Jo vairāk mēs braucam pa mazajām lauku vietām, jo vairāk paralēļu starp tām visā Latvijā kopumā un tiešām lielu izaicinājumu. Lauku ciemus / ciematus visā Latvijā vieno tas, ka tos varētu iedalīt divās lielās grupās – vēsturiskajos pakalpojumu centros, kur jau izsenis ir bijis muižas centrs un tādos, kas radīti no jauna Padomju urbanizācijas rezultātā. …
Andris jau laiciņu vēlējās tikt uz Dvietes palieni, pavasarī tur būtu jābūt īpaši jauki, tāpēc uzaicinājām līdzi draugus un pēdējā dienā pirms tika izsludināts ierobežojums, ka ārā drīkst uzturēties tikai divatā, devāmies ceļā. Sākām ar ciemošanos Kaldabruņas skolā, kurā saimnieko biedrība “Ūdenzīmes” un mana tēta klasesbiedrene Ieva. Viņi iepriekš apdzīvoja mākslinieku kultūras centru Undīne Jūrmalā, …
Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija, Čehija, Kaļiņingrada mūsu Jaunā gada braucienā. Mūsu novērojumi – kas patika, kas nepatika, kas likās interesanti.
Devāmies skatīties Nowa Hutu Polijā. Nu un pie reizes nolēmām pabraukt tālāk un apskatīties arī Slovākiju un Ungāriju, un austrumbloka industriālo mantojumu. Beigās nokļuvām arī Kaļiņingradā. Sanāca tāds riktīgs Austrumbloka brauciens.
Manā redzējumā Ungārijas arhitektūra ir ļoti īpaša jo no vienas puses – Padomju laika sociālistiskā arhitektūra šeit joprojām ir dzīva un veido praktiski visu Ungārijas pilsētu seju. No otras puses, ungāru paneļmājas, kuras ungāri paši dēvē par ‘panelky’, nemaz neizskatās pēc mūsu bezpersoniskajām silikātķieģeļu ‘hruščovkām’. Dažviet ir interesantāka, citviet – mazāk interesanta arhitektūra, taču kopumā ņemot, visai eksotiski. Šeit ir apskatīts kā un kāpēc šāda situācija ir izveidojusies.
Oktobra beigās devos uz Tallinu, stāsts par to ir atsevišķi. Šeit – par dažām no pa ceļam apmeklētajām pilsētām un situāciju uz Igaunijas ceļiem.
Regita studiju nolūkos devās uz Tallinu un es nolēmu izmantot situāciju un arī padzīvot Rēvelē un izstaigāt dzīvojamo daļu. Tallinā mēs satikāmies tikai divreiz un dzīvojām atsevišķi, bet darījām līdzīgas lietas, vienīgi es – savam priekam, Regita – studiju nolūkos. Abi pētījām dzīvojamos rajonus.
Īrijā nepamet sajūta, ka Boreālis nevēlas piekāpties Golfa straumei un šo divu konflikta rezultātā klimats ir… jāsaka, samērā nožēlojams. Visa pasaule šķiet pelēka, pat ja laukā spīd saule, prieks, vasara un labs garastāvoklis. Aiz loga aug palmas un vīģeskoki, taču nav pasaulē nekā nožēlojamāka par divmetrīgu gumijkoku Padomju laika dzīvoklī. Īsos saules brīžus drīz vien nomaina lietus gāzes, un varavīksnes ar leprikoniem. Un tad ir vienkārši mākoņains. Un kad ir vienkārši mākoņains, tad šķiet, ka tā arī vajag.
Sen gribējās tikt uz Alsungu un arī uz Kuldīgas pilsētas daļu, un šeit tieši sakrita, ka pirmdien biju Rīgā un otrdien Regitai bija jābrauc komandējumā uz Kurzemi. Protams, ka šādu iespēju laist garām nevarēju.
Pagājušā gada septembrī vai oktobrī kuģīša, uz kura es pamīšus pildu kapteiņa palīga vai kapteiņa pienākumus Rāznā, īpašnieks – Andris, nopirka sev jaunu ‘spēļmantiņu’, 1904. gadā būvētu velkoni. Sākotnēji tvaikoni, kurš vēlāk ieguva jēlnaftas dzinēju. Pirkšanas brīdī dzinējs jau daudzus gadus bija pieskaitīts miroņiem, taču neatlaidība un zināšanas deva rezultātus. Motors sāka pukstēt un tagad …