Sagadīšanos virknes rezultātā nonācām lielākajās Ziemeļamerikas kontinenta svinībās par godu Latvijas simtgadei ar Niagāras ūdenskritumu izgaismošanu karoga krāsās. Es ceru, ka Regita uzrakstīs sakarīgāku stāstījumu, šeit gandrīz bezkaislīgs dienasgrāmatas ieraksts.
Lai kā nepatiktu Bostona, atgriešanās Bostonā no Ņujorkas ir ļoti patīkama. Rodas sajūta, kā atgriežoties mājās. Viss mierīgi, skaidri, saprotami un galvenais – tik pat kā nav cilvēku…
Esam nonākuši ASV austrumu krastā – Masačūsetsā, reģionā, kuru ir pieņemts dēvēt par Jauno Angliju. Šeit veidojās vienas no pirmajām kolonijām un šeit arī atrodas vecākās valstī pilsētas. Mums ar Regitu šī ir pirmā reize ārpus Eiropas un šeit mums ir jānodzīvo gads. Sanāks interesants eksperiments – pavērosim, kā laika gaitā mainās uztvere un kā vienas un tās pat lietas redzam šodien, tikko atnākot šai vietā un kā tās izskatīsies pēc gada, kad šeit jau viss būs ‘savējais’.
08.04.18. (svētdiena) 08.04.18. 15:20 Caceres – Salamanca Ir tik sirreāla sajūta braukt mašīnā. Ainava mainās tik strauji, ka parādās slikta dūša. Ļoti dīvaini. Tagad 10 minūšu laikā nobraucām vairāku stundu gājienu. 08.04.18. 20:20 Salamanca Salamanka izskatās tieši tā, kā izklausās tās vārds. Un, vismaz šodien, šeit ir mierīgi. Taisījos rīt braukt uz Seviļu, bet …
Trešā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā.
Es turpinu ceļu no Seviļas līdz Cáceres 8. dienās noejot ~320km – nedaudz mazāk par trešo daļu no kopējā attāluma. Sastopos ar gājēju bariem un skrienu lielus attālumus, lai tos nesatiktu. Lēnām jūku prātā, līdz viss beidzas divas dienas pirms nolemju izbeigt savu Ceļu pie 504 kilometru ceļa atzīmes Cáceres… kad noķeru mašīnu un aizbraucu uz Salamanku pēc sava kosmonauta.
Otrā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā.
Es dodos no Kadisas uz Seviļu un visu ceļu dusmojos par ainavas vienveidību un cilpām, kuras tas met. Galvā sākas interesanti procesi. Apkārt daudz dzīvnieku – gan dzīvu, gan mirušu; bet klimats nelutina. Un paspēju līdz Lieldienām nonākt Seviļā.
Pirmā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā. Es ierodos Spānijā un domāju, kuru no Camino maršrutiem, lai iet. Es salstu, jūtos slikti emocionāli un nesaprotu, ko ar sevi darīt. Un man pārstāj patikt Spānija.
Kā mēs vispār līdz tam nonācām? Viss sākās ar Camino 2014. gada aprīlī. Mēs tikko sākām tikties ar Regitu, un pat īsti nesākām, vēl bija liels jautājums vai tur kas būs. Pa ceļam ejot periodiski sarakstījāmies, viss Ceļš pagāja tādā saldsērīgā noskaņā. Līdz pat tam, ka praktiski nolēmām, ka pēc manas atgriešanās pārstāsim tikties. Ceļš bija noiets, ceļā pavadītas gandrīz divas nedēļas. Un tad mēs ar brāli pavadot mūsu līdzgājēju no Vācijas, kurš devās tālāk, pagājāmies vēl mazliet un ieraudzījām nelielu kapliču okeāna krastā. Aldis noteica, ka ja viņš kādreiz nolems laulāties, tad viņš to darīs šādā vietā.
Kāzas/ceļojums/avantūra sākas šodien. No rīta uz darbu, nepaspētie darbi. Ātri visi savācamies un pec deviņiem izbraucam no Rēzeknes. Visu ceļu visus uzjautrina Māris – mūsu priesteris, kurš vadīs kāzu ceremoniju.
Pie mums brauca laikraksta Diena žurnālisti, lai uzaisītu reportāžu par ekotūrismu Latgalē. Par godu ciemiņiem, zinot, ka gribēs bildēt arī no malas, paņēmām ceturto buru – klīveri, kuru nebijām vilkuši kopš aizpagājušā gada. Vajadzētu uzlabot gaitu. Laiks bija visai vējains un viņi gribēja pavizināties ar Sea Estu, mēs arī īpaši neiebildām. Vējš bija ap 6 – 7 m/s, brauciens sanāca visai raits, virsū nāca melns mākonis, bet īpaši draudīgs neizskatījās, tāpēc noignorējām.