Ņujorka (17.-20.08.2018)

17.08.2018 (piektdiena) – Kembridža – Bostona – 7,5h ceļā un mājas Staten Island‘ā.

Nevarētu teikt, ka es gaidīju kaut ko super-mega-giga no Ņujorkas – katrs taču ir skatījies amerikāņu filmas un seriālus un priekšstats par Ņujorku ir izveidojies katram. Manējais…. nu, pēc divām nedēļām Bostonā mans Ņujorkas stereotips bija pielabojies ar ASV reālijām un rezultātā Ņujorka izrādījās tieši tāda vai gandrīz tāda, kādu to biju iedomājies. Tomēr bija arī zināmi pārsteigumi.

Pirmkārt, Ņujorka ir dārga. Nu tā, ka ļoti dārga. No otras puses, es pirms pāris nedēļām biju Reikjavīkā un pēc tās Ņujorkas cenas šķiet ok. Otrkārt – tā ir skaļa, bet to mēs zinām no filmām par Ņujorku. Treškārt – tā ir netīra, taču arī to mēs varam nojaust pēc filmām. Ceturtkārt – Ņujorkā sajūta, kura ir arī citās līdz šim apmeklētajās ASV pilsētās, ka atrodies būvlaukumā, pastiprinās pieckārtīgi. Bet nu aiziet, pēc kārtas. Šis būs vairāk dienasgrāmatisks stāsts par to, kur bijām, ko darījām un tad nākamais ieraksts būs plašāks un tur būs ne tikai par Ņujorku, bet par novērojumiem kopumā ASV un atšķirības starp štatiem, kur sanācis būt līdz šim (ne īpaši daudz gan).

Bostona atrodas 350 kilometrus no Ņujorkas un teorētiski ar mašīnu varētu aizbraukt trīsarpus – četru stundu laikā. Ar autobusu – piecās stundās. Mēs atradām autobusu, kurš brauca par kādiem 30 dolāriem no cilvēka, vienīgi izrādījās, ka mums jābrauc uz otru Kembridžas galu, lai tikt uz to, tāpēc pieskaitījās vēl pa divarpus no cilvēka. Autobusu, kaut arī ar zināmām grūtībām, bet atradām, nācās gan jautāt policistam, kurš atbildēja pēc visa filmās pieņemtā kanona ar “Yes, sir” “No, sir” un garām, plašām, skaidri artikulētām un nepārprotamām atbildēm ar pārjautāšanu vai tiešām viss ir skaidrs. Ar šo sanāk saskarties katru reizi komunicējot šeit ar militāristiem. Patīkami, ja neko sliktu neesi nodarījis un policists negrasās tevi sodīt. Policists šeit ir priekš tam, lai rūpētos par tavu drošību un palīdzētu – tas ir viņa darbs. Nu, viens trekns plusiņš amerikāņu policistiem, kuri pēc sabiedrisko mediju stāstītā un vispārējā stereotipa mūspusokeānam – šauj cilvēkus uz ielām teju par nepiesprādzēšanos braucot pie stūres.

Mēs drīz vien atradām mūsu autobusu noparkotu (redzējām to arī iepriekš, bet izspriedām, ka šeit nevarētu būt iekāpšana, tāpēc gājām meklēt, kā rezultātā uzdūrāmies policistam stacijas pretējā pusē). Šoferis melns, kā pats policists un tik pat jauks – runāja tā, kā filmās un intervijās runā veci džeza un blūza mūziķi. Runājot ar viņu un skatoties uz žilbinošo smaidu, kuru viņam brīnumainā kārtā izdevās saglabāt nezaudējot BBKinga artikulāciju, radās sajūta, ka manā priekšā ir Rejs Čārlzs. Arī vizuāli bija nedaudz līdzīgs, bet nu, mums – baltajiem jau visi melnie šķiet ļoti līdzīgi, kā Lieldienu olas… gluži tāpat, kā viņiem mēs (to mums arī sanāca novērot). Ļoti draudzīgs un pretimnākošs, izstāstīja, kur mums jādodas un ka viņš pēc dažām minūtēm piebrauks.

Un piebrauca arī. Autobusu viņš padeva tā, it kā spēlētu beigu akordu kādā šedevrālā džeza kompozīcijā ar atbilstošiem komentāriem atverot durvis ‘oh, yeah‘ un ‘c’m on, folks, get in‘. Šarms neaprakstāms un pat tas, ka brauciens ilga piecu stundu vietā uz pusi ilgāk – septiņas ar pusi stundas milzīga sastrēguma dēļ izbraucot no Bostonas, ne cik nemazināja viņa kolorīto šarmu.

Otrā pusē sēdekļu rindu aiz mus sēdēja kāds vīrietis, kurš lielāko daļu ceļu perserverēja inteliģentas frāzes, kā ‘f’ck it, f’ck it, f’ck it, f’ck it….f’ck it….’ telefonā, kā šķita, savai sievai – acīmredzot, lēdijai ar tērauda nervu sistēmu jeb pilnīgi kurlai. Šis īpatnis, kad tuvojās paredzētais ierašanās laiks Ņujorkā un izrādījās, ka mēs vēl īsti Konektikutā pat neesam iebraukuši, devās runāties pie šofera. Šoferis atjokoja, ka šī ir viņa pirmā reize Ņujorkā un viņam pašam ļoti gribas redzēt pilsētu, taču, diemžēl, sastrēgums uz šosejas izraisīja kavēšanos un, lai cik ļoti viņam gribētos ātrāk nonākt Ņujorkā un redēt šo burvīgo pilsētu, diemžēl, tas šobrīd nav iespējams sastrēguma dēļ. Mums bija jābūt sešos, bet ieradīsimies astoņos. Visu to viņš stāstīja tā, ka ausi nevarēja atraut. Bubinātājvīrietis melnajam šarmam nepadevās un turpināja uzstījīgi klāstīt, ka tas ir pilnīgi nepieņemami un režīms ir jāievēro un ka viņš nedrīkst nokavēt. Ko viņš nedrīkst nokavēt mēs zinājām, jo dzirdējām, kā viņš runāja ar savu sievu/sievieti otrā galā – Ņujorkā. Viņš plānoja, ko viņi varētu ēst vakariņās. Un vakariņas taču ir svēta lieta, vai ne? Kavēt nekādi nedrīkst.

Dāma – spāniete vai meksikāniete, kura sēdēja mums priekšā ik pa laikam gāja un lūdza ieslēgt siltāk, jo kondicionieris saldēja pat mani, uz ko šoferis aukstasinīgi atbildēja, ka ir 77 grādi uzlikti, tā ka viss ok. Kad tomēr padevās un ieslēdza siltāku, atnāca vīrietis no aizmugures un pajautāja, kas par problēmu, kāpēc tik karsti. Atkal kļuva auksti un dāma turpināja staigāt pie šofera.

Vēl pēc laika izrādījās, ka ieradīsimies, tomēr, gandrīz pusdeviņos. To padzirdēja bubinātājvīrietis un metās uz priekšu pie šofera. ‘Tas ir nepieņemami’ viņš kliedza, ‘pilnīgi nepieņemami, jums ir jāspēj izplānot maršruts tā, lai pasažieri tiek nogādāti galā laikā’. ‘Jūs man melojāt, ka ieradīsimies astoņos’ turpināja trakot bubinātājvīrs ‘es sūdzēšos, tas jums tik viegli neies cauri’. Šoferis sākumā mēģināja atjokoties, bet vīrs turpināja trakot, tāpēc šoferis nopietni nobeidza sarunu ar ‘Es daru visu, kas ir manos spēkos, lai nogādātu jūs Ņujorkā pēc iespējas ātrāk’. ‘Labi’ nomierinājās vīrelis ‘lai tad tā arī būtu, es ceru, ka jūs darīsiet visu, kas jūsu spēkos’.

Sekoja zvans sievai, kur atkal gari un plaši tika stāstīts, kādi visi ir kretīni un mana amerikāņu lamuvārdu vārdnīca nekļuva necik bagātāka, jo lai arī teksts sastāvēja 60% no lamuvārdiem, kopā saskaitot tie bija kādi 4 – 5 vārdi, kuri nepārtraukti atkārtojās. ‘Ā, tev laikam nav laika, labi, parunāsim vēlāk’ atskārta bubinātājs, taču atkal aizsvilās un turpināja konstatēt notiekošo. Pēc tam sekoja zvans vēl kādam. Un vēl viena došanās pie šofera ar draudiem un sašutumu.

Brauciens bija garš, bet viss kādreiz beidzas un arī brauciens beidzās. Izbraukuši caur Bronksu, pārbraucām tiltu uz Jersey City citā štatā – Ņūdžersijā, izmetām līkumu un no dienvidiem šķērsojot vēl vienu tiltu iebraucām atpakaļ Ņujorkas štatāManhetenā. Tikuši laukā no autobusa konstatējām, ka lai arī bubinātājvīrs atkal runā ar šoferi, tomēr sist netaisās, bet stāsta, ka viņš saprot, ka šoferis darīja savu darbu un viņš to darīja patiešām labi. Nolēmuši, ka šoferim briesmas vairāk nedraud, devāmies sākumā – kur acis rāda, pēc tam nedaudz koriģējām maršrutu, pa ceļam kādā iestādē pa skatlogu redzējām mūsu bubinātājvīru un Regitai likās, ka viņš raud. Nav tiesa gan, viņš neraudāja.

Metro nopirkām brīvbiļeti uz 7 dienām, kaut gan mēs šeit būsim tikai nepilnas četras dienas ieskaitot šodienu. Bija jau vēls, tāpēc nolēmām atlikt Ņujorkas skatīšanos uz nākamajām dienām. Līdz vienpadsmitiem bija jāiečekojas dzīvoklī. Ar zināmu piepūli un pārsēšanos atradām metro uz prāmi uz Staten island, kur ir mūsu dzīvoklis, tad skrējām nezin kur pēc kāda spāņa aicinājuma un pamudinājuma, ka tas ir pēdējais prāmis, taču nomaldījāmies.

Beigās uz prāmi tikām, izrādījās, ka galīgi ne pēdējais, toties bezmaksas un iet garām slavenākajam pop-piemineklim cilvēces vēsturē un atiet katru pusstundu.

Neskatoties uz to, ka nokavējām, uz prāmja satikām arī mūsu spāni, kuru pazaudējām apmaldoties. No prāmja vērojām Ņujorkas un Džersijas naksnīgos skailainus ar debesskrāpjiem un gaismiņām, un izgaismoto stetjū of libertī (daudzi nosaukumi tiek un turpmāk tiks doti tā, kā to saka vietējie, jo tā darīja baltimigranti, kuri nonāca šeit četrdesmitajos gados, man tas liekas debili un mīļi tāpēc šo tradīciju saglabāju).

Prāmim sekoja garš brauciens ar vilcienu un tam, savukārt, pusstundas gājiens kājām (šai pasaules daļā to neuzskata par walkable distance – ejamu attālumu). Gala beigās nonācām mājās mīļajās mājās kuras… izrādījās pagrabs. Ar cietu dīvānu. Tarakāniem, simtkājiem, putekļu kamoliem un citiem jaukumiem. Nu, neko darīt. Lai arī ne īpaši sanitārs un jādzīvo kopā ar saimniekiem, un atrodas divu stundu brauciena attālumā no Manhetenas, tomēr salīdzinoši lēts dzīvoklis Ņujorkā. Izdzīvosim, arī ne tādos apstākļos ir sanācis dzīvot.

 

18.08.2018 (sestdiena) – Trīs muzeju diena: Museum of Modern ART (MoMA), Metropolitan Museum of Art (The MET) un Guggenheim Art Museum

No rīta devāmies uz Manhetenu.

Museom of Modern Art

Pirmais – prioritārais un muzejs ar laikus iegādātajā biļetē ierakstītu apmeklējuma datumu – MoMA – Modernās Mākslsas Muzejs.

Ceļš no mūsu naktsmītnes līdz taimskvēram aizņēma 2 stundas. Taimskvērs izrādījās tieši tik garlaicīgs, kā Piccadilly Circus Londonā, tieši, kā teica Inga un kā pats paredzēju, kaut gan Regitai, šķiet, patika.

Un turpat pavisam blakus jau arī bija MoMA.

Es dzīvoju ar pārliecību, ka šis ir visgalvenākais no galvenajiem ASV mākslas muzejiem.

Un, izskatās, ka šādi domāju ne tikai es, bet arī visi tūkstoši ķīniešu, japāņu, krievu, itāļu, franču, un tā tālāk un joprojām, tūristu.

Pirmoreiz biju muzejā, kur baudīt mākslu bija visai apgrūtinoši tieši tāpēc, ka līdz katram darbam nācās lauzties cauri cilvēku sienai.

Tādu biju līdz šim pieredzējis divreiz, bet tikai ar atsevišķiem darbiem – ar Nakts sardzi un ar Zvaigžņoto nakti, kad tā bija atvesta uz Van Goga muzeju. Šeit pūlis bija pie katra darba.

Nu, to gan arī var saprast, nepazīstamu (vismaz man) darbu šeit gandrīz nebija. Visi vis-vis…

Mēs sākām ar piekto stāvu (jo sieviete, ar kuru braucām liftā uzspieda piekto stāvu) un jau izejot laukā no lifta pirmā doma bija ‘Dievs, šeit taču ir viss’.

Piektais stāvs bija deviņpadsmitā gadsimta beigas un divdesmitā gadsimta sākums.

Būtībā, viss interesantais bija šeit un tad vēl kaut kur vienā no pārējiem stāviem bija visi Rotko, Polloki, Vorholi, Baskjā, Klē, un draugi.

Jau pēc pusstundas, kad sapratām, ka patiesībā muzejs, salīdzinoši, ir pavisam neliels, radās nākamā doma ‘un tas ir viss?’.

Regita definēja lakoniskāk – muzejs ir kompakts un koncentrēts.

Nu, jā, šeit pat kājas nenogurst, vienīgi saasinās manas hroniskās mizantropijas lēkmes un te nu tās galīgi nekupējas ar mākslu.

Bet no MoMA’s devāmies uz Metropoles Mākslas Muzeju un uz to bija jāiet caur Cenrtālparku. Mizantropijas lēkme pārgāja, kā nebijusi. Mežs pilsētā.

Kopš manas pirmās viesošanās Spānijā daudzus gadus atpakaļ es joprojām nesaprotu, kāpēc Latvijā līdz šim nav izveidojusies parku tradīcija.

Ok, mums ir pāris parki Rīgā – ļoti jauki. Maz, bet vismaz kaut kas. Rēzeknē nav neviena parka un tas mani sāpina. Mēs ceļam drausmīgas, bezgaumīgas, kā rētas pilsētas sejā, komercēkas, kosmiskas sabiedriskās celtnes, bet tai pašā laikā neviens nedomā par to, ka cilvēkiem ne tikai vajag elpot, bet arī vietu, kur vakarā vai brīvdienās iziet pasēdēt vai kā citādi jauki ģimenes un draugu kompānijā pavadīt laiku. Labi, es aizrāvos, tūlīt vēl sākšu par Festivālu parku rakstīt, ko domāju.

Centrālparks ir ļoti jauka vieta. Universitātes laikā mums bija fakultāte Anniņmuižas bulvārī un mēs periodiski gājām uz Botānisko dārzu vai turpat esošo mežiņu, kad iekrita logi. Un tur varēja elpot ar pilnu krūti un arī aizbēgt no pilsētas trokšņa. Centrālparks arī ir šāda vieta.

Vienīgais, kas mulsina, ka aiz kokiem slejas debesskrāpji. Kādreiz līdzīgu sajūtu izbaudīju bija Maskavas zoodārzā.

Metropolitan Museum of Art

Metropoles muzejs izrādījās… LIELS. Atskaitot divus no lielajiem Eiropas mākslas muzejiem – Luvru un Ermitāžu, esmu bijis teju visos pārējos lielajos. Un šis bija lielākais muzejs, kādā jebkad esmu bijis.

Pilnīgi pieļauju, ka Luvra ir tik pat liela vai lielāka, bet tāpēc es arī esmu to ieplānojis tikai gadījumā, ja braukšu uz Parīzi speciāli uz muzejiem, lai Luvrai var veltīt pāris dienas.

Mēs bijām nopirkuši biļetes onlainā, bet muzejā biļetes mums neviens neprasīja, tāpēc iegājām tāpat nedaudz sašutuši par samaksātajiem 37 dolāriem, kurus, izskatās, varēja nemaksāt.

Sākās viss, kā jau ierasts, ar ēģiptiešiem, mezopotāmiešiem, romiešiem un grieķiem. Sākām skatīties un tad sapratām, ka tas nav izdarāms. Zāles vilkās viena pēc otras un viena par otru garākas.

Uzmetu skatienu kartei un sapratu, ka lai arī esam šeit labu laiku, mēs esam tepat pie pašas ieejas un nekur tālu neesam tikuši. Nolēmām, ka sākumā skatāmies moderno mākslu un tad, ja paliek laiks, vēl kaut ko.

Modernā māksla bija nelielā kaktiņā pirmajā stāvā un nedaudz vairāk otrajā, bet uz kopējā fona tie varēja būt padsmit procenti.

Un… šeit, tāpat, kā MoMĀ, arī bija viss. Un navigācija bija vissliktākā, kāda vien piedzīvota mākslas muzejos. Mums jau radās doma, ka jāņem marķieris un kartē jāsvītro laukā zāles, kurās esam bijuši un tad jāmēģina atrast neizsvītrotās.

Kad bija izstaigāts viss interesējošais, kas bija absolūti fantastiski/lieliski, nolēmām atlikušajā laikā apskatīt arī vecos eiropiešus.

Nolemt bija vieglāk, kā izdarīt. Vairākkārt vaicājot virzienu sargiem mums aizņēma gandrīz stundu, lai atrastu viduslaikus un baroka laika eiropiešus.

Interesants incidents notika, kad Regitai bija jāizdzer zāles un mēs atgriezāmies garderobē pēc zālēm. Un izrādījās, ka atpakaļ ekspozīciju daļā var tikt tikai ar biļetēm.

Mums pajautāja biļetes, es atbildēju, ka mēs burtiski uz 2 minūtēm tikai bijām izgājuši, lai izdzertu zāles un biļešu mums pie rokas nav. Uz ko sieviete noreaģēja, ‘ahā, redz, kur jūsu biļete’ rādot uz Regitas kāju.

Pie kājas bija pielipusi uzlīme. No kurienes viņa šeit uzradās, mēs tā arī nesapratām. Un tikko attapāmies laukā no dāmas redzesloka gribējām to apskatīt tuvāk, tā pazuda tāpat, kā uzradās. Mistika. Bet mums ir vēl viens muzeja apmeklējums, jo biļetes iztērējuši neesam.

Pēc milzīgās mākslas koncentrācijas un estētiskajiem iespaidiem kuņģī bija vakuums, kas prasīja piepildījumu.

Paņēmām ielu ēdienu, kuru arī notiesājām tepat Centrāparkā.

Porcijas izrādījās milzīgas un ēdiens garšīgs.

Man bija rīsi ar aitas gaļu, Regitai ar vistu.

Guggenheim museum

Šodien Gūgenheima mākslas muzejā bija ieeja par brīvi izvēlētu cenu.

Normāli ieeja maksā $25, tāpēc tautas bija daudz. Rinda stiepās labus trīssimt vai pat vairāk metrus apvijot teju puskvartālu. Tomēr neskatoties uz to, ka iešana līdz rindas galam nogurdināja un lika uzdot jautājumu – vai tiešām mēs paspēsim to izstāvēt līdz muzeja darba laika beigām, tālāk viss bija ātri. Rindu izstāvējām aptuveni pusstundā. Tautas iekšā, protams, bija daudz, bet ne tik daudz, kā MoMĀ. Samaksājām pa dolāram un bijām iekšā.

Jāatzīst, ka ja samaksātu pilnu maksu, nebūtu īpaši priecīgi, jo kolekcija izrādījās visai vāja, ja salīdzina ar diviem iepriekšējiem muzejiem.

Bija ļoti daudz Džakometi (šķiet, mainīgā ekspozīcija), kas iepriecināja Regitu, jo viņai ļoti patīk viņa cilvēciņi. Un vēl bija viena vai divas visai drausmīgas ķīniešu laikmetīgās izstādes. Kaut kā īpaši neiedvesmoja slavenais Ņujorkas Gugenheims. Bet, iespējams, ka būtu bijis citādāk, ja tas būtu bijis mūsu pirmais muzejs tai dienā.

No Gugenheima devāmies uz māju pusi ar domu, ka mājās šodien būsim laicīgi. Tomēr 2 stundas ceļā paņēma savu un mājās jau tāpat nokļuvām pēc deviņiem.

Abi pastrādājām, jo pirmdien un otrdien nebūsim darbā, rezervēju naktsmītnes Filadelfijā un transportus uz Vilmingtonu pirmdien un no Filadelfijas uz Bostonu otrdien un devāmies gulēt.

 

19.08.2018 (svētdiena) – Kā tad šai Jaunajā Jorkā dzīvo cilvēki?: Braiton bīča, Bruklina un Hārlema

Staten Island

Mēs dzīvojām, kā saimnieks teica ‘in walkable distance‘ no jūras. ‘Walkable distance‘ ir attālums, kuru vidējs amerikānis var noiet bez īpašas aizdusas.

Jāatzīst, ka staigāt viņiem sanāk daudz un dikti, jo, kaut vai, lai nonāktu no vietas, kur pieparkota mašīna līdz lielveikalam, jāveic nereti visai krietns attālums, par attālumiem lielveikalos un molos nemaz nerunājot.

Stacijā vilciens vai metro parasti pietur tālākajā galā, atkal jāiet daudz un dikti.

Bet tāpat bez iemesla, šķiet, amerikāņi nemīl iet un ja ir iespēja braukt, tad kājām iet ir muļķīgi. ‘Uber šeit maksās tikai kādus 15 dolārus’ saka personāžs pie kura mēs īrējam istabu par 29 dolāriem par nakti.

Naudu šeit, nudien, skaita ļoti dīvaini.

Dzīvojot tik tuvu jūrai to neapmeklēt būtu noziegums, tāpēc nolēmām no rīta sākumā aiziet uz pludmali.

Izrādījās tiešām pavisam tuvu.

Un patiešām pludmale. Kā jau viss tur, kur tūristu ir mazāks – aizaugusi un piemēslota.

Bet aiz tās jūra.

Dzīvojot ASV es beidzot sāku saprast, kāpēc šeit ir tik daudz postapokaliptisku sižetu un kur autori smeļas iedvesmu.

Pēc postapokalpitiskām ainavām šeit patiešām nav tālu jāiet.

Steiten ailenda ir viens no lieliskiem piemēriem.

Брайтон бич

Mani bez muzejiem Ņujorkā interesēja divas vietas – Braiton bīča un Hārlema. Tad nu šīs un vēl citas interesantas vietas nolēmām apmeklēt šai brīvajā svētdienā.

Uz Braitonbīču braucām ilgi un nokļuvām tur jau pēc pusdienām. Jau labu laiku pirms gala pieturas bija skaidrs, ka tas ir tieši meklētais galapunkts. Braiton bīču kopš Otrā pasaules kara sāka apdzīvot krievu ebreji. To skaits arvien pieauga un deviņdesmitajos gados sākās vēl lielāks krievu imigrantu vilnis, kā rezultātā šī Koniailendas daļa kļuva teju pilnībā krievvalodīga. Krievvalodīgo vidē šī vieta pazīstama arī kā Mazā Odesa.

Izkāpjot no vilciena pirmā sajūta ir kā kādā antiutopiskā čainataunā. Virs galvas milzīgs metāla konstrukciju tilts, gar ielas malām abās pusēs stiepjas divu – trīs stāvu veikalu rindas ar drausmīgām gaismas reklāmām visās varavīksnes krāsās pareizākā un ne tik pareizā krievu, angļu un vēl kaut kādās valodās. Tomēr vairāk krievu. Un tas ir tas, kas mūs šeit interesē. Kāpēc man tik ļoti gribējās redzēt Mazo Odesu?

Ļoti vienkārši – gan amerikāņiem, gan krieviem (abos gadījumos nedomāju cilvēkus, bet gan lēmumpieņēmējus) galvā un pilsētvidē ir pilnīgs haoss (protams, skatoties no mana zvanu torņa tā izskatās). Un lai arī šis haoss ir visai līdzīgs, tomēr abām pusēm otras puses haoss ir kā dadzis acī. Es šeit gaidīju kultūru sadursmi – amerikanizētos krievus, kuri cenšas nepieņemt vienu amerikas dzīves pusi un pieņemt citu.

Nevar teikt, ka es kļūdījos. Ne gluži. Es redzēju to, ko gaidīju redzēt. Taču ar atrunām. Pirmkārt, amerikanizētie krievi šeit ir dažādi, vienkāršības labad varam apzīmēt ar ‘amerikāņi’ un ‘tovarišči‘ (no vārda товарищ). Pirmie dzīvo ASV jau ne pirmajā paaudzē un ir saauguši ar kultūru katlu un labākajā gadījumā spēj runāt lauzītā krievu mēlē. Nav interesanti, šādus mēs redzam visur ASV – katrs, kurš piedzimis vai vismaz audzis ASV, ja vien nav bijis kaut kādā ‘kultūras čaulā’ ir tipisks piemērs – neatkarīgi – krievs, itālis, īrs, latvietis, irānis vai ķīnietis. Ar pēdējiem diviem ir nedaudz sarežģītāk, bet tendence saglabājas. Otrais variants – tovarišči, interesantāks. Nu, kā interesantāks? Mums, kas ir saskārušies ar Padomju realitāti, tas bieži vien ir ne vien neinteresanti, bet pat skumji un dažviet – pretīgi. Bet tas varētu būt interesanti novērotājam no malas. Man tas ir interesanti, jo pie mums to redzēt nevar. Un pat Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā tas jau ir kļuvis par retumu.

Kad deviņdesmitajos gados atvērās robežas, Latvijā ieplūda visai daudz latviešu izcelsmes kanādiešu, amerikāņu, austrāliešu un citu cittautiešu, kuri paši vai viņu vecāki vai vecvecāki bija emigrējuši no Latvijas laika posmā no Pirmā līdz Otrajam pasaules kariem. Latviešu valoda, kad viņi izbrauca, bija vēl pavisam jauna un svaiga, kopš tiem laikiem ne tikai parādījās daudz jaunu vārdu un jēdzienu, nerunājot par valodas lietojuma paterniem kopumā, mainījās arī gramatika. Tad nu šie sen-latvieši atbrauca uz sentēvu dzimteni un runāja mums dažkārt nesaprotamā un visai smieklīgā latviešu valodā. Un iemesls bija ne tikai akcents vai sajaukšanās ar angļu vai citām valodām.

Galvenais iemesls bija tas, ka šie cilvēki bija iesaldējuši valodu un tradīcijas. Viņi aizbrauca un saglabāja ‘latvisko’, kāds tas bija tolaik. Protams, ka tas krietni transformējās laika gaitā un arī vietējā kultūra to veicināja, bet šie cilvēki kā laika kapsulā atveda mums to, ko līdz šim mēs varējām vērot vien pirmās republikas laika video hronikās. Nu, nelaime bija tā, ka daži no tiem ar savu, laikmetam arhaisko, valodu un kultūru, nonāca valsts iestādēs, tai skaitā arī valsts valodas komisijā, kā arī medijos, kā rezultātā sanāca visai interesants eksperiments ar valodu un tās attīstībā sākās progresīvs regress vai kas tamlīdzīgs. Visai dīvaina padarīšana, bet es neesmu lingvists, tāpēc kompetenti par to runāt nevaru. Šobrīd, šķiet, vai nu esam pieraduši, vai arī šis latviešu tautas latviskošanas vilnis ir recesijā.

Par ko vispār ir stāsts? Pat ja mēs neesam saskārušies ar hārdkorajiem septiņdesmito, astoņdesmito vai vismaz deviņdesmito gadu krieviem, mēs noteikti esam redzējuši tā laika PSRS uzņemtās filmas. Padomiskums kino dīvainā kārtā, parasti ir pasniegts ar lielu sarkasma devu un paspilgtinot īpašības. Tad nu lūk, lai arī parodizēti kino, tomēr šādi cilvēki un uzvedības paterni ir novēroti arī dzīvē. Un Padomju cilvēki aizbraucot projām no savas ierastās vides Padomiskumu atveda līdzi un iesaldēja. Un tas ir fenomenāls skats. Uz ielas krievus (ar krieviem es šeit domāju jebkuras bijušās Padomju savienības tautības) var atpazīt ar aizvērtām acīm un aizspiestām ausīm. Viņi ir atveduši līdzi un saglabājuši visu, kas mūsu (lasīt: manā) uztverē saistās ar Padomju cilvēku.

Braucot metro man priekšā sēdēja jauna simpātiska meitene. Un es centos analizēt pēc kādām iezīmēm es uzreiz sapratu, ka viņa ir krieviete. Kad viņai piezvanīja telefons, mans pieņēmums apstiprinājās, bet tomēr, es to sapratu momentā viņu ieraugot. Sejas vaibsti nebija tipiski krieviskie, tik pat labi varēja būt zviedriete, latviete vai austriete. Bet laikam jau nodeva pūderkrēma kārta, spilgtā lūpukrāsa, rotaslietas un apģērbs. Amerikā cilvēki nepievērš tik lielu uzmanību savam izskatam. Jā, filmās mēs redzam amerikāņu meitenes, kurām pēc diviem gadiem džungļos joprojām ir ieveidoti mati, tas, vismaz pēc maniem novērojumiem austrumu krastā, neatbilst patiesībai.

Amerikāņi un amerikānietes, praktiski neatkarīgi no izcelsmes, ir visai pieticīgi apģērba un kosmētikas izvēlē. Varētu teikt, ka neuzposušies, bet sakopti. Izņēmums ir ‘iešana laukā’ piektdienu, sestdienu vakaros un uz darbu, kur darbs paredz darbu ar klientiem. Tad ir lūpukrāsa un stingrs kostīms. Vīriešus kaklasaitēs var redzēt, bet ne īpaši bieži un pārsvarā viņi izskatās (uz uzvedas), kā nekustamo īpašumu mākleri. Krievus nodod sekošana modei un savai iekšējai grupas izpratnei par to, kas ir pieņemami un kas nav.

Es īpaši nepievēršu uzmanību mašīnām, bet ASV esmu redzējis ļoti maz Leksusus un vēl mazāk BMW. Tad nu lūk, ar šīm markām ir pilna Braiton bīča. Leksuss un X5 ir krievu statusa rādītājs, un šeit mēs tos redzam pārpārēm. Bentlijus neredz, jo, acīmredzot, tie, kas ir nopelnījuši pietiekoši naudas Bentlijam, vairāk nedzīvo Braiton bīčā.

Kopumā Braiton bīča atgādina vienu lielu geto. Tikai nelaimīgo žīdu vai nēģeru vietā mēs redzam nelaimīgus krievus. Nu, nav teikts, ka viņi ir nelaimīgi, bet īstam Padomju pilsonim ir jābūt vai vismaz jāizskatās neapmierinātam. Atcerieties šīs rindas no nemirstīgā priekšlaicīgi aizsaulē aizgājušā Jerofejeva:

Все на свете должно происходить медленно и неправильно, чтобы не сумел загородиться человек, чтобы человек был грустен и растерян.

un

Зато у моего народа - какие глаза! Они постоянно навыкате, но никакого напряжения в них. Полное отсутствие всякого смысла - но зато какая мощь! (Какая духовная мощь!) Эти глаза не продадут. Ничего не продадут и ничего не купят. Чтобы не случилось с моей страной, во дни сомнений, во дни тягостных раздумий, в годину любых испытаний и бедствий - эти глаза не сморгнут. Им все божья роса...

Stāsts ir par praktiski izmirušu cilvēku sugu, bet šeit, kā rezervācijā mēs varam iepazīties ar pēdējiem brīvībā izdzīvojušajiem eksemplāriem. Mazais etnogrāfiņš manī lēkāja no sajūsmas.

Izkāpuši no metro pagājāmies gar veikalu rindu un iegājām kādā ‘universālveikalā’, kas bija krustojums starp mūsdienu mūsu supermārketu ar šaurajām plauktu ailēm un Padomju laika gastronomu.

Tas bija pilns ar cilvēkiem tā, ka bija grūti izspraukties starp plauktiem un cilvēki stāvēja rindā pie kasēm.

Produkti gan, ar nelieliem izņēmumiem, bija vietējie – amerikāņu. Bet gatavie gan bija tipiska Padomju virtuve.

Šāda veida veikalus mēs vēl redzējām vairākus. Pie kādas pīrādziņu tirgotavas novērojām ainu, sieviete piegājusi un jautā kaut ko pārdevējai uz ko saņem atbildi:

– Что? Машрумс? Не, нет такого.

Dodoties tālāk mēs izgājām no krievu veikalu rajona un nonācām jauktajā – meksikāņu, irāņu rajonā. Nedaudz to apstaigājuši atgriezāmies pie metro stacijas, lai sameklētu kaut ko ēdamu. Regita gribēja pelmeņus, bet tos mums atrast neizdevās, tomēr tikām pie ēdnīcas kotletēm, kartupeļiem ar aknām, tvorožņikiem un plānajām pankūkām. Un pie prāvas bļodas ar gandrīz pareizi garšojošu krējumu.

Piepildījuši kuņģi ar padomju virtuvi devāmies līdz jūrai.

Nonācām uz tā saucamā boardwalk, krieviski viņu šeit raksta un sauc kā бордволк, koka trotuārs virs pludmales smiltīm.

Šeit bija krievu dāmu vārdos nosaukti pludmales restorāni, kuros kopti puikas mūs smukā amerikāņu mēlē aicināja iekšā (gastronomos un veikalos tauta neiespringa uz angļu valodu un automātiski ar visiem runāja krieviski vai slikti krieviski), kad atteicāmies, aiz muguras rupji lamājās krieviski.

Nepārdomāti vietā ar šādu krievu īpatsvaru, taču tik sirsnīgi un ‘по нашему‘.

Apstaigājuši līkumu, konstatējuši, ka šeit ir arī kaut kas, kā dēļ vecīši varētu gribēt palikt ASV, nevis atgriezties Krievijā – dienas aprūpes centri, devāmies uz metro un braucām tālāk uz Koniailendas atrakciju centru.

Coney Island

Izkāpām no metro un tikām ierauti karuseļu virpulī. Nu, patiesībā jau nekādā virpulī mūs neviens nerāva, bet atrakciju šeit bija daudz.

Mani šī vieta interesēja tikai un vienīgi tāpēc, ka tieši pirms pāris dienām lasīju stāstu ziloni, kuru pirms 100 gadiem šeit nosita ar elektrību par prieku publikai un viņš pēc tam esot spokojies. Tā kā mēs tepat vien bijām, nolēmām apskatīt slaveno Konīailendu.

Topsijas paliekas neatradām, turklāt, abiem telefoniem pazuda zona un internets. Apskatījām cenas uz jautrajiem kalniņiem un citām atrakcijām un devāmies uz rajonu, kas saucas Dumbo. Arī kaut kas izklausās pēc ziloņiem, vai ne?

Dumbo

Dumbo ir tūristu iemīļots rajons, kaut gan braucot uz turieni mēs to nezinājām.

Sākumā mēs ieraudzījām tūristu pūļus un tikai tad iemeslu, kāpēc tas ir populārs tūristu rajons.

Izrādījās, ka tieši uz šejieni no Manhetenas ved slavenais Bruklinas tilts un no šejienes paveras lielisks skats uz abiem – gan Bruklinas, gan Manhetenas, tiltiem, kā arī uz Manhetenas debesskrāpju rindām.

Nedaudz pastaigājuši apkārt devāmies uz Bruklinas tiltu.

Devāmies tam pāri ciešu tūristu pūļu ieskauti un nepārtraukti signalizējošu velosipēdistu pavadībā.

Jau nonākuši Manhetenā aizgājām līdz Empire state building.

Tur sēdāmies metro, lai sākoties krēslai būtu citā ievērojamā Ņujorkas rajonā – Hārlemā.

Harlem

Hārlemu 1658. gadā dibināja holandieši un nosauca par godu ta-da-dā… Hārlemai. Holandieši drīz vien beidzās, bet sākot ar 1920tajiem gadiem iedzīvotāji sāka melnēt līdz Hārlema nekļuva pilnīgi melna, kāda tā ir joprojām.

Lielās depresijas laikā šeit bija ārkārtīgi augsts nabadzības un noziedzības līmenis, bet arī tas pārgāja un Hārlema kļuva par galveno afroamerikāņu biznesa centru un… nēģeru īpatsvars sāka strauji sarukt.

  1. gadā tikai 40% no Hārlemas iedzīvotājiem esot bijuši melnie. Mums paveicās nonākt rajonā, kur mēs redzējām tikai dažus baltos un tie, viennozīmīgi, nebija vietējie.

Luiss Armstrongs, Djūks Elingtons, Billija Holideja, Normans Rokvels, Mobijs, Selindžers, Nina Simona, Dina Vašingtone un daudzi citi pazīstami mūziķi, mākslinieki, rakstnieki un citas kultūras personas ir dzimušas vai dzīvojušas Hārlemā.

Skaidrs, ka šis, neskatoties uz ne īpaši priecīgajiem sociālajiem apstākļiem, jo, neskatoties uz visu, Hārlema tomēr bija sava veida geto, šis bija milzīgs kultūras katls, kurš radīja un pievilka talantus.

Kā jau minēju, mēs nonācām ne-baltajā Hārlemas daļā un ar to es saprotu – pavisam melnu. Jau izejot no metro mēs sajutāmies tā, kā nēģerzēns varētu justies Rēzeknes centrāltirgū. Mēs bijām uzkrītoši balti.

Krēsloja un vietējie iedzīvotāji kļuva neuzkrītošāki un arvien vairāk saplūda ar ēnām, bet mēs – gaišās drēbēs, gaišiem matiem un sejām šeit bijām kā sofītu gaismās. Drīz vien iznācām vietā, kur noslēdzās kāds afrikāņu pasākums. Šeit bija tautas masas un neviena baltā. Turklāt, šeit bija stereotipiskie reperi ar milzīgiem suņiem un zelta ķēdēm, un kad es vienus šādus nobildēju, izskatījās, ka šeit mēs arī nomirsim.

Blakus stāvēja bariņš policistu, bet pavisam nebija sajūtas, ka ja kaut kas sāksies, viņi iejauksies.

Bet kopumā ļoti jauki. Mēs nostaigājām pa Hārlemu līdz tumsai, kad vietējos jau varēja redzēt tikai pēc kustības vai arī tad, ja tie stāvēja tieši zem lukturiem.

Cilvēki mierīgi, patīkami. Nevienu džeza klubu mēs neatradām, taču dažās mašīnās džezu dzirdējām klausāmies un repu ne īpaši biežāk dzirdējām, kā mājās – Bostonā, kur melno ir pavisam maz.

Vienā brīdī tieši blakus uzzīmējās impozanti tērpies indivīds ar milzīgu skaļruni uz pleca, no kura pa visu ielu auroja regejs.

Ne drausmīga popsa vai reps, bet regejs. Silti un mājīgi.

No Hārlemas devāmies mājup.

Rīt dodamies uz Vilmingtonu un Filadelfiju.

20.08.2018 (pirmdiena) – autoosta, sāpes un vilšanās

Laukā lija un laiks bija pretīgs. Braucot uz autoostu mēs aizbraucām uz Taimskvēru un no turienes devāmies uz autoostu, no kurienes mums vienpadsmitos bija autobuss uz Vilmingtonu. Pirms autobusa iegājām Burger Kingā, lai nelēti un ne īpaši garšīgi paēstu brokastis. Kad ieradāmies pie mūsu geita, tur stāvēja milzīga rinda, kuriem solīja padot autobusu, kuram bija jābūt pirms divām stundām. Mūsējam bija jābūt pēc desmit minūtēm. Radās nelāgas aizdomas.

Pēc divdesmit minūtēm autobusa nebija. Arī pēc stundas autobusa nebija. Cilvēki bija nemierīgi, bet neko darīt, jāgaida. Beigās tomēr atnāca darbinieks, kurš paziņoja, ka ir pazudis šoferis un viņi meklējot citu, tāpēc nevar zināt, kad būs autobuss. Paskatoties pulkstenī un mazliet parēķinot sapratu, ka jēgas braukt uz Vilmingtonu mums vairāk īsti nav. Būsim tur vēlu, muzejs gan jau būs ciet, turklāt, izrādījās, ka muzejs šodien vispār nestrādā. Uz Filadelfiju braukt arī vairāk negribējās. Kaut gan mums bija rezervēts dzīvoklis Filadelfijā un autobuss no Filadelfijas uz Bostonu.

Nostāvējām vairāk par pusstundu rindā uz atbalsta galdu ne īpaši veiksmīgajiem braucējiem, kur mūs pieņēma patīkama un izpalīdzīga darbiniece, kura noorganizēja biļešu maiņu uz autobusu trijos, kas bija visai veiksmīgs risinājums priekš mums, un arī krietni dārgāks par Vilmingtonas autobusu, kā arī apsolīja nokārtot naudas atgriešanu par Filadelfijas reisu. Nez, vai naudu saņemsim, bet ja saņemsim, tad zaudējām tikai daļu no summas, kas bija samaksāta par Filadelfijas dzīvokli.

Pēc astoņiem jau bijām Bostonā un bija sajūta, ka esi nonācis mājās. Pēc Ņujorkas nekārtības un haosa un cilvēku pūļiem pēkšņi viss likās tik vienkārši un saprotami, maz cilvēku un ļoti skaidrs metro, kaut gan pirmajās dienās es lamājos, ka drausmīgāka metro navigācija ir tikai Lisabonā. Nākamajā dienā varējām mierīgi pievērsties darbiem, ceļojums beidzās ātrāk, kā paredzēts, bet bija kaut kāds savāds apmierinājums par to, ka tas ir beidzies.

Un jā, nevar teikt, ka mums nepatika Ņujorka. Patika… kaut cik. Bet atgriezties tur kādu, iespējams, samērā ilgu laiku, negribēsies.

Ir ko piebilst: