Kopenhāgena (17.-20.03.2016)

Ceļojuma dienasgrāmata

2016-03-17 09.00.56

17. marts

Lidostā mūs sagaidīja Regita ar Dānijas karodziņiem un uzreiz paskaidroja, ka karodziņi Dānijā ir ierasta lieta un ir katru svinību neatņemama sastāvdaļa. Iegādājāmies biļetes – 3 dienu biļetes vecākiem un viena brauciena man. Vēlāk gan izrādījās, ka staigājot ap 30km dienā mēs ar Regitu tāpat par transporta biļetēm iztērējām tuvu summu tai, kas būtu iztērēta par tūristu biļetēm. Bet nu labi vien ir, man daudz labāk patīk iepazīt vietas kājām, tas dod iespēju redzēt to, kas atrodas starp pieturām.

2016-03-17 09.27.31

Lai nonāktu līdz dzīvoklim, bija jābrauc ar metro un tad jāpārsēžas uz vilcienu. Kopenhāgenā metro līnijas nav īpaši attīstītas, ir kādas četras līnijas, pārējos maršrutus apkalpo vilcieni. Bet tieši šobrīd notiek ļoti aktīva metro būvniecība un visa pilsēta ir sarakta un milzīgas teritorijas nožogotas, jo tur drīz būs metro. Pats metro ir ultramoderns, bez vadītājiem, var sēdēt priekšējā vagonā ar panorāmas logu un baudīt skatu. Skatu pabaudīt arī sanāk, jo metro ļoti bieži iznāk virspusē.

2016-03-17 09.02.57

Es nebiju apskatījies Kopenhāgenas ģeogrāfiju un bija aptuvena izpratne tikai par pašu centru. Es biju domājis, ka lidosta ir ziemeļos un nevarēju saprast, kāpēc mēs tik ilgi braucam līdz dzīvoklim. Izrādījās, ka tieši pretēji – lidosta bija galējos dienvidos, un nākamajā dienā mēs līdz tai gandrīz aizgājām.

2016-03-17 09.49.26

Dzīvoklis izrādījās pie pašas vilciena stacijas. Ieradāmies kādu pusstundu pirms norunātajiem astoņiem un Regitai neizdevās sazvanīt dzīvokļa saimnieci, tāpēc devāmies pētīt apkārtni un meklēt, kur siltumā padzert tēju un sagaidīt astoņus. Tajā pašā mājā no gala izrādījās indiešu restorāns, nedaudz tālāk kaut kādi veikali un Statoila uzpildes stacija kādas mājas pirmā stāva vietā (šādu skatu var redzēt daudzās vecajās Eiropas pilsētās, kur pilsētas centrā uzpildes stacijām nav vietas atsevišķa laukuma ierīkošanai vai arī zeme ir fantastiski dārga, tad uzpildes stacijas tiek ierīkotas izņemot laukā ēku pirmos stāvus). Kamēr Statoilā pirkām bulciņas, Regita vēlreiz uzzvanīja saimniecei un izrādījās, ka viņa visu šo laiku ir dzīvoklī un gaida mūs. Jau pēc minūtēm 10 bijām dzīvoklī. Pirmais jautājums, ko uzdeva saimniece – kādam no jums ir dzimšanas diena? Izrādījās, ka viņa to izsecināja ieraugot karodziņus, un nepaspēja izdomāt, ka nez vai latvieši dzimšanas dienās rotā māju ar dāņu karodziņiem.

2016-03-19 09.59.16

Atradām tēju un kafiju un ātri apēduši bulciņas ar tēju pametām vecākus atpūsties un devāmies uz Regitas kojām atdot braukšanas karti un paņemt šādas tādas mantas. Vienojāmies, ka tiekamies divpadsmitos Assistens kapos. Mums bija ieplānots, ka līdz tam laikam ir jātiek līdz kojām, jāapskata Grudsviga baznīca Bispebjerg rajonā un tad varam doties uz Assistens kapsētu. Regita pa ceļam bija ieplānojusi arī Superkilen parku.

Scan10029

Kojas izrādījās visai tuvu, bet līdz Grundsviga baznīcai gan sanāca gabaliņš ko iet. Baznīca izrādījās ārkārtīgi iespaidīga un ar savu masīvumu nedaudz atgādināja Avinjonas cietokšņkatedrāli. Milzīga būve uzcelta par godu izcilam 19. gadsimta dāņu priesterim, rakstniekam, baznīcas dziesmu autoram, skolotājam un politiķim Nikolajam Frederikam Severīnam Grundsvigam. Baznīca uzcelta divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Principiāli tika izmantoti tikai vislētākie izejmateriāli – tie paši ķieģeļi, no kuriem tika būvētas vienkāršo pilsētnieku mājas, šādā veidā parādot metamorfozi kā kaut kas vienkāršs pārtop grandiozā Dieva slavinājumā. Sākotnēji baznīca (par baznīcu to grūti nosaukt, jo pēc izmēriem tā ir katedrāle, ja nekļūdos, ne tikai pēc ārējiem izmēriem un grandiozuma, bet arī pēc sēdvietu skaita Kopenhāgenas katedrāle ir mazāka) tika celta vietā, līdz kurai pilsēta vēl nebija atnākusi – tukšā kalnā. Bet drīz vien apkārt izveidojās vesels rajons.

Scan10030

Kad nonācām līdz baznīcai iekšā mūs neielaida, jo notika bēres. Kalpotāji norādīja uz sarkano aplīti pie ieejas, kurš norāda uz to, ka baznīcā iet nedrīkst. Kamēr gaidījām, kad varēs tikt iekšā, aizgājām uz tuvējiem kapiem. Priekšā bija veca dīvaina Panteona formas ēka, kurai aizmugurē atradās veca ēka ar augstu skursteni, kuru noturēju par krematoriju. Panteona ēka izrādījās, kalpo nevis kā atvadu zāle, kā es biju nolēmis, bet gan kā moderno deju studija. Aiz šīm ēkām pletās milzīgie Bispebjergas kapi.

2016-03-17 10.23.52

Kapos vienā sekcijā iepatikās doma – uz katras kapa kopiņas bija iestādīts koks. Kapi simetriski, lakoniski, bez lieliem pieminekļiem, miljoniem ziedu un citām ārišķībām. Celiņu krustcelēs tabulas ar kapu shēmām ar numuriem, lai var ātri atrast vajadzīgo. No ziediem dažviet bija ierakti zemē puķupiediņi ar narcisēm vai citām pavasara puķēm.

Scan10031

Kad atgriezāmies pie baznīcas, tajā jau varēja tikt iekšā, bet kā jau parasti ar luterāņu baznīcām – ja arī eksterjers ir nepārspējams, interjers ir izteikti lakonisks un ē.. garlaicīgs… iespaidīgākais, kas tur bija – milzīgās ērģeļu taures. Izrādās, ka viena no tām ir lielākā ērģeļu taure Skandināvijā. Augstie griesti un augstie šaurie logi, protams, rada svinīgu sajūtu, bet tik un tā ilgāk par dažām minūtēm uzturēties būtu garlaicīgi, tāpēc devāmies tālāk. Mums bija jānonāk Norrebro, bet man gribējās apskatīties, kas tie par ezeriem un parkiem tālāk uz priekšu, tā nu mēs devāmies ar nelielu līkumu un nonācām pie piemīlīgiem ezeriņiem, briežu barotavām un es pat pakoķetēju ar zosi (tā nebija vienīgā zoss, ar kuru man sanāca koķetēt Kopenhāgenā šajās dienās). Tālāk devāmies ar līkumu tālāk un pēc kāda laika iešanas konstatējām, ka visu laiku ejam gar augstu žogu, kuram otrā pusē acīmredzami ir kapi. Tad nu nolēmām, ka ja parādās kāda sprauga, jāmēģina tikt iekšā un redzēt, kas tad tur ir. Šāda izdevība radās un nonākuši iekšā, atkal bijām kapos, tikai šoreiz ar milzīgiem seniem kokiem un kapu kopiņām, kas jau nedaudz vairāk līdzinājās mūsu platuma grādiem. Šeit pakoķetējām ar vāverēm un devāmies tālāk, meklējot izeju, kuras nebija. Arvien tālāk devāmies virzienā, kurš jau ieliecās pretējā virzienā mūsu vēlamajam un kad beigās tikām laukā no kapiem, bijām pie Grundsviga baznīcas. Izrādījās, ka pēdējo stundu mēs tepat vien apkārt riņķojām, un kā izrādījās vēlāk, tad kapi, no kuriem mēs izgājām, bija tie paši, kuros iegājām pirms tam izejot no baznīcas un dodoties uz dīķiem, tikai daudz vecākā un ar žogu apjoztā daļā.

2016-03-17 11.47.09

Tālāk jau gāja raitāk, devāmies pa taisno, nevis „ejam šitā, man patīk ieliņa”, un tālāk jau mums ar ceļa atrašanu veicās labāk. Pa ceļam arī nopirkām pagaršot, pēc kā garšo tipiskas dāņu sviestmaizes, kas te teju nacionālais ēdiens. Bija ok, bet dārgi un maz. Pēc kādas stundas nonācām Superkilen parkā, kas, kā Regita skaidroja, simbolizē to, ka Norrebro rajons ir multinacionāls, te dzīvojot visdažādāko tautību pārstāvji un tāpēc parks ir veltīts dažādībai.

2016-03-17 12.01.47

Pirmais, ko es pamanīju, bija Toledo vērsis, aiz viņa atradās tipisks portugāļu soliņš. Viss parks sastāvēja no visdažādākajiem atšķirīgu kultūru artefaktiem.

2016-03-17 12.02.16

Izgājuši parku nonācām Assistens pievārtē. Assistens ir kapi, kuri 18. gadsimtā tika izmantoti galvenokārt nabadzīgo iedzīvotāju un bezpajumtnieku apbedīšanai, taču pēc tam, kad kāds nozīmīgs dāņu ierēdnis un rakstnieks izteica vēlēšanos atdusēties kopā ar dzīves pabērniem un šādi iedibināja tradīciju.

Scan10032

Drīz vien Assistens kļuva par elitāru kapsētu, kura tiek izmantota joprojām, un cik nu var noprast, nabadzīgos pilsētas iedzīvotājus arī šeit turpina apbedīt, bet par to es neesmu pārliecināts. Kapsēta ir viens no Kopenhāgenas populārākajiem tūristu apskates objektiem, paši dāņi to izmanto kā parku – nāk palasīt grāmatu, ved pastaigā suņus, rīko piknikus ar bārbekjū, sauļojas (Regita solīja, ka šeit arī kailas meitenes sauļojoties, meklēju… neatradu.. laikam tomēr gaisa temperatūra ap 7 Celsija grādiem bija par iemeslu), un citādi bauda dzīvi starp mirušajiem.

2016-03-17 12.37.30

Hanss Kristians Andersens savulaik rakstīja par to, ka viņam ļoti patīk pastaigāties kapos, un ka tos nav jāuztver ar negatīvi. Jā, Andersena kaps arī šeit ir. Mēs atradām Nila Bora, Andersena, Kirkegora un mazpazīstamāku, bet still pazīstamu ļaužu kapus. Arābiska paskata cilvēku pūlis bija okupējis kādas reperes kapu. Uz Andersenu un Kirkegoru bija pat norādes. Kā jau pierasts Eiropas vecajos kapos, bija visai daudz arī alķīmiķu, masonu un citu zīmju tulku kapu vietas. Te bija pat neliels aplociņš ar norobežotiem pareizticīgo kapiem un runā, ka kaut kur arī katoļi esot atrodami.

2016-03-17 13.14.31

Vecāki kapos bija jau vairākas stundas, mēs viņus satikām pie ieejas nokavējuši nieka 40 minūtes. Viņi devās laukā, mēs apskatīt kapus. Visai savdabīgi. Frīkaino kapu pieminekļu kolekciju būtu jāsāk tieši šeit, un jāatzīst, ka dāņiem ar melno humora izjūtu viss ir kārtībā. Samulsināja kapu pieminekļi ar vienu vienīgu uzrakstu Fred. Par pirmo pasmējāmies, par nākamo aizdomājāmies, bet kad izrādījās, ka tādu ir daudz, nācās pārbaudīt. Izrādījās, ka „fred” dāņu valodā ir miers.

2016-03-17 13.02.39

Ļoti patika, ja es šeit dzīvotu, domāju, ka arī gan jau izmantotu, kā parku, jo tieši kā parks Assistens kapi ir lieliski. Nu, varbūt vienīgi tūristi varētu kaitināt.

2016-03-17 13.03.43

Izstaigājuši kapus sameklējām vecākus un devāmies meklēt, kur varētu kaut ko paēst, bet tā kā prasība bija zupa, neko neatradām, mārketā nopirkām kaut kādus gatavos ēdienus vecākiem un bageti un remulādi, vienojāmies, ka kamēr labs laiks, varētu izbraukt pa kanāliem ar kuģīti, tāpēc tiekamies Kongens Nytorv. Iesēdinājuši vecākus autobusā devāmies ceļā, pa ceļam graužot bageti un ķēpājoties ar remulādi. Pa ceļam apmeklējām Regitas fakultāti, kura izrādījās veca hospitāļa ēkā pretī botāniskajam dārzam. Redzējām arī smieklīgu goda sardzes maršēšanu pie Rosenborgas pils.

2016-03-17 14.23.13

Satikušies ar vecākiem, kuri bija paspējuši ne tikai apēst savu maltīti, bet pat apmeklēt kādu centra suši bāru, devāmies meklēt laivu, kas mums parādīs Kopenhāgenu. Pa ceļam arī apskatījām velonomas variantus un puika no velonomas kvartālu skrēja mums pakaļ, lai pateiktu, ka tas, ko mēs meklējam, viņam tomēr ir. Tomēr vēlāk šo opciju tā arī neizmantojām.

2016-03-17 14.55.44

Ja kaut kur gadās turēt rokās Kopenhāgenas tūrisma bukletu vai atklātnīti, tad ar 80% varbūtību tur būs attēlota nāriņa vai krāsainās mājas Nyhavn kanāla krastā. Jaunā osta ir viens no nozīmīgākajiem tūristu apskates objekiem, jo 1) līdz Grundsviga baznīcai reti kurš atrod, kā nokļūt; līdz nārai iet milzīgs daudzums dažāda sauszemes un ūdens transporta, jābūt idiotam, lai līdz tai nenokļūtu, bet Nyhavn atrodas pašā visa centrā; 2) krāsainas mājiņas, jēj; 3) veci buru kuģi (vai vismaz replikas), romantiski; 4) HKAndersena māja; 5) laivu ekskursijas, kas var būt tūristiskāk?

Scan10033

Laiva izrādījās liela zema plakandibena laiva, kura knapi varēja parāpot zem dažiem tiltiem un vienā vietā bija visa smagi izgriezties, kad kanāls pagriezās asā leņķī. Neskaitīju vietas, taču kādas 50 noteikti bija. Brauciens izrādījās fantastiski garlaicīgs un ja kāds plāno apmeklēt Kopenhāgenu un apsver domu apskatīt pilsētu no ekskursiju laivas, es neiesaku.

2016-03-17 14.56.15

Un mani arī nokaitināja tas, ka bija gids un tas, ka viņš runāja un tas, ka viņš runāja trīs valodās – dāņuangļuvācu, tieši šādā pēctecībā ar vienādu akcentu, absolūti nenodalot vienu no otras, neizmantojot ne punktus, ne komatus, un bija ļoti jāieklausās, lai saprastu, kurā valodā viņš runā konkrētajā brīdī. Nu un no tā, ko varēja saprast, neko interesantu viņš tāpat nestāstīja. Gids bija drausmīgs, bet arī pats brauciens ļoti garlaicīgs. Mēs neaizbraucām līdz galam, izkāpām pie pirmās piestāšanas Slotsholmen salā, redzējuši jauno operu, noliktavu mājas, nāras dibenu, bronzas Dāvidu, n-tos baznīcu torņus, un Kristianshavn fragmentus.

2016-03-17 16.06.05

Pavisam nedaudz pariņķojuši devāmies uz Christiansborg pili, kas dāņiem kalpo par Parlamenta ēku. Tur varēja tikt tornī bez maksas, ko mēs arī izmantojām un izbaudījuši panorāmas skatu turpmākajās dienās nekur nemaksājām, lai varētu uzkāpt kādā kārtējā tornī un redzēt panorāmu.

2016-03-17 16.44.38

Pēc panorāmas baudīšanas devāmies uz apaļo torni, taču es tur biju bijis, pārējiem nebija pārāk interesanti, tāpēc nolēmām nemaksāt un doties mājās.

2016-03-17 16.28.14

Pavadījām vecākus uz metro un piekodinājām, lai sapērk pārtiku un gaida mūs ar vakariņām, un paši devāmies atkal caur kojām uz dzīvokli. Kojās Regita salasīja mantas vešanai uz Rēzekni un pa dienu nostaigājuši 32km pēdējiem spēkiem ievēlāmies dzīvoklī.

2016-03-17 17.32.19

18. marts

Vienojāmies, ka tiksiemies ar vecākiem Okeanārijā ap divpadsmitiem un devāmies. Sākumā izgājām fragmentiņu no Kastellet un devāmies aizpildīt manu čeklistu ar nāriņu. Un labi, ka tā, jo gan pa ceļam uz to, gan no tās, bija burvīgas lietas. Pirms pašas nāriņas bija burvīgs piemineklis, kurš personīgi man patika ievērojami vairāk, par nāriņu.

2016-03-18 09.06.53

Neskatoties uz to, ka bija kādi deviņi no rīta, pie nāriņas jau bija tūristi, kuri apkrāvušies ar selfī stikiem aktīvi ar to bildējās.

2016-03-18 09.09.08

Devāmies tālāk garām Kasellet un izgājām pie Gefionas strūklakas un Svētā Albāna anglikāņu baznīcas.

2016-03-18 09.15.38

Tālāk devāmies garām milzīgam bronzas Dāvidam caur Amalie parku, uz Marmora baznīcu, kurā mēs netikām iekšā, jo tā vērās vaļā desmitos un apskatījām arī blakus esošo mistisko Aleksanda Ņevska pareizticīgo baznīcu, kurais visi krusti bija romiešu un viens no tiem piedevām – vītais.

2016-03-18 09.28.16

Vienīgais, kas jau pa gabalu liecināja, ka mums pretī ir tomēr pareizticīgo banīca – zelta kupoli.

2016-03-18 09.39.18

Tālāk devāmies gar Kongens Nytorv, pāri Christianshavn, uzmetot īsu skatu Mūsu Pestītāja baznīcai, uz Amager. Šeit iešana kļuva vienmuļāka, jo bija visai maz interesantu lietu, ko redzēt, vienkārši viena gara nebeidzama iela, kura stiepjas veselu mūžību. Vienā vietā Regita piebremzēja un paziņoja, ka šeit es varu iečekoties, jo šeit atrodoties veikals, par kuru mēs savulaik diskutējām un es biju pārliecināts, ka viņš pastāv jau gadus trīs, bet izrādījās, ka pavisam nesen atvērts. Veikals Wefood, kurā var iegādāties produktus ar beigušos derīguma termiņu. Interesanti bija tas, ka izrādījās, ka tas pieder baznīcas organizācijai.

2016-03-18 10.33.48

Tā nu gabalu gājuši beidzot izgājām pie jūras uz Amager Strand Stein strēles, kura bija nosēta ar fortiem. Pa šo strēli mēs nonācām līdz okeanārijam un izrādījās, ka vecāki kāreiz nupat beiguši istaigāt okeanāriju un plāno sākt garlaikoties. Tā nu mēs devāmies iekšā un vecāki devās uz centru meklēt interesantumus, vienojāmies, ka tiekamies sešos pie Operas, jo šovakar ejam klausīties Figaro Kāzas.

2016-03-18 11.27.55

Okeanārijs bija visai interesants, taču ne uz pusi ne tik interesants, kā bija Lisabonā.

Scan10037

Kas pārsteidza un fascinēja – pirmkārt, bija daudz saldūdens akvāriju, ieskaitot akvārijus ar zivīm, kuras raksturīgas Dānijas upēm un ezeriem. Otrkārt – visi akvāriji bija visai duļķaini, salīdzinot ar sterilajiem Lisabonas akvārijiem, šie izskatījās tā, it kā vispār netiktu tīrīti un tajos cenšas radīt to pašu piesārņojuma fonu, kas ir normālajā dzīves vidē, par to liecināja arī dažādi plastmasas priekšmeti, metāla un koka atlūzas, ķēdes, u.c. Trešā lieta – izglītojošā komponente, šeit pastāvīgi notiek izglītojošās programmas – apmēram reizi pusstundā ir lekcijas, kur kaut kas tiek stāstīts un demonstrēts. Lisabonā tas arī bija, bet ne tik izteikti. Tas, kas nedaudz pārsteidza, un varētu pat teikt, ka nedaudz šokēja, kā bērniem tiek pasniegtas lietas. Nāve šeit nav tabu, to mēs jau nopratām kapos, taču šeit bērniem tiek demonstrēta, piemēram, kalmāra sekcija, izglītojošajā programmā par ūdriem, bez tā, ka ūdram ir jāstājas uz pakaļkājām un jādod ķepa, bērniem tiek demonstrēts ūdra galvaskauss un piedāvāts paglāstīšanai ūdra kažociņš. Tas likās nedaudz spooky, bet jā, mums – latviešiem nāve ir tabu un bērni nezina, ka dzīvnieciņi mirst. Vecāki beigtā kāmīša vietā nopērk jaunu un bērns pat neuzzina, ka tas ir cits. Bez tam bija iespēja arī apgrābstīt jūras dzīvnieciņus, kuri kustas pietiekoši lēni, lai bērni tos varētu noķert – jūras anemones, krabji, jūras eži (vai kaut kas viņiem līdzīgs), jūras zvaigznes, kaut kas līdzīgs butēm, kas rokas smiltīs un citas dīvainas radības. Dzīvnieciņus var aptaustīt un paņemt rokās, taču nedrīkst darīt sāpīgi.

2016-03-18 12.53.21

Okeanārijā bija telpa, kur atnākušie velk laukā savus lančboksus un ietur maltīti. Mēs izmantojām šo iespēju un arī apēdām savas līdzpaņemtās maizītes. Nekādas kafejnīcas vai restorāna, cik nopratu, pie okeanārija nebija. Un lančboksi, cik nu var noprast, dāņiem ir absolūti neatņemama dzīves sastāvdaļa. Dāņi ēd sviestmaizes, aukstas, un jūtas par to labi un pareizi. Tādam normālam vidusmēra latvietim, kuram vajag siltus mīcītus kartupeļus un kotleti pusdienās, šeit nejustos komfortabli, bet man ļoti patīk.

2016-03-18 12.55.14

Ūdri, kuru dēļ es gāju uz okeanāriju, bija aiz bieza un saskrāpēta stikla un baigi švaki apskatāmi, kas radīja vilšanos, taču bija daudz aktīvāki, kā ūdri Lisabonā, kuri pārsvarā slinki gulēja uz muguras, tikai pa brīžam kaut ko pagraužot. Šie taisīja akrobātiskus trikus gan zem ūdens, gan uz saliņas, kur viņi var izlīst. Lisabonā ūdriem izlīšana no ūdens, šķiet, vispār nebija paredzēta opcija. Tā nu – jauki, bet šarmantais mīlīgums smagi cieta no tā, ka īsti labi apskatīt viņus nevarēja.

2016-03-18 12.52.17

Šeit tomēr bija kaut kas, kas nebija Lisabonā, kas man ļoti patika – tropu istaba, pilna ar tropiskiem putniem, krāsainiem tauriņiem, kuri neveikli planē deguna galā, dažādām vardēm un hameleoniem un pat pundurkrokodilu un boa konstriktoru. Akvārijos dzīvoja viss kas interesants, bet lielāko uzmanību piesaistīja akvārijs ar tūkstots piraņām un akvārijs, kurā bija kaut kas, par kā eksistenci es nezināju. Arapaimas ir lielākās Dienvidamerikas saldūdens zivis un sasniedz trīs metru garumu. Tās elpo skābekli no gaisa un barojas pārvarā ar visādiem sīkiem ūdens dzīvnieciņiem īpašā veidā radot vakumu un iesūcot visu, kas ir apkārt, ūdeni izvadot pa žaunām, bet garšīgo apēdot. Arapaimām ir lielākās pasaulē zvīņas – līdz sešu centimetru diametram un nav muguras spuras, tāpēc no augšas izskatās visai dīvaini. No sāna izskatās biedējoši. Akvārijā nebija lielākie eksemplāri – metrs pusotrs – divi, taču tāpat izskatījās visai biedējoši. Kopā ar arapaimām bija arī paku, zivis, kuras izskatās, kā piraņas un var dzīvot kopā ar piraņām, jo arī pašas piraņas nezina, ka tās nav piraņas, bet šīs milzīgās zivis pārtiek pārsvarā no augu valsts barības.

Kad okeanārijā apnika būt, devāmies uz Kristiāniju. Pa ceļam nokļuvām Wefood veikaliņā, kurš beidzot bija vaļā (vērās vaļā trijos) un es pārliecinājos, ka patiešām pārdošanā ir produkti ar beigušos derīguma termiņu. Cenas bija lētākas, kā normāli Dānijā, taču joprojām dārgākas, kā Latvijā normāliem produktiem. Nopirkām divus smūtijus un čili piparu džemu, kuru turpmāk sanāca izbaudīt un atzīt par gana labu esam.

2016-03-18 16.07.39

Mani Kristiānija nekad nav interesējusi un tāpat, kā ar nāru, devos Regitai līdzi, lai redzētu pasaulē populārāko freestate tikai tāpēc, lai ieliktu ķeksīti, ka esmu redzējis. Vispār man visas hipiju, brīvdomātāju, zāles pīpētāju, skvoteru un citu dzīves pabērnu komūnas vienmēr ir izraisījušas ne vairāk par vieglu nožēlu, sešdesmitajos gados es dzīvojis neesmu un īpašas nepieciešamības cīnīties par liberāliem ideāliem nekad nav bijis, tāpēc šādus cilvēkus pārsvarā esmu uzskatījis ne tik daudz par dumpiniekiem un cietējiem – cīnītājiem par savu taisnību, bet par neveiksminiekiem.

2016-03-18 16.09.46

Kristiānijas pievārtē mūs sagaidīja zoss, ar kuru mēs tā labi pakoķetējām. Pretējā krastā, kur jau bija pavisam Kristiānija, bija milzīgs jaunu cilvēku pūlis, kas sēdēja un gulēja zālītē, pīpēja, dzēra alu un nodarbojās ar kaut kādu akrobātiku, tai skaitā arī virves staigāšanu.

Scan10185

Pagājām garām puisim ar skrituļdēli, kurš ērti iekārtojies uz soliņa smēķēja, dzēra alu un lasīja Stepes vilku. Tālāk kļuva interesantāk un man sāka patikt, parādījās mājas.

2016-03-18 16.16.40

Mājas bija interesantas. Pirmkārt – neformālas, ar daudz dažādiem vajadzīgiem un nevajadīgiem elementiem, memorabilijām, plīša un gumijas rotaļlietām, karodziņiem, ziediem, līdzīgiem veidojumiem, kā var redzēt pie mums laukos, kur zeļ un plaukst riepu otrās dzīves – dekoratīvā izmantojuma kultūra, un tamlīdzīgas šizofrēniskas lietas.

Scan10186

Kristiānijas dzīvojamajā daļā manai sajūsmai nebija robežu.

2016-03-18 16.34.59

Es vienmēr civilizētajās valstīs jūsmoju par atkritumu kaudzēm, bezpajumtniekiem, un citām neraksturīgām lietām.

Scan10188

Pakāpeniski tuvojoties Zaļās gaismas rajonam cilvēku kļuva arvien vairāk, sāka parādīties vietas, kur uz uzticēšanās principu tiek tirgotas atklātnītes (atstāj naudu bundžiņā, paņem iepatikušos), drīz sāka parādīties cilvēki tūristi, tad cilvēki maskās, zīmes, kas aizliedz bildēt un skriet, tad būdiņas, no kurām kūpēja marihuānas dūmi un, kur dziļumā sēdēja tirgotāji maskās.

Scan10191

Šo daļu mēs izgājām visai ātri, jo man nebija īpaši interesanti, piedevām uzturēties vietā, kur nedrīkst skriet, īpaši ilgi negribas, tālāk bija normāls tirdziņs, kur tūristi atstāj naudu par bongiem, lētām īsta sudraba rotaslietām, pakistānas rokām austajiem lakatiem un rokassomiņām un citām, šādos ielas tirdziņos neiztrūkstošām lietām.

2016-03-18 16.30.04

Mēs arī atstājām naudu un devāmies atpakaļ, kā vēstīja zīme, uz Eiropas Savienību (lai kā nu ļaudis ES kritizētu – modes lieta – man tomēr vienmēr ļoti patīk atgriezties Eiropas Savienībā, es tur kā mājās jūtos :D).

2016-03-18 16.49.16

Mums vēl bija palicis nedaudz laika, tāpēc es izteicu vēlēšanos apskatīt vietu, kuru iepriekšējā dienā biju pamanījis un gribēju apskatīt tuvāk.

2016-03-18 16.51.16

Tas bija stikla kupols blakus Melnajam dimantam jeb bibliotēkai. Pa ceļam uz šo vietu iegājām arī Melnajā Dimantā, taču tas ne īpaši atšķīrās no Kurzemes Dzintara, galvenā atšķirība, ka šis ir kantains un melns, tas apaļš un oranžs.

2016-03-18 17.20.44

Manis ievērotā celtne izrādījās eko kafejnīca – oranžērija. Tajā auga koki un palmas un viss runāja par ekoloģisko domāšanu, recycling, un citām mūžīgajām vērtībām. Visai omulīga vieta, kur notiekot arī dažādi sabiedriski pasākumi, lekcijas, koncerti, u.t.m.l. No turienes izgājām caur vecās bibliotēkas dārzu, kurš izrādījās visai grandiozs un neapdzīvots.

2016-03-18 17.28.02

Operā mēs nonācām pirmo reiz pirms vecākiem. Sistēma bija aptuveni sekojoša – stundu pirms izrādes sanāca milzīgs tautas pūlis, ka visiem vestibilā nebija vietas un vienkārši stāvēja rindā pie ieejas. Divdesmit minūtes pirms izrādes ieejas tika atvērtas un pūlis izplūda pa saviem stāviem, katrā no kuriem bija garderobes, kur bez pieskatīšanas un numuriņiem tika atstātas mantas un virsdrēbes un turpināja drūzmēties ap ieeju zālē. Kādas desmit minūtes pirms izrādes varēja iekļūt zālē un ieņemt savas vietas. Cilvēki uz operu nāk ģerbušies casualy un pat bija daži īpatņi sporta biksēs, un viena meitenīte garās zeķēs, svārkos, kuri varētu būt vienkārši josta, un visādi citādi visai impozanta, uzreiz sacēla kājas uz sēdekļa un tā arī visu izrādi nosēdēja. Man tieši apakšā sēdēja, un bija interesantāka par izrādi, tāpēc viņu es vēroju vairāk.

2016-03-18 18.15.26

Izrāde bija modernizēta. Ļoti modernizēta, un lai arī visai kvalitatīva, cik nu es varēju spriest, taču visai garlaicīga. Pēc pirmā cēliena mēs ar Artūru aizgājām mājās, atstājot dāmas skatīties līdz galam. Pa ceļam nopirkām pārtiku un gaidīdams sievietes mājās, apdeitoju dienu feisbukā, nedaudz pastrādāju un sagatavoju vakariņas.

19. marts

Iepriekšējās divas dienas sāpīgi atsaucās uz kājām. Tomēr bez treniņa divas dienas pa 30 km ir visai daudz. Šodien dodamies uz briežu dārzu ar vilcienu, jo kājām iesim līdz vakaram.

2016-03-19 14.15.46

Briežu dārzs bija milzīgs. Patiešām milzīgs. Ja nemaldos, 170ha. Pagājām garām vecākajam pasaulē atrakciju parkam, kurš mūs, protams, absolūti neinteresēja, un devāmies meklēt briežus. Pēc pāris kilometriem uzbridām stirnu baram, taču es nomierināju Ingu, ka redzēsim vēl daudz briežu, tāpēc īsti brikšņos līst, lai tos nobildētu jēgas nav. Un turpmākās stundas mēs vairāk neredzējām neko, kas liecinātu par briežu klātesamību šajā parkā. Taču pēc kāda laika staigāšanas uzdūrāmies medību pilij. Tur es uzzināju, ka šie kopš kaut kāda 16. vai 17. gadsimta ir karaliskie medību meži un šī – karaliskā medību pils, kura, cik varēja noprast, joprojām pieder karaliskajai ģimenei. Te pabijuši daudzi Kristiāni un kopš Kristiāni pārstāja šeit medīt, tika ierīkots parks, kur dāņi var braukt ar ģimeni, baudīt neskartu dabu (un daba šeit patiešām ir ļoti maz skarta) un pat pabarot briežus ar līdzpaņemto maizīti. Nu, kā vēlāk izrādījās, atšķirībā no Arhusas briežu parka, šeit īsti no rokām lopiņi tomēr baidās ēst.

2016-03-19 11.49.21

Tā nu mēs neatraduši briežus, bet nostaigājuši krietnu gabalu, ieraudzījām vilcienu un devāmies uz to. Tieši pa maršrutam izrādījās arī parka vārti. Tur bija kāds skrējējs, kurš ieraudzījis, ka es pētu karti, pajautāja, vai var palīdzēt.

Scan10195

Teicu, ka meklējam briežus un vai nav kādas pulcēšanās vietas, uz ko viņš atbildēja, ka nav, taču briežus redzējis šeit divās vietās šodien, lai mēs uzmanīgāk skatamies zem kokiem, viņus bieži vien esot grūti pamanīt.

Scan10196

Tā nu nolēmām, ka neiesim līdz stacijai pa ārpusi, labāk iesim pa iekšējo daļu ar cerību, ka tomēr izpildīšu solījumu Ingai, ka vēl būs daudz briežu un varēs nobilēt. Pa ceļam bija daudz milzīgu žuburainu ozolu un kādā vietā, ar dīķīti mēs apsēdāmies papusdienot.

2016-03-19 12.05.47

Apēdām līdzpaņemtos rīsus ar tunci un paralēli šķīrāmies no visas maizes, ar kuru varētu pabarot briežu bariņu. Jā, tieši tā, divas pīles apēda visu mūsu līdzpaņemto maizi.

Scan10201

Paēduši un labsirdīgi devāmies tālāk uz izeju un pēkšņi pamanījām tālumā briežu baru. Artūrs devās uz izeju, bet mēs trijatā – medīt briežus. Izrādījās, ka tur ir barotavas (tieši tas, ko es meklēju kartē) un miljons briežu. Nu labi, es nedaudz pārspīlēju, bet esmu pārliecināts, ka bija vairāk par simtu. Te bija divas šķirnes, kuras es neatšķiru – vieni nedaudz lielāki ar lieliem alņiem līdzīgiem ragiem, varētu būt dambrieži un mazāki ar maziem smieklīgiem radziņiem, par kuriem man nav ne mazākās nojausmas, kas tie varētu būt.

2016-03-19 13.06.24

Pirmie bija ļoti daudz un ļoti tramīgi, bet otrie nāca visai tuvu, pozēja un bija visai viesmīlīgi. Gan vieni, gan otri ik pa laikam slinki badījās viens ar otru vai ar blakus esošajiem kokiem. Tā nu viņi tur ar ragiem saķērušies dancoja, vai arī stāv viens otram pretī un ik pa laikam slinki saduras arragiem, pastāv, atlaiž, pastāv, un tā, kamēr viens neaizslāj projām, tad ir jāmeklē jaunu partneri.

2016-03-19 12.22.26

Kad brieži bija no sirds sadokumentēti, devāmies projām. Artūru atradām sēžam jūras krastā.

Scan10207

Vilcienā nonācām vagonā, kurā bija norādīts, ka tajā ir jāizturas klusi, nedrīkst runāt pa telefonu un vispār labāk nerunāt. Neko līdzīgu agrāk nebiju redzējis.

Scan10208

Mūsu mērķis bija Nacionālā galerija jeb SMK. Galerija bija absolūti bez maksas, tajā bija burvīga franču deviņpadsmitā gadsimta un agrīnā divesmitā gadsimta kolekcija. Tik daudz Matisa darbu vienuviet es laikam nebiju redzējis. Bija arī Modiljāni, Pikaso, Ležē un viss kas cits ļoti interesants. Bija šis tas interesants no Eiropas mākslas, teiksim, El Greko, Rubenss, visai daudz holandiešu, ieskaitot manu mīļāko holandiešu ainavistu Jēkabu Reisdālu. Dāņu māksla nebija tik ļoti interesanta, kaut gan bija arī šeit šis tas interesants. Es cerēju vairāk kaut ko no Skāgenas mākslinieku darbiem redzēt, bet tur laikam jābrauc uz Skāgenu. Modernā dāņu māksla izrādījās visai sāpīga.

Scan10209

Muzejā pretēji saviem principiem netērēt naudu par mākslas grāmatām, nopirku veselas trīs un jūtos ļoti apmierināts ar pirkumu – visas viena formāta visai kvalitatīvas Tašena grāmatas par deviņpadsmitā gadsimta erotisko fotogrāfiju, erotisko mākslu un fotogrāfijas vēsturi.

2016-03-18 17.01.52

No muzeja izgājām gar Rozenborgas pili, atvadījāmies no vecākiem un nopirkuši bekerejā svaigu maizi un kaut kādas kūciņas, devāmies mājup. Rīt no rīta reiss uz Kauņu un rīt vakarā jau būsim mājās.

Novērojumi un pārdomas par Kopenhāgenu, Dāniju un dāņiem

2016-03-18 17.35.31

Visvairāk Dānijā mani mulsina dāņi. Tā ir kāda man absolūti nesaprotama nācija. Iespējams, ka ja kādu laiku padzīvotu Dānijā, gan jau viss kļūtu vienkāršs un saprotams, taču pagaidām dāņi priekš manis ir viena liela mistērija. Dāņi ir slaveno vikingu pēcteči, kādreiz piekrastē dzīvojošie mūsdienu angļu priekšteči uz savām baznīcām rakstīja „Domine, libera nos a furore normanorum” un mūsdienās ļaudis, kuri ir papētījuši vēsturi padziļinātāk joko, ka tik pat labi šo frāzi varēja pabeigt ar vārdiem „sed praespere, domine, a humore eorum”. Neapvaldāmie vikingi visos raisīja tādu paniku, ka vārds „vikings” iegāja apritē un pat paši skandināvi sāka savus senčus saukt par vikingiem (gan vairāk tūrisma uzlabošanai, bet still), lai arī ar laupīšanu nodarbojās, ja nemaldos, procenti 10 dāņu. Dāņu priekšteču pamatnodarbošanās tomēr bija zemkopība un šajā ziņā maz kas ir mainījies, dāņi, neskatoties uz to, ka ir viena no attīstītākajām un „laimīgākajām” tautām pasaulē, joprojām veiksmīgi nodarbojas ar zemkopību un lopkopību.

Kā es to redzu no sava, gan visai šaurā skatu punkta – mūsdienu dāņi ir karaliste, ar ievērojamu banīcas iesaistīšanos sociālajā dzīvē, valsts pārvalde sliecas uz sociālisma pusi, bet dāņu domāšana – ultraliberāla. Atļauts šeit ir viss, kas nav aizliegts, un pat tas, kas ir aizliegts, ir atļauts saprāta robežās. Īsumā paradoksu, kas man neliek mierā ar dāņiem, var noraksturot tā – nācija, kas neiet pāri ielai pie sarkanās gaismas, gaida, kad iedegsies zaļā laižot gaisā zāles dūmu apļus. Brauc ar velosipēdiem un bez īpašas nepieciešamības nepiesārņo dabu, ir ārkārtīgi jauki un atsaucīgi, sociāli un komunikabli un līdzīgi, kā dienvidos, ja tu izskatīsies apmaldījies, tev pienāks klāt un apjautāsies, kā var palīdzēt (kaut kas, ko nav iespējams iedomāties pie mums), dzer, kā mūsējie, taču kaujas klusītēm, cenšoties netraucēt kaimiņiem. Lai saprastu, cik nereāli dīvaini viņi ir, var kaut vai salīdzināt goda sardzi pie mums un pie dāņiem. Viņi skatās uz garāmgājējiem, rāda mēli, mīņājas, un tas nav vienas reizes novērojums, es to pašu redzēju pie Rosenborgas pils, pie parlamenta ēkas un karaliskās rezidences.

2016-03-18 17.42.19

Pēc kaut kādiem dīvainiem pētījumiem ir laimīgākā nācija pasaulē visai uzstājīgi māca patriotismu. Sākumā tu esi dānis, un tikai tad vīrietis vai sieviete, pensionārs vai students, māte vai prostitūta, narkomāns vai valsts galva. Ja tu esi bijis Dānijā, nekad nesajauksi Dānijas karogu ne ar vienu citu, jo viņi šeit ir it visur. Dimšanas dienā svinēšanas vieta tiek izdaiļota ar karodziņiem. Drīkst darīt visai daudz, bet visu laiku ir jāatceras, ka tu esi dānis. Skolā iskatās, ka bērniem tiek dota visai liela brīvība, un Regita skaidroja, ka bērni tiek kopš bērnības audzināti kā daļa no kopuma – komandas. Bērni iemācās palīdzēt tiem, kam iet grūtāk, vilkt savas grupas biedrus, kad tas ir nepieciešams, bet tas, protams, nenozīmē, ka nav atstumto un apbižoto vienā un agresīvo bullies otrā pusē. Pats personīgi redzēju, kā bērnu dārzā vai sākumskolā bērns tiek apbižots. No otras puses, bērni izskatās visai uzticīgi un iskatās, ka onkulis ar konfekti varētu ātri pankāt savu, gribētos ticēt, ka šī pedofīlu mānija tikai pie mums raksturīga.

Domājot par pedofīliem, transvestītiem, vegāniem un citiem voijeristiem, dāņi, līdzīgi kā nīderlandieši (vispār tieši ar nīderlandiešiem es viņos redzu ārkārtīgi daudz paralēļu un man šķiet ļoti līdzīgi), beļģi, dažviet franči, dāņi neuzskata par nepieciešamu lietot aizkarus. Pat pilsētas centrā pirmajos stāvos dzīvojošie dāņi visai bieži neizmanto aizkarus un sanāk neviļus iedziļināties privātajā dzīvē. Kaut gan ar laiku tam pārstāj pievērst uzmanību un vairāk neblenz pa logu, bet tik un tā liekas savdabīgi. Stereotips jau ir, ka ziemeļniekiem patīk norobežoties no apkārtējiem, bet šeit ir pilnīga caurspīdība.

2016-03-18 16.26.39

Runājot par uzvedību, izskatās, ka cilvēki šeit ir iemācījušies selektīvi izvērtēt, kur ko drīkst un kur kas nav ieteicams, labs piemērs ir atkritumi – pilsēta ir pilna piemētāta ar izsmēķiem (jā, smēķē te ļoti daudzi un absolūti nekautrējas to darīt sabiedriskās vietās un traucēt ar to citiem), pudelēm un bundžām, taču izbraucot no pilsētas, parkos, kur nav apkopēju, bet tūkstošiem apmeklētāju, ir ļoti ilgi jāstaigā, lai atrastu kaut vienu izsmēķi. Kādreiz, kad es biju mazs un neapzinīgs, man sanāca sastrīdēties ar vienu francūzieti, es izmetu mežā čipsu paku un man likās, ka viņa mani nositīs, es sakautrējos un vairāk nekad mūžā neesmu līdzīgus nesmukumus darījis, bet esot pilsētā viņa atstāja izdzerto alus pudeli turpat, kur gāja. Kad es norādīju, ka šitā nav smuki darīt, viņa atbildēja ar garu tirādi par to, ka laukos čipsu paciņa stāvēs gadu simtiem un bojās skatu, bet pilsētā ir sētnieki, kuriem maksā naudu par to, ka viņi pēc mums novāc. Ja mēs nemēslosim, viņiem nebūs ko darīt, viņus atbrīvos no darba un nebūs par ko barot ģimeni. Līdzīga filosofija, izskatās, darbojas arī šeit.

Runājot par mežiem un parkiem tik daudz, cik es Dānijā esmu redzējis, lielākoties ir visai mežonīgi un dabiski, vai arī aktīvi tiek uzturēta vīzija, ka viss ir dabiski. Parks atšķiras no meža ar to, ka tas atrodas ārpus pilsētas. Kapi atšķiras no parka ar to, ka vairāk pieminekļu un skulptūru. Visur vienādi daudz cilvēku, visur cilvēki atpūšas un izklaidējas, sporto vai lasa grāmatas.

2016-03-18 16.49.39

Dānija ir rudzu augšanas joslā un viņiem ir rudzu maize un dāņi lepojas ar savu rudzu maizi un nacionālais ēdiens ir ta-da-dā – sviestmaize. Maize patiešām pie viņiem ir ļoti garšīga un Regita stāstīja, ka bērniem neesot silto pusdienu, jāiet uz skolu ar savu sendvičboksu. Skolotāji pat pārbaudot, vai sviestmaizes ir ar rudzu maizi un dienvidu tautām, kuri sāk dzīvot Dānijā, tas ir pārbaudījums, jo pāriet uz rudzu maizi nav viegli. Dāņi to nosodot un ļoti uzstājīgi pieprasot, ka bērni pusdienās ēd sviestmaizes tieši ar rudzu maizi.

Dāņiem ir visai raksturīga ziemeļnieku arhitektūra, taču Kopenhāgena man visu laiku atgādināja Rīgu. Ne kāda tā ir, bet kāda tā varētu būt, bet diemžēl nav. Pilsētplānošana dāņiem izceļas ar ļoti pragmatisku un viegli lietojamu navigāciju – Kopenhāgenā pat nonākot pirmoreiz un bez kartes, apmaldīties ir grūti, un tas – neskatoties uz pilnīgi nereālo plānojumu ar fortiem, cirkulārajām ielām, ezeriem.. kartē Kopenhāgena izskatās haotiska, bet dabā ļoti pārdomāta un saprotama. Kopenhāgena sastāv no lieliem rajoniem, bet rajonu galvenās artērijas ir nosauktas rajonu vārdā. Uz ēkām kvartālu sākumos ir norādīti māju numuri, tā ka ir daudz vieglāk noorientēties, kur ir nepieciešamais mājas numurs, pilnīgs pretstats Anglijai un Īrijai.

2016-03-18 16.11.36

Neskatoties uz to, ka pilsētvide ir visai jauka, sakārtota un mājīga, ir viena lieta, kas ir nevis sliktā, bet traģiskā stāvoklī, tie ir trotuāri. Kopenhāgena ir piemērota riteņbraucējiem, viņus šeit mīl, ciena un dievina, un tāpat, kā citās riteņbraucēju zemēs, šeit starp šoferi, kājāmgājēju un riteņbraucēju, neformāla priekšroka un privilēģijas vienmēr būs riteņbraucējam. Bet ar kājāmgājējiem ir kā ir. Mums bija jānostaigā ļoti lieli attālumi un šie ļoti lielie attālumi bija jānostaigā pa slīpiem, greiziem, izjukušiem, trotuāriem, kuri lielākoties sastāv no divām pirms 100 gadiem izliktām un sen pusiegrimušām betona plāksnēm pa malām un smalki bruģētu reni ūdens notecēšanai pa vidu. Rezultātā šādu trotuāru ilgstoši nelabojot, sanāk kājlauzis. Centrā (teiksim, pie Nacionālās galerijas) ir arī asfaltētie tādas kvalitātes celiņi, kādus es pat dziļākajos laukos neesmu redzējis.

No nesmukumiem vēl var minēt skulptūras un pieminekļus. Jāatzīst, ka ziemeļu klimatā bronza uzvedas slikti. Kad bronza pastāv mitrumā, salā un zem putnu ekskrementiem, un dara to simts gadus pēc kārtas un netiek tīrīta, mēs dabūjam kaut ko zaļu, noaugušu, visai pabriesmīgu. Pieminekļu ir daudz, un daudzi no tiem ir visai pievilcīgi, man patiešām patīk, kā viņi attēlo cilvēkus lielus, smagnējus, druknus, nedaudz mikelandželiskus (starp citu, Dāvids nebija zaļš, izskatījās labi), bet ja izmanto bronzu, tad tomēr ir forši, ja to kopj.

2016-03-19 18.11.00

Un vēl dažas lietas – izskatās, ka Kopenhāgenā visiem ir bērni, vairums māmiņu vai tētu (jā, Dānijā ļoti daudzi vīrieši ar ratiņiem pastaigājas) staigā ar divvietīgajiem ratiņiem. Bet parasti tajos ir dažādu vecumu bērni vai arī viens bērns, bet vienā pusē ir guļamā, otrā sēžamā vieta. Un jā, izskatās, ka viņiem ar demogrāfiju viss kārtībā.

Visi velosipēdi izskatās, ka tiek atstāti bez pieskatīšanas un nepieslēgti, taču izpētot tuvāk, izrādās, ka ir neliela nemanāma atslēga uz pakaļējā riteņa. Velosipēdus zogot ļoti aktīvi un pārdodot tālāk. Amsterdamā kāds stāstīja, ka kad no rīta pie durvīm neatrodi savu velosipēdu, paņem kaimiņa un brauc pa savām darīšanām. Šeit, izskatās, ka tā īsti nav un arī velosipēdi šeit izskatās kvalitatīvāki, kā tie, kādu vairums ir Amsterdamā. Un lai arī šeit velosipēdu izskatās ļoti ļoti daudz, Amsterdamā ir ievērojami vairāk.

Šeit ir pienākusi nākotne – metro brauc bez mašīnista un ir izplatītas tādas lietas, par ko pie mums pat vēl dzirdējuši (atskaitot kādus Narvesenus) nav. Regita bija pamanījusi bezpajumtnieku, kuram ziedot varēja ar mobilo maksājumu.

Nu apmēram tā. Kopumā man šis Kopenhāgenas apmeklējums radīja vairāk jautājumu, kā sniedza atbilžu. Esmu ieintriģēts un būs jābrauc pētīt šos dīvainos cilvēkus tālāk.

Comments

  1. Pingback: Pārdomas un novērojumi par Angliju (09.-13.05.2016) – Es eju…

  2. Pingback: Parīze, Porto, Londona (04.2017) – Es eju…

Ir ko piebilst: