15.09.2015

10:07 Tīraine

Ir pagājis pusotrs gads un šodien vai rīt no rīta atsākam iet. Aldis ar Aiju uztaisīja dzimšanas dienas pārsteigumu – uzdāvināja biļetes uz Porto.

No pagājušā Camino ir pagājis pusotrs gads un daudz, kas ir mainījies. Regita mani toreiz naktī nesagaidīja, un nākamajā dienā atnāca, lai atvadītos, un palika dzīvot pie manis. Pēc Camino pametu visus liekos darbus, kuri nenesa gandarījumu, un palika tikai pamatdarbs, kaut gan nu jau papspēju apaugt ar dažādiem citiem projektiem, piemēram, sāku burāt.

Pēc Camino bija abstinence un jau augustā nezināju, kur likties, un ja būtu bijusi nauda, būtu devies uz Portugāli, lai pabeigtu Ceļu. Toreiz izglāba 3 dienu velobrauciens pa Kurzemi un 3 dienu pārgājiens pa Gaujas nacionālo parku ar Regitu. Pagājušajā gadā vispār sanāca samērā daudz staigāt, salīdzinājumā ar ierasto. Gada laikā izdevās nonēsāt labās Timberlenda pārgājienu botas līdz caurumiem.

Kopš pagājušā gājiena viss sliktais ir aizmirsies. Ir daudz jautru, interesantu un skaistu atmiņu, bet kad pirms mēneša nolēmu pārdrukāt šo te dienasgrāmatu, biju pārsteigts par ciešanu ainām, kas pastāvīgi pavada Ceļā.

Apkārtējie to joprojām uztver kā varoņdarbu, man, savukārt, tas liekas milzīgs pārspīlējums, un ja arī gluži neuztveru, kā plezīra pastaigu, kā izklaides pasākumu – viennozīmīgi. Jau šodien, vai vēlākais – rīt manas domas kardināli mainīsies.

Braucam mēs uz īsu laiku – 10 dienām, iešanai tiks atvēlētas 8, ja nesāksim šovakar. Jānoiet ir 250-300 km, atkarībā no izvēlētā maršruta. Aldis negrib būt martirs, tāpēc uzstāj uz vieglāko variantu, man, atkal, ir interesanti. Pieļauju, ka mūsu ceļi dalīsies.

Arī šovakar es gribētu iet kādus vismaz 20km, bet tā kā uz gala mērķi iet metro, Aldis ir vairāk braucējs, kā gājējs. Tad jau redzēsim. Vēl jau līdz Portugālei ir palikušas 11 stundas nīkšanas.

22:21 Porto Downtown Hostel

Nīkšana bija gara, bet izturama un nu mēs esam hostelī un Aldis gatavo vakariņas.

Lai noorientētos Porto, vajadzēja minūtes 10. Pilsēta ir neliela un kompakta, un visu ir viegli atrast. Pagājušā gada hosteli atradām pirmajā piegājienā.

Iečekojāmies hostelī, kur tagad ir jauni saimnieki, un izgājām meklēt supermārketu, lai sapirktu produktus vakariņām. Pūta vējš un bija lietus, un supermārkets bija ciet. Iepirkāmies turpat pie indiešiem [indiešu veikaliņš hosteļa pirmajā stāvā, kurā pagājušajā gadā mums deva produktus kredītā] un es aizgāju staigāties, Aldis atgriezās hostelī.

Šodien nekur negājām, jo nonākot Porto jau bija pilnīgi tumšs un vējš un lietus un alberge, kur cerējām palikt strādāja līdz astoņiem un mēs tikai astoņos tikām laukā no lidostas.

Cauri slapjš izmircis atgriezos hostelī. Tomēr man Porto ir diezgan mīļa kļuvusi.

Iegāju dušā, tagad atveru vīnu, kamēr Aldis gatavo vakariņas. Un cīnos ar vaifaju, kurš te tāds švaks.

Rīt no rīta aiziesim uz katedrāli un dosimies ceļā.

 16.09.2015

20:56 Povoa de Varzim

No rīta aizgājām uz katedrāli, mana spieķa, protams, nebija, bet dabūjām zīmogu un sākām ceļu. Aldis gribēja pusceļu braukt ar metro, es nepiekritu un devāmies kājām gar Douro līdz okeānam, un gar okeāna krastu, pārsvarā pa dēļu laipām. Pa ceļam bija ļoti daudz piligrīmu. Jau izejot no pilsētas skaits bija pie desmit, bet paceļam satikām vēl vismaz tik pat.

Aldis uztraucās, ka albergē nebūs vietu, taču kad nonācām galā [Povoa de Varzim] un pēc nelielas meklēšanas izdevās tikt iekšā albergē, izrādījās, ka bija tikai viens iemītnieks. Vēlāk, kamēr staigājām uz supermārketu, parādījās cilvēks, kas nevarēja atrast albergi.

Franss ir no Dienvidāfrikas un dzīvo Skotijā ar sievu no Brazīlijas, tāpēc runā arī portugāļu valodā. Tagad sēžam bārā un pļāpājam pie kolas glāzes.

23:36 turpat

Nu jā, un es pirmo reizi esmu īstā Albergē, kur nav jāmaksā par naktsmājām. Kad atgriezāmies no bāra, manu gultu jau bija okupējusi čehu meitene. Neko darīt, būs vien jāguļ otrajā stāvā. Dzeru vīnu no plastmasas bļodas, šonakt definetlī būs paģiras.

17.09.2015

17:20 Marinhas

Otrā gājiena diena, kā jau parasti ir smaga. Bijām domājuši, ka pavadīšu Aldi līdz Marinhas un pats iešu tālāk līdz Viana do Castelo, bet paliku ar viņu. Vēl 25 km es šodien nevarētu noiet. (Pie šiem vārdiem iedzēru vīnu un aplējos.)

Ceļš veda caur fārmlendiem un nebija ļoti patīkams. Ļoti sāpēja kājas. Abiem. Aldis dabūja milzīgu tulznu uz mazā pirkstiņa. Es tiku cauri bez jaunām tulznām, bet kājas ir zilumos. Kurpes pēc remonta vairāk nav ergonomiskas + sanāca ļoti daudz iet pa cietajiem ceļa segumiem.

Pēdējie km bija grūti, lai arī kopējais attālums sanāca tikai 28km. Alberge atkal īsta un ar minimālām ērtībām, un ar vaifaju, kas izraisa mērenu šoku. Mūsu dormā ir trīs pensionāri un cilvēki arvien nāk klāt. Ar zināmu satraukumu gaidām gulētiešanu, kad no visiem stūriem atskanēs krākšan. Bārā vīri skaļi strīdoties spēlē kārtis. Laukā tikko bijām liecinieki, kā ātrās palīdzības darbinieki stumj mašīnu, kurai nevar apbraukt.

18.09.2015

22:54 Caminha

Izskatās, ka saslimu. Nakts bija mocības. Iesnas aizlikts deguns un kakls, jutos drausmīgi [iesnas un drudzis turpinājās teju visu ceļu un pēc dienas vai divām piemetās arī Aldim]. Tas arī izskaidro, kāpēc vakar ļoti agri aizgāju gulēt. No rīta izgājām pirmie no vismaz 20 peregrinos, ap 7.

Mērķis bija noiet līdz Caminhai, un tie ir, pēc sākotnējiem aprēķiniem ~50km, rezultātā gan izrādījās, ka visi 60. Ceļš pārsvarā veda pa ļoti skaistām un gleznainām vietām un arī kājām ~pusi no ceļa bija saudzīgs, t.i. nebija asfalts, bruģis vai betons.

Viana do Castelo bija aptuveni pusceļš [līdz tai nācās labu pusstundu iet pa Eifeļa tiltu, kurš likās, ka nekad nebeigsies]. Tur sieviete palūdza ar mums nobildēties, acīmredzot, peregrinos ir baigā eksotika, kaut arī šai pilsētā ir alberge, kurā šai pašā dienā nakšņoja vismaz 20 svētceļnieki.

Šajā pilsētā paēdām pusdienas, pārģērbām zeķes un devāmies tālāk, pa ceļam vēl ieejot vienā bārā, lai izdzertu sākumā kolu, bet pēc tam arī portvīnu, kurš nedaudz atgrieza pie dzīvības.

Gājiens lielu daļu ceļa veda pa bruģi caur ciemiem. Netālu no beigām [Vila Praia de Ancora] es gribēju iet gar jūru, bet Aldis – pēc kartes. Mēs šķīrāmies. Mans maršruts izrādījās ļoti patīkams gan acij, gan kājām, kaut arī nedaudz ar līkumu. Pēc tam satiku Aldi kādus 4 km līdz Albergei [Moledo do Minho]. Viņam ļoti sāpēja kāja, viņš uzlika apsēju, bet es aizgāju pa priekšu, lai dabūtu vietu albergē.

Pēc kāda kilometra (bija jau pilnīgi tumšs, kaut arī dega ielu apgaismojums) mani uz apļa uz gājēju pārejas notrieca mašīna.  Tiku cauri ar nobrāztu elkoni. Atradis albergi aizgāju meklēt Aldi, lai palīdzētu aiznest viņa somu, bet viņa neatļāva. Albergē ir daudz cilvēku un pat divi krievi (mēs diskutējām, vai krievi gadās Camino).

19.09.2015

23.02 Mougas

Uff! Šodien bija samērā īss un viegls gājiens (man), un viss rezultējās 6 stundās bārā, pārsvarā kā mediatoram starp britiem un krieviem. Bet first things first. No rīta aizgājām no alberges pēc astoņiem, nesamaksājuši par albergi, bet es aizmirsu 2 pārus zeķu, kuru vērtība ±varētu nosegt nakšņošanas cenu. Kafejnīcā gaidījām prāmi, apēdām pa sendvičam un izdzērām savu kafiju/tēju. Prāmis bija tikai desmitos, tāpēc kaut kur ļoti tālu aiziet nebija iespējams.

Beigās ar Aldi aizgājām līdz A Guardai. Aldis nolēma, ka paliks rekoverēt savu kāju, es devos tālāk. Ceļš pārsvarā veda caur brikšņiem un pa šoseju. Vienā brīvī es izvēloties starp – iet pa taisno un pārredzamo, vai kāpt kalnā pa brikšņiem, izvēlējos kalnu [pēc vairākām dienām noskaidrojās, ka Aldis vēlāk izvēlējās šo pašu ceļu, мужик]. Pēc 50 metriem manu ceļu šķērsoja čūska [bija vismaz metrs, ja ne vairāk, bet Kriss teica, ka visdrīzāk parastā grass snake, t.i., zalktis], vēl pēc mirkļa tālāk iet nebija iespējams, jo dzelokšņi bija saķērušies drēbēs un tālāk nelaida. Kad tiku no tiem laukā, vienā brīdī attapos kraujas malā, otrā pusē bija ~1 metru augsts žogs, aiz kura sākās celtniecības platība, tad nu es uzrāpos uz žoga, tiku uz zemes bez dzeloņiem, un aizgāju līdz šosejai. Pēc tam samērā ātri tiku uz Camino. Liela daļa veda pa šo pašu šoseju, kas, ja tā padomā, arī bija īsākais ceļš. Skati pa ceļam bija fantastiski – klintis un okeāns, un klintis.

Vienā ciemā [Oia] satiku britu kaimiņus no iepriekšējās alberges un ar viņiem atnācām līdz albergei Mougas. Te mani viegli pierunāja palikt, sevišķi pēc tam, kad uzsauca vīna glāzi. Te es arī paliku gaidīt Aldi, kurš tomēr gāja tālāk.

Gaidīju 3 stundas dzerot vīnu un kolu. Ar Džonu un Kristu paspējām pārrunāt daudz lietu, viņš mani palielīja par labo angļu valodu, bija pārsteigts, ka kaut kādā mazvalstī cilvēki runā angļu valodā. Es viņam, savukārt, izstāstīju, ka man nepatīk braukt uz Lielbritāniju, jo tā ir vienīgā valsts pasaulē, kur manu angļu valodu nesaprot un citā valodā ar viņiem sazināties neizdodas. Viņš nenoticēja un paglaimoja manai pašapziņai. Gaidot Aldi, sagaidījām arī krievus. Sergejs un Jūlija Gusevi.

Un jau vēlāk, kad atnāca Aldis, bija interesanti, ka visi sasēdās pie viena galda un krievi saprot tikai krievu valodu, bet briti, tikai angļu. Brīžiem tulkoju, brīžiem centos uzturēt sarunu gan ar vieniem, gan ar otriem, nedaudz sajutos, kā krustugunīs. Bet gan vieni, gan otri izstāstīja milzumu interesantu lietu. Tā mēs nosēdējām bārā no četriem līdz vienpadsmitiem un pamatīgi piedzērāmies, bet kļuvām garīgi bagātāki. Tā nu es tagad garīgi bagāts tagad iešu izšņaukšu degunu, iziešu laukā paklausīties okeānu, kurš skalojas aiz mūsu durvīm, un došos gulēt. Ar labu nakti arī jums.

20.09.2015

21:43 Redondela

Šodien nogāju 63 km. Skarbi. Un izskatījās, ka šodien, beidzot, notika lūzums. Izslēdzās apziņa. Ik pa laikam gāju automātiski, pareizi pagriežoties pie flečām tās nemaz neredzot. Pa laikam sākās kaut kādi mēreni gļuķi, redzēju kaut kādas lietas…

No rīta izgāju pusastoņos pilnīgā tumsā. Aldis palika gulēt. Sākumā skaitīju rožukroni, bet apziņa tā arī neattīrījās, tad pārstāju un vienkārši gāju. Pirmie padsmit kilometri bija visai sāpīgi un nemaz neticēju, ka noiešu tos ~40, kurus bija jānoiet.

Baionā gandrīz stundu nosēdēju kafejnīcā, izdzēru tēju ar bulciņu. Sazagos tualetes papīru, jo deguns tecēja nonstopā, un devos aptuveni tajā virzienā, kur vajadzēja būt nākamajai pilsētai. Kaut kurā brīdī mani panāca briti, un apdzina. No rīta pie alberges aizmirsu savu eikalipta spieķi. Un kādā bārā pa ceļam niedri. Aldis ejot garām pamanīja un savāca, bet kas zina, kad es tagad satikšu Aldi.

Albergi, līdz kurai vajadzēja tikt, es tā arī neatradu, bet jau biju gana spējīgs iet, tāpēc gāju līdz Redondelai.

Pēc plāna Redondelā vajadzēja būt jau vakar. Endomondo rāda, ka jau noieti 225km pa 5 dienām. Aldis teica, ka mums tikai 250 jānoiet, bet izskatās,ka tie ir meli, ap 300 sanāks.

Redondelā albergē brīvu vietu nebija, aizgāju uz privāto, kur bija palikusi viena brīva gulta, un tur noplēsa 15€ par gultu. Īpašu nogurumu nejūtu, pagaidām organisms nav atmodies no šoka, bet rītdiena varētu būt visai skarba. Tagad bārā pasūtīju kaut kādus čipsus, bet man atnesa romiešu salātus. Tagad skatos uz šo dārzeņu kaudzi un saprotu, ka gulēt iešu izsalcis. Agā, tomēr kartupeļus frī ar kaut kādu gaļu arī atnesa.

[tas, ko neuzrakstīju tajā divdesmitajā septembrī, bija par visai izteiksmīgo ceļu – kad izgāju tumsā, sākumā gāju pa šoseju, bet tad fleča norādīja, ka jālien kalnos, un kaut arī bija skaidrs, ka taisnākais ceļš vedīs pa šoseju, tomēr kājas gribējās pasaudzēt. Sāku kāpt kalnā, bet tur nostiepts žogs, pārkāpu tam pāri, un devos kalnā augšā. Kāpums sanāca ~200m. No kalna virsotnes pavērās skaists skats uz okeānu un līci ar bāku, kura atradās uz klints raga. Flečas ik pa laikam turpināja parādīties, pēc kā secināju, ka tomēr eju pareizi. Pēc kāda kilometra vai diviem kalnos bija atkal žogs un vārti ciet. Nopūtos, ka būs jāgriežas atpakaļ, bet vārti izrādījās vaļā. Otrā kalna pusē satiku beļģu pāri, paskrēju garām, nokļūdījos, un vēlreiz panācu un paskrēju garām.

Lielākā problēma bija sāpes pēdās un uzberztā ahilleja cīpsla (joprojām sāp un šodien jau ir sestais oktobris, pirmo nedēļu nevarēju uzģērbt nevienus apavus, kas skāra atbilstošo vietu). Pēc stundas atpūtas Baionā, kur biju pazaudējis norādes, nolēmu, ka līdz Vigo tāpat ceļš ved gar okeānu, sanāks lielāks līkums, bet turoties pie krasta, agri vai vēlu nonākšu tur, kur jānonāk. Baionā bija ko redzēt, tai skaitā milzīga skulptūra kalnā (kuru gan, diemžēl, neizdevās normāli apskatīt), milzīgs cietoksnis, pussala cietoksnis, skaista osta. Tā nu es pa gājēju celiņiem devos Nigran virzienā. Pašā Nigran ieiet nesanāca, jo ceļš nogriezās dažus km no pilsētas. Ceļš veda pa kalniem, no kuriem pavērās skats uz okeānu ar trim salām. Bija skaisti. Diena bija karsta, pārsvarā uz aptiekām rādīja 26-28 grādus, vienā vietā – 36, bet tas varēja neatbilst patiesībai. Vēl viens skaists posms bija pašā Vigo. Tajā izrādījās milzīgs un ļoti skaists parks, pa kuru iešana sanāca visai ilga. Nonācis uz kaut kādas visai centrālas gājēju ielas, sazvanīju Aldi. Izrādījās, ka viņš nāk uz Vigo un plāno palikt kaut kur šeit. Meklēs hosteli. Man tika uzdots sameklēt hosteli, kamēr Aldis nonāk līdz centram. Es pagājos mazliet, tad vēl mazliet pagājos un rezultātā nonācu vietā, kur izskatījās, ka varētu būt alberge, tad nonācu vietā, kur bija fantastisks skats uz līci, tad sapratu, ka iešu līdz galam, lai ko tas no manis prasītu. Aiz Vigo sākās privātmāju un dārziņu rajons ar pakāpenisku kāpšanu kalnā… un kalnā izrādījās jākāpj augstu. Vienā vietā pamanīju, ka jaunieši izbrauc no vietas, kur nevajadzētu būt ceļam tālāk un nolēmu paieties tajā virzienā (ņemot vērā, ka pat pēc 10 km lieki 100m ir dramatiski, pēc vairāk kā 50, tā bija dīvaina, nekādi nemotivēta uzvedība) un nonācu uz platformas, no kuras pavērās skats uz Vigo un līci. Bija jau mēreni satumsis un skats bija kā mm… skaists bija skats. Tālāk sākās mežs, mežā bija parks, parkā bija skandāls, sieviete un vīrietis kliedza viens uz otru un nedaudz kāvās. Tālāk nolēmu apskatīties, kas tie par kastaņriekstiem, kuru pilnas visas ceļu malas un brīžiem izlobītas mizas tikai. Tā nu izlobīju vienu, pagaršoju, izrādījās garšīgs, apēdu visu, un vēl dažus. Kad sākās kāpšana no kalna, priekšā ganījās nepiesieti zirgs un kumeļš. Kāda mašīna tos pārbiedēja, un tie sāka trakot, sākumā ieskrēja mežā, tad atkal iznesās no tā un skrēja pa šoseju, apstādinot visu satiksmi. Pirmo reizi redzēju satrakojušos zirgus. Nu un ceļa noslēgums bija pāris kilometru strauja laišanās no kalna pa strauju serpentīnu. Beigās jau biju nolēmis, ka iešu vēl 20km līdz Pontevedrai, ja nedabūšu naktsmājas, nu un kas, ja pilsētā būšu ap diviem – trijiem naktī? Nav jau obligāti nakšņot. Adrenalīns darīja dīvainas lietas ar mani. Albergi nevarēju atrast un pajautāju sievietēm, kuras mani aiz rokas aizveda un mēģināja sarunāt, lai ielaiž mani pat neskatoties uz to, ka vietu nav… Pēc tam, kad biju nometies albergē, izgāju uz restorānu paēst un sarakstīt dienasgrāmatu. Kad jau biju pabeidzis un gaidīju čeku, piezvanīja Aldis un prasīja, vai atradu naktsmājas un kur es atrodos. Zvanot viņš stāvēja man aiz muguras aiz durvīm. Vigo neatrada, kur palikt un atbrauca ar vilcienu uz Redondelu, un divas portugāļu meitenes palīdzēja sarunāt iekārtoties pārbāztā albergē uz grīdas… nu tā… tālāk turpinās stāsts no mazās melnās grāmatiņas]

21.09.2015

17:00 Barro Portela

Šodien 32 km, palika 55. Sāp kājas.

Jā, neatceros, vai rakstīju vakar, bet biju ticis laika bedrē. Aldis šodien palīdzēja rekonstruēt, jo viņš bija tajā kopā ar mani.

Trešdien man likās, ka nākamā diena ir piektdiena, un es visu pārtiku sapirku ar aprēķinu, ka nākamo dienu jāiztiek bez gaļas. Nākamo dienu nogavēju, jo bija piektdiena. Tad nāca sestdiena, svētdienā apkārt visiem bija plezīrs, bet kad pienāca pirmdiena, plezīrs bija tikai pieaudzis spēkā. Bija ļoti silts laiks, cilvēki bija ielās, visi sportoja vai sauļojās pludmalēs. Un jau uz vakarpusi man kaut kādā mistiskā veidā pieleca, ka nav vis pirmdiena, kalendārs rādīja svētdienu.

Šodien no Redondelas izgājām kopā ar Aldi, Aldis bija apņēmies palikt Pontevedrā, bet beigu beigās atnāca ar mani līdz Portelai. Sarēķinājām, ka nav jēgas pārlieku vilkt gumiju, tāpēc rīt ejam līdz pilsētai pirms Santiago un parīt no paša rīta iesoļojam Santiago. To gan varētu paveikt arī rīt, bet uz nakti negribas uz Santiago.

Es esmu zaudējis jebkādu cieņu pret camino gājējiem. Savulaik man tas likās drausmīgi kruti – cilvēki iet milzīgus attālumus, garīgi attīrās, pilnveidojas, pa ceļam cieš…. Nekas tamlīdzīgs nenotiek. Cilvēki iet pa 20 – 25km (4 – 5 stundas) un pārējo laiku pavada pārsvarā dzerot un čilojot. Arī pieredzējuši gājēji teica, ka iet tādus attālumus ir stulbums vērts diploma (šajā sakarā mani vakar vakarā nosauca par loco).

Nu jā, kaut kā manas valodas prasmes pēdējā laikā slavē, krievi no Sibīrijas vakar vakarā pajautāja no kura Krievijas stūra mēs esam.

Šodien esam ļoti skaistā albergē tālu no civilizācijas. Apkārt tikai meži un kalni. Mūsu hosts pārvietojas ratiņkrēslā, pastāvīgi pīpē zāli, blakus dedzinot vīrakus, lai citi nepamanītu [protams, ka visi to redz un jūt, un ķiķina], klausās regeju un skaļi dzied līdzi. Un tikko konstatējām, ka pagalmā ir krusts no sasietiem koka zariem, novietojies precīzi zem veļas auklām.

Ļoti gribas ēst. Normāli neesam ēduši vairākas dienas. Pa ceļam nav veikalu, pārtikas krājumi beigušies labu laiku atpakaļ. Pasūtījām kaut kādas veģetārās vakariņas, Aldim varbūt pat sanāks paēst.

22.09.2015

21:40 A Picarana

Vakar jauki pasēdējām. Pie vakariņām bija vīns un pēc vakariņām arī. Un īsi pirms vakariņām atnāca latviešu meitene vārdā Jana. Pasēdējām jauki, kompānija izrādījās raiba un ļoti jauka. Parunājāmies ar Janu, vācieši rādīja kāršu trikus, no kuriem visiem bija žokļi līdz zemei. Visai jauki pasēdējām. No rīta kaut kā bijām noskaņojušies uz ne pārāk tālu pārgājienu, kaut gan jānoiet bija virs 40km, bet kaut kā apziņā tas nenonāca. Gājām čilojot. Pa ceļam vienā vietā mums pasniedza fantastiskas batonsierhamonmaizes, sarunāju, ka saimniece norezervē mums vietu ap Teo. Steigties vairāk nebija kur, tāpēc gājām čilojot un šodien arī mazākais vidējais ātrums.

Gājām ilgi un sāpīgi un kājas nekad tā nav sāpējušas. Beidzot tiku pie tulznām, bet uzreiz pie daudz.

Paņēmām privātu istabiņu ar vannu pa 15€ no cilvēka. Manuprāt ļoti izdevīgi. Tagad ir doma ieiet vannā, ja neaizmigšu un paspēšu līdz tai aiziet.

Šodien pa ceļam saģenerējām daudz jauku ideju. Piemēram, būtu forši uztaisīt portālu veganpolice.com, kur ziņot par vegānu pārkāpumiem, jo ir uzticama informācija, ka vegāni slepeni ēdot gaļu. Tad nu šādu datubāzi par reģistrētajiem pārkāpumiem, varbūt pat ar google maps saslēgtu būtu vērts realizēt dzīvē.

Līdz Santiago palika 13 km un jau sāk gribēties uz mājām. Un karbonādi arī gribas. Vispār gandrīz konstanti gribas ēst.

23.09.2015

16:40 Santiago de Compostela

Braucam vilcienā. Uz Vigo. Braucam cauri vairumam pilsētu, kurām gājām cauri. Vilciens kustas ļoti ātri. Mēs kustējāmies lēnāk.

Camino ceļš ir plāksteriem kaisīts. Bet tie jau ir plāksteri no slikto piligrīmu kājām. Labie piligrīmi savus noplīsušos plāksterus liek kabatā un nes līdzi līdz miskastei.

Santiago de Compostela ir bekpekeru galvaspilsēta. Bet garīgums te tāds visai materiāls. No rīta plānojām iziet septiņos, bet izgājām jau pēc astoņiem, jo miegs lielajā un mīkstajā gultā bija dziļš un salds un mosties negribējās. Bijām plānojuši ap 10 būt Santiago, bet ar lielām sāpēm un ciešanām nonācām tur tikai ar mises laiku. Pie tam, solīto 14km vietā izrādījās vismaz 17.

Navigācija pilsētā izrādījās ļoti švaka, jāiet uz intuīciju un tā kā riskēju nokavēt mises sākumu, jautāju garāmgājējam. Kad ieraudzīju torņus, jau palika netālu, varēja vismaz aptuveni noorientēties. Daudz iespaidīgu un senu celtņu, bet mani nedaudz pievīla tas, ka man likās, ka es zinu, kā izskatīsies, un meklēju to, ko biju redzējis filmā “One Day in Europe”. Un neatradu.

Nācās prasīt cilvēkiem kā tikt uz misi. Un kad atradu īsto ieeju katedrālē, izrādījās, ka tajā nedrīkst ienākt ar somām. Par somas glabāšanu paņēma 2€, un tas sagādāja zināmas dusmas.

Mise bija garlaicīga, jo es ne pārāk saprotu spāņu valodu, bet priesteris visu laiku atkārtoja vienus un tos pašus vārdus [kaut kas par camino de vida atkārtots reizes 60].

Pēc mises gandrīz 2h nostāvējām rindā pēc apliecinājuma, ka esam nogājuši Camino. Par to vāca ziedojumus, nācās atteikties no 2€. Tie, kas ņēma futlāri, maksāja 5€.

Pēc tam iztērējām ļoti daudz naudas suvenīros tuviniekiem, uzzinājām par tikšanu uz Porto, sakravājāmies vilcienā.

20 minūtes pirms atbraukšanas (-iešanas) (/me guļ un raksta [nesalasāmi] brīžiem) paspēju izdzert kolu, parakstīt atklātnes un izsūtīt, un feisbukā iečekoties.

Vilciens pieklājības pēc vēl 10 min. nokavēja.

Braucam un es ik pa brīdim aizmiegu un turpinu pa miegam raksīt. Un vēl mēs kopš vakar brokastīm uz 2 esam apēduši bageti ar nelielu bundžiņu tunča savā sulā. Ēst nedaudz gribas, varētu būt, ka ar to vājums un sāpes gan jau saistītas.

24.09.2015

0:27 Porto

No Santiago devāmies uz Vigo, kur fantastiska meitene mūs fantastiski garšīgi un fantastiski lēti pabaroja. Tad devāmies uz Porto, un sanāca tā, ka devāmies gandrīz pa to pat maršrutu atpakaļ un redzējām no vilciena vietas, ko redzējām ejot kājām. Un atcerējāmies. Bija jauki.

Porto aizgājām uz mūsu hosteli, bet izrādījās, ka vietu nav, bet meitene pajūsmoja, ka precīzi pēc nedēļas esam atpakaļ. Viņai esot bijis vajadzējis 6 dienas, lai tikt tikai līdz robežai, kas ir ~ pusceļš. Teica, lai nākamreiz ņemam līdzi. Sazvanīja hosteli pāri ielai un nokārtoja mūsu palikšanu.

Hostelis izrādījās ievērojami sliktāks, taču istabiņā tikai mēs 2, nekādas liekas krākšanas. Sapirkām produktus vieglām vakariņām, atdodot 20€ nesaprotami par ko. Paēdām, dzeram balto portvīnu. Labi.

Kad Santiago apniks mārketēties ar katedrāli un apustuli, viņi varētu izveidot moto “bekpakeru galvaspilsēta” – “Walking party for your feet in Santiago de Compostela – the capital of backpakers”.

Bet vispār Santiago bija baigā vilšanās. Es neko īpaši negaidīju, taču viss izrādījās vēl sliktāk. Milzīgs daudzums piligrimu, no piligrimiem ņem naudu par jebko. Piemēram – katedrālē uz misi nevar ieiet ar mugursomu, tāpēc tā ir jāatstāj glabātuvē, samaksājot 2€. Pēc tam vēl ir jāmaksā par vienu, otro, trešo lietu un izskatās, ka no svētceļnieka šeit cenšas izspiest pēdējo, kas ir palicis pēc Ceļa. Bet arī ar piligrīmiem ir tā, ka pret lielu naļu nav un nevar būt cieņas.

Vai var nosaukt par svētceļnieku cilvēku, kurš iet 10 dienas 110km, turklāt mugursomas no vienas uz nākošo pilsētu ved speciālas mašīnas.

Camino ir tūrisms vācu pensionāriem, un garīgums tagad jau pārsvarā zūd [nesalasāmi, viss šis fragments ir rakstīts pēc pus pudeles portvīna un pusaizmigušā stāvoklī, tāpēc nav jāņem ļoti nopietni].