Mēnesis: 2018. gada februāris

Sēlija/ZiemeļAukštaitija

Sēlija vienmēr ir bijusi ļoti interesants reģions  – lielākoties tāpēc, ka viņš ir pazudis no mūsu apziņas. Saucot novadus, mēs lielākoties neatceramies Sēliju – Sēlija ir kaut kas.. vēsturisks, pazudis (?) un nesaistās ar mūsu Nacionālo vēsturi. Sēlija ir tāds mistiskais reģions, kas tiek atzīts vēl mazāk nekā Latgale un principā šobrīd ir gandrīz izmiris …

Pa Dienvidlatgales robežu (10.02.2018)

Jau labu laiku kaut kur fonā domāju par to, ka gribētos redzēt Jersikas pilskalnu – cik tad īsti bija liels tas kalns un kādā vietā atradās, no kurienes tika pārvaldīta Jersikas valstiņa. Izrādījās brīva nedēļas nogale un domājot, kur var salīdzinoši netālu aizbraukt, nolēmām doties no Daugavpils gar Daugavu pa Latgales dienvidu robežu un apskatīt, kas apskatāms pa ceļam, tai skaitā arī Jersiku, kur es nekad neesmu bijis.

Sēlija un Aukšaitija (27.-28.01.2018)

Pirms kāda laika kaut ko lasīju par Subati un sapratu, ka nekad tur neesmu bijis. Gadījās brīva nedēļas nogale, apvaicājos māsai, vai viņi ar vīru nevēlas braukt Sēlijas – Aukšaitijas tūrē, tie gribēja, bet netika. Sākām meklēt citus līdzbraucējus, bet mūsu klasiskās kompānijas neviena netika, jaunus cilvēkus aicināt bail, jo mūsu ceļošanas ritms  normālam ceļotājam nav īsti piemērots. Ejot cauri visiem draugiem un paziņām pēkšņi apstājamies pie Regitas brālēna ar draudzeni, kuri, kā mums ir radies priekšstats ar viņiem runājoties, varētu domāt apmēram līdzīgi, kā mēs. Tā nu Regita raksta Kasparam ar Māru un jā, viņi ar mieru doties ar mums, turklāt, ir iespēja braukt ar Kaspara mašīnu, kuras degvielas patēriņš ir uz pusi mazāks, kā manējai mašīnai. Es lieku kopā plānu no vietām, kuras būtu interesanti apmeklēt, sūtu pārējiem, visiem viss patīk. Sestdien septiņos no rīta drausmīgi miegaini nozūdam sniegputenī Daugavpils virzienā. 

Reliģija bez priesterības (nedaudz par vecticībniekiem) (13.01.2018)

Regitas dzimšanas dienā saņēmām uzaicinājumu, no kura nu nekādi nevarējām atteikties. Mums bija iespēja piedalīties dievlūgšanā par godu Kapadokijas Cēsarejas Vasīlijam (jeb kā to sauc Latvijā – Basilijam Lielajam) un Kristus apgraizīšanas svētkiem. Juliāniskajā kalendārā 13. janvārī (pēc Gregoriāniskā kalendāra) ir 31. decembris, tātad, arī vecgada vakars. Īpaši bija arī tas, ka tā bija vecticībnieku dievlūgšana.  Viens no visaskētiskākajiem un noslēgtākajiem, arī Latvijā retākajiem vecticībnieku atzariemm Fodosejevci. Mums lūdza, lai paturētu noslēpumā draudzi un pēc iespējas neizplatītu informāciju, taču paredzu, ka ar šo ierakstu es šo lūgumu nepārkāpšu saglabājot dievnamu un draudzi anonīmus un ņemot vērā, ka šo blogu lasa tikai inteliģenti un izglītoti cilvēki, kuri nekādā gadījumā nesagādās problēmas cilvēkiem, kuri mūs laipni uzaicināja, uzņēma un pēc mises mūs cienāja un atbildēja uz daudzajiem jautājumiem.