Brauciens uz Vermontu un Meinu bija neizbēgams, lai mums tuvākajā nākotnē nebūtu jāatgriežas Jaunanglijā. Nu un papildus labs iemesls – atbrauca Regitas ģimene. Neliels jauks brauciens pa salīdzinoši mežonīgajiem Jaunanglijas ziemeļiem.
Sagadīšanos virknes rezultātā nonācām lielākajās Ziemeļamerikas kontinenta svinībās par godu Latvijas simtgadei ar Niagāras ūdenskritumu izgaismošanu karoga krāsās. Es ceru, ka Regita uzrakstīs sakarīgāku stāstījumu, šeit gandrīz bezkaislīgs dienasgrāmatas ieraksts.
Regita izteicās “Un ko viņiem redzēt Eiropā?” ASV pilsētas, sevišķi tās, kuras pārsvarā celtas deviņpadsmitā gadsimta beigās, eiropietim ir šoks un ārprāts. Stāsts par pilsētām un infrastruktūru.
Par to, ka ASV ir aktīva un kaitinoša komercija; IT atrodas akmens laikmetā; valsti pārvalda cilvēks, kurš varētu kļūt par iemeslu jaunam nelielam pilsoņu karam; katrā pilsētā ir savi nodokļi; transporta sistēma ir viena no nesakārtotākajām ziemeļu pasaulē; sabiedriskais transports ir sliktāks, kā austrumeiropā un efektivitāte un ASV ir nesavienojami jēdzieni.
Nav vajadzīgi 20 gadi un pat divi mēneši, kuri bija mūsu rīcībā, nav vajadzīgi, lai pamanītu dīvainības, kuras ir radījusi amerikāņu kultūra. Ir daudz labu lietu, bet vēl vairāk, vismaz eiropieša acīm, ir dīvainību. Un ir lietas, kuras vienkārši nav aptveramas un šķiet absurdas, sirreālas un parodiskas.
Lai kā nepatiktu Bostona, atgriešanās Bostonā no Ņujorkas ir ļoti patīkama. Rodas sajūta, kā atgriežoties mājās. Viss mierīgi, skaidri, saprotami un galvenais – tik pat kā nav cilvēku…