Talsi, Ventspils, Alsunga un Kuldīga (17., 18.09.2019)

Kārtējo reizi Regita dodas komandējumā uz Ventspili un tā kā sakrita, ka man kāreiz iepriekšējā dienā bija jābūt Rīgā, devos līdzi. Kā parasti, kamēr sieva strādā, es staigājos apkārt un priecājos par arhitektūru un visādiem citādiem normālai tautai garlaicīgiem niekiem.

 

Jaunmoku pils

Gadījās pa ceļam uz Ventspili Jaunmoku pils un tā kā Regita šajā ‘Neomazopilī’ bija bijusi un bija paticis, pierunāja iebraukt, uzmest aci. Aci uzmetu, smuki. Arhitektūra jauna, daudz dekoratīvu elementu, tāpēc normāli, ka cilvēkiem patīk. Raskins gan jau būtu nokomentējis, bet lai jau. Man arī patīk banālas lietas, tāpēc man arī patika.

Bet kopumā viss šis pasākums ļoti Lūznavu atgādina. Vienīgi Lūznavai, varbūt, plusiņš, ka piesaista arī kaut kādu akadēmisko mūziku (nezinu, varbūt Jaunmokas arī to dara, vai kaut ko citu, paredzētu arī prasīgākai publikai?). Mana attieksme pret visām šīm modernajām, restaurētajām latvju (vācu, poļu, igauņu, u.c., protams, nevis latvju, joks) pilīm tāda nedaudz sarkastiski skeptiski izvairīga. Godīgas drupas izbaudu vairāk par smuki uzprišinātām mākslīgām pilēm.

 

Talsi

Iepriekšējā reizē braucām Talsiem cauri pēc Aijas un Valtera sarakstīšanās Dundagā.

Toreiz nestājāmies, bet skats uz pilsētu kalnā pāri ezeram atmiņā iespiedās un gribējās to redzēt no nedaudz tuvāka attāluma.

Pa ceļam uz Ventspili mums bija lieka gandrīz stunda, tāpēc nolēmām to izmantot.

Pirmais pārsteigums – izrādījās, ka nav kur nolikt mašīnu.

Autostāvvietu krietni vairāk, kā pierasts, sevišķi, kā gaidītu no tāda neliela miesta, taču viss pilns.

Autostāvvietas pilnas, taču braucošu auto tik pat kā nav (un arī vienīgais braucošais man nikni ‘uzpīpināja’, sak, ‘nemaisies zem riteņiem, staigā te visādi tūristi, mutes paplētuši pa braucamo daļu’.

Ejošu, stāvošu, sēdošu, gulošu un citos stāvokļos esošu cilvēku arī neko daudz nemanījām.

Daži cilvēki māju logos un tad pēkšņi ieejam konditorejā un tur ir Rinda. Vispār, nedaudz liekuļoju – kad iebraucām un meklējām brīvu stāvvietu, pāri ielai gāja čigānu pāris ar bērnu ratiņos. Nu jā, un čigāni konditorejā satrieca manu šablonu – viņi runāja savā starpā latviešu valodā.

Izejot no konditorejas nonācām vecajā ebreju rajonā. Tas tā nedaudz samulsināja, jo Krievijas impērijas laikā eksistēja tāds jēdziens kā ‘зона оседлости’, t.i., ebreji nevarēja apmesties uz ziemeļiem un rietumiem no Gostiņiem, t.i., no 1791. gada ebreji varēja apmesties tikai Vitebskas guberņā (taču tiem nedrīkstēja būt īpašumā zeme) un jau pēc 1835. gada ebreji tika izraidīti no visām Baltijas guberņām (Vitebskas guberņa nebija Baltijas guberņu starpā).

Un tad mēs lasām, ka 1863. gadā puse no Talsu iedzīvotājiem ir ebreji. Būs jāmeklē, kuri avoti kļūdās. Vai arī es esmu kaut ko pārpratis. Atradu tikai šādu dokumentu, taču tas neko daudz nepalīdz.

No ebreju ieliņas izgājām pie luterāņu baznīcas, kuru jau 1567. gadā, t.i., nieka 20 gadus pēc Lutera nāves pēc Ketlera rīkojuma uzcēla Talsos vietā, kur iepriekš atradusies koka katoļu baznīca. Man ne īpaši patīk luterāņu baznīcas (vienkārši nav īpaši interesantas), taču patīk, ka tajās sēdošās tantes parasti ļoti runātīgas un izstāsta un izrāda visu kas pa gadiem sakrāts.

Katoļu baznīcās arī tā gadās laiku pa laikam, taču krietni retāk. Un katoļu baznīcu tantiņas parasti jāmedī rokā pa visu pagastu, kamēr luterāņu tantiņas sēž baznīcā un ‘Privāto dzīvi’ vai ko citu izglītojošu šķirsta. Baznīcā nekas īpaši neuzrunāja, turklāt, sešpadsmitajā gadsimtā celtā daļa bija tikai nelielas, šķiet, portāla, paliekas.

Vēlreiz izgājām pa mazajām ieliņām.

Nokāpām uz leju pie ezera, kuram jau apzīmējums ‘dīķis’ būtu liels pagodinājums.

Un devāmies meklēt, kur atstājām mašīnu.

Pilsēta ārkārtīgi šarmanta, reljefs fantastisks, Regita salīdzināja ar Luksemburgu.

Nu un vēsturiskā apbūve, kas ir saglabājusies, izskatās šajā visā lieliski.

Īsumā, Talsi ir pilsēta pastaigām.

 

Ventspils

Ventspilī neesmu ne pirmo, ne otros, ne trešo reizi, bet ar šo pilsētu man nav nekādu asociāciju.

Nu, ne gluži tā, ka pavisam nekādu asociāciju, šādas tādas ir – govis, betona bruģa ceļa segumi, ziedi, Padomju daudzdzīvokļu mājas, osta, čigāni, milzīgs bērnu rotaļu laukums.

Krāsas!

Šodien, pēc pamatīgas, ne tikai centra, bet arī dzīvojamo rajonu izstaigāšanas nāca klāt vēl pārītis – anormāla krāsu izmantošana fasāžu noformēšanā.

Kastaņu un pieklājīgi apcirptu liepu alejas.

Nolaista vēsturiskā dzīvojamā apbūve.

‘Uzprišināta’ vēsturiskā centra apbūve.

Burvīga bibliotēkas piebūve.

Un jauka, taču šodien jau vairāk ne īpaši interesanta koncertzāle (gan Latvijā, gan tuvākajās (un ne tikai) ārzemēs līdzīgu projektu ir pietiekoši daudz).

Priekš Eiropas pārsteidzoši regulārs ielu režģis, velo celiņi un mja…

Krāsas, krāsas, krāsas.

No tām nesanāk distancēties.

Rodas sajūta, ka būvniekiem nav ne mazākās izpratnes par krāsām un tie, pēc žagatu modes, vadās no pieņēmuma, kas spilgtāks, tas labāks.

Ventspils, acīmredzot, ir nolēmusi izrādīt savu solidaritāti LGBT sabiedrībai padarot savu pilsētu par varavīksni.

Man patīk salīdzinājums, ka arhitektūrā ar krāsām ir tāpat, kā cilvēka apģērbā.

Ir jābūt ideālais gaumei, lai varētu atļauties uzģērbt salātzaļu uzvalku un neizskatīties pēc klauna.

Šis, starp citu, tieši ir variants, kur krāsu izmantojums man patīk.

Tas pats attiecas uz arhitektūru (un arī dizainu).

Mēs visi jau sen esam pieraduši, ka bērnu laukumiem ir jābūt raibiem un jādeformē apziņa skatoties uz visu spilgto toņu gammu. Tā jau ir norma un ieraugot, teiksim, Somijā pelēkos vai pat, ak dies’, melnos toņos risinātus bērnu rotaļu laukumus, iestājas šoks un kognitīvā disonance. Krāsaino fasāžu adepti taisnojas norādot uz ēkām Portugālē vai skandināvu zvejniekciemiem, taču tas ir tieši tas gadījums ar perfekto gaumi, kad tautai jau ģenētiski ir ielikta krāsu sajūta.

Šis arī ir labais piemērs.

Tur tas ir skaisti. Latvijā nevajadzētu aizrauties ar krāsām. Vismaz visus spilgtos toņus noteikti būtu jāizsvītro no paletes – Latvijā lielāko daļu gada tomēr ir apmācies laiks un tās krāsas izskatās izcili muļķīgi.

Bet krāsaina ir ne tikai arhitektūra, pirmkārt, protams, Ventspils govis – kā tad bez tām (šoreiz es pat nestāstīšu, cik debila man šķiet šī govju tradīcija), protams, reklāmas noformējumi, vides elementi.

Es brīnos, ka zvejas kuģi – muzeji nav nokrāsoti varavīksnes krāsās. Tas piederētos kopējā noskaņā.

Tā, par arhitektūru varētu pabeigt, vienīgi vēl jāsaka, ka ja pilsētai ir tik daudz naudas, varbūt varētu izveidot kādas atbalsta programmas pilsētas vēsturiskās dzīvojamās apbūves saglabāšanai.

Un, vismaz, iekonservēšanai, ja ne remontam?

Šeit gan, izskatās, arī deviņdesmitajos gados ir pacentušies ar nama pārbūvi.

Bet ja pavisam labi ar naudu, es piedāvātu paraudzīties uz visām paneļmājām, silikātķieģeļu mājām un uz visu pārējo Padomju laika tipveida apbūvi, un padomāt, kā to var padarīt nedaudz mazāk vidi degradējošu (nokrāsošana pēc siltināšanas un apmešanas nepalīdz, tieši otrādi) un arī cilvēkiem draudzīgāku.

Var paskatīties uz vāciešu vai holandiešu pieredzi, kad daudzdzīvokļu tipveida apbūve tiek pārbūvēta un pielāgota cilvēkiem.

Jā, tas ir dārgi, bet itkā tie paši vācieši un holandieši stāstot, ka šādi projekti visai ātri esot atmaksājušies.

Stāvu samazināšana vai palielināšana, formas maiņa, piemēram, ēku pārvēršot trepītē, nojaucot pāris stāvus un uzbūvējot vietā kādu simpātisku augšējo stāvu vai izvietojot uz jumtiem dārzus.

Variantu ir milzums un Latvijā, man ir aizdomas, ir pietiekoši daudz spēcīgu arhitektu, kuri labrāt pastrādātu pie šādiem projektiem.

Nu un ja nu nekādi galīgi pavisam, pastāv jau arī iespēja visu nojaukt pie velniem un uzcelt normālu, mūsdienīgu, iedzīvotājiem draudzīgu pilsētu.

Ko darīt, ja kaimiņam ir veranda un man nav? Protams, uzbūvēt savu!

Bet tas ir dārgāk un saskartos ar milzīgiem protestiem (kaut gan ar protestiem saskaras jebkurš pilsētvides labiekārtošanas projekts, cilvēki ir interti, ar to jāiemācās sadzīvot).

Pie arhitektūras – viss. Tagad ceļi. Īsumā – man daudz kas patīk. Man patīk bruģis uz braucamās daļas.

Esmu sajūsmā par kastaņu alejām un jo sevišķi – par to, kā izskatās apcirptu liepu aleja.

Un lietus laikā, kuru šodien baudīju, novērtēju to jo sevišķi. Manuprāt, tādas otras Latvijā nav.

Vismaz es neesmu redzējis. Tā vietā, lai katru gadu apgrieztu zarus un atstātu neglītus koku skeletus, var darīt arī šādi.

Ļoti burvīgi, manuprāt. Otra lieta – ielu režģis. Nedaudz pastaigājot par Ventspili kaut kur apziņas kaktiņā parādās ļoti dīvaina asociācija ar kādu Filadelfiju vai Detroitu.

Un kad centies saprast, kas pie vainas, drīz vien, saproti – heh, es zinu, kur man ir jāpagriežas, lai nokļūtu punktā B. Un tad raugies kartē. Un patiešām, režģis ir pārsteidzoši regulārs. Es nevaru teikt, ka tas viennozīmīgi ir ļoti pozitīvi, bet priekš Eiropas – interesanti. Negaidīju, ka nostaļģija par ASV uzjundīs staigājot pa pilsētu, kura man nesaistās ne ar ko, atskaitot govis un bruģi.. kas, starp citu, abi ir ļoti bieži sastopami arī Amerikā. Heh. Vēl pie ielām – patika moments, kad nobruģēts celiņš, bet pie koka saknēm bruģis no akmeņiem.

Ja ar saknēm to izceļ laukā, nekas traks, gājēju daļas bruģis no tā necieš. Un vēl viens moments – es pieņemu, ka tā ir normāla prakse, kurai es neesmu pievērsis līdz šim uzmanību, bet pie ceļu remonta kokiem bija apkārt apsieti dēļi, lai netraumētu stumbru. ASV tā ir vispārpieņemta prakse, Latvijā vēl nebiju pamanījis.

Vēl no jaukā – pie mola katrs var pilnīgi bez maksas uzkāpt uz divu zvejas kuģu klāja, pastaigāt pa klāju, apskatīties, kā kas iekārtots. Diemžēl, telpas ir slēgtas un var redzēt tikai to, kas atrodas uz galvenajiem klājiem, un man nebija interesanti, taču iniciatīva jauka.

Centrā norādes priekš tūristiem ir tik bieži, ka pēc tām pat ir iespējams orientēties. Dažviet. Nu, atskaitot gadījumu, kad uz sešu ceļu krustojuma stāvēja norādes, kuras rādīja četros pretējos virzienos.

Gājēju pārejas izgaismošana jau sen vairāk nav nekas jauns, taču šeit man patīk, kā tas ir realizēts. Nav viss apkārts ar atstarojošām zīmēm. Vienkārši, nežilbinoši, bet pamanāmi.

Visos pārējos gadījumos tās palīdzēja atrast melkējamo. Tas par gājēju norādēm. Autobraucējiem arī ir norādes. Uz tām nav norādīti attālumi, taču norādes ir lielas un viegli salasāmas. Tas arī tāds labais piemērs.

No nejaukā – ļoti daudz vidi degradējošu, pamestu, pussabrukušu industriālu objektu, ar kuriem, visdrīzāk, nekas netiks darīts.

Šis gan man vizuāli patika. Gribētos zināt, kad tas ir būvēts.

Privātīpašums, ko padarīsi?

Šī ir, šķiet, ēdināšanas iestāde. Šķiet, aktīva. Ar siltumnīcu uz jumta. Pieļauju, ka tajā arī ir galdiņi. Žēl, ka bija slēgts.

Atcerējos vēl vienu momentu no arhitektūras. Padomju laikā bijis zigzags ievazājies nez kāpēc.

Pirmo reizi redzēju kādā ēdnīcā, kad durvis bija 45 grādu leņķī pret fasādi. Tās nenobildēju, pakasīju galvu, devos tālāk. Un tad nāca garāžas. Pēc garāžām – noliktavu, darbnīcu boksi pie mola.

Savdabīgi.

Vēl pamanīju, ka daudzām ēkām ir vienāds vai līdzīgs ornamentālais motīvs uz fasādēm.

Turklāt, sākot ar ēkām, kuras pilnīgi noteikti celtas pirms kara, un beidzot ar ēkām, kura spilnīgi noteikti celtas senākais – pirms gadiem desmit.

Kaut kas jūgendisks, simpātiski. Varētu būt kaut kāds Ventspils motīvs, bet nekur ar pilsētu saistītās ornamentālistikās neatradu. Iespējams, ka slikti meklēju.

Nu jā, koncertzāle nesen esot atklāta.

Apskatījos. Jauka, atgādina nedaudz somus vai norvēģus.

Vienkārša. Varbūt nedaudz par garlaicīgu.

Bet fasādes noformējuma materiāls (kaut kas keramisks) man patika, izskatās labi. Un vēl man patika centrālās kāpnes, visai somisks noformējums, manuprāt.

Zālēs nebiju, bet neesmu nekāds koncertzāļu eksperts, ne īpaši mani tās interesēja. Kas bija jauki – mūzikas bibliotēka ar elektriskajām klavierēm (vai kā nu viņas saucas) un krēsliem, kur var pieslēgt telefonu un klausīties surround.

Vienīgi mēnesi pēc koncertzāles atvēršanas krēsli jau izskatās smagi lietoti, parkets saskrāpēts… nu… nolietojums jau ir manāms, pēc pāris gadiem būs skumjāk. Nu jā, vēl jauka lieta – mazajai zālei atveras pakaļsiena un tā kļūst par āra skatuvi.

Toties man ļoti patika modernā bibliotēkas piebūve.

Man ir neviennozīmīga attieksme pret stikla izmantojumu bibliotēkās, bet šeit, vismaz no ārpuses, izskatās jauki. Un nedaudz pārsteidzoši redzēt Latvijā pilnu bibliotēku tautas. Bet iespējams, ka tas tāpēc, ka es pats uz bibliotēkām neeju.

Nu un vēl šis tas bildītēs:

Kopumā apmēram šādi, dalītas jūtas, laikam vairāk nepatīk, kā patīk, bet pozitīvie momenti visai pozitīvi.

 

Jūrkalne

Kā pirms mēneša bija pārsteigums par to, kāpēc es zinu Pāvilostas vārdu (izrādījās, ka man tur viens paziņa dzīvo, taču man ir aizdomas, ka zināju arī ārpus šī konteksta), tagad radās jautājums – kāpēc zinu Jūrkalni.

Un nez vai pareizā atbilde ir ‘suiti’. It kā jau galvenais apskates objekts ir stāvkrasts, taču es tajā neredzēju neko īpašu. Stāvkrasts kā jau stāvkrasts.

Nezinu, varbūt Latvijā arī ir unikāls, taču vispār ir redzēti daudzi daudz iespaidīgāki stāvkrasti, tāpēc tiešām nesapratu par ko visa sajūsma. Var banāli aizbraukt uz Igaunijas ziemeļiem.

Nu, it kā jau interesanti arī tas, ka viņiem katoļi.

Tāds neliels katoļu anklāviņš luterāņu zemēs. Visai krīt acīs, jāatzīst. Bet tūristi nebrauc skatīties uz katoļiem.

Pieļauju, ka tomēr pusceļš starp Ventspili un Liepāju un stāvkrasts ir galvenie faktori, kas padara Jūrkalni tūristam iekārojamu. Nu, varbūt arī suitu tautas tērpi.

 

Alsunga

Uz Alsungu pasīvi gribējās aizbraukt jau visai sen. Ne gluži suitu dēļ, atskaitot banālu interesi par to, kādā veidā katoļu anklāvs ir izdzīvojis protestantu aplenkumā, suiti mani nekad nav interesējuši. Nu, tas ir tā, ka mani var interesēt kādi absolūti nenozīmīgi indiāņu vai Mongolijas etnosi (ka gan tā nav, etnosi mani vispār maz interesē), bet tie, kas zem deguna ir pilnīgi vienaldzīgi. Alsunga mani interesēja, galvenokārt, kā pilsēta (ciemats?), bet tur dzīvojošā tauta visai sekundāri.

Un tomēr, lai arī pati apdzīvotā vieta visai interesanta, tomēr tas ir visai raksturīgs Kurzemes ciems, kas izaudzis ap ordeņa pili. Šeit interesantākie izrādījās tieši iedzīvotāji. Es viņus feisbukā nezināšanas dēļ nosaucu par alsungiešiem, bet izrādās, ka pareizi ir alsundznieki.

Alsungā dzīvo nedaudz pāri 700 iedzīvotājiem, Alsungas novadā kopā nedaudz pāri 2000, lielākoties – suiti, katoļi. Šobrīd novadu reformas rezultātā Alsungas novadu plāno pievienot Kuldīgas novadam, par ko iedzīvotāji nav īpaši laimīgi. Šādas apvienošanas rezultātā diezgan stipri cietīs viņu unikālais statuss, gandrīz noteikti tiks likvidēta vidusskola un varbūt arī sākumskola. Samazināsies darba vietas, var pārstāt iet daži autobusi, bet arvien vairāk alsungiešiem būs jābrauc strādāt vai mācīties uz 30km attālo Kuldīgu, 60km – Ventspili vai 80km – Liepāju.

Alsungā Regitai bija jāatrod vietējie sociālie uzņēmumi vai tādi, kuri potenciāli varētu par tādiem kļūt. Iebraucot Alsungā mēs apstājāmies pirmajā autostāvvietā. Un iegājām pirmajā iestādē, kas izrādījās suvenīru veikals tūristiem. Jā, Alsunga ir tūristpopulāra. Regita nezin kāpēc nolēma, ka viņa šeit dabūs sklandu raušus. Veikala saimniece uz to norādīja, ka šeit viņa var dabūt tikai keramikas vai koka eksemplāru. Turpmāko stundu vai pusotru mēs pavadījām šeit pļāpājot ar saimnieci, dzerot kafiju un aptaustot suvenīrus (Regita dzēra kafiju un es taustīju suvenīrus).

Iestādes vadītāja sarunāja mums tikšanos ar valdes priekšsēdētāju un šī tikšanās bija vēl interesantāka, iegūtā informācija vēl konkrētāka.

Mums visai daudz izstāstīja un sniedza labu priekšstatu par novada vēsturi, tekošo situāciju, infrastruktūru, darba tirgu, tradīcijām, u.c..

Alsungas novada padomes telpas. Viss tīri un mājīgi. Un bez centrālās apkures. Nedaudz gan atgādina kādu internātskolu, varēja šīs plikās sienas nedaudz atdzīvināt un kaut vai telpaugus vai pa kādai gleznai iekārt.

Kad dome meklēja apkopēju, izrādījās, ka to atrast nav nemaz tik vienkārši.

Iemesls – Alsungas novadā bezdarbs jūnijā bija tikai  4,2%. Neiedomājams procents.

Skaidrs, ka tie, kas nestrādā, ir tikai tie, kas tiešām nevēlas strādāt. Pagasts ir atradis lielisku stratēģiju sētnieku piesaistīšanai. Viņi ņem darbā palīgskolu audzēkņus.

Latvijā ir roņi?!?

Win/win scenārijs. Palīgskolās, lielākoties, mācās personas ar vieglām intelektuālās attīstības aizturēm. Un šiem cilvēkiem parasti ne īpaši labi darbojas abstraktā un tēlainā domāšana. Tie nevar kļūt par labiem māksliniekiem, inženieriem, programmētājiem vai skolotājiem, taču tiem bieži ir lieliska mehāniskā atmiņa, augsta pacietība, spēja darīt monotonu un mehānisku darbu un pedantisms. Par sētniekiem personas ar vieglām garīgām atpalicībām savulaik (nezinu, kā ir šobrīd) ņēma darbā arī Rīgā. No dažiem sanāk arī labi trolejbusu šoferi. Tā ka jauki, darbs tiek labi izdarīts un cilvēki ar īpašām vajadzībām paši pelna sev iztikai.

Pagastā esot 1392 iedzīvotāji, no tiem 190 pašnodarbināti mājražotāji un 140 juridiskās personas. Arī šis samērs Latvijai ir ārkārtīgi neraksturīgs.

Daudzi nodarbojas ar amatniecību, tai skaitā, rada suitu suvenīrus priekš tūristiem. No ienācējiem – Sapņotava un Custom Stickers.SHOP. Par pirmo nedaudz vairāk nedaudz vēlāk, bet pēdējie ražo uzlīmes un nodrošina darbu vietējai pasta nodaļai (sūtot uzlīmes, burtiski, kastēm). Šobrīd Custom Stickers arī nolēmuši ierīkot arī hosteli.

Lielākais uzņēmums ar n-to miljonu apgrozījumu ir Venta FM, kas ražo zivju miltus un zivju eļļu. Viss būtu ļoti skaisti, taču juridiski uzņēmums atrodas Ventspilī, tāpēc Alsungas statistikai godu nedara. Ir arī vairāki lieli mežsaimniecības uzņēmumi, taču tie, lielākoties, ņemot darbiniekus darbā uz līguma pamata kā pašnodarbinātos.

Lielu lauksaimniecību novadā praktiski nav, kaut gan lauksaimnieku (lielākoties, bez papildus darbiniekiem) ir visai daudz.

Mājas kafejnīcu dienas Suitos ietvaros piedalījās vairāk kā 20 saimniecības. Tā kā izdevās izkārtot, ka nebija jābūt atļaujām no Pārtikas veterinārā dienesta un nebija jākārto saistības ar Valsts ieņēmumu dienestu, saimnieces varēja demonstrēt savas prasmes un nākamajā gadā būšot vēl vairāk.

Novads lepojas ar savu ugunsdzēsēju komandu, kura nupat ar lauriem atgriezās no Krievijas, kāda pasaules čempionāta, kurā saņēma pirmo vietu vienā no disciplīnām. Alsungā ir arī savi bokseri un pat ierīkots boksa rings.

Alsunga arī šobrīd domā par viedā ciema izveidi, bet tas vēl tā, uz papīra. Pagaidām ir daudz nopietnāka problēma – novadu reforma. Ja Alsungu apvieno ar Kuldīgu, visām labajām idejām pienāks gals. Bet gan jau radīsies citas.

Vēl pēc kādas stundas patīkamas tērzēšanas devāmies uz jaunāko iestādi, kas parādījusies ciemā – tējas namiņu Sapņotava.

Tā šeit ir nonākusi no Rīgas un tās īpašnieki nav suiti, taču tik un tā ļoti jauki cilvēki. Vispār, ir jābūt diezgan lielai drosmei, lai pamestu sekmīgu biznesu Rīgā, dotos uz ciemu ar 700 iedzīvotājiem, uzceltu no nulles ēku un sāktu jaunu dzīvi.

Pirmkārt, es nespēju iedomāties, kā viņi izdzīvo ekonomiski, otrkārt, suiti ir visai noslēgta komūna un varbūtība netikt pieņemtiem bija pārlieku liela.

Taču Sapņotavas radītāji paši izrādījās ļoti jauki un atvērti jaunieši un tagad, kad tējas namiņš ir atvērts nepilnu gadu, visi ciema ļaudis mūs sūta pie viņiem.

Interesanti, ka šeit nepiedāvā melno vai zaļo tējas, tikai tā saucamās infūzijas jeb tējas no visa, kas nav saistīts ar tējas krūmu. Kafija gan ir importētā (ne zīļu, miežu vai cigoriņu), kaut arī grauzdēta Latvijā.

Šīs trīs tikšanās ļoti iedvesmoja un lai arī man visas tās tautiskās padarīšanas – tautas tērpi, dziesmas un dejas izraisa zināmu atgrūšanas refleksu un atgādina indiāņus, kuriem liek pa naudu tērpties zvērādās, likt galvā spalvu rotas un lēkāt ap ugunskuru ar tamburīnu rokās, pret šiem cilvēkiem radās dziļas simpātijas. Bet nu labi, mēs nesaskārāmies ar Suitu sievām. Iespējams, ka tad es dziedātu citādāk.

Beigās Regita sev nopirka sklandu raušus un mēs devāmies tālāk – uz Kuldīgu.

 

Ēdole

Check! Redzēts, braucam tālāk.

Ja vēl bija doma apskatīt pili, tad iebraucot pils stāvvietā, kas bija vienkārši dubļu placītis ar kokiem, nolēmām, ka ar redzēto mums pietiek.

 

Kuldīga

Ar Kuldīgu kaut kā muļķīgi ir sanācis.

Es teju katru gadu gados Kuldīgā vai vismaz tās apkārtnē, taču tālāk par rumbu un Svētās Katrīnas baznīcu neesmu bijis.

Es, protams, zināju, ka Kuldīgā ir bijis daudz vēsturiskās apbūves, arī Sv. Katrīnas baznīcas apkārtnē priecājos par vēsturisko apbūvi, un vienmēr domāju, ka kādreiz vajadzētu izstaigāt pilsētu.

Bet nekad to izdarīt nesanāca.

Visi, ar ko braucu uz Kuldīgu, aprobežojās ar rumbu un tiecās doties projām.

Šoreiz veiksmīgi izrādījās, ka Regitai ir vairākas tikšanās un man ir vismaz stunda brīva laika, bet varbūt arī vairāk.

Biju ļoti pārsteigts.

Gan jau Latvijā ir vēl kāda vēsturiska pilsēta, kuru esmu palaidis garām, taču šobrīd šķiet, ka Latvijā nav citas pilsētas ar tik pilnīgu 17. un 18. gadsimtu vāciskas vēsturiskās apbūves ansambli.

Vecrīga neskaitās, tur ir vinegrets.

Kuldīgas pilsētas saistošie noteikumi, pieņemti jau 2010. gadā paredz, ka: “Izvietojot reklāmu vizuālās komunikācijas objektus Kuldīgas vecpilsētā [..], jāievēro 20.gs. pirmās puses stilistika, izgatavošanas paņēmieni un vēsturiskās fotofiksācijas, tai jābūt pielāgotai vēsturiskai arhitektoniskai videi un ēkas arhitektūrai.”.

Jāsaka, ka tas ir lielisks pirmais solis uz vizuāli sakārtotu pilsētu, taču šis te galvenais nosacījums ir ārkārtīgi izplūdis un nav brīnums, ka to neievēro, vai ievēro nepilnīgi.

Tāpat ir atļauti “vizuālās komunikācijas objekti, kas no sienām izvirzītas šķērsām būvlaidei”, kas jau savā pamatā neatbilst 20. gadsimta pirmās puses stilistikai un ļoti kropļo ēku fasādes.

Staigājot pa pilsētu es nebiju lietas kursā par šiem saistošajiem noteikumiem, taču, šķiet, biju dzirdējis, ka pilsētai ir savs vizuālais kods.

Tad nu man izskatījās, ka tas pieņemts pirms pāris mēnešiem un veikalnieki tagad drudžaini mēģina pāriet uz jauno dizainu.

Izskatās tas viss haotiski, nesakārtoti un nereti visai neglīti.

Gan jau bez šī punkta saistošajos noteikumos viss būtu vēl sliktāk (katrreiz neviļus salīdzinu ar Rēzekni, kur viss ir ļoti slikti, bet nu ok, ļoti slikti ir visā Latvijā un tikai Rīgā pamazām centra daļā kaut kas nedaudz sāk uzlaboties), bet virziens ir pareizs.

Ja deviņu gadu laikā nav izdevies panākt vēlamo efektu, varbūt vienkārši būtu vēlreiz jāpārskata saistošie noteikumi un jānosaka kādā stāvoklī ir jābūt ēku fasādēm.

Kā jābūt noformētiem skatlogiem.

Cik daudz reklāmas konstrukcijas drīkst atkāpties no fasādes.

Kādas krāsas un tehnikas var izmantot vizuālajā komunikācijā, u.c.

Domāju, ka viss šeit var būt ļoti labi.

Ja nu kaut kas tāds tiešām tuvākajā nākotnē notiks, noteikti braukšu priecāties par jauno Kuldīgu.

Jā, feisbukā, nezinot vai tiešām ir dizaina kods, vai nav, rakstīju, ka “..cik noprotu, šobrīd tiek ieviests dizaina kods.. jāsaka, ka pārsvarā īpaši labi sanāk, rodas sajūta, ka tas tiek apzināti sabotēts..”.

Jā, bez 16. un 17. gadsimtu apbūves vecpilsētā Kuldīgā ir arī ļoti daudz oriģinālas 19. gadsimta apbūves.

Tā ir tā, kas mani Latvijā (un ne tikai), laikam, visvairāk uzrunā – deviņpadsmitā gadsimta nogales sarkano ķieģeļu apbūve.

Tā Kuldīgā ir dažāda un bieži vien ļoti interesanta.

Nu un vēl šis tas no Kuldīgas bildītēs.

Aptuveni šādi..

Tilts no nekurienes uz nekurieni

Rīga

Pirms un pēc brauciena sanāca pabūt Rīgā, šeit būs dažas bildītes no Rīgas.

Ar Ainu nebijām tikušies vairāk kā gadu un Zvaigznes grāmatnīcā ir kafejnīca… ar īpatnēju grāmatu izlasi… bērnu grāmatas un grāmatas ē… sievietēm…
Interesanti, ka Rīgas centrā uz brandmūriem ļauj izvietot šāda izmēra reklāmas, taču šī vismaz ir gana profesionāla un labi iekomponējas ainavā.
Ļoti reti esmu redzējis, kad Latvijā tik lieliski noformē iestādes nosaukumu uz fasādes. Visiem būtu jābūt tādiem. Skaidrs, ka šeit nekādā gadījumā nedrīkst būt drausmīgā dzeltenā marķīze un arī plakāts skatlogā nevar tāds būt un plastikāta ieejas durvis ir pornogrāfiskas, bet Saules aptiekas uzraksts uz fasādes ir lieliski izpildīts.
Bet vispār Rīgas centrs joprojām ir drausmīgi raibs no tā, ka katrs komersants grib skaļāk par citiem iekliegties ‘hei, hei, hei, es esmu šeit’…
Kaut kas viktoriānisks tepat Brīvības ielā. Hm.
Puķu klumbas lieliski piederas kopējam Dailes teātra tēlam, kurš ne mirkli neļauj aizmirst par Padomju mantojumu. Nu un šeit reklāmas uz brandmūriem ir šausmīgas.
Biļešu kases, Dailes teātris šausmīgā šriftā, tukšā galerija… visā elpo Padomju pagātne. Vienīgi spilgtie izrāžu plakāti vienmēr bojā noskaņu.
Ir jau mums gana daudz tas savdabīgais jūgends saglabājies, bet kaut kā mēs neprotam to adekvāti uzturēt, pat ja sapucējam.
Skats no Zinātņu akadēmijas jumta. Priekšdaugava un Pārdaugava.
Skats no Zinātņu akadēmijas jumta. Gaismas pils un cepelīnu angāri.
Skats no Zinātņu akadēmijas jumta. Tirgus un Vecrīga.
Pārliecinoši. Zūd pat mazākā vēlme tur iet. Trūkst tikai armijnieku ar automātiem. Kaut gan jāatzīst, ka dizaind nav slikts. Bet ar apjomu pārcentušies gan.
Un šis ir tas jūgends, ko mēs zaudējam.
Man ļoti nepatīk braukt pa Rīgu pie stūres (un ne tikai), bet šis brīdis ir grandiozs.
Viss jau skaisti, bet no angāru puses kanālu krastu gan jau nekad nesakārtos. Redz, tagad uzlikts celtniecības žogs, lai cilvēki nemestos iekšā, gan jau. Nav stipri uzlabojusies teritorija padsmit gadu laikā kopš nedzīvoju Rīgā. Lieliski, turpinām attīstīt tūrismu!

 

Ir ko piebilst: