Tālāk viss ir par mani un manām emocijām, tāpēc citiem nez vai kas var būt interesants, turklāt, neiesaku lasīt tiem, kas vēl plāno kādreiz veikt pirmo Camino de Santiago, šeit būs daudz runāts par to, kas man nepatika…

24.09.2015

14:15 Porto

Es jau neatceros, ko es esmu rakstījis, un ko tikai domājis, turklāt nereti es rakstu miegot, tāpēc vēlāk izlasīt uzrakstīto ir visai grūti. Bet nu jā. Daudz pārdomu par Camino šoreiz, un daudz pārdomu par Santiago pēc nonākšanas tur. Jau pēc pagājušās reizes es biju izspriedis, ka Camino ir kultūrtūrisma produkts vistiešākajā veidā, kura galvenais mērķis ir gūt peļņu vienai pusei un rekreācija – otrai. Šoreiz es guvu tam pietiekošo apstiprinājumu. Es neapgalvoju, ka Ceļā nav garīguma, ir pietiekoši daudz cilvēku, kas patiešām iet svētceļojumā. Ir daudz tādu, kas atrodas garīgajos meklējumos, un ceļš ir pietiekoši garš, lai ejot to, sevišķi vienam pašam, būtu laiks sameklēt ja ne atbildes uz jautājumiem, tad vismaz kopējos virzienus, kuros šīs atbildes ir jāmeklē. Garīgais Camino ir jāiet vienatnē. Un ir jāiet lieli gabali, lai ķermenis kļūst nenozīmīgs, lai ķermenis sāk darboties, kā automāts, un tad arī pamazām atveras tie apziņas slāņi, kuros ir meklējamās atbildes. Bet tomēr ļoti liela daļa iet grupās. Un pļāpā ne par ko. Un ir cilvēki – parazīti, kuri ir ļoti jauki un šarmanti, kuri ceļā sāk iet kopā un runā nepārtraukti un ne par ko. Man nav iebildumu pret komunikāciju vakaros albergēs. Alberge ir atpūtas vieta, tur var dzert, var demonstrēt kāršu trikus, dziedāt, dejot un spēlēt teātri. Un man nav iebildumu pret līdzgājējiem, no kuriem var gūt informāciju, papildināt zināšanas. Tādu arī ir daudz.

Es jau biju sapratis to agrāk, bet tagad tas izkristalizējās pilnībā. Ja neiet Camino kā tūristam, ja to nedarīt izklaides pēc, to var darīt tikai un vienīgi vienatnē.

Šajā ziņā mēs ar Aldi viens otru maz apgrūtinājām, jo mums ir ļoti atšķirīgs ritms un temps. Bet vienalga Aldim mana tempa dēļ nācās piedzīvot zināmas neērtības.

Es noteikti vēl iešu Camino, un es to darīšu gan kā tūrists, gan kā piligrims, bet viena no atziņām, pie kurām es esmu nonācis, es centīšos turēties tālāk no Santiago de Compostelas, un tad, kad būs iespējams neiet uz to, es neiešu. Varētu, piemēram, pēc kāda gada vēlreiz noiet Camino Portugues de Costa kopā ar Regitu, bet iet tikai līdz Caminha – Spānijas/Portugāles robežai. Tiktāl tūristu ir salīdzinoši nedaudz, nonākot Galīcijā, tūristu daudzums kļūst grūti panesams.

Camino bums ir aizsācies, pēc manām domām, trenda ietekmē. Vienā brīdī pēkšņi kļuva aktuālas outdoor activities. Un visi sāka kāpt kalnos, iet brist pa purviem, braukt ar velosipēdiem auto vietā un iet pārgājienos, ceļot ar mugursomām. Un šeit jau bija pusgatava infrastruktūra. Plus – Spānija, un sevišķi – Portugāle ir visai lētas valstis.

Camino izrādījās viens no lieliskākajiem variantiem salīdzinoši lētāmun ārkārtīgi skaistām ārdabas aktivitātēm, un šeit nedrīkst aizmirst arī par sociālo kontekstu. Ceļā ir cilvēki no visas pasaules un lielākoties – pietiekoši inteliģenti, lai atvaļinājumā nevis gulētu Ēģiptes pludmalē, medītu ziloņus kaut kur Āfrikā vai gulētu Taizemes skolnieces, bet gan dotos pārgājienā ar iespēju iepazīt vietas, tautas un cilvēkus, un nedaudz arī nostiprinātu veselību, ja šeit par to kāds vispār domā.

Bet neskatoties uz tūristisko dabu, camino ir savi kanoni, kas gan nav kaut kur no augšas doti, bet laika gaitā piligrīmu mainīgajā kopienā izveidojušies. Piemēram, Camino valoda ir angļu valoda. Spāņu valodas zināšanas glābj saskarsmē ar vietējiem [un sniedz bagātāku ieskatu vietējo cilvēku dzīvē], taču piligrīmi savā starpā komunicē tikai angliski. No satiktajiem, visgrūtāk bija krievu un spāņu piligrimiem, kuri nezina angļu valodu.

Kanons ir arī attālums, cik piligrīms noiet vienas dienas laikā – 20 – 25km. Maksimālais kilometru skaits ārkārtas situācijās ir 30, bet dažreiz pēc tam piligrīmi dienu izlaiž, atpūšas. Mūsu vidējais attālums dienā sanāca ~43km, par ko saņēmām arī zināmu daļu apbrīnas (reti), bet pārsvarā tādu kā nosodījumu.

Kādā albergē, kurā bija palikusi tikai viena brīva gulta, negribēja ticēt, ka es kājām esmu nogājis 63km un laist albergē, paglāba reģistrētais attālums endomondo.

Komunikācija arī ir viens no Camino kanoniem. Nav svarīgi, kā kuru sauc, bet ir svarīgi noskaidrot valsti, no kuras nāk piligrīms un vismaz nedaudz pakomunicēt. Piligrīmi visi viens otru sveicina. Vienīgais izņēmums ir Santiago de Compostela, un jau Ceļu nogājušie.

It kā esot noteikums, ka ja kāds nevēlas kontaktēties vai grib iet viens, pārējie respektē. Patiesībā vienalga mieru un vientulību baudošais piligrīms izpelnās apkārtējo nosodījumu.

Vēl pie obligātajiem jautājumiem – no kurienes iet, kurā datumā izgājis un kurais Camino šis ir.

Un vēl virkne citu noteikumu un kanonu.

Bet jā, stāsts ir par to, ka es esmu mazliet vīlies, bet tas vairāk no tā, ka pasākums tiek mārketēts, kā garīgs, kaut gan realitātē tas garīgums ir sekundārs. Man jau ļoti patīk Camino, bet man nepatīk Santiago (bet ok, ko gan es no pāris stundām varu spriest?) un man nepatīk, kad apkārt ir tik daudz cilvēku ar mugursomām, kuri uzskata, ka dara kaut ko īpašu. Nedaudz atgādina hipsteru subkultūras būtību – “es esmu īpašs, tāpēc man ir bārda, lentu kamera un strīpainas zeķes [nu, tās zeķes es šeit toreiz pieminēju, lai neizklausītos, ka es esmu hipsteris], es izskatos identiski jebkuram citam hipsterim, taču es neesmu hipsteris, jo esmu īpašs. Kaut kā līdzīgi ir arī ar daudziem piligrīmiem.

Jā, starp citu, piligrīmu atpūtā ir ļoti viegli atšķirt no tūristiem vai vietējiem iedzīvotājiem – viņš ir čībās flip-flopos.

Tas, kas man patīk Spānijā un Portugālē, un nepatīk pie mums, tā ir pilsētplānošana. Labs piemērs ir soliņi un miskastes. Pie mums soliņus liek pie miskastes, vai otrādi, bet īpašos gadījumos, piemēram Rēzeknē pie universālveikala – soliņam abās pusēs ir pa miskastei. Es nezinu, kas galvā ir tam ierēdnim, kas to izdomāja, bet viņš noteikti nav sēdējis uz šāda soliņa, kad kāds tikko tur ir iemetis izsmēķi, vai vakardien puvušu ābolu. Pie mums gājēju celiņi tiek saplānoti tā, lai aerofotogrāfijās tie izskatītos skaisti, bet netiek ņemts vērā banāls fakts, ka pa tiem būs jāstaigā dzīviem cilvēkiem. Rezultāts parasti ir tāds, ka tie, kuri pastaigājas, iet pa celiņiem, bet pārējie – tie, kam ir mērķis, iet pa īsāko ceļu un izbradā taciņas. Šādas taciņas var redzēt visur pasaulē, bet pārplānojot vietu, tās tiek ņemtas vērā. Tikai ne pie mums. Arhitekts, kurš plāno celiņus ir atrauts no realitātes, viņu neinteresē cilvēki, bet gan tas, kā tas izskatīsies viņa autokadā. Miskastes pie soliņiem es esmu pamanījis tikai bijušās PSRS valstīs. Varbūt es neesmu vērīgs, bet šeit gan attālums no miskastes līdz soliņam ir vismaz 2 metri. Es svinēšu to dienu, kad pie mums ar pilsētplānošanu pārstās nodarboties korumpēti ierēdņi, un sāks to darīt cilvēki, kurus tas patiešām interesē, un kuri grib dzīvot jaukākā, skaistākā un ērtākā vidē, un apzināsies, ka projektē nevis tāpēc, lai pabarotu ģimeni, bet tāpēc, lai darītu savu pilsētu labāku un cilvēkiem draudzīgāku. Esot rietumvalstīs tas ir pirmais, ko pamani, ka šeit domā par cilvēkiem. Ne vienmēr 1. vietā ir estētiskais faktors. Te pilsētas centrā var būt drupas un izgāztuve, bet tai pašā laikā viss tiek realizēts tā, lai cilvēki justos labi.

Viena lieta, kas šeit nokaitināja ir tas, ka nav supermārketu. Mums pa ceļam negadījās neviens. T.i., viņi ir, bet nekad nav pilsētas centrā, vienmēr nomalē, vietā, kur var piebraukt ar mašīnu. Pie mums pilsēta ļauj būvēt veikalus vienu pie otra pilsētas centrā. No tā pirmkārt cieš pilsētas vizuālais tēls, otrkārt – mazie un vidējie uzņēmumi, šaura profila tirgotāji.

Jā, coursera’ā ir burvīgi pilsētplānošanas kursi pilnīgi bez maksas, bet runā par ļoti nozīmīgām lietām. Ja mūsējie arhitekti paskatītos/paklausītos kaut nedaudz, domāju, ka viņiem būtu viela pārdomām.

No mazāk jaukajām lietām, ar ko sanāk sastapties esot šeit – cilvēkiem ir ļoti grūti saprast, ka viņu valodu nesaprot. Viņi runā ātri un bez apstājas. Un nesaprot, ka viņus nesaprot. Portugālē ir nedaudz labāk ar angļu valodu, Galīcijā – sliktāk, bet nu valoda man šeit ir šķērslis, sevišķi Portugālē, spāņu valodu es vismaz minimāli saprotu.

Bet neskatoties uz lingvālo ignoranci, cilvēki ir ļoti iejūtīgi un man ne vienreiz vien ir ļoti izpalīdzējuši. Dažreiz negribas cilvēkiem neko jautāt, lai tie pārāk neiespringtu ar palīdzēšanu. Piemēram, kad pajautāju Santiago, kur ir katedrāle, inteliģents vīrietis man minūtes 5 stāstīja par krustojumiem un virzieniem uz hz ko, bet viss izrādījās vienkārši – jāiet taisni, kamēr ieraugi torņus, tn tad pēc apstākļiem. Es būtu parādījis virzienu, nevis latviski stāstījis, ka kopā ir 8 luksofori, uz 3. būs māja ar zaļu lukturi, tur joprojām taisni un tā tālāk. T.i., cilvēki ir iejūtīgi, taču nevēlas saprast, ka pretī stāv cilvēks, kas nesaprot nevienu vārdu. Labākajos gadījumos mani vienkārši ņēma aiz rokas un veda uz vajadzīgo vietu, un šādu gadījumu bija gana daudz.

Vērtīgākais, kas ir camino, ir cilvēki. Pirmajā reizē no satiktajiem sanāca pakomunicēt ar 75 gadīgu vācu dāmu un 45 gadīgu vācu dīdžeju/programmētāju. Pēdējo būs grūti aizmirst, jo kopā pavadīts daudz interesantu mirkļu. Šajā reizē no tiem, kas palika atmiņā, bija vīrietis no Dienvidāfrikas, šķiet Franss, dzīvojošs skotijā. Nedaudz hiperaktīvs un nervozs, visu laiku kustībā. Visu laiku uztraucas, ka kaut ko izdarīs ne tā, kā Camino pienākas. Iet tāpēc, ka meklē kaut kādu jēgu/nozīmi. Iet reliģisku jūtu vadīts. Mēs viņu satikām Povoa de Varzim un vairāk nesatikām, jo mēs gājām ātri. Te pat satikām divus čehu meitēnus, kuras vēlāk satikām nākamajā albergē – Marinhas, bet ar viņām īsti neizdevās dialogs. Vieta, kur alberge bija pilna ar ļaudīm un daļu no viņiem pēc tam izdevās iepazīt arī tuvāk, bija Caminha. Mēs tur ieradāmies pirms desmitiem, daļa jau gulēja. Satikām Kanādas hongkongieti gados, kuru vēlāk satikām ceļa uz, šķiet, Pontevedru. Šokā par to, kā izdevās kādam mūs apdzīt 85 km robežās, bet izrādījās, ka viņi gabalus brauc ar sabiedrisko transportu.

Tai pašā albergē satikām britu tēvu un dēlu Krisu un Džonu ar bagātīgu camino vēsturi un krievu pāri Sergeju un Juļu no Krievijas. Ar šiem četriem ļoti aizraujoši padzērām nākamajā albergē – Mougas, bet Krisu ar Džonu es vēl satiku pirms Vigo. Redondelā ar mani istabiņā bija pāris no Sibīrijas, kuri brauca ar savu telti un albergēs palika reti. Viņus mēs satikām arī nākamajā albergē Barro, bet tur viņi nebija īpaši sociāli. Redondelā satiku arī divus kungus – viens bija no šveices un dzīvoja Vācijā, izskatījās pēc gejiem pāri pusmūžam, gāja zināmā čilā, runāja gudras un prātīgas lietas, bet dažreiz izklausījās pēc haltūrētājiem, kuri daudz ko ir redzējuši, bet maz ko ir gatavi ziedot. Barro bija daudz interesantas tautas. Tur arī satikām latvieti. Bija angliete, kura raksta stend ap šovus, austrieši – iluzionisti, austrāliete skolotāja, kuru mēs arī nākamajā dienā satikām pa ceļam. Pirms Barro satikām jauku poļu pāri, ar kuriem labu gabalu nogājām kopā un nakšņojām kopā Barro, arī nākamajā dienā gājām laiciņu kopā, bet tad mēs aizmukām, jo viņi nebija gatavi uz pārgalvīgu skriešanu. Viņi bija precēti, darbojās dažādās kristiešu organizācijās un gāja Camino reliģisku mērķu vadīti. Tāpat ceļā pretim soļojam pirms Teo satikām Čehu, kurš gāja uz Santiago no Čehijas, no Santiago devās uz Fatimu un tālāk plānos uz Valenciju, un, šķiet, uz Romu.

Šodienas albergē ar mums ir polis, kurš izskatās pēc mežoņa uz amfetamīniem, un ož atbilstoši, saka, ka nogājis 6000km no Katowices, bet nedaudz vāja ticība. Tad ir sieviete no Dienvidāfrikas, kura strādāja ar sievietēm, kuras cietušas no vardarbības un pati demonstrē uzvedību, kas liecina, ka arī pašai ir nācies ciest, tagad būs pavārs un fermeris. Iet no Lisabonas, bet pa ceļam izmežģījusi kāju. Iedevu viņai visas kartes, kas man bija, jo materiālu par krasta ceļu ir visai maz pieejams.

Viņa palūdza, lai nāku gulēt viņas istabā, jo viņa baidoties no poļa. Tāpat ir itālis no Pizas, kurš tikko beidzis mediķus un taisās sākt strādāt, un visu laiku ļoti sajūsmināts smaida, kā viens Rēzeknes fotogrāfs – pa visu seju ar visiem zobiem, ka visi sāk smaidīt. Pēdējā uzradās Londonas aziāte, par kuru es nezinu neko.

Bez minētajiem cilvēkiem bija vēl milzīgs daudzums citu, bet tās bija vienkārši garām slīdošas sejas [Povoa de Varzim mūsu albergē bija austrālietis, kurš bija ASV kaut kādus treilus staigājis un Austrālijā, ar ļoti skaistu grebto spieķi].

Tā ka Camino maģija ir zudusi, bet vietā ir nākusi cita. Cilvēki un kultūra, ģeogrāfija, fantastiskie skati, skaistie vakari veido jaunu maģiju, kuras dēļ ir vērts iet Camino atkal un atkal.

25.09.2015

10:00 Porto lidosta

Bija jāizlido pusotru stundu atpakaļ, mēs kavējām un ieradāmies pie geita jau ar nokavēšanos, bet reiss tika atcelts. Sākumā nebija nekādas papildus informācijas, tad parādījās informācija, ka lidojums būs desmitos.

Pirms desmitiem paziņoja, ka tagad visi sēžamies autobusos un braucam uz Santiago de Compostela (nolēmu, ka tagd Santiago mani vairāk vaļā nelaidīs), un no turienes lidosim uz Briseli [ceļš uz Santiago aizņems 3 stundas un tur izlidošana būs pēc 2h]. Šajā gadījumā mēs uz Rīgu tiekam kaut kad rīt. Kad visi tika izdzīti laukā gaidīt autobusu, pēc 5 minūtēm atkal visus sadzina iekšā ar argumentu – lidojums tomēr būs no Porto pēc 40 minūtēm; tā nu sēžam un gaidām.

Ok, tā ir sliktā lieta par Portugāli, šeit ir pilnīgs bardaks ar transportu, kaut arī ne tik traki, kā Spānijā, kur man vienreiz sanāca stundu gaidīt kavējošo vilcienu.

Metro Porto ir organizēts tādā veidā, lai neviens nekādos apstākļos nevarētu saprast, kurp braukt. Porto ir kādas 3 metro līnijas, bet ap 10 maršrutiem, kuriem ir burtu un krāsu apzīmējumi. Centrā visi maršruti, atskaitot vienu, iet pa vienu līniju (ceļiem). Lai nonāktu vēlamajā galapunktā ir jāzina ar kādu maršrutu ir jābrauc, kurā reģionā un kurā zonā atrodas vieta, uz kurieni vēlas tikt. Priekš muļķiem un tūristiem zonas ir sarakstītas milzīgā sarakstā pretī pieturām, kuras varētu interesēt pasažieri, nezinot precīzi pieturas nosaukumu nekur aizbraukt nevar, jo nevar nopirkt biļeti.

Ar biļetēm arī nav viss vienkārši – pērkot biļeti braucējs saņem zilu papīra vizītkartes izmēra kartiņu ar čipu. Parasti šī kartiņa maksā kaut kādas naudiņas, bet viņu var atjaunot , bet tikai ar tās pašas zonas braucienu. Kartiņas ir identiskas un, man, piemēram, makā ir 2 kartiņas – Z3 un Z4. Kā noskaidrot kura ir kura? Vai nu pie validētāja, zaudējot braucienu, ja ir nepareizā nolasītam, vai arī apmaksas automātā.

Vispār metro sistēma Portugālē ir viena no muļķīgākajām, ko es esmu redzējis. [Un katrā metro stacijā ir nolikti dežuranti, kuri palīdz nopirkt biļetes tiem, kas ir garā un prātā vājāki, tādi, kā mēs…]

Plusiņš pretrsvaram transportam ir ūdens apgāde. Šeit var nepirkt ūdeni, jo ik pa laikam ir strūklakas un akas ar ūdeni, un pat lidostā ir ūdens dispenseris ar plastmasas vienreizējās izmantošanas glāzītēm. Bet ar vaifaju šeit [lidostā] viss ir slikti – vajadzīga reģistrēšanās, bet tā principā nedarbojas. Glābj tas, ka ir datori, kuros internetu var lietot bez maksas.

Pagājušajā gadā visur, kur mēs gājām, vaifajam bija drastiskas, nelaužamas paroles ar lielu simbolu skaitu, randomiem lielajiem un mazajiem burtiem, cipariem un gadījās simboli. Vai nu cits reģions, vai arī ir mainījušies laiki, bet tagad paroles ir pavisam vienkāršas un nereti izdodas uzminēt no vienas – divām reizēm. Un internets ir salīdzinoši sakarīgs.

11:30 Lidmašīna uz Briseli

Mjā, tomēr pagāja pusotra stunda līdz izlidošanai. Izrādījās, ka lidmašīna nevarējusi nosēsties un tikusi novirzīta uz Santjago. Tur esot gaidījuši instrukcijas, kamēr viņiem esot pateikuši lidot uz Porto. Lidmašīna jau taisījās celties, kad kāds pamanīja, ka nav paņemts invalīds ratiņkrēslā, kurš sēdēja un gaidīja zem spārna. Vēl 10 minūtes aizņēma viņa savākšana.

Interesanti bija lidot pāri visām vietām, kur gājām un redzēt, kā viss izksatās no augšas. Pirmo izdevās identificēt Viana do Castelo, tad Caminha, kura gan izskatījās dīvaini, bet nekas cits tas nevarēja būt. Eifeļa tilts, pāri kuram gājām teju pusstundu, bija ļoti labi saskatāms, La Guarda dabā klintis likās tuvāk jūrai, Baionā redzēju, ka nogāju baigo apli, kur varēja doties taisni. Vigo izskatījās visai milzīga, Redondela un Pontevedra jaukas. Identificējām arī vietas, kas varētu būt Padron un Santiago.

Jā, Barro bija britu meitene, kura raksta stendap šovus un es jautāju, vai viņai šovs būs arī par Camino, uz ko viņa atbildēja, ka gan jau būs, un viņa ierakstot cilvēku krākšanu albergēs diktofonā. Jautrība sākās, kad visi aizgāja gulēt un kāda sieviete iekrācās. Reakcija bija kā sprādziens, visi smējās un skatījās, vai pie krācējas gultas nav angliete ar diktofonu.

02.10.2015

14:20 Rēzekne

Pirms nedēļas bija nīkšana lidostās, bija noieti 300+ kilometri un iekšēja harmonija. Bija ilūziju zudums un zināma vilšanās, bet bija arī prieks un gandarījums un iespaidu pārpilnība. Ir pagājusi nedēļa un daudz, kas ir mainījies. Galvenokārt jau tas, ka esmu atpakaļ iepriekšējā ritmā un rutīnā. Un nekas, izņemot sāpes Ahilleja cīpslas apvidū kreisajai kājai un šodien pienākušās pastkartes, neliecina, ka es vispār būtu bijis kaut kur projām. Tas tā ļoti dīvaini. It kā ir divas pasaules un divas personības, kuras laiku pa laikam pārslēdzas. Viena ir šeit un tagad, kas dzīvo everyday life. Un otra – ceļojumu, un ļoti atšķirīga no pirmās. Faktiski jau arī pirmā dalās fragmentos. Ir tas, kas nāk uz darbu, ir tas, kas bildē un ņemas ar fotogrāfijām. Ir zināšanas alkstošais, kas studē un klausās zinātniskas un populārzinātniskas lekcijas un raidījumus, ir tas, kurš vakaros sēž mājās un skatās pa 5 fillmām dienā, ir pat geimeris un dumpinieks, un gan jau miljons citu, kuri ikdienā neizpaužas. Bet tas ceļotājs ir ļoti atšķirīgs. Ja visi pārējie labi saprotas savā starpā un atrodas pastāvīgā kontaktā, tad ceļotājs ir visai savrups.

Man pašam šis ceļotājs ir ļoti simpātisks, tas ir daudz enerģiskāks, komunikablāks, pozitīvāks un visādi citādi visai ekstraverts. Kaut kas līdzīgs manam ideālam bērnībā, par kādu es nekļuvu. Viņam par spējas atšķiras – ceļotājs labāk zina valodas, kas, protams, ir ļoti svarīgi. Ceļotājs prot lasīt kartes, lietot kompasu, un spēj lieliski noorientēties apkārtnē; mans ceļotājs orientējas svešās vietās daudz labāk, kā liela daļa cilvēku, kam normālos apstākļos šajā ziņā ir ievērojami labākas iemaņas un spējas, kā man. Es spēju apmaldīties, un periodiski to daru pat Rēzeknē, ceļotājs lieliski atrod ceļu redzot, kurā virzienā krīt ēna. Un ceļotājs nekad nedomā pirms pienākt klāt svešiniekam un pajautāt, kā nokļūt vienā vai citā vietā, es pat ar kaimiņiem nesveicinos un ja dzirdu, ka kāpņu telpā atveras durvis un kāds iziet no dzīvokļa, man parasti atrodas kaut k’da svarīga darīšana, kas ir jāpabeidz pirms iziešanas, tikai lai nebūtu jāsatiek lieki cilvēki.

Jā, protams, mans ceļotājs nestāv klāt Alda komunikabilitātei, un īslaicīgajam komunikācijas šarmam, kad katrs sastaptais tiek burtiski apburts, mans ceļotājs tāpat ne pārāk mīl īstermiņa kontaktus, bet ja ar cilvēku paredzams pavadīt vakaru, mans ceļotājs pats meklē kontaktu.

Manam ceļotājam ir pilnīgi vienaldzīgi, kā viņš izskatās. Aldis atsūtīja bildes, kurās esmu nokāries ar lupatām [visas drēbes tiek žāvētas uz mugursomas] un izskatos pēc bezpajumtnieka, un citās pēc mačo, kurš pagriezis muguru bangojošajam okeānam rij savu banānu. Es nekad neko tādu neatļautos pat ja satiktos cilvēkus nekad vairāk neredzēšu. Jā, man ir zināms nihilisms pret savu izskatu, bet ir robežas, kuras pārkāpt atļaujas tikai ceļotājs.

Ceļotājs reti vai nemaz neatceras par mājām. Ja ceļojumā domāju par mājām, zaudēju superspējas, tātad visdrīzāk, notiek personības pārslēgšanās. Viena no lietām, kura savulaik ļoti samulsināja, es sapratu, ka kad esmu projām no mājām, man ir diezgan grūti divas vai vairāk naktis pēc kārtas pavadīt vienā un tajā pašā gultā. Ja es ceļoju, es traucos uz priekšu, cenšoties redzēt pēc iespējas vairāk. Галопом по Европе –tas ir par mani, tieši tā es arī ceļoju, bet ja jēdziena būtība ir redzēt daudz, bet neko īsti neapskatīt, tad tas nav par mani, manam ceļotājam visnkārši ir ļoti strikta sistēma, kā viņš apskata lietas, un viņam vajag ļoti maz laika. Mans ceļotājs dienas laikā ir spējīgs uzņemt, apstrādāt un saglabāt tādu pašu informācijas apjomu, kas normālam ceļotājam prasa 3 – 4 dienas, dažiem pat nedēļu. Ilgāk par 1 dienu pilsētā man ir garlaicīgi, jo es tur jau esmu redzējis visu, kas mani ir varējis interesēt, atskaitot gadījumus, kad ieslēdzas mana muzeju žurka, tad tādā pat tempā tiek rīti muzeji. Šajā gadījumā lielajās pilsētās dažreiz ir vajadzīgas vairākas dienas, lai izietu visu, kas mani interesē. Citiem cilvēkiem ar manu ceļotāju kopā ceļot ir ļoti smagi, jo ir grūti turēt ritmu gan fiziski, gan mentāli, un mani ceļa biedri nereti redz ļoti maz, apciemojot milzumu vietu.

Es, savukārt, esmu rutīnas cilvēks. Mana šodiena ir identiska manai šai pašai dienai gadu un piecus gadus atpakaļ, ja vien es sājā dienā biju Latvijā. Es guļu tikai savā gultā, un ja esmu ciemos citā pilsētā, es izdarīšu visu, no manis atkarīgo, lai nakti pavadītu savā gultā. Ikdienā man nepatīk pārmaiņas un es teju dievinu savu rutīnu.

Vēl viena mana ceļotāja īpatnība ir fiziskā izturība. Es esmu visai vājš un astēnisks tipāžs. Pēdējos gados manā dzīvē ir ienākušas šādas tādas fiziskās aktivitātes, bet tām trūkst regularitātes un neko daudz es tāpat nespēju. Noskriets kilometrs man jau ir tuvs varoņdarbam sasniegums. Ar velosipēdu esmu nokauts pēc 10km un lūdzu pēc nāves.

Ceļotājs ir fiziski samērā spēcīgs un izturīgs. Ja ir uzlikts mērķis apskatīt pilsētu, 30 – 40km kājām nav jautājums un nākamajā dienā atkārtojam. Un aiznākamajā. Camino visus šokējām ejot 60+km dienā, kad norma bija 20-25 un 30 tika uzskatīti par ekstrēmismu, kas neatmaksājas. Pa nedēļu noiet ceļu, kuram cilvēki veltī 2 nedēļas, gandrīz vai sīkums.

Un ja nu fiziskie spēki tiek izsmelti, ieslēdzas automātiskais režīms, kad organisms sāk funkcionēt pats par sevi bez ceļotāja fiziskās vai gribas piepūles. Un atgriežoties mājās atkal ir aizelšanās uzkāpjot uz 5. Stāvu, motivācijas trūkums iziet no mājas bez ļoti nopietna pamatojuma.

Nu, šis ceļš ir pabeigts. Dalīšana daļās man kaut kā nešķiet pareiza un 1 pilna vietā ir sanākuši 2 īsāki. No 1. Ceļa bija gandarījums un daudz maģijas. Šajā ceļā visu maģiju nozaga cilvēki. Ja gribi maģiju, ej viens pats, ej tur, kur ir maz piligrīmu un nekādā gadījumā neej līdz galam. Santiago spēj nokaut jebkuru maģiju. Un rada vēlēšanos nogalināt katru neskuvušos personu ar mugursomu un ar vai bez spieķa. Ceļam būtu jāiedveš miers un harmonija un šādas emocijas nav ar to savienojamas.

Bet jā. Par nākotni runājot. Es esmu visai drošs, ka samērā pārskatāmā nākotnē ar Regitu noiesim no Porto līdz Caminha’i gar okeānu. Varbūt tālāk, bet to uz vietas lemsim pēc apstākļiem. Iesim kā pienākas – pa nelieliem attālumiem – čilojot un kontaktējoties ar cilvēkiem.

Pēc vai pirms tā veltīšu nedēļas atvaļinājumu, lai noietu angļu ceļu, pēc nedaudz ilgāka laika – 2 – 3 nedēļas veltīšu Primitivo ceļam, vismaz posmam līdz tas savienojas ar Franču ceļu, bet to arī izlemšu uz vietas. Ilgākā perspektīvā ir Camino de la Plata un Ziemeļu ceļš. Būtu, protams, foršāk vienā reizē, bet redzēs, varbūt var arī dalīt. Tad jau redzēs. Un kas zina, varbūt arī maģija atgriezīsies. Gan jau atgriezīsies. Itālis izstāstīja par ceļu pa Toskānu. Tas arī plānos, bet uz vēlāku laiku, jo prasīs ievērojamākus līdzeļus, laiku un sagatavotību. Bet tas ir uz Romu un Roma man ir ļoti mīļa.