Semana Santa

Savā pirmajā Spānijas apmeklējumā sanāca dzīvoties pa netūristu vietām, apmeklēt birojus un citas visai privātas vietas un arī apskatīt albumus un bildes rāmīšos. Toreiz mani pārsteidza divas lietas, kuras momentā nonāca manā ķeksīšsarakstā. Viena no tām bija sniegs, ar kuru bija drausmīgi daudz bilžu. Kad jautāju – kā, Spānijā var būt sniegs? Atbildēja, ka jā, varot gan būt, bet tas notiekot ļoti reti, tāpēc arī tik daudz bilžu. Tā ir eksotika. Otra lieta, kas mani samulsināja krietni vairāk par sniegu, bija melnie kuklusklanieši. Vesela procesija ar krucifiksiem un citu reliģisko atribūtiku, bet procesijas dalībnieki bija tērpušies kuklusklanam raksturīgajos paltrakos ar konuscepurēm un maskām galvā. Toreiz jautāju – kas tas ir, man atbildēja kaut ko nesaprotamu un gan jau teica vārdus ‘semana santa‘, bet kopumā sapratu, ka tā ir Lielās piektdienas procesija Palencijā. Teica gan kaut ko par to, ka tas Spānijā raksturīgi, bet es stingri nolēmu, ka nevar būt kaut kas tāds, kas raksturīgs visā Spānijā, bet es par to nekad neko neesmu dzirdējis – kaut ko tādu taču nevar noslēpt!

Es apņēmos kādreiz atgriezties Spānijā (gan jau tieši Palencijā) Lielajā Piektdienā un redzēt šādu procesiju.

Kad es braucu uz Spāniju šoreiz, es biju kaut kur apziņas malā iedomājies, ka būtu jauki Lielajā Piektdienā atrasties kaut kur, kur varētu būt šāda procesija – es jau biju paaudzies un zināju, ka jā, patiešām spāņiem šāda tradīcija pastāv.

Es ielidoju Madridē naktī uz pūpolsvētdienu un Regita rakstīja, ka viņas māsīca, kura dzīvo Spānijā esot brīdinājusi, ka sākas ‘svētā nedēļa’ un visās Spānijas pilsētās būs procesijas. Es to tā nedaudz palaidu gar ausīm, jo biju pārliecināts, ka tik viegli viņas ieraudzīt nemaz nebūs, tagad aizbraukšu uz Toledo un vakarā apskatīšos internetos, kur man pa ceļam varētu būt procesijas. Toledo radās sajūta, ka esmu ieradies tieši pēc kaut kā Liela, un tā varētu būt bijusi procesija. Iespējams, ka tā arī bija, bet pieļauju, ka tā noteikti nebija klasiskā Semana Santa procesija, kuras man sanāca vērot turpmākajās dienās.

Vakarā, atgriežoties Madridē, devos pastaigā. Brīdī, kad attapos pie Sanjago baznīcas, kamēr bildēju svētā Jēkaba krustu, konstatēju, ka apkārt jaušams kaut kāds nemiers. Spānijā, kur cilvēki dienas laikā lielākoties ir visai relaksēti un pat nedaudz flegmatiski, nemiers ir sajūtams pa gabalu. Paraudzījos apkārt, tūristu nebija, bet izskatījās, ka vietējie vācas vienkopus. Bija ap 30 cilvēkiem, bet izskatījās, ka kļūst vairāk. Kad pamanīju, ka ir konstrukcija, uz kuras riktējas videooperators, prātā pazibsnīja nojauta un es paliku gaidīt. Gaidīt sanāca ilgi, cilvēku palika arvien vairāk un pēc kādas stundas laukumā jau bija vairāki tūstoši skatītāju, kuri pilnīgi organiski stājās tā, lai atstātu aptuveni 4-5 metrus platu koridoru. Jau gaidot ik pa laikam tālumā manīju pavīdam melnus konusus, tas tad arī pilnībā apstiprināja, ka gaidu pareizi.

Procesija patiešām bija un tā bija lieliska. Aiznākamajā dienā man sanāca ierasties Kordobā tieši laikā, kad notika procesija. Un tas bija patiešām iespaidīgi. Ja Madrides procesija bija ārkārtīgi aizkurstinoša un savā ziņā intīma, Kordobas procesija bija grandioza. Tai neredzēja ne galu, ne malu. Procesijas dēļ es vairāk kā stundu nevarēju tikt līdz savam hostelim, bet bija iespaidīgi.

Nākamajā vakarā man sanāca būt Kadisā. Tur es procesijas formēšanos vēroju sēžot restorānā un rakstot dienasgrāmatu. Procesija nebija tik grandioza, kā iepriekšējā, taču šeit bija iespēja piekļūt visam klāt. Šeit es arī veltīju kādu laiku, lai saprastu apmērus un robežas un beigās spēju visai ātri iekļūt un izkļūt no procesijas un ātri nonākt man vajadzīgajās vietās apejot procesijas rajonu.

Las Cabezas de San Juan redzēju procesijas noslēgumu un ja iepriekšējās bija visai melnas un Kordovā bija melnbalta, tad šī bija ļoti krāsaina.

Seviļā nonācu sestdienas procesijā un Lieldienu procesijā. Seviļu iepriekš visi ieteica, kā pilsētu ar visiespaidīgākajām procesijām, bet vienīgais, kas man tur likās tiešām iespadīgs, bija mūzika. Seviļā orķestris izklausījās ārkārtīgi iespaidīgi. Ļoti labi. Un procesijas pašas bija garlaicīgas. Sevišķi garlaicīga likās Lieldienu procesija, pēc visas svētās nedēļas ambrāžas Lieldienas likās tāds ‘puh‘. Grandioza svētā nedēļa un ļoti kluss un mierīgs noslēgums. Un Lieldienās visi bija balti. Un ja iepriekšējās dienās uz platformām gāja Kristus ciešanas, tad Lieldienās bija augšāmcelšanās un cerība.

Tātad, īsumā, par ko tad īsti ir stāsts. Semana santa – svētā nedēļa – nedēļa, kura sākas ar Pūpolsvētdienu (vairumā valodu un valstu tā ir Palmu svētdiena) un noslēdzas ar Lieldienu svētdienu. Katoļi šajā nedēļā apcer Kristus ienākšanu Jeruzālemē, pēdējās vakariņas, krustā sišanu un augšāmcelšanos. Visām kristīgajām baznīcām Svētā nedēļa un Lieldienas ir daudz nozīmīgāki svētki, kā Ziemassvētki, jo ja Ziemassvētkos tiek svinēta Pestītāja nākšana šai pasaulē, tad Lieldienās piemin pašu pestīšanas faktu. Dažādām konfesijām un pat valsītm nedaudz atšķirīgi pasākumi, piemēram, pie mums katoļi uz gavēņa laiku (iespējams, ka ne uz visu gavēni, bet tikai otro pusi?) apklāj visas Kristus figūras un svētbildes ar purpurkrāsas drapērijām, lai tās noņemtu Lielajā piektdienā, kad Kristus mirst pie krusta. Lielajā piektdienā iet Krusta ceļu, dažās valstīs tiek izspēlētas krusta ceļa mistērijas. Noteikti katrs ir dzirdējis par Filipīnām, kur Lielajā piektdienā pie krusta piesit dzīvus cilvēkus. Tā kā svinam dažādi, bet lielākoties daudz maz līdzīgi, lielākas atšķirības varētu gaidīt, piemēram, starp protestantiem un, teiksim, pareizticīgajiem. Tomēr katoļiem, kā izrādās, tradīcijas visai krasi atšķiras. Es jau esmu stāstījis par divām savām Lieldienām Portugālē, un kaut kad pastāstīšu par citām, kuras bija pirms trīs gadiem Francijā. Un tur viss bija ļoti atšķirīgi.

Spānijā visu Svēto nedēļu dažādās pilsētās notiek skaļas un lielas procesijas. Protams, atšķirīgi no reģioniem. Procesijas esot visai neizteiksmīgas austrumos, piemēram, Katalonijā. Nekas dižs nav arī pašā Madridē. Taču ar milzīgu vērienu notiek Andalūzijā un sevišķi – Seviļā un Malagā. Kas tad īsti notiek? Dažādas katoļu brālības ģērbjas tradicionālos tērpos ar kartona konuscepurēm, kuras apvilktas ar atbilstošas krāsas (atkarībā no brālības un Svētās nedēļas dienas, visbiežāk – melnas, lieldienās – baltas) audumu, kurš nosedz arī seju, atstājot tikai divus caurumus priekš acīm. Kaklā parasti ir brālības medaljons. Daudzi flagelanti iet basām kājām, citiem ir kājas ir sakaltas ķēdēs, nes krucifiksus, lielus taures formas svečturus, vimpeļus, u.c.

Procesijas ir īpašas arī ar to, ka tajās tiek nestas platformas ar skulptūrām un skulptūru grupām ar ainām no Svētās nedēļas. Šīs platformas sver no 1 līdz 3 tonnām un tās nes cilvēki uz saviem pleciem. Viņiem ir tipiskas mīkstas cepures un atpūtas brīdī, kad tiek nomainīti, viņi ir manāmi ejam līdzi procesijai ļoti sasvīduši, ģērbušies t-kreklos vai citās vieglās drēbēs ar dīvainām rupja lina cepurēm galvās. Tomēr tas, ka vislielāko iespaidu atstāja uz mani bija muzikālais pavadījums. Maršu spēlē orķestris, pārsvarā armijas orķestris un atkarībā no pilsētas lieluma mainās orķestra kvalitāte. Un šis ir galvenais iemesls, kāpēc lielās pilsētās gājiens ir iespaidīgāks – tas vienkārši skan labāk.

Salamanka

Salamanku dažādi saldi ceļojumu ceļveži dēvē par ‘Zelta pilsētu’, jo saulrietā visa pilsēta iekrāsojoties zeltainos toņos. Es to, diemžēl, neredzēju, jo uz manu ierašanos Salamanka nolēma nomainīt klimatiskās joslas un nodemonstrēja, kas tobrīd varētu darīties kādā Ankoredžā vai Murmanskā. Jau ierodoties Spānijā kaut kur pa ausu galam dzirdēju baumas, ka Slamankā pirms kaut kādām dienām esot snidzis. Tobrīd man bija divas domas – ‘aha, izskatās, ka Cordobā arī tūlīt sāks snigt’ un ‘hm, būtu interesanti redzēt sniegu Spānijā’. Bildes ar apsnigušām palmām es redzēju savā pirmajā Spānijas apmeklējumā kopā ar bildēm no Semana Santa‘s. Semana Santa bija eksotiskāka padarīšana, taču arī sniegu Spānijā redzēt likās visai dīvaina lieta, ko ielikt ķeksīšsarakstā.

Es mazliet ironizēju, kad saku, ka devos Camino ar vienīgo mērķi redzēt Salamankas astronautu, bet mav dūmu bez uguns. Par prank’u – kosmonauts katedrāles portālā es uzzināju pirms vairākiem gadiem, taču īsti nepievērsu uzmanību pilsētas nosaukumam un dzīvoju ar domu, ka tā ir Seviļa. Pagājušās vasaras beigās mēs precējāmies un kad domājām, kur lai dodas kāzu ceļojumā, es iedegos par ideju, sākt ceļojumu ar Seviļu. Toreiz tam bija divi iemesli – es tik bieži biju atkārtojis, ka mans brālis gāja Camino no Seviļas, ka ar šo vārdu jau biju ļoti saradis un bija grūti pieņemt, ka tur nav būts. Otrs iemesls bija sasodītais kosmonauts. Mēs aizbraucām uz Salamanku un… un nekā… es aprikšoju katedrālei divreiz, izpētīju visus ciļņus un kad sapratu, ka šajos ciļņu miljonos astronautu atrast ir teju neiespējami, līdu Atlasobskurā. Toreiz es par to uzrakstīju lakoniski ‘Nonācām līdz katedrālei, apgājām apkārt, es meklēju elementu, kuru, kā izrādījās, sajaucu ar Salamankas katedrāli.’, bet iekšā viss saspringa – jānokļūs Salamankā. Bet – mums jau bija plāns braukt pa piekrasti un doties uz ziemeļiem nu galīgi nemaz neiekļāvās mūsu plānos. Diemžēl.

Tā nu es nodzīvoju pusgadu ar viegli uzmācīgu domu par Salamanku un kad sapratu, ka dzīvē viss ir kaut kādā putrā un jāizvēdina galva, un sāku domāt par Camino, pirmā doma bija – obligāti jāiet caur Salamanku. Nav svarīgi, kuru ceļu es iešu, bet Salamankā man ir jānokļūst. Neminēšu jau, ka kopš pārpratuma Seviļā sāku uzskatīt Salamanku par Spānijas pilsētu ar skaistāko vārdu.

Tā nu devos Camino, kurš mani veda pa dažādām takām. Sākumā nosalu Madridē, nolēmu, ka jādodas uz dienvidiem un pie okeāna, tāpēc sāku Via Augustu no Kadisas, kuru arī veiksmīgi, bet ne īpaši nogāju. Lieldienās nonācu Seviļā un tikai tad sāku Camino de la Plata. Bet tā kā sanāca noiet 175km plusā delaplatai, lai paspētu līdz Salamankai bija jāiet 10 dienas pa 50 kilometriem dienā. Tam es fiziski nebiju gatavs. Es laimīgi nonācu līdz Caceres, sapratu, ka tālāk iet vairāk nav jēgas un tā vietā, lai vēl divas dienas soļotu, bet tāpat netiktu līdz Salamankai (pietrūktu 100 km), paņēmu BlaBlaCar uz savas mazās apsēstības pilsētu.

Ierodoties pilsētā pirmais iespaids – tā nav gluži Spānija, pie kuras es pēdējā laikā esmu pieradis. Pierastā krāsu karnevāla vai betona šausmu vietā mani sagaidīja elegantas, mierīgas celtnes siltos, brūnganos toņos. Sākumā bija klasicisma vai neoklasicisma stilā celtas ēkas, tām sekoja kaut kas neorenesancīgs un barokāls, beigās arī gotika pieslēdzās. Kokteilis stilos, bet viss kopumā izskatījās labi, jo absolūtais vairums ēku bija celtas no smilšakmens – vienojošais – materiāls. Un, jāsaka, šajā ziņā Salamanka ir viena no harmoniskākajām pilsētām, Spānijā, kas man tā nāk prātā. Nu, protams, ir jāņem vērā, ka es runāju par vecpilsētu un rezidenciālie rajoni ir celti no mūsdienīgiem materiāliem un pārklāti ar mūsdienīgiem jumtiem, šajā ziņā varbūt viendabīgāka varētu būt Granada, kur vienojošais faktors – mudehars, sastopams arī dzīvojamajā apbūvē. Skaista pilsēta. Bija. Un ļoti atbilst savam nosaukumam. T.i., ja mēs skaņas pārvēršam vizuālajā informācijā, tad aptuveni šādi es vienmēr iztēlojos skanam Salamanku. Spānijā tas ir retums. Bet nu Spānijas pilsētu nosaukumi vispār ir fenomenāli, nemaz nerunājot par mazpilsētām.

Salamankā es piedzīvoju vienus no patīkamākajiem mirkļiem savā Spānijas braucienā, bet, diemžēl, tas nekādā veidā nebija saistīts ar pilsētas skaistumiem. Man bija viesnīcas numuriņš ar apsildāmu vannasistabu un pilnvērtīgu vannu. Un es biju salis divas ar pusi nedēļas un es biju nupat pabeidzis iet 500 kilometrus, ticis vaļā no iekšējiem dēmoniem un beidzot sasniedzis maksimālu fiziskā komforta stāvokli. Tas bija lieliski.

Salamankā es kopumā pavadīju vienu pilnu dienu. Pēc ierašanās vakarā es izgāju laukā – lietū, nosalu, izmirku un atgriezos numuriņā. Nākamajā dienā gribēju izstaigāt pilsētu, taču prognoze rādīja lietu un sniegu un divus grādus. Un nesameloja, atskaitot sniegu, to es neredzēju. No rīta konstatējis, ka vēl nelīst, aizgāju un izstaigāju vecpilsētu un pilsētas centru. Patiešām bija divi grādi un visai nepatīkami drēgns, turklāt, ik pa laikam sāka smidzināt lietus. Protams, ka mans pirmais mērķis bija redzēt kosmonautu. Un to, neskatoties uz mazajiem izmēriem, es pamanīju jau tuvojoties katedrālei. Blakus atradu arī velnu ar saldējumu, par kuru es nebiju lasījis iepriekš un kurš izrādījās krietni simpātiskāks. Pirms katedrāles gan es sākumā uzdūros Universitātei. Un nolēmu, ka tā arī ir katedrāle. Mja. Es klusumā ķiķinu par cilvēkiem, kuri rātsnamus dažkārt sajauc ar baznīcām, bet pats jau arī reliģiskās no nereliģiskajām celtnēm nemaz tik viegli atšķirt nevaru.

No citām interesantām lietām – atradu visai simpātisku jūgendstila ēku, kurā izrādījās kaut kāds muzejs, kas bija ciet. Sanāca tikt katedrāles jumtos un torņos un tas bija burvīgi. Sanāca tikt arī absolūti neskaidrā padarīšanā, kas saucās ‘Salamankas ala‘ – alas vietā bija tornis. Gadās. Tur man pa radio ziņoja, ka tūlīt izsaukšot policiju, jo mana uzvedība, acīmredzot, nebija gana taktiska, bet es vienkārši centos atrast alu.

Mana ekskursija pa pilsētu ilga pāris stundas un pārējo dienu es pavadīju numuriņā rakstot dienasgrāmatu. Un nākamajā rītā es devos projām. Bet Salamankā labprāt atgriezīšos un gribētos arī Regitu šurp atvest. Tā ir tāda nedaudz citādāka Spānija.

Patika

• Smilšakmens
• Katedrāles jumti
• Katedrāles jomi
• Universitātes ēkas

Nepatika

• Skulptūras pilsētā
• Klimats, kas mani tur sagaidīja

Interesanti

• Gaisotne pilsētā. Studentu pilsēta.
• Es joprojām nevaru pierast, ka Spānijā vakariņas ir pēc deviņiem. Es – vecs cilvēks, tajā laikā jau guļu. Bija jāēd burgerkingos un makdonaldos. Bet tas nav konkrēti par Salamanku un vispār, tradīcijas ir jāciena.

Malta

Malta man nelika mieru jau vairākus gadus, kopš nolēmu, ka nebraukšu nekur laukā no Eiropas, kamēr neapmeklēšu visas Eiropas valstis. Un Malta man jauca visas kārtis. Iemesls gaužām vienkāršs – manā uztverē tā bija maza, tizla valstiņa kaut kur Vidusjūrā, kaut kas starp Itāliju un Gibraltāru.

Un speciāli uz to braukt būtu vēl dīvaināk, kā braukt uz Lihtenšteinu vai Kipru. Tāpēc, kad skatījos reisus no Spānijas, visai nopriecājos, ka viens no lētākajiem bija caur Maltu. Pēc maniem aprēķiniem – ar dienu bija pilnībā jāpietiek, lai gūtu visai precīzu priekšstatu par šo mazo saliņu, kuru viegli var izstaigāt kājām.

Izrādījās, ka taisnība man bija tikai daļēji. Pirmā nosacītā kļūda bija naktsmītnes izvēle, absolūti neko nezinot par Maltu, un no pilsētu nosaukumiem zināju tikai galvaspilsētas, naktsmītnes paņēmu tieši ‘grēka perēklī’ – St. Julian’s.

Kad jautāju brālim par Maltu, viņš, pēc tam, kad bija nodzīvojis tur nedēļu, šo piemīlīgo saliņu nesauca nekā citādāk, kā tikai par Sodomu.

Azartspēles, alkohola upes un sekss uz katra soļa. Seksa meka jauniešiem. Protams, ne visa sala ir tāda, bet St. Julian’s gan. Pilsētā valda slogans ‘Sex Lessons. Lesson 1: It’s free!‘.

Vienīgais, kas tajā visā nedaudz glābj acis un smadzenes, ir tas, ka jauniešiem sekss tiek pasniegts daudz mierīgākā, nepiedauzīgākā un gaumīgākā veidā, kā parasti ir vidēja vecuma personām vai pensionāriem.

Tātad, sekss šeit tiek propogandēts visur, lai arī sauļoties topless, vismaz pilsētas pludmalēs, ir aizliegts. Tas tā nedaudz dīvaini, ņemot vērā, ka citās Vidusjūras valstīs (es domāju ziemeļu krastu, protams) tā ir sociāla norma.

Nedaudz ož pēc liekulības. Bet tas jau normāli – tā tomēr ir bijusī Anglijas kolonija un, šķiet, anglosakšu puritānisma liekulības filosofija šeit nav sveša.

Kopumā, man jau no pirmajiem soļiem patika. Pirmās asociācijas bija ar Ziemeļāfrikas vai arābu valstīm, kurās es, protams, neesmu bijis.

Arhitektūra no kaut nedaudz eiropeiskā mudehara, kuru redzam Spānijā un Portugālē, vietām aiziet tik tālu tuksnešu arhitektūrā, ka ir grūti noticēt, ka joprojām esi Eiropā.

Protams, nonākot ziemeļu krastā, kur atrodas lielākās pilsētas jeb pilsētu konglomerācija, arhitektūra ļoti krasi mainās. Tur vietā nāk viduslaiku romānika un klasicisms, bet ļoti dāsni atšķaidīts arī ar moderno arhitektūru.

Pilsētas ceļas acu priekšā. Pēdējo desmit gadu laikā iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par 10 procentiem – miniatūrajā Maltā dzīvo 460 tūkstoši iedzīvotāju. Islandē ir 350 tūkstoši un tajā ietilptu 350 Maltas.

Turklāt, Malta atrodas 4. vietā Eiropā pēc personīgo auto skaita uz iedzīvotāju skaitu. Un tas liek sevi manīt. Visi maltieši brauc ar auto. Neprot, bet brauc.

Neprot ne braukt, ne parkoties, bet brauc un parkojas. Neapskādētu mašīnu ir gaužām maz. Un uz ielas gadās visai bailīgi.

Šaurās ieliņas ar stāvajiem kalniem un haotisko kustību varētu būt liels izaicinājums arī ļoti labam braucējam, bet tādus es tur nemanīju. Karstums, asfalts, auto izplūdes gāzes, pastāvīgs risks nokļūt zem riteņiem – kāpēc gan ne paradīze?

Pagaidām kaut kā ļoti negatīvi sanāk, kaut gan kopumā man Malta patika. Protams, ka pirmā intriga bija arhitektūra. Bet otrā bija valoda.

Es nokļuvu divās baznīcās un sākumā klausījos rožukroni un pēc tam mises liturģiju cenšoties saklausīt pazīstamas skaņas un noskaidrot, kam radniecīga ir šī valoda. Un diezgan drīz padevos.

Lai saprastu, ka tā nav romāņu grupas valoda, ģēnijam nebija jābūt. Kad nedaudz pieradu pie skanējuma un spēju uz dzirdi atdalīt atsevišķus vārdus, saklausīju vairākus vārdus, kuriem līdzīgi ir turku valodā, no tā izdarīju secinājumu, ka tjurku grupas valoda.

Tomēr kļūdījos, izrādījās, ka valoda veidojās uz arābu valodas bāzes ar spēcīgu romāņu valodu ietekmi.

Mana kļūda gan bija piedodama, arī turku valodā ir visai daudz vārdu no arābu valodas. Valodas skanējums raits un vijīgs, skaista valoda. Rakstība ir romiešu, taču ar īpatnēju burtu iespraudumiem.

Kopumā es nostaigāju visai krietnu attālumu un varētu teikt, ka guvu visai labu priekšstatu par Maltas pilsētām. Biju ar prāmi aizbraucis arī uz Valetu – salas galvaspilsētu.

Nospriedu, ka ja tā ir mazākā galvaspilsēta, man pietiks ar 45 minūtēm, lai to apskatītu. Jāatzīst, ka nepietika, bet arī – priekšstats radās.

Nākamreiz, ja braukšu uz Maltu apzināti, gribētos apskatīt ‘kā cilvēki dzīvo’ ārpus tūristu teritorijām, un apskatīt seno civilizāciju atstātos tempļus. Vismaz vienu – vairāk gan jau būs garlaicīgi.

Nu, dienas divas vai trīs es atrastu vēl ko darīt šai salā. Nez vai vairāk, bet kopumā – apmierināts.

Patika

• Arhitektūra
• Valoda
• Reljefs
• Baznīcu interjeri
• Gandrīz visur var aiziet kājām (vismaz tur, kur mēģināju)

Nepatika

• Jauniešu sekstūrisma meka
• Mašīnu daudzums un braukšanas stils

Interesanti

• Rakstība
• Angļu un maltiešu valodas un kultūras sajaukums, kaut kas nedaudz līdzīgs, kā Gibraltārā