Uz Gdaņsku bez atpakaļ (06.-08.07.2018)

Lietuva

Obeliai

Iepriekšējā reizē braucām caur Obeļiem janvārī. Toreiz bija ziema un tumšs un neko daudz no pilsētas neredzējām, tāpēc nolēmām, ka nekā tur īpaša arī nav. Paskatījāmies uz dzirnavām, man likās garlaicīgi, un devāmies tālāk uz Paņevežu. Tagad devāmies ar Kasparu uz Paņevežu, jo bija norunāts tur satikties ar Regitu un Māru – viņas brauca no Rīgas ar atobusu. Sākumā mūsu uzmanību piesaistīja kapi, tad baznīca.

Kad ieraudzīju veikalu ar kolonnām, sapratu, ka mums Paņevežā pārāk ilgi būs jāgaida un ir jāapstājas un jāpastaigā apkārt.

Minu, ka Ābeļi ir veidojušies uz pasta ceļa līdzīgi, kā Rēzekne vai Kārsava vai 70% pārējo pilsētu mūsu grādos.

Ir acīmredzami, ka gadsimtu mijā ir bijusi ļoti aktīva celtniecība.

Pēc tam, šķiet, daudz kas ir nodedzis vai ticis sagrauts karā.

Padomju laiks ienāca ar vērienu un uz vecajām drupām sākās aktīva celtniecība.

Bet tik un tā ir saglabājies visai daudz patīkamu simtgadīgu ēku.

Un ne tikai, es ārkārtīgi sen nebiju redzējis veļas mašīnu “Rīga”. Un te nu manā priekšā uz mājas lieveņa tādā mazgā drēbes.

Kapi izrādījās jauki un tajos pat bija šis tas visai oriģināls. Kaut kā parsti lietuviešu kapi man šķiet visai vienveidīgi un garlaicīgi, bet šeit bija citādāk. Turklāt, kas jauki izskatās, kad kapus apjož pusžogs un tie atrodas kalniņā.

Kopumā pilsēta mazītiņa. Tikai viena iela, kura T veida krustojumā satiekas ar citu ielu.

 Un apbūve, lai arī visai atšķirīga un arī dažādu mūsdienu bezgaumību pietiek, tomēr kopumā ļoti kolorīta.

Kad Eiropas Savienība aizliegs plastikāta logus, es aiziešu uz Eiroparlamenta vēlēšanām.

  1. gadsimts ir atnācis ar eiroremontiem, plastikāta logiem un poļu plastikāta dēlīšiem apšūtajām fasādēm un tikai galīgi lauķi nepavilkās līdzi. Tie, kuri nepaspēja laikus, dara to tagad.

Ļoti jauka, dīvaina, sakopta, pievilcīga mazpilsēta.

Patika

  • Apbūve kopumā
  • Provinciālais miers
  • Pilsētas zaļums
  • Vēsturiskā elpa
  • Tas, kas parasti izsauc aizkaitinājumu, bet šeit ļoti patika – mājas mozaīkas, celtas dažādos laikmetos, ar dažādiem materiāliem, dažādos stilos.

Nepatika

  • Plastikāts
  • Ja ceļš būtu bruģēts ar akmens bruģi un nebūtu nejēdzīgā apļa un bezjēgā salikto ceļazīmju, būtu skaisti.

Interesanti

  • Arhitektūras mozaīka
  • Tualete parkā – divas kabīnes, abas sievietēm
  • Parka celiņi beidzas nekur, pie mums tādas lietas arī var redzēt, šis gan vairāk ‘nepatīk’ sadaļā, bet tā kā mani tas īpaši nesatrauc, lai ir šeit.

 

Panevėžys

Paņeveža ir to pilsētu skaitā, kuras man ir pilnīgi neinteresantas, taču es katru reizi tur mēģinu kaut ko atrast.

Man ir sajūta, ka kaut kam ir jābūt, bet tas pastāvīgi paslīd man garām.

Šajā reizē, gaidot meiteņu atbraukšanu, apejot dažus kvartālus šo to interesantu atrast izdevās.

Viena no tādām lietām – ‘atsitēji‘ autoostā. Tādus ir pierasts redzēt dzelzceļa stacijās un tur to funkcija ir skaidra. Šeit es to absolūti nesapratu.

Otrā lieta bija interesantāka no ‘o! var arī šādi!’ viedokļa.

Augstāk redzamajā bildē abas mājas ir celtas vienā laikā. Pieļauju, ka septiņdesmitajos, vēlākais – astoņdesmitajos. Viena no tām ir apšūta un otra nav. Viena izskatās pēc tipiskām padomju silikātķieģeļu sērijveida mājām un otra izskatās visai moderni. Ja pie mums lielākoties daudzstāvenes apmet ar apmetumu un nokrāso un tas izskatās nedaudz mazāk briesmīgi, kā līdz tam, bet tāpat visai atbaidoši, tad šādi mājas izskatās visai labi. Es tās nosaucu par keramikas flīzēm, bet feisbukā komentāros Valdis palaboja, ka tās ir cementa apdares plāksnes. Lai tā būtu, izskatās labi.

Bet tās tik detaļas, neko īpaši pilsētai specifisku kopīgu un interesantu es tā arī nepamanīju.

Paņeveža man tā arī paliek pilsēta bez sejas un bez savas individualitātes.

Man Paņeveža joprojām saistās galvenokārt ar Džiugas sieru un pat šī asociācija izrādās maldīga.

Patika

  • Padomju laika ēku renovācijas veids ar apdares plāksnēm.

Nepatika

  • Joprojām īsti neredzu pilsētas seju. Un man likās, ka man ir visai trenēta acs. Vai viņai tāda vispār ir?

Interesanti

  • Atsitēji‘ autoostā. Ļoti dīvaini. Pārējie elementi – čuguna atkritumu urnas, telefona būdiņa, tās tādas redzētas, bet tik un tā jaukas.

 

Kaunas

Pēdējā laikā arvien biežāk dažādos resursos sāka parādīties ziņas par Kauņas devīto fortu.

Un izrādījās, ka tajā neviens nav bijis. Devāmies apskatīt. Izrādījās, ka atskaitot pašu monumentu nekas īpašs nav. Nu, vismaz man nelikās nekas īpašs.

Vienīgā lieta, kas mani tur ieintriģēja, bija zemē ieraktās betona miskastes. Nu, ne tik daudz ieintriģēja, kā es nesapratu, kā viņas iztīra un priekš kam tas tiek darīts. Tumsā tajā var iekāpt un salauzt kāju.

Apskatījuši monumentu aizbraucām uz Kauņu. Šodien bija jābūt gaisa balonu lidojumam, bet slikto laikapstākļu dēļ tas nenotika. Tieši iekrita Mindauga kronēšanas diena. Apmetāmies dzīvoklī un pārcietām salūta spridzināšanu zem pašiem logiem. Dzīvojām pašā centrālākajā vecpilsētas vietā, ko var iedomāties, tieši pie rātsnama.

Pēc salūta pilsētā cilvēki pilnībā pazuda, tāpēc pastaiga pa naksnīgo Kauņas vecpilsētu izrādījās visai patīkama.

Apstaigājām smukākās vietas, konstatējām, ka viss ir tepat blakus.

Kauņas gotika tomēr ir ļoti jauka. Viņas nav daudz, bet viņa ir jauka.

Ā, nu jā. Mūsu pagalmā aiz žoga bija sēne.

Nākamajā rītā aizgājām nopirkt kafiju, pa ceļam redzot pāris kāzas un uz trotuāra guļošu cilvēku.

Un devāmies tālāk – uz Poliju.

Patika

  • Dzīvot pašā centrā Porto vai Briselē šķiet pašsaprotami un normāli, bet mūsu platuma grādos ir kaut kāda elitāruma sajūta. Nezinu, kāpēc tā, tas laikam ir tautas apziņā.
  • Kauņas vecpilsēta naktī ir pat pievilcīgāka, kā dienā.
  • Veckauņas gotika.
  • Skulptūras vecpilsētā, dažādības pēc, ir visai gaumīgas.

Nepatika

  • Salūta rībināšana un auto ar skaļo mūziku aiz logiem. Man principā nepatīk salūti un kad kāds klausās mūziku tā, lai citi to dzird.

Interesanti

  • Devītā forta monuments ir visai interesants.
  • Ieraktās miskastes Devītajā fortā.

 

Marijampolė

Marijampole ir kā Suvalki, tai sanāk braukt cauri, bet apstāties nesanāk, jo… priekš kam?

Un līdzīgi, kā ar Paņevežu – man gribējās saprast, kas šajā pilsētā ir īpašs.

Jāatzīst, ka šeit man gāja labāk.

Marijampolē ir gan simpātiska laikmetu mijas arhitektūra.

Gan pievilcīgs parks ar ūdenstilpnēm.

Gan ielu māksla.

Kopumā visai labs priekšstats rodas, kaut arī, protams, netrūkst arī Padomju laika dīvaino nejēdzību.

Bet kopumā centrs ir ļoti jauks.

Un jā, pilsēta arī, acīmredzami, ir veidojusies uz pasta ceļa un tas ir jūtams pilsētas aurā.

Patika

  • Ielu māksla ir jauka.
  • Skaists pilsētas parks, izskatās, ka joprojām tiek iekārtots.
  • Parkā aizliegts smēķēt.

Nepatika

  • Visur esošās lietuviešu skulptūras. Bezgaumība sit augstu vilni.
  • Tirgus.

Interesanti

  • Grafiti portāls – tunelis. Visai jauka ideja. Sevišķi – spogulis tajā.

 

Polija

Suwałki

Suvalkos mēs tomēr neapstājāmies un nemeklējām pilsētas dvēseli. Nebija laika, bija jāpaspēj tikt līdz Gdaņskai… kas gan to zināja, ka tāpat nepaspēsim.

Giżycko

Apskatījāmies kartē smukas vietas pa ceļam. Atradām, ka jābrauc uz Gizycko, turklāt, tā izrādījās visai tuvu Vilka midzenim.

Iebraucām miniatūrā pilsētelē ar ļoti dzīvu satiksmi un neiedomājamu auto skaitu priekš tik mazas pilsētas.

Tomēr tas netraucēja visai brīvi atrast stāvvietu pie viena no galenajiem pilsētas apskates objektiem – ūdenstorņa, kurš šobrīd kalpo par kafejnīcu un skatu torni.

Iegājām noskaidrot ko mums maksāt apskatīt panorāmu, kura solījās būt visai iespaidīga.

Izrādījās, ka jāmaksā skaidrā naudā un skaidras naudas mums nebija.

Devāmies meklēt bankomātu.

Kad izdevās atrast bankomātu, izrādījās, ka esmu pazaudējis maku. Pārējie devās apstaigāt pilsētas ievērojamās vietas – veikalus, bet es devos atpakaļ uz mašīnu pārbaudīt vai nav izkritis mašīnā.

Maks izrādījās uz sēdekļa.

Noņēmām zlotus, paēdām saldējumu, pastaigājām pa pilsētas centrālajām ielām un sapirkāmies Regattas t-kreklus firmas veikalā.

Sanāca iet garām ļoti pievilcīgai soda ēkai ar elegantu dārzu. Aiz tās, noslēpts no cilvēku skatieniem bija cietums ar visu atbilstošo.

Pansionāts izskatījās pēc lielas gadsimtu mijas skolas. Liela un eleganta ēka pašā pilsētas centrā. Nedaudz tālāk sākas visāda dīvaināka un jaunāka arhitektūra.

Vēl tālāk sāk izskatīties tipiski kūrortiski.

Un vēl mazliet tālāk viss sāk atgādināt kaut kādu filmas uzņemšanas laukumu.

Bet ne bez jaukām, bet ne mazāk frīkainām detaļām. Teiksim, latvju tautu meita ar acu zīlītēm un degunu uz kroņa.

Un tautiski hidranti. Kopumā, tāds jauks kūrortciemats ar vācu arhitektūru.

Nez vai es te izturētu vairāk par dienu.

Smuki un garlaicīgi.

Patika

  • Jauka Prūsijas arhitektūra.
  • Tiesa un pansionāts.

Nepatika

  • Šāda tāda sociālisma laika arhitektūra likās visai kaitinoša un no citas pasaules, kura ir no cita konteksta.
  • Betons. Nedaudz Spāniju atgādina.
  • Skats no torņa izrādījās ne tik interesants, kā es gaidīju.

Interesanti

  • Viņiem te tāda interesanta lietu noformēšanas tradīcija.
  • Daudz jahtu. Ļoti daudz. Un visas ar nolaižamiem mastiem, lai var izbraukt zem visai zemajiem tiltiem.
  • Cauri pilsētai ejot Camino de Santiago.

Wilczy Szaniec

Es nekad neesmu īpaši interesējies par kariem un Otrais man vienmēr ir bijis īpaši nesimpātisks.

Man riebjas vairums filmu par otro pasaules karu un sevišķi – ja tās ir vāciešu vai krievu filmas (atšķirīgu iemeslu dēļ). Un man ir visai virspusīgs priekšstats par kara gaitu un tajā iesaistītajām personām.

Un mani arī nekad nav interesējušas koncentrācijas nometnes, nāves nometnes, kara memoriāli un piemiņas vietas. Šīs lietas mani neiedomājami garlaiko.

Pirms braukšanas apjautājos Krišānu Jānim ko interesantu varētu redzēt šaipus Kaļiņingradas apgabalam. No nosauktajām vietām īpaši izcēlās Vilka midzenis.

Sāku gūglēt un izrādījās, ka šeit pēdējos trīsarpus kara gadus bunkurā dzīvojis Ādolfs Aloizevičs. Uz šejieni arī regulāri devusies Reiha virsotne un daudzi līdzskrējējlīderi.

Tas gan mani ieintriģēja, jo man tiešām ir interesanti mērogi.

Un mērogi izrādījās… iespaidīgi.

Kad atbraucām, mums uzreiz centās piesisties gide. Es viņai pat necentos paskaidrot, ka ja mēs viņu arī paņemtu, viņa tik un tā to nožēlotu. Vienkārši visai stingri atšuvu.

Man nekad nav bijusi laba pieredze ar gidiem. Man viņiem nepatīk kā šķira. Ja kādreiz kaut kur sanāk saskarties ar gidu, parsti ļoti operatīvi cenšos tikt vaļā. Vai vienkārši sākt stāstīt tam tik pat bezjēdzīgas lietas, kā viņš stāsta tūristiem.

Divas nejēdzīgākās lietas, kuras visi tūristi uzskata par must, ir gidi un muzeju apmeklējumi. Tanī brīdī, kad mūsu tūrists saprot šīs patiesības, viņš sāk transformēties no tūrista par ceļotāju. Un pieredze, kura paveras no šī brīža, kļūst jēgpilna, piesātināta, daudzpusīga un apmeklētās vietas beidzot sāk atšķirties viena no otras.

Kad mēs jau spērāmies uz priekšu, kāds cits gids uzsauca, ka tajā virzienā, kur mēs dodamies, ir vienkārši mežs, bet betona mežs ir otrā virzienā. Izrādījās taisnība. Tiešām vesels mežs pildīts ar izārdītām betona konstrukcijām.

Ļoti iespaidīgām betona konstrukcijām.

Tuvojoties Sarkanajai armijai vācieši atkāpās saspridzinot visas celtnes un bunkurus.

Ir ārkārtīgi grūti iztēloties to spēku, kas varēja tik ļoti sakropļot šīs celtnes. Par vācu betonu klīst leģendas un joprojām ir bunkuri, kuros nevarot tikt iekšā, jo normāli perforatori betonu vienkārši ‘neņemot’.

Nu, un jau braucot projām pamanīju ko dīvainu. Palūdzu Kasparam apturēt auto un skrēju atpakaļ skatīties.

Izrādījās, ka šeit iet poļu Camino de Santiago. Caur pašu vilka midzeni.

Kopumā, Vilka midzenis iespaidīgs un garlaicīgs… Un japāņu tūristu pilns.. Un starp suvenīriem nav nekā tāda, kas varētu izraisīt diskusijas par politkorektumu… Garlaicīgi… Šeit Hitlers ar daļu no Reiha virsotnes nodzīvoja trīs ar pusi gadus līdz 1944. gada rudenim no šejienes vadot karu.

Patika

  • Īsti tā, ka kaut kas būtu paticis, laikam nebija… Kaut gan… tā ir vieta Polijā, kur var legāli teikt vārdu ‘Hitlers’ nebaidoties no skatieniem.

Nepatika

  • Politkorektums. Visi suvenīri absolūti garlaicīgi. Es gribēju nopirkt Fīrera krūšutēlu un sarkano kāškrusta apsēju.

Interesanti

  • Kopumā komplekss ļoti iespaidīgs.
  • Kā var saspridzināt kaut ko tādu?!?
  • Interesants kopējais vietas iekārtojums un bizness. Šeit ir liels kempings un betona mežs tikai neliela daļa no kompleksa.

Elbląg

Elblonga ir viena no pirmajām Polijas pilsētām, kas palikusi atmiņā no bērnības un palikusi atmiņā ar labām emocijām.

Pēc tam jau apzināti sanāca pabūt Elblongā un apstiprināt labo sajūtu par šo pilsētu, taču toreiz apciemojums sanāca visai īss.

Šoreiz izvēlējāmies pabūt ilgāk un apskatīt uzmanīgāk.

Turklāt, Regitai šis bija pirmais pilsētas apmeklējums.

Prūsijas pilsētas vienmēr mani ir apbūrušas un pat vecumā, kad es vēl neko nesajēdzu nedz no arhitektūras, ne pilsētām, ne vispār bija kāda ceļošanas pieredze, jau tad man Prūsijas daļa likās daudz interesantāka un skaistāka par pārējo Poliju.

Vācijas 19. gadsimta arhitektūra pret slāvisko vai sociālisma funkcionālisma arhitektūru.

Bet tā atšķirība nav tikai arhitektūrā, bet arī pašos cilvēkos.

Mēs dodamies uz Gdaņsku jeb Dancigu, tur būs Prūsijas pieredzes kulminācija.

Bet pagaidām šeit viss ir tā… dabiski, nedaudz smieklīgi, pompozi, skaisti.

Gdaņskā būs vienkārši pārspīlēti un pompozi… bez dabiskuma.

Šeit tajā visā ir provinciālisms, kura trūkst Gdaņskā. Un tieši provinciālisms piedod dabiskuma sajūtu.

No gotikas līdz smieklīgam modernismam.

Un tas viss pēc sajūtām un nedaudz arī pēc izskata atgādina smilšu pilis celtniecības laukumā.

Pilsētā ir daudz jauka un galīgi nav kaut kādas vienotības.

It kā jau par vienojošo elementu varētu nosaukt rindu mājas, bet tās ir tik drausmīgi atšķirīgas, ka drīzāk rada disonanci.

Nu kā var vienkopus sacelt tik maksimāli atšķirīgas lietas, turklāt, acīmredzami sekojot kaut kādiem vienojošajiem noteikumiem.

Man šķiet, ka pilsētas centrs ir bijis visai nopostīts kara laikā un tad mēģināts atjaunot.

Ne pārāk sanācis, bet dīvainā kārtā izskatās labi.

Vismaz man…

Izstaigājuši pilsētu, nolēmām, ka ir jāpaēd, devāmies meklēt restorānu.

Sākumā uzmanību piesaistīja grieķu restorāns, taču es izrādīju neuzticību, tāpēc devāmies pēc Itālijas karoga.

Izvēle izrādījās pilnīgi negaidīti pilnīgi ne tāda, kā gaidījām, bet viennozīmīgi ļoti pareiza.

Restorāns izrādījās burvīgs ar itāļu šefpavāru un itāliski runājošiem viesmīļiem. Un ļoti garšīgs.

Garšīgi un, dīvainā kārtā, visai lēti paēduši, devāmies meklēt naktsmājas, ar kurām šeit viss bija visai sarežģīti.

Elblongā gan jau vēl atgriezīsimies.

 

Patika

  • Kopējā atmosfēra.
  • Arhitektūras vinegrets.
  • Palešu soliņi pie katedrāles.

Nepatika

  • Vietām komunikācijas atgādina Ukrainu. Laikā, kad cēla šīs mājas par tādu ainavu nepriecātos.

Interesanti

  • Koka ‘bruģis’ pāri tiltam.
  • Restorāns pie upes, no augšas nokarājas zvana aukla, kuru var aizsniegt no laivas, augšā auklā karājas grozs. Var piebraukt, paraustīt zvanu, nosaukt vēlmes, aizsūtīt grozā naudu un saņemt vēlamo. 21. gadsimts. Šarmanti.

 

Janów

Nakšņojām Janovā muižā.
Ciemats un muiža ir uzcelti kādreizējās Senprūšu pilsētas vietā.
Šobrīd izskatās, ka ilgus gadus viss bija aizlaists un tagad kaut ko mēģina atjaunot.
Tā nedaudz dīvaini un viegli skumji viss tas izskatās.
Mēs ar Regitu vairākkārt esam nakšņojuši muižās un pilīs dažādās valstīs un vienmēr ir tā mākslīguma un nožēlojamības sajūta.
Ja atskaita jauku lapenīti, kādu gribētu savos laukos (kad tādi būs), ne īpaši patika.

Patika

  • Lapene.

 Nepatika

  • Bezcerības sajūta.
  • Eiroremonts numuriņos.
  • Emulsijas krāsa.

Interesanti

  • Griestu paneļi.

Malbork

Malborkā es līdz šim biju bijis divreiz – pirmoreiz bērnībā, otrreiz – pirms gadiem 6.

Bērnības atmiņas bija romantiskas, atskaitot pili, kura jau tad – manā romantiskajā vecumā, man likās visai neinteresanta.

Pils ir zīmīga ar to, ka tā esot lielākā gotiskā pils pasaulē (mēģiniet iztēloties gotisku pili, teiksim, Austrālijā).

Dievmātes godam veltītā pilsēta kļuva par pirmo Prūsijas valsts troni pirms pārcelties uz Kēnigsbergu.

Vispār jau pilsēta līdz Otrajam karam esot bijusi visai iespaidīga – visa vecpilsēta/pilsētas centrs – viens liels nocietinājums, pārsvarā saglabājusies četrpadsmito – piecpadsmito gadsimtu gotiskā arhitektūra un pilsētplānojums.

Karā pilsētu, kā jau vairumu Prūsijas daļas apdzīvoto vietu, visai krietni papostīja, bet tā kā tolaik Malborka vēl nebija kļuvusi par tūrisma meku un arī nebija īpaši politiski nozīmīga, tika pieņemts lēmums to neatjaunot.

Burvīgi – ņemot vērā to, ka pārsvarā tā bija vēsturiskā apbūve, atbrīvojās milzīgs daudzums būvmateriālu – ķieģeļi, šķeltie akmeņi, u.c., kuri devās uz tepat ne īpaši tālo Gdaņsku un tālāko Varšavu, lai kļūtu par daļu no atjaunotajiem pilsētu centriem.

Krieviem ir teiciens ‘Свято место пусто не бывает‘, līdz ar Polijas nokļūšanu sociālisma blokā agrāko majestātisko prūšu celtņu vietā nāca funkcionālisms.

Vecpilsētā roku rokā iet gotika un skumjās vēlīnās Padomju ēras ēkas. Mistiskā kārtā saglabājušos rātsnamu ieskauj sērijveida četrstāvu mājas. Dīvaini, ka ne piecstāvu.

Ir jau pilsētā viskaut kas simtgadīgs un divsimtgadīgs saglabājies, pat visai daudz, bet tūristus interesē tikai svaigi celtā viena no vecākajām un lielākā gotiskā pils Eiropā. Ļoti atgādina mūsu Turaidas pili, kura arī ir svaigi celta viduslaiku pils.

Viens – otrs vēl atnāk līdz rātsnamam, kurš gan arī ir bijis visai pabojāts, bet tomēr palicis stāvēt.

Nespēju saprast, priekš kam to dara. Manā izpratnē tas izskatās un jūtas briesmīgi.

Atjaunošana/restaurācija ir viens. Bet ņemt modernus materiālus un celt kaut kā jau labu laiku neesoša vietā kaut ko, kas izskatās līdzīgi, kā tas, kas bija agrāk… Japāņu tūristi gan jau apēd…

Savelkot kopā – Malborka ir tūristu pilsēta un īpaši vairāk par stundu tur darīt nav ko.

Pilsētā gan palika dažas ievērības cienīgas ēkas, kuras man, diemžēl, nobildēt nesanāca.

Manā skatījumā pilsētai nav paveicies. Jā, šobrīd tā ir tūrisma meka, jo, redz, šeit ir Teitoņu ordeņa pils, turklāt – vienā gabalā. Pat ja tai nebūtu lielākās gotiskās būves statuss, jau šis vien fakts nodrošinātu tūrisma plūsmu. Bet ja domā par to kā par vēstures pieminekli vai kā par pilsētu, kurā apmesties uz dzīvi, četrdesmito un piecdesmito gadu notikumi ir krietni iedragājuši pilsētas ‘vērtību’, un tur vairāk neko darīt nevar. 

Patika

  • Saglabājusies vēsturiskā arhitektūra ir skaista, bija gan jūgends tīri smuks, gan arī šis tas no neoklasicisma un neogotikas tīri jauks.
  • Aizmukt no tūristu centra šeit ir patīkami, kaut kas gaisotnē tomēr ir palicis.

Nepatika

  • Malborkas ‘plastmasas‘ pils.
  • Vecpilsētas jaunā apbūve.
  • Centra dīvainā gājēju iela.

Interesanti

  • Pilsētai ir ļoti interesanta un bagāta vēsture.

Gdańsk

Ja iepriekšējās pilsētas karš skāra un tās īsti neatjaunojās, tad Gdaņskai sākumā krietni vairāk nepaveicās un pēc tam paveicās ievērojami vairāk, kā kaimiņiem.

Nu, daļēji paveicās.

Kāpēc mums šodien Danciga jeb Gdaņska ir interesanta?

Daļēji tāpēc, ka tā bija Prūsijas pilsēta un pēc tam – brīvpilsēta un pēc tam bija aneksija un karš.

Gdaņskas vārdu šobrīd pasaulē zina galvenokārt pateicoties tās arhitektūrai.

Pēc kara no pilsēta centra bija palicis pāri gaužām maz.

Ne tik traki, kā Varšavā, bet tik un tā visai bēdīgi.

Bet ja Varšava tradicionāli bija poļu zemēs, ar Dancigu viss nebija tik skaidri.

Periodiski mainoties varām jau no 14 gadsimta aizsākās tradicionālā vācu apbūve un atbilstošie arhitektūras stili un elementi.

Ja mēs atceramies tā brīža noskaņas sabiedrībā un politikā – Vācija nebija diez ko populāra piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kad sākās Gdaņskas atjaunošanas darbi.

Ir pieņemts lēmums Gdaņsku atjaunot, bet nevaram taču tagad ņemt un atjaunot pilsētu tās vāciskajā izskatā – vācieši taču ir sagādājuši tik daudz sāpju un ciešanu.

Ļoti neveikla situācija. Bet, par laimi – risināma.

Gdaņska vēstures tecējuma gaitā daudzreiz mainīja saimniekus, bija visai multinacionāla, turklāt, tā bija ļoti nozīmīga osta.

Tātad tajā bija ne tikai vācu arhitektūra, bet visai daudz arī cittautu – flāmu, franču, itāļu un citu.

Šobrīd ejot pa vecpilsētu ir ļoti grūti iztēloties, ka vēl pirms kādiem 60 gadiem šeit viss izskatījās pilnīgi atšķirīgi.

Ka teju viss šis skaistums ir tapis nepilnu 20 gadu laikā pavisam nesenā pagātnē. Un ka ja, piemēram, mana mamma būtu dzimusi Gdaņskā, viņa vēl atcerētos šo eleganto vairākus gadu simtus veco ēku vietā drupas.

Tātad, tika nolemts neatjaunot precīzi sākotnējo pilsētas izskatu, bet gan likt uzsvaru uz itāļu, flāmu un franču tradīciju.

Rezultāts izrādījās pārsteidzoši labs.

Tiktiešām, ejot pa pilsētu nevienu mirkli galvā nerodas doma, ka apkārt redzamais ir kaut kādā ziņā falšs.

Un pat zinot, ka pilsēta ir burtiski uzcelta no jauna, ir grūti noticēt, ka tā nav celta precīzi tāda pati, kā bija agrāk.

Ka tā drīzāk ir cenzēta interpretācija, kā pedantiska restaurācija.

Protams, ik pa brīdim pavīd kaut kādas niances, kur pat mana neprofesionālā acs redz, ka tas ir kaut kas pilnīgi svaigs un ne īpaši kvalitatīvs.

Un gan jau mākslas un arhitektūras vēsturnieki šeit nevarētu noiet desmit soļus bez skumja smīna.

Bet man, kā amatierim, piekasīties, vismaz pie tā, kas atjaunots tajos piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, nebija kur.

Protams, ne viss ir moderns. Piemēram, salīdzinoši labi ir saglabājusies 16. gadsimta Neptūna strūklaka. Lai arī daudz cietusi un ir bijusi evakuēta un daudzkārt restaurēta, bet tagad ir savā vietā tādā pat izskatā.

Un turpat blakus atrodas visai nesaprotama laikmeta un izcelsmes sfinksas, kuras, izskatās, ir mēģināts kopēt no strūklakas sirēnām.

Dažām ēkām ir visai labi redzamas saglabājušās un restaurētās daļas. Un dažviet tās ir speciāli izceltas.

No sava iepriekšējā Gdaņskas apciemojuma es atcerējos galvenokārt ķieģeļu gotiku un Motlavas upi ar kuģiem tajā.

Gdaņska jau vienmēr ir bijusi svarīga osta, tāpēc upe pilsētas dzīvē spēlējusi visai nozīmīgu lomu.

Mēs tieši gadījāmies uz regati.

Lielo kuģu parāde man, kā tādam, kurš pēdējā laikā ir nedaudz aizrāvies ar kuģu tēmu, bija patīkams pārsteigums.

Bija atnākusi arī latviešu Lībava, kura gan man vairāk izskatās vairāk pēc replikas no lētām pirātu filmām, kā pēc kuģa… un un milzīgais karogs, pēc Freida, gan jau liecina par maziņu…. nē, neko, aizrāvos…

Cilvēki, kuri atnākuši vērot parādi zviln pludmales krēslos uz betona sabērtās smiltiņās aiz augsta žoga.

Tepat blakus pagrimis, šķiet, zvejnieks.

Kafejnīcas noformētas visai simpātiski.

Sagaidījām, kad aiziet kuģi un nolaiž tiltu un devāmies iekšā mazāk tūristiskajā pilsētas centra daļā, kur bija mazliet autentiskāk brīvāk.

Mani vienmēr ir ārkārtīgi valdzinājušas vecas sarkano ķieģeļu ēkas.

Un šādām ēkām arī labi redzams, kas ir saglabājies un kas restaurēts.

Pietiek arī trūdošās sociālisma romantikas.

Un izskatās jauki, kad šāds mantojums parādās vienā redzes laukā ar kaut ko vēsturisku atjaunotu.

Un arī no vāciešiem šis tas ne ta saglabājies, bet vairāk izskatās, ka uzcelts svaigs.

No svaigā gan arī parādās visai interesanti, pakropli, moderni eksperimenti.

Pat tualetes ir tik modernas, ka pie tām stāv rindas.

Plastmasa gan kļūst arvien neadekvātāka tuvojoties centram.

Jāsaka gan, ka šur tur vēl ir saglabājušies koka rāmji.

Dažviet pat vēsturisku stiklu imitācijas var redzēt.

Bet jāatzīst gan, ka gotika ar salīdzinoši moderniem logiem izskatās dīvaini.

Jaunās strūklakas iecienījuši bērni.

Šur tur pat parādās visai gaumīga ielu māksla, bet vecpilsētā tas drīzāk ir izņēmums.

Devāmies apskatīt otro lielāko ķieģeļu gotikas baznīcu.

Mērķis gan nebija redzēt pašu baznīcu, bet gan astronomisko pulksteni.

Pulksteni neredzējām, jo prasīja visai lielu ieejas maksu.

Bet redzamo daļu un fragmentiņu paša pulksteņa starp kolonnām tomēr apskatījām.

Pie baznīcas atrodas skulptūra, kura man ļoti patika. Būtu interesanti zināt, kas tas bija agrāk.

Kas vēl no interesantā? Šis tas no perimetra arhitektūras.

Jaušams imperiālisma gars.

Vai, piemēram, materiālu un stilu sajaukums (atgādina mūsu un sevišķi – ukraiņu koka apbūvi).

Nu, un vēl šādas tādas dīvainības.

Un skaistumi…

Kaut vai, teiksim, ielu plāksnītes… (ja atskaita to, ka zibensnovedējam labāku vietu, protams, atrast nevarēja)

Starp citu, vēl no interesantajām lietām – rātsnams, kā tas bieži redzams viduslaiku arhitektūrā, atrodas tirgus laukumā. Un šeit ir izvietoti mēri. Dzirdējis un lasījis par tiem biju, bet redzējis ne..

 

Apskatījuši vecpilsētu, devāmies apkārt uz guļamrajoniem.

Sporta halle, kura kaut ko ļoti atgādināja..

Šur tur varēja redzēt raksturīgo Prūsijas apbūvi.

Kādā guļamrajonā ēkas bija krāsotas arbildītēm.

Mīlīgi, bet man kaut kā ne īpaši. Man vienkārši guļamrajoni ne īpaši patīk. Bet portāliņi smuki.

Nu un, protams, citas eks-sociālisma valstīm raksturīgās dīvainības.

Nu, un soliņi, protams…

Beigās vēl aizbraucām apskatīt garāko dzīvokļu māju Eiropā un devāmies tālāk – uz Sopotu.

Patika

  • Vecpilsētas centrs ir ļoti skaists
  • Ķieģeļu gotiskā arhitektūra arī ir ļoti skaista
  • Un dekoratīvie elementi arī ir ļoti skaisti.

Nepatika

  • Šur tur plastmasīgums ne īpaši patika.

Interesanti

  • Interesanti, kā no prūšu ostas pilsētas Danciga kļuva par ļoti pievilcīgu Vakareiropas pilsētu.
  • Pārsteidzoši, ka tas viss ir pavisam nesenu drupu vietā.
  • Garākā dzīvokļu māja Eiropā… izskatās ļoti iespaidīgi…

Gdynia

Sopotā pat neapstājāmies. Tas nebija iespējams, pārāk daudz transporta un cilvēku. Devāmies tālāk uz Gdiņu.

Mani Gdiņā interesēja precīzi viena lieta – pamesta viesnīca.

Ļoti žēl, ka neizdevās tikt iekšā, skatam uz jūru būtu jābūt fantastiskam.

 

Ļoti operatīvi aizlaidāmies projām.

Nepatika

Cilvēki

Interesanti

Viesnīca

 

Bursztyn

Atpakaļ ceļš izvērtās drausmīgi lēns, jo šoseja teju pārsimts kilometru garumā bija viens garš korķis.
Nolēmām braukt iekšā, pablenzt uz rūķiem un paēst.
Drausmīgi debila vieta, bet visdīvainākais tajā visā bija apstāklis, ka cilvēki patiešām brauc iekšā un pērk šīs drausmas. Smieklīgākais, kas tur bija ērti atverams – putnu būrītis.
No šeit apēstā, šķiet, turpmākās 14 stundas pavadīju agonijā no nekad nepieredzētas intensitātes kuņģa spazmām.

Interesanti

Cilvēki patiešām pērk dārza rūķus… daudz…

Ir ko piebilst: