Ciemos bija atbraukusi Anna, jo viņai Rēzeknē bija izstādes atklāšana muzejā un nākamajā dienā viņa taisījās uz Viļaku pie vecākiem. Tā kā mums patīk klaiņot un gribējām būt kaut kur prom no pilsētas valsts svētkos, 18. novembrī, tad nu izdomājām, ka varam aizvest Annu uz Viļaku un pa ceļam atrast, ko izpētīt. Neko daudz neplānojot, devāmies ceļā. Aizbraucot līdz Kārsavai, sapratām, ka visi esam dzirdējuši par Malnavas muižu, bet neviens no mums nebija to apskatījis. (Es kādreiz tur pavadīju nedēļu, kad man bija 12 nometnē 3×3, bet, protams, tad man bija 12 un neko daudz no muižas es neatceros). Internetā minētās svarīgākās lietas par Malnavas muižu – šeit ir bijis Hitlers, viens no galvenajiem apskates objektiem ir ieejas vārtu stabi un bunkuri. Intriģējoši.
Bet vēl intriģējošāk bija tas, kā muiža vēsturiski ir izskatījusies:
Šobrīd teritoriju apsaimnieko tehnikums, kā izrādās, jau no 1920ajiem gadiem šeit mitušas tieši izglītības iestādes. Ēkas ir patiesi iespaidīgas, milzīgas un liekas, ka nekas līdzīgs vismaz Latvijā nav redzēts. Uz muižu ved plata aleja un jāsaka, ka visnepievilcīgākā muižas daļa ir tieši nesen izremontētā un iezaļinātā vidusdaļa. Arī ikdienišķais bruģējums ceļā uz kādreiz cēlo ēku izsauc nožēlu.
Protams, prieks, ka teritorija TIEK apsaimniekota un kaut kas šeit notiek, kādam tas ir vajadzīgs un te vēl ir dzīvība..Apejam apkārt milzonīgajai teritorijai, platība ir patiesi liela, bet ietver sevī vienkārši zālāju un mūri, kas liek saprast teritorijas plašumu. Interesanta ir ēka, kas saglabājusies, bet šobrīd neizskatās nevienam vajadzīga ar kolonnām – kopumā ļoti interesants ēkas izskats.
Apskatāmie bunkuri ir neapskatāmi, tos var atpazīt tikai kā uzkalniņus un viens no tiem ir pārveidots par āra skatuvi.
Malnavā apskatām vēl pāris visnotaļ interesantas pamestas būves, kam vien nojaušams praktiskais pielietojums, tāpat arī aizstaigājam līdz slavu guvušajam Šmakovkas muzejam, kas iekārtojies kādreizējā Malnavas pienotavā. Malnava patika. 
Tālāk devāmies uz Kārsavu. Lai gan daudzreiz cauri braukts, nekad nebijām bijuši Kārsavas baznīcās. Sanāca tāda kā baznīcu tūre – sākotnēji apskatījām luterāņu baznīcu, kas šobrīd palikusi bez torņa, kuru Padomju laikos, vajadzības labad, nojauca, blakus uzcēla administrācijas ēku un kādreizējā baznīcā iekārtoja kinoteātri. Šobrīd baznīcu atjauno un tajā notiek dievkalpojumi, draudze gan esot pavisam maza.
Tālāk piestājām pie divām blakus esošām baznīcām – ķieģeļu baznīca ar saviem apaļajiem kupoliem radīja iespaidu, ka tā ir pareizticīgo baznīca, bet milzonīgais krusts pie tās tomēr bija katoļu. Palaimējās satikt pie baznīcas priesteri, kuru palūdzām mums izrādīt baznīcu. Priesteris par šo krustu stāstīja, ka tas esot veltīts mieram pāri robežām un saticībai tautu starpā.
Abas baznīcas patiesi ir katoļu – abas ar vienu nosaukumu: Malnavas Rožukroņa Dievmātes Romas katoļu baznīca. Jaunu baznīcu Kārsavā plānoja jau sen, jau 1932. gadā tika ielikts pamatakmens jaunai, mūra baznīcai, kas būtu plašāka un varētu uzņemt lielāku draudzi, taču pabeidza banzīcu tikai 2003. gadā.. Baznīcai ir vairāk nekā iespaidīgs interjers un priesteris mums stāsta par katru kokgriezumu, par katru stūrīti un dāvinājumu, var just, ka šī vieta ir viņa mūža darbs. Bet tomēr šajā baznīcā mises notiek reti, ziemā dievkalpojumi notiek vecajā baznīcā, jo šo ir grūti piesildīt – nepietiek līdzekļu.
Mazliet pārņem saldsērīga neomulība par šo varenumu, lai gan viss ir izstrādāts līdz smalkākajai detaļai, tomēr vairāk šī vieta saistās ar zūdošu spozmi.
Mazliet sajūtos kā muzejā, apskatot eksponātus un uzklausot stāstu, kas, protams, arī nav slikti, bet tomēr baznīcai ir jābūt dzīvai. Pavisam pretējas sajūtas pārņem blakus esošajā mazajā koka baznīciņā – tajā ir omulīgi, mājīgi un ir vēlme uzturēties ilgāk… Kopumā, ļoti simpatizē Latgales koka baznīciņas, tajās ir savs šarms. Šī ir muižnieku baznīca – Šadursku dzimta ir bijuši baznīcas patroni un kādreiz tiem pat ir bijis atsevišķs balkoniņš – tuvāk pie Dieva 🙂 Kopumā abas baznīcas raisīja daudz pārdomu.
Tālāk devāmies uz Kārsavas Sirdsskaidrās Eufrosīnijas pareizticīgo baznīcu – es tajā biju bijusi pirms gadiem pieciem, bet Anna ar Andri nemaz nezināja par tās eksistenci. Ļoti mīlīga, maza baznīca ar pievilcīgu eksterjeru – izskatījās gluži kā no pasaku namiņa.
Piebraukuši pie baznīcas, sastapām tur vēl kādas četras mašīnas, kas gaidīja dievkalpojumu, apgājām apkārt baznīcai un uzzinājām, ka pēc 15 minūtēm sāksies dievkalpojumus un varēsim tikt iekšā baznīcā. Iekšā bija pilnīga tumsa un šiverējās kundzes lakatos. Tomēr bija interesanti. Aizbraucām līdz Viļakai, bija jau tumšs, apskatījām tikai jauno izgaismoto tiltiņu.
Igaunijas ziemeļaustrumi (19.- 20.11)
Lai izmantotu garās brīvdienas, spontāni izdomājām braukt kaut kur ar Andra ģimeni – īsti nezinājām, kur braucam, izdomājām, ka šoreiz varētu turpināt iemīļotās dēkas pa Igauniju – pēdējā laikā daudz sanācis pa to klejot un patiesībā ļoti izmainījis iedomas / skatījumu par Igauniju, sadzīvošanu ar Padomju pagātni un krievvalodīgo īpatsvaru. Sarunājām satikties ar Aiju, Valteru un Aldi Priekuļos – kaut cik pusceļā un tur varējām atstāt vienu no mašīnām pie radiniekiem. Priekuļus iepriekš Andris ir atzīmējis kā savu mīļāko Latvijas mazpilsētu, bet šoreiz gan lamājās, jo visur bija ceļa remonti.
Aptuveni ar Andri bijām izdomājuši, ka: a) es gribu Tartu Igaunijas Nacionālo muzeju b) Andris grib Narvu = tātad braucam caur Tartu uz Narvu. Laicīgi rezervējām naktsmītnes – 65 EUR par milzīgiem apartamentiem ar iekļautām sātīgām brokastīm pieciem. Braucot Igaunijā, ik pa laikam parādās augstāk redzamais dzeltenais rāmis – man ļoti simpatizējoša igauņu un National geographic iniciatīva, kolekcionējam redzētos rāmjus. Ceļa malā ieraudzījām milzonīgu stabu ar ligzdām – izrādījās, ka tas ir skatu tornis.
No augšas redzējām pilsētu un ezerus, nekas diži iespaidīgs, bet patīkami. Latvijā bijām pavisam aizmirsuši uzpildīties, pēdējos simts kilometrus pa Igauniju arī meklējām uzpildes staciju., tad nu šis bija tas ciemats, kur mēs beidzot izlēmām uzpildīties, bet arī šeit aizmirsām to izdarīt. Vietu sauca Rouge.
Es biju dzirdējusi, ka Igaunijas pierobežas mežā esot Igaunijas mākslas akadēmijas studentu darbs, kas domāts, lai ieklausītos Igaunijas mežā – lieli rupori, kas bildēs izskatījās pietiekami iespaidīgi. Protams, ka atrašanās vieta bija atzīmēta tikai kā tuvējā ciemata nosaukums. Līdz šim ciematam nonākuši, piestājām tur, kur stāvēja kāda mašīna un mums pretī gāja bars ar igauņiem, kas aizdomīgi uz mums skatījās. Protams, nevienu norādi mēs neredzējām, bet bija kādi informācijas dēļi – līdz ar to, gājām mežā. Bija sajūta, ka kaut kas nav gluži tā, kā vajadzētu, bet tomēr stundu izlīkumojām pa meža takām, apskatījām vigvamus, sagāztus kokus, upi un tiltus. Atbraucām uz Igauniju, lai pastaigātu pa mežu – arī labi! 🙂 Kopumā, labi atpūtāmies, paelpojām svaigu gaisu un ruporus neatradām. 
Protams, ka visiem likās, ka zāle šeit ir zaļāka, gaiss svaigāks un vispār, mēs taču visi labi zinām, ka Igaunijā viss ir labāk, attīstītāk un cilvēcīgāk. Tuvākā lokācija ruporiem tika atrasta Igaunijas tūrisma mājaslapā. Izrādījās, ka pareizais ceļš ir pirms iebraukšanas ciematā nogriežoties pa labi. Protams, ka norādes bija tikai igauniski. Nobraucām no galvenā ceļa un aptuveni pēc divsimt metriem ceļa malā arī bija mūsu megafoni.
Apskatījām, nobildējām, mēģinājām ieklausīties, neko nesanāca izdzirdēt. Tad nu braucām tālāk. Nolēmām, ka mūsu meža pastaiga tomēr bija foršāka. Bet megafoni jau arī tīri neko – kāds koncerts varētu būt forši tur. Tālāk mani beidzot aizveda uz Munameģi. Jāsaka, ka mani vīrs tomēr ir vedis uz daudz iespaidīgākām vietām. Munameģis ir aptuveni maz pakalniņš ar torni galā. Kā rakstīja Andris: “Viss, kas jāzina par Munameģi” :
Bija norādes uz kafejnīcu, kas ir šajā tornī, nekā cita īpaša šeit neatradām. Toties nu būs būts. Devāmies tālāk uz Tartu – daļa gribēja doties uz Ahha, daļa (es) uz Igaunijas Nacionālo muzeju, tad nu demokrātiski izlēmēam doties uz muzeju. Lai gan palika tikai stunda līdz slēgšanai, devāmies. Man bija aizdomas, ka Andra kritiku viņš neizturēs, bet es nebiju gaidījusi TIK daudz kritikas. Es muzejā biju bijusi pirms gada, kad to atklāja un man tas šķita simpātisks, protams, salīdzinājumā ar Latvijas muzejiem. Tas izcēlās ar pieeju un inovācijām. Andris norādīja uz navigācijas nejēdzību, jā, piekrītu. Tāpat arī – interakcijas trūkums, lai gan bija foršas detaļas.
Izlēmām Tartu pavakariņot Tallinā novērtētajā itāļu Vapiano bārā, man paveicās, citiem gan Tallinā patika vairāk, bet vienalga forši, ka ir mazliet citādāka pieeja apmeklētājiem un restorāna pieredzei nekā pierasts. Visādā gadījumā, ļoti ceru, ka korporācija ienāks arī Latvijā – pastas ir super-ņammīgas.
Tālāk sekoja ilgais ceļš putenī, knapi saredzot ceļa malas uz Narvu. Narvā bijām jau naktī, iepirkām fastfoodu, mazliet pasēdējām un pabaudījām rumu un karaliski devāmies gulēt (nu, par šo cenu noteikti karaliski). Narva ir kontrastu kontrasts un tāda ir vēsturiski vienmēr bijusi – galējais austrumu punkts, sadalītā pilsēta, kurai viena puse ir Krievijā, otra Igaunijā, bet upei katrā krastā savs cietoksnis. Apgājām visapkārt cetoksnim, vairākkārt nolamājām ietvju iekārtotājus un papriecājāmies par krastmalas āra trenežieriem un puķudobju rotājumiem, kas izskatījās pēc ziedkāpostiem.
Uzraksti Narvā ir krieviski un varētu stundām ilgi vērot robežpāreju uz tilta, kas savieno valstis, cilvēki šurpu turpu, mašīnas šurpu turpu, nebeidzamas straumes un nav noteicams, kurā virzienā vairāk. Pāri upei dzīve ir vienkārši vērojama, iespējams, ka ir kādas sadalītas ģimenes, kas vienkārši nejauši nopirka dzīvokli ne tajā upes krastā un palika uz dzīvi pavisam citā pasaules daļā, kontinentā. Augšējā bilde ir mana vienīgā no Narvas.
Tālāk aizbraucām uz kūrprtpilsētu Narva-Joesuu, neko daudz neapskatījām un braucām uz Sillamae. Šī pilsēta visspilgtāk palikusi atmiņā no visiem Igaunijas braucieniem. Pārsteidzoši simetriska un perfekti izplānota Padomju Staļina laika slēgtā pilsēta. Iespaidīgas būves un fundamentāls skatījums uz pilsētvidi.
Pirmskara pamatīgums un varenums – platas ielas, tā, lai ar izbraukt tanki un tas viss ar skatu uz jūru. Kad bijām iepriekš, varenums savijās kopā ar depresīvu pamestumu, bet tagad galvenais laukums par Eiropas naudu ir atjaunots un savests kārtībā – Staļina mega-būves ironijā ar Eiropas finansējuma plakātu.
Padomju laikā pilsēta palika slēgta slepenības dēļ, jo šeit tika izgatavots urāns, ar kuru tika darbinātas elektrostacijas. Pilsēta sajūtu līmenī atgādina Visaginu Lietuvā un, kad bijām Sedā, tad Sedas iekārtojums sasaucās ar Sillamae. IR vērts uz šejieni atbraukt un izbaudīt Padomju Varenību un postu. Sillamae 82% iedzīvotāji ir krievi. Narvā 82,02% ir krievi.
Šī ir tā Igaunijas daļa, kuru nekad nesaista ar IGAUNIJU. Šeit uzraksti lielākā daļa ir krieviski, tāpat kā populācija un arī kultūra, igauņiem, atšķirībā no Latvijas, krievu valoda publiskajā telpā ir klātesoša un nav brīnums, ka ar Tevi daudz labprātāk grib runāt kireivski nevis angliski. Zemāk – wikimaps karte ar krievvalodīgo sadalījumu Baltijas valstī.
Interesanti, vai, drīzāk savdabīgi, ka lielākoties tas visiem ir pārsteigums, ka Igaunijā 25,1% iedzīvotāju ir krievi (+ 1,7% ukraiņi un 0,8% baltkrievi), Latvijā savukārt – 25,4% krievi, 3,3% baltkrievi, 2,2% ukraiņi. Tātad kopsummā Latvijā krievvalodīgo ir tikai par 3,3% vairāk nekā Igaunijā. Taču mēs (latvieši) nekad neuzskatām, ka krievvalodīgie ir problēma Igaunijā, bet mēs vienmēr uzsveram, ka Latvijā tā ir milzonīga problēma (kas tā arī ir), kas šķeļ sabiedrību. Igaunijā šķietami nav lielu problēmu ar to, ka krievvalodīgie nerunātu igauņu valodā vai neasociētos ar Igauniju un igauņu kultūru. Tad nu jautājums, kurā brīdī viss aizgāja citādāk? Aizgāju no tēmas. Tālāk braucām uz kādreizējo Igaunijas prezidenta rezidenci – burvīgi iekārtotu parku, kas patiesi likās karalisks.
Lai gan laiks bija apmācies, tik un tā bija patīkami pa to pastaigāt. Oru parks iedvesmoja. Tālāk devāmies apskatīt Igaunijas 
lielāko ūdenskritumu – Valastes ūdenskritumu, kurš ir 33,8 m stāvs. nebūtu iedomājusies, ka kaut kas tāds ir apskatāms Baltijas valstīs, pārsteidza arī dažādās krāsas, kas atsedza klints attīstības posmus.
Uz ūdenskritumu ir bijusi izveidota skatu platforma, bet mēs tikām tikai līdz šiem vārtiem, kas bija pamatīgi aizslēgti – daļa platformas bija nobrukusi un pat tiekot apkārt vārtiem necik droša piekļuve skatu platformai nebūtu. Samierinājāmies arī ar skatu no sāna. Buklets piedāvāja iespaidīgus skatus ziemā, kad ūdenskritums sasalst. Pamazām devāmies mājup, bet bijām izlēmuši doties gar Peipusu, lai novērtētu tā varenumu. Šoreiz nepietika laika apstaigāt mazos zvejniekciemus, bet tie arī apbur ar savu savdabību.
Pēdējais pieturas punkts bija Puhtitsas sieviešu klosteris. Andris ar gariem zobiem tomēr piekrita manai vēlmei vēlreiz tur aizbraukt. Kā pastāstīja Aldis, tad izrādās, ka blakus ir arī strauts ar atsevišķu telpu, kurā no visurienes brauc mazgāties strauta ūdenī. Pašu telpu gan neredzējām, jo tieši tobrīd kāds tur svētījās.
