ASV novērojumi: Kultūra (06.08.-24.09.2018)

Nav vajadzīgi 20 gadi un pat divi mēneši, kuri bija mūsu rīcībā, nav vajadzīgi, lai pamanītu dīvainības, kuras ir radījusi amerikāņu kultūra. Ir daudz labu lietu, bet vēl vairāk, vismaz eiropieša acīm, ir dīvainību. Un ir lietas, kuras vienkārši nav aptveramas un šķiet absurdas, sirreālas un parodiskas.

Ameriku dēvē par kultūru katlu uz kuru cilvēki no visas pasaules tiecas ar mērķi uzlabot savu financiālo stāvokli un dzīves apstākļus. Sintētiski radīta kultūra uz puritāņu morāles bāzes, attīstījusies pēdējo 400 gadu laikā sajaucoties ar milzumdaudz citām kultūrām, valodām, vērtību sistēmām, u.c..

Patriotisms

Runājot par ASV iedzīvotāju kultūru, pirmās divas lietas, kas nāk prātā, ir amerikāņu patriotiskums un amerikāņu kultūru sajaukums. Tātad, ņemot vērā, ka tādā stingrā vārda nozīmē par amerikāņiem sevi it kā varētu saukt tikai vietējo indiāņu pēcteči, kuru senči šeit ir dzīvojuši gadu tūkstošiem, ASV tas ir nedaudz citādāk. Amerikānis ir tas, kuram ir Green card jeb pilsonība. Dažreiz runājot ar cilvēkiem un jautājot, kas viņi ir pēc tautības, viņi saka, ka ir īri, spāņi, angļi, itāļi, meksikāņi, ķīnieši vai krustojumi, tai pašā laikā, viņi visi sevi uzskata par amerikāņiem.

Šī mīlīgā rotonda atrodas Salemā. Tā ir patriotiska, uzcelta par godu jau neatceros kādam svarīgam patriotiskam notikumam… un tajā dzīvo bomži…

Tātad, ‘amerikānis’ nav tautība, ‘amerikānis’ ir piederība valstij. Kad nav runa par tautību, viņi visi sevi sauc par amerikāņiem. Ja es esmu šīs valsts pilsonis, es esmu amerikānis. Tas paredz, ka es dzīvoju pēc ASV konstitūcijas un man ir pienākumi un galvenais – tiesības. Un šo pozīciju sanāk novērot visai bieži. Amerikāņiem ļoti patīk runāt par savām tiesībām.

Mēs visi esam dzirdējuši ‘Brīva Latvija – ko gribu, to daru’ no pusaudžiem, kam aizrāda par smēķēšanu kāpņu telpā, spļaušanu uz ielas vai skaļu mūzikas klausīšanos. No amerikāņiem, turklāt, praktiski visu vecumu, šo tēzi sanāk dzirdēt ievērojami biežāk. Sevišķi, ja tie pieder kādai no sociālā riska grupām vai arī ir kļuvuši par amerikāņiem tikai pirmajā vai otrajā paaudzē.

Starp citu, jā, Green Card ir viena lieta, bet ja polim vai itālim ir Green Card, tas viņu, vismaz kulturāli, nepadara par amerikāni. Viņš turpina runāt savā valodā, svinēt savus svētkus un ēst sev pierastos ēdienus.

Grace trail Plimutā ir neliela, kilometrus divus gara taciņa, savu patriotismu var nodemonstrēt uzrakstot pateicību tēviem – pamatlicējiem par to, ka atbrauca no Anglijas, aizdzina indiāņus un nodibināja koloniju un tagad viss ir labi

Taču ar otro paaudzi jau vairāk atšķirība no pārējiem parasti īpaši nav redzama – amerikānis otrajā paaudzē jau ir 100% Amerikānis. Izņēmums šeit ir ķīnieši un latīņamerikāņi. Šīs divas grupas veido savas kopienas. Katrs ir dzirdējis par Chinatown.

Tās ir katrā lielākā pilsētā un nav tikai un vienīgi piemīlīgs tūristu apskates objekts, bet gan pilnīgi atsevišķa ekosistēma. Tie ir cilvēki, kuri dzīvo savā kultūrā, runā savā valodā, strādā un pavada brīvo laiku starp tādiem pašiem, kā viņi. Ievērojama daļa trešajā un piektajā  paaudzē dzīvojošo ķīniešu čainataunos pat nezinot angļu valodu. Ķīnieši dzīvo savā vidē, un, šķiet, apkārt notiekošais uz viņiem īpaši neattiecas. Man gan rodas ķecerīgs jautājums – kāpēc tad vispār jābrauc projām no Ķīnas, bet tas laikam nav politkorekti uzdot tādus jautājumus.

Amerikāņi ir viena no patriotiskākajām nācijām, ko esmu redzējis. Kas gan ir dīvaini, jo ‘patriotisms’ nāk no vārda ‘patria’ – tēvzeme un daļai no amerikāņu patriotiem tēvi nekādi nav saistīti ar šo zemi, bet, tas nekas, amerikāņi ir bihevioristu tauta, viņus neinteresē slēptās un neapzinātās lietas, viņus interesē uzvedība un tā ir patriotiska.

Līdz šim man likās, ka dāņi pārspēj visus ar savu karodziņu daudzumu, bet tie nav tikuši ne tuvu amerikāņiem. Šī ir valsts, kur pietiek iziet uz ielas pat vismazākapdzīvotākajā rajonā, un tev nevienu mirkli neļaus aizmirst, ka tu atrodies Amerikā. Ar karogiem nokārts ir viss, tie ir sasprausti zālājos, puķu podos, pietīti pie laternām un karājas priekšā ieejas durvīm mājās.

Visa pasaule ņirgājas par apakšbiksēm ar ASV karogu, bet tas nebūt neizsmeļ visus karoga pielietojuma veidus.

Interesanti, šādu apakšbikšu publiska iznīcināšana tiktu pielīdzināta valsts simbolikas zaimošanai un tiktu sodīta?

Mums sanāca pabūt vienā itāļu kopienas rīkotā pasākumā, kurš visai labi ilustrē augstāk teikto par patriotismu.

 

Mēs gājām no Samervilas uz Bostonu un sanāca iet caur Kembridžu, kad uz pilsētu robežas Regita pamanīja plakātu, kas vēstīja, ka tālāk pa ielu notiek itāļu festivāls.

Devāmies iekšā, tur spēlēja/dziedāja kaut kādi itāļi amerikāņu šlāgerus, tirgoja hotdogus un makaronēdienus un tur bija arī vagoniņi ar šautuvēm, kurus rāda amerikāņu filmās gadatirgos un atrakciju parkos.

Nonācām ielā, kur pulcējās tauta, kaut kur tālumā maršēja orķestris un tika nestas svēto skulptūras. No attāluma man izskatījās, ka strīpiņas, kas rotā svēto plecus, aizdomīgi atgādina dolāru zaļo krāsu.

Sākās klasiskā dienvidnieku kņada, kuru itāļi 4 paaudžu laikā nav zaudējuši. Viens orķestris aizskrien uz priekšu, svēto aiznes pa labi, minstināšanās, stumdīšanās, pēkšņi neviens nesaprot, ko darīt un kas notiek. Klasiski, šādas ainas var vērot katrā festivālā Vidusjūras zemēs. Es identisku skatu pēdējoreiz redzēju šajās Lieldienās Seviļā.

Kad svētie nāca tuvāk, kļuva pavisam interesanti. Svētie izrādījās Damiens un Kosma, trešā gadsimta arābu izcelsmes svētie, brāļi – dziednieki.

Viņi neņēma naudu par savu darbu, tāpēc ieguva iesauku (tagad latviešu valodā izgudrošu jaunu vārdu, jo Latvijā viņi nav īpaši pazīstami, bet Krievijā un vēl dažās valstīs ļoti cieņā turēti) ‘Bezsudrabnieki’ (‘silverless’, ‘Unmercenaries’, ‘бессребреники’). Kāpēc to stāstu? Jo tālāk viss kļūs daudz dīvaināk…

Tātad, festivāls norisinās par godu šiem svētajiem, kuri bija Itālijas pilsētas Gaetas patroni. Liela daļa pilsētas iedzīvotāju 1926. gadā pārcēlās uz Samervilu un Kembridžu un izveidoja savu kopienu. Un līdz šim brīdim atceras savas saknes un godina savus svētos. Interesantais šajā stāstā ir godināšanas veids.

Īsumā – mēs atbraucām, kad bija grūti, nebija naudiņas, mēs sākām cītīgi strādāt, tagad ir naudiņa, šī zeme mums deva naudiņu. Paldies svētie Kosma un Damien, Dievs svētī Ameriku.

Katrā mājā svētos nokar ar lentām, pie kurām sastiprināti dolāri, svētajiem uzliek apmetni, kurš ir klāts ar dolāriem un uz kura lieliem sarkaniem burtiem rakstīts ‘God Bless America’, pa augšējo stāvu logiem laiž garas lentas un palagus ar dolāriem. Visjaukākais bija dvīņutorņi izpildīti no dolāriem.

Pa logu izkāries viena no palagiem laidējs nokliedzās ‘God bless America, guys’. Pūlī klusums. Pa pārējiem logiem izkārušās tantes nedaudz klusāk, bet arī atkārto ‘God bless America’. Kaut kur pūlī pāris balss atskan ‘God bless America’. Vīrietis, kurš nokliedzās pirmais, izskatās samulsis. Izskatās, ka visiem korī bija jākliedz, bet reakcijas nav. Vīrietis jau dusmīgi ‘Come on, God bless America!’. Pūlī kāds atsaucas, bet tālāk klusums….

Smadzenes uzsprāga, bet Mamons palika apmierināts.

 

Runājot par patriotismu, nevar nepieminēt vēl vienu lietu, par kuru es vienmēr ļoti sašutu bijušās PSRS pilsētās un Latgales laukos – Otrā pasaules kara memoriāli.

Nu, man ir īpašas attiecības ar jebkādiem kara memoriāliem, pēc manām domām, pieminekļus var likt zinātniekiem, kultūras darbiniekiem, zinātnes vai kultūras notikumiem, man nav ne mazāko iebildumu pret reliģiska rakstura pieminekļiem, bet es absolūti nesaprotu un neatbalstu militārisma cildināšanu, kara memoriālus vai memoriālus par godu politiskiem notikumiem.

Krievu valodā ir divi jēdzieni, pirmo no kuriem īsti korekti nevar iztulkot uz latviešu valodu – ‘созидающее’ un ‘разрушающее’ – ‘radošs’ un ‘iznīcinošs’. Tad nu var atcerēties radošas lietas, bet par iznīcinošām lietām vajadzētu klusītēm stūrītī kautrēties.

Mums – latviešiem- ir raksturīgi stāstīt par to, kā mēs visu vēsturi, nabagi, esam cietuši, kā mūs uz Sibīriju veda un karos slaktēja. Krievi arī visu vēsturi cietuši ta no Napoleona, ta no Hitlera, uzvarēja karā, ‘jēj, davaj saliksim pieminekļus’. Man šķiet vienādi nepatīkami latvieši cietēji un krievi uzvarētāji un es uzskatu, ka bronza vai akmens ir tikai radošu notikumu vērta. Bet karu… aizmirst nevajag, bet nevajag uz to ieciklēties. Un karot arī nevajag. Tas ir noziegums pret cilvēcību un tie, kuri pilda pavēles ir tādi pat noziedznieki pret cilvēcību, kā tie, kuri pavēl. Un krišana karā nav labāks iemesls pieminēt kādu, kā iešana bojā ugunsgrēkā vai no plaušu vēža. Visos trīs gadījumos tā ir nāve, no kuras izvairīties nebija iespējams. Nu, par trešo gadījumu vēl var diskutēt.

Bet es atkal novirzījos no tēmas. Doma tāda, ka ASV, kā mēs jau, protams, zinām, ir ļoti pro-militāra valsts.

Bet tas, ko mēs bieži vien esam palaiduši garām, ir fakts, ka ASV ir kā nosēta ar Otrā pasaules kara memoriāliem.

Protams ir arī atsauces uz citiem kariem, ko amerikāņi karo dažādās aizjūrās, bet Otrais pasaules karš ir visbiežākais.

Ir aizgājis pat tik tālu, ka Kembridžā teju katrs krustojums ir ‘memorial square’- memoriālais skvērs.

Dažos krustojumi pat divi šādi skvēri. Un katrs no tiem ir veltīts kādam no Otrajā pasaules karā kritušajiem kareivjiem. Citās pilsētās arī ir šādi skvēri, bet ievērojami mazāk.

Protams, ka joprojām ik uz stūra tiek runāts par 11. septembri.

Tas ir visur – memoriālos, plakātos. Ņujorkā, pašsaprotami, tam ir veltīts muzejs.

Bet ne tikai militārie notikumi un tautas ciešanas ir atspoguļotas memoriālos un pieminekļos. Izskatās, ka katrs ierindas amerikānis grib redzēt savu vai sava tuvinieka vārdu iemūžinātu pilsētvidē. No vienas puses, tas nav slikti, no otras puses… dīvaini.

Viena no populārām formām, kā nest savu vārdu tautās – uzstādīt soliņu parkā vai uz ietves, ar iegravētu savu vārdu. Soliņu sponsorē tāds un tāds.

Sevišķi šis paņēmiens iemīļots politiķu starpā. Bet neaprobežojas ar soliņiem, var atrast pat veselus pieminekļus, kurus ir uzstādījis kāds veikalu tīkls.

Memoriālais tilts… un es bērnībā smējos par ‘Sniegbaltītes memoriālā cietuma’ ideju filmā Tenth Kingdom… veltīgi smējos…

Vai pat… piemineklis pašam sev.

Patiesības labā jāsaka, ka amerikāņi gan liek arī pieminekļus zinātnes atklājumiem, piemēram, Bostonā ir piemineklis narkozes atklāšanai. Bet militārā ir daudz par daudz.

 

Segregācija, amerikāņu dzīvesveids un darbs

Stāstam par segregāciju drīzāk laikam bija jābūt pie ekonomikas, taču es to vairāk redzu, kā kultūras īpatnību. Sevišķi – Amerikas kontekstā.

Sociālie slāņi

Segregācija ASV ir milzīga un atšķirība starp turīgo un mazturīgo slāni ir ievērojama. Kad es mācījos skolā ekonomikā mums deva ASV piemēru kā labo, jo, redz, tur ir neliels nabadzīgais slānis, neliels bagātais slānis un biezs vidējais slānis. Vidējais slānis ASV ir biezs. Bet neviens vairāk nesaka vidējais slānis nepieliekot klāt paskaidrojošo – ‘lower middle class’ vai ‘upper middle class’.

Zemākais un augstākais vidējais slānis. Un atšķirība starp tiem ir milzīga. Latvijā katrs, kurš strādā par minimālo algu vai pat pēdējos desmit gadus pavada bezdarbniekos vai simtlatniekos, tiek pieskaitīts zemākajam slānim, bet tai pašā laikā saņem veselu virkni sociālo garantiju, veselības aprūpi un citus pīrādziņus. ASV zemākais slānis ir sociāli visai neaizsargāts, tas nevar atļauties medicīnisko apdrošināšanu, bet bez tās medicīnas pakalpojumiem ir astronomiskas cenas. Tas pats nereti vērojams arī zemākajam vidējam slānim.

Kā uz ielas viegli atšķirt, kādam slānim pieder cilvēks? Ne pēc ādas krāsas, mēs vairāk nedzīvojam sešdesmitajos gados.  Apgalvojums, ka melnie neprot un negrib strādāt, un visi kā viens ir noziedznieki, ir tik pat patiess un pamatots, kā šāds pat apgalvojums Latvijā attiecināts uz krieviem. Arī ne pēc apģērba. Ja uz ielas redzi kādu, kas pēc Latvijas standartiem var tikt uzskatīts par labi ģērbušos, bieži vien izrādās atbraucējs no Austrumeiropas. Cilvēku ar zemāku labklājības līmeni visvieglāk ir konstatēt pēc divām pazīmēm – vidukļa apkārtmērs un uzvedība.

Veselība

ASV produkti ir salīdzinoši dārgi. Bet paēst var salīdzinoši lēti. Un te nu mēs nonākam pie problēmas, par kuru tik daudz runā – sabiedrības aptaukošanās. Lētā pārtika ir bagāta ar transtaukskābēm, salīdzinoši nekvalitatīva. Es parasti ar nicinājumu skatos uz visu, kam virsū rakstīts ‘bio’, taču šeit tas ir tas ēdiens, par kuru vismaz vari būt pārliecināts, ka tas ir kvalitatīvs. Un šis mazais uzrakstiņš pārtikas produktu var sadārdzināt divas, trīs un vairāk reizes. Mazāk nodrošinātās sabiedrības grupas nemaz nevar atļauties veselīgu pārtiku. Un pat ja var, to neizvēlas.

Dzīvesveids ir otra īpatnība, kas atšķir dažādu slāņu amerikāņus. Parasti, kad pie mums runā par mazkustīgo nabadzīgo amerikāņu dzīvesveidu, viņus mēģina aizstāvēt un tas tiek definēts maigā formā “bagātie var atļauties tērēt naudu sportiskām aktivitātēm, kamēr nabadzīgajiem jāstrādā”. Es tam nepiekrītu. Turīgie šeit strādā krietni vairāk par mazāk turīgajiem. Nabadzīgākos rajonos pastāvīgi notiek ballītes un bārbekjū un alkohola konsumēšana no papīra turzās ietītām pudelēm vai mazajām viena šota pudelītēm.

Visa gājēju celiņa garumā izmētātas šotu podelītes. Vietām ir veselas čupas. Nabadzīgākos rajonos un autobusa pieturās visai izplatīts skats.

Un turīgākus cilvēkus mēs pa to laiku redzam parkos skrienam. Te gan ir viena nianse. Fiziski laba forma un žilbinoši balts smaids ir sociālās normas veiksmīgiem cilvēkiem. Viņiem nav izvēles. Cilvēki no vidējā slāņa salīdzinoši reti smēķē un pievērš visai nopietnu uzmanību savai diētai. Kamēr cilvēkiem, kuri strādā par autobusu šoferiem vai remontstrādniekiem absolūti nav svarīgi, kā izskaties, galvenais, lai darbs ir padarīts. Laba fiziskā forma vairāk naudas neatnesīs, bet nauda, kā šķiet, ir viena no nozīmīgākajām motivācijām šai valstī.

Starp citu, lai arī ir samērā maz smēķētāju, zāles smaku var just biežāk, kā cigarešu dūmus.

Marihuānas izplatītāju reklāma uz takša.

Cilvēki īpaši neslēpjas, jo marihuāna Masačūsetsā ir legāla. Ir nonācis tiktāl, ka zāli pīpē arī koncertos un kinoseansos un tas tiek uztverts kā norma. Bet vispār, sevišķi Kembridžā, pilnīgi normāla aina ir cilvēki, kas sēž uz savas mājas lieveņa un velk savu cigareti, cigāru, vai kāsi, turklāt, cigaretes nav biežākais.

Uzvedība

Uzvedība un valoda arī nodod zemāko šķiru pārstāvjus. Ir jēdziens, kuru mēs zinām no filmām – ‘redneck’, burtiski – ‘sarkans kakls’, tātad, cilvēks, kurš daudz laika pavada saulē, fiziskā darba strādnieks. Bet jēdziena saturs ir ‘rupjš, neaudzināts, agresīvs, nekopts tēviņš, no kura labāk turēties pa gabalu, ja ir svarīga sava veselība’. It kā jau aprakstam atbilstošu cilvēku netrūkst arī pie mums, taču ir kaut kāda ar aci nemanāma īpatnība, kura atšķir tieši rednekus no mūsu ‘traktoristiem’ vai ‘urlām’. Tie ir ārkārtīgi nepatīkami cilvēki un pamanīt tos var jau pa gabalu. Bet ja šāds redneks paver muti, šaubas atkrīt momentā. Valoda sastāv no vārdiem ‘f#ck’ un ‘c#nt’ visdažādākajās formās un locījumos un neiedomājamākajās formās un galvenā ideja ir tāda, ka viss ir slikti, visi ir slikti, es alfa, jūs omegas un jūs tūlīt visi cietīsiet.

Un izglītoti un zināmā labklājībā dzīvojoši cilvēki ir pilnīgs pretstats. Ļoti patīkami, laipni, vienmēr gatavi izpalīdzēt. Cilvēki ir izglītoti un inteliģenti. Patīkami dzirdēt, kad, piemēram, mamma zinātnes muzejā piecgadīgam dēlēnam stāsta par to, kā aļģes ietekmē koraļļu krāsu, vai tētis, kas bērniem rāda zvaigznes un sauc zvaigznājus un planētas neskatoties zvaigžņu kartēs telefonā. ASV ir izveidota laba ekosistēma, kas ļauj iegūt visaptverošas un plašas zināšanas par pasauli mums apkārt, un ir ļoti atkarīgs no tā, kādam slānim piederi, vai tu akumulēsi šīs zināšanas, vai nē. No otras puses, izglītība ASV ir maksas. Ja tu nāc no labas un turīgas ģimenes, vari dabūt kredītu un pabeigt koledžu, un iegūt augstāko izglītību, pēc tam dabūt daudz maz labu darbu un pusi mūža maksāt kredītu. Šis moments ir nedaudz diskriminējošs – nabadzīgie ir nolemti būt nabadzīgi, ja vien neizdosies izcīnīt vietu zem saules ar nagiem un zobiem.

Izglītība

Interesanti, ka mums lielākoties sanāk saskarties ar cilvēkiem, kuriem apakšā ir pamatīga akadēmiskā bāze, kuri strādā vai ir strādājuši universitāšu sistēmā, institūtos, laboratorijās, u.c. Pārējie ir IT. Bet tā laikam ir mūsu pašu un arī vietas vaina. Pirmkārt, Bostona, un sevišķi – Kembridža, ir universitāšu, pētniecības un inovāciju pilsētas (kaut gan spriežot pēc infrastruktūras tam ir grūti noticēt). Otrkārt, mūsu laika pavadīšanas veidi neparedz stadionus, bārus un molus, kur var satikt normālos cilvēkus. Ja mēs ejam uz muzejiem, uz publiskajām lekcijām, braucam haikot, turklāt, Regita strādā inovāciju centrā, kurš arī ir cieši saistīts ar akadēmisko vidi, protams, ka lielākoties sanāk satikt tā saucamo ‘inteliģenci’.

Sākumā tas likās paradoksāli un jau sākām domāt, ka visi amerikāņi ir drausmīgi inteliģenti, taču vēlāk sākām dzīvot tālu no centra, braukt sabiedriskajā transportā un periodiski parādīties publiskajā telpā. Izrādījās, ka viss nav tik traki. Ir gan melnie, gan nabadzīgie, gan ē… ne tik izglītotie…

Starp citu, ASV muzeji nodarbojas tieši ar to, ar ko tiem būtu jānodarbojas. Muzeji izglīto.

Muzejos notiek dažādas izglītojošas nodarbības, mākslas muzejos, atskaitot informēšanu un lekcijām – zīmēšana, gleznošana, dzejas sacerēšana, muzicēšana, u.c.

Dabas muzejos – stāsta un rāda, kā vairojas baktērijas, kā notiek izrakumi, kā pārkameņojas kauli, u.c.

Zinātnes muzejā bezmaksas observatorija, kur var paskatīties uz Saturnu vai Marsu, u.c. interesantas lietas, nemaz nerunājot par elektro šovu, kas ir fantastisks.

 

Darbs

Amerikāņi strādā daudz. Sasodīti daudz. Darbs no deviņiem līdz sešiem šeit patiešām, šķiet, ir tikai mazkvalificētajās jomās. Visi pārējie strādā vienmēr. Brīvdienas neskaitās, atvaļinājums? Kas tas tāds?

Jāstrādā ir tik ilgi, kamēr ir izdarīts darbs un biroju ēkās daudzos logos gaisma deg arī pa nakti. Sabiedriskajā transportā parādījās reklāma ‘Working late? So do we’ – ‘Strādājat līdz vēlam? Mēs arī’ nodrošinot sabiedrisko transportu līdz trijiem naktī.

Neilgi pirms pārvākšanās uz ASV, uzņēmumu, kurā es strādāju, nopirka amerikāņi, un mani ļoti samulsināja, ka viņi rakstīja par darba jautājumiem ne tikai ārpus sava darba laika, bet arī brīvdienās.

Kad atbraucām, izrādījās, ka Regitai arī nav konkrēta darba laika. Ir it kā darba laika sākums, uz cikiem ir jābūt darbā, bet darba laika beigas nav noteiktas. Periodiski gadās, ka vēl desmitos vakarā priekšnieks prasa aizsūtīt kaut kādas atskaites vai apkopot kādus datus. Un tā šeit ir norma, kas nevienu nepārsteidz.

Pamanīju arī to, ka es, esot Latvijā, strādāju savas astoņas stundas un tad metu darbu pie malas, bet tagad es runājos ar klientiem arī krietni pēc darba laika un brīvdienās. Bet tas laikam vairāk no tā, ka šeit man nav nodalīta darba vieta no dzīves vietas. Darbs ir vienmēr, kad ir darbs.

Bet nenormētā darba laika amerikāņiem, kuri kaut ko ir sasnieguši savā karjerā, attieksme pret darbu ir tāda, it kā viņi to darītu priekš sevis vai arī atalgojums atšķirtos atkarībā no izdarītā. Šī ir viena no niansēm, kas visai disonē ar mūsu – post-Padomju domāšanu – strādājam priekš darba devēja. Ja sanāk, mēģinām šmaukties. Ja var nestrādāt, nestrādājam. Vēl būtu forši kaut ko nozagt, kaut vai tualetes papīru no tualetes, ja netiek izsniegti kancelejas piederumi. Šeit tas ir kaut kā citādāk iekārtots.

Cilvēki strādā tā, it kā tas, ko viņi dara, būtu viņu mīļš hobijs un viņi cenšas izdarīt visu labi.

Sanāk tāda drudžaina darbība, kura nes rezultātus, taču prasa daudz vairāk darba. Šeit var atšķirties viedoklis par to, kas ir labi un kas nav, bet galvenā doma ir tāda, ka cilvēki tic tam, ko viņi dara. Ja netic – nedara.

Taču ne vienmēr darbs ir ārkārtīgi efektīvs. To sanāca novērot arī pašiem un teica arī citi, kas ir strādājuši Eiropā. Eiropā darba nedēļa ir 40 stundas, šeit līdz 60 stundām, bet izdara tik pat daudz. Kā tā sanāk? Ļoti vienkārši – šeit bieži vien dara nedomājot, strādā strādāšanas pēc. Sāk kaut ko darīt, nonāk strupceļā, atgriežas sākumpunktā, mēģina savādāk, atkal neveiksme, atkal no jauna. Eiropā tomēr darbu pieņemts vairāk plānot un pievērst uzmanību efektivitātei.

Un otra galējība – cilvēki ārkārtīgi daudz laika pavada sapulcēs, zvanos, prezentācijās, un tā tālāk, tā ir neatņemama darba sastāvdaļa, tā vietā, lai strādātu, runājam par strādāšanu ar citiem vai demonstrējam savas strādāšanas rezultātus vai nerezultātus.

Dzīves cikli

Interesanti arī ir tas, kā viņi dzīvo. Šīs tendences atkal sāk parādīties arī pie mums, taču pēc Padomju Savienības sabrukuma kaut kas tāds labu laiku bija neiedomājams. Tātad, normālā vidusslāņa amerikāņa dzīvesvietas mainās sekojoši – dzīvo ar vecākiem, kamēr pabeidz pamatskolu, tad dodas uz koledžu un dzīvo kojās vienā istabiņā ar vēl kādu vai vairākiem sava dzimuma pārstāvjiem. Iestājas augstskolā, dzīvo kojās ar istabas biedru/-iem. Sāk strādāt, īrē istabiņu dzīvoklī, parasti istabiņā viens pats, bet virtuve, vannas istaba un bieži vien arī zāle ir koplietošanas telpas ar citās istabiņās dzīvojošajiem.

Ja parādās otrā puse, istabiņā dzīvo divatā. Puses mainās, bet mainās arī istabiņas, dzīve uz koferiem. Apprecoties noīrē māju vai dzīvokli un ar laiku mēģina nopirkt māju. Tālāk cikls atkārtojas. Šeit tā ir norma. Noīrēt kaut vai maziņu dzīvoklīti šeit ir ārkārtīgi dārgi, tāpēc vienīgais variants ir dzīvot ar citiem. Interesanti ir arī tas, ka daudzi cilvēki laiž savā mājā īrniekus. Man tas šķiet dīvaini un es tam pamatojumu redzu tikai materiālu, bet, piemēram, mūsu saimnieki ir samērā turīgi. Labi, viņi ķīnieši, bet šī īpatnība raksturīga arī amerikāņiem. Tātad, viņi ir turīgi, divas samērā jaunas mašīnas, kvalitatīva sadzīves tehnika, ēdienu pērk tikai kvalitatīvāko un to uzsver. Vīrietis saņem pensiju, bet sieviete ir neirofiziologs, strādā farmakoloģijas laboratorijā un labi saņem. Tā nauda, ko mēs viņiem maksājam par istabu, nekādā veidā nevar atsvērt neērtības, kuras mēs radām. Bet cilvēki ir pieraduši dzīvot komūnās un neredz tanī nekādu apgrūtinājumu.

Privātums

Bet, neskatoties uz dzīvi komūnās, ASV ir privātuma koncepcija un Private property ir kaut kas absolūti svēts un neaizskarams, ko aizstāvēt var, ja nāksies pat ar ieročiem rokās. Man gan dažreiz ir sajūta, ka šī attieksme pret privāto teritoriju sakņojas vecos arhetipos. Savulaik visas šīs zemes tika atņemtas indiāņiem un lai tās nosargātu, nācās ņemt rokās ieročus. Loģiski, indiāņi gribēja dabūt visu atpakaļ. Par privātīpašumu amerikāņi ir agresīvi, un šeit ir pilnīgi normāli, piemēram, ka uz ceļa stāv zīme, ka tālāk iet aizliegts, jo viss, kas tālāk ir, ir privātīpašumi un visi, kas nav tālāk esošo privātīpašumu īpašnieki vai ciemiņi, tiks sodīti. Šādas zīmes var būt mežos, pie jūras, pilsētas centrā. Un visur pārkāpējiem draud ar sankcijām.

Bet, ja nepārkāp cilvēku privāto teritoriju, atrodies municipālajā vai kopējā teritorijā, tu esi draugs. Sevišķi mazākās pilsētās vai attālākos rajonos ar privātmāju apbūvi, vai projām no apbūves, vietās, kur ir maz cilvēku, satiktie noteikti sveicinās un, atšķirībā no Eiropas, kur arī laukos cilvēki sveicinās, šeit ir pieņemts arī neliels ‘small talk’ – formāla apmainīšanās ar pieklājības frāzēm, laba vēlējumi, u.c. Dažreiz cilvēki, sevišķi nesteidzīgie, pamanot akcentu vēlas aprunāties. Pajautā, kas tāds, no kurienes, pastāsta par vietu, vēsturi, dažādas citas interesantas lietas.

Cilvēki sēž uz lieveņiem un runājas savā starpā. Un runājas ar kaimiņiem, kuri sēž uz sava lieveņa. Teju katru reizi, braucot autobusā, kāds stāv pie šofera un runājas par visdažādākajām tēmām, sākot ar friziera izvēles principiem un beidzot ar vēlēšanu rezultātiem. Lieta tāda, ka autobusos uz grīdas aiz šofera kabīnes ir uzzīmēta dzeltena līnija un klāt ir uzraksts, ka federālais likums aizliedz pasažieriem atrasties aiz šīs līnijas autobusa kustības laikā. Tāpēc runātāji parasti stāv pie dzeltenās līnijas stipri saliekušies uz priekšu, lai sasniegtu šoferi.

Interesanti ir tas, ka, nonākot kādā komferencē vai citā saviesīgā pasākumā, kur cilvēki dara to, ko mūsdienās Latvijā moderni saukt par ‘tīklošanos’ – kontaktu dibināšanu, te tur, te šeit pastāvīgi dzirdam noteiktas frāzes. ‘My father’, ‘in my family’, ‘i grew up’, ‘my partner’, ‘all my relatives’… u.t.t. Cilvēki ar svešiem cilvēkiem runā par savu privāto dzīvi. Mēs to pastāvīgi redzam arī, kad ar mums runā sveši cilvēki. Taču, pavadot ar vieniem un tiem pat cilvēkiem noteiktu laiku, sāk rasties sajūta, ka viņi visiem stāsta vienu un to pašu stāstu. Izskatās, ka katram ir noteikts stāsts, kuru stāsta visiem. Iespējams, ka tā ir daļa no etiķetes, kuras mērķis ir iepatikties sarunu biedram, likt tam atvērties, sajusties tuvākam. Grūti pateikt. Svarīgi ir tas, ka tas notiek ne tikai neformālā vidē, bet arī ļoti formālā.

Kur to var lieliski redzēt, neejot laukā no mājas? Ja skataties YouTube kādus tematiskos kanālus, vēlams – ar akadēmisku ievirzi, salīdzniet hostus amerikāņu un, piemēram, britu kanālos. Skatoties kādu kanālu mēnesi, mēs zinām visu par amerikāņu blogera privāto dzīvi, bet britu mēs varam skatīties gadiem un nezinām par to, kas notiek aiz kameras vispār neko. Agrāk es tam nepievērsu uzmanību, bet esot iekšā šajā kultūrā tas ir ļoti uzkrītoši.

Etiķete

Ne tikai mazpilsētās, bet arī, teiksim, Kembridžā un Bostonā cilvēki vienmēr atvainojas, ka ir bijuši par iemeslu cita gājēja trajektorijas maiņai vai pārvietošanās ātrumam. Es bieži vien eju ātrāk par citiem un tad apdzenu cilvēkus, dažreiz izkāpjot uz braucamās daļas vai apejot kokus, un cilvēki parasti atvainojas, ka ir bijuši man ceļā. Tas nedaudz mulsina, bet šo uzvedību jau esmu no viņiem lielā mērā pārņēmis.

Misija

Un vispār, bieži vien ir sajūta, ka katram normālam vidusslāņa amerikānim ir misijas apziņa. Viņi apzinās, ka dzīvo salīdzinoši labos apstākļos, drošībā, viņiem ir sociālās garantijas un pārliecība par rītdienu. Amerikāņi ziedo naudu labdarībai, turklāt, tas bieži vien izpaužas abonentmaksās, piemēram, skaitās absolūta norma, ka vidusmēra amerikānis katru mēnesi ziedo $10 sēklinieku vēža pētījumiem, $8 humanitārajai palīdzībai uz Sudānu, $1 bāreņu namam blakus kvartālā un $39 savam mīļākajam YouTube kanālam Patreon sistēmā. Turklāt, tas notiek ne tikai individuālā, bet arī organizicionālā mērogā. Šīs rindas rakstu garlaicīgā sadaļā simpozijā Hārvardas Universitātē, kurš ir veltīts nabadzīgajiem kvartāliem Dienvidamerikā, Indijā, Āfrikā, u.c. attīstības valstīs.

Sirmi akadēmiķi, ekonomisti, Pasaules Bankas speciālisti un citi briļļaini un plikpauraini onkuļi un tantes spriež par to, kā uzlabot dzīves apstākļus slums iedzīvotājiem kaut kur citā pasaules pusē. Nu un, laikam, nav jāstāsta, ka arī ASV imperiālistiski militāristiskās rotaļas ar naftas ieguves valstīm tuvajos austrumos arī tiek pamatotas ar to pašu misijas apziņu.

Vienīgi pēdējā gadījumā es redzu biznesu, iepriekšējos modeļos – nē. Bet amerikāņiem šāds arguments varētu būt tuvs un saprotams. Nedomāju gan, ka viņi neatbalstītu arī materiālistiskāku skatījumu uz lietām – karojam tāpēc, ka tas atnes naudu.

Bezpajumtnieki

Es zemākajam slānim īpaši nepieskaitu bezpajumtniekus, jo man nerodas sajūta, ka ASV redzētie bezpajumtnieki ir nonākuši uz ielas parādu dēļ. Lielākoties tie izskatās pēc psihiski slimiem cilvēkiem. No mums mīļajiem un tuvajiem Eiropas bezpajumtniekiem tos atšķir tas, ka visu mantību pārvieto veikalu ratiņos un lielos ceļojumu koferos.

Pie mums Kembridžā ir populāra sieviete, salīdzinoši labi ģērbta, kurai ir četri koferi un viņa tos pārvieto pa ielu no viena punkta uz otru. Dzīvojot Kembridžas austrumu daļā, dažādās pilsētas vietās viņu satiku teju katru otro dienu, nodarbojoties ar vienu un to pat lietu – aizstum divus koferus 30-50 metrus, atklibo pēc nākamajiem diviem, aizstumj pie pārējiem, darbība atkārtojas. Koferi aizslēgti ar atslēdziņām.

Kultūru katls

Ameriku parasti sauc par kultūru katlu. No visiem, kas dzīvo ASV tikai 2% šo valsti var saukt par tēvzemi, kas gan nemaina situāciju, ka viņi arī ir kļuvuši par amerikāņu kultūras un valodas nesējiem. Visi pārējie ir nākuši no tuvākām un tālākām zemēm ar savu kultūru un valodu un gala beigās kļuvuši par amerikāņiem. Ir pieņemts uzskatīt, ka Amerikā kā lielā katlā tiek sakausētas dažādas kultūras, rezultātā radot īpašu – amerikāņu kultūru. Nu, šeit gan jāsaka, ka tas gan ir, gan arī nav tā. Jā, šeit patiešām var saskatīt elementus no dažādām kultūrām, bet tā ir visur, kur dzīvo cilvēki no dažādiem reģioniem.

Tomēr ASV kultūras pamatā ir to pašu tēvu-pamatlicēju kultūra un puritāniskais pasaules skatījums, kurš šeit ir fenomenālā kārtā izdzīvojis 400 gadus, protams, attīstoties un pielāgojoties laikam, taču lielā mērā bāziskajās vērībās nemainīgs. Šī fenomena pamatā varētu būt īpašā patriotiskā un vērtību audzināšana, kura vienmēr ir bijusi šajā valstī. Galu galā, neskatoties ne uz ko, amerikāņi ir viena no konservatīvākajām nācijām (ja to tā var saukt) mūsdienu pasaulē. Izklausās paradoksāli, sevišķi zinot par ASV sasniegumiem zinātnē un tehnoloģijās, bet uz vietas tas kļūst acīmredzami. Runājot par kultūru saplūšanu – protams, ir samērā daudz dažādu kultūru uzslāņojumu tradicionālajai puritāņu kultūrai, taču šīs īpatnības katrā komūnā atšķiras.

Kā jau stāstīju runājot par patriotismu, par amerikāni lielākā daļa iedzīvotāju kļūst otrajā paaudzē. Izņēmumi ir ķīnieši, latīņamerikāņi, nu, arī emigranti no islāmticīgām valstīm.

Musulmaņi

Starp citu, pēdējos šeit var redzēt vismazāk – vai nu viņi ir maksimāli integrējušies sabiedrībā, vai arī dzīvo ārkārtīgi slēgtās grupās un tāpēc uz ielas vai veikalā tos gluži vienkārši nesastapt. Neredz halal  restorānus un pa visu laiku redzējām divas mošejas. Viena no tām ir gandrīz kaimiņu rajonā. Bet tik un tā, arī tur tradicionāla izskata un izturēšanās islamticīgos īpaši daudz redzēt nav sanācis. Iespējams, ka pēc vienpadsmitā septembra musulmaņiem vienkārši vairāk nav tik viegli tikt ASV un tie, kas ir, necieš no pārliekām sabiedrības simpātijām. Redzot amerikāņu noslieci uz fanātismu, pieļauju, ka tas varētu būt skaidrojums, bet sākumā būtu jāpapēta statistika.

Indieši

Tāpat man šķiet salīdzinoši ļoti maz indiešu. Pieradis, ka Eiropā indiešu ir ļoti daudz, automātiski pieņēmu, ka arī šeit būs krietns īpatsvars, taču kopumā redz salīdzinoši maz, turklāt, pārsvarā – jauniešus, studentus. Bostona ir universitāšu pilsēta, tāpēc iespējams, ka šeit vienkārši nav īpaši izteiktas indiešu populācijas un šeit vienkārši mācās indiešu jaunieši no citiem štatiem. Jā, arī indiešu restorānu ir visai maz.

Ķīnieši

Dzīvojot Kembridžā man likās, ka praktiski nav ķīniešu, bet vēlāk izrādījās, ka tā īsti nav, vienkārši ķīnieši dzīvo savās komūnās. Kā jau katrā lielākā Amerikas pilsētā, arī Bostonā ir savs Čainatauns, kurš, būtībā, ir valsts valstī. Pārkāpjot rajona robežu, rodas sajūta, ka esi nonācis citā dimensijā. Lieta tāda, ka cilvēki šajos rajonos dzīvo no paaudzes paaudzē un bieži vien piedzimst, nodzīvo mūžu un nomirst tā arī neiemācījušies angļu valodu. Nav vajadzības. Šeit ir savas skolas, poliklīnikas, sporta zāles, protams, arī apbedīšanas biroji, frizētavas un veikali, viss, kas ir nepieciešams, lai nebūtu vajadzības pamest savu rajonu. Tas ir fenomens, ar kuru ASV valdība vairākas reizes ir mēģinājusi dažādiem veidiem cīnīties, taču vienmēr bez īpašām sekmēm.

Bija arī otra vieta, kur tepat Kembridžā pēkšņi atklājās milzīga aziātu populācija. Masačūsetsas tehnoloģiju institūta (MIT) kampusā. Domāju, ka šis fenomens pat nav jākomentē, te tāpat viss ir skaidrs. Baltie studē Hārvardā humanitārās zinātnes.

Latīņamerikāņi

Mēs šobrīd dzīvojam samērā baltā rajonā – šeit dzīvo pārsvarā vidējais un turīgais vidējais slānis. Melno šeit praktiski vispār nav, aziātu samērā nedaudz, bet ir, ar vienu ķīniešu ģimeni dzīvojam arī mēs. Taču starp Bostonu un mūsu rajonu ir vesela virkne rajonu ar ievērojami zemāku labklājības līmeni. Tie ir rajoni, kur pārsvarā dzīvo melnādainie un latīņamerikāņi. Braucot ar autobusu uz metro galapieturu, lai tiktu uz pilsētu, sanāk braukt cauri šiem rajoniem un šie cilvēki ļoti labprāt runājas. Ja brauc vieni paši, parasti uzsāk sarunu ar šoferi, stāvot aiz dzeltenās līnijas, kuru pārkāpt aizliedz federālais likums – lai netraucētu šoferim.

Viens no maniem pirmajiem pārsteigumiem ASV bija tas, cik Bostona un Kembridža ir spāniskas. Uzraksti dublēti spāņu valodā, cilvēki spāņu valodā runā uz ielas un teju katrs otrais satiktais izskatās pēc spāņa vai portugāļa krustojuma ar Dienvidamerikas indiāņiem (Dienvidamerikas indiāņiem ir ļoti izteiktas ķermeņa konstitūcijas īpatnības – lielākoties tie ir maza auguma un, nezinu latviešu valodā vārdu, krieviski – коренастый – stipras miesas būves, platiem pleciem, bet arī ar noslieci uz dūšīgumu). Un man vienmēr likās, ka daudz Meksikāņu ir Kalifornijā, kuras dienvidu daļa tradicionāli piederēja Meksikai, tur pat ielas vietām esot calle. Un ziemeļos, sevišķi tik pretīgā klimatā – ko viņi šeit vispār dara?

Liela daļa no šiem cilvēkiem dzīvo šeit jau ne pirmajā paaudzē, kaut arī vairums, šķiet, tomēr ir jauniebraucēji. Liela daļa pilnībā nesaprot angļu valodu. Šeit un kaimiņu štatos sabiedriskās vietās uzraksti ir dublēti spāņu valodā. Daudzas reklāmas ir spāņu valodā vai tiek dublētas spāņu valodā un pat valsts iestādēs visa informācija ir pieejama divās – angļu un spāņu valodā. Un es laikam nedaudz sāku saprast Trampu. Žogs, protams, ir debila ideja, pat raugoties no nacionālo vērtību aizsardzības pozīcijām, bet šeit viss iet uz to, ka vēl pēc gadiem 20 ASV oficiāli būs divas valodas. Vakardien metro paziņojot divas pieturas ievadīja teksts ‘proxima parada’. Nu, sabiedriskajā transportā ar pieturu nosaukšanu vispār ir pilnīgs bardaks un katrā vagonā, katrā vilcienā ir pilnīgi kaut kas cits, šī izskatījās pēc darbinieku pašdarbības, taču liek aizdomāties. Ar latīņamerikāņiem nekāda katla nebūs, būs lēna un pakāpeniska Amerikas pārspāņošana. Nezinu vai tas ir labi, vai slikti. Man arī amerikāniskā Amerika ne īpaši patīk, gan jau sliktāk nebūs.

Melnie

Šajā visā tolerantuma virpulī neredz neko, kas būtu saistīts ar melnādainajiem, bet tas arī skaidrs, ar melnajiem šai valstī ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem – rases apzīmējumu ‘negro’ lietot nedrīkst nekādā gadījumā, visi zinām sarkastiskos jokus par afro-latviešiem. Kā pēc izskata var zināt, vai tavā priekšā stāv afro-amerikānis vai afro-afrikānis? Te jau pēc etniskās diskriminācijas ož. Mēģināsi kaut ko sliktu par melnajiem teikt – rasisms, mēģināsi teikt kaut ko labu – tas arī ir slēptais rasisms. Tāpēc kamēr saulītē ceļ gejus, musulmaņus, un sievietes, nēģeri cep bārbekjū un dzer viskiju. Starp citu, melnie ir tie, par ko manas domas mainījās pēc pirmā ieraksta. Kembridžā un Bostonas centrā sanāca satikt ļoti maz melnos un pārsvarā tie bija ļoti inteliģenti, laipni, jauki, atsaucīgi cilvēki, kuri runāja angļu valodā. Tad nu es secināju, ka viss, ko mēs zinām no filmām par Amerikas nēģeriem ir pilnīgas blēņas. Padzīvojot ilgāk un pastaigājot pa ne tik labiem rajoniem, pabraukājot sabiedriskajā transportā un pavērojot notiekošo apkārt, nācās secināt, ka melnie ir ļoti nehomogēna grupa. Šobrīd es lietoju vārdu nēģeris attiecībā uz cilvēkiem, kuri skaļi klausās repu, uzvedas izaicinoši un agresīvi, runā lietojot ‘yo’ un to dīvaino valodu, kurā nēģeri runā filmās, neatkarīgi no ādas krāsas. Ir arī baltie, kuri uzvedas identiski, tai pašā laikā, ir daudz melno, kuri ir pilnīgs pretstats. Starp citu, autobuss, ar kuru mēs braucam līdz metro stacijai, ir absolūti fantastisks antropoloģisko novērojumu poligons, kādu rītu braucot uz centru pieklājīga paskata baltā dāma gados sāka runāt ar šoferi… ta-dā – nēģeru valodā. Mēs nesapratām lielāko daļu, ko viņa runāja. Nolēmām, ka gan jau kāds sociālais darbinieks.

Vispār jau Bostonā segregācija pēc ādas krāsas ir ne mazāk manāma, kā segregācija pēc ieņēmumu līmeņa. Kad notika pilsoņu karš – dienvidu štati bija sliktie un ziemeļu štati labie. Pēc kara dienvidos sākās aktīva sabiedrības pārkārtošana un bijušo vergu integrēšana sabiedrībā. Kas tajā laikā notika ziemeļos? Nekas. Pie mums taču viss tāpat kārtībā, par to jau mēs karojām, lai dienvidnieki kaunu prastos. Rezultātā ziemeļu štatos segregācija turpinājās līdz pat pagājušā gadsimta vidum, kad beidzot nolēma veikt skolu reformu (atgādināšu, ka nēģeri nevarēja mācīties vienās skolās ar baltajiem), kuru konservatīvie ziemeļnieki joprojām pieņēma tikai ar sakostiem zobiem. Savā pirmajā ierakstā par ASV es minēju, ka Bostonā un Kembridžā tik pat kā nav melno. Un tas ir tieši šīs segregācijas rezultāts – tradicionāli melnie dzīvoja perifērijā, rajonos, kur nekustamo īpašumu cenas bija zemas, strādāja mazkvalificētus darbus, u.t.t. Šodien Bostonas centrs un ziemeļu rajoni ir ļoti balti, dienvidu – visai tumsnēji. Šodien jau ir daudz maz kārtībā, redz, pat Obamas meita šeit Hārvardā mācījās, nekādas diskriminācijas pret nabaga melno meiteni nebija, tieši otrādi, esot elitārajās kojās dzīvojusi. Bet gadsimtus ilgā rasu nošķirtība ir kļuvusi par iemeslu visai izteiktam paternam rasu apdzīvotības kartē. Tiek organizētas dažādas sociāli ekonomiskās programmas un citi pasākumi šī paterna izlīdzināšanai, bet pagaidām ne īpaši sekmīgi. Es domāju, ka galvenais iemesls ir gaužām vienkāršs – ASV visu nosaka nekustamā īpašuma cena. Viena no nekustamā īpašuma cenas galvenajām komponentēm ir rajons. Un ja rajonā ievācas dzīvot noteikta melno kritiskā masa, tā vērtība ievērojami sarūk. Cilvēki negrib kaimiņos nēģerus, musulmaņus un citus meksikāņus, jo, lai cik jauki cilvēki šie kaimiņi nebūtu, māju vairāk tik dārgi nepārdosi. Tas nedaudz ir pretrunā ar to, ko minēju augstāk, bet then again, liekulība vienmēr ir bijusi ievērojama puritāniskās morāles sastāvdaļa. Un… amerikāņi ir pārsteidzoši filantropiska tauta.

Un indiāņus mēs pa visu laiku Bostonā redzējām 2. Un nedaudz vairāk Ņujorkā.

Pietāte

Bet kopumā, kā jau to var viegli iztēloties, ASV ir visai liela pietāte pret citām kultūrām. Cilvēki ar mums samērā bieži uzsāk sarunu, bet ne īpaši izplatīts jautājums ‘no kurienes jūs esat’, lielākoties šo jautājumu uzdod cilvēki, kuri šeit dzīvo pirmajā paaudzē, biežāk jautājums skan ‘jūs šeit dzīvojat vai studējat, vai vienkārši atvaļinājumā’, jo tas, ka mēs neesam amerikāņi kļūst skaidrs tanī brīdī, kad paveram muti. Jā, un lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, vairums no jautātājiem zina, kur atrodas Latvija un par tās saistību ar Padomju Savienību (lielākajā daļā Eiropas vairums cilvēku nezina).

Mēs esam pieraduši domāt, ka ASV iedzīvotājiem visa Eiropa ir vienkārši Eiropa un tās galvaspilsēta ir Parīze, taču tā īsti nav. Pretnostatījums ASV – Eiropa ir daudz adekvātāks, kā ASV – Anglija vai ASV – Latvija, jo arī ASV nav homogēna, taču ir samērā daudz globālu atšķirību. Mēs šeit, runājot savā starpā, salīdzinot arī sakām – Eiropā ir tā, vai Eiropā ir šitā. Bet amerikāņiem salīdzinoši laba izpratne par Eiropas ģeogrāfiju, un, protams, visi zina, kas bija Padomju Savienība. Bet atkal, jāņem vērā tas, ka teju visiem baltajiem saknes ir kaut kur Eiropā, tāpēc šāda izpratne ir tikai pašsaprotama. Viens no maniem stereotipiem ir sagrauts.

Pietāte pret citām kultūrām un dzīvesveidiem ir milzīga un tāpat, kā vācieši no paaudzes paaudzē sevi šausta par trešā Reiha grēkiem un cenšas demonstrēt, ka viņi tā nedomā, tāpat arī amerikāņi uzsvērti demonstrē savu draudzīgumu musulmaņiem, gejiem, sievietēm un citām atstumtības riska grupām. Ļoti populārs sauklis uz karogiem, vimpeļiem, izkārtnēm, u.c. sākot ar baznīcām un beidzot ar privātmājām skan “No matter where you are from i’m glad you’re my neighbor”  – “Neatkarīgi no kurienes tu nāc, es priecājos, ka tu esi mans kaimiņš”. Nedaudz komiski izskatās, ka šis pats sauklis atkārtots arābu valodā turīgajos rajonos.

Kaut gan iespējams, ka tur rakstīts “bet musulmaņus mēs ar mēslu dakšām patrieksim’… nezinu, es nelasu arābu valodā. Pilsētas centrā uz baznīcas ir arī liels karogs ar uzrakstu “Love thy (muslim) neighbor ar thyself” – “Mīli savu (musulmaņu) tuvāko, kā sevi pašu”. Nemaz nerunājot par to, ka visur, kur vien var iedomāties, karājas geju karogi – teju pie visām protestantu baznīcām, muzejos, pie mājām, soliņi geju karoga krāsās, ļoti izplatītas kakla siksniņas, pie kurām piekar elektroniskās atslēgas, un pat vienā vietā Kembridžā bija gājēju pāreja nokrāsota tradicionālajās krāsās.

 

Mūzika

Mūzika ir viena no lietām, kas ASV pārsteidza patīkami. Ameriku ir pierasts redzēt, kā popmūzikas midzeni un bezapziņā viņa tieši tā arī ir ieēdusies. Taču, visai loģiski pieņemt, valstī, kurā ir radušies tik daudzi mūsdienu mūzikas stili, arī gaumes var atšķirties. Un tās atšķiras.

Ne biežāk kā popmūziku mēs varam dzirdēt arī roku, pagaidām retāk džezu, bet gadās, tomēr ziemeļos džezs neiedzīvojās. Visbiežāk popmūzika skanēs modīgos apģērbu veikalos vai iepirkšanās centros. Grāmatveikalos gandrīz vienmēr būs melodisks roks vai džezs. Turklāt, pārdevēji mēdz dziedāt līdzi. Ne tikai grāmatveikalos. Patīkami, ka pārtikas veikalos neskan “Latvijas Radio 2”. Protams – sarkasms, un sveiciens Rēzeknes Rimi.

Uz ielas visbiežāk tomēr sanāk dzirdēt agresīvu hip-hopu vai latīņu ritmus. Skaļi mūziku klausās ar atvērtiem logiem pārsvarā nēģeri un meksikāņi. Bēthovena odu priekam no atvērtiem mašīnas logiem aurojam pagaidām neesmu dzirdējis. Žēl.

Starp citu, interesanti, ka uzvedības stereotips, kas mums asociējas ar melnajiem džeza un blūza izpildītājiem, šeit nemaz nav tikai mūziķu īpatnība, iespējams, ka tā tomēr ir plašāka kultūras komponente. Divreiz sanāca pieķert sevi pie sajūtas, ka priekšā stāv Rejs Čārlzs vai B.B. Kings – vienreiz – runājot ar melnādainu policistu, otrreiz, ar autobusa šoferi. Pēdējais bija absolūti izcils, pat padodot autobusu tā, it kā nobeigtu skaņdarba finale.

Nepatīkams pārsteigums ir Lyft takši, tajos parasti šoferi ir melnie un jāklausās skaļa nēģermūzika. Visai drausmīgi. Pagaidām īsti nezinu, kā ir ar Uber, tur, man šķiet, bija mūzikas kods, taču Uber ir ievērojami dārgāks par Lyft’u, tāpēc nākas pieciest gangsta repu.

Ielu kultūra

Viena no lietām, kas man, iespējams, pietrūkst Latvijā, ir ielu kultūra. Katru nedēļu sestdienās un svētdienās pilsētas ielās un laukumos notiek tirdziņi, koncerti, labdarbības pasākumi, spēles un rotaļas, maratoni un citas sporta sacensības.

Turklāt, kas patīkami, šeit tam nav Latvijas mērogi. Nu kā, ja, piemēram, Rēzeknē notiek maratons, visa pilsēta ir aizvērta autotransporta kustībai, Festivālu parkā saslietas milzīgas teltis, tiek notriekts milzumdaudz naudas uz mārketingu, materiāliem, pasākuma rīkošanu un tā tālāk.

Šeit lielāki vai mazāki maratoni notiek vai katru nedēļas nogali, par ko mēs uzzinām pēc retajiem plakātiem rajonos, kur tas notiek un paziņojumiem par daļēju transporta slēgšanu atbilstošajā ceļaposmā.

Ielas pasākumi, lielākoties, ir lokāli un netraumē gaužām daudz tautas.

Ja arī tiek aizvērta satiksmei kāda iela, lielākoties tās ir mazās ielas, bet, ja lielās, tad šeit ir režģa tipa pilsētplānojums, neaizstājamu ielu nav, visu var apbraukt.

Nedēļas nogalē patiešām ir jauki iet laukā no mājas, jo teju katra lielāka vai mazāka organizācija kaut ko rīko. Garlaicīgākais variants – parakstu vākšanas par vai pret kaut ko, kas izpaužas vienā uz ielas izstieptā galdā ar diviem trim entuziastiem, kuri aicina visus iesaistīties.

Tāpat notiek ziedojumu vākšanas un citas labdarības aktivitātes. Baznīca/-s tāpat iesaistās ielu dzīvē.

 

Lielākoties ne ar sludināšanu. Atklāti sakot, sludināšanu neesmu dzirdējis. Lielākoties, ar labdarības pasākumiem. Piemēram, tirgo grāmatas par $5 par lielo papīra maisu.

Tādam piedāvājumam paiet garām nav iespējams, jo mēs zinām, cik maksā grāmatas ASV, paši esam jau ne mazāk par simtu atdevuši pusotra mēneša laikā. Un cilvēki tiešām grābj grāmatas kā karstus pīrādziņus. Nauda aiziet labdarībai, visi priecīgi. Vai, piemēram, džeza pasākums.

Tiek uzaicinātas 25 grupas, kuras izvietojas gar upes krastu un spēlē… jā, džezu spēlē. Šāds pasākums atved milzīgas tautas masas, bet es tā arī neredzu tajā kaut kādu komerciālu zemtekstu. Ne viss Amerikā notiek naudas pelnīšanas nolūkos, it nemaz ne viss.

 

Reliģija

Kā atšķirt katoļu baznīcu no protestantu? Ļoti vienkārši – pie protestantu baznīcas karāsies geju karogs. Amerika ir iecietības zeme un visas reliģijas šeit ir svētas. Savulaik mani pārsteidza tas, ka Sauthemptonā bija savas baznīcas pat tādām sektām, par kurām es pat dzirdējis nebiju. Šeit ir līdzīgi.

Bostona kopumā ir baznīcu pilsēta, un ir rajoni, kur baznīca skatās uz baznīcu un pēc divām mājām atkal ir baznīca un tā teju visas ielas garumā.

Visas baznīcas izskatās dīvaini, visas ir celtas tradicionālajos Eiropas stilos un visās ir kādi savi eklektiski elementi, kas tās padara dīvainas mūsu acīs.

Tik daudz itāļu renesanses, ziemeļu gotikas un franču neoklasicisma kā šeit es neesmu redzējis ne Itālijā, ne Skandināvijā, ne Francijā. Bet mēs jau iebrienam arhitektūras lauciņā. Fakts kā tāds – baznīcu ir daudz un vairums ir visai iespaidīgas.

Un, kā jau minēju, protestanti izkar geju karogus. Laikam jau tas ir veids, kā konkurēt ar katoļiem un citām konservatīvākām konfesijām.

Katoļi, atkal, izkar paziņojumu, ka ‘mums vienalga no kurienes tu nāc…’. Protestantu baznīcas tiek izmantotas konferencēm – kādā darbojošā, šķiet, baptistu vai unitariāņu draudzes baznīcā, ir baleta deju skola.

Un vēl… Pēc kodolkara izdzīvos tarakāni un jehovieši. Kaut gan par tarakāniem es īpaši pārliecināts neesmu.

Čupiņa bilžu no dažādiem kapiem… 

Ēšanas kultūra

Ar ko parasti saistās amerikāņi normālam vidusmēra eiropietim? Trīs lietas – debesskrāpji, komiksi un fāstfūds. Debesskrāpji – apstiprinu, ja pilsētā ir vairāk par 50 tūkstošiem iedzīvotāju, noteikti vismaz viens, bet būs. Komiksus arī apstiprinu, ir pat komiksu lielveikali, gadās redzēt metro cilvēkus lasām komiksus, bet ne tik bieži, kā būtu sagaidāms. Bet, kas attiecas uz ēdienu, amerikāņi patiešām ēd citādāk, kā jebkur Eiropā. Pirmkārt, jā, fāstfūds ir populārs. Protams, tas ir dažāds nabadzīgākiem un bagātākiem sabiedrības slāņiem. Nabadzīgie ēd samērā lētus garšīgus burgerus ar pufīgām maizītēm un garšīgām mērcītēm. Bagātie ēd izkārnējušas picas ar dārzeņiem un zaļumiem, bez dzīvnieku izcelsmes produktiem, transtaukskābēm un glutēna. Bet faktu tas nemaina, ēšana kājās stāvot ir ierasta lieta.

Bet, nu labi, hamburgeri un picas kopš laika gala arī Eiropā ir. Ēdam mēs kartupeļus frī mazāk, taču tik un tā ēdam. Tas, kas amerikāņiem ir īpatnējs ir tas, kā viņi uztver ēdienu. Piemēram, brokastis ir svarīgākā ēdienreize. Brokastīm ir jābūt sātīgām un tajās var ēst lietas, kuras varbūt nemaz nav tik veselīgas, tāpat pa dienu visu sadedzināsim. Tātad, standarta amerikāņu brokastis ir amerikāņu pankūkas ar kļavu sīrupu un ar ceptu sķiņķi. Viņus ne brīdi nemulsina tas, ka viņi ēd gaļu ar kļavu sīrupu, tas ir normāli. Šādas sirdi plosošas garšas kombinācijas viņiem ir gaužām populāras.

Nu un, protams, var nopirkt maizi konservu bundžā, cīsiņu ieceptu kukurūzas mīklā uz iesma, nomizotus kartupeļus un tamlīdzīgus jaukumus. Pozitīvi gan, ka tautu sajaukuma rezultātā ir krējums, sviests, kefīrs, biezpiens (nu, biezpiens ir vienīgais, kas īsti neatbilst mūsu biezpiena idejai) un citas lietas, kuras ir pašsaprotamas Latvijā, bet grūti iedomājamas ASV. Mani brīdināja, ka nebūs kartupeļu, bet kartupeļus, lai arī ārkārtīgi dārgi, var nopirkt katrā supermārketā. Putraimu gan nav. Un melnā maize ir tikai Pumpernikelis.

 

Mēru sistēma

Es jau vairākkārt uzsvēru to, ka amerikāņi ir viena no konservatīvākajām nācijām, protams, ņemot 1. pasaules valstis. Lai gan ķīnieši man nepiekristu, viņi savā starpā ASV saucot par 3. pasauli, un es pat tagad saprotu, kāpēc. Amerikāņi ir tik konservatīvi, ka joprojām, dzīvojot 21. gadsimtā, nav atteikušies no arhaiskās mēru un svaru sistēmas. Kāpēc tā ir arhaiska – jo tajā ir ļoti grūti veikt aprēķinus galvā, turklāt, lielākā daļa pārējās pasaules jau sen lieto metrisko sistēmu. Mēģināšu paskaidrot ar piemēru, zemāk ir tabula ar biežāk lietojamām mērvienībām. Te nav viss, vairumu es nekad neesmu dzirdējis un sadzīvē īpaši netiek izmantotas, bet tik un tā jāzina. Konvertācijas mūsu mērvienībās dotas ar noapaļojumu.

MērvienībaAngliski DaudzumsMetriskajā
Garuma mērvienības
PikaPica12p4,2 mm
CollaInch (“)6 pikas25,4 mm
PēdaFoot (‘)12 collas0,31 m
JardsYard (yd)3 pēdas0,9 m
JūdzeMile1760 jardi1,6 km
Tilpuma mērvienības
TējkaroteTeaspoon (tsp)5 ml
ĒdamkaroteTablespoon (Tbsp)3 tējkarotes14,8 ml
UnceOunce (oz)2 ēdamkarotes29,6 ml
GlāzeCup (cp)8 unces236,6 ml
PintePint (pt)2 glāzes473,2 ml
KvartaQuart (qt)2 pintes0,95 L
GalonsGallon (gal)4 kvartas3,79 L
BarelisBarrel (bbl)31,5 galoni159 L
Masas mērvienības
GransGrain (gr)65 mg
DramsDram (dr)27,34375 grani1,8 g
UnceOunce (oz)16 drami28,4 g
MārciņaPound (lb)16 unces454 g
HandredveitsHundredweight (cwt)100 mārciņas45.36 kg
Īsā tonnaTon (short ton)2000 mārciņas907 kg
Temperatūra
Grādi FKomentārsGrādi C
-459.67Absolūtā nulle-237,15
32Sasalst ūdens0
341
415
5010
59Vidējā gaisa t°15
62,617
6820
71,6Komforta t° telpā22
7725
8228
8630
89,632
9535
98Vidējā ķermeņa t°37
212Ūdens viršanas t°100

Domāju, ka komentāri šeit ir lieki. Angļi negrib atteikties no savām mārciņām un braukšanas pa labo ceļa pusi, tāpat arī amerikāņi ir iespītējušies ar savu tradicionālo mēru sistēmu. Atgādināšu, ka arī mums bija līdzīga (ne precīzi tāda pati, mums bija tā saucamā Krievijas mēru sistēma) mēru sistēma līdz 1924. gadam, kaut gan mana vecmamma vēl tagad dažreiz svaru var nosaukt pudos. Mana attieksme pret Lielo franču revolūciju ir visai negatīva, taču bija arī pozitīvas lietas, ko tā dāvāja cilvēcei, viena no tām ir metriskā sistēma, par kuru es, ne īpaši matemātiski apdāvināts cilvēks, esmu tai ļoti pateicīgs. No frančiem latvieši paņēma santīmus un metrisko sistēmu. Varēja arī siera gatavošanas mākslu pie reizes paķert. Nu jā, tas, ar ko Franču akadēmija netika galā – laika un leņķu mērvienības.

Un liela daļa amerikāņu jau daudz maz saprot imperiālās mērvienības. Tas nav liels pārsteigums, ka litros domāt ir vieglāk, kā uncēs. Tilpuma mērvienības, kā var redzēt no iepriekšējās tabulas, ir īpaši ģeniālas un atbilstošas 21. gadsimtam un cilvēkiem, kuri bez kalkulatora nespēj sareizināt 6 ar 8. Uz pārtikas produktu iepakojumiem un ne tikai vienmēr iekavās raksta masu un tilpumu imperiālajās mērvienībās. Un cilvēki litrus patiešām izmanto komunikācijā un labi saprot, cik tas ir. Kilogramus neizmanto, iztiek ar mārciņām. Vispār jau bez litriem arī varētu iztikti, ir pintes un kvartas, bet sadzīvē ne īpaši var dzirdēt, ka runātu par pintēm, kvartas neesmu dzirdējis vispār. Turklāt, dzērienu iepakojumi lielākoties ir fasēti litros, vai apaļos mililitros nevis uncēs vai pintēs. Biežāk sastopami galoni, galonu fasējums gan ASV ir ļoti raksturīgi. Starp citu, tas ir populārākais piena tilpums. Nespēju iedomāties, ko viņi dara ar tādu piena daudzumu.

 

Īsumā par kultūru pagaidām viss, kaut gan, protams, kultūras īpatnības parādīsies arī turpmākajās daļās par politiku, transportu, ekonomiku un sevišķi – par pilsētvidi. Mēs neesam specializējušies nevienā no šīm nozarēm, tāpēc galvenās lietas, ko pamanām, tomēr ir saistītas tieši ar kultūru.

Ir ko piebilst: