Kad manai māsai pienāca laiks precēties, viņa nolēma, ka banāli precēties, kā to dara citi ļaudis Latgalē, ir garlaicīgi, jārīko kau kas priekš sevis, kaut kas romantisks un tikai priekš sevis un lai neviens par to neuzzina. Dundagas pils parkā pavasaros zied vizbules un Aijai tas šķita pietiekoši romantiski, lai organizētu civilo laulības ceremoniju šajā parkā laikā, kad vajadzētu ziedēt šīm pavasara puķēm un visa valsts svin darba svētkus, šādā veidā izvairoties no jebkāda darba. Mēs ar Regitu tikām izvēlēti par lieciniekiem, kuru vienīgais pienākums civilajā ceremonijā ir uzlikt savus parakstus zem jaunlaulāto parakstiem, lai vēlāk varētu liecināt tiesā vai vēl kaut kur, ka šāda savienība patiešām pastāv. Galvenokārt, lai Aijai paliktu dzīvoklis pēc Valtera nāves, cik nu es noprotu. “Īstās” – Latgaliešu kāzas būs jūnijā, bet tagad pasākums četratā ar līgavas kleitu, zāli appīpējušos zagsotāju, fotogrāfu, dusmīgu koklētāju, vizbulēm, kebabiem, rumu un ceļojumu ar dažām atrakcijām divu dienu garumā.
Pirms braukšanas man Rīgā bija sarunāta darba tikšanās, tāpēc devāmies ar Santu, kurai bija vajadzīgs transports uz Rīgu, jau otrdienā.
Pirmais šoks bija saistīts ar Rīgas sabiedrisko transportu. Izrādījās, ka dienas biļete Rīgā maksā 5€, to es arī nopirku.
Beigās man bija vajadzīgs tikai viens brauciens. Autobuss no Juglas uz centru par 5€ ir nopietni, tagad būšu uzmanīgāks apgalvojot, ka kāda valsts ir dārga. Būt svešajam vienmēr ir dārgi.
Pēc tikšanās Edgars braucot no darba savāca mani no Origo uz Juglu, kur drīz vien pievienojās arī Regita. Pēc desmitiem mūs savāca Aija ar Valteru un aizveda pie sevis. Šoreiz bez alkohola ļaunprātīgas lietošanas. Vienos jau bijām gultiņā.
Mums nesen bija sākušās nopietnas attiecības ar Regitu un vajadzēja kaut kā saliedēt ģimenes. Tērauds rūdās ugunī. Devāmies ceļojumā ar vienkāršu uzstādījumu – 8 valstis 16 dienās. Viegli pateikt, paveikt nedaudz sarežģītāk. Piezīmes veiktas ceļojuma procesā, tāpēc ļoti skopas un trūkst ļoti daudz svarīgu faktu, bet sniedz kopējo ieskatu. Nav nekā par avārijām un citiem piedzīvojumiem. Un tas, ka šajā ceļojumā bildināju Regitu (apprecējāmies pēc nedaudz vairāk kā 2 gadiem) tikai virspusīgi pieminēts.
“te viss ir kaut kaa diivaini, tastatuuras ar absoluuti nenormaalu sajauktu pogu izvietojumu, visi runaa franchu, vaacu, anglju un kaut kaadaa flaamu valodaas, viesniica advanceeta, bet tik daudz nejeedziibu, ka kaukt gribas… eediens garsho peec plastmasas, bet uudens pat no pudeleem peec hlora… teeju var dzert tikai ar pienu, jo tad mazaak juut hloru… sick sick place… un jaa, es te maacos projektu graamatvediibu un EU par shito mani ir samaksaajusi chetrus tuukstoshus eiro :D”
Otrais brauciens uz Spāniju nelielā kompānijā, kur bija jābūt garīgi atpalikušajiem, bet bija galīgi neatpalikuši. Saņēmām gan nosodījumu no spāņiem par ‘šmaukšanos’, bet kopumā viss izvērtās labi. Sanāca nedaudz paieties pa Camino de Santiago un nedaudz apskatīt Madrides centru.
Man vienmēr gribējās redzēt Spāniju, un te nu pēkšņi iespēja – dīvains projekts, kur mani paņēma par latviešu grupas vadītāju. Bija jābrauc uz plānošanas vizīti, bet es izplānoju tā, lai varētu apmeklēt arī Amsterdamu un Barselonu. Par to es vēlāk saņēmu visai smagu organizatoru nosodījumu, bet kuru uztrauc nosodījums? Bija forši. Un, šeit notika mana pirmā saskaršanās ar Camino de Santiago.
Maskavas brauciens bija kultūršoks. Ir pagājuši 11 gadi un joprojām ne īpaši gribas apmeklēt šo ‘trešo Romu’.
Nedēļu garš ceļojums ar autobusu no Rīgas līdz Romai un atpakaļ. Tas bija mans pēdējais ceļojums ar autobusu tālāk par 1000km. Redzēt sanāca daudz un bija ļoti interesanti, bet… Nekad vairs!
Mans otrais ‘lielais’ ceļojums un pirmā fotoaparāta iemēģināšana.
Foto apmaiņas projekts Turcijā. Tobrīd man likās, ka esmu teju izcils fotogrāfs, kaut gan jāatzīst, ka izstādē izliktās fotogrāfijas priekš tā laika bija visai labas un uz kopējā fona nemaz neizskatījās slikti. Nu, tā naivi un jauki.
Iz mana pirmā apzinātā ārzemju ceļojuma dienasgrāmatas. 2004. gads. Praktiski aizvēsture, bet lielu daļu no aprakstītajām vietām un notikumiem atceros ne sliktāk par ceļojumiem, kas notikuši pirms gada.