15. augusts
Lubgāns aizkavējās darbā un tāpēc izbraukšana no Rēzeknes tika pārlikta no diviem uz pieciem vai sešiem. Regita jau bija Rīgā, brauca uz darba pārrunām. Pie stūres bija Anita ar darba mašīnu. Kamēr viņa braukāja pa veikaliem, mēs ar Lubgānu un Māri braucām pēc banera uz vasarnīcu rajonu.
Sanāca izbraukt vēlu, bet braucām samērā ātri. Sākumā iebraucām pie Anitas, savāca mantas, tad devāmies uz Kalnciema kvartālu, kur jau gandrīz desmitos savācām Regitu. Tālāk devāmies uz Kolku, kur nonācām vēlā naktī. Gulējām teltī pļavā pie Vaides. Telti ar Regitu nopirkām dažas dienas iepriekš Depo, tā izrādījās bez augšējā tenta un virs galvas mums bija siets, caur kuru guļot varēja jauki lūkoties zvaigznēs. Par laimi lietus naktī nebija, tāpēc pamodāmies sausi.
16. augusts
No rīta bija solītas brokastis, kuras tomēr nebija, tāpēc noziedojām savas līdzi pagatavotās maizītes kopējam galdam.
Kad visi bija izstaigājušies, paēduši brokastis, salikuši un sariktējuši velosipēdus, puiši aizdzina velosipēdus uz Lūžņu. Pērējie palika gaidīt. Gaidījām kādas divas stundas un rezultātā izbraucām tikai pēc 12. Nepaspējām nobraukt 1km, kad bija apstāšanās alus dzeršanai. Bija brīdinājums, ka alus apstājas būs ik pēc kilometra. Gandrīz tā arī notika.
Braucām pa nelielu meža taciņu, braucās tīri patīkami. Ja vien ne biežās apstāšanās. Ceļš veda gar jūru, bet bez smukām ainavām, jo starpā bija mežs. Sastapām peldētājus ar ķerru piekrautu ar matračiem, vienā vietā bija rubber duck nelielas mājas izmērā.
Brauciens caur mežu – silu pa smilšainu celiņu bija visai patīkams. Mācās un ik pa laikam sāka smidzināt, tāpēc daudzi vilka un vilka nost lietumēteļus. Vairākkārt piebraucām pie jūras un Krišāns katrreiz gāja peldēties. Sākās stiprs lietus un lietus mēteļus vilkām arī mēs, bet tas netraucēja pamatīgi izmirkt.
Izrādījās, ka Kurzemē ir absolūti unikāli objekti, kuri jāredz visiem tūristiem – priede, akmens un tamlīdzīgas vērtības.
Visiem ciemiem nosaukumā ir rags un teju visi uzraksti ir dublēti arī lībiešu valodā. Tas ir dīvaini, ja ņemam vērā, ka vienīgie, kas runā šajā valodā, ir tie paši cilvēki, kas tulkoja uzrakstus. Kā izteicās lībiešu tautas nama darbinieks gatavojot mums ar Regitu tēju „valoda ir, bet tautas nav”.
Cenšoties atrast tūrisma objektu akmeni ieklīdām kādā privātajā teritorijā netālu no Mazirbes un gandrīz tikām divu milzīgu suņu nagos un zobos. Bēgām. Labi, ka uz velosipēdiem – aizbēgt izdevās.
No Mazirbes tālāk ļoti lielu attālumu nobraucām pa meža celiņu, kurš sākumā bija visai patīkams, taču pēc pirmās stundas kļuva visai garlaicīgs un smags. Jau sāpēja viss, kas varēja sāpēt, un nekāda kaifa no braukšanas nebija.
Pie uzraksta „sargies, ērces” Regita devās krūmos lasīt ogas. Pēc nelielām maldīšanām nonācām Irbes krastā, bet tur gulēja cilvēki un pie priedes bija pielikts uzraksts „privātīpašums”. Ideja iepatikās – braukt pie dabas ar savu zīmi „privātīpašums” un nesatraukties par to, ka atpūtu var iztraucēt skaļi kaimiņi.
Pie Irbes ietekas jūrā brauca bariņš kanoe ar nogurušiem, piedzērušiem un guļošiem airētējiem. Ar Regitu aizgājām uz pussalu, kur no vienas puses tecēja jūrā Irbe, bet otrā pusē – atklātā jūra. Garšojām ūdeni abās pusēs, taču abās pusēs tas bija samērā salds, garšoja vienādi. Regita negribēja iet apkārt un nolēma, ka bridīs pāri ietekai, taču jau pēc metra bija līdz jostas vietai ūdenī un sagrieztu kāju.
Kāju saārstējām un devāmies tālāk. Sākām nedaudz mainīties ar velosipēdiem, jo Lubgānam bija ļoti neērts sēdeklis. Tā viņam izdevās izmēģināt gana daudzus. Regitas tāpat, kā man, patika visvairāk.
Meklējām kaut kādu gājēju tiltu un atradām arī. Tilts bija drausmīgā stāvoklī un pāri braukt nevarēja, jo trūka daudzu dēļu, bet tie, kas bija, bija sapuvuši un lūza zem kājām. Rezultātā tiltu pārgājām tikai mēs ar Regitu, pārējie, kas uzkāpa, pagājās un devās atpakaļ.
Vietā, kur gaidījām otro krastu, otrā krasta nebija, bet tilts turpinājās vēl tikpat garš, tikai jau ne pāri upei, bet gan pāri purvam un tas bija ļoti skaisti, nenožēlojām, ka izvēlējāmies iet. Tas arī bija šīs dienas labākais piedzīvojums.
Devāmies apskatīt Miķeļtorni un nožēlojām 5 liekus km. Jānis ar Anitu nolēma, ka nebrauks un devās uz Lūžņu meklēt nometnes vietu. Miķeļbāka esot augstākā L-jā vai kaut kur, bet nekā interesanta tur nebija un augšā netikām, bet pakājē bija būri ar trušiem. Regita ar viņiem ātri sadraudzējās. Klātesošajā mājā notika skandāls un puikas noriskēja pieiet un pajautāt, vai var tikt tornī. Savu drosmi nedaudz nožēloja.
Visi palika labot velosipēdu, bet mēs ar Regitu devāmies uz Lūžņu. Jau kļuva tumšs. Pa ceļam uz ceļa stāvēja staltbriedis ar burvīgiem ragiem. Mums tuvojoties iemuka mežā, bet tad atgriezās un pārskrēja pāri ceļam atpakaļ uz pretējo pusi. Uz Lūžņu veda plats grants ceļš – līdzens un labā stāvoklī un pie pašas Lūžņas bija zīme iebraukt aizliegts. Kopā Lūžņā saskaitījām 3 tumšas mājas un vairāk nekā.
Pamatojumu baltajai zīmei un iebraukšanas aizliegumam tā arī neizdomājām. Nevienu neatradām un sākām meklēt rokās kādu, kas zina. Krišānam un Lubgānam nebija zonas, par laimi izdevās sazvanīt Valdi. Koordinātes bija sekojošas – brauciet atpakaļ, pie asā pagrieziena ceļa malā būs atkritumu maisiņš un neliels celiņš, pa to tad jābrauc līdz ieraugām bunkurus un ugunskuru.
Bija jau pilnīgi tumšs, pa ceļam atikām jaunu lapsēnu, bet nevienu maisiņu atrast neizdevās. Pie katra pagrieziena ar lukturīšiem meklējām atkritumu maisiņu.
Jau kad taisījāmies braukt atpakaļ uz vienu vietu, kas likās daudz maz atbilstoša, atradām maisiņu. Drīz vien mežā arī ugunskuru ieraudzījām.
Visi slēja teltis un gatavoja vakariņas, mēs apsekojām teritoriju un nolēmām sliet telti bunkurā, vienīgais, kas nedaudz satrauca bija mitrums un pelējuma smaka.
Aizgājām uz jūru. Samulsināja gaismiņas pēc regulāriem attālumiem. Izrādījās, ka tās bija makšķeres. Un tām apkārt skraidīja kāds ar lukturi uz galvas.
Atgriezāmies nometnē, vakariņas bija borščs vai kaut kas tamlīdzīgs. Paēdu maizi. Izrādījās, ka esmu pazaudējis nazi, kuru sūtīju no Portugāles.
Pa nakti ļoti nosalu, bet celties un saģērbties nesaņēmos.
17. augusts
Cēlāmies un ģērbāmies vakardienas slapjajās drēbēs. Laiks bija ierobežots, paēdām omleti, sataisījām tēju un devāmies uz radioteleskopu.
Lielais teleskops bija ciet, bet mazajā sanāca tikt pašā augšā. 5 cilvēkiem atļāva uzkāpt uz teleskopa galvas. Skats bija interesants.
Kā parasti mēs ar Regitu negaidījām pārējos un devāmies pirmie, bet atkal visi pazuda un uz telefonu zvaniem neatbildēja.
Izrādījās, ka viņi devās uz kara pilsētiņu.
Samērā ātri nonācām Ovīšbākā un dienas brauciens bija beidzies.
Centāmies iekļūt bākā korī izkliedzot atbildīgās vārdu, taču rezultātus tas nedeva.
Kamēr gaidījām transportu, Regita 2x peldējās.
Gaidīt nācās 2 stundas, bet tieši sākoties lietum klāt bija Anita ar mašīnu. Pa ceļam ar Regitu gulējām. Aizveda uz Tīraini, kur jau bija iekurta pirtiņa.
Izmazgājāmies, paēdām, padzērām vīnu un gājām gulēt, lai no rīta ar Aldi dotos uz Cēsīm.
18. augusts
Pa Cēsīm nolēmām, ka ar mugursomām vazāties nav absolūti nekādas jēgas. Aizgājām uz pili un atradām tūrisma informācijas centru, uzzinājām, ka Koncertzālei paskriet garām nevar, uzzinājām, kā aiziet uz Ērgļu klintīm.
Koncertzālei garām tomēr paskrējām. Iekšā negājām, bet fasāde nekādu īpašu priekšstatu neradīja.
Sākām iet uz Ērgļu klintīm pēc kartes, bet kā jau parasti ejot ar Aldi, nomaldījāmies.
Rezultātā nonācām Žīguros un tad Cīrulīšos un Ērgļu klintis tā arī neatradām.
Izvazājāmies pa pilsētu ieskaitot dažādas takas, pagalmus un tamlīdzīgi.
Sapirkām ciema kukuļus, ēdienu rītdienai, atvadījāmies no Alda un devāmies ar mugursomām uz Priekuļiem. Kad tikām laukā no Cēsīm, izrādījās, ka līdz Priekuļiem ir 3km.
Priekuļos zinājām adresi un Regita bija pārliecināta, ka māja, kurā dzīvo vecmammas māsa atrodas pie pašas iebraukšanas. Rezultātā izmaldījāmies visus Priekuļus, bijām pārsteigti par infrastruktūru.
Regita Cesīs teica, ka veikala Priekuļos varētu nebūt un, jā, neatradām veikalu arī, kaut arī pilsētiņa bija gana liela.
Izrādījās, ka ir ļoti jauks parks ar šiltītēm pie augiem, ārstniecības augu dārzs un veselības taka.
Veselības taku izgājām četras reizes un pēc GPS aizgājām uz naktsmītni, un tikām pabaroti, padzirdīti un izguldīti. Pirms miega izdzērām pudeli vīna un devāmies gulēt.
19. augusts
[šajā vietā ar pildspalvu un zīmuli rakstītais vēstījums uz padriskātām A5 formāta lapiņām apraujas, tālāk atmiņas par to, kas bija gandrīz divus gadus atpakaļ]
Maršruts: Priekuļi – Mūrnieki – Kārļi – Zvārtes iezis – Amata – Līgatne – Augšlīgatne
[18. augusta ieraksts Feisbukā]
Pilnīgi oficiāli pasludinu Priekuļus par skaistāko un sakoptāko pagastu Latvijā no tiem, kur līdz šim esmu pabijis. Āra ping pongs, saules pulkstenis, parks ar nosaukumiem pie katra auga, ārstniecības augi ar aprakstiem un ārstnieciskā taka (no idea, kā tas saucas), kuru izstaigājām 4 reizes. Un publiskā tualete, kura smaržo pēc svaiguma un viss ir tīrs un smuks. Domāju, ka Rēzekne varētu daudz ko pamācīties, citādi naudas apgūstam, bet taisām visu kautkā tā, nu kā sanāk, īpaši nedomājot par cilvēkiem. Kaut vai salīdzināt mūsu jauno Festivāla parku ar Priekuļu saules parku…
Un viss šis garais piedzīvojums noslēdzās ar lecienu ar gumiju!