Camino 2018: Noslēgums (08.-15.04.2018)

08.04.18. (svētdiena)

08.04.18. 15:20 Caceres – Salamanca

Ir tik sirreāla sajūta braukt mašīnā. Ainava mainās tik strauji, ka parādās slikta dūša. Ļoti dīvaini. Tagad 10 minūšu laikā nobraucām vairāku stundu gājienu.

 

08.04.18. 20:20 Salamanca

Salamanka izskatās tieši tā, kā izklausās tās vārds.

Un, vismaz šodien, šeit ir mierīgi. Taisījos rīt braukt uz Seviļu, bet nolēmu palikt šeit uz vēl vienu dienu.

Atpūsties, un rīt nesteidzīgi apskatīt pilsētu.

Pagaidām rada majestātisku priekšstatu bez pompozuma.

Vienīgais, kas man šeit nepatīk, ir lietus.

Uz rītu sola sniegu.

Tam gan es neticu, bet tā ir Spānija – nevar zināt.

 

Dabūt mašīnu uz šejieni izvērtās veselā epopejā. Tikko iegāju Caceres centrā, pilnā ar tūristiem, uzreiz saklausīju krievu valodu, sapratu, ka šeit palikt nevēlos. BlaBlaCar bija viens brauciens pēc 10 minūtēm, bet uz manu ziņu neatbildēja. Nākamā braucēja pēc stundas kancelēja manu rezervāciju. Aiznākamā bija ielikusi nepareizu laiku, bija mega dārga un nupat tikai izbrauca no Seviļas. Ar ceturto paveicās, un, pusotru stundu nosēdējis kafejnīcā, iespiedos mašīnā, kur, kā siļķes bundžā, sēdēja pārējie braucēji. Visu paspilgtināja fakts, ka aizmugurējā sēdeklī Spānijā ir jāsprādzējas. Mašīnā bija divgadīgs bērns, kurš otro pusi ceļa skaļi perserverēja. Nedaudz iemigu, bet uz minūtēm divām. Toties tiku izlaists 200 metrus no viesnīcas. Biju rezervējis dzīvokli Airbnb, bet divu stundu laikā nesaņēmu apstiprinājumu, tāpēc kancelēju pats. Un par to pašu cenu kā istabiņa dzīvoklī ar dalītu vannas istabu, kur gan jau nav apkures un karstā ūdens, dabūju viesnīcas numuriņu pie paša centrālā laukuma ar vannu, un, kas galvenais, apsildāmu vannas istabu. Es nenosalšu.

Regita šodien pieminēja sakritību, ka es iesāku un pabeidzu Via de La Plata Lieldienās. Šodien ir Lieldienas pareizticīgajiem. Ir arī cita – skumjāka sakritība – gan Via Augusta, gan Via de la Plata pabeidzu ar vakariņām Burger King’ā. Es noteikti neesmu ātrēdiena cienītājs, tieši otrādi. Bet ceļojot viens pats cenšos uz ēdienu īpaši netērēties + Spānijā vakariņas nevar dabūt agrāk par astoņiem. Un es pēc astoņiem pēc nostaigātas dienas esmu vannā vai gultā, ja nav piemērotas vannas.

Jā, un šeit līst.

Bet, nu, pie pozitīvā. Esmu beidzis iešanu, kas ir pozitīvi. Nekādu nopietnu traumu nav. Dienā, kad gāju 50 praktiski bez atpūtām un nepārvelkot zeķes, dabūju trīs tulznas. Tās joprojām ir tur, un turpina par sevi atgādināt. Bet ir labi. Man būtu kauns atbraukt mājās bez tulznām. Abu roku delnas bija stipri apdegušas, sevišķi – labās, bet, nu, paliek brūnas un vairāk tik ļoti nesāp un nereaģē uz karstumu un aukstumu. Pleci un gurni īpaši nav noberzti. Nelieli zilumi, tas arī viss. Vienīgā lieta, kura mani uztrauc, ir reimatiskas sāpes kājās, kad tās ir aukstumā. Ok, es nezinu, kā sāp reimatiskas sāpes, bet varētu būt līdzīgi. Ļoti sāpīgi un nepatīkami.

Tātad, kopā gāju 12 dienas, bet šodienu var neskaitīt, jo attālums bija patiešām niecīgs. Skaitīsim, kā 11. Kopā ir noieti 500 km, realitātē grūti noteikt precīzu attālumu.

Aproce rāda 489,9 km, GPS trekeris – 504,31 km. Aproce skaita soļus, bet ir visai precīza. Es rēķināju, ka uz 50 km var kļūdīties ~ par 2 km, bet parasti uz augšu. Tādā gadījumā sanāktu ~470 km. GPS trekeris, atkal, rāda mazāk, kā tam vajadzētu rādīt, jo regulāri ar dažādām cilpām un serpantīniem zuda signāls un tas zīmēja vienkārši taisnu līniju. Ja pieņemam, ka zaudēts ir vismaz viens procents, sanāk ~520 km. Tad nu vienkārši pieņemam vidējos 500 km. Ja skatās pēc oficiālajiem maršrutiem – sanāk 468 km, bet tie cipari ļoti reti bija precīzi un tiem īsti ticēt nevar. Un vispār, kuru gan tas uztrauc?!

Vidējais attālums dienā sanāca ~ 45 km. Ko tas nozīmē? Jāpārstāj skriet. No otras puses – lielākoties pirmo (vienu) posmu es biju nogājis līdz 11 vai 12 – jautājums – ko darīt visu dienu? Tie, kas dodas čilot un baudīt dzīvi, par šo jautājumu nesatraucas. Nelielas ciešanas, diskomforts un iziešana no komforta zonas dažreiz ir ļoti vērtīgi. Turklāt – šeit es citādāk nespēju. Man ir vieglāk iet, kā neiet. Un man vienmēr ir izvirzīts deadline’s – sākumā – Seviļa Lieldienās, pēc tam taisījos mierīgā garā aizsoļot Meridai, bet sapratu, ka negribu iet ar pūli, aizmuku un sapratu, ka tagad līdz 8. aprīlim jāaiziet līdz Caceres. Reāli paliek vēl viena diena rezervē, jo gribēju uz Salamanku. Ja uz Salamanku nebraukt, varēju iet vēl 2 dienas. Trīs – ieskaitot šodienu. Vismaz 100 km. Bet es jau pirms trīs dienām sapratu, ka esmu nogājis savu Ceļu un tik pat labi varēju apstāties arī Meridā. Vienkārši nav ko citu darīt un iet ir daudz lētāk, kā neiet.

 

09.04.18. (pirmdiena)

09.04.18. 16:10 Salamanca

Vēl nedaudz statistikas.

Par traumām jau minēju, bet aizmirsu pieminēt to, ka pirmajā dienā kaut kādā mistiskā veidā satraumēju labās kājas potīti.

Joprojām sāp.

Un labās kājas otrā pirksta nags ies nost.

Acīmredzot, pirmajās dienās nemanot satraumēju.

Par nakšņošanu

2 reizes sanāca nakšņot dārgos hosteļos un abas reizes biju pārsteigts, ka man nav individuāls numuriņš. 2 reizes – private roomMadridē un Kadisā. 5 reizes nakšņoju albergēs, bet, ja pieskaita hosteļus (tie paši apstākļi), tad 7 reizes. 5 reizes nakšņoju atsevišķos numuriņos un nakšņošu tādos vēl 2 reizes – Seviļā un Maltā (ja neskaita šodienu Salamankā). Alberģu maz, jo Via Augusta viņu vispār nebija, bet de la Platā es jutos pārāk saguris, lai paliktu albergēs tajās reizēs, kad paliku viesnīcās. Alberges, atskaitot pēdējo, kurā bija vīrs ar suni, ļoti nepatika.

Par ēšanu

Vairāk ēdu laukā, kā gatavoju, bet tas saistīts gan ar nogurumu, gan veikalu trūkumu, gan nevēlēšanos stiept smagu somu, gan ar to, ka numuriņos nav virtuves un albergēs paliku maz. Kopā 2 reizes vārīju olas līdzņemšanai un vienreiz savārīju ļoti daudz rīsus ar tunci, kurus ēdu trīs dienas ievērojami ietaupot uz vakariņām, lielākoties, ēdu tikai vakariņas, dažkārt arī brokastis, kad bija iekļautas cenā. Pusdienas gandrīz neēdu, tikai dažas reizes kad biju paņēmis kaut ko līdzi.

Par dzērieniem

Pārsvarā, kola ar citronu – praktiski katru dienu, kamēr gāju. Pa visu ceļu izdzēru kādas 3 vai 4 tējas.

Par alkoholu

3 sarkanvīna glāzes bez baudas.

2 baltvīna glāzes – 1 ar baudu, otrā – bez.

Šeit manāms acīmredzams regress kopš pirmā Camino, kur izdzertais bija mērāms litros. Tagad vienkārši negribējās.

Par piligrimiem

Šeit viss ir ļoti slikti. Dažādi interesanti dīvaiņi no Ceļa vai nu pavisam pazuduši, vai arī viņus nevar pamanīt pūlī, kam gan es neticu. Gājēju ļoti daudz un absolūtais vairākums ir vācieši – tantes un onkuļi pēc 50 un, kā izteicās vīrs ar suni ‘not very attractive’. Franču un holandiešu arī daudz un, kas nebija portugāļu ceļā – visai daudz spāņu. Nu, un pārējās tautības pa kādam vienam – diviem.

No tiem, ar ko man sanāca nedaudz vairāk pakomunicēt bija 3 spāņi, 1 beļģu flāms un 1 zviedriete. Atskaitot zviedrieti, kas varētu būt mana vecuma, pārējie bija 57 – 77. Man ļoti žēl, ka nesanāca vairāk parunāties ar vecāko no šīs kompānijas – žiperīgu spāņu večuku no Malagas, kuru satiku Almaden de la Plata. Viņš tieši izskatījās no tādiem, ar ko nebūtu garlaicīgi iet. Un – pēc noietas dienas viņš vakarā ņēma lietussargu un gāja laukā staigāties – tumsā un lietū. Turklāt – ar lielisku humora izjūtu apveltīts un ļoti praktisks. Viņš arī noorganizēja, ka man izdodas izmazgāt drēbes veļas automātā.

Par veļas mazgāšanu

Šī ir nejaukā lieta. Tad, kad gaiss ir mitrs un/vai līst lietus, un ejot pirms-saullēkta līdz pēc-saulrietam ar veļu viss ir ļoti sarežģīti. Izmazgāt jau var arī izlietnē ar ziepēm, kuras parasti tiek savāktas no viesnīcu numuriņiem, albergēs ir veļas dēļi, kur var izmazgāt pat ar zināmu komfortu. Dažreiz gadās pat veļas automāti. Tātad – izmazgāt veļu var, kaut arī pēc noietiem 50 km tā ir pirmā lieta, kas ir jādara, bet pēdējā, ko tieši tobrīd gribētos darīt. Pa nakti laukā veļa nežūst pat vasarā, nemaz nerunājot par pavasari un telpām, turklāt, katru nakti līst. Ok, tas nav nekas jauns un Portugālē bija tā pati problēma – tieši tāpēc ceļā ņemam līdzi angļu drošības adatas.

Veļa tiek žāvēta uz somas ejot. Kā izrādījās – šī gājiena laikā 2 dienas bija pietiekoša saule, lai izžāvētu veļu, un vienu diena bija tāds vējš, ka viss žuva acumirklīgi. Rezultātā nācās pieņemt, no higiēnas viedokļa, ne īpaši patīkamu lēmumu.

Tātad, dienas laikā es vismaz vienreiz, citreiz – divreiz pārģērbu zeķes (atskaitot vienu reizi, par ko joprojām atgādina tulznas). Vienlaicīgi kājās bija divi pāri zeķu – apakšā elastīgas un ļoti pieguļošas – virsū vilnas sporta zeķes, kas absorbēja mitrumu no pirmajām. Jā, man līdzi bija vesels klēpis ar zeķēm, bet tik un tā vismaz reizi divās dienās tās bija jāmazgā. Apakšveļas/T-kreklu pietika nedēļai. Tas pats attiecās arī uz kreklu un biksēm, kurās gāju.

Pēdējo nedēļu, lai izvairītos no slapju zeķu vilkšanas kājās, es samazināju mazgāšanas reizes līdz minimumam – kad zeķe palika cieta – tā ir jāmazgā. Citādi es pārvilku zeķes, novilktās kāru pie somas žūt un vēdināties, un nākamajā pieturā atkal mainīju. Smaka izvēdinājās ļoti ātri vai arī mana oža pārstāja to uztvert. Sistēma izrādījās visai efektīva, jo izdevās vismaz uz pusi samazināt ar mazgāšanu saistītās neērtības.

Par medikamentiem un bagātinātājiem

Ivars ieteica palietot suplementus, es tos sāku lietot mēnesi pirms iešanas un lietoju arī iešanas laikā.

  • 1 kapsula Tumerika (kurkumas pulveris) dienā
  • 3 kapsulas proteīna dienā
  • 2 kapsulas BCAA dienā
  • 4 kapsulas kreatīna dienā, bet kaut kad pirms 3 vai 4 dienām viņš beidzās.

Nekam no šī nenovēroju nekādu efektu un citādāk, kā iepriekšējās reizēs nebija. Mana lielākā problēma ir tā, ka man vienmēr trūkst enerģijas. Šajā ziņā nekas nemainījās. Vēl es vienu dienu izdzēru divas ibuprofēna tabletes. Tam nebija nekāda reāla pamatojuma – impulss.

Esmu izlietojis 11 silikona un vienu parasto plāksteri, bet reāli nepieciešamība bija pēc 6 silikona un 1 parastā, pārējie bija vairāk preventīvi.

Uz sāpošās potītes klāju Indometacīna ziedi, kura īpaši nelīdz.

Plecu un ikru muskuļus iemasēju ar Fastum gēlu no rītiem, kad nebija slinkums.

Pirms iešanas piespiedu sevi veikt izstaipīšanos tikai vienu reizi.

Par dokumentēšanu

Pārsvarā bildēju ar telefonu. Domāju, ka ap 700 [1200] bildēm varētu būt. Divreiz dienā – desmitos no rīta un piecos pēcpusdienā bildēju ar vienreizlietojamo lentu kameru tur un to, kur tobrīd atrados – būs daudz bilžu ar putekļainu vai dubļainu ceļu, jo tajos laikos es lielākoties biju ceļā.

Katru dienu veicu piezīmes dienasgrāmatā, centos to darīt arī dienas vidū, ja bija iespēja un centos prognozēt, jo vēlāk ir interesanti apskatīties, vai ir piepildījušās prognozes.

Katru vakaru, kad sanāca (kad nesanāca, tad nākamajā vai aiznākamajā vakarā) iemetu Feisbukā bildes un īsu kopsavilkumu par dienu – kura diena, apdzīvotās vietas, kurām iets cauri, noietos attālumus un kādu piezīmi.

Par lieko svaru

Guļammaisu neizmantoju nevienu reizi, jo hārdkorajās albergēs par ziedojumiem palikt nesanāca (toties praktiski katru vakaru izmantoju pledu, bez kura šajā valstī es būtu vienkārši nosalis).

Gandrīz neizmantoju arī pieres lukturi. Būtu pieticis ar 2 T-krekliem (bija 3) un 2 apakšbikšu pāriem (bija 3) un otrs krekls vispār ne reizi netika uzvilkts. Elastīgā saite aizņem daudz vietas un ir smaga, bet bez viņas kopš pirmā Camino, kur Aldis izmežģīja (drīzāk gan sastiepa) potīti – kaut kā bailīgi. Padibeni izmantoju 2 vai 3 reizes, arī varēju iztikt. Nazi, kurš man izmaksāja 6€ Madridē, kuru man šodien pastā atteicās sūtīt uz Latviju, es izmantoju precīzi vienu reizi, lai sagrieztu desu. Varēja arī salauzt ar rokām. Vēl es ar viņu apgriezu atlupušos plāksterus. To, ka nazis īpaši nav vajadzīgs, es sapratu jau iepriekšējās reizēs.

Šodien domāju, kam lai atdod nazi. Piligrimi tik agri neparādīsies. Beigās noliku pie Svētā Jēkaba baznīcas. Jauks, akurāts kabatas nazītis. Ceru, ka kādam noderēs.

Bija paņemtas līdzi bahilas. Lietus laikā nepratu uzvilkt. Lietus bikses bija slapjas momentā saskaroties ar ūdeni, bet vieglas, tāpēc nav žēl. Kindlu aktīvi lasīju braucot. Kopš sākās Camino, nav sanācis lasīt. Nav laika.

Par mega noderīgām lietām

Drēbes

  • Armijas bikses – ērtas, vieglas, ļoti ātri izžūst, praktiskas un ietilpīgas kabatas.
  • Outdoor krekls – kaut kāda drausmīga sintētika, bet nepiesūcas ar sviedriem, svīst mazāk, kā t-kreklā. Nedēļu nemazgāts izskatās, kā no veikala plaukta. Aiztur vēju un lietu nedaudz.
  • Lietus jaka – ļoti viegla, vispār neelpo, bet lietu nelaiž cauri vispār, un tas pats arī ar vēju. No negatīvā – jāvelk nost, kad kaut nedaudz iesilst.
  • Sporta zeķes – manas jaunās ķīniešu sporta zeķes par 1€ gabalā. Ārkārtīgi ātri žūst, nestaigā, neberž, neuzsūc smakas.
  • Lakats – bez lakata vispār nedrīkst līst laukā no mājas – galvassega, šalle, sega, dvielis, pleds, viens no praktiskākajiem ceļotāja apģērba gabaliem.
  • Vieglās bikses atpūtai – vieglas linu bikses, kuras uzvelkot armijas bikšu vietā šķiet, ka viss nogurums, kurš krājies visas dienas garumā, tiek kā ar roku noņemts.

Aksesuāri

  • Power bank – ļāva telefonam fiksēt maršrutu un arī deva iespēju izmantot telefonu navigācijai, kad cita navigācija nebija pieejama.
  • Jostas somiņa – nepieciešamākās lietas visu laiku pie rokas, nevis somā, kura nereti arī paliek kaut kur nepieskatīta. Telefons, maks, nazis, power bank’s, lādētāja vads, dienasgrāmata un skaidra nauda.
  • Tualetes somiņa – ļoti ērta lieta, kad ir jāpaliek vienā telpā ar daudz cilvēkiem, vieglāk organizēt savas lietas.
  • Pleds – jau minēju – bez pleda es šajā valstī nosaltu. Kalpo arī kā sega, palags vai spilvens.
  • ‘Plauša’ – ūdens padeves sistēma – ļoti ērta, turklāt, no augšas atverama, kas ļauj iemest iekšā citronus un, pie vēlēšanās, arī ledu.
  • Soma – joprojām, pēc 5 gadu lietošanas priecājos par savu pirkumu Slovākijas Tatros. Liels tilpums un ļoti ērta. Un – soma un apavi ir galvenais Camino.

Ar ko mazāk paveicās

Apavi

Soma un apavi Camino ir galvenais. Manus pirmos haikinga zābakus man uzdāvināja Aldis, jo pirka priekš sava Camino un viņam izrādījās par mazu. Sākumā man nepatika, bet, kad iestaigāju – tie bija ideāli apavi. Bet katriem apaviem ir savi kilometri, kurus tie var noiet.

Pēc tiem arī pirku Timberlendus, bet šoreiz kaut kā nesanāca. Labi, ka pa diviem Camino un pārgājieniem šie arī ir nogājuši jau krietni pāri tūkstotim kilometrus un sākuši dilt un plīst. Varēs vest uz laukiem. Haikinga apavi bez mitruma aizsardzības ir absurds un naudas izmešana. Ja pat iekāpjot dubļos apavi piesūcas ar ūdeni, tas nav īpaši labi.

Cepure

Man bija perfekta ceļotāju cepure, bet es viņu aizdevu un tā pazuda Kambodžas džungļos. Vairāk neko tamlīdzīgu neatradu, bet visas alternatīvas ir visai draņķīgas. Būs mācība.

Flip-flopi

Beidzot sapratu, ar ko atšķiras flip-flopi par 5€ un par 35€. Manos jaunajos flip-flopos pārvietoties bez sāpēm nav iespējams.

Kā izvairīties no tulznām

Šis ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Protams, svarīgi arī nesastiept potīti vai citas ķermeņa daļas, bet tieši tulznas ir tās, kas visvairāk nepatīkamu brīžu sagādā šī ceļa gājējiem.

Tulznas veidojas no mitruma. Un tas ir galvenais, kas ir jāzina. Kājām vienmēr ir jābūt sausām. Samērcēji kājas – velc zābakus nost un ej basām kājām. Bet galvenais mitruma avots ir sviedri, un ar tiem īpaši neko izdarīt nevar. Divi (dažos avotos – trīs) pāri zeķu nodrošina salīdzinoši sausas kājas.

Tas, kā darīju es – no rīta vietas, kur visbiežāk veidojās tulznas sasmērēju ar kaut kādu silikona vai kā tamlīdzīga ziedi, kura ir radīta speciāli preventīvai cīņai ar tulznām, taču ir visai padārga. Uzvilku divus pārus zeķu (to jau es minēju). Apmēram pusceļā sēdos atpūsties kādā mežā vai parkā vilku nost kājas un rakstīju dienasgrāmatu, kamēr tās apžuva. Novilktās zeķes kāru pie somas žāvēties. Kājas var noslaucīt arī ar mikrošķiedras dvieli, bet man bija slinkums, to arī pēc tam jāžāvē. Kad kājas sausas, tās iesmērēju ar bērnu talka pulveri un vilku kājas, lai dotos tālāk ceļā. Šī stratēģija darbojās visai teicami.

Starp citu – talka pulveris ir krietni lētāks par speciālo smēri un darbojas identiski. Varbūt arī nav jēgas pārmaksāt.

09.04.18. 18:40 Salamanca

Šorīt gribēju pagulēt ilgāk, bet tāpat jau pēc astoņiem biju ielās. Pagaidām nelija un es gribēju paspēt izstaigāt pilsētu pirms lietus.

Laukā bija 2°C grādi un es nebiju ģērbies atbilstoši sezonai.

Tikko izgājis cauri galvenajam laukumam ieraudzīju to, kas man likās katedrāle.

Tā izrādījās universitāte.

Turpat blakus bija arī gliemežvāku māja.

Bibliotēka celta 15. gadsimtā, joprojām darbojas. Un turpat bija arī katedrāle.

Tagad es varu atzīties – viss Camino tika saplānots ar vienu vienīgu mērķi – redzēt kosmonautu katedrāles portāla cilnī.

Atradu to no pirmā piegājiena. Kad zini, ko meklēt, ‘duras acī’. Piegāja divi tūristi un minūtes piecas pavadīja pētot ciļņus – virs/zem kosmonauta, bet pašu kosmonautu viņi tomēr nepamanīja.

Apskatoties tuvāk es atradu arī kaut kādu velnu, kurš ēd saldējumu, taču salīdzinājumā ar kosmonautu, tas ir lieliski nomaskēts.

Mja, stāsts par to, ka šīm gotiskajām katedrālēm ir tik daudz ciļņu, ka viņi veido fonu un cilvēki nemaz neredz uz ko skatās. Bet par kosmonautu gan – pat sazvērestības teorijas esot bijušas, ka šis apliecinot, ka zemi ir apciemojuši citplanētieši vai ceļotāji laikā.

Patiesībā tas ir restauratoru joks. Banāli un skaisti.

Nolēmu apiet centru pa perimetru un kamēr gāju, attapos pie centrālā laukuma.

Iegāju viesnīcā pēc naža, aizgāju uz pastu, saņēmu atbildi, kuru arī gaidīju – ‘prohibido’ (Portugālē arī bija prohibido, bet aizsūtīja).

Devos atpakaļ uz katedrāli ar cerību tikt iekšā.

Vienās durvīs bija teikts, ka tikai dievlūdzēji var ienākt un tas nebija mans mērķis, tāpēc devos tālāk.

Otrā ieejā man palūdza 3,50€, ko arī iedevu.

Pajautāju vai tas par katedrāles apskati, saņēmu atbildi, ka nē, tikai torņa.

Rezultātā izrādījās, ka izvilku laimīgo biļeti.

Katedrāles apmeklējums maksāja 6€, bet šeit es redzēju gan abas katedrāles no augšas, gan daudz vairāk, tai skaitā arī pilsētas panorāmu.

Izrādījās, ka šis ir otrais augstākais tornis pēc Giraldas Spānijā.

Sākumā trepes aizveda uz veco katedrāli, kura bija visai klasiska, tādu Francijā ir daudz.

Un pēc tam uz jumtiem un jauno katedrāli.

Jaunā katedrāle, atkal, bija milzīga un tipiska Spānijai.

Es atrados tik aukstu, ka lai arī pēdējā laikā neciešu no īpašām bailēm no aukstuma, sajutu aukstu kunkuli vēderā un vājumu ceļos.

Ļoti iespaidīgi.

Ļoti!

Pēc tam atkal pa jumtiem uz torni.

No torņa gaidīju iespaidīgāku skatu.

Pilsēta pati par sevi ir kalnā, tāpēc mega panorāmas, kā Seviļā, nav.

No katedrāles aizgāju un pagājos pa romiešu tiltu.

Noliku nazi uz Svētā Jēkaba baznīcas mūra.

Sākumā gribēju paieties pa Camino.

Tad pārdomāju un aizgāju uz vietu, kas saucās ‘ala’. Ala izrādījās sargtornis. Izstaigāju, dabūju aizrādījumu pa skaļruni, ka tūlīt tiks izsaukta policija.

Tā arī neko nesapratu, un, iegrimis pārdomās, devos meklēt, kur lai paēd, lai vakarā nav jādodas laukā.

Šādu vietu neatradu. Samaksāju 2,80€ par veselu komplektu visa kā (joprojām domāju, ka viņi man tikai saldo ieskaitīja), bet neko sātīgas pusdienas nesanāca, tā ka tāpat pēc astoņiem būs jāiet laukā meklēt kaut kādu fāstfūdu.

Tātad, kas man patīk Salamankā – vairums māju ir celtas no smilšakmens (cik noprotu, tad karjers atrodas tepat – aiz pilsētas), tāpēc pilsētā dominē silti dzeltenbrūns tonis, kas ir ļoti patīkami.

Nekādu Andalūzijas azulejos, nekādas krāsu pārbagātības, viss jauki un mierīgi, bet ļoti grandiozi.

No lietām, kas nepatika – pilsēta ir pilna ar skulptūrām.

Un lielākoties visas ir ļoti garlaicīgas un nedzīvas.

Ir sajūta, ka ir viens mākslinieks, vai skola, kas veido skulptūras (gan atšķirīgos stilos un rokrakstos), kuras nevienam nav vajadzīgas, un pilsēta piekrīt visas izvietot pilsētas ielās.

Gan jau mākslas zinātāji man nepiekritīs, bet es uzskatu, ka no šeit redzētajām varbūt vienai vai divām ir vispār jebkāda, atskaitot izmantotā materiāla, vērtība.

Visvairāk no visām uzrunāja sena granīta dzīvnieka statuja ar laika gaitā nošķēlušos galvu [izrādās – vērsis].

Pat šajā bluķī ir vairāk plastikas un grācijas, kā visā pilsētas bronzā un akmenī.

 

10.04.18. (otrdiena)

10.04.18. 09:15 Salamanca

Vakar gāju vakariņās, bet lija, un astoņos pusdienas vēl īsti nekur neklāja.

Man bija cerība uz vietu, kur pa dienu biju iegājis paēst, bet tā bija ciet.

Nopūtos un aizgāju uz Makdonaldu. Pēdējo [un arī pirmo] reizi ēdu makdonaldā 2000šajā gadā, kad mani tur ievilka zviedru kompānija, noilgojušies pēc pazīstama ēdiena. Paņēmu take-away, atnācu uz numuriņu un… apēdu visu.

Makdonaldā ēst sanāk neaudz lētāk, kā BurgerKingā, bet pēdējā ir garšīgāk, kaut gan reāli – nevienā no viņiem nav īpaši garšīgi. Neitrāls ēdiens kuņģa piepildīšanai.

Palasīju vannā un devos gulēt. Pamazām taisos laukā. Jāiet uz autoostu, kur mani savāks mašīna uz Seviļu. Laukā līst lietus un ir 4°C. Par diviem grādiem siltāks, kā vakar. Mja.

 

10.04.18. 21:00 Seville

Es neatceros, kad es pēdējoreiz esmu tik ilgstoši salis. Mans lielākais prieks šajā ceļojumā bija sildītājs vannas istabā iepriekšējā viesnīcā. Un, jā – palikt divas dienas Salamankā bija ļoti laba un prātīga doma.

No rīta devos pa lietu uz autoostu, lai dotos ar BlaBlaCar uz Seviļu. Mašīna bija ērta un sēdēju priekšā. Dažas reizes aizmigu. Netālu no Salamankas mūs pārsteidza sniegs.

Tanī pat mirklī satiksmes ātrums no 140 km/h saruka līdz 40 km/h un visi šoferi brauca ļoti uzmanīgi un iekrampējušies stūrē.

Protams, ka cilvēki bildēja notiekošo, kaut gan, kā es noprotu, šogad sniegs šajās vietās nav retums. Tūlīt pēc tam, kā sākās sniegs, arī sniega tīrāmās mašīnas parādījās.

Nu, nekā jau anomāla tajā visā nebija, šajā vietā trase veda diezgan aukstu kalnos un nobraucot zemāk sniegs atkal pārvērtās lietū.

Visas četras ar pusi stundas 500 kilometru garumā lija. Seviļā mani izlaida pie autoostas, lija jau krietni stiprāk, kā Salamankā. Apavi izmirka praktiski uzreiz un lietus bikses arī.

Drīz vien sapratu, ka esmu pavisam netālu no Trianas, tāpēc nolēmu, ka zaudēt man nav ko un devos uz albergi pēc svētceļnieku pasēm priekš Vēsmas. Pa ceļam uz dzīvokli izrādījās arī katedrāle, tāpēc pie reizes dabūju arī zīmogu katedrālē. Labi, ka izdarīju šīs divas lietas, jo, kad nonācu dzīvoklī, biju gatavs tikai salt, žēlot sevi un nekad nelīst laukā no zem segas.

Mēģināju lasīt, aizmigu zem segas drēbēs un nogulēju no pieciem līdz astoņiem, tā arī nesasilstot. Āra drēbes joprojām bija slapjas, no džempera piedurknēm izspiedu ūdeni un devos meklēt, kur ēst. Dzīvoklī nekādas apkures nav. Šī nakts būs jāpasalst vai arī beidzot jāvelk laukā guļammaiss. Mja, braucot uz Spāniju es baidījos no divām lietām – no lietus un no saules. Aukstumam es, viennozīmīgi, nebiju gatavs.

Rīt no rīta uz Maltu. Prognozē izskatās, ka tur ir krietni siltāks. Galvenais neaizmirst iesmērēties ar pretiedeguma krēmu, citādi ierasti apdegšu pēdējā ceļojuma dienā.

11.04.18. (trešdiena)

11.04.18. 09:50 Seville

Vakar brienot pa lietu pamanīju ļoti patīkamu saldu smaržu. Izrādījās, ka lietū smaržo apelsīnu ziedi. Šorīt no rīta bija visai mitrs un ziedi smaržoja gandrīz tikpat stipri, kā vakar.

Atcerējos, ka pirmajā ciemā pēc iziešanas no Seviļas albergē hospitalero stāstīja, kur var paēst. Ciems pavisam maziņš un ir tikai viena iestāde, kas šodien ir vaļā. Viena miesās izdevusies vāciete pajautāja vai tur servē vegāniem piemērotu ēdienu, uz ko hospitalero sāka smieties un atbildēja noraidoši. Dāma sāka sašust un bija, spriežot pēc visa, noskaņota uz nelielu skandālu, bet hospitalero, arī vācietis, atjokoja un vācu piligrimu daļa aizrijās ar smiekliem, dāma vairāk neko neteica. Ir pagājušas 10 dienas. Interesanti tomēr, kā viņai, cilvēkam, iet – vegānam pa Spānijas mazpilsētām, kur restorānos ēdienkartes sastāv no 2-3 ēdieniem, un dārzeņi parādās gaužām reti.

Madridē mans hosts bija dzīvojusi Londonā un ielaidusi veģetārismu savā sirdī. Sūdzējās, ka pat dzīvojot Madridē veģetārietim esot visai grūti un reālākais variants ir ēst mājās. Par vegāniem nemaz nerunājot. Šeit klīst daudz nostāstu par to, ka, piemēram, vegāns aiziet uz veģetāriešu restorānu, pozicionē savu pārliecību un pasūta kaut ko vegānisku, piemēram, vegānu burgeru. Paēd, atnāk uz viesnīcas numuriņu un nolemj pārbaudīt konkrētā burgera sastāvu. Izrādās, ka tas burtiski sastāvējis no siera. Skarbi.

No rīta tomēr nebiju līdz galam nosalis, kaut arī gulēt bija vēss un celties pavisam auksti. Bikses bija pietiekoši izžuvušas, apavi gan nē. Aizgāju uz dušu, dvieļu nebija, noslaucījos kaut kādā pa ceļam atrastā. Pēdējās nedēļas kaut kā esmu izārstējies no pretīguma.

Autobusu uz lidostu atradu visai viegli, bet laiciņu bija jāgaida. Lidostā pārbaude izgāja ātri un bez aizķeršanās. Ryanairs rokas bagāžu virs noteiktiem gabarītiem ir sācis likt bagāžā. Nu, neko darīt, viņi pastāvīgi domā, kā saglabājot zemas biļešu cenas, nopelnīt vairāk uz dažādiem mikro pakalpojumiem, kā vietas izvēle, vai bagāžas ņemšana salonā.

11.04.18. 20:00 Malta: St. Julian’s

Lielāko daļu lidojuma nogulēju. Biju pārsteigts, ka tas ir tik ilgs. Liekas, Malta taču tepat.

Atcerējos, ka mazajās Spānijas pilsētās un ciemos māju durvis bieži vien bija vaļā un varēja brīvi ieskatīties cilvēku dzīvē.

Maltā noskaidroju, kurš autobuss mani aizvedīs uz Saint Julian’s, kurā es dzīvoju.

Autobuss tieši gaidīja pieturā, taču rinda uz to bija tāda, ka autobuss aizbrauca neuzņēmis visus pasažierus.

Nolēmu, ka tūlīt pados nākamo, bet kļūdījos, izrādījās, ka nākamais ir pēc stundas.

Labu pusstundu nogaidījis, sāku pētīt sarakstu un tikai tad apjautu sūro realitāti.

Pagūglēju par citiem transporta veidiem un nolēmu, ka varu braukt līdz Vallettai vai gandrīz līdz tai un tad pastaigāties kādus 5 km kājām.

Un kāreiz tobrīd padeva autobusu uz Vallettu.

Pastaiga sanāca izzinoša, man patika.

Brīžiem gan kaut kur aizgāju neceļos, bet tas arī piederējās pie plāna.

Kad pēc kādas stundas pusotras beidzot nonācu galā, izrādījās, ka piedzīvojumi tikai sāk sākties.

Māju atradu, bet recepcijas nav.

Kaut kur atradu, ka recepcija ir ceturtajā stāvā.

Uzkāpu līdz trešajam, durvis uz ceturto ciet.

Izdevās tikt ar liftu. Jā, tur ir recepcija, bet skatās uz mani, kā uz citplanētieti.

Jautā – jums Burlington vai Dragonara, saku – Dragonara.

Saka – nē, jums ne šeit, ejiet tur – kalnā liela viesnīca, tur arī recepcija.

Aizgāju, tur rinda līdz durvīm.

Apskatījos telefonā – izrādās – Burlington. Rikšoju atpakaļ. Nē, saka, vienalga viesnīcā. Atkal eju uz viesnīcu, pusstundu nostāvu rindā, izrādās, ka esmu trāpījis pareizi. Good. Dabūju atslēgas, tiek izsaukts taksis uz rīt rītu uz lidostu (biju domājis iet kājām, bet jāiziet pēc diviem un pa nakti nepazīstamā valstī… nez..)

  1. dzīvoklis (nu, vismaz ne 404., kā bija Salamankā).

Aizeju uz māju, slēdzu vaļā, atslēga negriežas. Visādi izmēģinos – nekādi. Sāku čekot google, izrādās, ka pavisam citā mājā. Vēl 15 minūtes meklēju īsto māju, un beidzot esmu iekšā.

Atcerējos, ka ejot Camino, kad jau bija noiets visu dienu, ik pa laikam skanēja tādi nedaudz pārsteigti, bet samierināšanās pilni vārdi ‘bet kāpēc ir tik grūti iet?’ Šī bija viena no biežākajām domām Camino laikā un vienmēr skanēja ar nelielu pārsteiguma un neizpratnes izteiksmi.

Un tagad es esmu ļoti, ļoti noguris. Man nav enerģijas vispār nekam. Nu, tā, ka labprāt no gultas neceltos, ja vien tur būtu silti. Esmu iztērējis bezjēgā divas dienas – dienu Salamankā un vakardienu, un galīgi nav žēl. Un šodien būtu sēdējis dzīvoklī, ja vien nebūtu zinātkāre spēcīgāks stimuls par nogurumu. Un rīt no rīta ielidošu Rīgā, 3 stundas pie stūres un darbā. Piektdien jau būs pilnvērtīga darba diena ar galu pievilkšanu, sestdien pārgājiens ~60 km apkārt Lubānam, kuru pats organizēju. Es neesmu normāls bet man tas ļoti patīk, citādi mans hroniskais bezspēks mani nelaistu vispār laukā no kubkrēsla.

 

11.04.18. 21:30 Malta: St. Julian’s

Tātad, iečekojies dzīvoklī, nolēmu, ka vajag tikt uz galvaspilsētu.

Sanāk, ka pa vidu ir divi līči.

Pa taisno gandrīz tuvu, bet ja ņem vērā, ka jāiet apkārt – 6 – 8 km.

Pamazām devos ceļā.

Sākumā izgāju pie jūras un labu laiku gājis pa akmeņiem sapratu, ka šis ir strupceļš un jāiet atpakaļ.

Tad nokļuvu uz ceļa, pa kuru atnācu.

Ieraudzījis ceļā kādas baznīcas durvis, iegāju apskatīties.

Šķiet, notika rožukroņa lasījums.

Lasīja sieviete maltiešu valodā. Brīdi paklausījos cenšoties saklausīt pazīstamas skaņas, bet tā arī netiku galā ar uzdevumu. Visvairāk atgādināja turku valodu, tikai daudz melodiskāka un vijīgāka. Baznīcas interjers arī bija interesants.

Visai bagāts. Biktskrēslā sēdēja priesteris.

No Sliema’s uz Vallettu iet prāmis, tad nu uz to es tiku.

Mani gan pabrīdināja, ka atpakaļ pēdējais prāmis ir pēc 45 minūtēm un ja nepaspēšu, būs jāmeklē, kā citādāk tikt atpakaļ.

Nospriedis, ka ne velti Valletta tiek uzskatīta par mazāko galvaspilsētu un 45 minūšu man pilnībā pietiks, tomēr paņēmu biļeti abos virzienos. 

Vallettā aizgāju uz karmelitu baznīcu, kuru kupola dēļ kļūdaini pieņēmu par katedrāli, nedaudz paklausījos misi – šķiet, ka šodien ir kādi svarīgi katoļu baznīcas svētki.

Misē piedalījās daudz priesteru.

Pagājos pa ieliņām, uzkāpu cietoksnī un bija laiks doties atpakaļ.

Ja man būtu bijusi vēl stunda, būtu paspējis izstaigāt visu pilsētu.

Atceļā iegāju paēst.

Parakstīju dienasgrāmatu un devos uz dzīvokli, kurš tepat vien bija (pēdējā laikā sakrīt, ka ēdu praktiski kaimiņos dzīvoklim vai viesnīcai, bieži to pat neapzinoties.

Un jā, + 1 sarkanvīna glāze statistikā. Bija pat patīkama. Ak jā, vakar arī glāzi izdzēru, tātad kopā 5 sarkanvīna glāzes.

 

15.04.18. (svētdiena)

15.04.18. 11:00 Rēzekne

Šķiet dīvaini, ka beidzu iet jau nedēļu atpakaļ. Galvā un atmiņās tas šķiet pavisam sens pagātnes notikums, jau, iespējams, apaudzis ar viltus atmiņām un palikuši tikai spilgtākie brīži. Tik pat labi tas varētu būt noticis pirms gada. Un no otras puses – traumas joprojām dzīvas un aktuālas un pēc ķermeņa pašsajūtas šķiet, ka ir pagājušas maksimums – divas, trīs dienas. Nedēļa. Pa šo nedēļu nekas pat nav noticis. 2 dienas nonīku Salamankā un vienu ceļā no Salamankas uz Seviļu, kur mūs pārsteidza sniegs. Kad izmirku un man likās, ka nekad neizkaltīšu un nesasildīšos. Ceturtdiena – Malta. Pirmā vēlēšanās bija ielīst dzīvoklī zem segas un šādā veidā pavadīt dienu uz salas, kur man nelika mieru, jo ir viena no Eiropas valstīm, uz kuru speciāli nekad nebrauktu (sarakstā starp šādām valstīm palika Kipra un Lihtenšteina), bet izrādās, ka ir interesanti un dīvaini un vispār jau braukt ir vērts arī speciāli. Piektajā dienā pēc pārstāšanas iet ielidoju Rīgā, satiku Regitu, atbraucu uz mājām un, pat neiegājis dzīvoklī, aizgāju uz darbu. Sestā diena pagāja darbos. Un septītajā dienā devāmies ceļā apkārt Lubāna ezeram.

Lubāns

60 kilometri.

Sākums bija smags – pa nedēļu ķermenis bija aizmirsis un nu bija jāpierod par jaunu.

Turklāt – es piekrāvu somu apmēram tikpat smagu, kā bija smagākajās dienās Spānijā. Un tas arī bija grūti.

Pozitīvā lieta – soma ceļa gaitā kļuva arvien vieglāka, jo lietas no tās tapa apēstas un izdzertas, tāpēc pēdējo posmu veicu ar relatīvi vieglu somu.

Apmēram vidus posmā kļuva vieglāk. Bet pēc 40 kilometriem radās sajūta, ka varētu noiet arī 90, ja šāda nepieciešamība rastos.

Aktualizējās arī vecās tulznas un pārējās traumas + no jaunām – sāpes potītes locītavā labajā kājā, bet iet jau bija viegli un labi, ja neieklausās pēdu sāpēs uz katra soļa. Šīs sāpes gan jau ir tik pierastas, ka tām uzmanību nepievērs vispār.

Ar mani visus 60 kilometrus nogāja Regita un Santa un par viņām divām es arī nekad nešaubījos. Sākumā mēs kopā bijām 8 cilvēki, bet 3 aizbrauca projām pēc pirmajiem 3 kilometriem. Vēl divi izturēja gandrīz 50 kilometrus pirms sākt stopēt, kas arī ir samērā liels sasniegums, manuprāt.

Un es arī domāju, ka viņas (vismaz viena no viņām – noteikti) būtu tikušas līdz galam, ja vien ne psiholoģiskās bezpalīdzības sajūta. Arī Regita bija gatava noiet vien 20 kilometrus, bet par laimi saputrojās navigatorā un vieta, līdz kurai taisījās iet, izrādījās nevis pēc 20, bet pēc 50 kilometriem.

Bet pēc noietiem 50 zaudēt vairāk nav ko. Regita dzīvojot ar mani ir iemācījusies pārvarēt ciešanas banāla imagināra ķeksīša pēc… parasti to daru es.

Ne vienmēr apzināti, bet tomēr – kad sāc domāt, izrādās, ka citas motivācijas nemaz nav bijis.

Tā nu lūk. Noieti 500 km plus 60 km vakar, zaudēti 5 kg, ķermenis ir samērā labā formā un negribētos to atkal tā vienkārši aizlaist. Mani aicina iet mācīties peldēt, pats apsveru domu nopirkt hanteles, lai var kaut ko darīt mājās vismaz pāris reizes nedēļā. Varētu arī sākt skriet.

Tad jau redzēs, vai ko no tā visa darīšu. Apņemšanās un realitāte ir dažādas lietas, sevišķi – man. Un pēc diviem mēnešiem ir jādodas uz ASV un tur viss būs citādāk un tagadējās apņemšanās zaudēs jebkādu nozīmi.

Un, jā. Man nav sajūtas, ka es turpināšu Via de la Plata.

Manas psiholoģiskās vajadzības tas ceļš apmierināja, un tas bija tieši tas, kas tobrīd bija vajadzīgs, bet estētiski un klimata, arī reljefa ziņā, tas ceļš ir briesmīgs, nemīlīgs, neizprotams.

Ir ko piebilst: