Camino 2018: 2. cēliens – Via de la plata (01.-08.04.2018)

01.04.18. (svētdiena, 5(1). diena ceļā)

01.04.18. 19:00 Guillena

Es atradu bāru, kādi jau vismaz 5 gadus neeksistē – bāru, kurā iekšā smēķē un izsmēķi un pelni nonāk uz grīdas. Nonācu es šeit bēgot no piligrimu bara. Camino de la Plata ir ļoti populārs.

Parasti jau pirmajā dienā ir cilvēki un tad paliek mazāk, bet šeit pat ja paliks mazāk, to īpaši nejutīs. Jāpadomā kā vai nu apdzīt šo pūli. Tas it kā nebūtu sarežģīti, ja priekšā nav tas pats.

Šodien gan arī šos 26 km noiet bija ļoti grūti, vajadzētu kādu atpūtas dienu. Otrs variants ir izvēlēties tādas alberges un iešanas laikus, kas maksimāli izslēgtu šķērsošanās varbūtību.

Jā, katedrālē mise reāli sākās vienpadsmitos. Turklāt, pa laukumu gāja procesija un bungu un tauru skaņas ik pa laikam ielauzās baznīcā. Tomēr dīvaini tie spāņi.

Pēc sakramenta saņemšanas holandiete pasniedza man svētā Kristofera kuloniņu un teica, ka grib man to dāvināt, pati ar to esot gājusi uz Santiago de Compostella no Holandes. Atkal Camino maģija. Pilnīgi svešam cilvēkam uzdāvināt kaut ko, kas pašam ir simboliski nozīmīgs.

Ceļš bija ļoti smags, man tomēr vajadzīga atpūtas diena. Sākumā pazaudēju flečas un sanāca gabaliņu nosoļot pa šoseju. Pēc tam ceļu atradu, pēc tam ceļš aizgāja pa asfaltu.

Pilsēta Santiponce ir uzcelta vietā, kur dzimuši imperatori Adriāns un Trajāns, pilsēta, kura bija svarīgāka par Seviļu/Hispalis, saucās Italica par godu tajā izmitinātajiem otrā pūniešu kara veterāniem.

Amfiteātris bija neinteresants, bet Itālikas drupās es netiku, jo tās vērās ciet trijos un trijos es arī atnācu.

Pēc šosejas posma sākās zemes ceļa posms, kurš bija nebeidzams. Pāris piligrimus apdzinu un ar vienu zviedrieti nogājām pēdējos 2-3 km. Pilsētā vesels pusaudžu bars veda mūs uz albergi. Uz ļoti pilnu albergi.

Tagad bārā dzeru kolu, bet būs vien jāiet ēst un jāsatiek piligrimus. Eh.

Nu, tā, pārvācos uz ēdnīcu, jo pēc restorāna tas neizskatās. Šeit ir tikai svētceļnieki un darbinieki nesaprot angļu valodu.

 

02.04.18. (pirmdiena, 6(2). diena ceļā)

02.04.18. 19:30 Almaden de la Plata

Vakar pirms gulētiešanas kādu stundu nosēdēju un shēmoju saliekot to visu tā, lai turpmākajās dienās līdz pat mājās braukšanai nav jāiet stipri vairāk par 20-25 km. Un te nu es esmu – 48 km. Nestrādā mana plānošana, bet šobrīd esmu par to ļoti priecīgs. No rīta no alberges izgāju pēc pusastoņiem viens no pirmajiem. Pa ceļam apdzinu trīs cilvēkus un ar vienu mēs skrējāmies līdz pašai Castillblanco de los Arroyos.

Lai arī no rīta gājās labi, tomēr 17 km skrējiens nokausēja, tāpēc palaidu viņu pa priekšu un pats sarīkoju pikniku krustcelēs.

Viens ceļš veda uz albergi, otrs – tālāk pa Camino. Paēdu sātīgas brokastis, ko kuņģis man vēl labu laiku negribēja piedot.

Atpūtināju kājas un pārģērbu zeķes. Un, uzsmaidījis savam raksturam, devos tālāk.

Ja līdz šim ceļš pārsvarā veda caur olīvu audzēm, kuras sniedzās visos virzienos cik vien sniedzās skats, tagad sākās asfalts. Asfalts turpmākos 16 km. Es kopš piektdienas meditēju par jēdzienu ‘undulating’ un beidzot sapratu. Kalniem es galīgi nebiju gatavs, bet notika tieši tas. Kalni – klasiskie Andalūzijas apaļie mežiem noaugušie kalni. Bet gājiens pa šoseju… Es biju uz tās pusstundu, bet man jau likās, ka tā nekad nebeigsies un eju stundām. Mēģināju skaitīt rožukroni. Pēc divām reizēm bija noieti tikai 3 kilometri, turklāt, elsojot ir grūti skaitīt, tāpēc palēninās gaita un tas nav tas, ko mēs vēlamies.

Mūsu mērķis ir tikt uz priekšu. Kad drausmīgais posms bija garām, sākās parks ar zirgiem un govīm savā vaļā. Viens zirgs gribēja ar mani komunicēt, bet mūs abus nobiedēja parka darbinieku džips. Es jau bāzu roku somā pēc maizes, tāpēc sajutos kā skolnieks, kurš stāv pie zīmes ‘don’t feed the animals’ un baro pīlei batonu.

Šodien visu dienu ļoti slāpa un ūdeni pēdējo reizi biju pildījis aizvakar vakarā. Ūdens beidzās jau uz šosejas. Ielīdu grāvī pie strautiņa un cenšoties nedomāt, kas ir augštecē, piesmēlu pudeli, no kuras tad parkā arī dzēru. Turpat pie zirgiem bija arī aka (strūklaka?), pajautāju zirgu aizbiedējušajam strādniekam ‘agua potable?’, atbildēja, ka jā, ka ‘mui bien’, nodemonstrējot žestu, ar kuru franču šefpavāri filmās demonstrē, ka šis ēdiens ir imperatora cienīgs.

Izmantoju iespēju un pasēdēju, padzēru ūdeni un piepildīju visus traukus. Ūdens tiešām bija ļoti labs, labākais, ko pēdējā laikā šajā valstī esmu dzēris. Kad pēc 12 km nonācu galā, viss jau bija izdzerts.

Ja no rīta ceļš veda pa olīvu birzīm, tad vakarā pa korķa koku audzēm.

Es vēl vakar vai aizvakar iedomājos, ka neredzēju nevienu korķa koku, bet nu labi, es vispār īpaši neredzēju kokus Via Augusta.

Iet bija patīkami un padsmit kilometru garumā es neredzēju un nedzirdēju nevienu cilvēku.

Zināju, ka pirms Almaden būs jākāpj pāri stāvam kalnam, tāpēc uz visiem kalniem skatījos, kā uz potenciāli kāpjamajiem.

Bet otrā pusē jau bija tikai jānokāpj un esi galā. Ieraudzīju reklāmu, ka ‘ja negribi gulēt kā siļķes, nāc uz šo albergi’.

Reklamētā alberge izrādījās ciet un uz klauvējieniem neviens neatbildēja. Iegāju citā un izrādījās, ka bez manis šeit ir tikai viens jauks spāņu onkulītis no Malagas. Izskatās, ka pūlis palika aizmugurē. Es esmu laimīgs. Turklāt, manas drēbes šobrīd mazgājas veļas automātā. Es tūlīt iešu vakariņās. Dzīve ir skaista.

Starp citu, mans spāņu kaimiņš tikko pateica Tallina – protams, ka ‘Taijin’.

 

02.04.18. 21:30 Almaden de la Plata

Drēbes neizžuva un gan jau arī neizžūs. Mans spānis pierunāja no jumtistabiņas, kur žāvējās drēbes, tās sanest uz istabiņu, sakārt pa gultu margām un ieslēgt sildītāju. Tā arī izdarīju. Kad telpā kļūs par sausu gaiss, slēgšu laukā.

Nu, tas tā, runājot par ikdienišķo.

Vispār, es sapratu, ka Spānijas divas lielākās nelaimes ir klimats un spāņi. Un visdrīzāk tomēr ne šādā secībā. Spānija būtu ļoti skaista zeme, ja vien ne karstums, kas zemi pārvērš tuksnesī, izkaltē upes un tā vien šķiet, ka vislabāk šeit jūtas dažādi dzeloņaugi un milzīgie kaktusi. Bet klimats – tā ir viena lieta. Ne jau tikai Spānijai nav paveicies ar klimatu.

Otrā problēma, kura ir daudz nopietnāka, saucas ‘spāņi’. Man jau sāk likties, ka ar spāņiem ir līdzīgi kā ukraiņiem. Viņiem bieži vien gribas, kā skaistāk.

Bet šeit ir divi jautājumi – vai arī kāds cits, atskaitot minēto spāņu indivīdu, atzīst to par estētisku un otrā – daudz nozīmīgākā lieta – konteksts un kopskats. Spānijā pabraucot pa laukiem bieži var redzēt skatus, kas liek nobālēt mūsējai riepu mākslai.

Bieži vien ir uztaisīts pompozs portāls, kāda strūklaka no dārza šļūtenes vai akmens dārzs, futbola varoņu tēli vai jebkas cits. Un tas viss atrodas starp metāllūžņiem, atkritumiem, vecām riepām u.t.m.l.

Bez skaistuma izpratnes ir vēl viena lieta, kas nodod spāņus, uz ko katrs spānis atnākot mājās, noslēpjoties tualetē paņem žurnālu, pēta un priecājas un grib sev tādu. Spāņi burtiski pielūdz BETONU. Katrā kaut cik nopietnā pilsētelē ir ja ne betona rūpnīca, tad vismaz betona izstrādājumu cehs.

No betona ceļ mājas, ar to noklāj to, kas nav (un, protams, arī to, kas jau) paspējis izdegt saulē. Spānijā betons ir visur. Un tāpat kā postpadomju valstis man saistās ar silikātķieģeliem, Spānija man saistās ar betonu. Manuprāt – ļoti šausmīgi.

Nu, un atkritumi… Vēl viens paradokss. Spāņi, vismaz tie, ar kuriem man sanāk saskarties, atkritumus šķiro gandrīz fanātiski. Nedod Dievs, kaut kas nonāks nepareizajā urnā. Un tai pašā laikā Spānijā – gan pilsētā, gan laukos atkritumi ir it visur. No ceļa malās atrastā antropologi varētu uzrakstīt perfekti precīzu nācijas kultūr-socio-ekonomisko raksturojumu. Pļavās atkritumus met, acīmredzot, tie, kuri nav pārliecināti, kurā urnā šis ir jāmet. Ja nav pareizās urnas, lai iet pļavā/mežā/grāvī/skvērā. Viņi met atkritumus jebkur un čurā uz ielām. Un staigājas ar suņiem. Rodas priekšstats, ka katram spānim mājās ir vismaz viens suns. Un ar to katru dienu jāiet laukā, un pēc suņiem vāc tikai atbildīgākie četrkājaino draugi lielākās pilsētās. Turklāt, bieži vairāk izsmērē, kā novāc. Kā viņi paši pēc tam staigā pa šo mīnu lauku? Nu labi, par kazām un aitām (un citiem zirgiem), kuru ekskrementi ir visur, es nemaz neiespringstu, kur tad pēc viņiem pa šoseju savāksi.

Nu tā, man izdevās noformulēt savus argumentus par jautājumu, kāpēc Spānija ir neglīta. Spāņi un klimats.

 

03.04.18. (otrdiena, 7(3). diena ceļā)

03.04.18. 21:20 Monasterio

Pēc brokastīm devos laukā un drīz vien visus apdzinu.

Iešana bija pa to pašu parku, kur vakar.

Ļoti patika.

Kad parādījās kaut kādi saules stari, izkāru uz mugursomas visas vakar izmazgātās un neizžuvušās drēbes.

Līdz El Real de la Jara gājiens, neskatoties uz kalniem, bija patīkams.

Visu laiku sanāca iet pa aitu, zirgu, govju, cūku ganībām.

Aitu suņi, acīmredzot, apzinās, ka tos baro par ganīšanu, nevis par sargāšanu.

Mierīgi guļ un pienākot tuvāk tikai paceļ galvu, paraugās kaut kur garām, izstaipās un guļ tālāk.

Bet pienākt šādam klāt gan ir bailīgi.

Viņi ir lieli.

Kad ieraudzīju pirmo pa gabalu, nolēmu, ka priekšā guļ beigts zirgs.

Tālāk devos uz Monasterio. Gandrīz uzreiz izejot no El Real bija Ekstremaduras robeža. Tā izpaudās kā upe.

Un tai bija jātiek pāri.

Sākumā domāju noaut kājas, pāriet, izžāvēt un doties tālāk, taču nolēmu nezaudēt laiku un pāriet pa akmeņiem.

Akmeņi nebija stabili.

Tā nu uz manas jau tāpat dāsni nokārtās somas parādījās vēl viens zeķu pāris un kurpju pāris.

Tālāko ceļu veicu flip-flopos.

Beidzot sapratu, kāda ir atšķirība starp lētiem un dārgiem flip-flopiem.

Iešanas temps bija mega lēns.

Nepatikšanas ar slapjām lietām turpinājās – vējš nopūta no galvas cepuri un iepūta strautā.

Drēbes žūt atteicās, jo bija apmācies – ne saules, ne vēja.

Nogāju kādus kilometrus, kad nokrita viena no kurpēm – atskrūvējās drošības cilpa, kas turēja to pie somas.

Vēl pēc kilometriem četriem man jau tik ļoti apnika iet flip-flopos un tik ļoti sāpēja kājas, ka nolēmu – lai būtu, kā būs, bet vilkšu kurpes.

Un tas bija tas brīdis, kad konstatēju, ka man nemaz nav otras kurpes.

Tikai pirmīt nokritusī, kuru es visu šo laiku nesu rokās. Šobrīd man bija divas domas: ‘eh, jāiet atpakaļ’ un ‘gribētu redzēt mammas reakciju, kad kas tāds notiktu ar viņu’.

Man bija ideja, kur tā varēja nokrist, bet nepaveicās, pie strauta tās nebija. Cik tālu jāiet atpakaļ?

Ne mazākās nojausmas. Bet jāiet ir. Man paveicās, nenogāju vairāk par kilometru, kad ieraudzīju uz ceļa guļam nozaudēto kurpi.

Turpat paēdu pusdienas un uzvilku kurpes, iešana kļuva daudz vieglāka, bet ne uz ilgu laiku – biju jau pietiekoši noguris, tāpēc, izejot uz šosejas, sajutos visai nelaimīgs zinot, ka pa to būs jāiet 9 km.

Ar pēdējiem spēkiem tomēr tiku līdz galam un uzreiz devos uz viesnīcu. Zināju, ka šeit ir numuriņš par 20€ un to es sev biju apsolījis jau aizvakar.

Sagribējās pažēlot sevi un savest sevi kārtībā.

Uzmini nu, kāds skaitlis ir attēlots?
Ekstremadurā visai raksturīgs pieraksts, Andalūzijā redzēju vien pāris reizes.

Izrādījās gan, ka ne restorāns, ne bārs šodien nestrādā, jāiet ēst laukā uz pilsētu.

Bet, nonācis numuriņā, es noģērbos un sapratu, ka šodien vairāk nekur neiešu.

Ielīdu miniatūrā vannā, kur var iesēsties tikai saliecot ceļgalus zem zoda un no tās uzreiz gultā.

Slikti, ka vakar kaut kur esmu pazaudējis pretiedeguma krēmu. Kaut arī vājš, bet kaut ko viņš tomēr deva. Šodien, kaut arī nebija saules, rokas sūrst un seja arī nedaudz.

 

04.04.18. (trešdiena, 8(4). diena ceļā)

04.04.18. 13:40 Fuente de Cantos

Vakar vakarā jutos diezgan slikti, šorīt no rīta, kad pamodos, pat parādījās doma ‘priekš kam es to vispār daru?’.

Bet tad sāku iet, un viss salikās pa plauktiņiem.

Šodien no kalniem pamazām reljefs pāriet līdzenākā.

Precīzāk – plakanākos kalnos.

Ja Monasterio bija hamona pilsēta (visapkārt cūku ganības), tad Fuente, izskatās, ir pulksteņu pilsēta.

Divi rokas pulksteņu veikali  viens otram pretī.

5000 cilvēku pilsētā.

Vai esmu beidzot uzdūries pedantisko spāņu kolonijai?

Šodien neskaidrs galamērķis.

Aldis ieteica palikt Calzadilla de los Barros, bet līdz tam tikai nepilni 7 km.

Vēl ir variants Puebla de Sancho Perez.

20 km, bet tādā gadījumā jau ir vērts noiet pēdējos 5 km līdz Zafrai.

Iešu, skatīšos pēc sajūtām.

Šobrīd šķiet, ka vēl 25 km negribas, bet redzēs.

 

04.04.18. 21:10 Zafra

Tomēr aizgāju līdz Zafrai.

Pirms pašas Puebla de Sancho Perez iedomājos, ka, ja man priekšā ir piligrimu pūlis, viņi visi būs Zafrā, tāpēc man būtu prātīgāk palikt šeit.

3 km nav tik liels attālums, lai vajadzētu uztraukties, ka rīt vairāk paliek.

Tā arī izrādījās – Zafrā alberge, lai arī nav pilna pilna, bet tajā ir daudz tautas un tas man nepatīk.

Labāk būtu gājis uz viesnīcu.

No jaukajām lietām – iet bija samērā viegli, smagāk palika tikai ap Pueblu, bet ciešami. Noieti 47 km (plānoto 28 vietā). Es redzēju pupuķi (Upupa epops)! Redzēt pupuķi dabā bija viena no manām vēlmēm, ko redzēt pirms nāves. Done!

Mazs, smieklīgs putnelis. Vēl šeit ir mazi, smuki, krāsaini putneļi, kas nedaudz līdzīgi amadīniem, bet citās krāsās un knābis smailāks, bet arī varētu būt kaut kas no audējputniem.

Vēl šodien redzēju nenoskaidrotu ērgli (3 gab.) un nenoskaidrotu vanagveidīgo (2 gab.).

Ik pa laikam bija lietus, bet maziņš, pūta vējš un brīžiem pat bija auksti, bet iet bija labi.

Piezvanīja Regita un norunājām minūtes 40. Nonācu pie neliela ezeriņa, kuram nevarēju tikt pāri. Vilku kurpes nost, bikses uzrotītas, kājās flip-flopi (nepatīk, kad zem kājām kaut kas neskaidrs), un bridu pāri.

Viss beidzās labi. Domāju paieties gabaliņu flip-flopos, kamēr kājas apžūst, bet tas bija sāpīgi, tāpēc novilku nost un tālāk devos basām kājām.

Bija pat patīkami. Pēc kāda kilometra gan uzvilku kurpes.

Pueblā man nepatika, tāpēc atnācu uz Zafru. Ja būtu zinājis, varbūt būtu gājis tālāk līdz Los Santos de Maimona – ~5 km uz albergi par 3€. Aizgāju uz veikalu, nopirku rīsus, tunci un vēl visādus jaukumus, bet par daudz.

Uzjautrināju visus gatavojot daudz un dikti. Rīt celšanās ap 6, brokastis – 6:30. Būs jāiet gulēt. Tikai jāsarēķina, kā rīt iet.

 

05.04.18. (ceturtdiena, 9(5). diena ceļā)

05.04.18. 12:00 Villafranca de los Barros

No rīta karstā ūdens nebija.

Parasti, kad es neesmu ticis no rīta dušā, tas sakrīt ar to, ka ejas diezgan grūti.

Līdz Villafranakai tiku.

Šeit arī paliks visi, kas vakar bija albergē.

Bet es rīt gribu būt Meridā, tāpēc jāiet vien tālāk.

Līdz Torremehijai 27 km ar pusi un pa ceļam praktiski nav pilsētu.

Ir viena pa vidu, bet nost no ceļa.

Ja galīgi nekā, iešu uz to.

Izskatās, ka viss ceļš vedīs gar šoseju.

Interesanti, kā transformējas zemapziņa tikai nedēļas laikā. Pirms nedēļas dziedāju ‘I’m a bitch.

Šodien pēdējos 15 kilometrus – ‘Esi sveicināta’. Pilsētelē Los Santos de Maimona uz baznīcas portāla bija cilnis ‘Ave Regina’, galvā ieskanējās un pavadīja visu ceļu.

Jāatzīst, ka ‘Esi sveicināta’ dziedāt ir ērtāk, kā skaitīt rožukroni, jo garākas ieelpas un izelpas vajadzīgas. Temps gan nedaudz par lēnu.

Pavilku somai siksnas uz leju un kļuva vēl grūtāk, tagad pārliku atpakaļ. Laikam jāvelk kājas un jādodas ceļā. Kāda ceturtā vai piektā daļa vakardienas rīsu nu noēsta, bet uz somas masu, domāju, to nemanīs. Jā, somu nevajag tā piekraut.

 

05.04.18. 16:30 Almendralejo

Lepota! Līdz Torremehijai tomēr negāju. Vakar biju atradis, ka pusceļā ir pilsētele Almendralejo.

Tad nu pirmos 10 kilometrus no Villafrankas gāju visai raiti, bet pēc tam beidzās iedvesma un dzinējspēks, un izturība… un motivācija izplēnēja gaisā.

Tanī brīdī, kad sapratu, ka vēl 17 km šodienai būs par daudz, apskatījos kartē, un izrādījās, ka pēc 300 metriem jāpagriežas, lai tiktu uz Almendralejo. Iemetu skatu Booking.com un noskaidroju, ka par 35€ ir numuriņš ar terasi, kur es varēšu rakstīt dienasgrāmatu. 3 km var noiet 40 minūtēs, tātad jau četros būšu uz terases.

Dārgi, jā, bet, ja ņem vērā, ka alberge man vakar maksāja 12€ + 11€ produkti (no kuriem gatavotās vakariņas gan es vēl ēdīšu gan šodien, gan rīt). Sanāk, ka vakar (atskaitot aukstus kartupeļus frī ar vistu Fuente de Cantos), es iztērēju 27€. beigās (es nepieminēju Booking’u) man piedāvāja numuriņu par 30,50€. Kad pateicu, ka rēķinu nevajag, atbildēja, ka nu tad jau arī nodokli nevajag, samaksāju 28€. Par 1€ vairāk, kā vakar. Bet daudz patīkamāk. Var tad rītdien Meridā iet uz albergi un dzīvot ar 20 citiem cilvēkiem vienā telpā. Ar cilvēkiem, kuri unisonā krākt neprot. Un kuri uzdod jautājumus un smejas par tevi.

Tagad es guļu pilnvērtīgā vannā, apkrāvies ar rakstāmo un lasāmo, ēdamo un dzeramo un nekas, ka beigās nav terases – laukā karsti. Vanna gan ir riktīgi forši.

Izejot no Villafrancas atcerējos, ka katru vakaru taisos palasīt Alda ‘Es eju’ par viņa Camino de la Plata, bet visu laiku tam trūkst laika. Izgājis no pilsētas uz lauku ceļa, kur no visām pusēm, cik vien skats spēj aizsniegties, aug vīnogulāji, sapratu Alda salīdzinājumu ar tuksnesi.

Izvilku telefonu un sāku lasīt Alda blogu. Aizrāvos un aizgāju pa nepareizo ceļu, bet, pacēlis acis un sapratis, ka ‘dakšā’ esmu aizgājis, šķiet, nepareizi, atgriezos un devos tālāk.

Dīvaini, bet Aldis raksta mazus attālumus, bet es esmu viņam tikai pusotru dienu priekšā. Viņš Meridā ieies devītajā dienā. Es – sestajā. Nu, pagaidām gandrīz divas un rīt būs trīs, kaut kā tā.

Bet vispār interesanti – es visu ceļu gāju, lasīju Alda Camino dienasgrāmatu un smējos un raudāju, turklāt, pats nesaprotot par ko. Pirmkārt – neko jau tādu viņš neraksta – viss vairāk vai mazāk ok – ļoti normāla, es pat teiktu – tipiska Camino dinamika.

Arī rakstīšanas stilā nekā dramatiska nav, bet es nespēju lasīt bez spēcīgām emocijām. Pie tam, es ne pārāk iespaidojos un neesmu ļoti jūtīgs. Es neraudu filmu laikā vai lasot grāmatas. Pēdējā grāmata, kur es raudāju, bija pie apraksta, kā vācieši pēc 2. pasaules kara glabāja randomi atrastus krievu zaldātus un, kā krievi vāciešus. Ja divos vārdos – krievus pēc tam varēja ekshumēt un ekspatriēt, katram pa krustiņam un, ja medaljons saglabājies, arī vārds virsū. Krievi izmantoja ekskavatorus. Tas nav par ideoloģiju, tas ir par kultūras līmeni. Nu, tas bija gadus 10 atpakaļ. Bet esmu raudājis lasot arī 6 gadus atpakaļ. Lasot šo pašu blogu.

Nu labi, tagad manu emocionālo stāvokli ir grūti nosaukt par stabilu. Divas nedēļas brīvprātīgas daļējas izolācijas un praktiski pastāvīgs fizisks diskomforts, protams, dod savu. Turklāt, lietas, par kurām viņš runā, ir tik pazīstamas. Bet toreiz tā nebija. Es nezināju kā tas ir. Raudāt par to, ka brālim tulzniņa vai saulē apdegušas rokas – jūs jokojat?!

Tur nav vispār nekā dramatiska. Iespējams, ka šī bloga dēļ es tik lielu simbolisku nozīmi piešķīru savam pirmajam Camino. Bet ļoti drīz sapratu, ka tas viss ir daudz drastiskāk.

Jā, Camino runā ar gājēju. Ar katru savā valodā un reizēm tas var šķist ļoti emocionāli. Pirmās divas reizes es gāju mirt un Aldis atzinās, ka viņš arī. Tagad vairāk no tādām ilūzijām neciešu. Bet vai patiešām tā ir? Ar ko tad ir saistīta prekaminālā depresija, kuru es spēju nodefinēt tikai izejot no Svētā Jēkaba baznīcas Kadisā? Tā pēkšņi pazuda tanī brīdī, kad spēru pirmo soli Camino. Tā vilkās mēnešus divus un pavisam smagi kļuva pēdējās dienās, kad ceļoju pa Spāniju. Es nebraucu mirt, bet neapzināti mājās sakārtoju visas lietas tā, lai ja kaut kas notiek, nepaliek nepadarītas lietas. Tai skaitā – izvācu savu foto laboratoriju, kaut gan līdz jūlijam, kad dodamies uz ASV, laika vēl ir pietiekoši daudz. Lietas, ko pirmajās reizēs apzinājos, tagad notika automātiski. Es nepiedēvēju Camino nekādu pārdabisku un pat simbolisku nozīmi, bet iekšējā psiholoģiskā dinamika, kas notiek atrodoties ilgstoši kopā ar sevi un veicot ilgstošu monotonu darbību, pārvarot fizisko un emocionālu diskomfortu – tas ir tas, kādēļ šo darīt ir vērts.

Apmēram tā. Jāatzīst, ka man ir daudz vieglāk, kā bija Aldim. Pirmkārt – tas bija viņa pirmais Camino, man ir ceturtais. Viņš gāja švakā gadalaikā, man – salīdzinoši, kā teica holandieši, kuri man svēto Kristoferu uzdāvināja, ir ‘like walking in paradise’. Aldis taupīja naudu. Es arī nešķērdēju, bet viņam, izskatās, dienas budžets bija 5-15€, man ir 20-30€. Tā ir ievērojama atšķirība.

Aldis nezināja, kā izvairīties no tulznām, un dienvidos ziemeļniekam bez pretiedeguma krēma un ar īsām piedurknēm atrasties laukā ir vai nu pārgalvība, vai nezināšana.

Aldim paveicās ar ceļabiedriem. Man, atskaitot Manuelu, īsti neviens interesants netrāpījās. Tagad jau vairums ceļo grupās un ārpus savas grupas nekomunicē, bet tie, kas komunicē, pagaidām izrādījušies visai truli. Kaut gan, jāatzīst, ka vairums satikto tekoši runā 3 – 4 valodās. Tātad šeit joprojām iet visai izglītoti cilvēki. Bet frīki ceļu ir atstājuši mūkot no pūļa.

Aldim, tomēr, salīdzinot ar mani, bija viegla soma. Atskaitot no rīta, kad viņš mēdza stiept 2 – 3 litrus ūdens. Es ūdeni nesu visai maz.

Aldis gāja 4km/h, kas priekš karstuma ir visai ok. Man ar visām atpūtām uz 40 km vidējais ātrums sanāk nedaudz mazāk par 5 km/h. Bet šo atšķirību ātrumā mēs redzējām arī ejot kopā. Jā, tieši tāpēc cilvēkiem ar dažādiem tempiem nevajag iet kopā.

Aldis sākumā iet ne pārāk lielus attālumus un viņam nav kartes. Un viņam sāp kājas, ir tulznas, bet par to sāpīgāki ir tikai sastiepumi un sāpes locītavās. Es no tā visa neciešu. Nu bet kāpēc es raudu un smejos lasot viņa blogu?

 

06.04.18. (piektdiena, 10(6). diena ceļā)

06.04.18. 15:20 netālu no Meridas

5 km līdz nokļūšanai uz ceļa, bet tas bija to vērts – vakar sanāca atpūsties un, šķiet, pirmo nakti Spānijā ļoti labi gulēju.

Pirmo reizi pamodināja modinātājs.

Vakar biju atradis niedri par spieķi, šorīt aizmirsu pie viesnīcas, bet arī nevajadzēja šodien.

Kad beidzās nebeidzamais vīnogu/olīvu lauks, nonācu Torremehijā, kur bija jānonāk jau vakar.

No turienes kāreiz gāja laukā divi aizgulējušies vācieši. Atvadījos ‘līdz vakaram’ un aizgāju tālāk.

Ceļš līdz Meridai veda ta pa ceļu, ta gar ceļu, un nebija īpaši, baudāms.

Atskaitot to, ka es redzēju pupuķi (Upupa epops). Pupuķi!

Šoreiz tuvāk un skraidīju tam pakaļ, kamēr izdevās kārtīgi apskatīt (viņš, maita, taču lido projām visu laiku).

Šim nebija izlaists cekuls, kā iepriekšējam, tāpēc, ieraugot lidojam sākumā domāju, ka kaut kas līdzīgs sīlim.

Līdu iekšā wikipēdijā un tad skrēju pakaļ. Pa Ceļu atpakaļ – neiedomājami! Tad bija ferma ar kazām visās varavīksnes krāsās. Kalns, kur viņas gulēja, izskatījās pēc mozaīkas.

No attāluma Merida izskatījās pēc any other pilsētas ar daudzstāvenēm.

Neiedvesmoja.

Kad tiku pāri tiltam, kļuva nedaudz interesantāk.

Tilts bija celts kaut kādā 25. vai 27. gadā pirms Kristus.

Pēc 500 gadiem to restaurēja vizigoti un vēl pēc 1000 ne ta arābi, ne ta spāņi, šķiet, ka tomēr pēdējie.

Aizgāju līdz albergei, tur bija vesels bars piligrimu. Ja biju jau nolēmis, ka tālāk noteikti neiešu, jo karsē saule un 30 pāri kilometri noieti bez apstājas, ieraugot šo skatu, sapratu, ka šeit nepalikšu. Iemetu aci booking’ā  un devos tālāk un laukā no pilsētas.

Jau gabaliņu gājis, uzdūros bāram, kurš bija vaļā. Protams, ka neviena nav, un 77 gadus vecais, ārkārtīgi aktīvais saimnieks iedeva man klēpi ar citroniem, uzsauca cieto sieru aplietu ar olīveļļu (starp citu, šitas jāatceras, ir labi) un ļoti grib komunicēt.

Pie tam, retais gadījums, kurš manu spāņu valodu galīgi nesaprot. Pateica, ka man jāmācās spāņu valodu labāk, ‘jo puse pasaules tak viņā runā’. Piekritu. Kamēr šo rakstīju jau pāris reizes bija pienācis pārmīt pāris vārdus.

Sākumā paņēmu kolu, bet tad sapratu, ka man īstenībā vajag baltvīnu, tagad abus jāizdzer un tad kādi 15 – 16 km.

06.04.18. 19:30 Aljucen

Tomēr atnācu.

Nebija nemaz tik grūti.

Lielu daļu ceļa gāja pa asfaltu, līdz romiešu laika ūdenskrātuvei – reāli – dambis un ezeriņš – romieši pa akveduktiem piegādāja ūdeni pilsētai, kura šodien ir Merida.

Cik es noprotu, Merida joprojām no šejienes ņem kaut kādu ūdeni.

Daudz drupu, interesanti.

Kādā aprakstā gan ir teikts, ka tā ir skaistākā vieta visā Camino de la Plata.

Nu, jāatzīst gan, ka ar īpašu skaistumu šis ceļš neizceļas, bet, ja tā ir skaistākā vieta, viss patiešām ir visai skumji.

Bet pēc ezeriņa atkal bija asfalts, kurš pārgāja zemes ceļā pa kalniem.

Pēdējais posms gan bija visai jauks.

Atgādināja Portugāli.

Vispār, man šķiet, ka es jau esmu nogājis. Nu – psiholoģiski. Tas, kam tur, galvā, bija jānotiek, ir noticis un jau vakar vakarā es sapratu, ka viss – esmu gatavs atgriezties mājās. Ja iepriekš iet bija grūti un galvā bija kaut kāds baltais troksnis – vienkārši randomas domas, tad tagad, šķiet, galvā jau ir noskaidrojies un iet ir vienkārši garlaicīgi. Vakar, kad notika klikšķis, sāku ejot lasīt Alda dienasgrāmatu, pēctam piezvanīju Raivim un aizgāju uz tuvāko pilsētu, paņēmu numuriņu ar vannu.

Šodien piezvanīju Regitai, pēdējā posmā atcerējos par Alda bildēm draugiem.lv, sāku skatīties un komentēt bildes. Un pabeidzu lasīt Alda dienasgrāmatu. Šodien man tā nekādas emocijas neizsauca.

Turpināju analizēt, kāpēc Aldim bija tik grūti un vai varēja kaut ko darīt, lai tā nebūtu. Nu, kaut ko varēja, bet ne daudz. Man no šejienes viegli spriest – es esmu pavasarī, apkāries ar gadžetiem un proteīna tabletēm, kuras gan ne velna nestrādā.

Man ir GPS – es nevaru apmaldīties. Well – Aldis arī nevarēja – saule gandrīz visu laiku spīd no aizmugures un tu pavadi dienu skrienot pēc savas ēnas, jo lielākoties tu es vienīgais, kas šeit met ēnu. Bet šajā ēnā, diemžēl, nevar noslēpties no saules.

Nu, psiholoģiski laikam tomēr ir vieglāk zināt, kāds ir attālums palicis. Parasti gan, ejot pirmo stadiju, es neskatos kartē, ja vien galīgi neesmu pazaudējis flečas. Man šķiet, ka galvenais apstāklis bija tas, ka es zinu, ka es pēc 4 dienām (ui, pēc 6) braukšu mājās. Aldis gāja nezinot, kad un kas un kā. No otras puses – man ir jāsteidzas, lai paspētu noiet līdz kādai noteiktai vietai, Aldim ierobežojuma laikā nebija.

Šodien atkal esmu albergē. 13 cilvēki – 4 franču jaunieši un vēl kaut kādi vācieši. Un – pārsteigums – šeit ir onkulītis, kurš izskatās pēc tā, kuru es redzēju pirms 4 dienām Almaden de la Plata. Ja tā – cepuri nost. Es tajā rītā gribēju ar viņu parunāt, jo viņš teica, ka ies uz Monasterio.

Un man visu laiku likās, ka viņš man ir priekšā. Un es eju ātri un tajā dienā panācu daudzus. Un tas nozīmē, ka viņš vakar gan jau aizgāja līdz Torremehijai. Un es – nē. Cepuri nost. Gribu ar viņu parunāties, bet viņš visu laiku aizslīd.

Un… es šodien beidzot esmu piestaigājis īstas tulznas.

 

07.04.18. (sestdiena, 11(7). diena ceļā)

07.04.18. 14:00 Casas de Don Antonio

Gandrīz 30 km ir noieti – jāatpūtina kājas un jāpārvelk zeķes, citādi var sanākt, kā vakar.

Klasiski – pēdējās dienās apdegt saulē un dabūt tulznas.

Šodien izdevās parunāt ar beļģu večuku, kuru 4 dienas atpakaļ redzēju Almaden de la Plata.

Teicu, ka neticu, ka pa 4 dienām nogāja 160km (kaut gan dienā 30 viņš iet), atzinās, ka 50 km esot nobraucis ar autobusu. Šonakt sarunājām palikt Aldea del Cano, bet izskatās tomēr, ka iešu tālāk.

Gribu, lai rīt paliek iespējami maz līdz Caceres. Ceļš man ir apnicis, iet ir garlaicīgi, šodien sāku telefonā klausīties Frenka Herberta Dune. Uzreiz iet raitāk un Don Antonio pienāca negaidīti.

Šodien daudz bija jābrien pa dubļiem, kas nav patīkami, bet vietas šeit tīri ok.

Šī pilsētele arī tīri baudāma.

Lietus nav, un izskatās, ka arī nebūs, bet naktī ir labi lijis.

Brr, nosala kājas, jāvelk zeķes un jāsoļo tālāk. 30 km done, palika kādi 16.

 

07.04.18. 18:50 Valdesalor

47 km, palika 13.

Un šodien pēdējo nakti gulēšu albergē.

Kur ir vīrs apakšbiksēs un ar suni.

Nejauks salikums, bet labā ziņa ir tā, ka atskaitot šos divus, tur nav neviena.

Atstāju somu (nez vai to atradīšu atgriežoties… galvenais, lai Kindlu atrastu) un aizgāju uz bāru maksāt par albergi, dabūt zīmogu, paēst un aizmukt no vīra ar suni.

Tulznas mani uzrunā.

Hm, tikko atnesa zupu, un es teicu, ka neēdīšu zupu.

Nu, iemēģināsim, izskatās, ka daudz gaļas un olu iekšā.

Un daudz maizes, mēģināsim.

Šodien esmu apēdis 3 olas.

Vispār – tas bija nedaudz smieklīgi – apstājos apēst olas, nolēmu, ka lietus šodien tomēr nebūs.

Man bija 4 vārītas olas.

Noģērbu lietus bikses, apēdu vienu olu – palika dīvaini.

Otru – pavisam apmācās un sāka pūst stiprs vējš.

Kad drudžaini ēdu trešo olu parādījās pirmās lietus lāses.

Ceturto nolēmu atstāt – steidzīgi sataisījos un devos tālāk.

Nedaudz palija.

Iet šodien nav īpaši viegli, bet tas varētu būt izskaidrojams arī ar attālumu.

 

07.04.18. 20:00 Valdesalor

Es salstu nost šajā valstī.

Spāņi ir mega izturīga tauta, ja spēj sadzīvot ar šo klimatu.

Temperatūra lēkā tik ļoti, ka vietējie šajā gadalaikā neatkarīgi no laikapstākļiem staigā jakās.

Un vēl, es Spānijā ļoti slikti guļu.

Kopš sava pirmā apmeklējuma. Ir vai nu karsti, vai auksti. Un ļoti reti, kad ir normāli.

Šo divu nedēļu laikā pirmā reize, kad tiešām labi gulēju, bija aizvakar viesnīcā. Troksnis ir pat dārgās viesnīcās.

Šajā sezonā gulēt ir auksti, turklāt, es visu laiku svīstu. Ļoti nepatīkamas sajūtas.

Šobrīd sēžu plīsa džemperī un ietinies pledā. Kāju pēdās reimatiskas sāpes – laikam tomēr pārpūlētas + laikapstākļi.

Manā vecumā sūdzēties par reimatismu. Turklāt – dienvidos. Mja.

Atgriezos albergē, Kindls vietā. Vīrs ar suni aizgājuši staigāties. Mums šeit ir divi veļas automāti. Iespējas, ka līdz rītam izžūs – nekādas, bet viss ir mega netīrs. Rīt līs un uz somas arī neizžāvēšu. Nu nekas, gan jau kaut kā.

 

08.04.18. (svētdiena, 12(8). diena ceļā)

08.04.18. 14:20 Caceres

Tas nu ir paveikts, un labi, ka tā.

Šodien sapratu to, ka pēdējās divas dienas biju atvērts kompānijai, un, ja kāds būtu mēģinājis piesisties, lai ietu kopā, kompāniju ļoti labprāt pieņemtu.

No tā arī iepriekšējo dienu garlaikošanās iešanas laikā. Iekšā viss nogatavojās, lai kas tur arī gatavojās.

Fiziskais ir līmenī, kad iešana ir vienkārši rutīna, ne īpašu sāpju, ne drausmīga diskomforta, kā sākumā.

Reimatiskas sāpes kājās vakaros sēžot un neko nedarot varētu būt saistītas ar pārslodzi, bet es vainoju klimatu.

Vakar vakarā atļāvu vīram ar suni atstāt suni iekšā, bet viņš ar mani parunājās.

Vispār – labu laiku neesmu sastapis spāņus, kuri runātu angļu valodā.

Šis bija angļu valodas skolotājs pieaugušajiem, tāpēc angļu valodā runāja samērā normāli.

Es viņam izstāstīju savu teoriju par to, ka spāņi ir daudz salcietīgāki par ziemeļniekiem.

Atstāstīju sarunu ar zviedrieti, kura uz šo manu viedokli atbildēja, ka viņi nav salcietīgāki, vienkārši viņi cieš vairāk.

Vīrs ar suni atbildēja, ka taisnība drīzāk ir man.

Viņš dzīvo Rondā (netālu no Malagas) un ziemā no rīta istabā esot ~13 grādi.

Kad izkurina krāsni, temperatūra paceļas par 2 grādiem.

Siltāks par 15 grādiem mājās ziemā esot reti un tas esot ok.

Un jā, boileri uz vasaru slēdz laukā. Teica, ka vairums spāņu labāk panesot aukstumu, kā karstumu. Temperatūras amplitūda 20 grādi esot nepatīkama, bet pieņemama. Pavasarī parasti dienā esot karsti un naktī auksti.

Nācās atzīt, ka mēs – ziemeļnieki, nepanesam ne karstumu, ne aukstumu – mums vajag 20 grādus un kondicionētu gaisu un tad mēs jūtamies labi.

Šodien atkal salu un svīdu, un gribēju celties sešos, bet, tā kā neviens nekrāca, modos tikai ik pēc stundas, tāpēc cēlos tikai pēc septiņiem, un, kamēr dušojos un vedu kārtībā kājas, ņēmu nost izžuvušās drēbes, lādēju telefonu, kurš pa nakti bija izslēdzies un nebija lādējies, vācu kopā un metu laukā lietas, kuras man vairāk nevajadzēs, un dzēru tēju no lielas glāzes, izgāju tikai pusdesmitos.

Divas stundas ceļā uz Caceres.

Pa ceļam gāju garām žogam ar uzrakstu ‘neienākt, militārā zona’. Un miljons aitu. Laikam aitas apmāca meklēt mīnas.

Drīz pēc kara aitām panācu vīru ar suni. Jau praktiski pie pašas pilsētas.

Turpat bija arī alberge, kurā dabūju pēdējo zīmodziņu.

Ir ko piebilst: