Nu jā, biju jau pabijis abās pirmajās romās un palika pēdējā. Būtībā, mans mērķis bija Puškina muzejs – konkrētāk – gribēju redzēt mazos holandiešus. Bet mazo holandiešu zāle bija slēgta. Redzēju tikai dažus no saviem mīļākajiem holandiešu darbiem, kas uz laiku bija izlikti citās ekspozīcijās.
Maskava ir ļoti rupja pilsēta un ļoti steidzīga. Es biju Maskavā 10 minūtes, kad tantiņa uzbļāva “вы что, впервые в метро?“, atbildēju, ka pirmoreiz Maskavas metro un uzreiz uzzināju, ka visā civilizētajā pasaulē uz eskalatora “левая сторона – стой, правая сторона – иди“. Un gāja daudz. Precīzāk, skrēja.
Skrien Maskavā visi un jebkurā diennakts stundā. Visi kaut ko kavē, un tas nav brīnums, jo ar metro no tā rajona, kur dzīvojām mēs ar Annu kādā pareizticīgā ģimenē, kur vīrs dzer un kaujas, bet sieva iet uz baznīcu un pa naktīm strādā par māsiņu, līdz centram varēja tikt pa 45 minūtēm. Ja ļoti paveicās. Parasti ilgāk.
Annas māsīca atteicās mūs izmitināt pie sevis un atrada mums dzīvokli, kur mani regulāri lamāja par to, ka esmu katolis, nevis pareizticīgais un kuru katru brīdi gaidījām, kad piedzērušais tēviņš nāks un izmetīs mūs no dzīvokļa.
Apmeklējām sarkano laukumu, tur vispār nebija ko redzēt. Izskrējām to un devāmies uz Tretjakovu galeriju. Tur redzēt bija ko. Agrāk man ne pārāk patika Vrubelis, bet šeit es iemīlējos šī autora darbos. Pajūsmoju arī par Aivazovski, iepatikās Maļavins, kas agrāk ne pārāk patika. Repinā vīlos, bet kopumā daudz smuku un daudz bezjēdzīgu, pēc manām domām, protams, lietu.
Citā dienā bijām Puškina muzejā, kur ļoti vīlāmies, jo tur nekā īpaša nebija. Ok, redzējām Dāvidu oriģinālajā izmērā [pēc tam, kad redzēju Dāvidu oriģinālajā izmērā domāju, ka šis bija vismaz 2-3x lielāks], vienu Rotko, vienu Baskjā darbu, bet tas arī lielā mērā viss, ko no tā atcerējos. Tikai, kad gājām projām, izrādījās, ka tas, kas mūs interesē, atrodas blakus ēkā.
Pirmoreiz dzīvē izbaudīju Monē, kas pēc reprodukcijām un citos muzejos redzētajām gleznām mani mazliet garlaikoja. Degā izrādījās ģeniālāks, kā man bija licies, Van Gogs arī, nu un protams Pisaro. Pikaso skrējām cauri, uz to esmu jau atskatījies, pasmējos par Ležē.
Muzeji ir prieks dvēselei, bet tomēr milzīga slodze kājām – tā kādreiz teica kāds krievu žurnālists. Nu, jā, jau rakstīju, ka ļoti nepatika cilvēki Maskavā, sevišķi pavecākas sievietes un jaunieši. Tikai starp gotiem sajutos drošībā – tie vācas Krilova pasaku skulptūru parkā un normālos skūtos jauniešus tur neredz.
Izglītotākais cilvēks, ar kuru iepazināmies Maskavā, izrādījās bomzis. Ar divām augstākajām izglītībām – lingvists un fiziķis. Reizēm piestrādā skulptūru parkā tulkojot tūristiem uz franču un angļu valodām. Pašlaik mācās zīmēt pēc Dīrera tehnikas, numizmāts, ļoti erudīts vēstures jautājumos. Pirmoreiz, kad viņu satikām, nopļāpājām stundu vai divas. Pēc divām dienām viņu satikām vēlreiz un viņš izstāstīja par kādu izstādi, kurā tikai šodien var tikt par brīvu. Pēdējo dienu pavadījām VDNH.
Pārtikām šo laiku no tā, ko gatavoja mūsu gādīgā saimniece un no pankūkām, ko varēja nopirkt praktiski visur un kas bija sasodīti garšīgas.
