28.03.18. (trešdiena, 1. diena ceļā)
28.03.18. 8:45 Cadiz
Apsvēru domu čītot un no Kadisas braukt ar prāmi nogriežot kādus 40 km, tas man garantētu, ka Lieldienās būšu Seviļā.
Pārdomāju. Jāmēģina tuvākajās divās dienās noiet pa ~55 km (šodien +3 km līdz katedrālei).
Tagad gaidu, kad atvērsies baznīca. Nez vai tas ko dos, bet cerība…
28.03.18. 23:00 Jerez de la Fronteira
Baznīcā bija jauks vīrietis – piekalpotājs, kurš sākumā mani aizsūtīja uz neeksistējošu libraria.
Vēl viens cilvēks apstiprināja, ka viņa pastāv, bet es divreiz izgāju visu ielu un pārējie aptaujātie teica, ka šeit – perifērijā nekā nav.
‘Ej uz centru’.
Atgriezos baznīcā, sagaidīju mises beigas un palūdzu ielikt zīmogu ceļojuma dienasgrāmatā.
Tanī brīdī, kad izgāju no baznīcas, sapogāju somu un ar acīm sameklēju fleču, bija sajūta, ka kāds palaiž vaļā – kļuva labi un priecīgi, mana prekaminālā depresija pagāja bez miņas.
Es gribu būt Seviļā Lieldienu rītā, kas nozīmē, ka man jāienāk pilsētā sestdienas vakarā.
Lai to panāktu, nāksies paiet lielākus attālumus, kā pieklājas.
Šodien un rīt abas dienas jānoiet pa ~55 km un tad pēdējās divas dienas būs mērenas.
Par šodienu arī neticēju, ka tikšu līdz iecerētajam ceļa mērķim, bet te nu es esmu.
Pakustēties bez vaidiem nesanāk, taču galā.
Es pat neceru, ka rīt varēšu atsākt iet un kur nu vēl, ka 55km noiešu.
Rīt būs ļoti, ļoti slikti.
Es arī apņēmos līdz svētdienai gavēt, bet redzēs, kā sanāks.
Desa un fueta no somas dziļumiem tā vien sauc.
Šodienas ceļš bija zīmīgs ar to, ka lielāko daļu ceļa es gāju apkārt ūdenstilpnei….
Lai pēc 40km attaptos stundas gājiena attālumā no Kadisas.
Nu ok – peldējuma.
Vizuāli redzot noieto attālumu tam ir grūti noticēt.
Pa ceļam bija trīs pilsētas – San Fernando…
Šeit mani apturēja policija un jautāja, kur es te vazājos.
Kad paskaidroju, izskatījās vīlušies.
Puerto Real bija biksīšu pilsēta.
Vienā vietā uz veļas auklas karājās padsmit identiskas visai liela izmēra sieviešu apakšbikses.
Nedaudz tālāk piemineklim galvā bija uzvilkti stringi.
Šajā pilsētā normāli ir pirmā nakšņošana.
El Puerto de la Santa Maria bija šortkatu pilsēta.
Tur es vairākkārt izmuku pa taisno.
Ejot uz to no vienas mašīnas man ļoti aktīvi māja ar roku sieviete gados un šoferis.
Tas bija vienīgais pozitīvais fīdbeks šodien pa ceļam.
Pa ceļam vecajos sāls ieguves rezervuāros redzēju flamingo baru.
Tad komplektā gāja dažādi interesanti ūdens putni, fazāns un dzīvs trusis.
Esmu pārsteigts, ka pirmoreiz redzu trusi savā vaļā.
Tāds pats, kā ēdamie, tikai mazāks un ar mazām, noapaļotām austiņām.
Bet var jau būt, ka tas bija mazulis.
Bez tam, bija arī beigti zvēriņi, izžuvuši līķīši – divi kaķi, žurka un vāvere.
Vāvere bija tādā pozā, kā… nu, klasiska vāvere no bērnu grāmatām.
Pirms Puerto Real atradu visai labu niedri spieķi.
Tomēr prieks nebija ilgs, tas pārlūza uz pusēm šai pat pilsētā.
Nepatīkamākais pārsteigums sagaidīja pašā Jerez pievārtē ejot pilnīgā tumsā.
Visa ceļa platumā un metru 5 garumā dubļu peļķe.
Sanāca lavierēt un ķerties pie žoga, lai karājoties uz rokām ar kājām varētu viegli atsperties pret pašu žoga maliņu, kur dubļu dziļums bija vismazākais.
Vienu kāju tomēr izdevās piesmelt.
Nolēmu, ka es neesmu stāvoklī, kad var ņemt shared room.
Es stenēšu un vaidēšu, tāpēc paņēmu privāto.
Jauniešu hostelī tagad došos gulēt cerībā, ka rīt varēšu izlīst no gultas un sākt iet.
[Vēl dažas bildes: Valdelagrana un saulrieti]
29.03.18. (ceturtdiena, 2. diena ceļā)
29.03.18. 11:20 Jerez de la Fronteira
No rīta atradu Santjago baznīcu.
Tomēr fleču nekur nebija.
Nāca iekšā kaut kādas kāzas, iespraucos un pajautāju virzienu.
Norādītajā virzienā drīz vien parādījās flečas.
Fiziskais stāvoklis ir krietni labāks, kā gaidīju.
Bet nedomāju, ka manis pietiks uz 55km.
Šobrīd ir 7km un pārdomas par dzīvi.
Arī ja noiešu, galā būšu krietni vēlāk, kā vakar.
Rezultātā šodien sanāca iziet vēlāk, kā vakar.
Turklāt, šodien būs jātaisa vairāk atpūtu.
Un ir vēl viena problēma.
Ne Airbnb, ne Booking nerāda naktsmītnes nevienā no pilsētām, kur šodien plānoju būt.
Visās, kas ir, rāda ‘sold out’.
Tā varētu būt visai nozīmīga problēma.
29.03.18. 19:00 El Cuervo de Sevilla
Katrreiz, kad nolemju darīt muļķības vai pārgalvības, kāds nāk un izjauc visus plānus. Это Camino, детка, šeit viss notiek tā, kā tam jānotiek.
Es biju nogājis 7 km no naktsmītnes, kad sajutu nogurumu un nolēmu ieiet bārā iedzert kolu.
Izgājis no bāra beidzot pamazām sāku līst laukā no pilsētas.
Garām dzelzceļa tiltam pa ļoti netīru šķembotu ceļu, kamēr izgāju pilsētiņā ar nosaukumu Guadalcacin.
No turienes ceļš kādu laiciņu veda pa šoseju, bet pamazām pārgāja uz ceļu starp laukiem.
Ejot, atskaitot pieaugošas vai uz brīdi zūdošas sāpes, ir divas problēmas. Viena problēma ir galvā, otrā – rokās. Rokām nav ko darīt un ir vajadzīga kaut kāda taktila manipulācija. Personīgi es ejot laužu zariņus vai sakaltušus zāles stiebrus un ejot tos laužu mazos gabaliņos. Tas palīdz aizņemt rokas. Kas attiecas uz galvu, interesanti paliek dienas otrajā daļā, kaut gan ar īpašu inteliģenci vispār ejot viens pats neizceļos. Domās runājos ar objektiem, apstākļiem un situācijām, kuriem eju garām. Vakar vakarā prāts tik ļoti iztukšojās, ka, domāju, sajutu, kā jūtas cilvēks ar vidēji smagu garīgu atpalicību. Man patika. Es saliku rociņas priekšā un murmināju kaut kādas muļķības, nosaucu objektus, kurus redzu, bet neko daudz, jo bija jau tumšs un neko daudz neredzēju. Debilizācija sākās ar to, ka sāku dungot ‘I’m a bitch’. Un pēc kilometriem 5 – 10 saliku rociņas kopā. Vēl pāris tādas dienas un ejot sākšu skaitīt rožukroni – rokām darbs un galvā tīrība – win/win.
Izejot uz zemes ceļa es priekšā pamanīju zaļu mugursomu, kaut gan tas bija tik tālu, ka tas varēja būt jebkas tāls un kustīgs. Vienā brīdī uz ceļa parādījās zirgs un figūrai bija to jāapiet, tad sapratu, ka izskatās tomēr pēc cilvēka un galvā izrēķināju, ka izskatās pēc meitenes, kas iet Camino ar 70% varbūtību.
Liels cipars, ņemot vērā, ka pa šo ceļu neviens neiet. Figūra pazuda un pēc kādas pusstundas, kad nolēmu, ka tomēr vietējais ir nogriezies uz mājām, figūra parādījās atkal, tikai šoreiz to redzēju kontrastā un skaidri bija redzams, ka meitenei nav spieķa, kā es pirmīt biju izfunktierējis pēc gaitas. Well, c’mon, es katru dienu satieku desmitiem velosipēdistu, skrējēji un gājēju uz šīm takām. Figūra pazuda aiz kārtējā līkuma. To atkal ieraudzīju uzkāpis kādā kalniņā. Figūra sēdēja uz tilta un baudīja skatu uz šoseju. Bet bija skaidrs, ka es pilnīgi visu izdomāju. Pirmkārt – tas bija vīrietis, otrkārt – viņam nebija mugursomas. Nu kā, nebija, ja neskaita apavu maisa izmēra somiņu, kur var ielikt virsjaku lietus gadījumam (un lietus tiešām taisījās būt – mācās) un ūdens pudeli.
Pasveicināju un pagāju garām. Viņš man pakaļ pajautāja ‘Camino?’, atbildēju, ka tā gan. Viņš pateica, ka šorīt mani redzēja pie Santjago baznīcas un izvilka no somas ūdensdrošo maisiņu piebāztu ar kredenciāļiem. Iedeva vienu no tiem man, izrādījās pilns ar zīmogiem – pagājušajā rudenī nogājis Portugāļu ceļu no Porto caur Tui.
Uzdevu dažus pieklājības jautājumus, cik nu mana spāņu valoda ļāva, viņš pajautāja vai man nav nekas pret, ja mēs paiesimies kopā, man iebildumu nebija, jo pēc noietiem 10-15 km es jau biju sācis domāt par to, ka nāve tagad varētu nākt un paņemt mani un es ne par ko nesasniegšu Las Cabezas de San Juan jeb Jāņa Kristītāja galvas, kuru, pat ja sasniegtu, tas būtu pēc vienpadsmitiem (saule riet pirms deviņiem), gulētu stacijā (ja neizdzītu), jo visas viesnīcas ir aizņemtas. Es biju visai priecīgs, ka šis vīrietis paies ar mani pāris kilometrus.
Viņš zināja 15 vārdus angļu valodā, ko iemācījies ar Duolingo aplikācijas palīdzību, bet vēl nebija ticis līdz darbības vārdiem, nedēļas dienas un mēnešus arī nezināja, lai pateiktu ciparu no 2 līdz 5, skaitīja. Nu, līmenis apmēram skaidrs. Mana spāņu valoda ir vēl sliktāka, es zinu vale, bien, perdon, gracias un adios. Apmēram visa mana vārdnīca. Beigās mēs nopļāpājām ap 20 km – 4 stundas. Izrādījās, ka viņš arī iet uz El Cuervo de Sevilla – Seviļas kraukli. Tālāk viņš gan neiešot.
Viens vārds drausmīgā angļu valodā un tirāde spāņu valodā no viņa un viņš skaidroja katru domu tik ilgi, kamēr es sapratīšu. Pateikt, ka skaidrs, jēgas nebija, jo saņēmis apstiprinājumu, ka es saprotu, viņš prasīja manas domas par jautājumu. Un spīdzināja mani, kamēr nesaprata, ko es saku. Kad es izmisumā pārgāju uz angļu valodu, teica ‘nē, runā labāk spāņu valodā, tad es tevi labāk saprotu’. Tā nu es arī – viens vārds ļoti līkā angļu valodā, otrs spāņu, latīņu, franču valodā ar locījumu variācijām, kamēr viņš saprot par ko es runāju, beigās veidojās pietiekoši sakarīga konversācija.
Pie tam, viņš mani piespieda taisīt selfijus un pozēt mugursom-bildes ‘pa ceļam aizejot’.
Man viņu arī bija pāris reizes jābildē.
Manuels ir video editors un vizuālā valoda viņam ir visai svarīga. 25 gadi laulībā un 6 bērni. Taisīja dokumentālo filmu par frankismu un strādāja arhīvos, kā rezultātā esot ieguvis bezmiegu un, cik noprotu, pat pilnīgi oficiālu posttraumatiskā stresa diagnozi. Kataloniju arī Manuels ir ar mieru palaist. Dzimis Malagā, bet dzīvo ar ģimeni Los Cabezas de San Juan, pilsētā, kurā man bija jābūt šodien. Camino de la Plata sāks otrdien, jo pirmdien esot slēgtas romiešu drupas, kuras man arī esot obligāti jāapmeklē.
Mēs nonācām līdz vietai, kur man pēc sajūtām likās, ka Cuervai jau jābūt tepat, bet flečas grieza, pēc sajūtām, pretējā virzienā. Apskatījos kartē, līdz pilsētai 3 km ejot taisni, mūs griež nepareizi. Pateicu par savām aizdomām Manuelam, viņš sāka uztraukties, atradām vienīgo dzīvo vīrieti apkārtnē un pajautājām. Viņš mūsu šaubas apstiprināja, taču tā kā mēs jau diezgan tālu nogājām līdz vīrietim, nolēmām turpināt iet pa flečām. Turpmāko stundu Manuels bubināja par to, ka zvanīs Camino prezidentam un kaut kam vēl un žēlosies.
Apmēram šādi. Šis aplis man bija vēl nepatīkamāks, kā viņam, jo es zaudēju kārtējo stundu. Ja es ietu uz Cabesu, tur līdz pusnaktij nez vai tiktu.
Manuels diezgan iespringa par to un piedāvāja dažādus variantus, ieskaitot – aizvest ar mašīnu, vai – es eju, cik tālu tieku un tad mani savāc ar mašīnu. Kad beidzot bijām Cuervā, izdomājām, ka varu palikt Lebrihā, tad rīt noteikti tiktu līdz Utrerai nenositoties no plāna.
Apzvanījām viesnīcas, viss aizņemts. Izdzērām, kas kolu, kas alu, man uzsauca visai garšīgas kazas siera apceptas rīvmaizē bumbiņas ar džemu un medu. Kad noskaidrojās, ka viesnīcu nav, Manuels aizgāja un noskaidroja situāciju ar vietām šeit un izrādījās, ka ir tāda, praktiski, pagrīdes viesnīca vienā bārā, kur patiešām ir brīvi numuriņi par 15€.
Mani ielika numuriņā, kur es atstāju somu, aizgājām uz baznīcu pēc zīmoga un pēc Manuela atbrauca dēls, aizveda mājās. Rīt deviņos no rīta izejam kopā.
Ņemot vērā, ka kopā ar viņu ietas visai raiti, varbūt, ka tā arī nav slikta doma. Interesanti, ka cenšoties saprast un runāt spāņu valodā, aizmirstas par traumām un sāpēm. Man šodien diezgan nepatīkami sāp (hm, var sāpēt arī patīkami?) labās kājas potīte. Es par to atcerējos tikai, kad apsēdāmies bārā. Līdz Utrerai 66 km. Hm.
O, tikko atvēra virtuvi. Apgāju pilsētas centru meklējot, kur paēst, pēc vakardienas vārītām olām, bagetes un siera naktī pamodos no tā, ka sāpēja kuņģis. Man šis prieks vēl ir palicis un varētu vakariņas paēst, bet labāk tomēr siltu ēdienu. Un vīna glāzi. Tad nu lūk, ēdienu nekur nepasniedza, atgriezos savā viesnīcā un pajautāju par ēšanu, mani atšuva, pateica, ka virtuve ciet, tā nu es paņēmu kolu ar citronu un ķēros pie dienasgrāmatas. Un tikko man atnesa ēdienkarti. Pasūtīju kaut kādas sēnes, pudiņu un vīnu. Ja šodien daudz maz atgūšos, kas zina par rītdienu.
30.03.18. (piektdiena, 3. diena ceļā)
30.03.18. 14:20 Las Cabezas de San Juan
No rīta pirmā skaņa, ko dzirdēju, bija lietus. Kaut gan, meloju, troksnis sākās ap deviņiem vakarā un centās nenorimt. Aiz sienas kāds vācietis, izklausījās, lasīja dzeju par Ādolfu Hitleru, apakšā bārā tauta svinēja krustā sišanu un, šķiet, bez kautiņa neiztika. Ap trijiem naktī kaut kuri no kaimiņiem izvācās, nākamie izvācās ap pieciem. Septiņos, kad taisījos celties, klusāks nebija kļuvis.
Deviņos Manuela nebija. Pagaidīju sešas minūtes un devos ceļā. Lija lietus, flečas pa laikam pazuda, kamēr izveda uz ļoti dubļaina lauku ceļa.
Vietām bija pārplūdis, bet šoreiz, atšķirībā no iepriekšējām dienām, varēja iziet pa pļavu vai lauku. Kārtējo reizi nožēloju, ka nopirku apavus bez Gore-Tex’a.
Visbeidzot ceļš izveda uz šosejas un flečas atkal pazuda, kaut gan viena pēdējā rādīja virzienu, ar kuru samierināties es nekādi negribēju, devos pa šoseju. Camino 28 km, man sanāca 23 km. Vinnēto stundu iztērēšu atpūtai Las Cabezas.
Ceļa malas pilnas ar līķiem visdažādākajās sadalīšanās stadijās, sākot ar pavisam svaigiem, beidzot ar skeletiem. Lielākoties – žurkas – ļoti daudz, pāris suņi, eži, putni un viens trusītis. Vispār, trušu šodien bija ļoti daudz arī dzīvu.
Kad nonācu Las Cabezas, pagriezos un ieraudzīju, ka līdz Jerez ir 35 km. Man sanāca 32 līdz La Cuervai un būtu jābūt 28 līdz Las Cobezas. Ar auto jābrauc 35 km, kājām – 60 km. Pareizi, tā viņiem arī vajag, grib staigāt, lai staigā. Las Cobezas pilnīgi izmirusi.
Pilsētas augstākajā punktā baznīca, kuru pirmoreiz šodien redzēju esot padsmit km no pilsētas.
Uzkāpu līdz tai, noāvu un izžāvēju kājas, flečas neatradu, tāpēc uzliku kartē maršrutu un devos pēc kartes, turklāt, konstatēju, ka Utrerā tāpat nav naktsmītnes un caur to sanāk aplis. Los Palacios y Villafranca ir viesnīca, kaut arī padārga, un tā ir krietni tuvāk. Nu, iešu, skatīšos.
Jebkurā gadījumā, doma rīt vakarā būt Seviļā jau vairāk neizklausās fantastiska. Ja vien kājas nesāpētu. No otras puses, laikam tomēr forma ir uzlabojusies, šodien nogāju 21 km bez atpūtām. Būs labi. Pagājis pēc kartes ieraudzīju cilvēkus, sākumā – pāris.
Tad vairāk, un pēkšņi pilsēta uzsprāga ar troksni, kustību un krāsām.
Galvenajā laukumā savākusies visa pilsēta.
30.03.18. 17:40 Trajano
No rīta, ejot pa lietu, norāvu kaktusa augli un izdarīju muļķību – noslaucīju ar rokām, rezultātā sadzenot rokās adatiņas, kuras praktiski nevarēja redzēt, bet bija ļoti nepatīkami.
Nu, ir pārgājis.
Neko labi man šodien neiet.
Google man saka, ka līdz Villafranca’i palikuši 15 km, līdz Utrerai – 19 km.
Abi cipari ir lieli un es nesaprotu, kur es vispār esmu.
Galvā iezogas nodevīga doma – pajautāt vai šajā ciemā ar piecām mājām nav viesnīca.
Noieti tikai 35 km, bet vairāk negribas.
Ejot garām šosejai redzēju, ka Sevilla – 45 km. Tas bija kādus 12 km atpakaļ.
Protams, kājām uz pusi tālāk.
Sāp kājas un tas traucē iet, tāpēc eju ļoti lēnām.
Iešanu apgrūtina arī stiprais sānu vējš. Ar buru uz muguras, kā man, iešana visai nepatīkama, ik pa laikam izpūš uz ceļa.
Esmu tuvu tam, lai sāktu dziedāt ‘I’m a bitch’. Saule norietēs pēc divām stundām. Bet kuru tas uztrauc?
Paņēmu bokadilju ar sieru, atcerējos, ka šodien neesmu ēdis.
30.03.18. 23:40 Los Palacios y Villafranca
Bija smagi, bet nedomāju, ka smagāk, kā pirmajā dienā, vismaz šodien es dziedāju grupas Сплин рэпэртуару.. ui. Gājiens bija ilgs un visu ceļu pa fārmlendiem.
Ik pēc 100 metriem skatījos cik esmu nogājis un cik vēl palika.
Esmu piestaigājis lielas tulznas uz abiem papēžiem – ne dubultās zeķes, ne talks, ne Compeed maģiskā ziede neko nevar izdarīt pret slapjām kājām un lielu slodzi. No pa ceļam redzētā – ļoti daudz trušu – desmitiem.
Saulrietā visi izlīduši laukā un izskatās, ka rotaļājas.
Bija ļoti stiprs vējš no viņu puses, tāpēc viņi nedzirdēja, kā es pienācu pavisam tuvu. Man bija pārsteigums, ka viņi ir tik maziņi (to es jau pirmajā dienā rakstīju), ka viņi nemet cilpas un nelec, kā zaķi, viņi skrien – ļoti ātri… un taisni. Otrā skaistā lieta bija mēness.
Spīdēja pilnmēness un bija tik spožs, ka viss, ieskaitot mani, meta ēnu. Mēness gaismā gāju kādu stundu ik pa laikam apgriežoties un pastāvot priecājoties. Tāds eksistenciāls prieks. Vienā brīdī starp savām pēdējā laikā raksturīgajām domām, kad es komentēju apkārt notiekošo, daudz domās rupji lamājos un tad sevi kauninu, skaitu attālumu no objekta līdz objektam, pieķēru sevi domājot, cik labi ir būt dzīvam, cik labi ir būt man, kā man ir paveicies dzīvē ar cilvēkiem, kas man ir apkārt, sevišķi – sievu un vecākiem. Būtība pielija ar pateicību. Vēl kaut kādā brīdī es gribēju parunāties ar Dievu, taču tad padomāju, ka tas būtu pārāk cilvēciski un vienkārši – parunāties ar Dievu; ka mums to gribētos vai mums šķiet, ka mēs to varam, bet Dievs ir abstrakcija, realitāte, kuru mūsu prāts nespēj aptvert, un visdrīzāk nekāds īsti konstruktīvs dialogs mums neizdosies. Tas ir kā skudra tagad mēģinātu man kaut ko ļoti svarīgu izstāstīt vai palūgt padomu. Fui, cik ķecerīgi.
Es skaitīju cik sen esmu ceļā. Nevarēju noticēt, ka tikai trīs dienas, sajūta ir tāda, it kā ietu jau nedēļu no vietas.
Nu, un par materiālo pusi – vietu nekur nav un šo pilsētu daļēji izvēlējos tāpēc, ka šeit vienā hostelī bija brīvs numuriņš. 56€, bet citu variantu nav. Iegājis pilsētā iegāju pirmajā viesnīcā, kas bija pa ceļam. Numuriņš 40€. Neko darīt, vienalga lētāk, kā 56€.
Nožēlojams skats būtu vērojams, nejauši ienākušo manā numuriņā – sametu visas netīrās drēbes vannā, ielīdu ar kājām iekšā, pielaidu ūdeni un gandrīz embrija pozā gandrīz stundu mazgāju drēbes.
Drēbju mazgāšana vispār ir viena no nepatīkamākajām lietām Camino – tāpat jau nevar nostāvēt kājās no noguruma, bet vēl jāmazgā drēbes, beržot ar rokām, labākajā gadījumā – uz veļas dēļa, sliktākajā – izlietnē – ziepju gabaliņš rokās un uz priekšu…
31.03.18. (sestdiena, 4. diena ceļā)
31.03.18. 13:40 Dos Hermanas
Via Augusta nejaukākā lieta ir tā, ka pēc pirmās dienas ainava vairāk nemainās.
Nevar saprast – esi nogājis 200 metrus vai 2 kilometrus.
Esmu Dos Hermanas un šeit vajadzētu atsākties flečām, bet pagaidām nevienu neatradu.
Iegāju baznīcā un pie durvīm man puika uzlīmēja uz krekla uzlīmi ar Golgātas kalnu.
Ceļš šodien ļoti garlaicīgs.
Līdz Dos Hermanos uz somas izžāvēju vakar izmazgātās drēbes.
Līdz Seviļai palika 12 – 14 kilometri… ja neiet pa flečām, pa flečām gan jau 20, kaut gan interesantāku ceļu tās nenodrošina.
Ja neatradīšu flečas, ap sešiem būšu Seviļā un sāksies interesantākais – atrast naktsmājas naktī pirms Lieldienām. Lieku lielas cerības uz albergi.
31.03.18. 21:10 Sevilla
Apņemšanās izpildīta, esmu Seviļā un rīt iešu uz Lieldienu misi katedrālē. Un sākšu iet cilvēcīgus attālumus. Uz Salamanku es varu paspēt tikai ejot vidēji 50km dienā. Tas nav iespējams, tāpēc steigties nav jēgas. Turklāt – ķermenis pretojas tādai slodzei.
Man ir apdegušas saulē abas delnas un pēdējās četras dienas nevaru saskarties ar karstumu, sāp un nepāriet. Konstanti smērēju ar pretiedeguma krēmu, bet neko daudz tas nelīdz.
Kad izgāju no Dos Hermanas (Divām māsām), tomēr ieraudzīju flečas.
Nenopriecājos, bet sāku tām sekot. Un jā – man bija taisnība – līkums 3 km.
Kāpēc? Tikai tāpēc, lai parādītu Seviļas panorāmu un ievestu pilsētā caur olīvkoku birzi.
Nu labi, es nedusmojos, bija jau skaisti. Augustā skatījāmies no Giraldas un es šo pakalnu labi atceros, bija interesanti pabūt otrā galā.
Ieiešana Seviļā bija ellīgi ilga.
Pozitīvi, ka sanāca iet caur Spānijas laukumu.
Pagājušajā reizē mēs šurp tā arī netikām, tāpēc forši.
Man ļoti patika.
Vispār, manas domas dīvainā kārtā nav mainījušās, es joprojām uzskatu, ka Seviļa ir ļoti skaista.
Katedrālē netiku, aizgāju uz albergi, vietu, kā jau bija sagaidāms, nebija.
Pazvanījās apkārt un vienīgais, ko atrada – hostelis ar 5 gultām istabiņā par 45€.
Mja.
Neizdevīgs laiks. Nometu mantas un vēlreiz mēģināju tikt katedrālē.
Un tiku arī, bet neviens man zīmogu jaunajā credentialā (nopirku albergē) likt netaisījās.
Saskumu un devos meklēt ēst. Spānijā normāli virtuves iestādes atveras jau pēc saulrieta.
Tāpēc, pāris vietās noskaidrojis, ka virtuve ir ciet, devos uz Burger King’u. Daudz negaršīgi paēdu un ap šo laiku jau visur atvērās virtuves. Fail.
Nu, lūk. Via Augusta ir laika notriekšana. Skaista ir pirmā diena, tad sākas garlaicība un neērtības.
Turklāt, ceļš ved spirālēs.
Es nogāju 175 km. Tas – ņemot vērā, ka es griezu šortkatus, negāju uz dažām pilsētām, gāju pa šoseju, u.c.
Oficiālais maršruta garums ir 171,3 km, kaut kur vēl parādās 174 km. Un tas – ņemot vērā, ka oficiālajā maršrutā ienākšana Seviļā ir no austrumiem – vēl lielāks līkums. Es domāju, ka ja ietu pēc flečām, būtu visi 200.
Tātad, es ejot pavadīju 34 stundas un 6 minūtes (no Kadisas katedrāles līdz Seviļas katedrālei) veltot tam 4 dienas, kopā ceļā pavadīju 79 stundas, tātad no visa ceļa 45 stundas es pavadīju guļot vai rakstot dienasgrāmatu.
Miegā pavadīju 23 stundas, 22 stundas dienasgrāmatai tā kā nedaudz par daudz, tātad vēl sēdēju un blenzu nekurienē vai stāvēju un blenzu nekurienē, cenšoties atpūsties. Jebkurā gadījumā – 55% nomoda laika pavadīju ejot.
Noieti 175,52 km, tātad vidēji dienā – 44 km.
Reāli, nedaudz vairāk, jo šeit nav iekļauti 6 km pirmajā dienā un 7 km šodien – pirms un pēc katedrālēm.
Kaut kā tā.
Rīt plānoju mēģināt apstāties pie 23.
No rīta aiziešu uz misi un tad ceļā uz Guijenu.
Ja paskriešu garām, atkal būs piecdesmitnieks.
01.04.18. (svētdiena, 5(1). diena ceļā)
01.04.18. 9:10 Catedral de Sevilla
Priecīgas Lieldienas! Atnācu uz misi uz katedrāli.
Zīmogu man neviens te neliks, bet blakus apsēdās holandiešu pāris gados un pateica, ka zīmogu varot dabūt viesnīcā 100 metrus no katedrāles. Paši esot gājuši daudzreiz un teju visus ceļus. Sieviete pat no mājām 3500 km.
Jautāja, kā man patika Via Augusta, godīgi atbildēju, ka man nepatika, piekrita, ka ceļš ir ‘dull’ un de la Plata salīdzinājumā liksies, kā ietu pa paradīzi. Tad jau redzēs. Tūlīt sāksies mise. Es esmu bijis Lieldienu misē Lionā, bet man ir aizdomas, ka neesmu bijis Rēzeknē.
Visi teica, ka procesijas jābrauc skatīties uz Seviļu, jo šeit esot visgrandiozākās. Var jau būt, bet vakardienas procesija man atgādināja neorganizētu Brauna kustību (tagad iztēlosimies organizētu Brauna kustību!). Viens uz vienu pusi, otrs uz otru, visi kaut kur steidzas, bet īsti fokusa tajā visā nav. Vismaz neredz.
Tagad es redzēju procesijas 4 pilsētās – Madridē, Kordobā, Kadisā un Seviļā. Jāatzīst, ka Kordobā bija vislielākā, bet Madridē vis aizkustinošākā. Beigsies mise, mēģināšu dabūt zīmodziņu un doties ceļā. Tā kā iziešu ne agrāk par 11, bet drīzāk, ka vēlāk, piecdesmit km variants šodien atkrīt.
01.04.18. 9:50 Catedral de Sevilla
Spāņi, kā vienmēr, visu kavē. Mise nesākas. Pēc visa izskatās, kā ASV vai Krievijas prezidenta vizīte. Apsardzes darbinieku ar rācijām vairāk, kā dievlūdzēju, visu laiku apkārt skraida kaut kādi cilvēki, gaisā satraukums, bildēt stingri aizliegts un apsardze seko, lai neviens to nedarītu. Viss ļoti nopietni.
01.04.18. 10:50 Catedral de Sevilla
Desmitos it kā kaut kas sākās. Nedaudz padziedāja, bet ērģeles ir krietni skaļākas par dziedāšanu.
Garīdznieki staigā turpu – šurpu starp altāriem, kad iet garām, tauta pieceļas.
Tad beidzot savācās vienpus un visi aizgāja kaut kur pa katedrāli procesijā. Jau kādu labu laiciņu nozuduši no redzes loka. Tik parādījās pie vienam no sānu altāriem, tauta pieleca kājās, bet neko. Vispār, izskatās, ka kaut kas nenotiek pēc plāna, un ne tikai tāpēc, ka izskatās, ka neviens nezina, kas kam jādara, arī pēc garīdznieku un kalpotāju žestikulācijas tā izskatās. Tauta sākumā pamazām gāja projām, bet tagad jau bariņiem.
Šķiet, ka reāli nekas vēl nav sācies, bet varbūt arī nesāksies. Man jau sāk likties, ka lieli un svinīgi pasākumi spāņiem ne īpaši padodas. Labāk iet uz maziem un intīmiem. O, procesija. Un starp viņiem uzradies arhibīskaps. Šķiet, ka iepriekš nebija.
Tagad laikam viss būs labi.
