Dienvidkurzeme (10.,11.06.2019)

Regitai bija jādodas komandējumā uz Liepāju un es tiku paaicināts līdzi. Ar domu – kamēr Regita strādās, es varu apskatīt pilsētu un pabraukt kaut kur apkārt. Svētdien vakarā aizbraucām uz Rīgu, pārnakšņojām pie māsas un agri no rīta devāmies tālāk.

Saldus

Tuvojoties Saldum sapratām, ka abi nekad īsti neesam bijuši Saldū, bet ja arī esam, tad tikai caurbraucot. Un caurbraukšana arī visdrīzāk veda pa apvedceļu, nevis caur pilsētu. Mums bija pietiekoši daudz laika līdz Regitas pirmajai tikšanās Liepājā, tāpēc devāmies uz pilsētu.

Pirmā lieta, ko ieraudzījām Saldū bija absolūti nelasāms logotips uz vimpeļiem.

Nu, viņiem ir mākslas skola, gan jau kāda studenta diplomdarbs. Sākumā Regita argumentēja, ka tas gan jau tikai uz kādu pasākumu, taču vides objekts kādā centra skvērā lika aizdomāties, ka nez vai viss tik labi. Nu, nekas, ar logotipiem, uzrakstiem un dizainiem kopumā pie mums visur ir diezgan skumji. Vienkārši jāpiever acis.

Atstājām mašīnu pilsētas centrā un nolēmām pastaigāties.

Sākumā viss izskatījās labi, bet pēc brītiņa kļuva skumji. Un tad atkal sāka patikt. Ļoti savdabīga pilsēta. Jauka un šarmanta mazpilsēta, kurā ir jauki būt, bet īpaši nav vēlēšanās atgriezties.

Staigājot pa mazajām ieliņām, saskaramies ar lamatām, kuras perfekti uzšķērž neuzmanīga garāmgājēja jakas un mēteļus. Dažādās vietās tas tiek realizēts dažādā veidā. Rēzeknē, piemēram, lamatas nodrošina pilsēta, ierīkojot nevajadzīgas jostas augstuma brīdinošās ceļazīmes uz tiltu gājēju daļas. Saldū par to rūpējas paši iedzīvotāji.

Pilsēta, savukārt, ir uzņēmusies rūpes par vājredzīgajiem. Eiropa pieprasa taktilā bruģa izvietošanu uz gājēju daļām, taču neviens nekontrolē, kā tas tiek likts. Aptuvena nojausma ir, taču pareizi saliktu taktilo bruģi redzēt sanāk visai reti. Saldū taktilā bruģa licēji ir bijuši ne mazāk ciniski, kā Rēzeknē (kur bruģis ved vājredzīgo teju kilometru līdz pilsētas robežai, kur tas apstājas pie pilsētas robežas… no šejienes var griezties atpakaļ). Saldū taktilais bruģis ved uz grāvi un pat nepabrīdina, ka priekšā gaidāms šķērslis. Bruģis vienkārši beidzas.

Otra tēma ir veloceliņi. Tie ir tik pat nejēdzīgi un šausmīgi praktiski visās Latvijas pilsētās. Ja nevar izdarīt pareizi, tad būtu labāk, ja tos neierīkotu vispār. Ja nav speciālas infrastruktūras, velosipēdisti vismaz brauc uzmanīgāk. Nu un protams, sāpīgā tēma, nākamajā bildē redzamie žodziņi. Tos arī kopš Padomju laikiem liek pie krustojumiem ar ne ar ko nepamatotu motivāciju, ka tie pasargā gājējus no auto. Skumjā daļa ir tā, ka šie metāla šodziņi ne tikai neglābj, tie lieliski nogalina gājējus.

Nu, tās tādas nejaukākās lietas, kas krita acīs. No citām ne tik jaukām lietām – silikātķieģeļu apbūve, kura mani drausmīgi kaitina it visur.

Un pilnīgi debila kādas iestādes izkārtne, kura no vienas puses izskatās pēc riebīga citrona, no citas – pēc kaut kāda nesaprotama nejēdzīga veidojuma.

Bet tagad par jauko. Jā, Saldū ir pietiekoši daudz jaukā. Īsumā – daba un apbūve. Var diskutēt par to, cik parks ir gaumīgs, taču tas, ka viņš, un tas, ka saliktas koka laipiņas, ir jauki.

Saldū ir moderna Mākslas un mūzikas skolas ēka.

Izmantots interesants risinājums – ar koka dēlīšiem apdarinātās sienas no pasaules atdala stikla strēmeļu siena. Ne īpaši ilgmūžīgs risinājums un baudāms tikai tuvumā, taču gana oriģināls. Kā jau mākslas skolai pienākas.

Tepat pagalma vietā ierīkotajā autostāvvietā dažādas nelielas instalācijas.

Arhitektūra ir gan pirmskara.

Gan Padomju laiku. Padomju arhitektūru (vairumu) es ļoti nelabprāt redzu vidē, kurā dzīvoju pats, taču kā savdabīga eksotika svešās pilsētās man tīri labi patīk.

Manāmas arī deviņdesmito gadu ieteikme. Tā ir skumjāka, taču arī arvien retāk sastopama. Nebūšu pārsteigts, ja pēc desmit gadiem mūsu deviņdesmito gadu arhitektūra un dizains atgriezīsies.

Bet visvairāk Saldū man patika oriģināla mājas numura plāksnīte starp koka logu rāmjiem. Šis ir ļoti smalki.

Nu un vēl dažas bildes no Saldus.

Liepāja

Liepājā mūs sagaidīja absolūti burvīga norāde uz tūrisma informācijas centru. Informatīva līdz neprātam. Es, gan jau, mēģinātu piezīmēt vēl dažus līkumus.

Izsēdinājis Regitu vajadzīgajā vietā, iekārtojos stāvvietā, atvēru datoru un nolēmu pastrādāt, taču drīz vien uzradās sieviete tādā kā formas tērpā, kura lika saprast, ka stāvēšanas iespējas šeit ir ierobežotas un ka labāk man doties projām. Ko es arī darīju. Devos uz Pāvilostu.

Pāvilosta

Sākumā biju plānojis aizbraukt un pamatīgi izstaigāt Karostas pilsētas daļu. Bet tad kartē ieraudzīju Pāvilostu un nolēmu, ka taču nekad neesmu bijis leģendārajā kūrortpilsētā.

Pusi no ceļā pavadītā laika aizņēma stāvēšana pie pilnīgi nekorekti saslēgtiem ceļa darbu luksoforiem pirms pašas Pāvilostas. Nepilni 10 kilometri 40 minūtēs.

Waze navigators man lika nogriezties no drausmīgi bedrainas ielas, kura, neskatoties uz savu stāvokli, izskatījās pēc galvenās artērijas. Nogriezties uz grants ceļa. Un tālāk, kad jau bija jāgriežas uz zemes ceļa un jābrauc iekšā mežā, nolēmu vairāk neklausīt navigācijai, izslēdzu Waze un griezos apkārt.

Iebraucot pilsētā, līdzīgi, kā Saldū, sveicināja vimpeļi ar pilsētas simboliku. Vienīgi šeit dizains nebija dramatiski briesmīgs – kas gan var būt briesmīgs heraldikā cilvēkam, kurš neko no tās nesaprot? Dīvaini izskatījās tāpēc, ka tie bija sakārti samērā zemu uz laternu stabiem veidojot ļoti dīvainu, nedaudz ērmīgu kompozīciju. Diemžēl, neapstājos, lai nobildētu, tanī brīdī mani vairāk interesēja cits svarīgs jautājums – kur starp šiem piecdesmit gažu, simtgažu un pārējiem gažu parkiem ir pilsēta?

Nobraucis pa iepriekš minēto maģistrāli gandrīz līdz galam, sapratu, ka esmu pietuvojies jūras vārtiem, tāpēc nolēmu sākumā aiziet uz jūru un tad braukt tālāk meklēt pilsētu.

Apziņas stūrītī bija doma, ka vajadzētu kaut kur ieiet un izdzert kādu tēju, taču tepat esošais krogs? izskatījās pārāk dīvains, lai tajā dotos iekšā. Milzīga, ēka ar torni, kurš skatījās no jūras pretējā virzienā, bez dzīvības pazīmēm. Nolēmu, ka šeit es iekšā iet negribu, pat ja ir vaļā, kaut kā pārāk atbaidoši tas viss izskatās. Iespējams, ka sezonā, kad šeit ir tūristi, izskatās piemīlīgāk.

Pagāju garām dēļu vietai, kur sēdēja bariņš jauniešu, kā no filmām par Malibu pludmalēm un pirms pašām kāpām slējās mūra ēka, saglabājusies no pirmskaru laikiem.

Tālāk bija sākumā akmens un tad betona mols, kurš beidzās ar bāku, kurā nav iespējams legāli uzkāpt. Uzrāpties jau gan jau varētu, bet, spriežot pēc visa, to darīt nav vēlams.

Nedaudz paskumu par jautājumu “kādreiz būvēja, lai arī acīm prieks, tagad, tikai lai ķeksīti ielikt un kalpo” un devos atpakaļ. Jau nonākot pie mašīnas pamanīju, ka ēka, kuru man likās, ka restaurē, patiesībā, tiek celta, šķiet, no pamatiem. To mūrē no gāzbetona blokiem, bet apdare no pirmsrevolūcijas sarkanajiem ķieģeļiem. Fasāde ar profilējumu, izskatās gandrīz autentiski. Ja vēl celtnieki pievērstu uzmanību ķieģeļu krāsām, būtu pavisam nemanāmi, ka tā ir jaunbūve. Tas bija pirmais patīkamais pārsteigums Pāvilostā.

Tad nu es devos atpakaļ pa ielu pētot fasādes. Regita bija minējusi, ka Pāvilostai ir pieņemts dizaina kods, gribējās redzēt, kas tas ir. Pirmais minējums bija, ka ir atrunāts, ka logiem ir jābūt rūtojumam. Citur nekur īpaši nebiju manīijs, ka rūtojumu radītu tīri vizuāli, ielīmējot logā plastikāta līstītes.

 

Plastikāta logi ar ielīmētām plastikāta līstītēm, kuras rada rūtojumu.

Bet drīz vien izrādījās, ka tas nebūt nav vienmēr tā un drīzāk ir izņēmums.

Sāku meklēt citus kopīgus elementus un vienīgais, kas ienāca prātā, ka varbūt no kaut kura brīža vairāk neļauj mainīt logus pret plastikāta. Patiešām ļoti daudzām mājām ir saglabājušies vecie koka logu rāmji, kas mājiņas padara ļoti šarmantas.

Un vienai mājai pat izrādījās stikla paketes koka rāmjos. Latvijā tas joprojām ir milzīgs retums. Kad es nupat mainīju logus dzīvoklī no uzņēmuma, kurā to darīju, īpašnieka sejas izteiksmes par koka rāmjiem, ventilācijām un tamlīdzīgi, es nopratu, ka, vismaz Rēzeknē logi ir tikai standarta un maksimums, ko var dabūt ‘nestandarta’ ir plastikāta rāmja krāsa un trīskāršais stikls dubultā vietā. Nu, cerams, ka labosimies.

Bildē izskatās pēc plastikāta, taču tas ir koks. Protams, ka varēja tas izskatīties nedaudz… mm… dzīvāk, bet jau ir labs sākums..

Nostaigājis labu gabalu pa lielākām un mazākām ieliņām pētot mājas, konstatēju, ka teju katra otrā izskatās, vai arī tiešā tekstā runā par to, ka māja sezonas laikā tiek izīrēta tūristiem.

Var jau būt, ka putekļaini grants ceļi ir daļa no eksotikas, kas piesaista tūristus. Tīri, ekoloģiski, autentiski.

Turpināju meklēt pilsētu, taču neko daudz man neveicās. Vēlreiz aizgāju līdz jūrai jau citā vietā. Te priekšā bija tualete. Tā kā tualetes parasti pludmalēs ir nozīmīga problēma, devos skatīties, vai tā ir vaļā.

Raujot durvis profilaktiski saviebos, gatavojoties redzēt un sajust klasisku eko vai sauso tualešu skatu/smaku. Tualetes durvis ne tikai atvērās. Tās atvērās uz gandrīz perfekti tīru sauso tualeti, kur pat bija tualetes papīrs. Visvairāk šeit pārsteidza pisuārs. It kā jau loģiska lieta, es parasti neapmeklēju publiskās tualtes, taču pisuāru šādā iestādē redzēju pirmoreiz. No trūkumiem jāmin pirmkārt puscaurspīdīga plastikāta jumts, kurš padarīja šo kompakto būdiņu par mikroviļņu krāsniņu. Atkal profilaktiski saviebjoties pavēru poda vāku un tur mani sagaidīja mērens pārsteigums. Pavisam tuvu apakšā bija cieta plastikāta grīda. Radās jautājums – kur viss nonāk? Varbūt es kaut ko nesaprotu, bet laikam šeit nebūtu jauki nonākt šeit, kad tos apmeklē cilvēki. Bet gan jau es vienkārši kaut ko nesaprotu. Gūglēt par to, kā strādā šīs tualetes, kaut kā slinkums.

Uz pludmali ved koka laipa un kāpu josla nodalīta ar akmeņu krāvumu.

Šeit pat – kāpās ierīkoti soliņi laivas formā ainavas baudītājiem ar miskasti aiz muguras. Un… šeit ir norādes uz augstāk minēto mazmājiņu.

Tepat pie pludmales stāv māja ar aiznaglotām durvīm. Taču spriežot pēc žoga aiz šīs fasādes tomēr kaut kas notiek un šī tikai tāda necila maska. Iespējams.

Citi atkal īpaši neslēpjas. Tornītis ar skatu uz jūru. Piemīlīgi.

Turpinot meklēt pilsētu nonācu pie bruģa, kur garlaicīgais cementa bruģītis atšķaidīts ar kādu šūnakmeni. Var dažādi vērtēt estētisko kvalitāti, bet vismaz kaut kas nedaudz atšķirīgs.

Ieraudzījis uzrakstu ‘Mākslas skola’, protams, devos skatīties, kā tad šeit izskatās mākslas skola.

Šeit sveicināja drausmīgi neērts, bet estētiski ļoti pievilcīgs soliņš ar tik pat oriģinālu miskasti, tradicionāli novietotu pie paša soliņa, lai cilvēkam, kurš mēģina iekārtoties uz soliņa, ir iespēja ostīt paša vai iepriekšējā apmeklētāja izsmēķu smaku vai pūstošo organiku.

Mākslas skola bija interesantā ēkā, bet mani atkal samulsināja izvietotie garadarbi. Bērnu mākslas skolām daudz ko var piedot, taču manā uztverē to galvenais uzdevums būtu audzināt gaumi. Un tas, kas iederas lauku mājas dārzā, nav gluži adekvāti pie mācību iestādes, kur nosaukumā ir ‘māksla’. Šeit trūkst tikai riepu mākslas.

Es turpināju meklēt centru un sapratu, ka esmu to beidzot atradis, kad parādījās noasfaltēts ceļa fragments un veikals ‘Top’. Vienā ēkā ar pastu. Kopumā, visa Pāvilosta ir par sērfošanu. Sērfinga reklāmas ir it visur un arī pasta ēkas fasāde ir sirsnīgi noformēta ar sērfošanas reklāmu. Reklāmas pilsētā ir uz veciem žiguļiem, plakātiem, un visur kur citur. Tātad sērfotāju iestāde šeit varētu būt pilsētveidojošais uzņēmums.. Nu, ja mēs aizmirstam par ostu, protams. It kā jau jauki un oriģināli, bet mani, nezin kāpēc, nedaudz nokaitināja. 

Protams, tepat arī oriģināli vides objekti un aicinājums uz mieru visā pasaulē.

Iegājis tūrisma centrā es uzzināju uzreiz vairākas pārsteidzošas lietas – es atrodos centrā, mana mašīna atrodas 100 metru attālumā – arī centrā, galvenais Pāvilostas apskates objekts ir Dzintaru ielas apbūve, kuru es, skaidrs gribēju tūlīt pat apskatīt. Izrādījās, ka tā ir tā pati iela. Es pa to divreiz jau nogāju un nekādu īpašu apbūvi tieši šeit nepamanīju.

Noskaidrojis, ka Pāvilostā es, atskaitot **gažu parkus esmu redzējis visu, bet otrā kanāla pusē ir nūdistu pludmale, lecu mašīnā un braucu meklēt. Sākumā es gandrīz iestigu kāpu smiltīs, bet tomēr veiksmīgi tiku laukā un gandrīz septiņus gadus vecā vēsture ar četru stundu mašīnas rakšanu kāpu strēlē Polijā tomēr bija kaut ko iemācījusi. Nūdistu pludmali es beigās tomēr atradu, turklāt, pat ar vienu nūdistu. Nu, cik nu nūdistu, vientuļu peldētāju, kurš izmantojot situāciju, ka apkārt neviena cita nav, nemērcē peldbikses.

Nekas vairāk neliecināja par to, ka pludmale ir nūdistu. Nu, ja nūdistu, tad nūdistu, lai tā būtu. Pakasīju bārdu un devos atpakaļ stāvēt pie ceļa remonta luksoforiem. Šādas ilgas stāvēšanas ir labas ar to, ka pa ceļam var pastrādāt. Turklāt, steigties man nebija kur. Plānoto četru stundu vietā Pāvilostā es pavadīju nepilnas divas un ar tām jau bija krietni par daudz.

Karosta

Pa ceļam uz Liepāju ieraudzīju norādi, kura vēstīja, ka tepat atrodas ‘Vecais forts’. Devos skatīties. Vecais forts izrādījās paliekas no vienas no artilērijas baterijām paliekas ar piemiņas veidojumu otrā pasaules kara upuriem.

Visai neraksturīgs, kaut gan no tā ne mazāk drausmīgs veidojums kā visi pārējie simti Latvijas teritorijā.

Nu un no paša forta tur nekas daudz nav palicis. Gan jau, ka ir saglabājušies kādi tuneļi un zāles, ja iemanīties tikt iekšā.

Noskaidrojis, ka šeit man nav interesanti, atgriezos mašīnā strādāt un gaidīt, kad atbrīvosies Regita.

Liepāja

Gaidīšana turpinājās arī Liepājā. Lija sīks lietutiņš un Regita atradās blakus dzelzceļa stacijai namiņā ar nosaukumu “House of Hope”.

Es zināju tikai ģeogrāfiskās koordniātes un kur tieši ir Regita nezināju. Apstaigāju staciju un nospriedu, ka ēkā ar šo runājošo nosaukumu atrodas kāda sekta.

Stacijas apkārtne visai kolorīta, kaut gan interjers stacijas drausmīgi garlaicīgs un utilitārs.

Sliedēm pāri ved gājēju tiltiņš, kuram izkārtne ir rokām darināta. Tomēr vēl ir mūsu valstī cilvēki, kuri kaut ko prot darīt savām rokām.

Mūsu Latvijas Dzelzceļš vispār izceļas ar prastumu un intelektuālu trulumu. Latvijā nav nevienas gaumīgas dzelzceļa stacijas, kas būtu būvēta pēc Padomju savienības sabrukuma (vienīgi var diskutēt par Rīgas Centrālstaciju, man, personīgi, nepatīk, bet ja kāds to liks par piemēru, nestrīdēšos) un tās, kuras saglabājušās no visādām neoklasicisma aizvēsturēm, ir baudāmas tikai no fasādes puses, un arī tad nav fakts, ka uzturētas pienācīgā kārtībā. Interjers pilnīgi visām Latvijas Dzelzceļa stacijām ir krimināls. Nu un gramatiski nevainojamās zīmes “Sargies vilciena!” jau ir pietiekošs iemesls, lai apšaubītu šīs iestādes amatpersonu intelektu.

Starp citu, runājot par “Sargies vilciena!” – es jau pat nedaudz sāku šaubīties – varbūt tas esmu es, kas nezina latviešu valodu. Liepājā, piemēram, pēc tā pat parauga izvietotas zīmes “Sargies auto!”.

Nu, jebkurā gadījumā, pat ja es neko nesaprotu no latviešu valodas, tomēr nedaudz saprotu no dizaina. Atkāpe pirms pieturzīmēm ir noziegums jebkurā gadījumā.

Bet mēs runājām par staciju.. Blakus stacijai atrodas atoosta. Visai gaumīga neliela autoosta. Mani gan nedaudz mulsina atslēgvārds “neliela” – interesanti, kur stāv autobusi, kuri gaida atiešanas laiku.

Vēl radās zināmi jautājumi par taktilo marķējumu vājredzīgajiem, taču neko daudz no tā nesaprotu, tāpēc komentēt nevaru. Jebkurā gadījumā – smalki, bet tepat blakus ir iela, uz kuras ir pavisam cita veida taktilais marķējums. Nez cik tas ir ērti – ‘pārslēgties’ no viena uz otru.

Kamēr staigāju pa staciju un autoostu, uz ‘cerības mājas’ lieveņa parādījās Regita un aicināja mani apskatīt dzelzceļa stacijas bunkurus.

Nav izslēgts, ka drīz vien šeit būs kafejnīca. Nu, jāsaka, ka neskatoties uz manu sajūsmu par dažādām marginalizētām ēkām un celtnēm, tai skaitā – militārajiem bunkuriem, omulīgu kafejnīcu šādā vietā man iztēloties ir pagrūti. Un ne tikai gaismas trūkuma dēļ, tas šodien ir ļoti viegli risināms, pieejami praktiski visu iedomājamo gaismas temperatūru gaismas objekti. Problēma vairāk slēpjas apstāklī, ka praktiski visos bunkuros telpas ir ārkārtīgi šauras.

Parādījusi telpas Regita atkal pazuda namiņā ar sektantisko nosaukumu, bet es atgriezos pie pārdomām par taktilo marķējumu. Tepat pie ‘Cerību mājas’ gājēju celiņā bija iestrādāts taktilais bruģis un uz pagrieziena tas sāka taisīt trikus.

Augstākredzamais marķējums, acīmredzot, ir stipri iereibuša vājredzīgā neveiklā trajektorija. Interesanti vai licēji paši varētu to pamatot? Un ne tikai taktilā bruģa trajektoriju. Šeit ir arī citas problēmas – gājēju daļa ir pārlieku plata, velobraucēju daļu es neredzu vispār (varbūt veloceliņš ved pa ielas bruģi?), gājēju daļu no braucamās atdala metāla žogs (praktiski visu Latvijas pilsētu problēma). Šo vidi varētu atrisināt daudz efektīvāk un draudzīgāk. Un lai cik ļoti man patiktu bruģis, šī iela ir patiess murgs.

Bet vispār šis rajons ir drausmīgi kolorīts ar savu pirmskara mantojumu (citas pilsētas daļas ļoti stipri cieta Otrā pasaules kara laikā un cara un starpkaru laiku apbūvi Liepāja, lielākoties, zaudējusi). Iepriekš šeit nebija sanācis būt, tāpēc ar lielu baudu divreiz izstaigāju apkārtnes.

Kādā tumšākā stūrī izrādījās kaķu mājas. Kaut ko līdzīgu, tikai daudz zolīdāku var redzēt Spānijā un citās Dienvideiropas valsīts. Man, personīgi, klaiņojošo kaķu fenomens nepatīk un, pateikšu šausmīgi nepopulāru lietu – man patiktu, ja mūsu pilsētās darbotos klaiņojošo dzīvnieku ķērāji, taču savs ‘mi-mi-mi’ skaistums tajā ir.

Kādā ēkā no stūra gala ierīkoti vārti. Būtu interesanti zināt, kādu funkciju tie pilda un uz kurieni tie ved.

Šī pati ēka ir, šķiet, 20. gadsimta sākuma necila piebūve citai, 1890. gadā celtai ēkai. Neatradu, kādiem mērķiem tā celta, bet izskatās pēc īres nama, taču no 1940. gada tajā atradās studentu dienesta viesnīca un šobrīd šeit atrodas Liepājas Universitātes Izglītības Zinātņu Institūta telpas.

Cita starpā šajā rajonā ir visai glīta (man, lielākoties neizraisa īpašas emocijas pareizticīgo baznīcas) Liepājas Svētā Alekseja pareizticīgo baznīca ne īpaši glītā krāsojumā.

Palūrēju kādā kāpņu telpā – koka kāpnes, ar elegantām margām. Šobrīd šo smalkumu bauda ne īpaši smalku aprindu cilvēki. Pareizi – skaistumu proletariātam! Skumjā daļa ir tāda, ka šis skaistums turīgiem un izglītotiem cilvēkiem mūsu valstī jau teju 100 gadus vairāk nav vajadzīgs un pamazām pārvēršas graustos, kurus apdzīvo attiecīgi margināli subjekti.

Divdesmitā gadsimta sākuma apbūve arī pārvēršas drupās. Drīz vien kāds, kurš saprot vērtību nopirks šo ēku, nojauks, un no šiem ķieģeļiem uzcels kaut ko skaistu. Otrā dzīve. Starp citu, biju pārsteigts redzot, ka Liepājā ir saglabājusies nepārdēvēta 1905. gada iela. Neliela ‘gūglēšana’ parādīja, ka pirmajai revolūcijai par godu ir nosaukta iela arī Kuldīgā. Būtu interesanti zināt iemeslu, kāpēc tieši šajās divās pilsētās tā ir saglabājusies. Neesmu pārliecināts, taču šķiet, ka Padomju laikā šādai ielai bija jābūt teju visās lielākās pilsētās.

Nu un vēl pāris interesantas dzīvojamās mājas. Fokuss gan galvenokārt bija uz kontrastu starp koka un plastmasas logu rāmjiem, bet arī pašas ēkas ir gana interesanas.

 

Savdabīgs Ciānas Baptistu dievnams.

Pārītis cara laika ēku.

Un visbeidzot neviennozīmīgas domas par autobusu pieturām. Ja es šeit būtu atbraucis pirms trim mēnešiem, es tās būtu drausmīgi lamājis. Kaut gan nē – Amerikā lielākoties vispār nav autobusu pieturu boksu, un ja arī ir, tie reti kad pat banāli no vēja aizsargā. Jebkurā gadījumā, ja pirms tam es nebūtu redzējis jaunās pieturas Latgales ielā Rēzeknē, es noteikti runātu par to, ka ‘ak, kā pilsētā var uzstādīt kaut ko tik ne-gaumīgu?’. Tagad mana pirmā doma bija – ‘ak, cik praktiskas pieturas! aizsargā no trim pusēm un no augšas, viscaur caurspīdīgas un nav aizlīmētas ar nevajadzīgu informāciju, cilvēks var neceļoties no beņķa novērtēt apkārtējo situāciju un redzēt pienākošo autobusu! un pats galvenais – miskastes smird laukā, nevis tepat iekšā zem deguna, kā pie mums pieņemts!’. Tā kā sākumā man šis objekts ļoti patika un tikai tad es pamanīju, ka tās galīgi ne pēc kā neizskatās un pavisam neliels dizainera – arhitekta pieskāriens tām, viennozīmīgi, noderētu.

Tā, slaistoties apkārt pagāja gandrīz stunda un nu jau Regita bija brīva un varējām doties uz dzīvokli. Aizbraucām, nometām somas un atstājām mašīnu, un devāmies meklēt ēdienu.

Rajons izrādījās visai padomisks. Mēs pavisam netālu no šejienes dzīvojām arī iepriekšējā reizē, kad bijām Liepājā.

Pie mūsu mājas izrādījās pirts, par ko liecināja pamatīgs no sazāģētiem bērza baļķiem izlikts uzraksts.

Nu un dīvaini Padomju laika apstādījumi zālājā.

Tikuši pie samērā garšīgām vakariņām ‘Čili picā’ aizgājām līdz jūrai.

Izrādījās, ka šeit ir tās pašas pludmales tualetes, kuras iepriekš redzēju Pāvilostā. Taču šeit pabāzis degunu iekšā nekavējoties to nožēloju. Šeit viss bija tieši tā, kā biju sagaidījis verot vaļā durvis Pāvilostā.

Joprojām nesaprotu, kāpēc atklātā Baltijas jūra izskatās labāk, kā līcis, bet tas ir fakts, par kuru pastāvīgi pārliecinos.

Dzīvoklī mūs gaidīja pliks kaķis, vecs un klibs suns un lelle – nēģerēns.

Nākamajā rītā devāmies uz Liepājas centru.

Regita pie Rožu laukuma bija atradusi lietoto grāmatu veikalu, uz kuru gribēja mani aizves.

Centrā viss, vairāk vai mazāk, pa vecam.

Pamanīju ēku ar smuku profilējumu.

Vienkārši un skaisti.

Un tepat blakus slejas arī absolūti neizskaidrojamas deviņdesmito gadu liecības, nemaz nerunājot par visur esošajiem kazino (interesanti, tomēr, es piedzīvošu laiku, kad Latvijā aizliegs kazino un lombardus?).

Un… fenomenālas kultūras mantojuma saglabāšanas metodes. Kaut ko šādu gan, ne Amerikā, nekur Eiropā es nevaru iedomāties. Ja kaut kam ir jāierobežo piekļuve un tai pat laikā ir jāpaliek apskatāmam, celtniecības žogs ir VIS-sliktākais risinājums, ko var iedomāties. Bet nu, formāli jau jautājums ir atrisināts, tātad viss ir kārtībā. Viss ok, Liepājai, šķiet, tūristi nav vajadzīgi. Visi tūristi jau brauc tikai, lai tiktu pazemoti Karostas cietumā. Ieturam stilu, tā teikt.

Jāsaka, ka lietoto grāmatu veikals lika man gribēt atgriezties Liepājā pēc iespējas ātrāk. Atkal izgājām ar maisu pilnu ar grāmatām. Un tas – ņemot vērā, ka biju apsolījies sev, ka grāmatas kādu laiku nepirksim.

Karosta

Galvenais mērķis Karostā bija atrast pus-grimušās ēkas. Mēs vienmēr meklējām tās Ziemeļu fortā, taču izrādījās, ka tas ir vairākus kilometrus tālāk uz ziemeļiem. Šīs ēkas neveiksmīgi meklējām vismaz divas reizes, bet tikai šoreiz Regita noskaidroja, kur tās tiešām ir.

Regita nolēma apskatīt ēku.

Ūdens likās gana silts, tāpēc pie reizes arī atklāja peldēšanās sezonu jūrā.

Ēka kolorīta, bet citādi forti ne ar ko diži neatšķiras no pārējiem Karostas fortiem.

Uz Ziemeļu fortu es nebiju plānojis braukt, taču Regita gribēja apskatīt kādu grafiti, tāpēc garām braucot tomēr iebraucām. Tur viss pa vecam, tikai ir parādījušies jauni grafiti, tai skaitā, tas, kuru meklēja Regita.

Jau devāmies atpakaļ uz Liepāju, lai brauktu tālāk uz Papi, kad pa ceļam ieraudzījām vēl kādu fortu, par kura eksistenci es nezināju. Uzrakstiņš vēstīja, ka tas ir Redans.

Regita sarunāja, ka mūs ielaiž bez gida pavadības un baz maksas, tā nu izstaigājām un apskatījām gleznojumus. Jāsaka, ka nekas ļoti dižs nebija, kaut arī interesanti. Šeit arī, izskatās, kādas airsofta vai tamlīdzīga militarizēta sporta spēles notiek.

Bernāti

Mūsu mērķis bija savvaļas zirgi Papes parkā un pa ceļam bija variants braukt caur Bernātiem vai caur Nīcu. Nolēmām par labu Bernātiem. Nosaukums izklausās pazīstams, asociāciju nav. Ko redzēt, nezinām, tāpēc braucam pa norādēm. Norāde uz Čakstes piemiņas akmeni. Braucam skatīties. Un tā bija retā reize, kad novērtējām latviešu humora izjūtu. Kaut ko tik jauku varējām iztēloties tikai absurda komēdijās. Braucam pa putekļainu ceļu, mašīnu nolikt nav kur, tāpēc atstājam caļa malā ar vienu riteni grāvī, kāpjam kalnā, Regita pa priekšu, pēkšņi atskan spurdziens – Regita balsī smejas. Izrādās, ka šai vietai nav nekāda sakara ar izbijušo pirmo prezidentu, viņš šeit bijis atbraucis un Ulmaņa tonī paziņojis ‘Te ir jābūt kūrortam!’, par godu tam arī piemiņas vieta.

Fantastiski burvīgi. Mums milzīgs prieks, ka atbraucām uz šejieni, jo tas patiešām ir ārkārtīgi rets piemērs, kad latvieši paši par sevi izņirgājas.

 

Pūsēnu kāpa

Regita atrada, ka mums priekšā ir Pūsēnu kalns, kura aprakstā bija moments, kas lika izšķirties par labu apmeklējumam. Apraksts skanēja šādi: ”

Pusēna kalns ir visaugstākā Baltijas jūras piekrastes kāpa Latvijā, kuras absolūtais augstums ir 37 m virs jūras līmeņa. Uzkāp kāpā un tev pavērsies vienreizīgs [trekninājums mans] skats!”. Vienreizīgu skatu mēs noteikti gribējām redzēt, tāpēc devāmies skatīties. Atkal sanāca pasmieties.

 

Nīca

Mūsu vietējā Latvijas Nīca ievērojami atšķiras no Francijas Nīcas, taču ir gana kopta un tajā ir tūrisma centrs. Kurā tiešā tekstā pasaka, ka ‘pie mums jau nekā īsti nav, bet tepat visapkārt interesantu vietu netrūkst’. Bernātos un Pūsēnu kalnā mēs jau bijām bijuši, tāpēc palika mežonīgie zirgi. Un te nu mēs uzzinājām, kur tad viņus meklēt. Mums likās, ka viss Papes dabas parks pilns savvaļas zirgiem. Šeit mums paskaidroja, ka tā gluži nav un mums ir jādodas uz Kalnišķiem. Devāmies ar.

 

Kalnišķi

Nokļūšana līdz savvaļas zirgiem (un arī govīm, kā izrādījās) nav triviāla. Jābrauc pa zemes ceļiem, jāmin, kurp tālāk. Norādes ir, taču ne gluži pietiekošā daudzumā. Bet tas jau laikam nekas. Būtu muļķīgi taisīt ātrgaitas trasi līdz savvaļas dzīvnieku apskates vietai.

Nonākuši galā konstatējām, ka vārti ciet, kiosks pamests, zīmīte ‘ekskursijā, gaidiet vai zvaniet’. Zvanām. Laika ir palicis maz. Astoņos – vēlākais, jābūt Rīgā. Ir pulkstens četri. Trīs stundas jārēķinās ceļā. Uz mūsu zvanu centieniem neviens nereaģē. Jau apsveram domu doties projām, kad Regita pamana, ka ekskursija atgriežas no pastaigas. Ļoti labi, paspēsim apskatīt savvaļas lopiņus, sieva būs realizējusi savu sapni, par kuru es klausos jau savus piecus gadus.

Par savvaļas zirgu ganībām rūpējas Pasaules Dabas Fonds, kurš šeit 1999. gadā uz laiku ieveda 18 Konik polski zirgus. Klāt nāca tauri un sumbri un tā nu tagad jau uz palikšanu. Šo 20 gadu laikā dzīvnieki ar savu ‘darbību’ ir mainījuši biotopu un krūmu vietā tagad ir liela pļava. Pēdējais zināmais tarpāns nomira nebrīvē 1887. gadā un drīz vien selekcionāri dažādās pasaules daļās ķērās pie darba, lai radītu tam maksimāli tuvu sugu no mājas zirga. Konik polski ir viens no šādu mēģinājumu rezultātiem.

Zirgi dzīvo grupās – harēmos, kuri savā starpā ne īpaši komunicē un katram no tiem ir sava teritorija. Daļa no savvaļas zirgiem dzīvo pļavā un citi – mežā. Pļavā dzīvojošie bez vajadzībeas neiet mežā un otrādi. Tauri arī pie zirgiem ‘draudzēties’ nenāk. Katra dzīvnieku grupa dzīvo pati par sevi. Vēl ir sumbri, bet tos pat gidi īpaši neredz. Tie tad dzīvo kaut kur Papes mežos un tikai retumis ir redzēti iznākam no meža.

Zirdziņi bija smuki, no tauriem bija jāturas pa gabalu, lai nesatrauktu dzīvniekus, sumbrus, skaidrs, neredzējām. Bet redzējām purvmirtes (tas pats balzāmkārkls, no kura ieguvuši ingredientu arī Rīgas balzāmam savulaik, kad tas vēl bija no dabīgām izejvielām) un purva orhidejas.

Simpātiska puķīte. Bet kad zini, ko meklēt… pēc dažām nedēļām purva orhidejas atradām arī Vecstrūžānos.

 

Pape

Pape mūs sagaidīja ārkārtīgi viesmīlīgi. Piebraucot pludmalei mūs sagaidīja 5 zīmes ‘iebraukt aizliegts’. Stāvvietā nebija nevienas mašīnas ar latviešu numuriem, bet to, ka mēs esam vienīgie latvieši pēdējo nedēļu laikā mums teica arī zirgu parkā.

Nu jā, atskaitot viesmīlīgo uzņemšanu – kūrortciems ar pludmali kā jau kūrortciems ar pludmali.

Gaisā joprojām jaušama mūsu Padomju pagātne.

Visā visumā – nekā interesanta. Mēs joprojām steidzamies uz Rīgu. Braucot laukā no stāvvietas nepamanīju laukā braucošo krievu, kurš mūs gandrīz taranēja. Viņš mūs pamanīja pirmais. Sākumā bija neveikli braukt pēc viņa, bet nokļūstot uz grants ceļa mums parādījās priekšrocība – es protu braukt par grants ceļu ātri. Nācās apdzīt un pamest putekļu mākonī bēgot no sava kauna par gandrīz notikušo ceļu satiksmes negadījumu.

 

Rucava

Rucavā nolēmām iebraukt neskatoties uz steigu, jo tepat vien tā bija – kilometra attālumā no pagrieziena uz Rīgu. Tādu iespēju laist garām nevarēja, tāpēc devāmies.

Droši apgalvot nevaru, taču šķiet, ka Rucavā ir divi centri. Administratīvais un… laikam vēsturiskais.  

Norādes teica, ka jāgriežas, lai tiktu uz pastu, bibliotēku un citām iestādēm, bet mēs devāmies virzienā, kur man likās, ka jābūt baznīcai. Baznīcu mēs arī atradām. Bet arī Lata veikalu un pamestu ēku ar aizgleznotiem logiem.

Kad kaut ko tādu redzēju pirmoreiz man ļoti patika, otro reizi – likās jauki. Un tagad tā domājot, es saorganizēju ko tādu Rēzeknē, kad vēl nebiju nekur to redzējis. Tagad laikam vairāk nav tādas pilsētas, kur nebūtu vismaz viena pamesta ēka ar apgleznotiem kartoniem logu ailēs. Tagad beidzot var sākt skatīties uz gleznojumu saturu. Rucavā – ne pārāk.

No citas radošās pašdarbības bija, laikam, Līgo noformējums. No šīm banalitātēm mūsu mazās pilsētas (šeit pieskaitīsim arī Rēzekni) vēl ļoti ilgi netiks vaļā. Vēl vismaz vienai paaudzei ir jāaiziet mūžībā un tad varbūt kaut kas sāks mainīties.

Tā nu mēs ātri apskatījāmies. Kopumā, smalki, kādreiz bijis jauks, šķiet, visai turīgs piejūras ciems. Tad nāca Padomju laiki. Tagad atkopjas. Kopumā, es teiktu, nav slikti. Perspektīvas ir. Ja no aizsaules ierastos Čakste, gan jau sacītu, ka ‘Šeit jābūt kūrortam!’.

 

Rīga

Pie LU Bioloģijas fakultātes bijām precīzi minūti par vēlu.

Stāvvietā mūs neielaida, tāpēc izlaidu Regitu kaut kādā peļķē, atdevu atslēgas, paņēmu mugursomu un devos virzienā aptuveni uz centru.

Pa ceļam bija daiļums, ko atcerējos vēl no gadiem, kad dzīvoju Rīgā.

Bet bija arī šis tas jauns. Piemēram – Nacionālā bibliotēka.

Tik tuvu tai es vēl nebiju bijis, tāpēc apstaigāju apkārt. Nu, nezinu, varbūt arī smuki. Man ir grūti spriest, iespējams, ka kaut kur kādā Serbijā es pajūsmotu kaut ko tādu redzot.

Autobusu uz Rēzekni gaidīt nenācās ilgi, pirms tam vēl nopirku ūdeni un nejauši – gāzētu. Vēlāk, jau Rēzeknē, pa ceļam uz mājām to pazaudēju. Mistiski.

 

 

 

Ir ko piebilst: