Jaungada brauciens 2020 (25.12.2019 – 04.01.2020)

25.12.2019 - trešdiena

Ziemassvētku rītā, uzreiz pēc svētku brokastīm, mēs ar Regitu un viņas vecāki, devāmies ceļā. Mērķis – Katovice, bet tā kā gulētas tik piecas stundas, cerība tikt kaut vai līdz Varšavai. Snauduļot sāku jau Lietuvā un kad nokļuvām Mariampolē, jau bez maz biju gatavs ņemt naktsmītnes tepat.

 

Lietuva

Marijampolė

Mūsu mērķis Mariampolē bija tikt pie cepelīniem.

Nu, cepelīnus vajadzēja tikai Ingūnai, pārējiem bija citas, atšķirīgas vēlmes.

Mēs izvēlējāmies restorānu pašā pilsētas centrā un pat atradām vietu, kur atstāt auto.

Sasēdāmies apkārt galdam, Ingūna jau bija noskaidrojusi, ka cepelīnus būs jāgaida 40 minūtes.

Pārējie izvēlējās kas nu ko – kartupeļu pankūkas pildītas ar gaļu un lielisku sēņu zupu maizes podiņā (Latvijā man šī ēdiena ļoti trūkst), klimpas.

Un izrādījās, ka mūsu daiļā aptetovētā viesmīle nerunā nevienā no piedāvātajām valodām (angļu, krievu, poļu).

Es esmu par smēķēšanas aizliegumu publiskās vietās. Bet to varētu nokomunicēt arī neietekmējot ainavu..

Kad sapratām, ka būs jāgaida ilgi, centāmies nokomunicēt, ka mēs vēlētos iziet nelielā vakara pastaigā pa Ziemassvētku Mariampoli, kamēr gatavojas mūsu ēdiens.

Skaidrošanas mēģinājumi rezultējās nelielā histērijā no viesmīles.

Meitene pusraudot, puskliedzot paziņoja, ka “net russkiy, net polskij, ne angliski, noriu kalbėti lietuviškai”.

Likām mierā un izgājām laukā.

Meitene izskrēja mums pakaļ laukā kaut ko kliedzot.

Līdzīgi noformēts bērzs bija arī Rēzeknē uz apļa pie stacijas Rēzekne-2. Bet ar baltām lampiņām un izskatījās labāk.

Izrādījās, ka jāsamaksā, sak, “un ja jūs neatnāksiet, man pašai tas viss būs jāēd?”.

Norēķinājušies par draudošo maltīti (un devuši saprast, ka zupas vēlamies saņemt kopā ar otrajiem) devāmies skatīt naksnīgo eglīšpilsētu.

Eglīšpilsēta izrādījās krāšņa.

Šis galīgi neizskatās labi. Priekš kam taisīt kaut ko smuku, ja tāpat visu nonihilizē ar bezgaumīgiem brīdinājumiem?

Ar gaismām strādāt vēl būtu nedaudz jāpiešaujas (nedaudz nepareizi veidotas perspektīvas), taču daudz kas ir ok un nepiekasīgiem cilvēkiem viss izskatās absolūti fantastiski (kaut gan šogad pat Rēzekne bija neraksturīgi labi izrotāta).

Smēķēšanas aizliegums ir laba lieta. Bet kāpēc to neizdarīt likumdošanas līmenī, lai nav jāliek zīmes uz katra staba? Bet cilvēciņš jauks!

Izstaigājām galveno laukumu, nokāpām Poēzijas parkā.

Šeit ar Regitu, Kasparu un Māru bijām pirms pusotra gada un tad viss izskatījās svaigs. Tagad ir nedaudz cietis no huligāniem, taču joprojām ir samērā jauki. Kopumā, pilsēta rada ļoti patīkamu priekšstatu.

Kad bijām gana staigājuši, atgriezāmies restorānā un mums tūlīt pat pasniedza zupas un otros.

Viss bija ļoti garšīgi.

Fantastiski!

Baidījos, ka pēc sātīgās maltītes braukšana būs pavisam smaga, taču nebija tik traki.

Pirms Varšavas pārliku mērķi uz Lodzu.

Tur arī pārnakšņojām.

 

Polija

Łódź

Lodzā jeb Vūdžā sagaidījām 2018. gadu, kurš mums izrādījās piedzīvojumiem visai bagāts un nākamo – 2019. gadu jau sagaidījām San Francisko. Mēs mitinājāmies pašā pilsētas centrā, vecākajā pilsētas viesnīcā. Gājēju iela bija krāšņa, tauta trokšņaina un Manufaktura – revitalizētais rūpnīcu rajons, kurā notika Jaungada svinības, pēc tautas masām atgādināja Čenstohovu Dievmātes parādīšanās svētkos.

Šoreiz paņēmām viesnīcu ne tik centrālā pilsētas daļā un nokļuvām pamatīgā geto. Viss baisākais, kas bija manos Polijas stereotipos, šeit bija koncentrētā veidā. Viesnīca starp metāllūžņu kalniem un reklāmu aplenkumā. Tepat tiesas nams, uz kuru, spriežot pēc ceļa seguma, apsūdzētos atved tankā vai vismaz bruņu mašīnā. Viss ļoti neomulīgi un drūmi. Un tās reklāmas! Polijas mūžsenā sērga!

Istabiņas nebija neko labas, bet tas nekas, mums vajadzēja pārlaist nakti un saņemt spēkus rītvakar būt Krakovā. Šo funkciju iestāde lieliski pildīja.

 

26.12.2019 - ceturtdiena

Naktī pirms gulētiešanas palūkojos kartē uz saviem miljons karodziņiem ‘want to visit’, pakasīju galvu un devos gulēt ar vieglu smaidu. No rīta ceļabiedriem piedāvāju – braucam uz Vroclavu. Mēs ar Regitu jau 100 gadus gribam uz Vroclavu, riņķis nav gaužām liels un šosejas šeit ātrgaitas.

 

Wrocław

Vroclava manā sarakstā ir kopš izlasīju par Oranžo revolūciju un par Vroclavas rūķiem (Krasnoludki).

Viena no Oranžās alternatīvas (Pomarańczowa Alternatywa) miermīlīgajām aktivitātēm astoņdesmitajos gados bija rūķu oranžās cepurēs zīmēšana uz ēku fasādēm.

Starp citu, Oranžā alternatīva bija interesants virziens, ne gluži politisks, bet ļoti valdību kaitinošs.

Visu, kas sistēmai svēts, noveda līdz absurdam – sākot ar miliciju, un beidzot ar 8. martu.

Tā, provokācijas rezultātā milicija pa pilsētu tversta salavečus un beigās tiek aizturēti 77 nevainīgi dāvanu nesēji.

Saukļi „obywatelu, pomóż milicji, pobij się sam” – “pilsoni, palīdzi milicijai, piekauj sevi pats”.

„Funkcjonariuszy MO prosimy o wsparcie funkcjonariuszy SB i zejście do podziemia” – “Aicinām milicijas darbiniekus atbalstīt valsts drošības darbiniekus un doties pagrīdē”

Vivat Sorbovit” – “Lai dzīvo Sorbovit (dzirkstošais dzēriens)”

Nie ma wolności bez krasnoludków” – “Bez rūķiem nav brīvības”.

Pirmā rūķa skulptūra bronzā tika uzstādīta 2001. gadā un pēc četriem gadiem tās sāka uzstādīt masveidā.

Šobrīd Vroclavā un tās apkārtnē bronzas rūķu esot pāri četriem simtiem.

Braucot uz Vroclavu mūsu mērķis bija atrast vismaz vienu rūķi.

Taču izrādījās, ka esot centrā nepaklupt pret kādu no tiem, ir visai grūti.

Pastāvīgi jāskatās zem kājām un apkārt.

Vietās, kur ir tūristi, ir vieglāk.

Vienkārši jāskatās, kur bariņš satupušos tūristu, turpat būs arī kāds no Vroclavas rūķiem.

Rūķi ir lieliski.

Manuprāt, tas ir ļoti veiksmīgs un, rezultātā – organisks pilsētas simbols.

Un – bronza, nevis putuplasts vai ģipsis.

Mans pirmais jautājums bija ‘hm, interesanti, cik rūķi pa šiem gadiem ir nozagti’.

Vikipēdija uz šo jautājumu atbildi nesniedz.

Rūķi nav vienīgais Vroclavas daiļums.

Arī pati pilsēta ir visai eleganta.

Vroclava vēsturiski bija vācu pilsēta ar nosaukumu Breslau, Preßlau un Prassel.

Starp citu, čehu valodā – Vratislav, latīņu – Vratislavia.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Vroclava nonāca Polijas teritorijā, tajā bija gandrīz 190 tūkstoši vāciešu un tikai 17 tūkstoši poļu.

Kā jau visur pēc Otrā Pasaules kara – tauta tika pārvietota.

Šoferi, paldies, ka esi pieklājīgs!

Pēc Otrā pasaules kara Polija tika vaļā no visiem saviem vāciešiem.

Vācieši paši muka vai arī tika pārvietoti uz Austrumvācijas teritorijām.

Pēc Potsdamas konferences lēmuma no Polijas kopumā tika pārvietoti nepilni 2 miljoni vāciešu, kuru mājas bija Polijas vecajās un jaunajās teritorijās.

Tās bija deportācijas, kuras, kā stāvēja rakstīts Potsdamas lēmumā, notika “in orderly and humane way“.

Bet bija arī tādas, par kurām oficiāli Polijas varas iestādes neziņoja.

No dažādiem avotiem saskaitot visās Vācijas okupācijas zonās no pēckara Polijas teritorijām nonākušos vāciešus, sanāk vairāk par 6 miljoniem vāciešu.

Ja minētie divi miljoni pēc Potsdamas lēmuma deportētie vāciešu varēja ņemt līdzi tik daudz, cik varēja panest, tai skaitā gultas veļu, traukus un līdz 500 reihsmarkām uz personu, ne vienmēr ir īsti zināms, kādos apstākļos mājas bija jāatstāj pārējiem 4 miljoniem vāciešu.

Bakhs un Kola

Uz austrumiem no Oderas un Neises upes, agrākajās vācu teritorijas, uz 1948. gada martu bija palikuši ne vairāk par 100 tūkstošiem etnisko vāciešu.

Starptautiskie eksperti bažījās, ka iztukšotajās zemēs radīsies vakuums, taču tā nenotika vis. Jau 1948. gada oktobrī iedzīvotāju skaits agrākajās Vācijas teritorijās sasniedza piecus ar pusi miljonus, no kuriem tikai miljons šeit dzīvoja arī pirms kara.

Vairums no poļiem, kuri nonāca šajās teritorijās, tika deportēti no savām mājām citās teritorijās.

Daļa – no Ļvovas jeb Lembergas, kura līdz tam bija poļu pilsēta, bet nu tika atdota Ukraiņiem un poļi no tās pārvietoti.

Poļi tika pārvietoti arī no Viļņas, kura nu bija kļuvusi par Lietuvas PSR galvaspilsētu.

Kā arī no Grodnas, kura tagad piederēja Baltkrievijai.

Pēdējā vācu skola Vroclavā aizvērās 1963. gadā.

Kara laikā puse pilsētas tika sagrauta un rekonstruējot, līdzīgi, kā Dancigā jeb Gdaņskā – arhitektūra tika deģermanizēta un polinizēta, tika aizvākti gadsimtus veci uzraksti un epitāfijas vācu valodā, iznīcinātas visas vācu kapsētas, vienvārdsakot, tika izdarīts viss, lai pilsētā nekas neliecinātu par to, ka šeit kādreiz bija vācieši.

Izdevās tas, jāsaka, meistarīgi. Pilsēta ir ļoti glīta, arhitektūra izskatās harmoniski un organiski un skatoties uz visu šo skaistumu, nevienu mirkli nenāk prātā, ka tas, uz ko mēs skatāmies, ir vien kādus 70, nevis 300 gadus vecs.

Gluži tāpat kā Gdaņskā (tad nu es nesaprotu, kāpēc Varšavā viss atjaunots tik nevīžīgi, ka burtiski no katra ķieģeļa staro ‘līdz karam es atrados citā vietā un pat citā pilsētā’).

Vroclavu noteikti ir vērts apskatīt.

Ja kaut desmitā daļa transformatoru būdu izskatītos šādi, pasaule būtu daudz labāka vieta, kur būt.

Ir iespaidīgi. Un tie rūķi!

Sobocisko

Braucot cauri šim ciemam, ieraudzīju ļoti savdabīgu baznīcu un viduslaiku akmens krustu un apstājos, lai to visu apskatītu.

Ciems atrodas blakus Vroclavai un tāpat kā Vroclava līdz 1945. gadam atradās Vācijas teritorijās.

Pirmais pieminējums avotos 1145. gadā.

  1. gadsimtā šai vietā atklāti ķeltu apbedījumi un luzitāniešu kultūras kremācijas.

Baznīca gotikas stilā celta četrpadsmitā gadsimta sākumā, pārbūvēta 1708. gadā un pēc tam – 1959. gadā.

Ciemā ir divi viduslaiku akmens krusti (mēs gan redzējām tikai vienu).

Pastāv uzskats, ka krusti varētu būt uzstādīti slepkavības vietā. Viduslaikos slepkavības vietā vainīgie, izpērkot savu vainu nogalinātā ģimenes un Dieva priekšā, dažkārt uzstādīja krustu. Šādi krusti ir atrasti teju visas Eiropas un Krievijas rietumu daļas teritorijās.

Taču pastāvēja arī citas krustu uzstādīšanas tradīcijas, tai skaitā kā zvēresti, līgumi, pateicība, u.c.

Katowice

Katovica vēsturiski ir bijusi Silēzijas galvaspilsēta un arī šobrīd ir Silēzijas vaivodistes galvaspilsēta.

No 1953. līdz 1956. gadam saucās Stalinogród.

Pilsēta salīdzinoši jauna, pirmais pieminējums pašās 16. gadsimta beigās, pilsētas tiesības tikai 1865. gadā.

Šobrīd, ar nepilniem 300 tūkstošiem iedzīvotāju Katovice neietilpst pat lielāko Polijas pilsētu desmitniekā.

Astoņpadsmitā gadsimta vidū apkārtnē tika atklātas bagātīgas akmeņogļu iegulas, drīz pēc tam sākās Pirmais Silēziešu karš, kura rezultātā Augšsilēzija nonāca Prūsijas sastāvā.

Rezultātā pilsētā ierodas vācu un prūšu amatnieki, tirgotāji un mākslinieki un kopā ar tiem atnāk arī pirmie ebreji.

Stilīgs plakāts izrādei

Katovices attīstībai, pateicoties tērauda industrijai, par labu nospēlēja Pirmais pasaules karš.

  1. gadā Silēziju okupē Polija un līdz pat 1939. gadam tā atrodas Polijas teritorijā.

Pēc Augšsilēzijas plebiscīta vairums vāciešu dodas emigrācijā.

Jāatzīst, ka mēs Katovicē nonācām vienkārši garāmbraucot.

Izlaist pilsētu, kurā neesmu bijis, ja ir jābrauc garām, es nevarēju, bet vispār mēs braucām uz Tychy.

Katovices piepilsētu. Nez, ko es varu pateikt par Katovici.

Pilsēta moderna, attīstīta, sakopta, bet likās visai garlaicīga.

Un vienīgais, kas atšķaida šo pilnīgi perverso ne/smukumu, ir Padomju stila kioski ar šausmīgajām spilgtajām poļu reklāmām, gruveši pilsētas centrā.

Arhitektūra – pilnīgs vinegrets, sajaukums no kaut kādām 19. gadsimta paliekām, funkcionālismiem/bauhausiem un vairāk un mazāk gaumīgas modernās arhitektūras.

Jāatzīst, ka man vairāk likās mazāk.

Man ir ļoti jāsaņemas, lai to pateiktu, bet es uzskatu Katovici par neglītu pilsētu.

Tomēr bija arī šis tas, kas man patika. Piemēram, Betlēme. Jau Lietuvas pilsētās šajā gadalaikā sākas Betlēmes, Polijā tās ir katrā mazākajā ciemā un viena iespaidīgāka par otru. Taču kopumā ņemot, vairums ir pilnīgi bezgaumīgas. Tādēļ Katovices Betlēme pārsteidza.

Tā bija vienkārša, bez spilgtām krāsām, figūras izgatavotas, sapītas no dabīgiem materiāliem, kopumā izskatās lieliski un ļoti iespaidīgi.

Citādi bija Ziemassvētku tirdziņš (man likās, ka man patīk Ziemassvētku tirdziņi tikai laikā, kad dzīvoju Rīgā un nevienu Ziemassvētku tirdziņu, atskaitot Rīgas, nebiju redzējis un visur runāja par to, ka vienā vai citā vietā esot ideāls tirdziņš, bija ilūzijas. Tagad es esmu redzējis daudzus no šiem leģendārajiem tirdziņiem un esmu sapratis, ka Ziemassvētku tirdziņi ir domāti tikai priekš tam, lai decembrī man traucētu baudīt svešas pilsētas. Nu un nestu naudu tirgotājiem, protams. Nekādu citu funkciju tiem neredzu. Pirmā Eiropas (nu, vai ASV) pilsēta, kas aizliegs Ziemassvētku tirdziņu, nokļūs manā decembra apmeklējamo pilsētu sarakstā.

Ķieģeļu bruģi nebiju manījis kopš Bostonas

Jauka lieta bija mākslīgais saulriets.

Interesanti, ka šo ideju vēl nav nokopējuši visur, kur var iedomāties. Gan jau tā nav unikāla, bet iepriekš neko tādu nebiju redzējis.

 

Tychy

Viens no mūsu brauciena deklarētajiem mērķiem bija industriālo plānoto pilsētu apmeklēšana (kaut gan pat muļķim skaidrs, ka mēs vienkārši braucām ceļot… pie reizes izbraucot caur plānotajām pilsētām). Polijā manā sarakstā bija divas pilsētas – Tychy un Nova Huta. Ja par Nova Hutu ir dzirdējis katrs urbānists, Tychy bija mazāk zināma. Es par to nezināju itin neko. Un tad pēkšņi izrādījās, ka miests, uz kuru braucam ir 130 tūkstošu iedzīvotāju pilsēta. Pilsēta ir par 150 gadiem vecāka par Katovici, par kuras piepilsētu ir kļuvusi. No 1950. līdz 1985. gadam Katovices pievārtē, aptuveni Tychy vietā tiek celta plānota industriālā pilsēta. Kopš 1629. gada šajā pilsētā darbojas alus darītava un kā izrādījās, tad pārējā Polija to pazīst tieši pateicoties alum un vienai no Polijas lielākajām alus darītavām.

Mūsu apciemojums sanāca visai savdabīgs. Navigators, kad ievadīju pilsētas nosaukumu, ceļa noslēgumu parādīja kā smuku bantīti sastāvošu no četrām simetriskām cilpām. Samulsināja, taču devāmies ceļā. Izrādījās, ka navigators gribēja mani izvest pa transporta mezglu uztaisot četras cilpas katru reizi krustojot vienu un to pašu ceļa posmu. Skaisti un pilnīgi bezjēdzīgi. Turklāt, maršruta beigas izrādījās ātrgaitas šosejas vidū.

Devāmies tālāk un nonācām vecajā pilsētas centrā, kurš sastāvēja no pāris ne pārāk svaigām mājām, jauka centrālā laukuma ar šobrīd nestrādājošu ūdrīšstrūklaku, un baznīcu, kuras pagalmā atradās paprāvi kapi. Ūdrīši bija jauki, bet baznīcā notika bērnu Ziemassvētku koncerts.

Ļoti jauks koncerts. Arī pati baznīca interjerā izrādījās visai ievērības cienīga.

Tā nu mēs plānotās industriālās pilsētas vietā paklausījāmies bērnu Ziemassvētku koncertu baznīcā.

 

Kraków

Krakova manā apmeklējamo pilsētu sarakstā ir jau ļoti sen.

Esmu bijis caurbraucot, bet vienmēr gribēju redzēt centru.

Un… kā jau pēdējā laikā ar mani nereti notiek, vietas, kuras sen gribu apmeklēt, rezultātā izrādās absolūti garlaicīgas.

Tas pats notika arī ar Krakovu. Laikam žēl.

Taču no otras puses – Polijā ir pietiekoši daudz patiešām jauku pilsētu.

Un varbūt nākamreiz man arī Krakovā patiks labāk. Šoreiz izrādījās visai neinteresanti.

Iespējams, ka mani vienmēr vilināja apstāklis, ka tā līdz 1596. gadam bija Polijas galvaspilsēta, ka tā tiek uzskatīta par vienu no Eiropas skaistākajām pilsētām, nu un, protams, arhitektūra.

Krakovā dzīvo viena no agrākajām Rēzeknes Poļu skolas skolotājām, Ingūnas kolēģe. Mēs ar viņu braucām vairākos neliekos braucienos pa Latgali un gājām pārgājienā apkārt Lubāna ezeram.

Natālija atgriezās no Latvijas, kādu laiku pastrādāja Gruzijā, un tagad ir atpakaļ mājās – Krakovā.

Pie viņas mēs arī pārnakšņojām un atstājām Regitas vecākus.

Nometuši somas un kaut ko ieēduši ar tramvaju aizbraucām uz vecpilsētu.

Atlikušais laiks līdz tramvaja pienākšanai un vai tas būs piemērots iebraukšanai ar ratiņiem.

Sākumā bija garlaicīgi, jo Natālija, kā tūrisma gids, stāstīja garlaicīgus faktus un veda uz garlaicīgām vietām.

Bet kad ar Regitu sākām atpalikt vai skriet pa priekšu, kļuva nedaudz labāk.

Kopējais iespaids – viduslaiku pilsētām visai tradicionāls arhitektūras stilu sajaukums.

Piemēram, tirgus laukumā blakus ir neogotika, baroks, jūgendstils, modernisms, romānika, un kaut kā tas sadzīvo kopā un pat nešķiet pārlieku šausmīgi.

It kā jau skaisti, bet laikam jau es biju gaidījis kaut ko pavisam citu.

Un… pils ir ļoti iespaidīga. Un tur iekšā ir arhīvs…

Kurā ir nekur nepublicēta informācija arī par Latgales pagātni.

No citām jaukām lietām – atradām Camino de Santiago ‘fleču’, kura, šķiet, nekur neved.

No muļķīgām lietām – man nepatīk Ziemassvētku tirdziņi un tas šeit ir liels.

Un vēl gaismas instalācijas joprojām taisa cilvēki, kuri ne īpaši saprot gaismas.

Tā, pie pils bija gaismas diožu eņģeļa spārni, pie kuriem bildēties, taču tā kā nekādas piegaismošanas no priekšas nav, skaidrs, ka bildē redzēs tikai spārnus.

Precīzāk, to spārnu daļu, kuru neaizsedz pozētāja siluets.

Bet tā nav tikai Krakovas īpatnība, gaismas instalācijas šobrīd populāras ir katrā sevi cienošā pilsētā, un lielākoties tās ir tieši tik nepārdomātas.

Krakovā pārlaidām nakti un nākamajā rītā devāmies uz visu urbānistu slapjo sapni – Nova Hutu.

 

27.12.2019 - piektdiena

Nowa Huta

Nova Hutas plāns. Bilde atrasta internetos.

Pilsēta leģenda, etalons, Padomju plānoto pilsētu karaliene, katra urbānista slapjais sapnis, viena no divām jebkad realizētajām dabā sociālisma utopijām.

Nova huta septiņdesmitajos gados. Bilde atrasta internetos.

Mēs ar Regitu sapņojām nokļūt Nova Hutā kopš sākām interesēties par plānotajām pilsētām.

Pilsētveidojošā rūpnīca. Bilde atrasta internetos.

Bet Nova Huta ir tālu un pa šo laiku mēs paspējām apskatīties neskaitāmas plānotās pilsētas gan bijušajā Padomju blokā, gan ASV.

Fragments no Nova Hutas plāna. Realizēts tikai daļēji. Bilde atrasta internetos.

Pieļauju, ka ja šī būtu mūsu pirmā plānotā pilsēta, mēs būtu sajūsmā.

Nova Huta no putna lidojuma. Bilde atrasta internetos.

Vai arī neko nebūtu sapratis.

Lēmums par Nova Hutas būvniecību tika pieņemts 1947. gada maijā.

Tika izstrādāts plāns 100 tūkstošu pilsētai ar platām, ar kokiem apstādītām alejām, parkiem, ezeriem un Sociālā reālisma stila ēkām. Projektējot ideālās sociālisma ēkas, arhitekti lielā mērā iespaidojās no divdesmito gadu Ņujorkas dzīvojamo namu arhitektūras.

Lielā mērā plānojumam ir jāpateicas nupat aizsāktajam Aukstajam karam. Platajām ielām un milzīgajiem pagalmiem bija jāaizkavē uguns izplatīšanos. Kokiem bija jāslāpē kodolsprādziena triecienvilni. Kopējais pilsētas plānojums bija veidots tādā veidā, lai to varētu salīdzinoši vienkārši pārvērst cietoksnī. Protams, zem katras daudzdzīvokļu ēkas un sabiedriskās iestādes tika izbūvētas bumbu patvertnes.

Bunkuru karte.

Celtniecība aizsākās 1949. gadā un sākotnēji tā tika celta kā atsevišķa pilsēta, taču 1951. gadā pilsēta administratīvi tiek iekļauta Krakovas teritorijā un vēl pēc gada tiek izbūvēta Krakovas tramvaja līnija, kura iekļauj arī Nova Hutu.

  1. gadā tiek uzcelta tēraudlietuve Huta im. Lenina, tās darbinieki kļūst par Nova Hutas iedzīvotājiem. Tērauda lietuve kļūst par lielāko valstī, tāpat rajonā tiek atvērta lielākā Polijā tabakas rūpnīca un milzīga cementa rūpnīca.

Akmens ogles veda no Silēzijas, dzelzs rūdu no Padomju Savienības, bet gatavie produkti tika sūtīti pa visu Poliju.

Jāatzīst, ka sociālistiskā klasicisma jeb Staļina ampīra arhitektūra savā ziņā ir ļoti skaista un neko līdzīgu nekur Padomju pilsētās es redzējis neesmu.

Līdz jūrai nieka 600km. Optimistiski.

Ievērības cienīga ir Silamē Igaunijā, taču šeit tā vairāk atgādina franču neoklasicismu. Nu, tā nav vienīgā līdzība ar Franciju. Pilsētas plānojums kopumā diezgan lielā mērā atgādina Parīzi, tikai arhitektūra pieklusinātāka, mazāk dekoratīvo elementu. Un veseli kvartāli vienotā stilā.

Ražošanas zona ir ļoti iespaidīga.

Braucot pa ražošanas zonu paveras skats uz kādu titānisku zaļu ēku, kura, kā izrādās, ir atkritumu ceplis.

Nova Hutas centrā mēs izbraucām centrālo apli un iebraucām vienā no tā atejošajām asīm.

Tur arī atstājām mašīnu un pa milzīgu neoklasicisma portālu ienirām pagalmos.

Pagalmi ir milzīgi.

Daļā no pagalmiem atrodas pazemes autostāvvietas.

Taču interesanti, ka zeme virs autostāvvietām ir nožogota un nekādi netiek izmantota.

Pagalmos ir sabiedriskās ēkas.

Zaļās zonas ar koku un krūmu apstādījumiem.

Auto īpašniekus par stāvēšanu uz zālāja neviens nesoda. Nejauki.

Un braucamās daļas, lielākoties – vienvirziena.

Protams, ka braucamās daļas ir aizliktas ar auto.

Auto stāv arī uz trotuāriem un nekādas zīmes, ka novietot auto uz trotuāra aizliegts, nemanīju.

Mūsu pasaules daļā tas it kā ir pašsaprotami, taču Polijā, Slovākijā, Čehijā un Ungārijā šo parādību varēja vērot salīdzinoši bieži.

Pie dažām kāpņutelpām tikai ir zīmes, kur raksta, ka nevajadzētu novietot auto ar aizmuguri pret māju.

Tas tāpēc, lai iedzīvotāji, kuri aizmirsuši aizvērt logu, nenosmaktu no izplūdes dūmiem.

Auto zaļajā zonā vairāk izskatījās pēc normas, kā pēc izņēmuma.

Šķiet, ka pret to šeit pagaidām necīnās.

Kaķu māja.

Jauki, ka visām kāpņutelpām durvis ir ar stiklojumu, tādā veidā kāpņutelpas nekļūst par pagrabiem un izejot ārā var redzēt, kas notiek laukā, neatverot durvis.

Bet atkal – šajā pasaules daļā tas visai raksturīgi, pie mums pagaidām uzskata, ka kāpņutelpām vajadzīgas bruņotas metāla durvis, kurām jānotur vismaz neliels kājnieku uzbrukums.

Jaunajās vai renovējamās mājās beidzot sāk likt arī stiklotas durvis, taču, diemžēl, tas joprojām ir vairāk izņēmums, kā norma.

Dažkārt pirmā stāva logi ir restoti, kas liek domāt, ka noziedzība šeit tomēr nav nekas nepieredzēts un daži pilsoņi šādi jūtas drošāk.

Dažviet var redzēt nelielus, kāpņutelpas mēroga, ziņojumu dēļus.

Jauka bija zīme, kura portālā aizliedz spēlēt bumbu un zīmēt uz sienām.

Protams, ka sienas ir apzīmētas ar bezgaumīgiem tāgiem.

Daži urbānisti uzskata, ka grafiti parādās tur, kur vietējiem iedzīvotājiem sienas liekas pārāk vienmuļas un garlaicīgas.

Es, laikam gan, neesmu tik pieņemošs.

Ēkām ir priekšējās fasādes puse, un pagalma puse, un pagalma pusē kāpņu telpām arī ir izejas.

Un tāpat kā līdzīgos gadījumos pie mums, pagalma durvis arī šeit lielākoties ir slēgtas.

Tas pats raksturīgs arī daudzām paneļmājām pie mums. Pagalma sienas joprojām nokārtas ar satelītšķīvjiem.

Pie mums to darīt nedrīkst un tie pilsoņi, kas vēlas skatīties aizjūru kanālus, satelītšķīvjus liek uz jumta vai kur citur, kur tie nekrīt acīs.

Pozitīvi, ka nemanīju kondicionierus.

Bet skaistākais elements, kas ir šīm ēkām, ir divstāvu balkoni ar apgrieztām kolonnām.

Tie piedod savādu vieglumu šīm masīvajām nepārtrauktajām piecstāvu sienām.

Kompaktdiski kā dekora elements. Deviņdesmitie gadi joprojām ir šeit.

Lielajos pagalmos ir arī dažādas sabiedriskās celtnes – bērnudārzi, klubi, garāžas.

Kā arī koplietošanas objekti – paklāju sitamie, rotaļu laukumi, soliņi, atpūtas stūrīši, jaunākais modes kliedziens – āra trenažieri.

Staigājot pa šiem pagalmiem nepamet sajūta, ka atrodies Roberta Ovena utopiskajā pilsētā.

Pagalmi ir tik milzīgi, ka no tiem izbraucot stāv zīme ‘jūs pametat pagalmu’.

Izejot laukā no dzīvojamās zonas sākas sabiedriskās zona.

Šeit ir neiespējami garlaicīgs muzejs ar bunkuru zem tā.

Aiz muzeja atrodas mūzikas skola, būvēta vairākos posmos.

Vecākā daļa varētu attiekties uz sešdesmitajiem – septiņdesmitajiem gadiem.

Jaunākā daļa ir moderna.

Aiz mūzikas skolas parādās moderna deviņdesmito gadu mājokļu arhitektūra.

Ir šādi tādi visai interesanti paraugi.

Un tālāk ir milzīgs parks, no kura paveras skats no kalna pāri Vislai uz termoelektrostaciju.

Nedaudz pastaigājām arī pa salīdzinoši jauno dzīvojamo rajonu, kur sabūvētas mums ierastākas blokmājas, gan lielākoties trīs un četru stāvu.

Šeit arī pagalmos ir parki, bet jau parādās iemītas spontānās taciņas, kuras nebija īpaši daudz oriģinālajā rajonā.

Netrūkst arī šim laikmetam raksturīgo veļas žāvētāju un paklāju sitamo, bet parādās arī kaut kas mums nepazīstams.

Blakus paklāju sitamajam tāds kā soliņš. Nav īsti skaidrs, kam domāts.

Šajos pagalmos ir redzams, ka ir realizēti arī pavisam svaigi labiekārtošanas projekti. Un jāatzīst, ka pat gaumīgi. Tā vietā, lai pagalmos izveidotu milzīgas autostāvvietas, tajos turpina iekārot dārzus.

Atpūtas vietas. Vasarā jābūt skaisti.

Protams, nekur nepazūd padomju barjeras, kuras izskatās visai atbaidoši un neviens tās nav iedomājies noņemt.

Kā vēstures liecība – jauki, bet absolūti nevajadzīgi un atbaidoši.

Sevišķi tās krāsas. Sākotnēji milzīgie bulvāri bija milzīgi bulvāri, bet kad lika tramvaja sliedes, tās tika izliktas pa bulvāra centru, nodalot joslas. Viss jau būtu labi un pareizi, taču šis ir vēl viens moments, kas prasa sakopšanu.

Sajūta, skatoties uz šo “daiļumu”, ir kā atgriežoties PSRS.

Visā visumā, ja gribas izbaudīt tādu labā PSRS pieredzi, pagaidām šī ir ideāla vieta, kur gūt samērā autentisku pieredzi.

Bet es domāju, ka pēc dažiem gadiem viss stipri izmainīsies.

Es neticu, ka šo pilsētu pārvērtīs par muzeju.

Par tūrisma objektu Nova Huta noteikti kļūs (ja joprojām nav), bet Padomju Savienības elementus tajā varēs saskatīt tikai ļoti uzmanīgs novērotājs.

 

Podhale

Podgales nosaukums radās 19. gadsimta vidū. Sākumā tas attiecās tikai uz Tatru ziemeļu nogāzi, taču laika gaitā to sāka saistīt arī ar vairāk uz ziemeļiem esošām teritorijām un 20. gadsimta sākumā jau Nowy Targ atradās Podgales teritorijā.

Mūs Podgale interesē galvenokārt tai raksturīgās arhitektūras dēļ. Poļu valodā šo stilu sauc styl zakopiański vai styl witkiewiczowski, t.i. Zakopanes stils. Šādā stilā celtās mājas sauc dom góralski, t.i., gurāļu jeb kalniešu māja.

Gurāļi – Górale, burtiski tulkojot no poļu valodas ir kalnieši ir kopīgs nosaukums daudzām etnokulturālām poļu grupām, kuras apdzīvo kalnainos reģionus Podgalē un Beskidos Polijā, Slovākijas ziemeļrietumos un Čehijas ziemeļaustrumos. Kalnieši pārsvarā runā mazpoļu un silēziešu dialektos.

Gurāļu mājas makets. Atrasts internetos.

Gurāļu mājas nevar nepamanīt par cilvēks, kuru arhitektūra absolūti neinteresē. Interesanti, ka šo stilu 19. gadsimta beigās radīja gandrīz mums kaimiņos – Žemaitijā dzimis mākslinieks Stanisław Witkiewicz.

Gurāļu mājas interjers. Bilde atrasta internetos.

Vitkevičam, ierodoties Zakopanē piedāvāja uzprojektēt villu. Pēc specialitātes gleznotājs, viņš paņēma par pamatu vienkāršās, taču ļoti bagātīgi dekorētās mājas, pievienoja jūgendstila elementus un šādi radās villa “Koliba”, kura joprojām apskatāma Zakopanē.

Villa “Koliba”. Bilde atrasta internetos.

Vitkeviča radītais stils kļuva tik iecienīts, ka šodien Podgalē tas tiek uzskatīts par tradicionālu un, lai arī tiek uzskatīts, ka šis stils arhitektūrā pastāvēja tikai līdz Pirmā pasaules kara sākumam, joprojām daudzas ēkas tiek celtas pēc Vitkeviča izstrādātajiem standartiem.

Būtībā, tā ir ģimenes māja, paredzēta dzīvošanai vairākās paaudzēs, kad vienuviet dzīvo vecāki, vecvecāki, bērni ar savām ģimenēm.

Dažām šādām mājām, ieskaitot pagrabu un mansardu, saskaitījām līdz pat 7 stāviem. Šodien laiki ir mainījušies un cilvēki vairāk nedzīvo vienā mājā pa 4 paaudzēm, tāpēc sākotnējā funkcija lielā mērā ir zudusi. Taču šobrīd tās lieliski kalpo kā viesu nami. Diemžēl, nekur neatradu iekšējo plānojumu, taču tie, kas ir bijuši, stāsta, ka ir visai interesanti organizēts sadalījums istabās un pārvietošanās starp stāviem.

Tradicionāli kalniešu māja celta no tēstiem baļķiem, guļbūves arī šobrīd ir visai izplatītas, taču nereti var redzēt arī mūra ēkas no šķeltiem akmeņiem, ķieģeļiem un ar dažādiem apmetumiem.

Zakopanes stils ir vērojams arī mēbelēs un tur tas izpaužas kalnu ornamentos un kalniešu tradīciju attēlojumos.

Podgale ir kalni, tāpēc šeit krasi mainās klimats.

Ja Krakovā līst lietus, iebraucot Podgalē, nonākam sniegputenī, kurš nevienu brīdi nepāriet.

Un satumstot kļūst pavisam jautri.

 

Zakopane

Zakopane ir gurāļu kultūras centrs un paši sevi sauc par Polijas ziemas galvaspilsētu. Pateicoties savai atrašanās vietai Zakopane ir ārkārtīgi populārs ziemas sporta veidu kūrorts un cilvēku skaits ziemas mēnešos vismaz desmitkāršojas. Pilsētā dzīvo 27 tūkstoši iedzīvotāju, taču gada laikā to apmeklē 2,5 miljoni tūristu.

Jāsaka, ka mēs pilsētā neredzējām it neko interesantu. Bija sniegputenis, satiksme bija ļoti apgrūtināta, mūsu auto nepietika saķeres, lai varētu uzbraukt pat nelielos kalnos bez ieskrējiena, turklāt, pilna pilsēta un apkārtējie lauki ar zirgu pajūgiem ar ragavām, kurās vizina tūristus.

Lai izlaistu Regitas vecākus un Natāliju, iebraucām pašā centrā, no kurienes izbraukšana – pārsimts metri, mums aizņēma vairāk par pusstundu.

Uzpildes stacijā mēģinājām nopirkt ķēdes riepām, taču pārdošanā to nebija. Nācās riskēt un braukt kalnos bez ķēdēm. Laukā jau bija kļuvis tumšs un sniegputenis, ledus un sniega ‘putra’ uz ceļa, serpentīns kalnos, un dzīva satiksme.

Brauciens līdz Slovākijai bija ļoti ilgs.

 

Slovākija

Iebraucot Slovākijā (šķiet, uz robežas bija karodziņš, jo mēs sapratām, ka esam Slovākijā), ceļš sāka vest no kalna.

Ja pa Poliju mums bija jāieskrienas katrā līdzenākā posmā, cenšoties nenoslīdēt no ceļa, lai varētu uzbraukt nākamajā kalnā, braukšana Slovākijā kļuva nedaudz vieglāka. Bija tikai jābremzē ar motoru un jācenšas neslīdēt. Lielā mērā neslīdēšanu nodrošina pati mašīna, tāpēc man paliek tikai cenšanās caur sniega sienu saskatīt ceļu.

Kežmarok

Trīspadsmitā gadsimta pilsētele Augsto Tatru pakājē. Dienā un skaidrā laikā fonā skaisti slejas baltas kalnu galotnes. Naktī un putenī mēs redzam tikai nakti un puteni.

 

Vrbov

Naktsmājas bijām atraduši pilsētā ar neizrunājamu nosaukumu Vrbov, un pat sanāca ierasties ne ārkārtīgi vēlu. Saimniece bija visai dīvaina un šodien svinēja dzimšanas dienu.

Pirmajā stāvā dzēra šņabi, pīpēja un dziedāja dzīrotāji, bet mēs nolikuši mantas devāmies uz Popradu meklēt vakariņas.

 

Poprad

Poprada atrodas tādās kā krustcelēs braucot no Polijas, tāpēc šai pilsētā biju bijis vairākkārt, bet tā normāli izstaigājis biju vienreiz. Taču vienīgais, ko atcerējos par Popradu, ka tai ir interesants reljefs un divas gājēju ielas atrodas dažādos līmeņos, padarot gājējielu dinamisku un patīkamu.

Slovākijā praktiski nav bezmaksas stāvvietu pilsētu centros, kas manā izpratnē ir visai labi un kaut nedaudz atslogo pilsētas centru no auto.

Taču tas nenozīmē, ka mēs nemeklējam variantus nemaksāt. Un Popradā mums šādu variantu izdevās atrast. Pašā pilsētas centrā ir tirdzniecības centrs.

Tad nu mēs atstājām mašīnu tirdzniecības centrā, no kura izgājām tieši uz gājēju ielas.

Nedaudz pastaigājām. Arhitektūra, kā jau Slovākijā pierasts, lielākoties, garlaicīga, un veco ēku Popradā nav daudz. Taču pilsētā, šķiet, ir kāds, kas kaut ko vismaz nedaudz saprot no gaismām.

Citās pilsētās parasti ir dažādi Ziemassvētku gaismu risinājumi ar kuriem bildēties, taču ļoti reti kāds ņem vērā, ka ja nav piegaismošanas no priekšas, parasti ir tumšs siluets uz gaismiņu fona.

Tad nu Popradā, lai arī bija kaut kādas figūras, ar kurām bildēties varēja tikai aizlienot aiz tām, bija arī oriģināli risinājumi. Piemēram, padziļināta gaismas arka 2020. Vairums cilvēku, protams, iekšā negāja un dabūja tādus pat siluetus, taču tie, kas bija uzķēruši domu, dabūja labi izgaismotus portretus. Bet domu, ka šeit ir kāds, kas saprot no gaismām līdz galam apstiprināja ‘foto rāmis’, kur arī gaisma krīt tieši uz bildējamā.

Cita starpā pilsētā ir daži jauki pieejamības risinājumi, kur izmantotas gan kāpnes (jo kāpnes ir forši, bet šodien tās jau maz kurš atļaujas likt, jo, taču, pieejamība), gan ļoti lēzeni celiņi tiem, kas ratiņkrēslā, invalīdu ratiņos vai kā citādi.

Tāpat centrā ir divvirzienu velo celiņš.

Kopumā, salīdzinot ar to, kas bija sešus gadus atpakaļ, kad biju šeit pēdējoreiz, izskatās diezgan progresīvi.

Izstaigājuši gājēju ielas aizbraucām uz Lidlu, no kurienes mūs izdzina, jo jau vērās ciet, taču tikām pie lazanjas.

 

Vrbov

Kad atgriezāmies Vrbovā, mājās ballīte gāja vaļā pilnā sparā. Mēs pagatavojām vakariņas un devāmies gulēt.

28.12.2019 - sestdiena

Tā nu izrādījās, ka Vrbova ir visā Slovākijā un arī ārpus tās pazīstams karsto avotu kūrorts. Regitai tādas lietas patīk un tāpēc no paša rīta, neskatoties uz sniegputeni, aizvedu Regitu uz āra peldi.

Bija ieradušies auto no Slovākijas, Polijas, Čehijas un Ungārijas, un, šķiet, redzēju pat mašīnu no Vācijas.

Peldes laiks bija noteikts divas stundas, tāpēc man palika laiks apskatīt ciemu. Jāsaka gan, ka neko daudz tur ko skatīties nebija. Baznīcā iekšā netiku.

Sienā bija iemūrēts uzraksts, kuru Google Translate nebija spējīgs man iztulkot. Baznīcai bija simpātisks tornis.

Priekšā slējās neliela stella, kurai vienā pusē bija Slovākijas ģerbonis, citā – kāds bīskaps un trešajā pusē, šķiet, bija dublēts ģerbonis.

Darīt šeit vairāk nebija ko, tāpēc aizbraucu atpakaļ gaidīt Regitu.

Kamēr gaidīju, nopirku vinjetes Slovākijai un Ungārijai un palasīju Survival guide, varbūt, ja sanāk iekulties kādā ķezā, noder.

 

Spišský Podhradie

Ceļš bija šausmīgs. Puteņoja, kalnu ceļi bija slideni, braukšana lēna un bailīga. Pa radio periodiski pārmāca mūsu mūziku ceļa informācijas radio stacija, kur vēstīja par to, ka Augsto Tatru rajonā viss esot slikti. Vēstīja slovāku valodā, bet ar mūsu poļu un krievu valodu zināšanām pietika, lai saprastu, ka dažos posmos ir izveidojušies sastrēgumi, iespējams, notikušas avārijas un uz Augstajiem Tatriem, kurp mēs šodien apsvērām domu doties, nokļūšana būtu samērā sarežģīta un ilga. Un tā vai tā mēs neko neredzētu, jo mūs 50 metru rādiusā aptvēra balta sniega siena.

Interesanta pārmaiņa notika brīdī, kad izbraucām uz šosejas (kur, starp citu, bija nepieciešama vinjete). Pazuda sniega un ledus putra uz ceļa, un, šķiet, pat putenis mitējās. Mēs izbraucām uzmanīgi ar kādiem 40km stundā, taču auto garām joņoja ar 130km stundā. Ceļš bija tīrs un sauss, redzamība lieliska. Un visu atlikušo laiku, ko mēs pavadījām šais valstīs, kad puteņoja, bija sals, sniegs un ledus, uz lielajām šosejām bija ideāli tīrs. Nu, atskaitot Čehiju, kur redzamība uz trases bija metri 20, bet šoseja tik un tā bija tīra.

Spišský hrad ir viena no Eiropas lielākajām pilīm un UNESCO mantojums. Un mums absolūti neinteresanta, kā visas pārējās piļu drupas, kurās gadījies būt. Nu, īsti apgalvot, ka esam bijuši Spišskas pilī arī nevar. Lai arī pie tās esmu dokumentēti otro, bet man ir aizdomas, ka kopsummā – trešo reizi, līdz tam ir jāiet labu gabalu un tāpēc vienmēr sanāk iebraukt stāvvietā, noknipsēt un doties projām.

Pa ceļam uz pili piebraucām pie Svētā Martina katedrāles. Arī nekas īpaši interesants, atskaitot to, ka šeit var apskatīties, kā izskatījās pilsētas, kuras veidojās apkārt katedrālēm, klosteriem. Mūriem apjozta pilsētiņa, celta klostera vajadzībām. Miniatūrs Kijevas Pečerskas lavrai.

 

Prešov

Prešovā agrāk nebiju bijis, tāpēc bija interesanti.

Sākumā piebraucot tai pat apsvērām izbraukt cauri un doties tālāk.

Tad nolēmām apstāties kādā nomaļā stāvvietā un apiet līkumiņu kājām.

Un beigās izrādījās, ka pilsēta ļoti dīvaina un redzēt to noteikti ir vērts.

Nu, vismaz Slovākijas kontekstā – noteikti.

Vecpilsēta ir vinegrets no baroka, rokoko, modernisma un nedaudz gotikas.

Katedrāle, centrālais laukums ar strūklaku, no kura turpinās centrālā iela.

Slovākijai samērā raksturīgs plānojums.

Protams, arī kolonna Sarkanajai armijai, kā jau pieklājas katrā pieklājīgā sociālisma valstī.

Trešā lielākā pilsēta Slovākijā.

Prešovā dzīvo gandrīz 90 tūkstoši iedzīvotāju.

Pirmoreiz avotos pilsēta kā Theutonici de Epuryes minēta 1247. gadā.

Kopš 1374. gada – brīvpilsēta.

No 12. gadsimta apkārtnē apmetas daudz vāciešu, kas ietekmēja arī straujo Prešovas attīstību.

  1. gadā to praktiski pilnībā nodedzina poļi.

Tā ir tradicionāli kalpojusi par reģiona galvaspilsētu.

Ungārijas Karalistes laikā Prešova bija Sepes reģiona galvaspilsēta.

Tradicionāli tā ir Šariša reģiona galvaspilsēta.

Un šodien administratīvi ir Prešovas apgabala galvaspilsēta.

Pilsētā ir attīstītas mehānikas un elektroinženieru kompānijas, kā arī tekstilrūpniecība.

Tāpat Prešovā ir vienīgā sāls ieguves rūpnīca Slovākijā.

Pilsētā jau 1530. gadā aizsākās protestantisma kustība, kā rezultātā pilsēta diezgan stipri cieta.

  1. gadā pilsētā tiek uzstādīts ešafots, kur tiek sodīti ar nāvi 30 cienījamākie pilsoņi – luterāņi.

Šodien protestantisms vairāk nav populārs, taču Prešovā atrodas Grieķu katoļu rita baznīcas metropolīta sēdeklis.

Arī Čehu un Slovāku pareizticīgās baznīcas autokefālijas sēdeklis (es nemaz nezināju, ka šāda autokefālija pastāv).

Sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā pilsēta kļūst par izglītības centru.

Šeit ir studējuši daudzi izcili vācu zinātnieki un pedagogi.

Deviņpadsmitajā gadsimtā tiek izbūvēts dzelzceļš un aizsākas industriālā ēra.

Ar 1948. gadu, nonākot Sociālisma blokā aizsākas sevišķi aktīva industrializācija ar visām izrietošajām sekām.

Jāsaka, ka pilsēta izskatās ārkārtīgi dīvaini. Par moderno slovāku arhitektūru es jau tāpat neko labu nevaru teikt, turklāt, kultūrai tipiskā tiekšanās pēc raibuma, savdabīgā gaume un nedaudz nihilistiskā attieksme pret materiālo kultūras mantojumu, kopumā dod ļoti savādu ainu. Kopainu ir ļoti grūti nosaukt par skaistu, bet tā ir ļoti specifiska un interesanta.

Prešova bija pretendente 2013. gada Eiropas kultūras galvaspilsētai, taču šis gods tika Košicei.

Uz turieni tad mēs tālāk arī dosimies.

 

Košice

Košice 1617. gadā. Attēls no Vikipēdijas.

Košice ir otrā lielākā Slovākijas pilsēta pēc Bratislavas.

Ja normāli Slovākijas pilsētas man šķiet visai līdzīgas, Košice galīgi krīt laukā no šī standarta.

Un jo sevišķi tā atšķiras no Prešovas.

Protams, liela nozīme ir arī pilsētas izmēriem, taču tā nav noteicošā atšķirība.

Arī Prešovu ar 90 tūkstošiem iedzīvotāju ir grūti nosaukt par mazpilsētu, taču gaisotne tajā ir absolūti provinciāla un pēc apmeklējuma mēs minējām, ka tajā varētu būt ap 30 tūkstošiem iedzīvotāju.

Košicē ir 240 tūkstoši iedzīvotāju un to var just.

Pēc bijušās Čehoslovākijas un Ungārijas standartiem, tā jau ir ļoti liela pilsēta.

Un ja mēs Prešovā būtu pirmoreiz bijuši pēc Ungārijas apmeklējuma, esmu pārliecināts, ka varētu to noturēt par Ungārijas pilsētu.

Un tas ir tikai cēloņsakarīgi – pēc 1910. gada tautas skaitīšanas rezultātiem 75% pilsētas iedzīvotāju bija ungāri.

Un tikai 15% slovāki.

7% bija vācieši.

Vāciešiem, kuri dzīvoja Prešovā 1945. gadā pēc Sarkanās Armijas okupācijas, nācās pamest pilsētu un kājām doties uz Vāciju vai uz Krievijas robežām.

Līdz pat 16. gadsimta vidum vācieši bija Košices pamatiedzīvotāji.

Taču 1650. gadā 72% pilsētas iedzīvotāju jau ir ungāri.

Un kā jau minēts, šāda situācija saglabājās 250 gadus.

Pilsētas rakstītā vēsture aizsākās 1230. gadā.

Kā Ungārijas karaliskā brīvpilsēta Kassa (Košices vēsturiskais nosaukums) bauda nozīmīgas priekšrocības.

Un 1347. gadā pēc hierarhijas kļūst par otro svarīgāko pilsētu karalistē pēc galvaspilsētas Budas.

Un šobrīd tā tiek uzskatīta par austrumu Slovākijas ekonomisko un kultūras centru.

Košice ir arī Košices reģiona galvaspilsēta.

Pilsētā atrodas reģiona centra sēdeklis, Slovāijas konstitucionālā tiesa, trīs universitātes un vairākas diecēzes.

Kā jau minēts augstāk, 2013. gadā tā, kopā ar Marseļu, kļuva par Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Košices lielākais darba devējs ir metalurģijas uzņēmums “U. S. Steel Košice”, kurš nodrošina ar darbu 13 ar pusi tūkstošus pilsētas iedzīvotāju.

Pilsētai ir sava starptautiskā lidosta un aktīva dzelzceļa satiksme.

Labi ir saglabājies pilsētas vēsturiskais centrs.

Tas ir lielākais no visām Slovākijas pilsētām, ieskaitot Bratislavu, kuras vēsturiskā daļa ir visai skumja.

Centrā ir daudz gotikas, renesanses, baroka un jūgenda stilā būvētu kultūras pieminekļu.

Šeit pat slejas arī lielākā Slovākijas baznīca – Svētās Elizabetes katedrāle.

Pilsētas centrālā iela ar aristokrātu pilīm, baznīcām un pilsētnieku mājām tās malās atdota kājāmgājējiem un velosipēdistiem.

Interesants fakts – tā ir pirmā Eiropas pilsēta, kurai 1369. gadā tika piešķirts savs ģerbonis.

Starp citu, pilī, kurā tas notika (Diósgyőr) mēs būsim rīt no rīta.

Nu jā, augstāk minēju, ka 1945. gadā vāciešiem pilsēta bija jāatstāj un kājām jādodas projām.

Pirms tam pilsēta bija jāatstāj ebrejiem.

No 1939. līdz 1945. gadam pilsētu pameta 12 tūkstoši ebreju.

Vēl 2 tūkstoši, kuri nepaspēja aizbraukt, nokļuva koncentrācijas nometnēs.

Pilsētā joprojām ir saglabājusies sinagoga.

Taču pēc pēdējās informācijas to apmeklējot ne vairāk kā 8 cilvēki.

Kad Sarkanā Armija ieņēma Slovākiju 1945. gada janvārī, uz īsu brīdi Košice kļuva par Čehoslovākijas Republikas galvaspilsētu.

Tas gan turpinājās tikai dažus mēnešus, kamēr Sarkanā Armija nesasniedza Prāgu.

Kopumā, glīta pilsēta, bet, kā jau minēju, galīgi neizskatās ne pēc kā, ko mēs sagaidām redzēt Slovākijā. Tā ir pilnīga Ungārija.

 

Ungārija

Miskolc

Miškolca ir mūsu abu pirmā Ungārijas pilsēta.

Un tā uz mums atstāja iespaidu.

Svētais Ištvans. Viņu mēs sastapsim teju katrā lielākā pilsētā.

Atšķirībā no vairuma Ungārijas pilsētu, ko mēs apmeklēsim šajā braucienā, Miškolca ir vēsturiska pilsēta.

Pirmie arheoloģiskie atradumi ir no paleolīta, tātad cilvēki šeit esot dzīvojuši ilgāk kā 70 tūkstošus gadu.

Kaut kas līdzīgs pilsētai šeit izveidojies ap 9. gadsimtu, kad šajās zemēs ieradās ungāri.

Pirmās rakstītās liecības – 1210. gads.

  1. gadā Miškolcai tiek piešķiras oppidum jeb tirgus pilsētas tiesības.

Ap šo pašu laiku karalis Ludviķis I tās pievārtē esošo Diósgyőr ciemu pārvērš gotiskā cietoksnī.

Diušgjor ciemu ar visu cietoksni šodien ir aprijusi Miškolca.

Pilsēta attīstījās strauji, taču 1544. gadā turki nodedzina Miškolcu un iedzīvotājus apliek ar smagiem nodokļiem.

Šāda situācija saglabājas līdz pat 1687. gadam, kamēr pilsēta atradās Otomaņu impērijas sastāvā.

Lielākajai daļai pašreizējās Ungārijas teritorijas šis laiks vēsturē ir ierakstīts kā stagnācijas un pagrimuma laiks, Miškolcai paveicās.

Otomaņu valdīšanas laikā Miškolca kļūst par nozīmīgu vīna audzēšanas centru un līdz tam nelielā tirdzniecības pilsētiņa 17. gadsimta sākumā jau sasniedz kaimiņos esošās Kassas jeb Košices izmērus.

Neatkarības no Hābsburgiem kara laikā 18. gadsimtā ungāru karavadonis princis Francis II Rakocci izvēlas Miškolcu par savu placdarmu. Bet pilsēta par to dārgi samaksāja, jo 1707. gadā impērijas karaspēks Miškolcu izlaupa un nodedzina.

Pēc četriem gadiem seko holeras epidēmija, kuras rezultātā pilsēta zaudē pusi no atlikušajiem iedzīvotājiem. Taču no Miškolca ļoti ātri atkopjas un jau 1724. gadā tā kļūst par Borsodas reģiona centru un tiek uzbūvēta reģiona valdes ēka. 1786. gadā pilsētā jau ir nepilni 15 tūkstoši iedzīvotāju un gandrīz divi ar pusi tūkstoši māju.

Pusotru gadsimtu turpinās pilsētas uzplaukums, kad 1873. gadā atkārtojas holeras epidēmija un vēl pēc pieciem gadiem seko šausmīgi plūdi, kuri aiznes ļoti daudzas dzīvības un daudzas ēkas iet bojā. To vietā gan tiek uzbūvētas vēl lielākas un iespaidīgākas.

Pirmais pasaules karš tik pat kā neietekmēja pilsētas apbūvi, taču daudzi iedzīvotāji krita karā vai par holeras upuriem. Pēc kara – 1918. gadā pilsētu okupē Čehoslovākijas armija.

Pēc Trianonas miera līguma noteikumiem Ungārija zaudē Kassu (Košici) un Miškolca kļūst par galveno reģionālo Ziemeļungārijas centru.

Rezultātā, trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados notiek pilsētas sprādzienveida attīstība.

Otrajā pasaules karā Ungārija, kā zināms, ir Vācijas sabiedrotais, taču Vācija nebija apmierināta ar Ungārijas vadību, tāpēc to okupēja un iecēla savu valdību.

No Miškolcas uz Aušvicu tiek izvesti 14 tūkstoši ebreju, vairums no kuriem nonāk gāzes kamerās. Kad izdzīvojuši ebreji pēc kara atgriezās pilsētā, apmēram 130 krita par upuriem Bultu Krusta, iepriekš valdošās partijas, biedriem.

Jau gatavojoties Otrajam pasaules karam Miškolca kļūst par valsts smago industriju centru un šo statusu pilsēta saglabāja līdz pat deviņdesmitajiem gadiem.

Pēdējais kara gads pilsētai bija vissmagākais, taču tā ļoti ātri atkopās, uzņēma savās robežās apkārtējos ciemus un kļuva par otro lielāko Ungārijas pilsētu ar 200 tūkstošiem iedzīvotāju.

Deviņdesmitajos gados, pēc Padomju bloka sabrukuma, metalurģijas industrija piedzīvo smagu krīzi.

Tā rezultātā arī strauji samazinās Miškolcas iedzīvotāju skaits.

Šādas īpatnējas, šķiet, ventilācijas, lūkas, mēs redzēsim daudzviet Ungārijā.

Kopš 1980. gada iedzīvotāju skaits ir sarucis no 200 līdz 150 tūkstošiem, tas ir par ceturto tiesu.

Pašlaik Miškolca cenšas mainīt fokusu un industriju vietā attīstīties kā kultūras pilsēta.

Tātad, mūsu pirmais priekšstats bija aprakstīs Feisbukā īsi:

Izskatās, ka Ungārijai mēs abi gatavi nebijām. Šī mums abiem ir pirmā reize un pieredzes ir… visai interesantas. Es nevarētu pateikt, ka man patīk tas, ko mēs šeit redzam, bet man ļoti patīk, ka mums ir iespēja gūt šīs pieredzes. Mēs jau piederam paaudzei, kam sociālistiskās pieredzes ir eksotika.

Trīs reizes minēts vārds “pieredzes” un tas ir tieši tas, kā mēs uztvērām šo pilsētu, un arī turpmāko Ungāriju – nevis redzētais, bet pieredzētais. Jo redzēt šeit, atklāti sakot, nav īpaši daudz ko.

 

Tiszadob

Mēs bijām rezervējuši māju ciemā ar nosaukumu Tisadob. Kāpēc tieši tur, nezinu, iespējams tādēļ, ka mums bija jāiztiek 2 nedēļas ar 400€ un tur bija lēti. Bet varbūt tas bija pats liktenis, kurš mums diviem svētdienas ceļotājiem ar noslieci uz etnogrāfiju, gribēja parādīt dzīves fragmentiņu Ungārijas laukos. Lai nu kā, izvēle bija ārprātīgi pareiza un liktenim, Dievam un sievai, tas ir, visiem, kas varēja pielikt savu roku pie šīs sakritības, esmu pateicīgs.

Apskatījos kartē, Waze teica, ka pēc 15 minūtēm būsim klāt. Lieliski. Sieva gan izklausījās skeptiski, jo viņas Google Maps teica, ka jābrauc vesela stunda. 15 minūtes, protams, ir labāk par stundu, aidā. Pakāpeniski ceļam arvien pasliktinoties drīz vien sapratām, kāpēc Google neuzskatīja šo izvēli par piemērotu. Un kad palika vien 2 – 3 kilometri līdz galam, ceļš pārvērtās dziļos dubļos, ka es sāku bažīties, ka mēs ar savu ‘pasātiņu’ nepaliekam tepat. Bet nekā, dubļos mēs neiestigām. 2 kilometrus līdz galamērķim mēs saskārāmies ar nepārvaramu šķērsli. Un šim šķērslim nosaukums bija Tīsas upe. Tas nav kaut kāds nenozīmīgs, viegli pārbrienams strautiņš (atzīstos, tā mums abiem bija pirmā doma, kad vēl nesapratām mērogus), bet gan viena no lielākajām Centrāleiropas upēm, tek no Donavas uz Melno jūru. Līdz 19. gadsimtam tās garums bija 1400km, taču cilvēkiem nepatika, ka tā pastāvīgi applūda, tāpēc gultni sāka regulēt un šodien tā ir samazinājusies līdz nepilniem 1000km. Bet nu atgriežamies pie mūsu stāvokļa un Tīsas.

Ārā ir piķa melna tumsa. Ir redzams piena ceļš un pārējie, ar kuriem tas satiekas. Apkārt ir ar smagajiem auto uzarts ceļš. Mēs ar telefonu  lukturīšiem cenšamies noskaidrot situāciju (jo grozīties šeit ar mašīnu nozīmē riskēt palikt uz nakšņošanu). Tātad, rekur ir pārceltuve. Lieliski, tātad jābūt prāmim. Ahā, rekur pretējā krastā arī prāmis. Hm. Neizskatās, ka prāmis kursē. Bet kas tad tas, izskatās, ka šeit ir jābūt tiltam. Ahā. Pontonu tilts.

Izvilkts krastā. Mja. Griežamies apkārt un braucam nu jau pusotru stundu. Nākamajā rītā mēs no attāluma redzēsim šo pārceltuvi no otras puses. Vasarā tā pat darbojas. Turklāt, esot pontonu tilts.

Pēc naktsmājas rezervācijas saņēmām atbildi, ka, diemžēl, tajā mājā, kuru rezervējām, nav kārtībā sildīšana. Paliksim citā mājā, kurā ir. Nu ok. Kad mēs beidzot bijām klāt, izrādījās, ka mūsu saimnieks – ungārs, kādu jebkurš stereotipiski iedomājas ungāru – liels, ar lielām ūsām, vārdā Zoltans – nerunā angļu valodā.

Tāpēc viņš aizbrauca pēc savas māsasmeitas, kura bija brīvdienās atbraukusi no Budapeštas un runāja angļu valodā. Mums izrādīja māju, par kuru mūsu sajūsmai nebija gala.

Ūdens nolaišana ar krānu.

Regita pajautāja, vai strādā cepeškrāsns, uz ko saņēmām nepārliecinātu “nū, mēģiniet”. Saimnieki aizbrauca, Regita mēģināja ieslēgt cepeškrāsni un turpmākās minūtes četrdesmit mēs pavadījām telefonu lukturu gaismā.

Mēs uzrakstījām saimniekiem, ka esam saskārušies ar problēmu un es nevaru atrast elektrības skaitītāju, lai ieslēgtu atpakaļ elektrību.

Pateica ‘gaidiet’, un pēc pusstundas klāt bija Zoltans ar milzīgu batonu un diviem trauciņiem ar auksto gaļu. Izrādījās, ka skaitītāji Ungārijā privātmājām, praktiski visur ir laukā. Aukstā gaļa izrādījās ne gluži tāda pati, kā pie mums – ar lieliem gabaliem, garām ādas strēmelēm un kauliem. Interesanti, viņš pirka to veikalā vai atnesa no saviem krājumiem, paša vai sievas grieztu?

Rezultātā Regitai bija vairākas dienas ko ēst, bet baltmaizi mēs piebeigsim, šķiet, tikai Brno, gandrīz pēc nedēļas.

 

29.12.2019 - svētdiena

Šo skaisto svētdienas rītu Ungārijā mēs sāksim ar nelielu ungāru valodas mācību.

Tātad, mēs nakšņojam ciemā ar nosaukumu Tisadob (Tīsas metiens? līkums? kaut kas saistīts ar upes īpatnību šai vietā, šķiet). Bet rakstās šis vārds ‘Tiszadob’.

Bērnudārzs.

Ungāru fonētika ir neliela elle un pat paši ungāri, nodzīvojot līdz sirmam vecumam savā kultūrā, ir šokā par savu rakstību.

Es nestāstīšu par visām skaņām, to ir ļoti daudz un atcerēties nav iespējams.

Salmu ķieģeļi. Šajā valsts daļā gadījās redzēt ēkas celtas no tādiem. Citur gan ne.

Bet vismaz tik daudz, lai aptuveni varētu nolasīt ceļa norādes vai pajautāt kurā virzienā atrodas mūs interesējošais objekts, mums jāmāk.

Ungāri mūsdienās paļaujoties uz automātisko labošanu, agrāk esot bijis švakāk.

Viens pats atsevišķs ‘s’ burts skanēs kā ‘š’, salikums ‘sz’ – skanēs kā ‘s’.

Domāju, ka pie šī jau varētu apstāties, lai apliecinātu manus vārdus, ka loģiku normāls eiropietis ungāru valodā atradīs vien ar lielām grūtībām.

Bet mēs nedaudz paturpināsim – ‘C’ būs ‘ts’, ‘cz’- ‘č’, ‘zs’- ‘ž’, ‘dzs’ – ‘dž’, bet tuvāk angļu ‘j’. ‘Ny’ būs ‘ņ’, í ‘ – ‘ ī ‘. ‘O’ – ‘o’, ‘Ó’ – ‘ou’, ‘Ö’ – īsais ‘ū’, ‘Ő’- garais ‘ū’.

Pēdējie divi tikai izskatās vienādi.

Šajā valsts daļā ļoti bieži var redzēt, ka ūdens notekas no mājām ir novadītas pāri žogam. Parasti apakšā ir notekgrāvis, taču dažkārt nav. Un dažkārt notekas ved vienkārši uz ietvi.

Pirmajam augšā ir divi punktiņi, otram – divas slīpsvītriņas.

Tagad atgriežamies pie pilsētas, kurā nakšņojām vakar, tās nosaukums rakstījās ‘Miskolc‘.

Kā tad mēs izrunāsim tās nosaukumu? Tieši tā – Miškolc.

Ungārijā varētu savākt milzīgu ugunsdzēsības hidrantu dizainu kolekciju. Man ir aizdomas, ka divus vienādus nevienā pilsētā neredzējām.

Tā ka, mācieties, bērni, ungāru valodu.

T-mobile var atpazīt pēc firmas krāsām. Es biju viņu klients ASV, bet uzņēmums vācu.

Jo vairums ungāru, atskaitot ungāru valodu, nevienu citu nezina.

Varbūt kādi simtgadīgi onkuļi vēl nedaudz atceras vācu.

Un jaunieši Budapeštā diezgan droši, ka zinās angļu valodu.

Salmu ķieģeļu māja.

No rīta izbraucām ciemu. Tas gan nebija grūti izdarāms, jo ciems ir mazs. Vēlāk izrādījās, ka tas ir pazīstams teju visā valstī ar savu pili.

Pie pils mēs piebraucām, tante, kas sēdēja pie vārtiem gribēja ar mums runāt tikai ungāru mēlē. Mēs neko nesapratām, tāpēc apgriezāmies un aizbraucām projām.

 

Tiszagyulaháza

Burtiski – Guylas māja pie Tīsas.

Guyla ir augstmaņu dzimtas vārds.

Ciems mums vienkārši gadījās pa ceļam.. divreiz… un izrādījās visai īpatnējs. Izskatās, ka ciema iedzīvotājiem ir divas smagas aizraušanās – stārķi un koktēlniecība.

Koktēlniecības ir ļoti daudz. Ārkārtīgi daudz. Un uz galvenās maģistrāles uz katra staba ir pa stārķa ligzdai. Dažas no tām pat ir apdzīvotas.

Šķiet. Kaut gan drošs par to es neesmu.

 

Tiszaújváros

Tātad, mūsu pirmā jaunā Ungārijas pilsēta – Tisaujvaroš.

Burtiski – Jaunā pilsēta pie Tīsas.

Pēc vairākām dienām mēs apmeklēsim Dunaujvaroš – Jauno pilsētu pie Donavas.

Tām ir saistīti ne tikai pašreizējie, bet arī vēsturiskie nosaukumi.

Tisaujvaroš iepriekš saucās Ļeņina pilsēta, Dunaujvaroš – Staļina pilsēta.

Ļoti līdzīgas konstrukcijas ūdenstorni mēs redzēsim Dunaujvaroš.

Tātad, kas tad tas ir, uz kurieni mēs atbraucām?

Kā jau iepriekš rakstīju, stāstot par Miškolcu, pēc Otrā pasaules kara aizsākās industrializācijas vilnis.

Ungāri apgalvo, ka šī ir viena no nedaudzajām Ungārijas pilsētām, kuras vēsture nesniedzas līdz viduslaikiem vai pat paleolītam.

Nu, tas tikai daļēji tiesa, jo pilsēta tika uzbūvēta blakus senam ciemam ar nosaukumu Tiszaszederkény (Tīsas kazenes – man tik ļoti patīk tulkot vietvārdus!), un pat līdz 1970. gadam nesa tā vārdu.

Tātad, jauno ‘kazeņpilsētu’ sāk būvēt 1955. gadā un viena no pirmajām ēkām ir termoelektrostacija, kuras torņus, starp citu, var redzēt teju no 20 kilometrus tālās Tisadobas.

Tai apkārt izaug dzīvokļu nami.

Nākamajā stadijā tiek uzcelts “Tiszai Vegyi Kombinát“.

Tīsas ķīmiskais kombināts līdz pat šai dienai ir viens no nozīmīgākajiem ķīmiskajiem kompleksiem Ungārijā un šobrīd saražojot ap 20% no visiem naftas ķīmiskajiem izstrādājumiem Centrāleiropā.

Pirmais komplekss – krāsas rūpnīca atvērās 1961. gadā.

Vēlāk tika atvērtas ķīmiskās, minerālmēslu, polietilēna un sodrēju melnās krāsas, kā arī naftas pārstrādes rūpnīcas.

Tīsas ķīmiskā kombināta slāpekļa minerālmēslu ražotne.

Līdz 1962. gadam dzīvojamās mājas cēla lielākoties cietumnieki.

Otrā celtniecības fāze ilgst no 1962. līdz 1965. gadam – tiek uzceltas jaunas ēkas un veikali – pilsētā ir 1464 strādnieku dzīvokļi.

Nākamajā gadā pilsētai beidzot oficiāli tiek piešķirtas pilsētas tiesības.

Šis ir formāls pilsētas plānojuma centrs, no šejienes atiet pilsētu veidojošās asis.

Starp citu, tas notiek 1. aprīlī.

Trešā celtniecības fāze ilgst no 1966. līdz 1970. gadam, tiek uzceltas divas sākumskolas un vidusskola, kā arī sabiedriskais centrs.

Ungārijā vairums atkritumu urnu ir pielāgotas smēķētājiem.

Pilsētā nu dzīvo 10 000 iedzīvotāju.

Ļoti īpatnējs koku stādījums.

Ļeņina 100 gadu dzimšanas dienā – 1970. gada 22. aprīlī pilsētai mainās nosaukums.

Ar svēto Ištvanu mēs tikāmies jau Miškolcā.

Tagad tā sauksies Leninváros. Domāju, ka vārda maiņu varēja izdarīt avansā – 21 dienu iepriekš.

Astoņdesmitajos gados pilsētas attīstība nedaudz nobremzējas, taču joprojām turpinās.

  1. gadā Ungārija izstājas no sociālisma bloka, bet pilsētas vārds mainās tikai pēc diviem gadiem. Nu tā iegūst nosaukumu, ar kuru pazīstam to šodien – Tiszaújváros.

Deviņdesmitajos gados pilsēta atkal attīstās straujāk.

Tiek uzceltas trīs baznīcas un vairākas jaunas dzīvokļu mājas.

Mums tas bija pirmais šāda veida pilsētas apmeklējums Ungārijā no daudziem, tāpēc vēl īsti nezinājām uz ko skatīties un iespaidu dziļu neatstāja, kaut gan tagad atskatoties atpakaļ, pilsētu novērtēju kā daudz interesantāku, kā sākotnēji šķita. Pilsētā, neskatoties uz sanitāro zonu, gaiss nav īpaši tīrs, brīžiem elpot caur degunu kļūst visai nepatīkami. Un rūpnīcas izskatās ļoti iespaidīgi, žēl tikai, ka tās nesanāk nofiksēt.

 

Miskolc

Mēs atkal atgriežamies Miškolcā (starp citu, Tisaujvaroš mēs vakar arī braucām cauri). Dodamies tai cauri un apbraucam to apkārt. Pilsēta ir izstiepta, iespiesta starp diviem kalniem. tad nu mēs praktiski apbraucām no abām pusēm apkārt. Pilsētas rūpnieciskā puse ir ļoti iespaidīga, to, kopā ar dzīvojamo daļu, cerējām apskatīt no Diušgjor cietokšņa. Daļu no dzīvojamās apbūves redzēt sanāca, bet rūpnieciskā gan izrādījās paslēpta aiz viena no torņiem.

Sešdesmito gadu otrajā pusē Ungārijā veidojas jauna pilsētbūvniecības tendence. Paralēli ainaviskajai, tradicionālajai ēku izvietošanas tradīcijai parādās regulāra, taisnstūra apbūve, kurā tiek izmantoti gari daudzstāvu un vairāksekciju korpusi.

Raksturīgs piemērs ir dzīvojamais komplekss Avaš kalna nogāzē, kuru mēs nosaucām par ķīnas mūri.

Izskatās iespaidīgi, bet dzīvot laikam tādā būtu visai dīvaini.

 

Diósgyőri Vár

‘Dió’ nozīmē valrieksts, ‘győr’ – gredzens – varbūt domāti aplī augoši valriekstu koki, bet varbūt sākotnējā cietokšņa apaļā forma.

Pirmo, 12. gadsimta pili nopostīja mongoļi. Pašreizējo pili uzcēla karaļa Belas IV laikā 13. gadsimtā.

Ludviķa I laikā pils piedzīvo ziedu laikus, pils kļūst par karaļu un karalieņu vasaras rezidenci. Pēc teritorijas nonākšanas Otomaņu impērijas sastāvā pils zaudē savu militāro nozīmi.

Pilsēta oficiāli apvienojās ar Miškolcu 1945. gadā, sākotnēji tās savienoja tikai jaunā rūpnīca, kura tika uzcelta starp divām pilsētām, taču pašlaik pilsētas ir pilnīgi saaugušas un vecās robežas noteikt ir ļoti sarežģīti.

Mēs tiešām samaksājām naudu par pils apmeklējumu (neskatoties uz stingro ekonomijas režīmu), ar vienīgo mērķi no tās torņiem apskatīties Miškolcu. Pati pils mūs neinteresēja. Un, o, vilšanās. Lai arī tikām tornī, tikai vienā. Un tornis, kurš bija pilsētas pusē, bija slēgts.

Un tas slējās pilsētai priekšā un aizsedza visu skatu. Ļoti žēl. Bet arī redzētais izrādījās gana iespaidīgs.

 

Kazincbarcika

Kad uzreiz pēc apmeklējuma Feisbukā nopublicējām Kazincbarcikas bildes, Čaba (kurš pats, starp citu, cita starpā ieteica šo pilsētu) nokomentēja, ka pirmoreiz redzot tādu daudzumu Kazincbarcikas bilžu.

Ungārijai šī pilsēta joprojām ir kārtējā industriālā pilsēta, bet pa to laiku šeit notiek aktīvas pārmaiņas.

Kazincbarcika radās uz kopējā industrializācijas viļņa, tai pat laikā, kad tika paplašinātas esošās pilsētas un būvētas jaunas.

Pēc Otrā pasaules kara, 1947. gadā, zem nosaukuma Kazincbarcika tiek apvienoti divi ciemi – Sajókazinc un Barcika.

Pagalms…

Pirmais Sajókazinc pieminējums saistās ar 1240 gadu. Līdz 1850. gadam ciema galvenā nodarbošanās ir laukkopība.

Taču tad tiek atklātas ogļu raktuves.

Barcika izveidojās apvienojoties diviem ciemiem – Augšējai un Zemējai Barcikai.

Līdz pat 1920. gadam, paralēli ogļu ieguvei, nozīmīgu vietu ciematu dzīvē ieņem agrārā saimniecība.

Šai laikā pilsētā tiek uzbūvēta liela termoelektrostacija.

Esperanto iela

Pirmais (un nozīmīgākais) uzņēmums, vēlākais BorsodChem, tiek dibināts 1949. gadā.

Ungāru tradicionālais Adventes vainags.

Uz jaunajām darbavietām plūst cilvēki no visas Ungārijas.

Pilsētas domes logos Adventes kalendārs.

Pilsētas statusu jaunais administratīvais veidojums iegūst 1954. gadā.

Tad pat tiek anektēts ciems ar nosaukumu Berente.

Šai laikā pilsētā jau ir 11 tūkstoši iedzīvotāju.

Septiņdesmitajos gados Kazincbarcikā ir 30 tūkstoši iedzīvotāju.

Astoņdesmitajos gados ogļu ieguves un smagās industrijas piedzīvo krīzi, kā rezultātā strauji pieaug bezdarba līmenis.

Berentes ciems 1999. gadā atdalās no pilsētas un kļūst par neatkarīgu ciemu.

Pateicoties tam, ka BorsodChem atrodas tieši šai ciemā, nodokļi iet jaunajai pašvaldībai.

Pirmajā stāvā garāžas.

Berente kļūst par vienu no valsts bagātākajiem ciemiem.

Kazincbarcikas pašvaldība dabū milzīgu ‘robu’ savā budžetā.

Riepu māksla, 85. līmenis.

Varētu gaidīt, ka tagad viss būs ļoti slikti, un kādu laiku arī ir.

Sāk strauji samazināties iedzīvotāju skaits.

Bezdarbu, šķiet, īpaši neietekmē, tā vai tā vairums pilsētas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju turpina strādāt rūpniecībā.

Pilsēta depresijas vietā izvēlas krāsas!

Pilsētas dome pieņem lēmumu atdot publisko un dzīvojamo ēku fasādes apgleznošanai.

Ar 2013. gadu ar Šveices iekļaušanas programmas atbalstu, “Darbavietu nodrošināšanas Kazincbarcikā un tās apkārtnē ietvaros” programmas ietvaros pilsētā aizsākas festivāls KolorCity Kazincbarcika. 

Festivāla ietvaros notiek mākslas pasākumi, koncerti, deju priekšnesumi un teātra uzvedumi.

Autobusa pietura.

Pēc programmas pasākums turpinās līdz 2016. gadam ieskaitot.

Tā laikā tiek apgleznotas 30 Kazincbarcikas fasādes.

Tai skaitā notiek renovācijas darbi.

Cita starpā tiek uzstādīti arī vides objekti.

Riepu māksla.

Piemēram, 2014. gada septembrī tiek uzstādīts krāsains ķīniešu drakons.

Kopējais iespaids…
Vārdos neaprakstāms.

Mēs braucām uz bēdu ieleju.

Uz klasisku monoindustriālu pilsētu.

Tas, ka uz bērnudārza vārtiņiem jāliek brīdinājums par smēķēšanas aizliegumu, nav laba zīme.

Šobrīd ‘paputējušu’.

Mēs sagaidījām pelēkus silikātķieģeļu džungļus.

Lodžiju noformējums!

Gan interesantākus, kā pie mums, un ar plānotās pilsētas iezīmēm.

Bet nu… vismaz kaut ko tādu pat, kā Tisaujvaroš.

Ielas salā tiek kaisītas ar šķembu.

Un te mēs nonākam mūsdienīgā, krāšņā pilsētā.

Vienīgā pazīme, kas varētu liecināt par kādu ‘depresivitāti’ ir pilnīgi tukšās ielas.

Cilvēku patiešām tik pat kā nav.

Kazincbarcikas slimnīca. 1969. gads. Arhitekts D. Janoši.

Bet pilsēta ir viegla un gaisīga.

Un pa to ir patīkami pastaigāties. Ir patīkami iet māju pagalmos. Latvijā māju pagalmos iet, ja nav īpašas vajadzības, nekad neiedomātos. Tas arī ne vienmēr ir droši.

Iebraukšana pagalmā aizvērta.

Un ne vien KolorCity ietvaros radītā māksla. Pilsētā ir visai neraksturīga sociālistiskā arhitektūra.

!!!

Protams, ne viss ir perfekti. Pietiek arī neglītumu un dažādu trūkumu.

Uz Ungāriju būtu jābrauc hidrantu kolekcionāriem. Šeit teju katrs hidrants ir atšķirīgs.

Bet nevar jau viss būt perfekti, galvenais ir tas, ka pilsēta strādā pie tā, lai šeit būtu labi.

 

Ózd

Un pēc Kazincbarcikas, šokējoši glītās pilsētas, mēs iebraucam Ozdā.

Vienā no Ungārijas visnabadzīgākajām pilsētām.

Šeit laiks nav vienkārši apstājies.

Ozdā laiks šķiet nomiris.

Regitai pilsēta nepatika.

Man gan likās ļoti interesanta.

Es nevarētu teikt, ka Ozda ir briesmīga, bet dzīvot šeit negribētos.

Melnais karodziņš liecina par to, ka mājā kāds ir nomiris. Vai arī šodien ir Trianonas līguma diena. Bet šodien nav jūnijs, tāpēc drīzāk kāds tomēr nomira.

No otras puses – ja es apmeklētu svešu Rēzekni tādu, kāda tā bija laikā, kad es mērķtiecīgi tajā atgriezos no Rīgas, es noteikti teiktu tieši to pat.

Zināmas paralēles var vilkt.

Tualete pēc 100 pēdām. Jeb cena par apmeklējumu ir 100 forinti? Kāda starpība? Tik un tā tā nedarbojas.

Nu, atskaitot faktu, ka Ungārijā ir samērā daudz daudzstāvu dzīvojamo māju ar 9, 12 un vairāk stāviem.

Un vēl vairāk divu, trīs un četru stāvu dzīvokļu māju.

Latvijā 5 stāvi ir standarts.

Un lai arī pēc iedzīvotāju skaita Rēzekne un Ozda stāv praktiski blakus (atšķiras par vienu tūkstoti), pilsētā sajūta ir pavisam cita.

Rēzekne uz Ozdas fona izskatās pēc mazpilsētas.

Ozda, atšķirībā no dažām citām Ungārijas industriālajām pilsētām, netapa tukšā laukā.

Pirmais Ozdas ciema pieminējums saistās ar 1272. gadu. Ozdas nosaukums cēlies no uz tautas vārda. Uzi bija turkiem radniecība tauta, kura dzīvoja šai apkārtnē 11. gadsimta otrajā pusē. ‘d’ burts galotnē veido deminutīvu. Pilsētas nosaukums ir transformējies – Ouz->Ovzd->Ouzd->Ozd->Divide->Ozd.

Modernā pilsēta izveidojās apvienojoties pilsētām Ózd, Bolyok un Sajóvárkony.

Pilsētā dzīvoja nozīmīgas čigānu un ebreju diasporas.

Vairums ebreju gāja bojā vai emigrēja Otrā pasaules kara laikā. Čigāni joprojām ir šeit. Šobrīd ap 1000 cilvēkiem.

Deviņpadsmitajā gadsimtā pilsētā sāk attīstīties smagā rūpniecība. Pirmā Ungārijā metalurģijas rūpnīca tiek atvērta Ozdā 1843. gadā.

Ap šo pašu laiku pilsētas apkārtnē sākas brūnogļu ieguve.

Galvenās nozares – metalurģija, ogļu ieguve, mēbeļu un tekstila ražošana.

Vēlāk Ozdā tika uzbūvētas vēl vairāki rūpniecības uzņēmumi, tai skaitā – šūšanas un mēbeļu rūpnīcas.

Ja šī būtu pirmā pilsēta mūsu sarakstā, mēs to gan jau uztvertu citādāk, bet pēc Kacincbarcikas – ļoti skumjš skats.

 

Sajópüspöki

Pagaidām pietiek mums Ungārijas un industriālisma, nedaudz jāatpūtina galva dabā. Dodamies uz Slovākiju.

Bánréve

Ungārija no mums atvadās ar pēdējiem baznīcu torņiem.

 

Slovākija

Atgriežamies Slovākijā. Esam ieplānojuši rītdien dabas dienu.

Abovce

Man tomēr interesanti, kāpēc mazās robežpilsētas, ne tikai uz Slovākijas/Ungārijas robežas, ko mums šī brauciena laikā sanāca vērot lielā skaitā, bet arī tepat pie mums, izskatās tik ļoti nožēlojami.

Ungāru pusē gan viss ir vēl sliktāk, taču Slovākija cenšas neatpalikt.

Tāda dīvaina tendence.

Dlhá Ves

Dlha Ves nebija mūsu sarakstā, šai vietā nonācām tikai tāpēc, ka šeit bija apkārtnē lētākās naktsmītnes un nākamajā dienā vēlējāmies apskatīt Karstu nacionālo parku.

Kad ieradāmies šai ciemā, mūs sagaidīja mājas saimnieki – Slovākijas ungāri.

Un tad tikai mēs uzzinājām, ka visa Slovākija gadsimtiem ir piederējusi Ungārijai un daudziem ungāriem Slovākijā ir senču senču mājas, tāpat kā Latvijā – krieviem.

Saimnieki mūs uzņēma sirsnīgi, runāja krievu, poļu, slovāku un nedaudz pat angļu valodās. Uzreiz ielēja “it’s handmade, Slivka“. Tā pļāpājot ‘uz otro kāju’, tad sekoja ‘uz trešo kāju’ un beigās mums nācās atmest domu vakarā pastrādāt. Tā vietā pasūtījām vīzas uz Kaļiņingradas apgabalu.

Un bijām pilnīgā šokā, kad mums vīzas tiešām piešķīra.

30.12.2019 - pirmdiena

Plešivec

Plešivec ir neliels viduslaiku ciems, kuram mums vienkārši sanāca braukt garām. Šodien tas ir kļuvis par tūrisma ciemu, jo šeit atrodas ieejas kādās pazemes upēs vai ezeros.

Alas bija slēgtas, tāpēc mēs braucām tālāk.

Slavec

Kārtējais viduslaiku ciems (šeit viņi visi viduslaiku).

Kādreiz šeit bija paulīniešu klosteris, tad tas tika atņemts un pārvērsts cietoksnī.

Tad nojaukts. Šodien nekas daudz nav palicis.

Toties pilnā sparā rit kalnrūpniecība.

 

Silická Ľadnica

Ledus alu Silicā mums ieteica apmeklēt mūsu ungāru namatēvs ar māti.

Es pieņemu, ka viņi paši nav bijuši, citādi nez vai būtu ieteikuši.

Karsta kritenes iespaidīgas, jā.

Tiem, kam patīk bedres un ģeoloģija.

Pati ala gan bija pilnīga vilšanās.

Pie alas var pieiet, taču iekšā gan ne. Un blakus ir plakāts, uz kura ir redzamas bildes, kā tur izskatās iekšā.

Kādēļ uz šejieni būtu jābrauc, nav skaidrs.

Toties sanāca gara pastaiga dabā. Arī tas labi. Un drons dabūja nedaudz izlidoties.

Silica

Vēl viens ciems, kuram vienkārši izbraucām cauri.

Bet spriežot pēc tā, ka nosaukums dublēts ungāru valodā, ciemā ir nozīmīga ungāru daļa. Slovākijā ir likums, kas paredz, ka ja minoritāte pārsniedz 15%, tās valoda atbilstošajā pilsētā tiek pieņemta par oficiālo. Manuprāt, ļoti humāni.

 

Rožňava

Tieši tāpat kā visas pārējās – viduslaiku pilsēta.

 Veidojusies ap 1200. gadu kā kalnraču pilsēta.

Gemera ekonomiskais un tūrisma centrs.

Nu, vismaz tiek uzskatīta par nozīmīgu tūrisma centru.

Mēs gan īsti nesapratām, ko šeit darīt tūristiem.

Atskaitot ķīniešu tirgu un pārīti viduslaiku ēku, nekā interesanta. Bet apkārt ir karstu reģions, cilvēkiem, kas brauc uz alām šī ir lielākā pilsēta, kur var cerēt naktsmītnes, kādu kafejnīcu vai pat restorānu atrast.

 

Fiľakovo

To, ka Fiļakova ir 13. gadsimta viduslaiku pilsēta, pat minēt nav vērts, sāk rasties aizdomas, ka Slovākijā citādu nemaz nav.

Šeit braukt mums nebija plānots, taču braucot garām Regita pamanīja kontrastu starp paneļmājām un viduslaiku pili.

Tad nu iebraucām apskatīties.

Apmēram šeit sākas un turpinās līdz un nedaudz pāri Ungārijas robežai čigānu biezi apdzīvotas teritorijas.

Skats neaprakstāms un īpaši bildēt arī necentāmies, jo… neomulīgi.

Cilvēki noskranduši, netīri, jaunus cilvēkus visur pavada tādu pašu noskrandušu bērnu bariņi.

Smēķējošas sievietes stāvoklī pilnīgi normāla parādība.

Domāju, ka šeit tūristu varētu būt vairāk kā Rožnavā.

Vismaz mums šī pilsēta bija daudz interesantāka.

Un pilnīgi viennozīmīgi – kolorītāka.

 

Šiatorská Bukovinka

Pirms dažiem mēnešiem bijām Ziemeļīrijā un tur apmeklējām vietu, kas saucās The Giant’s Causeway.

Tur to mārketēja kā Eiropā vienīgo šāda veida dabas veidojumu.

Un te nu mums Slovākijā piedāvā apskatīt vienīgo Eiropā tāda tipa dabas veidojumu.

Mārketēts dabas veidojums tiek ar nosaukumu Akmens ūdenskritums.