Hafnarfjörður un Reikjavīka (05.,06.08.2018)

Brīdī, kad lidmašīna iznira no aiz mākoņiem un parādījās zeme – Islande, mana pirmā doma bija ‘hm, dažreiz arī veicas, esam paskrējuši garām un nolaižamies Grenlandē.

Tieši šādu es vienmēr esmu iztēlojies Grenlandi.

Un Islandi es vienmēr esmu iztēlojies absolūti atšķirīgu. Kad vakarā runāju ar hostu un pieminēju viņam par savu pārsteigumu, viņš atbildēja, ka tā esot gan, ka arī pašiem atgriežoties mājās no Lielās zemes, sajūta vienmēr ir ‘like landing on the Moon‘ – kā nolaižoties uz mēness.

Un patiešām, sajūta ir kā atrodoties uz citas planētas vai mēness.

Sākumā nevarēju saprast, kas rada šo asociāciju, bet kad ieraudzīju pirmos stādītos kokus, sapratu. Nav koku. Nu tā, ka vispār nav koku.

Dažviet gar šosejām ir sastādītas dīvainos nesimetriskos puduros papeles. Vietām svaigi stādītas un vietām jau izauguši lieli koki. Šur un tur var redzēt pa kādai eglei, bet pārējā augu valsts ir sūnas, maza nīkulīga zālīte, pa kādai māllēpei starp akmeņu klajumiem.

Kopumā iespaids stindzinošs. Jāsaka, ka līdz šim neko līdzīgu nebiju redzējis (ja atskaita Ņūfaundlendu un Labradoru Kanādā, kurām pāri lidoju dienu vēlāk). Ziemeļu skarbais šarms. Vistuvākais, ar ko man saistījās šī ainava bija Killarney nacionālais parks Īrijā un Hållö sala Zviedrijā.

Islandē, šķiet, ir divi reljefa tipi – vai nu nebeidzami līdzenumi, vai arī palieli kalni, kur sākas un beidzas negaidīti un strauji. Pēkšņi paceļas līdzenuma vidū, kā Gibraltāra klints.

 

Islande ir akmens. Un tas lielā mērā atvieglo (vismaz man tā šķiet) ceļu būvi. Lielākā daļa mazo ceļu, ko redzēju, bija vienkārši līdzeni nobērta vulkāniskas izcelsmes paskata šķemba. Un asfalts tiek liets uz tādas pat šķembas. Ceļi labas kvalitātes, kaut gan pie mums pierastā asfalta tik pat kā nebija, lielākoties izskatījās pēc šķembas ar bitumu. Rupjš, bet šķietami visai ilgmūžīgs.

Bet ja apakšā ir akmens, tad piemērots ceļš ir visur, kur vien var izbraukt. Acīmredzot pēc šādas idejas ir ārkārtīgi daudz apvidus auto ar paaugstinātu šasiju un ļoti platām riepām. Interesanti gan arī tas, ka daudziem auto ir izvests uz augšu izpūtējs. Nedomāju, ka šeit ir daudz purvu, bet karstgalvīgie islandieši gan jau spēj atrast kādu krāteri, kur noslīcināt mašīnu.

Atskaitot apvidus auto, ir ļoti daudz dažāda veida kemperu. Šeit var redzēt visu, sākot no auto kemperiem un beidzot ar Padomju Savienībā ražotajai kempinga piekabei Скиф līdzīgām un pat teltīm uz auto jumta reliņiem. Izskatās, ka Islandieši bieži dodas pie dabas. Vai arī labprāt iznomā auto tūristiem, kuri, savukārt, brauc pie Islandes dabas.

Islandiešu mašīnām uz numurzīmes līmē nākamās tehniskās apskates gadu. Atkarībā no mašīnas vecuma, tehniskā apskate ir jāiet reizi 1, 2 vai 4 gados. Jāsaka, ka visbiežāk redzēju uzlīmes ar 2022. gadu uz numurzīmes.

Bet kopumā nav sajūta, ka transporta būtu ļoti daudz un tas ir visai mierīgi organizēts. Man ļoti nepatīk braukt pie stūres svešās valstīs, bet Islandē es to noteikti varētu darīt. Uz šīs samērā milzīgās salas dzīvo 350 tūkstoši cilvēku un auto noteikti nav katram no tiem.

Gar ceļa malām un uz kalniem periodiski var redzēt menīriem līdzīgus stāvošus akmeņus, kuri izskatās ta vienkārši pēc akmeņiem, ta pēc cilvēka silueta ta vēl pēc kaut kā. Dažreiz var redzēt arī nelielus, lakoniskus krustus.

Arhitektūras Islandē nav. Tas ir – ir jau, protams, taču, spriežot pēc apbūves, kaut kādi cilvēki ir ienākuši šajās zemēs maksimums – 100 gadus atpakaļ, bet vairāk izskatās pēc 50-60 gadiem. Krišānu Jānis (starp citu, ja jūs interesē ceļojumi, silti iesaku piesekot, Jānis brauc pa tādām vietām, ka es no skaudības nezinu, kur likties) šo fenomenu traktē sekojoši:

Islandīšu vacuos sātys puorsvorā beja caltys nu torfa i akmiņim, i tod jī puorguoja iz jiedzeiguokim materialym nu importieta kūka, i vāluok nu skuorda lūkšņu saidingim. Ļeidz ai tū tī praktiski nav materialuos viesturis kei sugys. Tuo vītā principā irfunkcionāls cīms, kas tān paļics puormāru lels i apļeik apbetoniets. Da i pa lelolm vysi mīsteņi tī ir ļeidzeigi. Maņ vysvaira patyka Akureiri, cikpat nacyls, bet daudz mozuoks kei Reikjavika, deļ tuo laikam lykuos taids dabiskuoks, Islandai vairuok pīstuovāja.

Lielākoties prevalē garlaicīgs funkcionālisms un tikai privātmāju apbūvē parādās kaut kādi ‘personības’ vaibsti. Lai arī tāpat, lielākoties – bezkaislīgs funkcionālisms. No īpatnībām – teju visām mājām ir jumta istabas, sevišķi labi tas ir manāms, jo raksturīgi slīpie jumti un jumtistabiņa, protams, lauž jumta ģeometriju. Ārpus lielajām pilsētām mājas ir viena vai divu stāvu (atskaitot jumta stāvu), bet tas pats attiecas arī uz lielajām pilsētām (kuras Islandē ir kādas aptuveni precīzi trīs un apvienotas vienā nelielā konglomerācijā). Daudzstāvu mājas neizskatās, ka ir īpaši pieprasītas un lai arī droši to apgalvot nevaru, šķiet, ka pārsvarā tajās dzīvo mazāk nodrošinātie islandieši un imigranti.

Jā, starp citu, gan jau katrs ir dzirdējis par visai debilo strīdu par ‘Islande’ pret ‘Īslande’. Kad mūsu eksperti pēkšņi no kāda islandiešu bērnu grāmatu autora dzirdēja, ka viņš saka savas valsts nosaukumu ar stieptu ‘i’. Acīmredzot, tuvojās kāda projekta noslēgums, prēmiju aprēķināšana vai kas nu tur šos ekspertus mudina nodarboties ar muļķībām? Jebkurā gadījumā, ļoti operatīvi tika atmests vēsturiskais vārds ‘Islande’ un aizstāts ar jaunu ‘Īslande’. Sak, Endzelīns atļāva. Bet Endzelīns skaidri un gaiši norādīja uz to, ka atbilstoši oriģinālajam skanējumam tiek veidoti nosaukumi tām ģeogrāfiskajām lokācijām, kurām latviešu valodā nav vēsturiskā nosaukuma. Pretējā gadījumā mēs drīz vien nonāksim pie ‘Doičlandes’ Vācijas, vai ‘Vūdžas’ Lodzas vietā. Tad nu lūk. Es prasīju islandiešiem, kā viņi izrunā savas valsts nosaukumu un tas izklausās apmēram pēc ‘i’slant‘ (korektā izruna esot – ˈistlant), bet ne gluži ‘Īsland’. Skaidrs, ka eksperi savas kļūdas neatzīst, labākais, ko viņi varēja izdarīt – pēc gada vai diviem atļāva(!) lietot abus variantus. Respektīvi, klasisks stāsts par to, kā birokrātu debilisms ietekmē mūsu dzīvi. Bet es atkal aizrāvos un novirzījos no tēmas…

Šodien Islandē ir valsts brīvdiena un neviens un nekas nestrādā, jo ir Komercijas diena. Komercijas svētkus Islandieši, tāpat, kā latvieši – darba svētkus, svin nestrādājot. Šī iemesla dēļ uz Reikjavīku sanāca tikt tikai pēc desmitiem, bet tas nekas, Reikjavīka bija pārāk garlaicīga pat tām divām ar nedaudz stundām, kuras es tur pavadīju.

Kas vēl no Islandes likās interesants? Nu, kaut vai tas, ka tiek nodarbināti garīgi atpalikušie. Piemēram, pie biļešu pārdošanas. Kasieris saņem naudu un izsit čeku, bet persona ar atpalicību pasniedz biļeti. No vienas puses – jauki un humāni, no otras puses, ja viņiem maksā par šo darbu, tas nav normāls modelis kapitālisma pasaulē, tāpēc iespējams tikai valsts iestādēs vai arī… vai arī es samaksāju par viņa darbu pārmaksājot par biļeti. Un jā, biļetes ir mega dārgas. Mega dārgas, un, šķiet, nav nekādas kontroles. T.i., būtībā, biļetes iegāde ir uz paša sirdsapziņas. Ja es būtu mazāk godīgs, būtu ietaupījis vismaz 50€ absolūti ne ar ko neriskējot… dienas laikā.

 

Hafnarfjörður

Man šķiet, ka es varētu dzīvot Islandē.

Es neticu, ka es varētu dzīvot daudzās vietās, praktiski visās, kur esmu bijis, bet par Islandi man ir sajūta, ka es šeit varētu dzīvot.

Hafnarfjörður ir trešā lielākā pilsēta valstī.. ar 28 tūkstošiem iedzīvotāju.

Apkārt ir mājas, noliktavas, dažādi infrastruktūras objekti, bet sajūta ir kā atrodoties nekurienes vidū.

Un tālāk, aiz šīm visām ēkām ir Islande, kāda tā ir filmās.

No kokiem ir sastopamas tikai papeles un egles, nu un dažādi krūmi.

Par apbūvi jau es rakstīju augstāk – lielākoties privātmājas ar jumtistabiņām un ar ļoti maz dekoratīvajiem elementiem.

Periodiski sastopami elementi no ‘vikingu pagātnes’ priekš tūristiem.

Pilsētā ir milzīgs golfa laukums ar skatu uz fjordu un jūru. Un uz tūristiem strādā pat atkritumu savācējmašīnas, kurām virsū ir Islandes dabas skati.

Nezinu, vai islandieši paši ir tādi savas zemes skaistumu fani vai tas ir vienkārši banāli tūristu piesaistes rīks.

Ostas fjordā (hafnar – osta, fjörður – fjords) paliku šērotā dzīvoklī un tas raisīja šādas tādas pārdomas.

Skaidrs, ka pēc viena nevar spriest par visu, bet vismaz tendences iezīmēt var.

Tātad – netīri trauki un dažādi atkritumi šur un tur, durvis ciet never, absolūts haoss un nekārtība.

Vakara idille – bērns guļ, vīrs ietinies pledā skatās filmu, sieva arī skatās filmu un ada.

Un visā šajā ainā esmu es, kuram neviens nepievērš uzmanību, piemēram, ejot uz tualeti never ciet durvis.

Un tualetē gaismu neslēdz laukā vispār, tā deg arī cauru nakti.

Vannai ar dušu ir dubultie aizkari, tādu paņēmienu redzēju pirmoreiz un nesapratu nozīmi, bet Kembridžas dzīvoklī arī tas pats.

Un jā, viņi brīdina, ka karstais ūdens ir karsts un patiešām – karstais ūdens ir nevis vienkārši karsts, bet teju verdošs un ož pēc elles.

Nu jā. Bet vēl pāris detaļas par pašu pilsētu.

Periodiski parādās dažādas puķu dobes un daļa ir no betona, kas gan neizskatās īpaši slikti.

Un vēl ar ergonomiku ne vienmēr viss ir ļoti labi. Piemēram, apsēžamies pieturā uz soliņa, un skatu uz ceļu aizsedz atkritumu urna.

Autobusi stājas tikai pēc pieprasījuma, tāpēc pasažieris noguļ autobusu un šoferis arī īpaši neredz, kas tur aiz urnas pieturā darās.

 

Reikjavīka

Reikjavīka ir garlaicīga.

Braucot uz šejieni, kad cilvēki teica, ka apskauž mani – taču katra latvieša sapnis ir Islande.

Un es teicu, ka apskaust mani īpaši nav par ko, jo es jau būšu tikai Reikjavīkā un Reikjavīka ir kā Stokholma, tikai bez arhitektūras.

Man bija taisnība tikai daļēji.

Reikjavīka vispār neizskatās pēc Stokholmas.

Vairāk atgādina zviedru zvejniekciemus.

No iebraucējiem redz tikai aziātus.

Pilsētas tūristiskajā centrā daudz tūristu un ik pa laikam var dzirdēt arī krievu valodu, tomēr pārsvarā, šķiet, ir skandināvi un amerikāņi.

Tātad, es te pieminēju tūristisko centru, bet to veido tikai tūristi.

I mean – šeit nekā nav.

Nu, no tāda normāla tūrista viedokļa šeit nav vispār nekā, atskaitot vienu baznīcu un suvenīru veikaliņus.

Man nedaudz vairāk ko redzēt, bet pat man šeit bija garlaicīgi.

Tiešām nesaprotu, ko šeit dara tūristi.

Pieļauju, ka viņi brauc uz karstajiem avotiem un citiem vietējiem priekiem un ūdenskritumiem, un vienkārši netīšām ieklīst pilsētā.

Un turpina bildēt visu, kas pagadās redzes lokā, gluži, kā es.

Reikjavīka nepatika ne tikai tāpēc, ka šeit nav daudz ko redzēt.

Tā arī neiederas manā kopējā Islandes ainā.

Tā ir ļoti skaļa. Pilsētā ir lidlauks no kura pastāvīgi ceļas lidmašīnas un helihopteri un militārās lidmašīnas un pilsētā no tā ir pastāvīga dārdoņa.

Nu, protams savu daļu trokšņa piedod arī tūristi un, kam es gan piedevu, atkritumu savācējs.

Jā, kad pie Hallgrimskirkja‘s pieripoja Hilux pa visiem logiem aurojot AC/DC un no tā izleca pusmūža vecuma šoferis kratot matus un sāka mainīt atkritumu maisus, tūristi pieklusa un visi blenza uz fenomenu. Popmūziku es Islandē nedzirdēju, bet skaidrs, ka ir. Tomēr ziemeļi prasa skarbu mūziku un tas ir skaisti.

Runājot par mūziku, Reikjavīkā ir panku muzejs… kurš ir ierīkots pazemes tualetē.

Taisnības labad gan jāatzīst, ka otrā ielas pusē otrā tualetē ierīkots datorspēļu muzejs.

Un es tiešām redzēju 40 gadīgus pankus. Es taču tik ļoti sen nebiju redzējis dzīvus pankus. Burvīgi!

Un šeit, līdzīgi, kā pie mums, pilsētsaimniecības dienesti jūtas ok novietojot ceļazīmes uz gājēju ietvēm un lai tad paši domā, kā lavierēt tām apkārt.

Bet atgriežoties pie skaistā – praktiski vienīgais tūrisma objekts pilsētā ir Hallgrimskirkja. 

Es gan to pieskaitīju neogotikai, bet oficiāli – ekspresionisms.

Pamatā tomēr, šķiet, balstīta uz gotiskiem elementiem.

Galu galā – krusta velves.

Joms nedaudz atgādināja Grundsviga baznīcu Kopenhāgenā.

Arī tēlniecība visai smalka.

Ērģeles…

Un viena no interesantākajām lietām – soliņi ar maināmu muguriņas novietojumu. T.i., soliņi bija pagriezti ar muguru pret altāri, bet var tikt pagriezti arī ar seju.

Nedaudz vēlāk es atradu arī katoļu baznīcu. Nopietni – īsta katoļu baznīca Islandē.

Simpātiska gotiska celtne, no kuras, apskatoties tuvāk, izskatās, nospiesti visai daudzi Hallgrimbaznīcas elementi.

Baznīca bija vaļā un kaut kādi jaunieši filmēja meitenes – piligrima stāstu – ieiešanu baznīcā un lūgšanu.

Regita jautāja, vai būs daudz imigrantu un es neko daudz viņus neredzēju.

Un tad pēkšņi braucot uz lidostu dzirdu, ka šoferis ar dispečerdienestu runā ukraiņu valodā.

Tā lūk.

Un visbeidzot… ja nolaižoties Islandē man likās, ka šādai ir jāizskatās Grenlandei, atzīstos, Grenlande izskatās pilnīgi citādāk.

Toties Kanādas Ņūfaundlenda un Labradora no lidmašīnas izskatījās visai līdzīgi.

 

Ir ko piebilst: