Kopaina

Braucu uz Briseli no organizācijas, kurā kādreiz darbojos – “Latvijas patērētāju interešu aizstāvības asociācija”. Braucu mācīties sabiedrisko organizāciju un projektu grāmatvedību. Nafig man tas vajadzīgs nezinu un neviens nezina. Bet nu aizbraucu.

Aizbraucu svētdienas vakarā, iereģistrējos ūberdārgā viesnīcā pa 800 eiro par nakti, pa manu istabiņas logu bija lieliski redzama cauru diennakti izgaismotā Eiropas Parlamenta sēžu zāle. Istabiņa smuka un gaumīga, bet ja neieskatīties uzmanīgāk – viskautkur dažādas nejēdzīgas kļūdas vai nesmukumi – kaut kas slikti pieskrūvēts, kaut kas nav nokrāsots grūti sasniedzamās vietās, kaut kur silikons slikti notīrīts utt. Un vēl troksnis. Ļoti slikta skaņas izolācija – es dzirdēju kā mīlējās augšējā stāvā un kā gāja pa gaiteni garām cilvēki un kā nolaida ūdeni kaimiņu tualetē. Un ūdens. Drausmīgs ūdens. Tāds pat gan ir arī Spānijā un gan jau arī citās civilizētās valstīs, taču man, kā no barbaru zemes atbraukušam, bija ļoti grūti pierast.

Nu jā, piereģistrējos viesnīcā, pagulēju vannā, aizmigu milzīgajā gultā un no rīta brokastīs iepazinos ar pirmajiem atbraukušajiem apmācību dalībniekiem.

Nodarbības notika trīs dienas no plkst. 9 līdz plkst. 18. Pa vidu divas tējas pauzes pa 10 – 15 minūtēm un pusdienu pārtraukums 1 stunda. Mācības patika. Ļoti liela slodze sanāca, jo mācīties sanāca lietas, par ko ļoti maza sajēga, taču pasniedzējs bija jauks un strādāja pēc jaunākās pasniegšanas metdoloģijas, līdzīgās apmācībās jau biju bijis. Visādā ziņā, garlaicīgi nebija un beigās pat budžetu un līzekļu plūsmu rēķināšana izrādījās pat kaut kādā ziņā aizraujoša. Nu un beigās kā burkānu dabūju man absolūti nevajadzīgu sertifikātu.

Tējas pauzes būtu bijušas jaukas, ja vien ne apstāklis, ka viss ūdens, pat no pudelēm, garšo pēc hlora. Lai tējā nejustu hlora piegaršu, lēju trešdaļu tasītes krējuma.

Pusdienas bija drausmīgas. Tās notika netālā kafejnīcā, bet visi dalībnieki bija sašutuši par zemo ēdiena kvalitāti. Viss garšoja pēc gumijas un plastilīna, bija piededzināts vai negatavs.

Vakariņas bija ļoti jaukas, gājām uz dārgiem restorāniem un ēdām patiešām garšīgas lietas. Vienu vakaru mēs gājām uz pilsētas dārgāko kvartālu – Sablon un gājām no restorāna uz restorānu, katrā kaut ko pasūtot. Kāpēc tur bija gids, kurš nepārtraukti vārījās dažādas absolūti neinteresantas lietas, to gan es nesapratu, bet nu ja tā pieņemts, laikam ir jāpieņem.

Ja man vajadzētu atcerēties konkrētas dienas notikumus, tas būtu diezgan grūti, jo visas dienas bija pilnīgi vienādas. Rutīna bija ļoti labi organizēta.

Izņemot Sablon un Eiropas kvartālu, neko īpaši neredzēju, jo vienkārši nebija laika. Tāpēc likās ļoti ciniski, kad izdales materiālos bija sadaļa “interesting things to do in Brussels“. Nebija pat iespējas nopirkt suvenīrus mājiniekiem, jo veikali vērās vaļā pēc tam, kad sākās mācības un ciet – pirms beidzās.

Arhitektūra

Tādu eklektiku es līdz šim maz kur biju redzējis. Šeit bija plaši pārstāvēti dažādi arhitektūras stili, taču viss bija kopā un vienā kokteilī. Blakus bija gotika un jūgends un divdesmitā gadsimta kaut kas un romānisms un kaut kas nenosakāms. Divdesmitā/divdesmit pirmā gadsimta arhitektūra Briselē, manā izpratnē, bezgaumīga, smagnēja un neestētiska.

Satiksme

Satiksme kā dienvidos. Kaut ko tādu es biju novērojis Turcijā un Itālijā. Šauras ieliņas, ļoti dzīva satiksme, cilvēki manevrē absolūti neiedomājami šauros apstākļos, izpildot tādus manevrus, ka es katrreiz gaidu sadursmi ar citu transportlīdzekli, stabu, ēku vai gājēju. Velosipēdistu kultūra tikai tapšanas stadijā, taču izskatās, ka pēc gadiem desmit būs tas pats, kas Amsterdamā. Un jā, Sablon bija mašīnas, kuras izskatījās izgatavotas uz pasūtījumu. Absolūti fantastiski dizaini un retro dīvainības.

Klaviatūras

Kaut kas absolūti drausmīgs, īsti nesaprotu, priekš kam viņiem ir nepieciešams cits burtu izkārtojums, kā ir QWERTY standartā.

Vafeles

Nekas īpašs. Negaršoja.

Resnais itālis

Nu un visbeidzot, viens no pasākuma prieciņiem bija milzīgs resns itālis, kurš nepārtraukti filosofēja par ēdienu “Never eat Italian food outside of Italy” viņš teica pacēlis pirkstu “they just don’t know, how to do it… they don’t feel it“. Vai arī “I never eat fish in the towns far from the sea, like Milan of Turin“. Visi ņirgājās par viņu un jautāja, kā viņš jūtas badojoties Beļģijā.

Teatime Anglijā

Jautāts par “teatime” piecos, mūsu pasniedzējs Robs atbildēja, ka tas ir stereotips un patiesībā “every time is teatime“. Un tad vēl viņš stāstīja, ka briti ir absolūti dievišķojuši tēju, dzert to var nepārtraukti plus uzskata to par līdzekli no visām kaitēm, ieskaitot dvēseliskās. Stāstīja, ka ja atnāk ciemos draugs un saka, ka viņu pameta sieva, recepte ir “Just sit down and have some tea, and every thing will be allright“.

2011. gadā no 12. līdz 15. aprīlim atkal biju BEUC'ā uz apmācībām, šoreiz par PR, taču par to pagaidām nav izdevies atrast nekādas liecības. Latvijā būs jāceļ augšā visas papīra piezīmes. Gan jau kaut kas atrodas.