Kā mēs vispār līdz tam nonācām? Viss sākās ar Camino 2014. gada aprīlī. Mēs tikko sākām tikties ar Regitu, un pat īsti nesākām, vēl bija liels jautājums vai tur kas būs. Pa ceļam ejot periodiski sarakstījāmies, viss Ceļš pagāja tādā saldsērīgā noskaņā. Līdz pat tam, ka praktiski nolēmām, ka pēc manas atgriešanās pārstāsim tikties. Ceļš bija noiets, ceļā pavadītas gandrīz divas nedēļas. Un tad mēs ar brāli pavadot mūsu līdzgājēju no Vācijas, kurš devās tālāk, pagājāmies vēl mazliet un ieraudzījām nelielu kapliču okeāna krastā. Aldis noteica, ka ja viņš kādreiz nolems laulāties, tad viņš to darīs šādā vietā.
Esam nolēmuši Jaungadā aizdoties uz Vāciju, paredzams nobraukt visai daudz tūkstošus kilometru, tāpēc nolēmām notestēt Annas jauno mašīnu vai tā ir piemērota šādam ceļam. Izvēle krita uz Igauniju, jo tā kā no Rēzeknes līdz Igaunijas robežai jābrauc tālāk, kā, teiksim, līdz Lietuvai, tā arī ir mazāk izpētīta. Pa ceļam gribējās arī apskatīt Sedu ar tās staļinlaika arhitektūru. Igaunijā mērķis bija apskatīt Viljandus un Rakveri.
Devāmies laulību nolūkos uz Portugāli, nodzīvojām dažas dienas Porto, izbraucot vienu dienu uz Aveiro, pēc salaulāšanās un devāmies uz Majorku – Palma, Serra de Tramuntana dabas parks, tai skaitā trīs pilsēteles – Port de Soller, Deia un Valldemossa, no turienes uz salas otru galu – Alcudia, S’illot un vēl kaut kādas bākas/klintis/alas, kas pa ceļam; aizlidojām uz Seviļu, tālāk – La Línea de la Concepción, Gibraltārs, Malaga, Granada, Molina de Segura, Murcija, Cartagena, La Manga, Alikante, Valencija, Peniskola, Barselona – no Barselonas uz mājām.
Kāzas/ceļojums/avantūra sākas šodien. No rīta uz darbu, nepaspētie darbi. Ātri visi savācamies un pec deviņiem izbraucam no Rēzeknes. Visu ceļu visus uzjautrina Māris – mūsu priesteris, kurš vadīs kāzu ceremoniju.
Pēc nepilnām divām nedēļām precamies Portugālē un lai to izdarītu, bija nepieciešams sarakstīties dzimtsarakstu nodaļā. Par lieciniekiem bija Aija ar Valteru, mēs bijām viņu liecinieki, kad viņi sarakstījās Dundagas parkā, viņi būs arī liecinieki mūsu kāzās. Pēc zagsa nolēmām doties kaut kur paceļot. Tā kā sarakstīšanās bija vienkārša formalitāte, devāmies to darīt pārgājienu drēbēs, un pēc parakstīšanās pa taisno devāmies ceļā.
Māsas vīram tuvojās vārdadiena, tāpēc viņi izteica vēlmi aizmukt no Rīgas uz Latgali, no kurienes piedāvāju doties uz Lietuvu. Ar Regitu sākām likt kopā vietas, kuras gribētos apmeklēt un pamanīju, ka plānojam nolaisties gandrīz līdz Baltkrievijas robežai, kur pāri atrodas pilsēta, kuras nosaukums man ar nez ko zvanīja zvaniņu, tāpēc ierakstīgu gūglē “Grodno without visa” un jā, izrādījās, ka patiešām šis apgabals kopš pagājušā rudens līdz šī gada beigām, ir apmeklējams bez vīzas. Izurbties visiem miljoniem legālās informācijas, ko rakstīja baltkrievi, nebija viegli, taču beigās viss izrādījās gaužām vienkārši, internetā aizpildām formu, samaksājam €11 par caurlaidi un €2 par obligāto apdrošināšanu, nopērkam zaļo karti mašīnai, ņemam līdzi pases un €21 no cilvēka par dienu, ko plānojas pavadīt Baltkrievijā skaidrā naudā, un vualā – braucam pāri robežai. Nolēmām pārbaudīt vai tas tiešām tā strādā un nenožēlojām.
Šķiet, ka tas bija otrdien vakarā, kad Regita uzrakstīja un piedāvāja braukt uz Skyforger uzvedumu “Kurbads. Ķēves dēls.” Limbažos. Mana pirmā reakcija bija, ka “nē, man jau pietika Skaifordžera pagājušajā gadā novada dienās”, bet aicinājumu verbalizēju un pie manis kāreiz ciemojās Raivis ar Margitu, un Margita izteica interesi pievienoties, ja gadījumā nolemjam doties. Beigās Regita salauza manu pretestību izsakot iespēju uztaisīt nelielu tripu pa Vidzemi.
Šoreiz Lisabonā nonācu tāpēc, ka priekšnieks bija nolēmis sarīkot tikšanos un kopīgi divas nedēļas pastrādāt, un tā kā viņš tobrīd pats plānoja doties uz Lisabonu padzīvoties, viņa ideja bija, ka tā ir lieliska doma tikties kaut kur neitrālā teritorijā. Neviens no Rēzeknes biroja gan nedalīja viņa sajūsmu, bet neteiksim, ka viņu īpaši interesēja mūsu domas. Drīz vien pēc tam, kad viņš bija nobriedis, ka tā tam būt būt, mums tika atsūtītas biļetes.
Kad manai māsai pienāca laiks precēties, viņa nolēma, ka banāli precēties, kā to dara citi ļaudis Latgalē, ir garlaicīgi, jārīko kau kas priekš sevis, kaut kas romantisks un tikai priekš sevis un lai neviens par to neuzzina. Dundagas pils parkā pavasaros zied vizbules un Aijai tas šķita pietiekoši romantiski, lai organizētu civilo laulības ceremoniju šajā parkā laikā, kad vajadzētu ziedēt šīm pavasara puķēm un visa valsts svin darba svētkus, šādā veidā izvairoties no jebkāda darba. Mēs ar Regitu tikām izvēlēti par lieciniekiem, kuru vienīgais pienākums civilajā ceremonijā ir uzlikt savus parakstus zem jaunlaulāto parakstiem, lai vēlāk varētu liecināt tiesā vai vēl kaut kur, ka šāda savienība patiešām pastāv. Galvenokārt, lai Aijai paliktu dzīvoklis pēc Valtera nāves, cik nu es noprotu. “Īstās” – Latgaliešu kāzas būs jūnijā, bet tagad pasākums četratā ar līgavas kleitu, zāli appīpējušos zagsotāju, fotogrāfu, dusmīgu koklētāju, vizbulēm, kebabiem, rumu un ceļojumu ar dažām atrakcijām divu dienu garumā.
Pirms braukšanas man Rīgā bija sarunāta darba tikšanās, tāpēc devāmies ar Santu, kurai bija vajadzīgs transports uz Rīgu, jau otrdienā.
Pirmais šoks bija saistīts ar Rīgas sabiedrisko transportu. Izrādījās, ka dienas biļete Rīgā maksā 5€, to es arī nopirku.
Beigās man bija vajadzīgs tikai viens brauciens. Autobuss no Juglas uz centru par 5€ ir nopietni, tagad būšu uzmanīgāks apgalvojot, ka kāda valsts ir dārga. Būt svešajam vienmēr ir dārgi.
Pēc tikšanās Edgars braucot no darba savāca mani no Origo uz Juglu, kur drīz vien pievienojās arī Regita. Pēc desmitiem mūs savāca Aija ar Valteru un aizveda pie sevis. Šoreiz bez alkohola ļaunprātīgas lietošanas. Vienos jau bijām gultiņā.