Šķiet, ka tas bija otrdien vakarā, kad Regita uzrakstīja un piedāvāja braukt uz Skyforger uzvedumu “Kurbads. Ķēves dēls.” Limbažos. Mana pirmā reakcija bija, ka “nē, man jau pietika Skaifordžera pagājušajā gadā novada dienās”, bet aicinājumu verbalizēju un pie manis kāreiz ciemojās Raivis ar Margitu, un Margita izteica interesi pievienoties, ja gadījumā nolemjam doties. Beigās Regita salauza manu pretestību izsakot iespēju uztaisīt nelielu tripu pa Vidzemi.
Kad manai māsai pienāca laiks precēties, viņa nolēma, ka banāli precēties, kā to dara citi ļaudis Latgalē, ir garlaicīgi, jārīko kau kas priekš sevis, kaut kas romantisks un tikai priekš sevis un lai neviens par to neuzzina. Dundagas pils parkā pavasaros zied vizbules un Aijai tas šķita pietiekoši romantiski, lai organizētu civilo laulības ceremoniju šajā parkā laikā, kad vajadzētu ziedēt šīm pavasara puķēm un visa valsts svin darba svētkus, šādā veidā izvairoties no jebkāda darba. Mēs ar Regitu tikām izvēlēti par lieciniekiem, kuru vienīgais pienākums civilajā ceremonijā ir uzlikt savus parakstus zem jaunlaulāto parakstiem, lai vēlāk varētu liecināt tiesā vai vēl kaut kur, ka šāda savienība patiešām pastāv. Galvenokārt, lai Aijai paliktu dzīvoklis pēc Valtera nāves, cik nu es noprotu. “Īstās” – Latgaliešu kāzas būs jūnijā, bet tagad pasākums četratā ar līgavas kleitu, zāli appīpējušos zagsotāju, fotogrāfu, dusmīgu koklētāju, vizbulēm, kebabiem, rumu un ceļojumu ar dažām atrakcijām divu dienu garumā.
Aizkraukle ir viena no tām pilsētām, kurām regulāri visi brauc cauri, taču, neviens tur nav bijis. Devāmies apskatīt, taču tā arī neatradām neko, kas varētu kaut kādā veidā ieinteresēt – garlaicīga mazpilsēta. Nezinu Aizkraukles bankas stāstu, bet atrodoties pilsētā rodas sajūta, ka tas ir kāds smalks joks. Un jā, gan jau Aizkrauklē ir Aizkraukles bankas filiāle, bet mēs to neatradām.
Šī bija trešā reize, kad apzināti biju Alūksnē. Pirmoreiz biju skolas ekskursijā pamatskolā, kad Bībeles muzejā jautāju, cik maksā konkrētā Bībele, bet man atbildēja, ka „tā nevar tikt novērtēta naudā”. Toreiz es neko nezināju par inventāru un bilanci, tāpēc nevarēju strīdēties, taču argumentēju ar to, ka viss var tikt novērtēts naudā. Es nebiju ne cinisks, ne naudas „sabojāts”, vienkārši es gribēju saprast tās salīdzinošo vērtību, uz ko arī norādīju, ka „visu var novērtēt naudā”, uz ko saņēmu nosodījumu un vīlos cilvēkos, nonācu pie secinājuma, ka pieaugušie ir stulbi un turpinu dzīvot ar šo domu.
Otrreiz Alūksnē bijām rudenī un lietū, ar Regitu un Ingūnu braucām līkumu pa Latviju līdz Valkai, tad nolēmu, ka man jāredz arī Ape, tāpēc devāmies pa Igaunijas pusi uz Api un tad caur Alūksni uz mājām. Alūksnē lija lietus un jau bija tumšs, tāpēc neko daudz apskatīt neizdevās.
Mūsu pirmais nopietnais kopīgais piedzīvojums ar Regitu – divdienu brauciens ar velosipēdiem Kolka – Ovīšbāka, trīs dienu pārgājiens pa Gaujas nacionālo parku un noslēgumā leciens ar gumiju. Bija jautri, mums tik ļoti iepatikās, ka bez piedzīvojumiem ilgāk par dažiem mēnešiem vairāk nevaram izdzīvot.