
Par Rundāli ir uzrakstīts vairāk kā par jebkuru citu arhitektūras pieminekli Latvijā, tāpēc par pašu muižu nolēmu neko nerakstīt.
Man, personīgi, ar Rundāles pili attiecības ir sarežģītas.
Pirmoreiz šeit nonācu pamatskolas laikā. Toreiz šī greznība mani galīgi neuzrunāja.
Vēlāk nolēmu, ka tas ir normāli, puikām vajag ieročus un tehniku, bet visi šitie smukumi priekš meitenēm.
Otro reizi biju jau apzinātā vecumā, un atkal mani neuzrunāja.
Vēlāk izspriedu, ka vienkārši nebiju tam gatavs. Vēsture mani interesē kopš sevi atceros, no kādas klases desmitās, taču Latvijas Vēsture sāka interesēt tikai pirms gadiem trim – četriem.
Pēdējos gados sanācis lasīt daudz tekstus par Latvijas arhitektūru un vēsturi un atsauču uz Rundāles pili un jūsmošanas par to no nopietniem zinātniekiem, ļoti daudz.
Nolēmu, ka jāmēģina vēlreiz, tagad ar manu pašreizējo pieredzi un zināšanām.
Un tā izrādījās pilnīga izgāšanās.
Pils muzeja ekspozīcijā atradu ļoti maz momentu, kas mani kaut nedaudz uzrunātu.
Bez tam, nokaitināja pieskatītāja, kura staigāja mums pakaļ no zāles uz zāli. Kad kādā zālē konstatējām, ka viņa nav ar mums, nolēmām sagaidīt, jo cilvēkam gados nav viegli turēt līdzi mūsu tempu, kad rikšojam caur zālēm. Dāma parādījās no pretējās puses, kur negaidījām.
Secinājums – dažādas drupas man patīk krietni vairāk par sapucētajām, no nulles atjaunotajām greznajām pilīm.
Un vēl – Rundālei būtu jāpadomā par navigāciju. Mēs patērējām minūtes 10 braukājot apkārt, kamēr atradām, kur var parkoties. Un tad no stāvvietas brītiņu meklējām muižu.
Bērvircava
Bruņinieku muižas precīzs celšanas laiks nav zināms, literatūrā minētie gadskaitļi variē no 1509. gada līdz XIX gadsimta otrajai pusei. Pēc 2009. gada arhitektoniski mākslinieciskās izpētes datiem kā iespējamais ēkas celšanas laiks minētas XVII gadsimta beigas. Pagrabs varētu būt vecāks. XVII gadsimtā būvētā ēka varētu būt bijusi vienstāva guļbūve, stūros savienota krusta pakšos, uz augsta mūra cokola. Sienas bijušas segtas ar krāsotu vai apgleznotu audumu, griesti apgleznoti ar vīnogulāju, akantu un lentes ornamentu. XVIII gadsimta pirmajā pusē ēka pagarināta uz labo pusi, no XVIII gadsimta vidus līdz trešā ceturkšņa beigām veikti apmetuma un krāsošanas darbi. Pašreizējā apjomā galvenais korpuss pārbūvēts, iespējams, ap 1870. gadu. Kungu māja zaudējusi atiku, verandu un logu aizvirtņus.
Cita apbūve bez kungu mājas līdz mūsdienām nav saglabājusies, taču ir saglabājies XIX gadsimtā veidots 8ha liels muižas parks ar dīķiem.
Bērvircavā pavasarī bijām kopā ar Elīnu (patiesībā, tieši Elīna par šo muižu arī izstāstīja). Un kungu māja vēl bija salīdzinoši vienā gabalā. Es toreiz arī iekšā izstaigāju – izskatījās švaki, bet nelikās, ka tik švaki. Šobrīd izskatās, ka nākamreiz, kad būsim šajā galā, šīs ēkas vietā būs pļava vai vienkārši laukums. Nez vai šo ēku vairs kāds centīsies glābt.
Sesava
Sesavas evaņģēliski luteriskā baznīca
Mūra baznīcu pabeidza 1633. gadā, 1698. gadā tai tika piebūvētas divas sakristejas un pēc gada – tornis. 1770. gadā tika paaugstinātas sienas un piebūvēts ģērbkambaris. XIX gadsimta sākumā Elejas grāfs Mēdems sāka būvēt pili un šeit bija ieplānots ierīkot kapliču, taču tas tā arī netika realizēts.
Pašreizējo izskatu baznīca ieguva 1855. gadā – ar granīta bluķiem tika nostiprināti pamati, pārmūrētas sienas, piebūvēta sakristeja un uzlikts jauns kārniņu jumts. Torņa pārbūve tika pabeigta tikai XIX gadsimta astoņdesmito gadu beigās.
Karos baznīca tik pat kā necieta, 1934. gadā tornī iespēra zibens un Otrā pasaules kara laikā aviācijas bumbas šķemba izsita caurumu dievnama stūrī.
Pēckara laikā baznīcu vairākkārt apzaga, septiņdesmitajos gados kārniņu jumtu nomainīja pelēkais šīferis.
Tagad baznīcai ir nokārtotas ārsienas, izremontētas iekštelpas un 2011. gadā restaurēta altārglezna.
Eleja
Elejas bruņinieku muiža
Līdz 1806. gadam Elejas muižas centrs bija neliela koka kungu māja, kalpu māja un saimniecības ēkas.
1810. gadā tika pabeigta pils klasicisma stilā – galvenās fasādes centrā bija sešu kolonnu joniskā ordera portiks, parka fasāde – četru kolonnu portiks.
1810. gadā ansambļa centrs sastāvēja no pils un divām pils laukumu ierobežojošām ēkām – klēts un vecās kungu mājas.
Pēc 1813. gada klēti pārbūvēja par teātri, bet veco kungu māju par pārvaldnieka māju, pēdējās divas ēkas ir saglabājušās līdz šodienai.
Kompleksā ietilpa 19 ēkas – brūža komplekss, laidari, staļļi, vējdzirnavas, ķieģeļu un kaļķu cepļi un parters ar apstādījumiem.
Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā atkāpjoties krievu armijai, gandrīz visu apbūvi nodedzināja.
No jaunās kungu mājas ir saglabājušies tikai sienu fragmenti, XIX gadsimta divdesmitajos gados celts laukakmeņu žogs ar arkādēm, pils parterā esot saglabājušās divas bojātas akmenī kaltas sfinksas.
27 hektāru angļu parkā ar rotondu un dīķu sistēmu saglabājies un 2016. gadā atjaunots tējas namiņš.
Kopumā rodas priekšstats, ka parkā, tāpat kā daudzās līdzīgās vietās, darbojas vietējās iniciatīvas.
Taču teritorija ar kungu mājas drupām, pārvaldnieka māju un teātri apmeklētājiem ir slēgta.
It kā notiekot būvdarbi, bet sēta neizskatās pēc pagaidu risinājuma un arī nekādus būvdarbus nemana.
Parks jauks, vietējiem iedzīvotājiem varētu būt diegan jauka pastaigu vieta.
Tūrismam gan vieta nav īpaši interesanti, ar slēgto tējas namiņu vien nepietiek, lai padarītu vietu par tūrisma objektu.
Vilce
Uz Vilci braucām tādēļ, ka Regita gribēja iziet šejienes dabas taku. Es nolēmu, ka pievienoties negribu un kā beigās izrādījās, tas bija prātīgi. Garlaicīga un nepamatoti pārmārketēta vieta.
Garlaicīgi, vairāk speciāli nebrauksim.
Abgunstes muiža
Jaunā kungu māja celta neoklasicisma stilā 1908. gadā 1905. gada revolūcijas laikā nodegušās koka mājas pamatiem. Interjeru un mēbelējumu izlaupīja pēc muižas nacionalizācijas. 1938. gadā ēkā ierīkoja Abgunstes astoņgadīgo skolu. XX gadsimta 90. gados māja nonāca privātīpašumā un tika pamesta un kopš 2016. gada šeit darbojas amatniecības centrs un mākslinieku rezidence.
Apmeklētājiem vieta nav pieejama. Vismaz nebija, kad bijām mēs.
Tērvete
Kalnamuižas evaņģēliski luteriskā baznīca
Baznīca pēc Gotharda Ketlera rīkojuma uzcelta 1614. gadā, bet tornis pabeigts tikai XVIII gadsimta sākumā.
1812. gadā Kalnamuižā izvietojās franču armijas vezumnieku daļa un baznīca kādu laiku tika izmantota par noliktavu savākto nodevu glabāšanai.
1816. gadā tika uzsākti vērienīgi remontdarbi – iebūvēti jauni griesti, nomainīts jumts, paplašināta sakristeja, ieklāta grīda.
1836. gadā baznīca cieta vētrā, 1866. gadā atkal laboja jumtu un kontrforsus, 1881. gadā mainīja notekas, 1889. gadā pārbūvēja altāri.
1906. gadā pie baznīcas tika uzcelta Pālenu dzimtas kapliča – neogotiska marmora celtne ar četriem apbedījumiem un altāri.
Pēckara gados baznīcu vairākkārt izdemolēja un sabojāja ērģeles un 1964. gadā draudze beidza darboties.
Bojā gāja gandrīz visa dievnama iekārta.
Sešdesmitajos gados bija plāni šeit ierīkot koncertzāli vai Dabas estētikas namu.
Draudze atgriezās 1988. gadā un 90. gados uzlikts jauns jumts.
Bēne
Neogotiskā Bēnes muižas villas tipa kungu māja celta no 1876. līdz 1879. gadam.
Ēkai ir izteikta līdzība ar viduslaiku cietokšņiem, ko pastiprina stūru tornīši, apaļais stūra tornis ar augsto smaili un dekoratīvie kontrforsi.
Ieeja – Tjudora arku veidota veranda, kas balsta balkonu.
1909. gadā ēka tika nodedzināta, atjaunojot vienkāršota.
Nekas no interjera saglabājies nav.
1923. gada inventārā 35 ēkas – vagara, dārznieka, kalpu mājas, staļļi, kūtis, siltumnīcas, trīs rijas, ledus pagrabs, ūdens un tvaika dzirnavas, klētis u.c. celtnes.
Liela daļa no ēkām ir saglabājušās.
Mūs Bēne sagaidīja ar lielu sirreālisma devu un pieredze mums ir mācījusi, ka sastopoties ar šādu sirreālismu jāuzdod jautājums – vai tik šeit nav bijis pilsētciems?
Un atbilde ir – Jā!
Auce/Vecauce
Neesot vietējam ir visai grūti izsekot visām aucēm – Auce, Vecauce, Jaunauce, Lielauce – pats velns galvu nolauzīs cenšoties saprast.
Tā kā Aucei no Vecauces ir tikai administratīva robeža, bet dabā tā ir viena pilsēta, šeit mēs tās nenodalām.
Aucē nokļuvām pilnīgi nejauši.
Caur to veda ceļš uz mūsu šodienas pēdējo punktu – Vītiņu kaļķa cepli.
Aucē stāties vispār neplānojām.
Turklāt, bija jau diezgan vēls un pie cepļa bija jānokļūst pa gaismu.
Tomēr braucot cauri Auce tik ļoti atšķīrās no visa, ko mēs šai pusē esam redzējuši, ka neapstāties un neizstaigāt pilsētu/-as vienkārši nevarējām.
Līdz XIII gadsimtam šīs zemes esot piederējušas Spārnenes pilsnovadam.
Kad 1254. gadā pēc zemgaļu iekarošanas tika dalīta to teritorija, šīs zemes pārgāja Rīgas arhibīskapijas īpašumā.
Auces vārds pirmoreiz avotos parādās 1426. gadā kā Owcze.
Pirmais Vecauces (Alt-Autz) pieminējums 1616. gadā.
Šai gadā šeit notika Kurzemes hercogistes landtāgs.
1667. gadā Aucē tika uzcelta luterāņu baznīca.
Vecauces muiža
Vecauce nonāca Mēdemu dzimtas īpašumā 1768. gadā un palika līdz pat zemes reformai 1920. gadā.
Iespējams, ka pašreizējās pils projekta autors ir vācu arhitekts Frīdrihs Augusts Štīlers (Friedrich August Stüler, 1800-1865).
Kungu māju cēla no 1841. līdz 1845. gadam.
Un šobrīd tas ir atzīts par vecāko angļu neogotikas celtni Latvijā.
XIX un XX gadsimtos pilij notikušas vairākas pārbūves.
Revolūcijas laikā 1905. gadā pils dega, taču 1907. gadā Mēdemi to atjaunoja.
Ugunsgrēka un atjaunošanas rezultātā zuda daļa no sākotnējiem dekoratīvajiem elementiem.
No 1920. gada muižu nodeva Latvijas Universitātes īpašumā.
Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas saimniecībā agronomijas un zootehnikas fakultātes studenti šeit praktizējās 1956./1957. mācību gadā.
Šodien muižas ēku apsaimnieko Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību un pētījumu saimniecība “Vecauce”.
Vecauces miests sāka veidoties 1889. gadā pie Jelgavas – Mažeiķu dzelzceļa līnijas.
Pirmā pasaules kara laikā vācu armija šeit ierīkoja Austrumu frontes kara lidotāju skolu un lidlauku.
Kā jau minēts, pēc zemes reformas 1920. gadā Vecauces muižu nacionalizēja un tajā ierīkoja Latvijas Universitātes mācību saimniecību.
Pastāvīga pašvaldība Aucē izveidojās 1921. gadā.
Un jau 1924. gadā Auce saņēma pilsētas tiesības.
Vēl pēc gada tika apstiprināts pilsētas ģerbonis.
Šodien Auce esot samērā populārs tūrisma centrs pateicoties muižai.
Man gan tam nedaudz grūti noticēt, jo nekādu tūrisma infrastruktūru mēs šeit nesastapām, turklāt, pilī radās sajūta, ka tūristus tā vispār nav redzējusi.
Bet kopumā ļoti labi, Vecauci noteikti ir vērts apmeklēt, pat ja sanāk iekavēt kaļķu cepļa apmeklējumu. Starp citu, runājot par Vītiņiem… pēdējais laiks doties…
Vītiņi
No attāluma Vītiņu kaļķa cepli atradām viegli, taču piebraukt pie tā izrādījās gana sarežģīti. Pēc trešā neveiksmīgā mēģinājuma piebraucām maksimāli tuvu un palaidām dronu. Vietējie puiši, kas izgāja apskatīties kas notiek, izstāstīja, kā līdz tam aizbraukt.
Jāatzīst, ka visai iespaidīga tehnoloģiskā būve.
Dobele
Šoreiz naktsmājas atradām ārpus pilsētām viesu namā.
Taču viesu nams izrādījās kādus 4 kilometrus no Dobeles.
Brītiņu apspriedušies nolēmām aizbraukt uz pilsētu pastaigāties un varbūt arī pameklēt kādu restorānu.
Un mēs nokļuvām pilsētā, kura galīgi neatbilda mūsu Dobeles izpratnei.
Tas līdzīgi kā savulaik bija ar Kuldīgu.
Mēs periodiski braucām garām, piebraucām pie rumbas un braucām tālāk, nemaz neiedomājoties, ka Kuldīgā ir fantastiski skaista pilsēta.
Dobelē mēs zinājām pilsdrupas, taču otrā krastā nekad nebijām bijuši un nezinājām, ka šeit ir vesela pilsēta.
Mums ļoti patīk šādi pārsteigumi.
Pastaiga izrādījās interesanta.
Taču skaidrs, ka strādājošu restorānu mēs neatradām.
Nekas traks, necerējām jau arī.
Dobeles evaņģēliski luteriskā baznīca
Dobeles luterāņu baznīca ir vecākā baznīca Zemgalē. Celšanas datums nav droši zināms, taču kā viens no pieņemtajiem datumiem ir 1495. gads un 1566. gada vizitācijā atzīmēta kā viena no trim lielākajām un dievkalpojumiem derīgākajām baznīcām Kurzemes – Zemgales hercogistē. Tomēr 1567. gadā Dobele tiek nosaukta vietu sarakstā, kurās paredzēts celt jaunas baznīcas. Zināms, ka 1624. gadā tika uzcelts jauns ozola baļķu tornis. 1696. gadā tika uzbūvēts mūra tornis. 1824. gadā atjaunoja torni, jumtu un interjeru, bet 1864. gadā apmeta griestus, izbalsināja sienas, nomainīja grīdu un izgatavoja jaunu kanceli un altāri. Šajā pat laikā labiekārtoja apkārtni un nolīdzināja vecos kapus. 1907. gadā, atzīmējot 400 gadu jubileju, tika pagarināts tornis un tajā iebūvēts pulkstenis. Karos baznīca īpaši necieta, taču tika izdemolēta padomju gados, sevišķi – 1962. gadā. Remontēta 90. gados un 2012. – 2013. gadā.
Dobeles Vissvētākās Trīsvienības Romas katoļu baznīca
Katoļu dievkalpojumi Dobelē esot sākušies 1937. gadā īrētās telpās, 1954. gadā nopirka un pielāgoja nepabeigtu privātmāju, bet 2003. gadā draudze ienāca jaunajā dievnamā. Šeit zem viena jumta atrodas gan lūgšanu telpa, gan plebānija, gan garāža.
Dobeles pilsdrupas
Savas naksnīgās pastaigas ietvaros nolēmām tomēr aiziet arī līdz pilsdrupām.
Dobeles pils ir vienas no senākajām un skaistākajām pilsdrupām Kurzemē. Tās celtniecību uzsāka Livonijas ordeņmestrs Burhards no Hornhauzenes 1263. gadā un 70 gadus vēlāk pabeidza ordeņmestrs Eberhards no Monheimas.
Kamēr Kurzemē valdīja ordenis, tam laikam labi nocietinātajā un uz diezgan augstā Bērzes krasta celtajā pilī pastāvīgi uzturējās komturi, no kuriem pēdējais Tīss fon der Reke pēc saviem strīdiem ar toreizējo Kurzemes hercogu Gothardu fon Ketleru zaudēja savas komtura tiesības pārvaldīt pili. No tā laika līdz pat jaunākiem laikiem, kad pils kļuva neapdzīvojama, katrs Dobeles pilskungs, kurš vienlaikus bija šīs pils komandants, pilī dzīvoja un turēja tiesu. Šī pils, kas kādreiz bijusi stiprs cietoksnis, senatnē nepārtraukti atsituši latviešu un lietuviešu uzbrukumus.
1620. gadā pili aplenca un ieņēma zviedri Gustava Ādolfa vadībā, un zviedru-poļu kara laikā tā vairākkārt pārgāja no vienām rokām citās, katra aplenkuma laikā ciešot postījumus. 1711. gada augustā zviedru karalis Kārlis XII vairākas dienas uzturējās Dobeles pilī, kur pie viņa audiencē bija lietuviešu sūtnis.
Beidzamā gadsimta [18. gs.] laikā pils tika maz labota, jo vairs nebija izmantojama karadarbībā kā agrāk, tāpēc laika gaitā pils pamazām sagruva tā, ka tagad redzamas tikai drupas no aizsargmūra, paliekas no baznīcas un pils saimniecības ēkām, kas celtas gandrīz vai vienīgi no laukakmeņiem, saistot tos ar stipru kaļķu javu.
Livonija piļu attēli no marķīza Pauluči albuma, 2008; 42
Interesanti, ka Dobeles pils celšanas laiks 1263. gadā nav dokumentāli apstiprināts, pārpratuma avots tas pats, par godu kuram svin Rēzeknes dibināšanas svētkus – hronista Arndta tabulas. Kur Arndts ņēma šos datus nav zināms, taču pārpratumus pazīstamais Indriķa hronikas pētnieks ir radījis ļoti daudz.
Ticamākais pils celtniecības datums ir Vartberģes Hermaņa hronikā minētais 1335. gads.
Man ir tikai viens jautājums – uz kurieni devās lepnie un brīvie Zemgaļi? Kā delfīni pie Duglasa Adamsa – aizlidoja uz citu planētu?
Pils ar laiku zaudēja savu militāro nozīmi un to pameta XVIII gadsimta pirmajos gadu desmitos.
07.10.2020 Padomju atbalsis
No rīta atkal devāmies uz Dobeli.
Dienas gaismā varbūt bija mazāk šarma, taču tik un tā interesanti.
Meklējām vietu, kur paēst brokastis.
Tās, kas bija minētas internetos, nestrādāja vai neeksistēja.
Bet tās, ko atradām uz vietas…
..nolēmām neuzkavēties.
It kā jau īpaši prasīgi neesam, bet arī mums ir savas robežas.
Tā nu vīlušies pilsētas ēdināšanas iestādēs devāmies tālāk.
Mūsu nākamais punkts – Dobele 2.
Dobele 2
Gardenei braucām cauri pavasarī.
Toreiz steidzāmies, stāties nebija laika.
Bet no pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka braucam cauri plānotai apdzīvotai vietai.
Toreiz pieņēmām, ka tas ir pilsētciemats un nolēmām obligāti tuvākajā laikā atgriezties.
Arī nakšņojām vakar pie Dobeles tādēļ, ka mūsu mērķis bija maksimāli pietuvoties Gardenei, lai varētu to apmeklēt no paša rīta.
Jau toreiz noskaidrojām, ka tas īsti nav bijis pilsētciemats.
Dobele 2 bija kara pilsētiņa.
Šeit atradās tanku mācību divīzija un sakaru mācību bataljons.
Gardenes ciemā bija virsnieku un kontrakta speciālistu pilsētiņa.
Uz dienvidiem no ciema bija divīzijas kazarmas un tanku poligons.
Šobrīd kara daļa ir nojaukta un saglabājušās tikai atsevišķas ēkas, kas atrodas privātīpašumā, poligonā ierīkota bīstamo atkritumu izgāztuve.
Nākotne
Tipisks stāsts – braucām cauri.
Manu uzmanību piesaistīja autobusa pietura, kuru apstājos nobildēt.
Kamēr bildēju pieturu, Regita pievērsa uzmanību mājām.
Saskatījāmies un iebraucām pagalmā.
Un dabūjām kultūršoka devu.
Kaut ko tādu mēs noteikti gaidījuši nebijām.
Padomju laika arhitektūru bijām redzējuši dažādos izpildījumos gan dabā, gan grāmatās.
Bet šeit bija kas pilnīgi īpašs.
Es nodatēju ar astoņdesmito gadu beigām un smagi kļūdījos.
Mēs pirms divām dienām netīšām bijām Sēlijā – otrajā Padomju Latvijā dibinātajā kolhozā.
Tad nu lūk – Nākotne ir pirmais!
Nākotnes kolhozu dibināja 1946. gadā.
Ļoti liela nozīme “Nākotnes” sejas izveidē bija tās priekšsēdētājam Arturam Čikstem.
Nākotnei pievienoja citus kolhozus un 1970. gados no 135 hektāriem Nākotne bija izaugusi līdz 8000 hektāriem.
Čikstes nopelns arī bija tas, ka kolhoza centrālā ciemata apbūves projektu un celtniecības uzraudzību no 1974. līdz 1976. gadam uzticēja lietuviešu arhitektam Šilgalim (Henrikas Kęstutis Šilgalis 1944-2007). Šilgalis Nākotnē strādāja no 1968. līdz 1979. gadam.
Arhitekts ieradās Nākotnē pēc studijām Kauņā 24 gadu vecumā un, iespējams, vēl jaunības maksimālismā parādīja sevi kā drosmīgs eksperimentators radot pilnīgi Padomju Savienībai neraksturīgu avangardu – strādājot padomju arhitektūras normu robežās, piemērojot gan brutālisma, gan strukturālisma paņēmienus Šilgalis radīja absolūti kosmisku un futūristisku arhitektūru.
No citiem Šilgaļa projektiem kādreiz ļoti jūsmojām par Elektrēnu baznīcu.
Tā kā ciemata atrašanās vieta bija Zemgales līdzenumā, kur nav īpašu ainavas detaļu, tika izmantota kompakta plānojuma shēma, kuras centrā brīvi izvietoja piecu stāvu vienas sekcijas dzīvojamo ēku grupu, kurai pieslēdzās atsevišķas individuālās un pirmās nepieciešamības apkalpes ēkas.
Interesants ir kolhoza kantoris un kultūras nams, kurā šodien ir Šķibes pamatskola un mūs iekšā neielaida (jo nevar zināt, ka mēs neesam pedofīli vai masu slepkavas).
Artis Zvirgzdiņš interjeru salīdzina ar Zvaigžņu karu estētiku. Eksterjers gan ir cietis no modernā apmetuma, bet horizontālais apjoms no putna lidojuma tik un tā izskatās ekskluzīvi, sevišķi – ansamblī ar vertikālo pārējo apbūvi.
Kopējo labiekārtojumu un apzaļumojumu esot projektējusi Ausma Skujiņa. Pusaplī izvietoto 12 dzīvokļu ēku grupu saista gājēju ceļš, kuram pieslēdzas atpūtas vietas, dīķis un bērnu rotaļu laukumi.
Pie katras ēkas funkcionāli nodalītas piebrauktuves. Autostāvvietas izvietotas par līmeni zemāk, lai netraucētu gājēju celiņiem, kuri pieved pie ēkām. Līmeņus savieno kāpnes.
Interesants ir ēku ansambļa veidošana strukturālisma manierē variējot ar ēku augstumiem – stāvu skaitu.
Kopumā ļoti iespaidīgi, sevišķi, kad kas tāds ir pilnīgi negaidīts. Regita vismaz kaut ko bija dzirdējusi vai lasījusi, man tas izrādījās pilnīgs pārsteigums. Šādu pērļu dēļ ir vērts ceļot un personīgi man šis bija visa ceļojuma spilgtākais piedzīvojums.
Jelgava
Kaut arī bijām apņēmušies turēties tālāk no lielajām pilsētām, Jelgavas apciemojums bija neizbēgams.
Regitu uzaicināja Dace Indrika apskatīt autentisku ēdnīcu, kura teju nav mainījusies kopš Padomju laikiem.
Lauktehnikas ēdnīca
Iespēju apmeklēt kaut ko autentiski padomisku mēs laist garām nevarējām, tāpēc ļoti labprāt uzreiz piekritām.
Nonākot Ēdnīcā sākumā es šeit ēst neplānoju.
Ēdiena ziņā es esmu ļoti izvēlīgs un neēdu vairumu lietu, ko ēd citi cilvēki.
Taču neskatoties uz necilajiem traukiem, ēdiens izskatījās garšīgs un labi smaržoja.
Un kā izrādījās, arī garšoja ļoti labi un maksāja kapeikas.
Sajūta, ka viss pēc ГОСТa.
Un tā dīvainā sajūta, ka mēs pilnīgā sajūsmā un gribas nobildēt katru detaļu, bet pārējie ir atnākuši paēst, viņiem tā ir ikdiena un norma.
Kamēr ēdām un jūsmojām uzradās arī Dace, kuru Regita sauc nekā ne citādi kā par Dacīti.
Dace mūs izveda nelielā ekskursijā.
Šīs ir bijušās Lauktehnikas telpas, ziemā nav apkures, tāpēc pienākot salam šeit nav tik romantiski.
No Ēdnīcas Dace mūs izveda nelielā ekskursijā pa apkārtni.
Lauktehnika
Kādreiz šeit bija ļoti ļaudīgi, tagad vairāk ne tik.
Strādnieku pilsētiņa atgādina citas strādnieku pilsētiņas ne tikai mūsu republikā.
No interesantā šeit ir kultūras nams.
Ar oriģināliem pīlāriem, kuri izskatās fantastiski no attāluma, taču ne tik labi tuvumā.
Šeit pat arī pilsētas slimnīca.
Un slavenais cietums.
Bijušais cietums.
Šodien cietums ir slēgts un teritorija pamazām degradējas.
Entuziasti uztaisījuši RAF muzeju.
Kaut gan pati ražotne nav šeit un to mēs redzēsim tikai jau braucot uz Iecavu.
No Lauktehnikas devāmies uz Pils salu skatīties zirgus.
Pils sala
Lielāko Pils salas daļu aizņem palieņu pļava, kur introducēti savvaļas zirgi (šķiet, Konik polsky), šeit arī skatu tornis, no kura var redzēt neskartās pļavas un moderno Jelgavas pilsētas centru, jauki. Bet Ekonomika dara savu un drīzumā tikšot izbūvēta šoseja likvidējot šo neskartās dabas stūrīti pašā Jelgavas centrā. Mūsu pilsētplānotājiem būtu vērts palasīt kā likumiski tika noteiktas un aizsargātas zaļās zonas pilsētās ASV vēl pagājušā gadsimta sākumā, kuru piemērus redzam katrā lielākā pilsētā, kaut vai Centrālais parks Ņujorkā vai Golden Gate parks Sanfrancisko.
Centrs
Aizbraucām uz centru apskatīt kādu izstādi, kuras nozīmi un apmeklējuma mērķi es galīgi nesapratu, taču sanāca braukt garām katedrālei – panorāmas jumts ir “must have“.
Vecpilsēta
Mums abiem ar Regitu bija zināms pārsteigums, ka Jelgavā ir vecpilsēta.
Lai arī tā ir, praktiski, tikai viena iela.
Tomēr kaut kāda vecā apbūve ir saglabājusies.
Un pat nedaudz pavisam veca.
No otras puses, šķiet, ka pilsēta par šo savu vēsturisko daļu nemaz nerūpējas.
Pats rajoniņš rada visai marginālu sajūtu – šeit noteikti dzīvo ne pilsētas turīgākie iedzīvotāji.
Jelgava sūdzas par to, ka Otrajā pasaules karā bija visnopostītākā pilsēta Latvijā, taču neizskatās, ka īpaši kaut ko darītu, lai saglabātu to, kas tomēr pārdzīvoja bombardēšanas un padomju buldozerus.
Rokskola
Beigās Dace mūs aizveda uz Jelgavas rokskolu.
Tā ir privāta iniciatīva, kur jaunieši var iegūt muzikālo izglītību, bet atšķirībā no tradicionālajām mūzikas skolām, mācīties spēlēt mūsdienu instrumentus.
Bez mūzikas skolas šeit ir arī fakultatīvās nodarbības, uz kurām nākot sākot ar bērniem, beidzot ar sirmiem kungiem.
Protams, liela daļa no skolēniem ir autsaideri, tādi, kuri netiek vienaudžu pieņemti tradicionālās mācību iestādēs sava izskata, uzvedības vai uzskatu dēļ.
Ir arī bērni no smagām ģimenēm.
Bet, manuprāt, viss, kas ir jāzina par skolu un tās personālu, ka ja jaunietim ir problēmas ģimenē vai vienkārši jūtas slikti un jāmūk no mājām, tā vietā, lai ietu piedzerties ar draugiem, tie nāk uz skolu vai pie pasniedzējiem. Pirmkārt, skola ir vieta, kur šie jaunieši var gūt atbalstu.
Protams, skolai neiet viegli. Šobrīd tiek likti laukā no telpām, bet jau ir atrastas, iegādātas un izremontētas jaunas telpas, tā ka, cerams, viss būs labi. Kā jau teju visi šāda veida projekti, skola turas uz pāris cilvēku iniciatīvas un dabiski beigsies aizejot šīm atslēgpersonām.
Iecava
No Jelgavas griezāmies māju virzienā, plānojām doties pa Daugavas kreiso krastu caur Jaunjelgavu, bet sanāca kaut kā citādāk.
Bet jebkurā gadījumā Iecava bija pa ceļam un tā kā laika bija pietiekoši daudz, iebraucām arī.
Cari Iecavai braukts ir arī iepriekš un man parasti likās, ka tas ir garlaicīgs pierīgas kolhozs.
Izrādās tomēr, ka netrūkst arī smukumu.
Iecavas evaņģēliski luteriskā baznīca
Iecavas baznīca esot viens no vecākajiem un lielākajiem un, šķiet, arī “nelaimīgākajiem” Bauskas rajona dievnamiem. Baznīcu sāka celt 1641. gadā, 1657. gada vizitācijā esot teikts, ka baznīca ir “jauna un bez trūkumiem”, taču 1664. gadā tai neesot bijis jumta. Kārniņu jumts ticis uzklāts tikai 1699 gadā, šai pat laikā arī nomainīja durvis un logus un nobalsināja sienas gan no iekšpuses, gan ārpuses. Tornis bija uzcelts tikai līdz pusei. 1724. gadā baznīcai ir caurs jumts un 1763. gadā tas iebrūk. Līdz 1772. gadam uzlika jumtu, daļēji pabeidza griestu. 1793. gadā tika pabeigts tornis ar četrslīpju jumtu. Pašreizējo izskatu tornis ieguva 1874. gadā, kad kvadrātiskajam apjomam uzcēla poligonālu noslēgumu ar vaļēju galeriju un smaili. Tajā pašā laikā tika pārbūvēts arī baznīcas portāls.
Baznīca stipri cieta Pirmajā pasaules karā – jumtā bija izplēsti caurumo, bojāts tornis un izsisti logi. Otrajā pasaules karā 1944. gadā atkal stipri cieta tornis un jumts. 1946. gadā tika uzlikts dēlīšu jumts, taču 1953. gadā vētra to daļēji norāva. 1954. gadā tika uzlikts pagaidu papes seguma jumts, taču 1972. gadā tas iebruka un drīz vien ugunsgrēks nopostīja atlikušo baznīcas iekārtu. 1796. gadā baznīcu atsavināja draudzei. 1982. gadā torņa smaile draudēja sagāzties, tāpēc tā bija jānojauc. Draudze atguva baznīcu 1988. gadā un līdz 1995. gadam tika uzlikts jumts, atjaunota torņa galerija un smaile. 2001. gadā izveidoja pagaidu lūgšanu telpu altārdaļā.
No baznīcas iekārtas ir saglabājies ļoti maz kas, taču Rundāles pils muzejā glabājas oriģinālā, ap 1641. gadu gleznotā, 1971. gadā sagrieztā altārglezna, kura ir viena no vecākajām altārgleznām Latvijā.
Visumā, interesanti, un mūsu īpašu uzmanību piesaistīja kapi.
Baldone
Ciemos pie Lubgānu famīlijas uz Baldoni cenšamies aizbraukt jau nez cik gadus, taču nekad īsti nesanāca.
Un te, pēķšni, laimīgas sagadīšanās rezultātā braucām gandrīz garām Baldonei.
Šādu iespēju laist garām nevarēja, tāpēc pēc īsa telefonzvana pagriezāmies pie norādes, kas liecināja, ka līdz Baldonei atlikuši 8 kilometri.
Pāris stundas paviesojāmies, apskatījām saimniecību.
Papriecājāmies par māju, padzērām vīnu un saldējuma kokteili un devāmies tālāk.
Lubgānu saime dzīvo pie pašas Baltās pils.
Baltā pils
Pili cēla pašās XIX gadsimta beigās kā medību pili. 1915. gadā tajā ierīkoja vācu armijas hospitāli, bet pēc kara pilī atgriezās īpašnieks, daļu no telpām izīrējot kūrorta apmeklētājiem. Pēc Zemes reformas ēka tika nacionalizēta un 1936. gadā šeit tika uzņemtas trūcīgās ģimnāzistes, kuras slimoja ar tuberkulozi. Vēlāk bija bērnu patversme, bet Otrajā pasaules karā atkal tika iekārtota vācu lazarete. Pēc kara līdz 1980. gadam šeit bija sanatorijas “Baldone” sieviešu nodaļa. Pēc 1980. gada pilī tika ierīkotas kolhoza kopmītnes celtniekiem un viesstrādniekiem. No 1985. gada – Baldones mūzikas skola, vēlāk, 1993. gadā arī mūzikas pamatskola.
Baldones kūrorts
Padomju Savienībā bija 30 vissavienības kūrorti.
Viens no tiem, balneoloģiskais jeb minerālūdeņu kūrorts, pateicoties šeit izplūstošajiem sēravotiem, tika nodibināts Baldonē.
Bez minerālūdeņiem ārstniecībā izmantoja arī dūņas no tuvējiem purviem.
Šodien saglabājušās vien drupas un parks.
Bet kas zin, Baldone šodien pilna cilvēkiem, ļoti daudzi ar bērniem. Rīgas tuvums, skaistā daba, un varbūt arī smirdīgie ūdeņi vilina cilvēkus, var jau būt, ka šeit kaut ko sāks sakārtot un ierīkos kaut ko jaunu un ne mazāk interesantu.
Baldones observatorija
Mēs nevarējām neaizbraukt uz Baldones observatoriju, taču iekšā tikt arī nevarējām. Tas nekas, toties blakus atradām skatu torni.
No tā tīri labi var redzēt Zaķusalu.
Atpakaļceļš atkal veda caur Baldoni.
Bet tā kā jau bija diezgan vēls, no domas braukt uz Jaunjelgavu, nācās atteikties.
Nākamreiz…
Literatūra:
Atskaņu hronika. (1998) Mugurēvičs E. (ed.). R: Zinātne
Avotiņa A., Priede A., Spārītis O., Voša D. (2018) Latvijas katoļu baznīcas. R: Jumava
Indriķa Livonijas chronika (1993). R: SIA “Kopa”
Kalniņš J., Strautmanis I., Dripe J. (1998) Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. R: Izdevniecība Baltika
Kaminska Rūta, Bistere Anita (2013) Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajā Preiļu rajonā. R: Neputns
Lancmanis Imants (1992) Elejas pils. Katalogs. R: Rundāles pils muzejs
Lancmanis Imants (1999) Kaucmindes muiža. R: Rundāles pils muzejs
Livonijas piļu attēli no marķīza Pauluči albuma. (2008). R: Latvijas vēstures institūta apgāds
Mašnovskis Vitolds (2006) Latvijas luterāņu baznīcas: Vēsture, arhitektūra, māksla un memoriālā kultūra II I – L. R: DUE
Mašnovskis Vitolds (2018) Muižas Latvijā I A – H. R: Due
Mašnovskis Vitolds (2019) Muižas Latvijā II I – K. R: Due
Putniņa Mārīte (2015) Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē. R: Neputns
Putniņa Mārīte (2018) Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Aizkraukles un Jēkabpils rajonos. R: Neputns
Sedovs Valentīns (2004) Balti senatnē. R: Latvijas vēstures institūta apgāds
Sēļu zeme (1995) Villeruša Vaida (sast.). R: Latvijas kultūras fonds
Skujenieks Marģers (1938) Latvijas statistikas atlass XX, R: Valsts statistiskā pārvalde
Šņore Elvīra, Zariņa Anna (1980) Senā Sēlpils. R: Zinātne
Stavenhagen Wilhelm Siegfried (1866) Album kurländischer Ansichten. Mitau
Šterns Indriķis (2002) Latvijas vēsture 1180 – 1290. Krustakari. R: Latvijas vēstures institūta apgāds
Urtāns Jānis (2006) Augšzemes pilskalni. R: Nordik
Volkova Vivanta (2014) Latvijas dievnami. R: Lauku avīze
