Latvija

Tīraine

17.11.2004

Cēlos 5:30 no rīta, duša, uzsnidzis pirmais sniegs, ceļš uz lidostu. Lidostā biju pirmais, bet pēc brīža parādījās arī pārējā kompānija – Marija, Tekla, Uldis un Olita. Stāvējām garā rindā uz reģistrāciju, bet mūs aizsūtīja reģistrēties uz biznesa klasi. Būtu jauki, ja biznesa klasē arī būtu lidojuši. Bet nē, nelidojām un pat piereģistrēties mums tomēr nācās ekonomiskajā klasē. Pasi pārbaudīja puika, kas ar zināmu piepūli runāja latviski, bet tik un tā nevēlējās laist mani laukā no Latvijas. Sākumā viņam nepatika pase, tad sāka uzdot jautājumus pēc principa „kurā gadā pabeidzāt skolu?”, tas, ka nezināju atbildi uz šo jautājumu, acīmredzot bija droša zīme, kas liecināja, ka esmu terorists. Marija steidzas palīgā, bet tiek apturēta. Ja kāds skrien palīgā, skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Gan mani, gan Mariju rūpīgi pārmeklē. Man ejot cauri arkai, nopīkst, acīmredzot cenšos izbraukt ar ieroci. Nākas atdot telefonu.

Kad apģērbos, devāmies uz iekāpšanu, kas tika paziņota pēc neilgas gaidīšanas. Ejot uz lidmašīnu kāds atstarojošā vestē tērpies tehniskais darbinieks demonstrē kā ir jāpārvietojas, lai nenokristu uz apledojošā lidlauka. Lidmašīnā laipni sveicināja simpātisks vīrietis un es pat uz brīdi nožēloju, ka neesmu gejs, jo kā jau katrs normāls pilsonis, biju gaidījis stjuarti modeli ar kājām, kas sākas no kakla un krūtīm, kurām nepieciešams krūšturis, kura izmērs ļauj uztaisīt divas cepures ar platām malām, lai vasarā saule acīs nespīd.

Pēc stundas pusotras beidzot tomēr tika dota atļauja pacelties. Nebiju lidojis kopš bērnības, tāpēc brīdī, kad lidmašīna cēlās spārnos, tiku iespiests sēdeklī un cīnījos ar sliktu dūšu, kas gan man īpaši netraucēja fotografēt caur iluminatoru. Nepatīkamās sajūtas drīz vien beidzās un palika tikai dunoņa ausīs. Ļoti skaisti no augšas izskatījās meži un apstrādāti un neapstrādāti lauki, mazas mājiņas un mašīnas, tad upes un ezeri. Bet visskaistākie bija mākoņi no augšpuses. Tie izskatījās pēc ļoti maigas vates. Pat ne vates, kaut kā mīksta un ārkārtīgi patīkama.

Mēģināju lasīt, bet aizmigu. Pamodos, ja nemaldos, virs Krakovas, bet visu klāja mākoņi, tāpēc iemigu otrreiz un pamodos tikai virs Austrijas. Lidmašīna riņķoja virs Vīnes necaurredzamā miglā un nosēdās tikai pēc 20 minūtēm.

Austrija

Vienna

Lidostā sagaidīja autobuss bez sēdekļiem, kur visi tika kompakti sakrauti un aizvesti līdz lidostai. Vēlāk brīnījos, ka par brīvu. Pārbaudot pasi, sieviete salīdzinoši ilgi salīdzināja manu fotogrāfiju ar mani oriģinālo, bet valstī tomēr palaida.

Visi izklīda pa tualetēm, bet es paliku ar somām. Uldis uzzināja, kā tikt līdz stacijai, sameklējām ātrvilcienu līdz Vīnei un šķīrāmies no 9€. Man bija tikai dolāri, tāpēc Tekla man iedeva 10€, vienu (kas palika pāri) es iedevu Uldim Vīnes dzelzceļa stacijā, lai cilvēks varētu apmierināt savas vajadzības. Neatceros tikai, viņš gribēja bulciņu vai uz tualeti aiziet.

Nonācām pie vilciena, kāds no mūsu kompānijas nospieda sarkano podziņu (ienīstu sarkanas podziņas, visiem viņas jāspaida!) un atvērās durvis. Tā kā mums bija jākāpj pa kāpnēm kaut kur un nonācām kaut kādā dīvainā telpā, tomēr bija zināmas šaubas, ka esam vilcienā. Pie tam, bijām absolūti vieni. Un arī uz kurieni tas iet mēs nezinājām. Monitorā, kurā rādīja fragmentus ar asiņainiem līķiem un iespējamiem teroristiem (tā laikam bija kāda relaksējošā pārraide tiem, kas tikko no lidmašīnas – „redziet, jūs esat laimīgi, var notikt arī šādi”. Ik pa laikam parādījās uzraksti „Turin” vai kaut kas tamlīdzīgs Itālijā. Jau nolēmām, ka braucam uz Itāliju, kad vilciens sāka kustēties un nācās palikt vietās. Vilciens kustējās ātri. Ja tik mīksts un ātrs, un ērts vilciens ietu no Rīgas uz Rēzekni, es vairāk ar autobusu nebrauktu. Kad jau nolēmām, ka esam pavisam vieni, pie mums ienāca smaidīga konduktore, kura, pie tam, mazliet zināja angļu valodu (netipiski austriešiem) un paskaidroja, ka mēs virzāmies pareizā virzienā. Pa ceļam mazliet pafotografēju skaistas rūpnīcas.

Nonācām kaut kādā stacijā, kurā nebija valūtas maiņas punkta, tā nu es paliku ar saviem dolāriem. Mūsējie ātri vien atrada kaut kādu Reissebirro vai kaut kā tā, kur mums līdz minūtei izplānoja braucienu un iedeva biļetes uz visiem vilcieniem, ar kuriem mums tajā dienā ir jābrauc, taču pateica, ka stacija ir kaut kādā Westbahnhof’ā.

Vietējās valūtas man joprojām nebija, tāpēc naudu biļetei sametās Marija ar Teklu. Nokāpām tunelī, lai dotos uz augstākminēto staciju, bet pēc brīža mums paskaidroja, ka mums ir jābrauc no pretējā perona. No pretējā perona palaidām garām dažus vilcienus, bet pēdējā brīdī vienā tomēr iesēdāmies un pārliecībā, ka mums ir biļete arī uz šo vilcienu, aizbraucām līdz Westbahnhof’ai, kur izkāpām un secinājām, ka pēc dažām minūtēm tiek padots vilciens uz Bratislavu.

Atrast uz perona īsto vilcienu nebija grūti. Starp futūristiskajiem krāsainajiem smailpurna austriešu ātrvilcieniem Bratislavas vilciens izskatījās pēc antikvariāta, kurā tad mēs arī ar lielu prieku sakāpām. Uldis gāja uz tualeti un es viņam pievienojos, vēl naivā cerībā atrast kādu valūtas maiņas punktu. Atgriezāmies vilcienā tik pat gudri kā līdz tam. Turklāt, pārliecināti, ka braucam uz Popradu.

Sekoja jautrs brauciens līdz Bratislavai, pa ceļam strīdējāmies vai mums Bratislavā ir jākāpj ārā, vai arī vilciens iet līdz Žiļinai vai Popradai. Tekla visus cienāja ar mūsu latviešu maizīti un gaļu, Marija – ar avota ūdeni. Bija labi. Robežsargi izrādījās jautri ļaudis un mazliet pajokojuši, atdeva pases un novēlēja labu ceļavēju.

Slovākija

Bratislava

Izkāpām Bratislavā, kopā ar mums izkāpa metālistu pārītis. Pie mums tik kolorītu metālistu ir maz. Ļoti sapriecājos. Iekāpām vilcienā līdz Popradai, bet brīvu kupeju nebija. Es apsēdos kupejā ar dažiem vietējiem, pārējie nervozēja un skraidīja meklējot kādu brīvāku. Beigās it kā atrada un mani aizvilka uz turieni, bet nācās atgriezties, jo tur izrādījās viss rezervēts. Manējā kupejā bija parādījušies jauni ļaudis.

Tā nu mēs ar Mariju palikām kupejā, bet Uldis, Tekla un Olita devās uz restorāna vagonu ēst un dzert 5 stundu garumā. Es aizgāju pie viņiem un izdzēru pudelīti garšīga sausā sarkanvīna, mazliet sareiba galva. Pārējie intensīvi centās dabūt kaut kādu siera brīnumu, pasūtot visu, kas bija ēdienkartē.

Atgriezos kupejā un palaidu Mariju pie pārējiem, bet Marija neatgriezās, tā nu es sēdēju viens un pamests, sākumā spēlēju karogu uz portatīvā datora, bet tad nosēdās baterija. Mēģināju lasīt, bet mazliet iemigu.

Parādījās Tekla un atdzina Mariju, lai nomaina mani, lai es varu restorāna vagonā paēst. Bet es neēdu. Noskaidrojās, ka lai pārsēstos uz vilcienu līdz Stara Ļubovnai, Popradā mums būs tikai divas minūtes. Aizgāju, pamodināju Mariju, parunājām ar kupejas biedriem, apmēram uzzinājām, no kurienes ir vilciens. Cilvēki nolēma, ka esam poļi, jo mēģināju runāt poliski, tad jautāja vai esam krievi, nācās atzīties, ka latvieši.

Poprad

Salasījām somas un taisījāmies lekt laukā, kad pamanījām, ka Poprada ir milzīga. Izkāpām pie milzīga uzraksta „Žilina”, man sirds notrūka un kaut kur nokrita, bet es nevienam nepateicu, kamēr viss nebija nokārtojies. Pajautājām kaut kādam dzelzceļniekam un mūs aizsūtīja kaut kur pa kāpnēm uz augšu un pa tiltiņu uz pretējo peronu, skrējām, bet pa ceļam vēl kaut kam pajautājām, izrādījās, ka vilciens ir tur, kur mēs izkāpām.

Tomēr paspējām salekt miniatūrā vilcieniņā un palikām aukstajā vagonā ar mūķenēm. Visiem tā iepatikās, kā mēs izskatāmies kopā, ka mani nofotografēja uz mūķeņu fona. Man likās eksotiskāka tualete.

Stará Ľubovňa

Stara Ļubovnā mūs atrada Božena, tā nu sanāca gaidīt mašīnu, kas mūs aizvestu uz Červernu Klastoru. Pa to laiku es fotografēju izgaismoto pili kalnos un citas muļķības. Mašīnā vietas nebija, tāpēc Uldis sēdēja klēpī Teklai.

Červený Kláštor

Nonācām Červeny Klastorā pilnīgā tumsā, ļoti maz ko varēja redzēt. Mūs sadalīja pa istabiņām. Istabiņā, kuru mēs ar Uldi izvēlējāmies sev, jau kāds bija ievācies, tāpēc mēs demonstratīvi nolikām somas katrs pie savas gultas un aizgājām ēst. Pēc vieglām vakariņām un neilgām sarunām atgriezāmies atpakaļ ar mērķi gulēt. Svešā soma no mūsu istabiņas bija pazudusi. Duša un salds miegs dūnu segā un spilvenā.

18.11.2004

Pamostoties no rīta, konstatēju, ka esam nedaudz aizgulējušies, jo nenostrādāja modinātājs (kā vēlāk izrādījās, modinātājs nostrādāja gan, bet Uldis to bija uzlicis vibro režīmā). Paskatījos pa logu un ieraudzīju aiz loga slejamies lielu kalnu. Vakar naktī mēs neko neredzējām, tāpēc bija tāds neliels, bet patīkams šoks. Nemodinot Uldi, devos uz dušu. Kad izgāju ārā, Uldis paziņoja, ka mums jau sen ir sākušās brokastis un mums bija nepareiza informācija. Tā nu viņš devās dušā un mani aizsūtīja uztaisīt viņam kafiju ar pienu.

Devos uz ēdnīcu un uztaisījis Uldim kafiju un sev ielējis ļoti saldu tēju, sēdēju un mulsi grozīju rokās kaut kādus mīklas izstrādājumus, kurus bija paredzēts ēst ar uz šķīvja esošajiem produktiem – sviestu, šķiņķi un sieru. Seminārs jau bija sācies. Paēdām un devāmies iekšā. Lektori pārsvarā runāja nacionālajās valodās, bet viss tika tulkots uz slovāku (tas, kas nebija slovāku valodā) un tad uz angļu (tas, kas nebija angļu valodā).

Kafijas pauze, atkal lekcijas, pusdienas, mazliet brīva laika. Nevarēju neizmantot brīvo laiku, lai izpētīt apkārtni. Uzdūrāmies klosterim, apskatījāmies kalnus, ieraudzījām Tatrus un nolēmām nākamajā rītā celties piecos un iet skatīties tuvāk.

Atgriezāmies ar nokavēšanos un centāmies noorganizēt braucienu atpakaļ uz Vīni. Sarunājām, ka būs ceļojumu aģents un tad visu izrēķināsim un reizē nopirksim biļetes. Tad atkal semināri, vakariņas un pēc vakariņām aizgājām svinēt 18. novembri ar Rīgas balzāmu. Nosvinējām.

Pēc tam neoficiālā daļa. Pats labākais visā pasākumā. Uldis ar Mariju aizgāja sēdēt pie kaut kādiem citiem ļaudīm, bet pie mūsu galdiņa pienāca divas igaunietes. Viena runājās ar Teklu, bet otrā – ar mani. Biju pārsteigts redzēt pāri trīsdesmit gadiem vecu cilvēku, kas klausās house mūziku.

Spēlēja vietējie kalnu mūziķi. Spēlēja burvīgi. Bija gan tautasdziesmas, gan šis tas no Bregoviča repertuāra, bet spēlēja tā, ka vienā brīdī pamanīju, ka man no acīm tek asaras. Ar laiku cilvēki devās dejot. Bet es aizgāju mocīt datoru un neveiksmīgi censties pārkopēt bildes uz disku. Kad atgriezos, „mana” dāma jau bija aizgājusi. Tā nu es pabeidzu dzert savu vīna glāzi, nopirku divus sāls svečturus un devos gulēt. No rīta celsimies sešos un iesim skatīties kalnus.

19.11.2004

Pamodos 5:59 un izslēdzu modinātāju, kuram bija jāzvana pēc minūtes. Paskatījos laukā pa logu un uzliku modinātāju uz 6:30. Bet pagulēt nesanāca, jo pēc brīža zvanīja Ulda modinātājs un kad viņš pa miegam to izslēdza, parādījās Marija. Tā nu nācās celties, iet uz dušu un pa tumsu doties uz pilsētiņu skatīties sniegotos Tatrus. Visapkārt bija bieza migla un kalnus varēja redzēt tikai fragmentiem.

Tā iedami miglā, nonācām kādā pilsētiņā, kur bērni devās uz skolu. Pa ceļam satikām vīru, kurš padusē pasitis milzīgu maizes klaipu kaut kur gāja. Izskatījās kā slāvu tautas pasaku ilustrācijās. Sajūsmināja bērnu rotaļu laukums kaimiņos ar kapiem un starp tiem pat žoga nebija. Iegājām vienā veikaliņā un es ieraudzīju milzīgos slovāku tradicionālās rupjmaizes klaipus. Gribēju nopirkt, bet man paskaidroja, ka tie tiek cepti pēc pasūtījuma. Cilvēki nervozēja un vēlējās doties atpakaļ. Es gribēju pagaidīt, kad pazudīs migla un parādīsies kalni, bet piekritu doties atpakaļ. Pēc laika Tatri tomēr mazliet parādījās.

Atgriezāmies tieši uz brokastīm. Bija kaut kāda omlete ar zaļumiem, kuru es sadalīju starp Uldi un Mariju. Izmantojot to, ka Teklas ar Olitu vēl nebija, izlietojām viņu sviestu. Paēdām un devāmies uz semināru.

Sāku rakstīt ceļojuma aprakstu un kad pabeidzu rakstīt pirmo dienu, bija kafijas pauze. Pauzes laikā bija jābūt travel agent’am, bet tas tā arī neparādījās. Tad turpināju un uzrakstīju aptuveni līdz šai vietai.

Pēc pusdienām centos pierunāt Mariju iet kalnos, bet neizdevās, viņa nolēma iet pagulēt, Uldis arī nevēlējās, bet tomēr izdevās pierunāt. Igaunis, kas dzīvoja ar mums vienā mājiņā teica, ka nāksies iet ar sievietēm iepirkties, tad palūdza atļauju iet ar mums. Mēs piekritām.

Sameklējām vienu vietējo un pajautājām kā uzkāpt kalnā. Viņš bija pārliecināts, ka tajā nevar uzkāpt, tā nu mēs sākām kāpt un nonācām uz dzīvnieku takas. Pa to pamazām virzījāmies augšup. Garais mētelis pinās pa kājām, dzelkšņu krūmi skrāpēja lakādas kurpes. Pamazām nonācām vietā, no kuras varēja labi pārredzēt apkārtni un apstulbām. Kaut ko tik skaistu reti kad dzīvē ir nācies redzēt. Visapkārt kalni un ielejas. Mazas mājiņas šur tur gar ceļa malām. Nolēmām kāpt līdz augšai. Lai gan pamanīju, ka ceļa uz augšu nav, sameloju, ka redzēju taciņu. Tā nu devāmies uz augšu. Es pa priekšu, meklējot ceļu, Uldis ar Peeteru pakaļ.

Atradu vienu vietu, kur teorētiski varēja izspraukties starp egļu zariem, bet izskatījās, ka te jau daudzi ir spraukušies un tieši šis posms bija ļoti dubļains. Nonācu augšā kārtīgi sasmērējies un smuki ieplēsis kurpi.

Tā nu pamazām nonācām augšā un centāmies ieraudzīt Tatrus. Ilgi neizdevās. Beigās es tomēr tos ieraudzīju. Nonācām līdz pacēlājam. Uldis ar Peeteru nolēma kāpt lejā, es vēl mazliet paliku. Un sāka celties vējš. Sajūtas bija brīnišķīgas. Likās, ka mani tūlīt pacels un aiznesīs pa gaisu.

Atnāca ziema.

Nonācām lejā un izskatījās, ka neviens īpaši nav pamanījis mūsu prombūtni. Uldis aizgāja uz semināru, es – uz mājiņu iztīrīt drēbes, pārģērbties un ieiet dušā.

Aizgāju uz semināru, kad tas jau bija pusē, no Latvijas bija tikai Uldis, tāpēc pieņēmām, ka Tekla ar Olitu arī guļ.

Un tad pazuda elektrība. Mums tika iedots uzdevums un apmēram pusotra stundas tā izpildei. Aizgāju modināt Mariju, izrādījās, ka Teklas ar Olitu tur nav. Uldis esot visus sacēlis kājās viņas meklējot. Kamēr es sēdēju pie sveces mājiņā un lasīju mums iedotos materiālus, ienāca Andrea un pateica, ka ja mēs meklējam Teklu ar Olitu, viņas ir aizbraukušas uz pilsētu.

Tā nu sagatavojām uzdevumu, es pastrīdējos ar Olitu un gandrīz pateicu viņai visu, ko domāju par viņas intelektuālās attīstības līmeni.

Aizstāvējām savu praktisko darbu pie svecēm. Daudziem patika.

Vakarā bija paredzēta diskotēka, bet tā kā nebija gaismas, tad nācās dziedāt pašiem. Tekla pajautāju vai es atbalstu dzimumu līdztiesību, saņēmusi noraidošu atbildi, tik un tā uzaicināja mani dejot un saņēmusi atteikumu, vienalga aizvilka mani dejot. Visiem bija jautri redzēt, kā mani moka. Vienā brīdī es ar polietēm sāku dziedāt poļu tautasdziesmas un es viņām tā iepatikos, ka viņas sasolīja man atsūtīt diskus ar šīm tautasdziesmām un poļu valodas mācību grāmatas, lai es iemācos poļu valodu.

Tad spēlējām biljardu. Pa pāriem – es ar Andreu un Uldis ar Teklu. Atlikušajā vakara daļā dzērām ar Andreu un ārā salā un putenī es vienā kreklā, viņa uzmetusi plecos manu žaketi, stāvējām un runājām par dokumentālās kinomākslas brīnumiem, par to, kā viņa taisa dokumentālās filmas par children with dissabilities un par čigāniem. Sarunāju, ka viņa rīt uztaisīs mums ekskursiju par Stara Ļubovnu. Tā mēs norunājām līdz diviem un tad, kad iegāju no āra atdzisušajā mājiņā (jo apkures bez elektrības nebija), nesajutu temperatūras atšķirību. Savā istabiņā gan nevarēju tikt, jo es atgriezos pēdējais un visi jau sen gulēja aizslēgušies.

20.11.2004

Sestdiena sākās jauki. Gulēju ietinies segā un nevēlējos kustēties. Tikai gulēt. Marija sāka skrāpēties gar logiem. Elektrības joprojām nebija, tāpēc cerēt uz dušu nenācās. Cik bija iespējams savedu sevi kārtībā, aizgājām uz brokastīm, bez īpaša prieka paēdām kaut ko, kas tika piedāvāts. Aizgājām uz semināru un tikai tad parādījās elektrība. Mums deva laiku nomazgāties un savest sevi kārtībā, tā nu atgriezāmies mājiņās un salīdām pa dušām. Tad bija ne pārāk ilgs seminārs, beigās jau Božena runāja angliski bez tulka. Bija palikuši labi ja 15 cilvēki, visi pārējie bija devušies projām.

Pusdienas es neēdu, nolēmu, ka tas neizskatās ēdams – baltmaize kāposti un gaļas gabals. Zupa arī neizraisīja uzticību, tā nu paliku neēdis. Pie mūsu galdiņa apsēdās Andrea. Papļāpājām par šādām tādām dienas plānu detaļām. Viņa nolēma, ka brauks ar autobusu, mēs braucām ar mašīnu.

Stará Ľubovňa

Nonācām Stara Ljubovnā, mums atļāva nolikt somas birojā, par ko es biju ļoti priecīgs, jo mana soma bija samērā smaga – piebāzta ar kristālisko iežu svečturiem. Autoostā bijām kopā ar autobusu. Igauņi sasēdās mašīnā, lai brauktu uz pili, mēs nolēmām iet kājām. Gabalu gājuši mēs ar Andreu mazliet atdalījāmies no pārējiem un vienā brīdī es paskatījos atpakaļ un konstatēju, ka esam palikuši vieni. Kaut gan ceļu zina tikai Andrea. Gājām viņus meklēt, bet mūs savāca mašīna. Paskaidroja, ka visi pārējie jau esot aizvesti uz pili.

Tā nu bija patīkama ekskursija pa Ļubovnas pili. Daļa bija nokaitināti. No pils aizgājām uz nelielu krodziņu, igauņi paziņoja, ka viņiem pietiek un viņi dodas projām. Atvadījāmies un palikām 5 latvieši un Andrea. Paēduši un padzēruši taisījāmies projām. Vietējie, kas kaut ko svinēja, tieši sāka dziedāt kaut kādas tautasdziesmas. Man patika, pat negribējās doties projām. Ārā bija jau tumšs. Nogājām diezgan lielu ceļa gabalu, kad parādījās Božena ar mašīnu. Savāca visus un mēs ar Uldi palikām vieni. Tā nu mēs gājām labu gabalu un kad Uldis apstājās pie koka, lai atbrīvotos no asinīs uzkrātā alkohola, parādījās Božena un aizveda mūs uz veikalu, kurā tad arī bija saskrējuši visi latvieši.

Mēs ar Andreu devāmies uz baznīcu. Kad es iegāju iekšā, es apstulbu. Tik skaistu baznīcu es savā mūžā vēl nebiju redzējis. Baroka altārus es biju redzējis tikai zīmējumos. Pasēdējām čigānu bērnu kristībās un tad, litānijas laikā, Andrea palūdza priesterim atļauju fotografēt, ko viņš arī deva. Diemžēl no baznīcas ciešamas sanāca tikai dažas bildes. Aizgājām, kad beidza skaitīt rožukroni.

Pa ceļam uz biroju ieskrējām apskatīties suvenīrus, bet tieši tas, ko es gribēju, nebija iegūstams līdz pirmdienai – kāds tradicionāls pūšamais mūzikas instruments. Alkohola veikalā meklēju ūdenspīpes tabaku, bet neatradu. Birojā visi bija ērti iekārtojušies un grauza ābolus. Es sakopēju bildes uz diskiem un pārbaudīju epastus un devāmies uz restorānu ēst.

Dabūju lielisku ķiploku zupu ar maizi un sieru un steiku, kurš dramatiski asiņoja katru reizi, kad tajā iedūrās nazis. Samaksāju rēķinu par visiem septiņiem un sajutos apmierināts ar labu darbu. Pa ceļam uz biroju pēc somām vēl ar Andreu ieskrējām alkohola veikalā, es nopirku vīnu, ko dzēru vakariņās un Becherovku. Par vīnu pārdevēja bija mazliet šokēta, kā vēlāk izrādījās, tas tāpēc, ka vīns bija dārgs (kas man tāds nelikās), tāpēc man likās dīvaini, ka pudele ir putekļiem klāta.

Uz autoostu es, Andrea, Uldis un Marija gājām kājām, pārējie aizbrauca ar mašīnu. Tur notika dramatiska atvadīšanās un autobuss uzsāka ceļu uz Bratislavu. Pa ceļam gan bija viena fūra grāvī. Tad es aizmigu.

21.11.2004

Bratislava

Pamodos Bratislavā. Pārsēdāmies uz autobusu līdz Vīnes lidostai. Uz Austrijas robežas gadījās nepatīkams incidents ar arābiskas izcelsmes muitnieku, kurš negribēja laist mūs pāri robežai. Marijas pasi viņš pētīja ļoti ilgi, no visām pusēm, skenēja uz diviem skeneriem un beigās pajautāja, kādās valodās viņa runā, saņēmis atbildi „english, russian”, atbildēja „aha, arabian, kinesian”, bet palaida. Es tiku bez problēmām. Pat uz mani īpaši neskatījās. Uldim jautāja, ar kādu mērķi dodamies uz Austriju, viņš atbildēja „fliesen zu hause”, uz ko saņēma atbildi „nicht fliesen – fliegen”. Tā nu Uldis sapriecājās, ka muitnieks viņam valodu māca.

Austrija

Vienna

Tālākais ceļš bija diezgan īss un drīz vien sēdējām Vīnes lidostā un gaidījām reģistrāciju. Tekla nopirka sērkociņus, kas maksāja tik pat, cik vakardienas vakariņas restorānā. Piereģistrējušies visi klīdām pa milzīgu veikalu „kvartālu”, pazuda Marija, bet viņu mēs atradām, kad nonācām uzgaidāmajā telpā jau pārbaudīti un apgrābstīti. Savu somu es biju nodevis bagāžā, tāpēc vienīgā lieta, par ko man būtu jāuztraucas, bija tas, ka pudeles somā varēja sasisties. Tā nu sasēdāmies lidmašīnā un ar ātrumu 500 km/h, 6 km virs zemes ar temperatūru ārpus borta -30 grādu pēc Celsija, caur Slovākiju, devāmies uz Rīgu. Tā kā bija stiprs pretvējš, Rīgā nonācām tikai pēc 3 stundām.

Latvija

Zvanīju Andai un konstatēju, ka pie viņiem braukt nav īpaši prātīga doma, braucu uz Tīraini. Vakarā devos pie Veltas tantes uz lekciju par masonismu. [..] Centrā ar Māri dzērām tēju, sagaidījām tēvu un es aizbraucu uz Tīraini. [..]