Pelencija un Madride (06.-13.07.2009)

Kad brauc kaut kur viens pats, tas ir ļoti atšķirīgi no tā, kā ir barā. Spānija, kuru es redzēju pagājušajā reizē, kaut kur pazuda un tās vietā nu ir absolūti cita kultūrvide. Izmainījās pat globālas lietas. Lietas, kuras nav atkarīgas no uztveres. Braucot barā ir iespēja runāt latviski, ir iespēja palūgt kaut ko iztulkot kādam, kurš valodu zina labāk. Pie tam, šeit tagad ir izveidota tāda miniatūra kultūrvide, kurā nav it nekā no tā spāniskā, ko es novērtēju pirmajā reizē. Šāda Spānija man vairāk it nemaz neliekas romantiska un uz šejieni es negribu. Aizkulisēs man patika daudz labāk.

Barā tu esi tūrists un tūrists visā pasaulē redz vienu un to pašu. Anita ļoti precīzi izteicās ‘zini, ar tevi es esmu redzējusi tik daudz baznīcu, ka man viņas visas šķiet vienādas’. Tūristu bariņam uzreiz tiek piešķirts gids, kurš aizmālē acis un ausis ar vispārzināmiem vai mazsvarīgiem faktiem un nozīmīgākais pazūd bez pēdām.

Šoreiz no Spānijas ir palikusi tikai ģeogrāfija un daba, bet viss pārējais ir koju dzīve un tūristu ikdiena. Inga bija tieši šajā vietā pirms pusgada un arī izdarīja savus novērojumus, pie kam, tieši tajās jomās, kur es. Taču viņas novērojumi, lielākoties, bija kardināli pretēji manējiem. Ir sajūta, ka mēs esam bijuši absolūti dažādās vietās. No otras puses, tie bija cilvēki, kas bija mums apkārt, kas atšķīrās.

Vienīgais par ko mēs esam vienisprātis – spāņi ir dezorganizēti un absolūti neorientējas laikā. Inga vienreiz uz paziņojumu “we’re going in 5 minutes” pajautāja “international or Spanish 5 minutes?”. Sākumā jautātais nesaprata, bet tad pasmējās un atzina, ka viņiem ir tikai “Spanish”. Tāpat vienā sarunā vienam notikumam var nosaukt 5 dažādus laikus un kurš tad būs īstais uzminēt nav iespējams. Spānis var apvainoties, ja viņam lūdz nosaukt laiku precīzi.

Bet grupa izrādījās normāla. Vismaz pagaidām nekādus ‘podus nav sagāzuši’. Ceļojums gan sākas gaužām interesanti – kādu grupas dalībnieku pilnīgā pālī – tādu kā lupatu – izkrāva no mašīnas un iekrāva manējā – sak – vediet uz Rīgu – Spāniju. Tā nu es viņu vedu uz Rīgu un taisījos ‘šo lopu’ atstāt kaut kur pusceļā. Nepārtraukti saņēmu vienus un tos pašus jautājumus un aicinājumus apstāties, lai var pačurāt vai papīpēt. Bet nu pēc tam, kad bija izgulējis dzērumu vienojāmies par noteikumiem un pagaidām nekādi incidenti nav bijuši.

Un vēl šeit ir sasodīti daudz brīva laika. Citos apstākļos es par to tikai priecātos, taču šeit ar to laiku absolūti nav ko darīt. Visa pilsēta ir izstaigāta krustām – šķērsām. Daudz un dikti spēlēts ping-pongs un procesā izgudrotais pagaldes teniss un ir kļuvis vienkārši garlaicīgi. Ir palikušas vēl dažas dienas, bet mājās gribas arvien vairāk.

Airbusos lidot ir bailīgi. Tie grab un čīkst un rodas sajūta, ka lidmašīna no apakšas tiek uzšķērsta. Pa ceļam uz Rīgu nojuka mašīna un to nācās vilkt līdz Rīgai. Kopumā – ceļojums izdevās brīnišķīgs.

Ir ko piebilst: