Latvija

Sēlija un Aukštaitija (27.-28.01.2018)

Pirms kāda laika kaut ko lasīju par Subati un sapratu, ka nekad tur neesmu bijis. Gadījās brīva nedēļas nogale, apvaicājos māsai, vai viņi ar vīru nevēlas braukt Sēlijas – Aukštaitijas tūrē, tie gribēja, bet netika. Sākām meklēt citus līdzbraucējus, bet mūsu klasiskās kompānijas neviena netika, jaunus cilvēkus aicināt bail, jo mūsu ceļošanas ritms  normālam ceļotājam nav īsti piemērots. Ejot cauri visiem draugiem un paziņām pēkšņi apstājamies pie Regitas brālēna ar draudzeni, kuri, kā mums ir radies priekšstats ar viņiem runājoties, varētu domāt apmēram līdzīgi, kā mēs. Tā nu Regita raksta Kasparam ar Māru un jā, viņi ar mieru doties ar mums, turklāt, ir iespēja braukt ar Kaspara mašīnu, kuras degvielas patēriņš ir uz pusi mazāks, kā manējai mašīnai. Es lieku kopā plānu no vietām, kuras būtu interesanti apmeklēt, sūtu pārējiem, visiem viss patīk. Sestdien septiņos no rīta drausmīgi miegaini nozūdam sniegputenī Daugavpils virzienā. 

Ziemeļlatgale un Igaunijas ziemeļ-austrumi (18.-20.11.2017)

18. novembris Latvijā ir brīvdiena un kad iekrīt vīkendā, brīvdiena tiek pārnesta uz pirmdienu, kas ir baigi labi, ir pietiekoši dienu, lai izbraukt kaut kur nedaudz tālāk. Piektdien atbrauca Anna, lai piedalītos gleznu izstādes atklāšanā, kur karājās arī viņas darbs, bet sestdien, kurā kāreiz iekrita 18. novembris – gada baisākie svētki, kad jebkurā kaut cik nopietnā Latvijas pilsētā atrasties ir absolūti antisanitāri un labai gaumei neveselīgi, tāpēc izmantojām iespēju un devāmies trijatā ar Regitu aizvest Annu pie vecākiem uz Viļaku un pa ceļam arī izbraukt dažas interesējošās vietas.

Pierobeža un Ludza (02.11.2017)

Atbrauca Aina atrādīt savu spāņu draugu un spāņu draugam atrādīt Latgali. Es atcerējos, ka kaut kad sen atpakaļ Mairita rakstīja, ka mums ir jāredz Šķaune un pierobeža vispār ir visai eksotiska vieta, tāpēc devāmies uz Šķauni, ar domu izmest loku arī caur Pasienu, Zilupi un vēl dažām vietām. Diemžēl, tumst tagad agri, tāpēc no dažiem galamērķiem sanāca atteikties, bet arī redzētais bija gana iespaidīgs.

Garās brīvdienas jeb Latvijas ziemeļaustrumi un Igaunijas Ziemeļaustrumi

Kārsava un Malnava (18.11) Ciemos bija atbraukusi Anna, jo viņai Rēzeknē bija izstādes atklāšana muzejā un nākamajā dienā viņa taisījās uz Viļaku pie vecākiem. Tā kā mums patīk klaiņot un gribējām būt kaut kur prom no pilsētas valsts svētkos, 18. novembrī, tad nu izdomājām, ka varam aizvest Annu uz Viļaku un pa ceļam atrast, ko …

Vidzeme un Igaunijas ziemeļi (07.10.-08.10.2017)

Esam nolēmuši Jaungadā aizdoties uz Vāciju, paredzams nobraukt visai daudz tūkstošus kilometru, tāpēc nolēmām notestēt Annas jauno mašīnu vai tā ir piemērota šādam ceļam. Izvēle krita uz Igauniju, jo tā kā no Rēzeknes līdz Igaunijas robežai jābrauc tālāk, kā, teiksim, līdz Lietuvai, tā arī ir mazāk izpētīta. Pa ceļam gribējās arī apskatīt Sedu ar tās staļinlaika arhitektūru. Igaunijā mērķis bija apskatīt Viljandus un Rakveri.

Aukštaitija (11.,12.08.2017)

Pēc nepilnām divām nedēļām precamies Portugālē un lai to izdarītu, bija nepieciešams sarakstīties dzimtsarakstu nodaļā. Par lieciniekiem bija Aija ar Valteru, mēs bijām viņu liecinieki, kad viņi sarakstījās Dundagas parkā, viņi būs arī liecinieki mūsu kāzās. Pēc zagsa nolēmām doties kaut kur paceļot. Tā kā sarakstīšanās bija vienkārša formalitāte, devāmies to darīt pārgājienu drēbēs, un pēc parakstīšanās pa taisno devāmies ceļā.

Lietuva, Baltkrievija un Polija (29.-30.07.2017)

Māsas vīram tuvojās vārdadiena, tāpēc viņi izteica vēlmi aizmukt no Rīgas uz Latgali, no kurienes piedāvāju doties uz Lietuvu. Ar Regitu sākām likt kopā vietas, kuras gribētos apmeklēt un pamanīju, ka plānojam nolaisties gandrīz līdz Baltkrievijas robežai, kur pāri atrodas pilsēta, kuras nosaukums man ar nez ko zvanīja zvaniņu, tāpēc ierakstīgu gūglē “Grodno without visa” un jā, izrādījās, ka patiešām šis apgabals kopš pagājušā rudens līdz šī gada beigām, ir apmeklējams bez vīzas. Izurbties visiem miljoniem legālās informācijas, ko rakstīja baltkrievi, nebija viegli, taču beigās viss izrādījās gaužām vienkārši, internetā aizpildām formu, samaksājam €11 par caurlaidi un €2 par obligāto apdrošināšanu, nopērkam zaļo karti mašīnai, ņemam līdzi pases un €21 no cilvēka par dienu, ko plānojas pavadīt Baltkrievijā skaidrā naudā, un vualā – braucam pāri robežai. Nolēmām pārbaudīt vai tas tiešām tā strādā un nenožēlojām.

Vidzeme un Pērnava 03.,04.06.2017

Šķiet, ka tas bija otrdien vakarā, kad Regita uzrakstīja un piedāvāja braukt uz Skyforger uzvedumu “Kurbads. Ķēves dēls.” Limbažos. Mana pirmā reakcija bija, ka “nē, man jau pietika Skaifordžera pagājušajā gadā novada dienās”, bet aicinājumu verbalizēju un pie manis kāreiz ciemojās Raivis ar Margitu, un Margita izteica interesi pievienoties, ja gadījumā nolemjam doties. Beigās Regita salauza manu pretestību izsakot iespēju uztaisīt nelielu tripu pa Vidzemi.

Māsas slepenās kāzas – Kurzeme un Kuršu kāpa 05.2017

Kad manai māsai pienāca laiks precēties, viņa nolēma, ka banāli precēties, kā to dara citi ļaudis Latgalē, ir garlaicīgi, jārīko kau kas priekš sevis, kaut kas romantisks un tikai priekš sevis un lai neviens par to neuzzina. Dundagas pils parkā pavasaros zied vizbules un Aijai tas šķita pietiekoši romantiski, lai organizētu civilo laulības ceremoniju šajā parkā laikā, kad vajadzētu ziedēt šīm pavasara puķēm un visa valsts svin darba svētkus, šādā veidā izvairoties no jebkāda darba. Mēs ar Regitu tikām izvēlēti par lieciniekiem, kuru vienīgais pienākums civilajā ceremonijā ir uzlikt savus parakstus zem jaunlaulāto parakstiem, lai vēlāk varētu liecināt tiesā vai vēl kaut kur, ka šāda savienība patiešām pastāv. Galvenokārt, lai Aijai paliktu dzīvoklis pēc Valtera nāves, cik nu es noprotu. “Īstās” – Latgaliešu kāzas būs jūnijā, bet tagad pasākums četratā ar līgavas kleitu, zāli appīpējušos zagsotāju, fotogrāfu, dusmīgu koklētāju, vizbulēm, kebabiem, rumu un ceļojumu ar dažām atrakcijām divu dienu garumā.

Zemgale, Latvijas karabāzes un Šauļi (24., 25.09.2016)

Aizkraukle ir viena no tām pilsētām, kurām regulāri visi brauc cauri, taču, neviens tur nav bijis. Devāmies apskatīt, taču tā arī neatradām neko, kas varētu kaut kādā veidā ieinteresēt – garlaicīga mazpilsēta. Nezinu Aizkraukles bankas stāstu, bet atrodoties pilsētā rodas sajūta, ka tas ir kāds smalks joks. Un jā, gan jau Aizkrauklē ir Aizkraukles bankas filiāle, bet mēs to neatradām.