01.10.2005

Latvija

Rīga

Piecos satikāmies lidostā. Sākumā nevarēju atrast Mariju, piezvanīju viņai, jo domāju, ka vēl nav ieradusies ar meitenēm. Viņa atbildēja, ka ir pie kasēm sarkanā jakā. Kamēr meklēju sarkanu jaku, mani atrada Marija dzeltenā jakā.

Turcija

Istanbul

Lidojums noritēja diezgan mierīgi. Līdz pat pašai Stambulai bija ļoti mākoņains un Melno jūru varēja vairāk nojaust, kā redzēt. Tikai virs pašas Stambulas mākoņi pašķīrās un pavērās samērā interesants skats.

Ielidojot Stambulā pirmais, kas pārsteidz, ir rasu bagātīgais vinegrets lidostā. Ir pārstāvētas praktiski visas rases un liela daļa austrumu tautību. Sievietes čadrās, parandžās un džinsās, vīrieši – turbānos, halātos un ādas vestēs, histēriskas tantiņas ar milzīgiem bagāžas kalniem un lidostas apsargi ar automātiem.

Lidostā Marija ar meitenēm nozuda un palikām tikai mēs ar Annu. Pārējos atradām tikai pie pasu pārbaudes. Šeit viss tik pat mierīgi kā Rīgas lidostā, sevišķi ja salīdzina ar to, kas bija pirms gada, kad lidoju uz Slovākiju. Paiet kāds laiks, līdz par 10€ pasē tiek iespiesta vīza, informācijas dienestā izstāsta, ka uz autoostu var aizbraukt ar metro braucot līdz Otogar’ai, bet metro stacija ir pretējā ēkā.

Pretējā ēkā mēs operatīvi atradām metro, bet atcerējāmies, ka vietējo naudiņu, ar ko samaksāt par metro, mums nav. Devāmies maiņas punkta meklējumos un pirmais, kur es iedomājos to meklēt bija „Airport Hotel”, kā bija rakstīts uz norādes. Pie „Airport Hotel” pārķēru divus pieklājīgi ģērbušos turkus un pajautāju, kur ir „currency change”, sākumā tie izlikās, ka nesaprot, tad pār šiem ļaudīm nāk apskaidrība „ou, money change, follow”. Tā nu mēs viņiem sekojam līdz nonākam pie apsargātām durvīm, aiz kurām stāv ļaudis ar metāla detektoriem un apkārt drūzmējas cilvēki ar automātiem. Viens no tiem pienāk mums klāt un jautā, ko mēs gribam. Saņēmis atbildi par to, ka gribam tikt pie turku naudiņām, atmaigst un norāda, lai ejam iekšā. Iegājuši caur detektoriem (man lūdz izstāstīt, ko es nesu pār plecu, nākas rādīt statīvu), ieraugām pazīstamu informācijas biroju. Esam nonākuši atpakaļ lidostā.

Naudiņas tiek samainītas. Es izmainīju naudu pirmais, par ko izpelnījos Marijas nosodījumu, jo viņa bija cerējusi mainīt visu naudu kopā. Pārējā nauda tika izmainīta kopā, tāpēc turpmāk visur par visiem (izņemot mani), maksāja Anna. Tā kā summas, kas tika mainītas, arī bija visai atšķirīgas, tad bail pat iedomāties, pēc kādas alķīmijas viņas vēlāk norēķinājās.

Atkal esam atpakaļ metro, nopērkam žetonus. Es maksāju pirmais un nepamanu, ka kopā ar atlikumu man iedeva žetonu. Cenšos iziet vienā vietā caur „zobratiem”, tie nepadodas, eju citā vietā, atkal tas pats. Onkulis saka, ka jāpērk. Es atbildu, ka nopirku, bet biļeti man neiedeva. Eju pie kasiera skaidroties. Izrādās, ka biļete un žetons ir vienā personā, kas ir jābāž spraudziņā, lai viltīgā mašīna izlaistu cauri.

Diezgan drīz nonācām Otogarā. Pirmais, kas krita acīs, bija apetītīgie gaļas stabiņi kebabu gatavošanai un zeltaini brūni baltmaizes batoni ar kraukšķīgu garoziņu. Ātri izskrējuši cauri šīm perversijām, nonācām pie jaunām. Es jau zināju, ka autoosta sastāv no vairākām autoostām. Precīzāk, man bija tāda nojausma pēc tam, kad biju pastudējis iespējamās nonākšanas Antālijā iespējas. Patiesība bija sūrāka. Autoosta sastāvēja no pāri divsimt autoostām un katrā centās aiz rokas ievilkt iekšā un aizsūtīt vienalga kur, bet ka tik aizsūtīt.

Te uzradās labi ģērbts vīrietis runājošs angļu mēlē un jautā, ko meklējam. Saņēmis atbildi, atplaukst smaidā un ved mūs kaut kur. Ļoti ātri tiek saorganizētas 5 biļetes uz 19:00 par studentu cenu – 35 naudiņām. Mēs pat bez maksas varot atstāt somas viņu bagāžas glabātavā.

Kad biļete kabatā, par 1,100000 lirām nopērkam pa žetonam un dodamies uz Aksaray jeb metro gala staciju. Turpat arī vecpilsēta. Tur es cerēju atrast Grand Bazaar, kas pēc maniem aprēķiniem varēja atrasties aptuveni kaut kur tur, un vadoties pēc tā, meklēt tālāk „Aya (Hagia) Sophia” un „Zilo Mošeju”, par kuru man bija samērā maza nojēga, kas tā tāda, bet kaut kur biju sastapies ar šo nosaukumu un zināju, ka tā ir blakus Sofijas katedrālei un ir jāredz.

„Grand Bazaar” mēs atradām gandrīz uzreiz. Sākumā nošokēja, ka tas ir tunelī, bet kad nokāpām, nonācām tādā kā Rēzeknes Džetas tirgus paviljonā – vilšanās. Nācās apzināties sūro patiesību – mēs jau sen nedzīvojam viduslaikos… un viņi arī.. kā mēs uzzinājām vēlāk, 20. gs. atnāca Ataturks un visu izmainīja.  Kā teica Arno, ja nebūtu Ataturka, nebūtu  Turcijas. Ataturks atļāva sievietēm nēsāt eiropiešu drēbes, balsot, nomainīja rakstību uz latinicu, etc. Vārdu sakot, ielaida islama pasaulē Eiropu.

Izskrējām cauri bazāram. Paskrējām nepareizā virzienā, lai atdalītos no sekotāju pulciņa, uzzinājām, ka Sofijas katedrāle ir pretējā virzienā un skrējām pretējā virzienā, līdz ieraudzījām uzrakstu „Сумки. Чемоданы. Рюкзаки.”. Tas gan izrādījās tikai sākums tirdzniecības kvartālam paredzētam priekš krieviem, lauzītā krievu valodā mums piedāvāja „дубленки, джинсы, кросовки”. Izskrējām cauri un cilvēki pazuda.

Šeit pie kādas mošejas kalniņā atradām vietu, kur mūsu sievietes varēja atpūsties un paēst.

Skrējiens turpinājās kalnā un kalnā un sievietēm nepārtraukti nācās atkauties no kavalieriem un vienkārši sieviešu mīlestības kārotājiem, kā arī no visdažādākajiem tirgotājiem. Vienā brīdī Anna gāja pa priekšu un kāds vīrietis aizstājās viņai ceļā, nelaižot viņu tālāk un kaut ko sakot un rādot uz mājas augšējiem stāviem. Es skrējienā paskrēju viņam garām palaižot Annu, bet viņš palika uzstājīgs un rādīja uz augšu. Piefiksēju, ka augšā notiek kaut kāda logu maiņa, novilku Annu un pārējās meitenes uz ielas. Marijas komentārs vēlāk bija tāds, ka vīrietis vienkārši aicināja pie sevis visiem zināmām darbībām. Kad izstāstīju īsto iemeslu, Marija pat mazliet sakaunējās.

Tā skrējienā kalnā un kalnā pa laikam pazibēja jūra un es zināju, ka manis meklētā vieta atrodas pie jūras, tāpēc ceļu vairāk nejautājām līdz izskrējām kādā parciņā, kuru es pirms brauciena biju redzējis satelītfotogrāfijās. Tai pašā brīdī minaretos sāka dziedāt aicinājumu uz lūgšanu. Sofijas Katedrāle sadziedājās ar Zilo Mošeju. Brīdi pasēdējām parkā un devāmies uz Zilās Mošejas pusi, domājot, ka dodamies uz Sofijas katedrāli.

Pie ieejas mēs negribot dabūjām gidi par 10€. Viņa mūs izvadāja par Zilo Mošeju, sastāstīja daudz interesanta un daudz muļķību. Uzzinājām, kura ir Sofijas Katedrāle. Gide aizveda arī uz pazemes ūdenskrātuvi, kurā mēs iekļuvām par 5 lirām 10 vietā no katra. Tur viņa mūs arī pameta. Uzzinājām, ka lai ieietu Sofijas Katedrālē, jāmaksā 10 vai 20 eiro un nolēmām no šī prieka atteikties.

Pastaigājām vēl ap strūklakām obelisku meklējumos, bet obeliskus mēs neatradām. Devāmies pa mazām ieliņām pie jūras, bet pie Bosfora šauruma netikām. Tā klejojot pa ieliņām redzējām arī šādu tādu turku dzīves daļiņu kā piemēram bērnu rotaļu laukumus, ne pārāk bagātu cilvēku mājas un paklāju mazgāšanu uz ielas. Tā nu taustoties devāmies atpakaļ uz metro, lai dotos atpakaļ uz Otogaru.

Nonācām uz kādas lielas ielas un atradām tūristu informācijas centru, kur mums paskaidroja, kā atrast metro. Pa ceļam nopirkām saldējumu un jau divas stundas pirms autobusa bijām autoostā. Biļetes uz agrāku mums nesamainīja jo nebija vietu, tāpēc braucām kā bija paredzēts pusseptiņos, ja nemaldos. Iznāca nesaprašanās ar vietām. Nesanāca sēdēt ar Annu, jo vīrietis, kuram bija jāsēž ar vienu no mums, nevēlējās sēdēt ar sievieti (Mariju). Nācās man sēdēt ar viņu. Mainīt vietas nedrīkstēja. Autobusā deva tēju un kūkas un mazgāja visiem rokas ar kādu eļļu. Autobuss stājās ik pēc pusstundas un stāvēja ilgi. No Stambulas braucām ārā pēc maniem aprēķiniem apmēram trīs vai trīs ar pusi stundas.

02.10.2005

Pamostoties autobusā redzēju gar ceļa malām klintis, pa kurām pastaigājās kazas. Sākumā nolēmu, ka tās ir savvaļas, jo ganam tādās vietās uzrāpties būtu ļoti grūti, bet pēc brītiņa vienā vietā redzēju arī ganu, kurš ganīja kazas, kas izskatījās tieši tādas pat kā tās, kas bija pa kalniem un aitu bariņu. Vēl dažas reizes vēlāk redzēju kazas kalnos, bet tā arī nesapratu vai tās ir savvaļas, vai mājas.

Antalya

Laimīgi nonācām autoostā. Izkāpām no autobusa, saņēmām bagāžu un gribējām iet autoostā, lai piezvanītu organizatoriem, bet izrādījās, ka autoostā var tikt tikai izejot cauri metāla detektoriem. Beigās nolēmām sūtīt Annu ar Mariju iekšā, lai zvana. Es, Agnese un Helēna palikām ar somām.

Organizatori tika sazvanīti un tiem tika paziņots, ka mēs esam ieradušies. Mēs atradām vietu, kur piemeties un gaidījām, bet nekas nenotika. Mēs ar Annu devāmies fotografēt banānu birzis un pīles, bet arī kad atgriezāmies, nekas nebija mainījies. Marija gāja zvanīt otrreiz un viņai pat pateica, kas atbrauks mums pakaļ. Pamazām sāka smidzināt viegls lietutiņš, bet neviena no braucošajām mašīnām neslēdza logu tīrītājus. Nolēmām, ka pilsētā pašlaik ir panika saistībā ar lietu (kurš Antālijā esot reta parādība) un visi gaida, kad nožūs stikli. Vēl pajūsmojām par to, kā visi (ieskaitot ceļu policiju) stāv neatļautās vietās ieslēdzot avārijas gaismas. Pēc kādas pusstundas tomēr sagaidījām lietuvieti ar šoferi. Mūs ar visām mantām sakrāva mašīnā un aizveda uz viesnīcu. Tur mēs saņēmām istabiņas un sākām domāt kā samainīties. Es biju ar kādu francūzi, Agnese bija ar itālieti, bet Helēna ar Annu. Marijai bija atsevišķa istabiņa.

Iekārtojos savā istabiņā. Iegāju dušā. Paspēlējos ar kondicionētāju. Papriecājos par balkonu un aizgāju uz jūru. Jūru atradu uzreiz. Apsēdos uz kāpnītēm kādus 100 – 200 metrus no jūras un nosēdēju kādu stundu vai mazliet vairāk, priecājoties par skatu, jūras varenību, par garām ejošajiem cilvēkiem un gaisu. Kad apnika sēdēt, nolēmu pastaigāties un uzreiz satiku Annu, kura nāca no pretējās puses. Nolēmām atgriezties viesnīcā, bet uzskrējām virsū kādam vīrietim, kurš mums katram iespieda rokās pa kukurūzas vālītei un parādīja, ka tā ir laba ēšanai. Pagrauzām mazliet, bet viņš mūs izjautāja no kurienes mēs esam, kurā viesnīcā esam apmetušies un tā tālāk. Kad jau nolēmām iet, viņš mums atzinās, ka no katra vēlas pa miljonam liru. Nācās atdot. Tā nu mēs kļuvām par laimīgajiem miljonu vērtās kukurūzas īpašniekiem. Pēc vairākām dienām šī kukurūza bija sabojājusies un smirdēja. Mēs viņu nesām ārpus viesnīcas, lai izmestu vienā no atkritumu konteineriem pa ceļam uz jūru.

Tai pašā dienā konstatējām, ka miskastes turki nelieto (tāpēc arī istabiņā nav miskastes, tikai tualetē ir miniatūra, bet baidoties, ka to netīrīs (un ne veltīgi baidījāmies) to lietojām ļoti saudzīgi un tikai lietām, kas nevarētu sākt smirdēt. Konstatējām, ka tēja šeit tiek patērēta kosmiskos daudzumos, ko arī izmantojām, jo viesnīcas viesiem tēja bija par brīvu.

Ar Arno, Laimo un Karenu aizgājām uz viņu mājām, kur tika pagatavotas pusdienas. Es pagaršoju Turku kafiju un konstatēju, ka tā ir pārāk salda. Novērtējām viņu dzīvokli, kurš bija divstāvīgs, ar diviem balkoniem, milzīgām istabām, un no balkona pavērās burvīgs skats. Paskatījāmies bildes, ko Arno ar Laimo bija sabildējuši ceļojot pa Turciju.

Noskatījāmies kaut kādu patizlu latviešu īsfilmu un devāmies uz pilsētu, kur Arno ar Karenu mūs pameta. Norunājām tikšanos pēc stundām 3 vai 4 pie Saat Kulesi (pulksteņtorņa) Antālijas centrā.

Visādam gadījumam uzzinājām arī kur atrodas viņu birojs un devāmies bazārā iekšā. Laiku staigājuši, izgājām un devāmies pa kādu gājēju ielu. Kad mums apnika pastaigāties, bija pagājusi nepilna stunda, bet palikušas vairākas stundas līdz norunātajam laikam. Tā nu devāmies uz biroju, kur ilgi zvanījām, bet mums neviens nevēra vaļā. Nācās padoties. Pasēdējām lejā uz sliekšņa. Helēnai ar Agnesi apnika gaidīt un viņas devās pastaigāties.

Pēc brīža parādījās Arno ar Karenu. Izrādījās, ka biroja vadītājas šodien nemaz nav darbā un tāpēc arī viņi netiek iekšā. Nolēmām iet uz internetkafejnīcu. Aizsūtīju ziņu savējiem, ka esmu dzīvs un drošībā. Anna aizsūtīja ziņu savējiem. Brīdi pagaidījām un es nolēmu aiziet sameklēt Helēnu ar Agnesi. Devāmies ar Annu pie Saat Kulesi un atradām meitenes dzīvas, bet jau ar kavalieri.

Atsitām meitenes kavalierim un devāmies atpakaļ uz kafejnīcu, bet Arno ar Karenu tur jau nebija. Tā nu atkal atgriezāmies pie Saat Kulesi un atradām viņus sēžam uz soliņa netālu no šī paša pulksteņa. Autobusā man iespieda kāju durvīs un es sajutos diezgan slikti. Tomēr nopietnas traumas nebija. Drīz vien bijām atpakaļ viesnīcā. Tieši atbrauca franču grupa.

Uzreiz sarunāju ar Arno samainīt istabiņas un tā nu mēs bijām vienā istabiņā ar Annu, bet Agnese ar Helēnu. Viss bija tā kā bijām vēlējušies.

Paēdām vakariņas un drīz vien devāmies gulēt. Vēl paspēju sarunāt ar Patriku, ka varēšu pārkopēt uz diskiem bildes no fotoaparāta ar viņa datora palīdzību.

03.10.2005

Brokastis, sveicināšanās ar visiem pagaidām vēl nepazīstamiem cilvēkiem. Pēc brokastīm bija rotaļa ar baloniem, kad katrs uz sava balona rakstīja savu vārdu un vēlāk, kamēr skanēja mūzika visi mētāja balonus un kurš bija rokās, kad pārstāja skanēt mūzika, vajadzēja atrast to cilvēku un uzzīmēt sākumā balona īpašnieka acis, tad nākamajās reizēs degunu, muti, zodu un trūkstošās detaļas.

Visimpozantākais balons izrādījās Helēnai, jo es nesapratu, ka vajag degunu zīmēt un uzzīmēju zem pirmajām acīm otras acis. Tad sapratu, nosvītroju savas zīmētās acis un uzzīmēju starp tām degunu. Visi ilgi priecājās par šādu risinājumu.

Tālāk bija turku valodas lekcija, kur mēs iemācījāmies svarīgāko leksikonu – meraba, nasinsin, kola istiorum, cai, kahve, su, tessekur ederim, semi semiyorum, cok guzel, iyiyim, evet, hair, un citus smukus vārdiņus. Izveidojām dialogus, parunājām un sajutāmies it kā prastu turku valodu.

Fotosesija pilsētā man ne pārāk patika, jo viss notika skrējienā un fotografēt īsti laika nebija. Pateicu to arī Arno, kurš vadīja mūsu grupu, bet viņš aizbildinājās ar to, ka laika ir maz, bet jāapiet liels gabals.

Vakarā bija solītas vakariņas pilsētā. Vakariņas pilsētā izrādījās tējas dzeršana. Bet vismaz skaistā vietā. Vakarā izdevās pārkopēt uz disku bildes un pat aizgāju izpeldēties. Ūdens bija lielisks. Turpmāk gandrīz katru dienu gāju peldēties.

04.10.2005

Brokastis un sveicināšanās ar visiem, daļa no kuriem jau daudz maz pazīstami. No rīta atvesto fotogrāfiju apspriešana. Vislielākā sajūsma par desiņām čuguna pannā un tējkannu. Tās, kas man patika visvairāk vispār netika novērtētas, bet visvairāk jūsmoja par, manuprāt, viduvējākajām.

Šai pašā dienā man pazuda kompleksi par to, ka es neprotu fotografēt. Lielākā daļa pārējo bilžu bija maigi izsakoties „ne pārāk”. Bildes izkāra saulē un man nācās piecas reizes skaidrot, ka tas iznīcinās bildes, tāpēc tās tika vairāk un vairāk pārkārtas uz ēnas pusi, līdz tika noņemtas pavisam man par lielu apmierinājumu.

Bija spēle par stereotipiem, kur tika rakstīti un zīmēti priekšstati par pārējām valstīm, kuru pārstāvji piedalījās projektā. Atkal sesija pilsētā. Šoreiz bez tādas steigas, jo veda Dila. Šis tas skaists arī gadījās pa ceļam. Nošokēja, ka vietējie skolnieciņi publiski skūpstās parkā.

Kā izrādījās izstādes dienā (Dila izlika vienu bildi ar tiem), par to sanāca arī norauties. Vakarā bija starpvalstu vakars, kur katrs iepazīstināja ar savas valsts ēdienu un dzērieniem. Pirms tam vēl aizgājām pie Buraka un Jusufa uz kojām, kuras mani, maigi izsakoties, nošokēja. Tādā platībā Latvijā dzīvotu 20 – 30 cilvēki, kādā viņi četri dzīvo. Kojās katram sava istabiņa, divas vannasistabas un divi balkoni…

05.10.2005

Sākās Ramadāns. Devāmies uz pilsētu un izklīdām jo uzdevums bija staigāt pa vienam. Mūs vienkārši izmeta nepazīstamā vietā un pateica, cikos satiekamies pie Saat Kulesi. Tā nu devāmies pēc ožas uz jūras pusi, kamēr atradām jūru.

Marija izrādīja vēlēšanos nebraukt uz pilsētu. Agnese ar Helēnu tikko apjautušas lokāciju, kur atrodamies, atdalījās no mums un devās uz internetkafejnīcu. Mēs ar Annu izstaigājām laivu (kuģu) piestātni. Satikāmies ar pārējiem pie Saat Kulesi, paēdām pusdienas un atkal bija jāstaigā pa pilsētu.

Pagaršojām vietējo saldējumu, neatradām ūdenspīpju veikalu, bet izstaigājām dažus parkus. Pafotografējām. Nogurām. Anna mazliet izbesījās no noguruma. Vienā parkā satikām Jusufu, Buraku, Dilu un Nursenu un devāmies satikt pārējos.

Pa ceļam vēl satikām kādu sabiedrībā populāru aktieri, kurš aicināja savā dārzā pafotografēt dateles. Turki papriecājās par tikšanos un ilgi ar viņu kaut ko runāja savā valodā, tādā veidā traucējot aktierim spēlēt Nardas.

Vakarā aizgājām uz jūru. Es pafotografēju panorāmas un jauno mēnesi, kas vēstīja par Ramadāna iestāšanos. Vēlāk devāmies ar Buraku uz kojām, kur Agnese dabūja sev izredzēto. Ko gan uzzināja tikai vēlāk.

06.10.2005

No rīta beidzot saņēmos aiziet pafotografēt granātābolus, ko tik ilgi taisījos izdarīt. Meitenes baudīja jūru un sauli.

Pēcpusdienā aizbraucām uz skolu, kur sākumā atlasījām bildes izstādei un tad vadījām dažādas nodarbības vietējiem bērniem. Bērni bija ļoti atsaucīgi un daudzi lielā mērā atbilda Boldbija drošā pamata tipam, ko Latvijā tīrā veidā nemaz neesmu redzējis. Citi spēlēja futbolu vai basketbolu, es iedevu dažus uzdevumus, ko dodu skolās pie mums.

Bērniem šausmīgi patika fotografēties, ko ļaunie fotogrāfi, protams, ar prieku izmantoja. Nošokējos konstatējot, ka musulmaņiem uz medicīnas piederumiem ir nevis krusts, bet mēness sirpis. To es biju palaidis garām.

Vakarā aizbraucām uz lielveikalu un es nopirku tēju un tējas tasītes un apakštasītes. Anna – kafiju un saldumus.

07.10.2005

Myra

Cēlāmies ļoti agri un no paša rīta bez brokastīm devāmies uz Miru. Ceļš bija garš, visi izklaidējās kā mācēja. Vienā vietā stāvējām un tika sarauti granātāboli. Ceļš turpinājās, līdz nonācām Santaklausa pilsētā, jeb Mirā. Vietā, kur Svētais Nikolajs savulaik bija bīskaps. Viņa tēls šeit bija apspēlēts visos iespējamos veidos.

Pat stāvēja sarkanā kažokā tērpta Santaklausa ar baltu bārdu piemineklis, kurš uz palmu un koku fona izskatījās diezgan impozanti un stulbi. Tomēr Svētā Nikolaja baznīca bija jauka.

Pirmo reizi biju gandrīz tik pat vecā baznīcā, kā Kristus (šķiet, 4. gadsimts). Daudz kas bija smuks, sevišķi freskas un mozaīkas. Un jā, Mirā es ieraudzīju to, ko cerēju redzēt Antālijā, un tikai tad sapratu, cik manas ekspektācijas bija muļķīgas – Mirā bija kamieļi. Veseli trīs gabali.

Tālāk devāmies ar kuģīti vizināties pa Vidusjūras zilajiem ūdeņiem un apskatījām Kekovas salu ar mājokļu paliekām. Pēc tam mūsu jaunatnei bija iespēja izpeldēties, ko maz kas laida garām.

Pēc brauciena pa Vidusjūru vēl iebraucām grieķu laiku nekropolē un paskatījāmies uz grandiozajiem klintīs kaltajiem mūža mājokļiem un milzīgu amfiteātri.

Anna sapriecājās par izsvaidītajiem kapiteļiem, daudzus no kuriem esot zīmējusi no ģipšiem.

Antalya

Vakarā atgriezāmies viesnīcā un devāmies gulēt. Iespējams, ka bija vēl kaut kas, piemēram, jūra, bet es neatceros.

08.10.2005

Diena bija praktiski brīva un es praktiski nefotografēju. Spilgtākais, kas palicis atmiņā (un bildēs) ir tas, ka visi tika mesti baseinā. Man un Annai izdevās paglābties. Gan jau bija arī jūra.

09.10.2005

Izstāde Antālijas centrā. Cēlāmies agri un braucām kārt izstādi. Buraks iepriekšējā dienā bija uztaisījis visām bildēm rāmjus, mums atlika tikai sakārt. Visu dienu bija jābūt izstādē, kāpēc, es tā arī nesapratu.

Buraks uzstāja, lai man tiktu notīrītas kurpes un puisītis par liru to arī izdarīja un pat negribēja ņemt no manis, kad es viņam devu vēl vienu (pirmo Buraks samaksāja).

Ēdiena vietā atnesa kaut ko starp kebabu un nekebabu.

Ar Annu vienā brīdī notināmies uz kaut kādu mākslas galeriju, tad uz tirgu. Tirgū nopirku lūgšanu krellītes notirgojot no 20 lirām uz 8, bet Jusufs vēlāk teica, ka varēja nopirkt par 3.

Pa ceļam atpakaļ no tirgus uz izstādi notika kāds ne pārāk patīkams incidents – viens jaunietis – kurpju tīrītājs sasmērēja manu kurpi ar kaut kādu pulieri un pēc tam, kad notīrīja, pieprasīja 5 liras.

Beigās savāca no manis 3 liras – pēdējās, kas man bija palikušas. Paliku bez naudas. Uz viesnīcu braucu par Annas naudu.

Vakarā pie Buraka pārrakstīju bildes. Notika neorganizēts atvadu pasākumiņš.

10.10.2005

No rīta aizgājām uz jūru papeldējāmies, nosvilināju saulē muguru un plecus. Atvadījāmies gandrīz dramatiski. Pat viesmīļi bija tuvu asarām. Francūži bija braukuši prom raudot.

Operatīvi atradām autobusa peronu. Drīz vien jau sēdējām autobusā. Visa atlikusī diena pagāja ceļā.

11.10.2005

Istanbul

No rīta pamodos autobusā un konstatēju, ka ir reālas izredzes nokavēt lidmašīnu. Stambulā bija milzīgi korķi un pārvietojās autobuss lēni, bet jābrauc bija tālu. Vienā brīdī jau nolēmām, ka uz lidmašīnu nepaspēsim. Tomēr paspējām. No Otogaras diezgan operatīvi nokļuvām lidostā, izgājām check-in’u, Agnesei divreiz piekasījās par to, ka veda nazi un vēl kaut ko rokassomiņā. Man palūdza parādīt gan lielo, gan mazo statīvu. Un drīz jau sēdējām lidmašīnā. Gandrīz visu ceļu līdz Rīgai es nogulēju.

Latvija

Rīgā sagaidīja tēvs, drīz vien Ģeņuks mūs veda uz Rēzekni. Ap astoņiem jau biju mājās.