Ģeogrāfija

Pilsētā ir divi ezeri – Julemiste un Harku, taču nav nevienas vērā ņemamas upes. Pirita upe, kas tek caur Piritas kvartālu pilsētas teritorijā ir nonākusi salīdzinoši nesenā pagātnē un pilsētas attīstību nav īpaši ietekmējusi. Vēsturiski ir bijis arī strauts no Julemistes ezera uz jūru, taču mūsdienās tas ir novadīts kanalizācijā vēl 1930tajos gados.

Tallina ir visai klinšaina pilsēta un daudzviet var redzēt klinšu atsegumus, daļu no ielām izbūvei ir nācies izcirst koridorus klintī. Lielākā kaļķakmens klints stiepjas no pilsētas centra uz austrumiem un uz tās ir uzcelts Tallinas apdzīvotākais rajons – Lasnamē.

Uz mazāka kalna atrodas Astangas rajons rietumos.

Bet atpazīstamākais ir Tompeas jeb Doma kalns, uz kura uzcelti vecpilsētas nocietinājumi.

Tallinas krasta līnija stiepjas 46 kilometru garumā.

Demogrāfija

Uz 2019. gada 1. janvāri Tallinā dzīvoja 434 ar pusi tūkstoši iedzīvotāju, no tiem uz 2017. gadu 53% iedzīvotāju bija igauņi, 37% – krievi, 3% – ukraiņi un 1,4% – baltkrievi. Pārējās etniskās grupas nesasniedz procentu. 2017. gadā Tallinā bija reģistrējušies 779 latvieši. Igauņu valodā 2011. gadā runāja tieši puse no iedzīvotājiem, 46,7% runāja krievu valodā.

Ekonomika

Viena no pirmajām un zināmākajām Tallinas eksporta precēm, sākot ar 13. gadsimtu, ir slāneklis. Tallinā iegūtais slāneklis ir redzams Vecrīgas un Gdaņskas apbūvē. Liela daļa Pēterburgas ir uzcelta izmantojot Tallinas dolomītu.

Industrializācijas aizsākumu Tallinā var datēt ar 1893. gadu, kad tika uzcelta celulozes rūpnīca “Julemiste” (Ülemiste). Šai pašā laikā sāk darboties valsts degvīna rūpnīca, kas pašreiz saucas Liviko. Sõjamäe tiek uzbūvēta milzīga vagonbūves rūpnīca „Dvigatel“ (Двигатель). Nākamo divdesmit gadu laikā šajā rūpnīcā tiek izgatavoti vairāk nekā 21 tūkstotis preču un pasažieru vagonu. Padomju gados rūpnīca iegūst slepenā kara uzņēmuma statsu. Pēc neatkarības atgūšanas rūpnīca tiek likvidēta. Dažas no cara laikiem saglabājušās ēkas divtūkstošajos gados tika pielāgotas biroju vajadzībām.

Cits milzīgs Padomju laika ražošanas organizācija bija 1944. gadā dibinātais celtniecības uzņēmums Балтвоенморстрой, kuru 1958. gadā pārsauc par Таллинстрой (Tallinna Ehitustrust). Tas darbojas līdz 1991. gadam un atskaitot neskaitāmas sabiedriskas iestādes tas ir cēlis arī Mustamē (Mustamäe) un Eismē (Õismäe) rajonus. Vairākas sīkas ražotnes apvienojās Slānekļa apstrādes rūpnīcā (Paetoodete tehas). Cita starpā Lasnamē darbojās maizes ceptuve, dzelzsbetona rūpnīca, tirdzniecības iekārtu rūpnīca. Pie Pēterburgas šosejas atradās ledusskapja ēka.

Netālu no Kose 2000. gadā tika uzcelta elektronikas rūpnīca Amphenol ConneXus, kurā strādā gandrīz 500 darbinieki.

Šodien galvenās jomas Tallinas ekonomikā ir informāciju tehnoloģijas, tūrisms un loģistika. Vairāk par puse no Igaunijas iekšzemes kopprodukta tiek saražots Tallinā.

The New York Times 2005. gadā Tallinu nosauca par Baltijas jūras Silīcija ieleju. Pazīstamākais no IT produktiem, kurš ir radīts Tallinā, ir Skype, taču izstrādes informācijas tehnoloģiju jomā aizsākās jau Padomju laikā Kibernētikas institūtā. Pirms dažiem gadiem mēs internetos priecājāmies par video, kur roboti tīra Tallinas ielas, šodien Mustemē rajonā ir palaists pilotprojekts, kura ietvaros roboti piegādā sūtījumus.

Kas attiecas uz tūrismu – gada laikā Tallinu apmeklē 4,3 miljoni tūristu. Zīmīgi, ņemot vērā, ka Igaunijā dzīvo tikai 1,3 mijoni iedzīvotāju. Salīdzinājumam – Rīgu gada laikā apmeklē 3,5 miljoni tūristu.

Pilsētas vārds

قلون (Qalaven) – Колывань – Lindanisa – Rääveli – Rafala – Revelia – Rävala – Reval – Tallinn(a)

Nosaukums Tallin(n)a nāk no igauņu valodas, no Taani-linn(a) – ‘dāņu pilsēta’, tali-linna – ‘ziemas pils/pilsēta’ vai talu-linna – sētas pils. Sākotnēji tika izmantotas abas formas – gan Tallinn, gan Tallinna, bet divdesmitajos gados nostiprinājās starptautiskais nosaukums bez galotnes ‘a’. Paši igauņi saka ‘Tallinna‘ lokot pilsētas vārdu ģenitīvā.

Laika līnija

• 3000 gads p.m.ē. – ķemes keramika kultūra, pirmā apmetne mūsdienu Tallinas centrā
• 2500 gads p.m.ē. – auklas keramikas kultūra
• ~1050 gads – Tompeas kalnā uzcelts pirmais cietoksnis, kurš kalpo kā tirdzniecības osta starp Krieviju un Skandināviju
• 1219. gads – cietoksnis nonāk dāņu rokās
• 1285. gads – Rēvele iestājas Hanzas savienībā

• 1346. gads – Dānijas karalis pārdod pilsētu kopā ar pārējiem Ziemeļigaunijas īpašumiem Teitoņu ordenim. Viduslaiku cietoksnis ir lieliski nocietināts ar pilsētas mūriem un 66 sargtorņiem
• Pašā reformācijas sākumā pilsēta pāriet luterticībā
• 1561. gads – Rēvele nonāk Zviedrijas karalistes sastāvā
• 1710. gads – Ziemeļu karš, mēris, Tallina nonāk Krievijas impērijas sastāvā, taču saglabā zināmu kultūras un ekonomisko autonomiju Igaunijas Guberņā

• 1877. gads – Domberga jeb Tompeja (šobrīd – vecpilsētas cietokšņa kalna daļa) apvienojas ar Rēveli
• 1918. gada 24. februāris – tiek pasludināta Igaunijas Republika
• 1919. gads – oficiāli tiek pieņemts nosaukums Tallinn
• 1920. gads – Tallina kļūst par Igaunijas galvaspilsētu
• 1940. gada 6. augusts – Igaunija nonāk Padomju savienības sastāvā
• Otrā pasaules kara laikā Tallina stipri cieš bombardēšanām
• 1941. – 1944. gads – vācu okupācija
• 1944. gada 9. un 10. marts – Sarkanā armija nomet uz Tallinas dzīvojamiem rajoniem 2000 sprāgstošās un 1500 degbumbas. Iznīcināti 40% apbūves
• 1944. gada 22. septembris – Tallina nonāk Padomju kontroles zonā
• Pēckara gados ievērojami paplašinās pilsētas robežas, tiek uzcelti Mustamē, Lasnamē un Vaike-Ijsmē rajoni
• 1980. gada Olimpisko spēļu ietvaros burāšanas sacensības notiek Tallinā
• 1988. gads – izveidojas antikomunistiskā “Tautas fronte”, no jūnija līdz septembrim notiek “Dziedošā revolūcija”
• 1991. gada 20. augusts –  Tallina kļūst par Igaunijas Republikas galvaspilsētu
• 1997. gads – Tallinas vecpilsēta tiek iekļauta Junesko Vispasaules mantojuma sarakstā.

Eliēls Saarinens un “Lielā Tallina”

“Monumentāli laukumi, platas ielas un citi dimensionāli analoģiski risinājumi ieņem savu svarīgu vietu pilsētā tieši tāpat, kā gleznaini skvēriņi, intīmi ielu nostūri un mājīgi iekšpagalmi. Monumentālisma un intīmuma mīšanās pilsētvidē ir tieši tas, kas dara moderno pilsētu tik pievilcīgu, kā viduslaiku pilsētas vilinājumu nosaka kontrasts starp kolosālajām, bagātīgi dekorētajām katedrālēm un mazajām, vienkāršajām, bet tik gleznainajām ieliņām.” – Eliēls Saarinens

Tallinas attīstības vīzija

Divdesmitā gadsimta sākumā Tallina saskārās ar jaunu problēmu. Iedzīvotāju skaits strauji auga, bet visi pilsētas attīstības plāni, kuri bija uz to brīdi, neaptvēra vairāk par sesto pilsētas daļu. Bez vienotas pilsētplānošanas stratēģijas Tallina nevarēja veiksmīgi augt un attīstīties. 1910. gada novembrī māju īpašnieku asociācija izsludināja pilsētas plāna izstrādes pieprasījumu, kuru nosūtīja Krievijas imperatoram.

Pieprasījums tika apstiprināts un sākot ar pirmajiem 1911. gada mēnešiem tiek sasaukta komisija, kura sastāv no pieciem lauka speciālistiem. Komisijas darba rezultātā novembrī nāk klajā lēmums rīkot starptautisku konkursu. Konkursa nolikums tiek apstiprināts 1912. gada februārī. Par konsultantu tiek pieaicināts somu arhitekts vārdā Eliēls Saarinens (Eliel Saarinen), kurš darbojas Tallinā jau kopš 1911. gada. Līdz šim Saarinens ir paveicis vairākus lielus pilsētplānošanas projektus, tai skaitā – Munkkiniemi rajona vīziju Helsinkos (1910), kā arī jaunās Austrālijas galvaspilsētas Kanderas projektu (1912).

Saarinens ierosinājumi projekta izstrādei beigās tika iekļauti projekta nolikumā:

“Konkursam ir, galvenokārt, jākļūst par ideju un nodomu konkursu. Šodien pilsētas vairāk neizaug apkārt pilsētas centram, kā tas bija agrāk, bet gan kā spieķi apkārt fokālajiem punktiem, kurus jāsavieno ar pilsētas sirdi ar kvalitatīvu ceļu palīdzību. Kvalitatīvas artērijas dod iespēju pilsētniekiem apmesties tālāk no pilsētas centra, kur dzīvokļu kvalitāte ir daudz atbilstošāka veselības prasībām, kā tas ir pilsētas centrā. Lai uzlabotu progresu šādos [attālinātajos] centros, galvenajām ielām ir jābūt būvētām atbilstoši visām modernajām prasībām. Tāpēc mēs paziņojam, ka katram konkursa dalībniekam ir jāprezentē arī transporta maģistrāļu, kā: a) pilsētas dzelzceļu un dzelzceļa staciju b) elektrisko dzelzceļu un galveno ceļu projekts. Tā kā noteikts iedzīvotāju slānis dzīvo apkārt pilsētas centram (..) konkursa dalībniekiem ir jānorāda ceļš uz 1) biznesa centriem, 2) zonām ar 5-6 un 3-4 stāvu privātmāju apbūvi, 3) industriju lokācijām, 4) ostas zonām un dzīvojamām mājām militārpersonām un strādniekiem, 5) alejām un sporta laukumiem – gan pilsētas robežās, gan piepilsētā. Tāpat plānā ir jānorāda kādi darbi ir nepieciešami jau eksistējošām ielām un galvenajiem ceļiem.” – Eliēls Saarinens

Tika iesūtīti tikai pieci projekti, kas varētu būt saistīts ar haotisko projekta organizāciju, piemēram, arhitektiem vairākkārt nācās organizatoriem lūgt pilsētas plānus darba vajadzībām, un viens somu arhitekts pat saņēma plānus atšķirīgos mērogos. No pieciem iesniegtajiem projektiem trīs tika noraidīti uzreiz. Viens no tiem bija izklāstīts uz vienas vienīgas lapas. Cits neatbilda anonimitātes prasībām. Trešajā darbā bija formālas kļūdas, kuras nepārliecināja komisiju par kopējo darba kvalitāti. Palika divi projekti – Eliēla Saarinena un Johansena un Ljunggrena projekti. Pēdējās komandas projekts prasīja pārāk lielus ieguldījumus un tas paredzēja pārāk lielu viduslaiku pilsētas daļas nojaukšanu. Taču komisijai patika daži radiālās plānošanas aspekti, tāpēc, lai arī projekts neuzvarēja, komisija to nopirka tāpat.

Saarinena projekts Suur Tallinn bija kvalitatīvi daudz labāk izpildīts, ar lielāku iedziļināšanos, tāpat Saarinenam bija brīvi pieejami materiāli, kuri nebija pieejami citiem konkursa dalībniekiem. Rezultātā viņa projekts bija daudz detalizētāks un praktiskāks, un tajā bija iekļautas realizācijas instrukcijas. Turklāt, neraksturīgi savam laikam Saarinens piedāvāja saglabāt Vecpilsētu ar tās apbūvi, ņemt vērā esošās privātīpašumu robežas un dabīgos šķēršļus.

Suur-Tallinn

Demogrāfija

Saarinens prezentēja savu “Lielās Tallinas” projektu 1913. gada aprīlī. Vairākām lielām shēmām bija pievienots 51 lapu garš paskaidrojums, kurš šodien, diemžēl, ir zudis. Balstoties uz iepriekšējo gadu populācijas pieaugumu Saarinens sastādīja prognozi tuvākajiem 25 gadiem un 20. gadsimta noslēgumam. Pēc prognozes uz 1938. Gadu Tallinā bija jādzīvo 300 tūkstošiem un uz 2000. gadu jāsasniedz pusmiljonu iedzīvotāju. No tiem 55% no pilsētas iedzīvotājiem piederēs strādnieku šķirai, 30% – vidusšķirai un 15% augstākajai.

Pēc sociologu domām pirmā prognoze bija gandrīz precīza, taču Pirmā pasaules kara laikā Tallinas iedzīvotāju skaits samazinājās par trešdaļu, tādēļ minētie 300 tūkstoši netika sasniegti. Kas attiecas uz otro prognozi – uz 1989. gadu Tallinas iedzīvotāju skaits patiešām gandrīz sasniedza pusmiljonu, taču pēc Padomju Savienības sabrukšanas iedzīvotāju skaits arī sāka strauji sarukt. Šobrīd tas atkal pamazām ir sācis pieaugt un šobrīd ir 430 tūkstoši.

Dzīvojamā apbūve

Pēc Saarinena aplēsēm Tallinā pietiek vietas 665 tūkstošu iedzīvotāju izmitināšanai. Vecpilsētā – 50 tūkstošu (šis skaitlis tuvākajā laikā varētu būt sasniegts) izmitināšanai. Viena no bažām, kuras izteica Saarinens bija par koka apbūves īpatsvaru centrā. Taču neskatoties uz viņa rekomendācijām, gadsimta sākumā koka apbūves daudzums turpināja pieaugt, īpašu kulmināciju sasniedzot 1911.-1913. gados, kad būvnieki sevišķi bažījās, ka tuvākajā laikā pilsēta varētu aizliegt koka dzīvojamās mājas un likt izvēlēties ugunsdrošākus materiālus.

Saarinens rekomendē koka apbūvi apkārt vecpilsētai aizstāt ar trīs līdz četru un piecu līdz sešu stāvu mūra dzīvojamām mājām. Turīgā sabiedrības daļa dzīvotu pārsvarā Lasnamē. Rajons ar lielāku iedzīvotāju blīvumu, kur dzīvotu strādnieku šķira, bija plānots uz dienvidiem no Vecpilsētas – Tondi un Linnu ielas. Vidusšķirai bija paredzēts rajons rietumu virzienā no Vecpilsētas – Põhja-Tallinn, Mustjõe un Kristīnes ziemeļu daļa. Vecpilsētai bija jāpaliek neskartai un tajā pēc Saarinena domām bija jāapmetas vidējai un zemākajai iedzīvotāju šķirām.

Strādnieku šķirai Saarinens rekomendē trīs ēku tipus, atkarībā no to atrašanās tuvuma centram. Vistālāk no centra bija plānotas vienas ģimenes mājas ar dārzu. Tuvojoties centram – dzīvokļu mājas ar pieejamiem dārzeņu dārziem to teritorijās. Un visbeidzot – centrā – četru stāvu dzīvokļu ēkas, kur cokolstāvā tiktu iekārtotas telpas dažādām iedzīvotāju vajadzībām.

Lai pieaugošo iedzīvotāju skaitu apmierinātu ar dzīvojamo fondu Saarinens piedāvā izveidot jaunu lielu dzīvojamo rajonu turīgajiem pilsētas iedzīvotājiem ar platiem, pēc Parīzes parauga plānotiem bulvāriem, augstiem mūra daudzdzīvokļu namiem (līdz 1918. gadam visā Tallinā ir tikai dažas mūra daudzstāvu dzīvojamās mājas), operteātri, publiskiem dārziem un parkiem un sabiedriskajiem centriem. Ēkas plānots izvietot šūnu veidā, kas pasargātu iedzīvotājus no valdošajiem aukstajiem jūras vējiem. Jaunajam kvartālam bija jāizvietojas uz liela kaļķakmens plato pavisam tuvu pilsētas centram, kur līdz šim atradušās vien pilsētas ganības, vairāki ciemi, dažas rūpnīcas un spontāna apbūve rūpnīcu strādniekiem, divas bākas, un kādreiz atradies nu jau nojaukts kādreiz pirmais plānotais militārais rajons Tallinā – Neustadt.

Pēc Saarinena aplēsēm, ap 2000. gadu jaunajā rajonā – Lasnamē varētu dzīvot 143 tūkstoši iedzīvotāju (šodien – 120 tūkstoši).

Transports

“Mēs nevaram paredzēt, ko nākotne atnesīs izgudrojumu laukā, taču mēs varam būt droši, ka transporta ātrums un ērtums pieaugs ievērojami. Tāpēc no mūsu puses būtu prātīgi plānot pilsētas tādējādi, lai transporta sistēma būtu viegli pielāgojama nākotnes prasībām”. – Eliēls Saarinens

Tallinā uz 1908. gadu bija sešas mašīnas, taču Saarinens uzskatīja, ka tuvākajā nākotnē situācija var stipri mainīties, tāpēc plānojot transporta artērijas paredzēja daudz vietas nākotnes transportam.

Lai arī liela uzmanība tika pievērsta transporta efektivitātei, pateicoties tam, ka visiem galvenajiem mērķiem, kā darba vietas, veikali, kultūras iestādes, u.c. jāatrodas tuvu mājām, Saarinens paredzēja, ka galvenais satiksmes dalībnieks tomēr būs gājējs. Arhitekts vēlējās ieviest ielu hierarhiju un tipoloģiju atkarībā no to pielietojuma. Šādā veidā ielas sadalītos galvenajās, sekundārajās, vietējās, biznesa un transporta un dzīvojamo rajonu ielās.

Bet ielām, kur tika likts uzsvars uz ērtību un pārvietošanās ātrumu, Saarinens ieteica izveidot blīvu dzelzceļa un tramvaju tīklu ar kombinētām stacijām. Pēc arhitekta domām vislabāk pilsētas transporta vajadzībām atbilst tieši elektriskais tramvajs. Lielākais attālums no jebkuras vietas pilsētā līdz tuvākajai stacijai nedrīkstēja pārsniegt 500 metrus. Šajā shēmā no jebkuras vietas pilsētā līdz pilsētas domei pie ātruma 30 kilometri stundā jāvar nokļūt 15 minūšu laikā. Šeit gan jānorāda, ka šis aprēķins darbotos tikai, ja katra stacija atrastos apmēram kilometra attālumā viena no otras.

Zaļās zonas

“Mēs nedrīkstam skopoties piemeklējot zemi nākotnes parkiem.” – Eliēls Saarinens

Viens no galvenajiem iemesliem decentralizācijai bija veselīgu dzīves apstākļu radīšana. Ja 1913. gadā pilsētas zaļā zona aizņēma 150 hektārus, pēc Suur-Tallinn realizācijas tiem bija jāpārvēršaas 2110 hektāros.

Vidējai rekreācijas platībai uz vienu iedzīvotāju bija jāsasniedz 28m².

Funkcionālais zonējums

Kopumā Saarinena plānā bija divas fāzes – īstermiņa un ilgtermiņa. Uzdevumi tika sadalīti 25 un 100 gadu periodos. Piedāvātais ielu tīkls bija formāls, to varēja mainīt atkarībā no nepieciešamības. Tāpat, piedāvātajām sešstāvu ēkām nebija obligāti visām jābūt vienādām. Saarinens par savu uzdevumu uzskatīja ne tik daudz noteikt precīzu pilsētas izskatu, bet gan izstrādāt zonējumu.

Izstrādājot zonējumu arhitekts vadījās pēc Vācijas pieredzes un, piemēram, zonējot industrijas un dzīvojamos rajonus, viņš tos strikti nodalīja, tai pašā laikā saglabājot tuvumu un nokļūšanas ērtumu. Funkcionālajā zonējumā tika ņemts vērā iedzīvotāju blīvums. Augstākās ēkas galvenokārt atradās rajonu centros un gar radiālajiem ceļiem. Īpaša uzmanība tika vērsta uz to, lai katram iedzīvotājam tiktu nodrošināta vieglu nokļūšana pilsētas centrā un rajonu centros. Ja 1915. gadā iedzīvotāju blīvums Tallinā bija 25 cilvēki uz hektāru, Saarinens uzskatīja, ka to ir jāpalielina līdz 75 cilvēkiem uz hektāru, tādējādi piecreiz lielāks iedzīvotāju skaits varētu tikt izmitināts tikai pusotru reizi lielākā teritorijā.

Tādējādi Saarinena plāns bija domāts ļoti fleksibls un dinamisks, spējīgs piemēroties tekošajiem apstākļiem.

Projekta realizācija

Rezultātā, vienīgā ēka, kas Tallinā tika uzcelta precīzi pēc Saarinena plāna, bija Igaunijas Operas un Teātra ēka.

Jau 1914. gada janvārī Saarinena plāna realizācija tiek nodota Rīgas politehniskā institūta absolventam Eiženam Habermanim (Eugen Habermann). Habermanis nodokumentē un ilustrē esošo zemju sadalījumu atbilstoši Saarinena plānam. Pilsēta sāk gatavot pilsētas zemi Ziemeļaustrumu daļā īrei celtniecības kooperatīviem dārzu pilsētas celtniecībai aptuveni 70 hektāru platībā. Plāni tiek apstiprināti, taču Krievijas likumdošana attiecībā uz ielu platumu un tuvojošais Pirmais pasaules karš pieliek punktu turpmākajai darbībai. 1918. gadā atkal tiek pacelts jautājums par Saarinena plāna realizāciju, drīz vien to aizstāj ar Igaunijas arhitektu asociācijas līdzdibinātāja Antona Soana (Anton Soans) izstrādāto plānu.

Daži nelieli Saarinena plāna fragmenti tika realizēti neatkarības gados, tā piemēram – vasaras kotedžas Nõmme rajonā, darba šķiras dzīvojamās mājas Kopli. Dažas ielas tika uzbūvētas vai paplašinātas pēc Saarinena plāna un kopējais pilsētas attīstības virziens vairāk vai mazāk pieturējās Saarinena izstrādātajam, piemēram, pilsētas izplešanās virzieni turpinājās Saarinena norādītajos virzienos. Līdz 1930tajiem gadiem pilsētas centra projekti lielā mērā sekoja Suur-Tallinn vīzijai. Arī pilsētas domes ēkas konkursā trīsdesmito gadu beigās vinnēja projekts, kura autors bija acīmredzami iespaidojies no Saarinena.

Saarinena ietekmi var redzēt arī Padomju laikā izstrādātajā Väike-Õismäe un Mustamäe rajonu ielu tīkla plānojumā. Taču visspilgtāk tā izpaužas zaļajās zonās, kuras parādās 1972. gada plānā un pēc tam atkal – 2005. gada plānā. Lai arī parku struktūra atšķiras no Saarinena piedāvātās, to atrašanās vietas ir saglabātas.

Līdzīgus projektus Saarinens bija izstrādājis arī Hāgai un Helsinkiem. Arī tie netika realizēti. Hāgā -jo sākās pirmais Pasaules karš, Helsinkos – pārliekās dārdzības dēļ.

Arhitektūra

Atsevišķi par arhitektūru laikam nerunāšu, praktiski viss šis raksts vairāk vai mazāk ir veltīts arhitektūrai.

Arhitektūra Tallinā ir daudz un dažāda un liela daļa visai izcila.

Bet man, personīgi, bija interesants viens konkrēts projekts.

Materiāli un atsevišķi dizaina elementi var atšķirties, taču parasti tā ir divstāvu māja ar cokolstāvu un mansarda stāvu.

Cokolstāvs parasti ir mūra.

Tāpat nereti mūra ir centrālā kāpņutelpa vai vismaz tās apdare.

Abpus centrālai kāpņutelpai atrodas dzīvokļi.

Pirmās ēkas, kuras redzēju no šī projekta, likās visai vecas – divdesmitā gadsimta sākums.

Vispār, kad pirmoreiz ieraudzīju, tas bija naktī, nākamajā dienā speciāli gāju meklēt tās mājas.

Un tad izrādījās, ka šis projekts ir vispopulārākais Tallinā.

Un ēkas pēc šī projekta ceļ joprojām.

Neko par šo projektu atrast neizdevās, bet gribētos par to palasīt.

Dalījums kvartālos

Tallinas iedzīvotāji saka, piemēram, “es dzīvoju Lasnemjāģi” vai “es esmu dzīvojis visos Tallinas kalnos”, ar to domājot “es esmu dzīvojis visos lielajos Tallinas guļamrajonos. Tas tāpēc, ka praktiski katrs no Tallinas rajoniem, atrodas uz kāda kalna vai plato.

Kopā Tallinā ir 8 administratīvi rajoni (linnaosa), katram no tiem ir atsevišķs pārvaldes orgāns – rajona valde. Rajoni ir sadalīti precīzi administratīvi nodalītos mikrorajonos (asum)un katram no tiem ir savs pārstāvis rajona valdē. Rajona valdi vada rajona vecākais un tos ieceļ pilsētas valde.

Kesklinn

Kesklinn (burtiski – ‘Pilsētas centrs’ no igauņu linna – pilsētai piederošs, un keskus – centrs). Centra rajons pēc teritorijas ir lielākais no 8 rajoniem, ziemeļos to apskalo Tallinas līcis un dienvidos atrodas pilsētas robeža. Bez vecpilsētas un biznesa kvartāliem tajā ietilpst arī Julemistes ezers (Ülemiste järv) un Aegnas sala, kura nepavisam neatrodas tiešā tuvumā. Ar ezeru tā interesanti, meklēju kā līdz tam tikt, bet šķiet, ka rekreācijas nolūkiem ezeru īpaši neizmanto. Pareiz – priekš kam, ja balkus ir jūra. Man gan šķiet, ka apkārt ezeram varētu attīstīt rekreācijas un tūrisma infrastruktūru. Pašreiz ezers tiek izmantots galvenokārt pilsētas ūdensapgādei – lielākā daļa no pilsētas dzeramā ūdens nāk no Julemistes ezera un jāatzīst, ka ūdens kvalitāte ir visai laba. Pilsētā ir pieņemts dzert krāna ūdeni.

Tallinā, kā jau vairumā Postpadomju pilsētu (un Eiropā vispār)vērojama izteikta centralizācija – vairums publisko un kultūras iestāžu ir sakoncentrētas tieši centra kvartālā, šeit atrodas arī parlamenta pils, pilsētas dome, nacionālā bibliotēka, divi stadioni, vairāki teātri, nacionālā opera, 42 parki, u.c.

Pilsētas centra rajons sastāv no 21 mikrorajona, ja atskaita Aegnas salu – 20.

Vanalinn (Vecpilsēta)

Tallinas vecpilsēta sastāv no trīs daļām. Rietumos atrodas mūriem apjozts Tompea jeb Doma kalns (Toompea), kurš kopā aizņem 9 hektārus.

Kalna pakājē, rietumu pusē turpinās mūriem apjoztā Lejas pilsēta (All-Linn), kura aizņem 30 hektārus. Šīs abas vecpilsētas daļas apjož mūris un 79 hektārus liela aizsargjosla, lielākā daļa no kuras šodien ir pārvērsta par parku.

Lielākā daļa no vecpilsētas kopš 1966. gada iekļauta Tallinas vecpilsētas mantojuma saglabāšanas zonā, kas 1997. gadā nonāca UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Toompea (Doma kalns)

Doma kalna izmēri ir aptuveni 400 x 250 metri un tas paceļas virs apkārtnes 20 – 30 metru augstumā.

Pēc igauņu tautas tradīcijas Doma kalns ir kurgāns, kuru sērojošā sieva Linda uzbērusi virs Kāleva kapa. Šodien Doma kalnā atrodas Igaunijas valdības ēkas un parlaments, kurš atrodas Tompeas pilī. Līdzīgi kā Krievijas valdību nereti dēvē par Kremli, Igaunijas valdību mēdz dēvēt par Tompeu.

Pirmie sezonālie nocietinājumi šajā kalnā varētu būt radušies 10. vai 11. gadsimtā. Doma kalns ir pieminēts Indriķa hronikā, kur tas ir nosaukts Lindanise. 1219. gadā Dānijas karalis Valdemārs II ieņem cietoksni un sāk tā vietā būvēt pili, kuru vēlāk latīņu valodā sāka dēvēt par Castrum Danorum, igauņu valodā – taani linna – dāņu pils. Viens no Tallinas nosaukuma izcelsmes variantiem paredz, ka tas cēlies tieši no šī vārdu salikuma. Pēc Lindanises kaujas, kad dāņi sakāva igauņus, šai kalnā tika uzcelta pirmā katedrāle, no kuras tad kalns arī ieguva savu nosaukumu. Starp citu, tieši šajā kaujā dāņiem debesīs esot parādījies krusts, kurš vēlāk nokļuva Dannebrogā jeb Dānijas karogā un Tallinas ģerbonī.

1. gadā pili ieņem Zobenbrāļi, kuri sāk celt nocietinājumus apkārt kalnam. Plato tiek sadalīts trīs daļās – Lielā pils, Mazā pils un pagalms to priekšā. Mazā pils (Ordeņa pils) atradās kalna dienvidrietumu daļā un tai bija apmēram tās pat aprises, kas pašreizējai, tikai mazāka. Pēc desmit gadiem pils kopā ar pārējo Ziemeļigauniju tika atdota atpakaļ dāņiem. 1240. gadā tika pabeigta katedrāle pašreizējā atrašanās vietā.

Trīspadsmitā gadsimta otrajā pusē Doma kalnu pa visu parametru iekļāva mūri. Tompea šajā periodā pamazām kļūst par provinces gan garīgo, gan aristokrātijas centru. Doma kalnā apmetās muižnieki, kuri nenodarbojās ar tirdzniecību vai amatniecīb, tas noteica arī apbūves īpatnības.

1. gadsimtā pilij ir divas izejas – galvenā izeja ved uz ārējo pagalmu, caur kuru ved ceļš uz Tanismeģi (Tõnismägi) kalnu. Pa otriem vārtiem varēja nokļūt Lejas pilsētā.

1. gadā pēc Jura nakts (Jüriöö ülestõus) sacelšanās dāņi pārdod zemes Livonijas ordenim, kurš Tompeu pārvērš par varenāko no savām ordeņa pilīm. Tiek uzceltas jauni augsti mūri, padziļināti un paplašināti grāvji, piebūvēti torņi, tai skaitā – pabeigts 35 metrus augsais Garais Hermanis (Pikk Hermann), kurš kļūst par pirmo šaujamieročiem pielāgoto torni Tallinā.

Livonijas kara (1558 – 1583) laikā Tallina pāriet zviedru valdījumos, kur atrodas līdz pat Lielajam Ziemeļu karam (1700 – 1721), kura rezultātā nonāk Krievijas impērijas sastāvā.

1. gadā izceļas liels ugunsgrēks, kurā iet bojā visa Doma kalna dzīvojamā apbūve – visas muižnieku rezidences. Laika gaitā gan tās pamazām tiek atjaunotas. Pēc Ziemeļu kara Rēveles cietoksnis zaudē savu iepriekšējo nozīmi. Pils austrumu spārns tiek pārvērstss gubernatora rezidencē, kā rezultātā tiek nojaukts dienvidaustrumu tornis un aizbērti aizsarggrāvji.

2. gadā tiek pabeigta Aleksandra Ņevska katedrāle, kura pilnībā izmaina Doma kalna koptēlu.

Katedrāle tika uzskatīta par Krievijas impērijas varas simbolu. Tā atrašanās vieta un kontrastējošais stils kļuva par daudzu talliniešu neapmierinātības cēloni vēl celtniecības laikā. 1918. gadā pat tika apsvērta doma to nojaukt. No otras puses, pastāv viedoklis, ka Otrā pasaules kara laikā, kad Tallina atradās vācu rokās, Sarkanā aviācija nenobombardēja vecpilsētu tikai tāpēc, ka baidījās trāpīt Aleksandra Ņevska katedrālē. Bombardēšanu laikā tika pilnībā iznīcināti 30% no Tallinas dzīvojamās apbūves.

Tallina (Lejas pilsēta)

Pilsētu nodalīšanās notiek ap 1248. gadu, kad Lejas pilsēta jeb Tallina iegūst savu administrāciju un Dānijas karalis Ēriks IV tai piešķir Lībekas pilsētas tiesības.

1. gadā Lejas pilsēta tiek izslēgta no kastelāna valdījumiem un no 1288. gada pils komandieri zaudē tiesības tiesāt Lejas pilsētas pilsoņus.

Lejas Pilsēta tiek uzskatīta par vienu no vislabāk saglabājušām viduslaiku pilsētām Eiropā.

Tallinas pašvaldība turpina vecpilsētas atjaunošanas maksimāli to tuvinot tās viduslaiku veidolam.

Viena no ievērojamākiem Lejas pilsētas apskates objektiem ir Rātslaukums (Raekoja plats) ar 15. gadsimta sākuma domu.

Šodien gan pilsētas dome šo ēku izmanto tikai reprezentācijas vajadzībām un tā ir atvērta apmeklētājiem kā muzejs.

Rātslaukumu ir iemīlējuši tūristi.

Pirms Ziemassvētkiem šeit notiek Ziemassvētku tirdziņi, kā arī citi sezonāli pasākumi. Vieta atļauj.

Citas ievērības cienīgas vietas ir iespaidīgie pilsētas mūri..

Viru jeb Mālu vārti..

Neskaitāmie sargtorņi..

Saglabājušās noliktavu ēkas…

Lejas pilsēta saglabā savas Lībekas pilsētas tiesības un tikai nomināli ir atkarīga no feodālās sistēmas.

Šis apstāklis ļāva Tallinai attīstīties par skaistu Hanzas pilsētu.

Tallina un Tompea eksistēja lielā mērā nošķirti, kā atsevišķas pilsētas.

Tās dalīja zemes un ietekmes sfēras.

Un jau augšējā – Tompeja bija aristokrātijas un garīdzniecības pilsēta, Lejas pilsēta jeb Tallina piederēja tirgotājiem.

Tas lieliski vērojams arī arhitektūrā.

Tompeā slējās ar lepnas pilis un muižas, turpretī – Tallinā – tirgotāju mājas un noliktavu ēkas, kuru funkcijas nereti tika apvienotas.

1. gadā Tallina nodeva Tompeai 220 hektārus zemes, kura līdz pat 20. gadsimtam tika dēvētas par “Doma zemēm”.

Lai arī Otrā Pasaules kara laikā Vecilsēta cieta salīdzinoši nedaudz, daudzas ēkas tomēr tika nopostītas. To vietā Padomju laikā izauga Padomju arhitektūras paraugi. Par laimi, lielākoties tas notika piecdesmitajos gados.

Kaut gan bija arī vēlākas celtnes.

Taču cilvēku interpretācijas par to, kas ir gaumīgi, arī šodien atšķiras. Un viena no vecpilsētas nelaimēm, pēc manām domām, ir tas, ka pagājis jau pusotrs gadu simts kopš cilvēks ir savaldījis elektrību, taču ar iluminācijām joprojām apietas tā, itkā tā būtu atbilde uz visu, un ‘gaismas, spilgtas un krāsainas, par daudz būt nevar’.

Ir diskutējami izņēmumi, taču problēmu ar gaismošanu es Tallinā pamanīju jau pirmajās apmeklējumu reizēs.

Patīkams risinājums gan ir laternas pie ēku fasādēm. Ja tas būtu Luiziānā, enerģiju taupošo spuldzīšu vietā iekšā būtu gāzes radziņš ar dzīvu liesmu. Bet arī tā nav slikti.

Domāju, ka strādājot pie UNESCO mantojuma – vecpilsētas tēla, pilsētai būtu jāpiedomā arī pie iluminācijas noteikumiem. Noteikti būtu vēlams ierobežot dažādas nevajadzīgas un bezpersoniskas gaismas virtenes svētkos un aizstāt tās ar ko autentiskāku un interesantāku. Un arī ierobežot gaismas daudzumu, kuru izstaro veikalu un citu publisku iestāžu skatlogi.

Nu un izkārtņu jautājums, izskatās, ka šeit arī reglamentēts tikai atsevišķās vecpilsētas daļās. Ja tas vispār ir īpaši reglamentēts.

Man izskatās, ka ir daļēji ierobežotas tikai gaismas reklāmas (kuras tomēr ir) un izkārtnes, kuras atkāpjas no fasādes plaknes par tik un tik centimetriem.

Taču neskatoties uz visiem trūkumiem, kopējais iespaids paliek ļoti labs, Vecpilsēta ir ļoti glīta un katrreiz ir patīkami tajā atrasties. Sevišķi, sezonā, kad šaurās ieliņas ir tukšas no tūristiem. Vecpilsētu apjož no apbūves tukša josla, kura ir kļuvusi par lielu parku, bet rietumos un dienvidrietumos tā strauji pāriet Tallinas centrā un vēl Vecpilsētas ietvaros sākas modernā daudzstāvu apbūve.

Parkā, šķiet, mantojumā no Padomju pagātnes, ir pārgājis kāds interesants, bet neesmu pārliecināts, cik praktisks risinājums – soliņi, puķu dobes, atkritumu urnas un pat koki uz betona platformām uz riteņiem. Tūrisma sezonai beidzoties vai uz pasākumu laiku laukums tiek atbrīvots visus šos labumus vienkārši sastumjot vienā čupā kaut kur laukuma kaktā.

Nav diez ko estētiski, taču praktiski gan. Laikam.

Sadama

Sadama ir Tallinas ostas rajons.

Šeit atrodas arī daudzas sabiedriskas iestādes, tai skaitā – Tallinas Universitātes kampuss, Pilsētas dome, dažādas kultūras un izglītības iestādes.

Tai skaitā – Igaunijas Arthitektūras muzejs, Igaunijas Pedagoģijas muzejs, Deju Festivāla muzejs, Igaunijas Ebreju muzejs, Tallinas sinagoga un kinoteātris Coca Cola Plaza.

Sadama ir samērā vēls rajons, izveidojies vien ap 15. gadsimtu, atkāpjoties jūrai.

1. gadsimtā Admiralitāte uzsāk aktīvu apbūvi un kad Rēvele tiek slēgta no Krievijas impērijas cietokšņu saraksta, pamazām sākas pilsētas mūru nojaukšana un atbrīvojas vieta plašai apbūvei.

Rotermani

Kā rūpniecības rajona Rotermaņa kvartāla apbūve aizsākas 19. gadsimta sākumā. Bijušais amatnieks Kristiāns Rotermanis (Christian Abraham Rotermann) sāka paplašināt savu darbību.

Iesākto turpināja viņa dēls atverot dzelzs un koka apstrādes uzņēmumus un 1879. gadā uzbūvējot kokzāģētavu, kuru darbināja tvaika dzinējs, 1887. gadā uzbūvēja makaronu rūpnīcu, 1888. – graudu dzirnavas.

1. gadā tiek uzbūvēta spirta rūpnīca. Tās īpašnieks Aleksandrs Rozens (Alexander Rosen) ir Igaunijas, Livonijas un Kurzemes guberņu degvīna tecinātavu asociācijas priekšsēdētājs. No 1895. gada asociācija kļūst par Viskrievijas asociāciju.

No 1870-tajiem līdz Pirmā Pasaules kara sākumam turpinās aktīva noliktavu būvniecība.

Pēc pievienošanas Padomju Savienībai visi privātie uzņēmumi tiek nacionalizēti. 1980. gadā tiek uzcelta Pasta ēka. Bet pēc neatkarības atgūšanas vesela virkne arhitektūras biroju uzsāk aktīvu kvartāla apbūvi un pārbūvi.

Vecās noliktavu un ražošanas ēkas pārtop dzīvokļu, biroju, veikalu un izstāžu telpu ēkās.

1. gadā kvartāls tiek pasludināts par vērtīgas apbūves kvartālu, jaunām ēkām tiek noteikts augstuma limits – 24 metri (graudu elevatora augstums).

Maakri

Mākri pēdējā desmitgadē ir kļuvis par Tallinas galveno biznesa kvartālu.

Tajā diezgan romantiski sadzīvo dažas palikšās 17. gadsimta celtnes ar supermoderniem debeeskrāpjiem un Padomju laika konstruktīvismu.

Südalinn

Sidalinna robežojas ar Vecpilsētu un tajā atrodas vairākas nozīmīgas iestādes.

Trīs teātri, Igaunijas banka, Tallinas Angļu koledža, Viru viesnīca, Viru centrs, Autoosta, VDK muzejs, Aizsardzības ministrija, u.c.

Bet neskatoties uz to, rajonā dzīvojot tikai ap 160 iedzīvotājiem.

Visai dīvaini risināts ir tunelis uz Universālveikalu un Autoostu. Domāts hipsterīgi un zaļi, taču rada neskaidru paviršības iespaidu.

Citādi visai simpātisks rajons.

Torupilli

Torupili ir visai izstiepts rajons un savieno Sikupilli ar Sidalinnu.

Torupilli igauņu valodā burtiski nozīmē “dūdas”.

1. gadsimta beigās šajā apkārtnē esot atradies krogs, kura izkārtnē bijis dūdinieks.

Tā nu no tautas valodas nosaukums pamazām pārgājis oficiālajā rajona nosaukumā.

Līdz 18. gadsimta vidum šajā apkārtnē atradušies tikai sakņu dārzi.

Pirmās mājas parādās tikai 18. – 19. gadsimtos.

1. gadā vecticībnieki uzcēla sev koka lūgšanu namu, kur klāt tika ierīkota arī nabagu māja un kapi.

Taču laika gaitā vecticībnieku skaits krasi samazinās un lūgšanu māja tiek pārdota. 1898. gadā arī vecticībnieku kapsēta tiek slēgta.

Viens no publiskajiem sakņu dārziem šodien ir pārvērsts par parku.

Policijas parks tika izveidots 1939. gadā pilsētai izraidot dārzkopjus.

Blīvāka apbūve šajā rajonā sāk parādīties tikai 20. gadsimtā.

1. gadā Torupili un Kadriorgas apmetnes saplūda kopā.

No interesantiem novērojumiem šajā rajonā jāpiemin vispirms jau kopējo visai Tallinai ne īpaši veiksmīgo luksofora signālu dizainu. Caur aizsvīdušām brillēm es saskatīju kaut ko, par ko kļuva kauns, bet noņemot brilles neko daudz labāk nekļuva.

Vienkārši nav laba doma kārtot šādā veidā kājāmgājēja un velobraucēja piktogrammas, naktī tas neizskatās labi. Cita lieta – grafiti mazgāšana no fasādēm. Es nespēju iedomāties, kādā veidā ar augstspiediena iekārtas palīdzību var nomazgāt grafiti, bet laikam jau var, ja to dara. Nekad neko tādu nebiju redzējis.

Kā jau Postpadomju kultūrtelpā, arī Igaunijā vietumis parādās gājēju aizsargbarjeras. Itkā igauņi ir visai progresīva tauta, taču dažas retrogrādiskas, ne ar ko nepamatotas iezīmes, kā koku stubru balsināšana vai aizsargbarjeras, laiku pa laikam parādās.

Un gadījumā, ja barjera ir nolauzta (ceru, ka neviens necieta, ja mašīna ietriecas šādā barjerā, tās elementi ar lielu ātrumu lido un var trāpīt un pat nogalināt gājējus), to noteikti ir jālabo, vismaz ar norobežojošajām lentām. Nopietni – kāda ir šī pasākuma funkcija?

Nu un vēl visbeidzot – neskatoties uz savu nebeidzamo karu pret/ar krieviem, igauņi tomēr respektē krievu valodu. Apdzīvotās vietās, kur igauņi praktiski nedzīvo, pilsētvidē uzrakstu un norāžu igauņu valodā praktiski nav, viss ir krievu valodā. Nu un Tallinā, kur trešā daļa līdz pat pusei iedzīvotāju ir krievi, krievu valoda pastāvīgi parādās paralēli igauņu valodai. Latvijā tas būtu pretlikumīgi. Krievu valodā uzraksti varētu parādīties, bet tiem būtu jābūt ievērojami mazākiem  par latviešu.

Latvijā pat par latgaliešu valodu var sodīt, jo tā nav valsts valoda un vispār nav valoda, bet Latvijas valstī visiem ir jārunā un rakstiski jākomunicē tikai pan-latviešu valodā. Nu labi, tas jau vairāk uz Tallinu nekādi neattiecas.

Kitseküla

Kicekila igauņu valodā nozīmē ‘kazu ciems’. Vispār, nedaudz nomācošu iespaidu atstāj tas, ka mikrorajonā ir samērā grūti nokļūt, to no ārpasaules nošķir dzelzceļi.

Taču šeit atradu vienu interesantu risinājumu. Priekšvēsture – Tallinā vairumā rajonu katrai daudzdzīvokļu mājai vai nu visas lodžijas/balkoni ir aizstikloti, vai nav. Un visi noformēti vienotā stilā. Šeit bija vairākas mājas, kurām balkoni bija noformēti tā, ka stiklojums ir nemanāms un netraucē.

Veerenni

Vēreni ir visai garlaicīgs rajons, pārsvarā industrijas. Nu, un cietums, jā.

Juhkentali

Nedaudz radās iespaids, ka Juhkentali tāds nedaudz rajons – miskaste vai rajons – kapsēta. No vienas puses – jauki, daudz zaļās zonas. No otras puses, ja no kaut kā jātiek vaļā, var nogrūzt šeit. Juhkentali atrodas militārās tehnikas kapsēta un virkne cilvēku kapsētu. Vienā no kapsētām ir novietots Bronzas kareivis.

Siselinna kalmistu

Vakar bija visu svēto diena, šodien kapos joprojām daudz svecīšu.

Igauņi atceras savus mirušos.

Tallinna Kaitseväe kalmistu

Šajos kapos es ieklīdu pavisam netīšām, ejot pa dubļainu taciņu garām, iekļuvu pāri akmens sētai.

Es zināju, ka kaut kur šajā apkārtnē jābūt Bronzas zaldātam un devos to meklēt.

Un pēkšņi uzradās britu meitene un puika, kuri arī meklēja. Un arī neveiksmīgi. Ja nebūtu viņi, es būtu devies tālāk, nolēmis, ka laikam tomēr ne šeit.

Beigu rezultātā pūles tomēr vainagojās panākumiem, Bronzas zaldāts tika atrasts.

Kāpēc zaldāts ir svarīgs… tāpēc, ka pirms 12 gadiem Tallinas krievi izgāja ielās un divas dienas rīkoja masu nekārtības, kuras beidzās ar bojāgājušiem, izlaupītiem veikaliem, piekautiem cilvēkiem, daudz arestiem.

Redzot video hroniku, grūti noticēt, ka tas notiek mūsdienās.

Kadriorg

Kadriorgs jeb Jekaterinentāle (vācu Katharinas Tal) – Katrīnas ieleja ieguva savu nosaukumu pateicoties Katrīnas I pilij ar parku. Līdz tam apkārtne saucās Fonnenthali – iepriekšējo saimnieku vārdā.

Lielā Ziemeļu kara laikā Rēvele 1710. gadā kapitulēja un jau 1711. gadā Pēteris I kopā ar sievu Katrīnu I apciemo pilsētu. Karalim iepatīkas Lasnameģa apkārtne – no kalna paveras lielisks skats uz pilsētu un ostu.

1. gadā Pēteris I iegādājas zemes gabalu, šeit esošā māja tiek piemērota rezidences vajadzībām un cars ar sievu apmetas jaunajā vietā. Šodien šī ēka ir pazīstama kā Pētera māja (Peeter maja).

Tā kā karaliskajam pārim rezidence ir par šauru, 1718. gadā Pēteris I pasūta pils izbūvi. No 1721. gada kādu laiku pilī, joprojām turpinoties celtniecības darbiem, dzīvoja Pēteris I un Katrīna I. Pēdējoreiz Pēteris I apmeklēja pili 1724. gadā, tā pabeigta tika 1727. gadā.

Līdz 19. gadsimta sākumam šeit vēl atradās Rēveles piepilsēta, tautā saukta par Slobodu. Lielākoties šeit dzīvoja nabagi un, neskatoties uz pili un parkiem, apkārtne nebija īpaši populāra starp atpūtniekiem. Ap šo laiku apkārtnē sāka parādīties dzīvojamā un rekreācijas apbūve, kas ievērojami palielināja Kadriorgas prestižu.  1880. gadā Jekaterintātēl notiek trešie Vispārējie Dziesmu svētki.

Bet 1934. gadā – pirmās Igaunijas rotaļas.

Tās lika par pamatu deju svētkiem.

Šajā vietā ir izbūvēts vērienīgs dziesmu svētku parks (Tallinn Lauluväljak).

Pēc Oktobra revolūcijas (07.,08.11.1917) Kadriorgas pilī izvietojās Rēveles strādnieku un zaldātu deputātu padome. No 1921. līdz 1929. gadam un no 1946. līdz 1991. gadam pilī atradās Igaunijas mākslas muzeja administrācija, no 1929. līdz 1940. gadam valsts vecākā un vēlāk – prezidenta rezidence. Šobrīd pilī atrodas Kadriorgas mākslas muzejs, Igaunijas mākslas muzeja filiāle.

Bet Kadriorgs no nabagu Slobodas ir kļuvis par vienu no turīgākajām apkārtnēm Igaunijā.

KUMU

Kumu ir ir viens no lielākajiem muzejiem Ziemeļeiropā. Fiziski tas atrodas uz Lasnameģa plato, taču administratīvi pieskaitāms Kadriorgam un atrodas vienotā ansamblī ar Katrīnas I pili, prezidenta kanceleju un Kadriorga parku.

Tā nosaukums ir saīsinājums no “mākslas muzeja” igauņu valodā – Kunstimuuseum. 

Muzejā pastāvīgajā ekspozīcijā atrodas Igauņu mākslas kolekcija sākot ar 18. gadsimtu.

Bez tam, pastāvīgi notiek arī dažādas izstādes un pasākumi.

1. gadā saņēma Eiropas Muzeju Foruma piešķirto godalgu “Eiropas Gada Muzejs”.

Muzejam uzdūros pilnīgi nejauši un tā kā man bija aptuvens plāns, ko šajā dienā plānoju apskatīt, kartē īpaši nebija liekas naudas, un igauņu māksla mani īpaši neinteresē (varbūt tāpēc, ka neko no igauņiem neesmu redzējis), pagrozījos vestibilā, un devos tālāk. Es neko nezinu par to, cik interesants un gaumīgs zāļu noformējums, cik kvalitatīva ir kolekcija, cik efektīva navigācija (šis ir viens no momentiem, kam muzejos parasti pievēršu lielāko uzmanību), taču arhitektoniski muzeja ansamblis ir ārkārtīgi interesants, noteikti ir vērts redzēt.

Baltā bāka

Virs Lasnameģa ziemeļu nogāzes 1806. gadā tiek uzcelta Baltā bāka (kura šodien ir sarkana). Tālāk uz dienvidiem 1835. gadā parādās Sarkanā bāka (kuras vietā šodien ir melnbalta 1896. gadā celta bāka). No šīm bākām nāk nosaukumi vairākām Lasnamē ielām – Punane (sarkans), Valge (balts), Majaka (bāka). Pie baltās bākas kādu laiku darbojās observatorija, kura ļāva izstrādāt precīzāku Baltijas jūras karti.

Šo impozanto ēku es pamanīju klīstot apkārt Kumu muzejam un priecājoties par tā arhitektūru. Nolēmu, ka tā ir kāda ekscentriska mizantropa privātmāja. Palīdu pļaviņā, lai varētu to nobildēt, bet pārāk tuvu centos neiet, nokautrējos. Tikai vēlāk pamanīju, ka šī ēka ir redzama no daudziem punktiem pilsētā un sāku domāt, ka nemaz tik nevainīga privātmāja tā, gan jau, nav.

No Baltās bākas Katrīnas kāpnes ved uz Kadriorga parku ar prezidenta kancelejas pils un Katrīnas I pils parku. Ieraudzīt parkā pie kādas pils goda sardzi arī bija visai dīvaini.

Kadrioru park

Sākotnēji Kadriorga parks aizņēma ap 300 hektāriem. Parku plāno atjaunot tā 18. gadsimta izskatā ar apcirptajiem kokiem. Pagaidām līdz tam vēl tāls ceļš ejams, taču rosība ir manāma un parks pils pagalmā jau ir iekārtots.

Iekārtojot parku Pētera I laikā tajā tika ieplānoti dīķi – to mērķis bija kā atdzīvināt ainavu, tā arī nosusināt augsni. Daļai no dīķiem ūdens tika piegādāts no Julemistes ezera. Dīķi bija savienoti ar pazemes ūdensvadiem.

Igaunijas Simtgades pasākumu ietvaros dažādas rojālas ārzemju amatpersonas parkā stādīja ozolus, uz ko norāda daudzās plāksnītes.

Un vēl parkā ir ļoti dīvainas, ne īpaši estētiskas, putnu barotavas.

Un briesmīgākais japāņu dārzs, ko man ir sanācis redzēt.

Jaapani Aed

1. gada 31. jūlijā Kadriorgā tiek atklāts Japāņu dārzs.

Tā ierīkošana aizņēma trīs gadus.

Dārza projekta autors bija japāņu ainavu dizaineris Kyoto Masao Sone.

Viss būtu labi, teritorija ļoti eleganta, dīķi harmonijā ar to krastos nolīkušajiem vītoliem, skujkoku pudurīši, akmeņi, pīles un gulbji un pilnīga idille.

Viss jau būtu labi, bet parka iekārtotāji paši ir nogalinājuši sava japāņu parka ideju.

Interesanti, ka šo parādību es Igaunijā esmu pamanījis jau pasen un Latvijā to sāku piefiksēt, iespējams, pat vēlāk. Bet šobrīd mēs ļoti veiksmīgi ejam igauņu pēdās.

Es to saucu par birokrātisko kretīnismu. Izpaužas tas sekojoši – mums ir kāds glīts tūrisma, dabas, arhitektūras, kultūras, vai cits estētiski piesātināts objekts. Tas priecē aci un silda sirdi. Un tā nu būt neklājas, cik bieži sirds mazspēju izraisa pārlieks skaistums neviens kardiologs nespēs statistiku savilkt. Tad nu nāk tie, kas vienmēr ir nomodā par sabiedrības labklājību – birokrāti.

Birokrāti uzskata, ka pa zālāju staigāt nedrīkst, uz soliņu atzveltnēm sēdēt nedrīkst, nerunājot par atlaišanos uz soliņa – par to būtu jāliek cietumā. Tāpēc birokrāti vienmēr cenšas nokomunicēt, ka, piemēram, uz skatu platformas vienlaicīgi nedrīkst atrasties vairāk par 12 cilvēkiem (lai, nedod Dievs, kāds nesaož kaimiņa dezodoranta smaku… vai arī… visi taču zina, ka no tautas pulcēšanās rodas revolūcijas); ka pļavā meža vidū, kur tuvākās komunikācijas atrodas kilometru attālumā darbojas video novērošana; ka strūklakā, kuras dziļums ir 20 cm peldēties ir aizliegts, u.c. Bet svarīgi to izdarīt tā, lai visi to pamanītu. Šīm zīmēm noteikti ir jābūt maksimāli lielām un spilgtām (veiksmīgs piemērs ir redzams, piemēram, Mākoņkalnā).

Pēc maniem stereotipiem Japāņu dārzā visam ir jābūt maksimāli izsvērtam un pārdomātam – katrai krāsai un formai ir jāvedina uz atbilstošu meditāciju. Mainoties gadalaikiem un laikapstākļiem dārzam jāieņem tas vai cits izskats un jārada noteiktas sajūtas.

Interesanti, vai Kyoto ir redzējis, kas noticis ar dārzu, zem kura stāv viņa vārds? Un ja ir… vai viņš joprojām ir starp dzīvajiem? Japāņiem taču standarti.. harakiri, suši un viss tāds…

Pirita tee

No Japāņu dārza izejam uz Piritas ceļa.

Šeit slejas piemineklis ar nosaukumu Русалка (Russalka mälestussammas). Atklāts 1902. gadā atmiņā par 1893. gadā noslīkušo kara kuģi ar šādu pašu nosaukumu. Bojā gāja 177 jūrnieki.

Piritas iela ir interesanta ar to, ka tā ir pārlieku plata un tā vietā, lai izveidot zaļās saliņas vai zaļo zonu, ir iedalītas atsevišķas, nodalītas joslas gājējiem, velosipēdistiem..

un autobusiem..

Tas, ka ir fiziski nodalīta josla autobusiem, ir visai pozitīvi. Sastrēgumstundās autobuss ir efektīvākais pārvietošanās līdzeklis – kad visa satiksme stāv, sabiedrisko transportu nekas neaizkavē.

Pamazām tuvojoties Piritai, sāk parādātīties arī nedaudz vairāk apbūves.

Ceļš mūs, kā jau liecina tā nosaukums, izved vienā no astoņiem Tallinas rajoniem – Piritā. Un pirmais mikrorajons ir Maarjamäe, Marienberga jeb Marijas kalns. 

Pirita

Pirita ir viens no astoņiem lielajiem Tallinas rajoniem un aizņem vienu no lielākajām teritorijām.

Tai pat laikā, tajā ir relatīvi zems iedzīvotāju skaits – 2014. gadā bija 17 ar pusi tūkstoši.

Pārsvarā ir privātmāju apbūve.

Populārākās vietas pilsētniekiem ir Piritas pludmale un jahtu osta.

Pludmalē vasarās pulcējas līdz 30 tūkstošiem cilvēku dienā.

Man, personīgi, interesantākā vieta ir Marijas kalns.

Maarjamäe

Marjamē (Maarjamäe loss) bija grāfa Anatolija Orlova-Davidova (Анатолий Орлов-Давыдов) ģimenes rezidence Rēveles piepilsētā. 

Marjameģim 19. gadsimta beigās nosaukumu deva grāfs Orlovs-Davidovs, par godu savām meitai un sievai, kuras abijas bija Marijas.

Visiem zināmu vēsturisku apstākļu ietekmē pils tika nacionalizēta.

Maarjamäe suvemõisa loss

1. gadā kļuva par Igaunijas Vēstures muzeja filiāli.

Bez vēstures muzeja (kurā es negāju, jo es nemēdzu iet uz vēstures muzejiem un nemēdzu maksāt par ieeju baznīcās un ne-mākslas muzejos), šeit atrodas arī kino muzejs.

Un daudz dīvainu skulptūru.

Mani šajā visā priekā interesēja Padomju mantojums.

Izrādījās, ka aiz pils ir noslēpts dārzs, kurā izlikti apskatei ‘ļeninekļi’ – noņemtie Padomju savienības pieminekļi. Protams, bez tradicionālajiem ļeņiniem, staļiniem, dzeržinskiem, un draugiem, daudz nacionālo darbinieku un varoņu.

Nu… daudz ir skaļi teikts. Visus pieminekļus saskaitot kopā nez vai sanāks vairāk par 20. Bet tik un tā jauki, Latvijā nekā tāda nav. Lietuvā ir pie Druskininkiem. Nu, vēl Maskavā skulptūru dārzā pie Mākslas akadēmijas un vēl šur tur.

Maarjamäe memoriaal

Marjamē memoriāls ar kaut ko atgādināja Černihovas memoriālu. Tur, protams, viss daudz vērienīgāk, taču šeit… dīvaināk.

Tātad, sākumā ieraugām krustus. Nu ok, lai arī igauņi ir viena no ateistiskākajām nācijām (pēc pašu vārdiem), tomēr arī nāk no kristīgās tradīcijas, krusti piederas pie lietas.

Tālāk seko Padomju memoriāls Tēvijas karā kritušajiem. Projektējis to Marts Ports. Ar viņa vārdu mēs šajā rakstā saskarsimies ne vienreiz vien. Rodas sajūta, ka praktiski viss, kas daudz maz interesants projektēts 20. gadsimta otrajā pusē, tā vai citādi ir saistīts ar Marta Porta vārdu.

Starp citu, es tikai pavisam nesen sapratu atšķirību starp Otro Pasaules karu un Tēvijas karu. Pat nedaudz kauns. Es visu laiku runāju par Otrā Pasaules kara memoriāliem katrā pilsētā, taču neviena Otrā Pasaules kara memoriāla, patiesībā, pie mums nav, visi ir Tēvijas kara memoriāli. Tēvijas karš sākās tad, kad Vācija pārkāpa paktu un viss pārstāja iet pēc plāna.

Aiz memoriāla ir vai nu karavīru apbedījumi, vai vienkārši piemiņas akmeņi dažādām divīzijām un kritušajiem no tām. Un tad pēkšņi – sākas uzraksti vācu valodā.

Tikko glabājām Pasaules karā kritušos krievus, un tagad tai pašā karā kritušos vāciešus. Dīvaini, ka uz šiem pieminekļiem tikai suņi čurā. Zinot krievu noskaņas Tallinā, šiem pieminekļiem bija jābūt sašķaidītiem putekļos. Šķiet, ka vācu memoriāls ir samērā nesen atjaunots, bet ja tas ir atjaunots, sanāk, ka arī Padomju laikā nebija pilnībā ‘nobuldozerēts’. Ja tā, ja 50 gadus izdevās nosargāt piemiņas vietu pretiniekam – izsaku savu respektu valdībai. Vispār, man nepatīk memoriāli, es uzskatu, ka visi memoriāli ir lielā mērā diezgan ideoloģiska, ergo – stulba pašā pamatā lieta, taču ar lielu cieņu izturos pret tiem, kas savu pretinieku tur cieņā.

Šeit ataust atmiņā atmiņu stāstījumi no vienas un no otras puses no Otrā Pasaules kara. Krievi nonāvētos vāciešus esot ar buldozeriem stūmuši masu kapos, protams, sākumā noņemot no tiem visu, kas var tikt noņemts. Vācieši esot glabājuši atsevišķi un lai dusošo varētu atpazīt, krustā žetonu kāruši, ja to varējuši atrast. Protams, ka dažādas zvērības bija no abām pusēm, un no abām pusēm bija pozitīvi stāsti, taču laikam tomēr krievu puse bija ē… vairāk pārliecināta, ka cīnās pret ļaunuma kvintesenci, par kuru ļaunu vai neko. No otras puses, dažkārt rodas sajūta, ka kara laikā abas karojošās puses izjuta viena pret otru mazāku naidu, kā šodien – pēc 70 gadiem. ‘Enīveis’, man patīk gan krievi, gan vācieši. Un man patiktu, ja abas puses aizmirstu abus pēdējos karus.

Tiekot cauri šiem abiem memoriāliem priekšā paveras gara siena un estrāde.

Šis ir jaunākais memoriāls un veltīts tiem, kas gāja bojā laika periodā no 1940. līdz 1991. gadam. Pasākums visai iespaidīgs.

No abām pusēm melnas sienas, augšā debesis. Un kāds nav izrēķinājis cik kritušo būs, tāpēc kritušo vārdi sarakstīti pavisam mazā šriftā un aizņem tikai mazu šī tuneļa daļu.

Nav labākais variants izvēlēts, izskatās, ka atkal birokrāti, nevis dizaineri strādāja. Sākumā vienkārši zāģēja vārdus plāksnēs, tad saprata, ka melns tukšums melnā plāksnē nav redzams. Un tad izdarīja vēl lielāku muļķību – plāksnēm otrā pusē salika baltu polisterolu. Tagad ir redzams, ka ir burti, taču neviendabīgais fons rada sajūtu, ka teksts nav fokusā. Izlasīt, pat pieliecoties pavisam klāt, ir visai grūti.

Un, jā, ateistiskākā tauta liek svecītes. Laukā ir dvēseļu diena (vismaz katoļiem, neesmu drošs par luterāņiem), un ateistiskie igauņi nāk un liek svecītes. Turklāt, mehānisms ir sekojošs – foto redzamais vīrietis ir atbraucis ar ļoti dārgu auto, tajā paliek sēdēt sieviete un divi jaunieši. Vīrietis atnāk, iededz svecīti, iesēžas mašīnā, un visi aizbrauc. Svecīte tiek iedegta kādam, kas ir gājis bojā 50 gadus atpakaļ (iekavās ir gadskaitļi), kas nozīmē, ka vīrietis, ja arī ir sastapis bojā gājušo, bija vēl bērns un nez vai joprojām atceras. Tradīcija pirmajā novembra dienā atcerēties mirušos joprojām ir dzīva un ļoti aktīva Igaunijā. To es redzēšu arī rītdien – klīstot pa kapiem, rakstīju par to nedaudz augstāk.

Patiesībā, tas viss ir ļoti jauki, mans sarkasms nav saistīts ar to, ka es neatbalstu šādu rīcību. Mans sarkasms ir par formālismu. Formālismu, ar kādu izpildīti uzraksti sienās, formālisms, ar kādu tiek noliktas svecītes (citi, kad nolika svecītes man klātesot, rīkojās līdzīgi – atnāk, atrod vietu, aizdedz, noliek, dodas projām).

Kose

Kā jau minēts augstāk, Kose ir privātmāju rajons.

Ir dažas daudzdzīvokļu mājas, taču tās ir uzceltas pavisam nesen un nepārsniedz trīs stāvu augstumu.

Teju visi krustojumi ir vienādas nozīmes un par to liecina marķējums uz ceļa seguma X burta formā. Rajonam ir režģveida plānojums un staigājot pa to ir ļoti amerikāniska sajūta. Režģis, vienādas nozīmes krustojumi (gan

Stop zīmēm), nav gājēju ceļu vai ietvju, pie katras mājas garāža. Vienīgi žogi vietām atgriež pie ģeogrāfiskās realitātes. Mans mērķis bija tikt uz Lastameģi, taču tas ir tik stāvs, ka ir tikai dažas vietas, kur tajā var uzkāpt. Gāju gar kalna nogāzi, kamēr atradu taciņu mani interesējošā virzienā.

Taciņa vēl vairāk paspilgtināja Amerikas iespaidu. Jaunanglijā tādu ir daudz. Nonācu parkā ar disku golfa laukumu.

Un drīz vien jau kāpu kalnā uz Lasnamē. Tālumā vīdēja televīzijas tornis, uz kuru es nolēmu neiet.

Lasnamäe

“Julge unistada ja teostada!” (“Uzdrošinieties sapņot un sportot” – Lasnamē sauklis)

Vispretrunīgākais un apdzīvotākais Tallinas rajons. Saukts arī par Tallinas “krievu geto” vai “krievu anklāvu”. Krievi savulaik savu rajonu sauca par ‘Ласноград‘.

Vēsture

Lasnamē atrodas uz paralēli jūrai izstiepušās 30 metrus augstas kaļķakmens klints ar stāvām nogāzēm. Četrpadsmitajā gadsimtā šī vieta saucās Lakederberge, Lakederberg vai Lakeden jeb – Lageda kalns, nosaukts šādi Lagedas muižas vārdā. Muižas nosaukums, savukārt, varētu būt cēlies no vietējās lauku kopienas vārda.

Dažviet var atrast informāciju, ka dotā teritorija saukusies arī Kivimäe jeb klinšainais kalns, taču domāju, ka šī versija ir mazticama. Turklāt, vēsturiska apdzīvota vieta, šobrīd – mikrorajons ar precīzi šādu nosaukumu, arī klintī, atrodas 10 kilomertus uz rietumiem Nõmme rajonā. Ticamāk ir tas, ka tieši šeit iegūts akmens vecpilsētas celtniecībai. Dažas vietas joprojām nes nosaukumus saistītus ar akmens iegūšanu, tādas ir Kivimurru (akmenslauztuves) iela un visi toponīmi, kuriem saknē ir vārds ‘pae‘ – kaļķakmens vai slāneklis – Paekivi, Paekaare, Paekalda, Paevargi, Paevälja.

Astoņpadsmitajā gadsimtā pašreizējās Lasnamē teritorijā tika uzcelts pirmais plānotais ciems Igaunijā – Neustadt.

Lasnamē vārds plaši izskanēja 1861. gada maijā – jūlijā, kad šeit savācās milzums zemnieku, kuri gaidīja pienākam “Balto kuģi”, kurš tos aizvedīs uz tālām zemēm, kur šobrīd trūcīgie zemnieki nezinās trūkuma. Juhans Leinbergs (Juhan Leinberg), kurš sevi dēvēja par Maltsvetu (Prohvet Maltsvet) pravietot sāka 1854. gadā, aicinot cilvēkus atteikties no bagātību uzkrāšanas. Īslaicīga aizturēšana 1858. gadā vairoja viņa popularitāti un tā sekotāju skaits pieauga līd 200 – 300 ģimenēm. 1860. gadā Maltsvets sāk propogandēt ideju par pārcelšanos uz Krimu un 1861. gada februārī arī pārceļas, lai atgrieztos 1865. gadā pilnīgi zaudējis savu popularitāti. Taču toreiz – 1861. gada vasarā, kuģis ar baltām burām pēc zemniekiem, protams, neatbrauca. Kādu laiku gaidījuši tie savāca savas apmetnes un atgriezās mājās turpināt dzīvot savu trūkumcietēju dzīvi. Bet varbūt arī visam ir savi iemesli – ja zemnieks laiku, kad ir jādara svarīgākie lauku darbi, pavada sēžot kalna galā un gaidot kuģi ar baltām burām…

Pirmās cilvēku apmetņu liecības datētas ar trešo gadsimtu pirms mūsu ēras un attiecas uz auklas keramiku. Šajā laikā jūra vēl nebija atkāpusies, tāpēc šodienas Tallina vēl atradās jūras dibenā un laukā spīdēja tikai saliņa, kur šodien ir Doma kalns. Iedzīvotāji nodarbojās ar lopkopību un primitīvu zemkopību.

Līdz trīspadsmitajam gadsimtam plato bija sadalīts starp apkārtnes ciemiem un uz tā atradās sējas platības līdz dāņu karalis Valdemārs Otrais pasludina šīz zemes par Tallinas iedzīvotāju īpašumu un sadala Lasnamē starp Tompeju un Lejas pilsētu. Šis solis kļūst par daudzu konfliktu iemeslu starp pilsētniekiem un apkārtējo ciemu iedzīvotājiem.

Nemieru eskalācija sasniedza kulmināciju 1343. gada 23. aprīlī ar Jura nakts (Jüriöö ülestõus) sacelšanos Sõjamäe. Zemnieki tika sakauti, bet šo dienu – 23. aprīli, joprojām svin kā veterānu dienu.

Apkārtnes ciemi stipri cieta Livonijas kara laikā (1558-1583) jo daudzas cīņas norisinājās tieši uz plato. Tāpat, šī apkārtne bija pazīstama ar saviem laupītājiem, no kuriem izdevās atbrīvoties tikai ap zviedru valdīšanas sākumu 1629. gadā.

Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700-1721) Lasnamē kalna ciemi bija uz iznīkšanas robežas – daudzi iedzīvotāji bija gājuši bojā karā, no bada vai no mēra. Materiāli būvniecībai nevienam nebija vajadzīgi, tāpēc arī karjers zaudēja savu agrāko nozīmi. Vienīgā ēka, kuru šajā laikā cēla no akmens, bija Kadriorga pils, ūdens tās daudzajiem dīķiem arī nāca caur Lasnamē teritoriju.

Pirmā skola reģionā tiek atvērta 1797. gadā. 19. gadsimtā tiek nobruģētas vairākas ielas un tiek uzceltas bākas.

Sarkanā un Baltā ielas Lasnamē parādās jau 1902. gadā un 1908. gadā – Majaka.

Rajona veidošanās

Atskaitot Lasnameģī atrodošos ciemus pirmā pilsētas apbūve šeit parādījas Sikupilli deviņpadsmitā gadsimta beigās pēc tam, kad tika atvērta rūpnīca Двигатель. Strādnieki meklēja iespēju dzīvot tuvāk darbavietai.

Iedzīvotāju skaits Rēvelē strauji pieauga un 1913. gadā Eliēls Saarinens izstrādā pilsētas attīstības plānu Suur-Tallinn. Šajā plānā liela nozīme tiek veltīta milzīgām brīvām teritorijām plato tiešā pilsētas centra tuvumā. Par to mēs jau runājām augstāk.

Karš, revolūcija, valdības maiņas un citi faktori neļāva realizēt Saarinena projektu. Sākot ar 1947. gadu Majaka ielā vācu kara gūstekņi sāka celt divstāvu dzīvojamās mājas. Ar to iezīmējas Lasnamē kā rajona veidošanās sākums.

1. gadā tika izsludināts vissavienības projektu konkurss. Tā uzdevums bija izstrādāt dzīvojamo rajonu, kas kompensētu Otrā pasaules kara laikā zaudēto koka namu dzīvojamo platību. Konkursā uzvar Mart Port, M. Meelak, O. Zhemchugov, H. Karu un R. Võrno projekts, uz kura bāzes 1970. gadā Valsts plānošanas institūts izstrādā Eesti Projekt.

Starp citu, Marts Ports vēlāk piedalīsies arī projekta izstrādē Slavutičas pilsētai.

Šajā plānā ir skaidri redzama Saarinena ietekme. Tā, galvenās transporta artērijas ir gandrīz precīzi pārzīmētas no Suur-Tallinn plāna.  1972. gada plānā, līdzīgi, kā savulaik Saarinenam, tiek piedāvāts pārvietot dzelzceļa staciju dienvidu virzienā starp Vecpilsētu un Julemistes ezeru. Arī fokālais punkts, līdzīgi, kā Saarinena plānā tiek novietots Krievu tirgus un Viru laukumā.

1. gadā iznāk jauns projekts, kurā tiek palielināts plānotais iedzīvotāju blīvums un uzlabota satiksme ar kaimiņu industriālajām zonām. Rajons tiek sadalīts 11 mikrorajonos, katrs paredzēts uz 25 – 30 tūkstošiem iedzīvotāju.

Katrā no tiem paredzēts savs administratīvais un biznesa centrs, dzīvojamām mājām jāveido no vēja pasargātus iekšpagalmus, uz kaimiņu rajoniem jāved lielām trasēm, pilsētas nozīmes ēkām ir jābūt savienotām ar gājēju celiņiem, tāpat jābūt gājēju esplanādei gar klints sienas malu.

Četru mikrorajonu plānojums. Paņemts no https://link.springer.com

Gatavojoties Olimpiskajām spēlēm Maskavā 1980. gadā Lasnamē tiek uzcelts viens no pirmajiem ‘supermārketiem’ Padomju savienībā – ‘Kotka’.

Tā kā Lasnamē rajona celtniecība plānojās uz 15 gadiem un šajā laikā varēja pamainīties kā māju tipi, tā arī tehniskās un ekonomiskās iespējas, kopējais apbūves plāns sastādīts netika. Bez tam, artijas un pilsētas funkcionāri pastāvīgi meklēja iespēju saekonomēt līdzekļus.

Rezultātā, Lasnamē apbūte ievērojami atšķiras no Mustamē un Eismē ar savu haotismu un līkloču ceļiem starp mājām. Mājas tika celtas maksimāli tuvu viena otrai, lai nebūtu pārāk bieži jāpārvieto ceļamkrānus. Māju sērijas netiek īpaši variētas, ārējais izskats joprojām utilitārs, ja neteikt – drūms un nomācošs, pagalmi spontāni un pārsvarā iedzīvotājiem nedraudzīgi.

Ja plānotajā apbūvē Padomju arhitekti vizuāli haotisku māju izvietojumu pamatoja ar labāku insolāciju, šeit tas ir pamatots ar ceļamkrāna gabarītiem.

Lai arī teritorija starp III un IV rajoniem tika nosusināta, celtniecība šeit nesākās un tā kļuva par spontāno izgāztuvi. Līdz pat šai dienai teritorija ir neapdzīvota.

Pēc plāna Lasnamē bija jākļūst par mājām 160 – 200 tūkstošiem iedzīvotāju taču trešā daļa no plānotās apbūves (IX-XI mikrorajoni) tā arī netika uzcelta. Līdz Igaunijas neatkarībai tika uzceltas 650 daudzdzīvokļu mājas, lielākā no tām – Katleri mikrorajonā ar 324 dzīvokļiem. 

Jaunajos dzīvokļos pārsvarā apmetās no Krievijas atsūtītie rūpnīcu strādnieki un citi krievvalodīgie imigranti, nevis vietējie igauņi, šādā veidā Lasnamē pārvērtās par Padomju kultūras anklāvu Tallinā.

Runājot par Tallinas ekonomiku bija minēts, ka pirmā un lielākā rūpnīca Двигатель Tallinā 1898. gadā tika uzcelta tieši Lasnamē. Padomju laikā rūpnīca turpina pastāvēt un iegūst slepenības statusu, taču ta pat laikā tas ir viens no lielākajiem darba devējiem rajonā. Tieši rūpnīcas darba nodrošināšanai tiek būvēts Lasnamē rajons un Tallinā ieplūst milzīgs daudzums darbinieku no plašajām Krievijas ārēm.

Padomju laikā rūpnīca tērē milzīgus resursus sociālās sfēras uzlabošanai. Par rūpnīcas līdzekļiem 1961. gadā tiek atklāts klubs “Маяк” ar 3 zālēm – kinozāli uz 350 cilvēkiem, lekciju zāli uz 100 cilvēkiem un deju zāli uz 200. Šeit darbojās kinostudija, kora studija, tautas deju ansamblis, teātra pulciņš, bajānistu un pūtēju ansambļi. 1958. gadā atvērts sporta komplekss ar stadionu, kur darbojās sambo, hokeja un futbola sekcijas. Tāpat par rūpnīcas līdzekļiem tika uzcelti 7 bērnu dārzi un poliklīnika.

No visiem rūpnīcas darbiniekiem tikai 2-3% bija igauņi, tāpēc visa kultūras, sociālā un sabiedriskā dzīve norisinājās krievu valodā. Deviņdesmito gadu sākumā rūpnīcas vadība aktīvi iestājas pret Igaunijas republikas atjaunošanu, kas lielā mērā iespaidoja rūpnīcas norietu.

Taču bez Двигатель rajonā bija arī citas rūpnīcas – Tallinas papīra un celulozes rūpnīca. 1974. gadā tika uzcelts konstruktoru tehnoloģiskais birojs “Дезинтегратор“. 1984. gadā sadarbībā ar somu inženieriem tiek uzbūvēts mūsdienīgs rūpnīcas “Полимер” cehs plastmasas ražošanai.

Viena no svarīgākajām strauji augošā rajona problēmām bija komunikācija ar pilsētas centru. 1962. gadā pa Majaka ielu tiek palaista tramvaju satiksme, taču tas problēmu neatrisināja. 1968. gadā tika izstrādāts ātrgaitas tramvaja plāns, kurš līdz šai dienai nav realizēts un tramvaju tīkls joprojām skar tikai pašu Lasnamē stūrīti.

Paetage Lasnamäe

Lasnamē popularitātes kulminācija arī ārpus Tallinas notiek “Dziesmotās revolūcijas” laikā. Tauta pauž savu viedokli par “imigrantu kvartāla” turpmāku būvniecību. Viena no populārākajām dziesmām, kuru arī šodien igauņi dzied dažādos nacionālos sarīkojumos, bija 1989. gada sākumā sarakstīta populāras 19. gadsimta dziesmas “Kāp augstu kalnos” (Mingem üles mägedele) parodija ar vārdiem “Apturiet Lasnamē!” (Peatage Lasnamäe!). 

Mans greizais tulkojums izklausās aptuveni šādi: “Kāp augšā kalnā uz melno Lasnamē, noraugies lejā uz tumšajām svešnieku dvēselēm. Redzi, ka dvēsele ir slima, ļaunums jau pacēlis roku roku un tu kliedz cik spēka “Apstādiniet [apstājies?] Lasnamē!”. Redzi rētas cilvēku dvēselēs, tās nesadzīst, pret tām nav līdzekļa. Pilsēta, kā čūla uz kaļkakmens klints, un acs neredz tai galu. Skat, šeit katrs ir svešinieks – vai tad tāda var būt mūsu dzimtā zeme? Vējā bezjēdzīgi kustas imigrants. Ieskaties viņa tukšajā skatienā, viņš nesaprot, viņš nezina. Tad kliegsim cik spēka lejup no kalna – “Apstādiniet Lasnamē!””.

Ja Saarinena plānā Lasnamē bija vērienīgs, zaļš, elegants vidušķiras un augstākās šķiras rajons, rezultātā tika uzcelts visai nožēlojams pelēks rajons ar ziemeļvēja caurvējotiem pagalmiem, praktiski bez apzaļumošanas. Koku stādīšana uz slānekļa maksāja dārgi, turklāt, koki visai slikti pieauga. Sākotnēji tika plānots izveidot lielu zaļo zonu Tondiraba, taču tas netika izdarīts. Tā arī netika izveidoti jaunajā plānā paredzētie parki starp Smuuli, Jaan Koorti, Vana Kuuli ielām un Narva maantee un Tondiraba rajonā.

Par rajona apzaļumošanu valdība sāka domāt tikai divtūkstošo gadu sākumā. 2010. gada rudenī tika noslēgta Pae parka izbūve. Tas kļuva par sava veida jaunas – labākas Lasnamē simbolu. Tiek plānots, ka katru gadu šis parks tiks pamazām paplašināts un uzlabots.

Šodien Lasnamē sastāv no 17 mikrorajoniem. 1970. gada projekta ietvaros iezīmētajiem un būvētajiem rajoniem, kuri sākotnēji tika apzīmēti vienārši ar cipariem I – XI, 1991. gadā tiek piešķirti nosaukumi. Lielākoties tie balstās uz vēsturisko apkaimes nosaukumu. Tādi ir, piemēram – Katleri, Mustakivi, Priisle, Seli, kuri ir nosaukti pēc ciemu un fermu nosaukumiem, kas šeit atradās iepriekš. 

Uz Igaunijas neatkarības atgūšanas brīdi Lasnamē dzīvoja 25,7% no visiem Tallinas iedzīvotājiem. 2/3 no tiem dzimtā valoda bija krievu un Igaunijas pilsoņi bija tikai 40%. Pēc neatkarības atgūšanas Lasnamē dzīvoja daudz bezdarbnieku – lielās rūpnīcas, kā “Dvigatel”, Tallinas maizes kombināta Lasnamē cehs, Tallinas gaļas kombināts, Tallinas papīra un celulozes kombināts, “Dezintegrators” un Tallinas ledusskapis aizvērās un darbinieki palika bez darba. Šajā laikā Lasnamē kļūst par rajonu ar augstāko noziedzības līmeni.

Divtūkstošo gadu sākumā Tallinas valdība pieņēma lēmumu renovēt Lasnamē. Pirmkārt, kaut kas bija jādara ar pagalmiem. Tā kā mājām pieder tikai teritorija divu metru attālumā apkārt mājai, pašvaldība var brīvi rīkoties ar visu pārējo teritoriju. Pagalmos tika samazināts automašīnu skaits, izvedot tās uz atsevišķiem stāvlaukumiem māju tuvumā. Kā jau bija minēts, sākās aktīva apzaļumošana un izbūvēts Pae parks. Vairums dzīvojamo ēku saņēma kosmētisko remontu un tika nosiltinātas, šādā veidā samazinot iedzīvotāju apkures rēķinus. Tika savesti kārtībā ceļi.

Rajonam attīstoties un tranformējoties, tas nekļūst mazāk krievisks. Tieši otrādi – uz 2007. gada pirmo septembri Lasnamē bija reģistrēti 112 tūkstoši iedzīvotāju, no tiem 28,6% – igauņi, 57,8% – krievi. 2018. gadā igauņi bija 26% un krievi – 61,6%.

Katleri

Katleri savu nosaukumu ieguva no kādreizējās Katleru muižas.

Padomju laikā tas bija astotais mikrorajons, taču rajona apbūve aizsākās tikai deviņdesmito gadu sākumā. Jāsaka, ka apbūve nav neko labāka par Padomju laika apbūvi.

Ēkas joprojām saceltas cieši viena pie otras, veidojot klāsterus, bet tai pat laikā milzīgas teritorijas paliek neapsaimniekotas.

Neatkarīgās Igaunijas būvnieki ir paņēmuši visu sliktāko no Padomju apbūves tradīcijām un realizējuši to Katleros.

Loopealse

Lopealse Padomju laikā bija Devītais mikrorajons.

1. gadā tika uzceltas 8 municipālās mājas, kopā – 680 dzīvokļi.

1. gadā pilsēta piešķīra zemi pareizticīgo baznīcas celtniecībai.

1. gadā pie baznīcas tika atklāts patriarha Aleksija II laukums. Patriarhs Aleksijs nāca no Rēveles.

Tā kā apbūve ir salīdzinoši jauna, arī igauņu īpatsvars ir viens no lielākajiem Lasnamē – gandrīz 50%.

Atskaitot salīdzinoši moderno apbūvi un samērā pieklājīgo plānojumu, mikrorajonā nekas īpaši uzmanību nepiesaistīja. Jauki, ka mašīnas ir vai nu iznestas no pagalmiem, vai novietotas atstatu no mājām.

Paevälja

Paevelja man bija visinteresantākais no Lasnamē rajoniem.

No Paeveljas, nedaudz patīrot krūmus, pavērtos burvīgs skats uz jūru, Marjamē un memoriālu. Pagaidām šo teritoriju izmanto tikai ikgadējām Jāņu svētku svinībām.

Kad šeit nonācu, nevarēju noticēt, ka šeit nav apbūves, turklāt, apbūvei šeit būtu jābūt visai elitārai.

Septiņdesmito gadu plānā šajā vietā bija paredzēts kultūrmemoriālais centrs, taču tas nekad netika uzcelts.

Augstākesošajā vizualizācijā ir redzams Paekalda ielas aplis. Dabā šis ceļš izskatās necilāk.

1. gadsimta sākumā aviācijas kompānija Aeronaut uzcēla dzelzsbetona angāru. 1927. gadā tiek uzcelta karabāze un lidmašīnu remontdarbnīca, kura darbojās līdz 1940. gadam. Šodien nekas no tā nav saglabājies.

Pirmā apbūve teritorijā parādījās 1900. gadā Mäe ielā, kaut kas ļoti dīvains no tās arī saglabājies līdz šai dienai. 

Kaut ko tik fragmentāru nebiju redzējis pat Ukrainā. Šeit ir silikātķieģelis, plastikāts, koks, guļbūve, slānekļa dolomīts, šīferis. Es saskaitīju, ka ēka celta 7 atšķirīgos stilos un piegājienos, taču iespējams, ka kaut ko esmu palaidis garām. Bija šaubīgi momenti.

1. gadā rajonā dzīvoja 270 iedzīvotāji, taču tagad iedzīvotāju skaits ir dubultojies.

Atradu 3 daudzdzīvokļu mājas, kuru kartēs vēl nav, taču dzīve, izskatās, šeit jau rit.

Ārpus minētajām mājām rajons izskatās visai skumji, taču domāju, ka tuvākajā nākotnē viss šeit kļūs interesantāk.

Kurepõllu

Karepellu ir Padomju administratīvajā dalījumā bija Vienpadsmitais mikrorajons.

Skatoties uz mikrorajonu numerāciju un apbūves blīvumu līdz 1991. gadam, redzam, ka apbūve, šķiet, bijusi sistemātiska – sākot ar pirmo mikrorajonu virzienā uz vienpadsmito.

Respektīvi, ja pirmie 6 mikrorajoni ir visai blīvi aizbūvēti, 8-11 ir praktiski tukši.

Ejot no Piritas uz Sikupilli mēs esam nonākuši pēdējā – vienpadsmitajā mikrorajonā, kurš pat šodienas kartēs ir visai patukšs.

Taču dabā mēs redzam, ka rajonā notiek aktīva celtniecība.

Daudz jau ir uzbūvēts, taču labiekārtošana vēl tikai procesā.

Vienpadsmitais mikrorajons tika projektēts, lai radītu dzīvokļus Двигатель rūpnīcas strādniekiem. Celtniecības darbi sākās 1984. gadā. Militārais būvnieku bataljons uzbūvēja vairākas 5 un 9 stāvu mājas no sarkanajiem ķieģeļiem.

Starp citu, interesanta īpatnība – Rēzeknē arī nesen uzstādītās atkritumu būdas ir nokārtas ar nāvessoda brīdinājumiem, taču par to, ka tiks nesankcionēti izmesti nepareizajai mājai piederoši atkritumi. Igauņiem, tehniski, tas pats, taču viņi to definē ‘ja atkritumus izmetīs ārpus būdas’.

No Vienpadsmitā mikrorajona paveras skats uz Pirmo.

Uz Pae es neaizgāju, to – nākamreiz.

Pae apbūve izksatās visai skumja, kas mani tur reāli interesē, ir jaunizveidotais parks, par kuru stāstīju augstāk.

Uuslinn

Neustadt – Uuslinn – Jaunā pilsēta

Pēc Ziemeļu kara (1700-1721) – 1770. gadā Rēveles maģistrāts raksta uz Pēterpili ar lūgumu piešķirt līdzekļus jaunu kazarmu izbūvei pilsētā flotes ekipāžu izmitināšanai. Vietējā populācija beidzot esot atkopušies no Lielā Ziemeļu kara un tam sekojošā mēra sekām un sākusi pieaugt, un cietokšņa sienās sāk nepietikt vietas. 1797. gadā seko atbilde. Valdība nolēmusi būvēt veselu kara pilsētu. Kara ministrija ir piešķīrusi gandrīz pusmiljonu rubļu projekta realizācijai. Plānots uzcelt septiņas lielas kazarmas ar 15 flīģeļiem jeb spārniem, astoņas virtuves, piecas palīgēkas un vienus staļļus. Kazarmās plānots izvietot līdz septiņiem tūkstošiem cilvēku. Jāmin, ka 1772. gada skaitīšana parādīja, ka Tallinā dzīvo 6954 iedzīvotāji, uz kazarmu izbūves laiku Tallinas iedzīvotāju skaits varētu tikai pavisam nedaudz pārsniegt plānoto kazarmu iemītnieku skaitu.

Kvartāls tiek izvietots pusapļa veidā ar pavērto daļu uz Lasnameģa krauju un jūru. Tas sākas pie Baltās bākas un turpinās līdz pat Hundikuristiku ielejai. Pilsētas apgādes ar ūdeni vajadzībām tika izbūvēts ūdensvads, uzcelts ar sūkni aprīkots ūdenstornis. Ūdens sūkni darbināja zirgi, tā bija pirmā šāda veida iekārta Rēvelē. Tāpat, pirmoreiz Rēvelē tika izmantota plānotā regulārā apbūve pretstatā vispārpieņemtajai stihiskajai apbūvei.

Pievīla izmantotais materiāls, tā īpašību nezināšana un lētais darbaspēks. Kazarmas tika būvētas no vietējā slānekļa, taču netika izbūvēta pienācīga ventilācija un apkures sistēma arī nebija perfekta, kā rezultātā telpas izrādījās ļoti tumšas un mitras, jūrnieki, kuri šeit nakšņoja, ļoti bieži slimoja, ziemas mēnešos bija gadījumi, ka jūrniekiem pašiem nācās gādāt malku kazarmu apkurei un plānoto 7 tūkstošu vietā šeit vienlaikus apmetās ap 20 – 30 jūrniekiem.

Jau 1824. gadā divas ēkas tika nojauktas un materiāli izpārdoti. Vēl pēc 20 gadiem 34 ēkas pārdeva izsolē par nieka 392 rubļiem un 40 kapeikām. Tirgotājs Bernhards Maijers mēģināja palaist čuguna rūpnīcu ūdens cauruļu izgatavošanai, taču īpaši tālāk par paraug-krēsla izliešanu, rūpnīca netika un tika pārcelta uz citu rajonu.

Pēc policijmeistara rīkojuma 1879. gadā pamestās ēkas, kuras vietējie iedzīvotāji pa jokam dēvēja par “Palmiru”, tika nojauktas, tās bija kļuvušas par klaidoņu mitekli.

Šodien Ūslinnā dzīvo trīs ar pusi simti cilvēku.

Šodien rajons samērā garlaicīgs.

Sikupilli

Sikupilli tika izveidots 1904. gadā un līdz pat 1970. gadiem tas bija vienīgais dzīvojamais rajons Lasnamē.

Savu nosaukumu rajons, iespējams, ieguva pēc Torupilli kroga nosaukuma, par to mēs runājām pie Torupilli rajona pilsētas centrālajā daļā.

Pēc nostāstiem, līdz dzīvojamā rajona ierīkošanai, šeit dzīvoja visnabadzīgākie pilsētas iedzīvotāji, kuri mitinājušies dolomīta karjera tukšumos un ganījuši kazas, kuru blēšana bijusi dzirdama arī Tallinā.

Двигатель rūpnīcas strādnieki meklēja iespēju apmesties tuvāk darba vietai. Turklāt šajā rajonā, salīdzinot ar Tallinu, zeme bija trīsreiz lētāka.

Lielākā daļa gadsimtu mijā saceltās apbūves gāja bojā Otrā pasaules kara laikā.

Pēc kara apkārtnē atradās vācu karagūstekņu nometne.

Nākamais apbūves posms aizsākās 1947. gadā, kad tika izveidoti regulāri Pēterburgas ceļa, Kivimurru, Tuulemäe un Majaka ielu kvartāli, atbilstoši Staļina laika pilsētplānošanas principiem. 

Šodien šos kvartālus kopā sauc par millieu. 

Piecdesmito gadu beigās tajos aizsākās piecstāvu dzīvojamo māju būvniecība.

Šodien liela rajona daļa izskatās visai nožēlojami.

Bezpersoniskas paneļmājas. Daļa nosiltinātas un apmestas, citām paveicies mazāk.

Vietām ir sajūta, ka esi atgriezies Padomju savienībā.

Bērnu dārzi aiz dzeloņdrātīm raisa respektu.

Bet nu jau rajona perifērijā sāk parādīties arī visai elitāra apbūve.

Es dzīvoju tipiskā ‘hruščovkā’, tipiskā kvartālā. Un četru dienu laikā es no galvas iemācījos vairāku pretējās mājas kaimiņu režīmu. Negribētos tā dzīvot.

Põhja-Tallinn

Ziemeļtallinu šoreiz skarsim pavisam maz.

Tas, tieši, ir rajons, kurā agrāk ir sanācis būt vairāk, tāpēc šoreiz tikai apmeklēju Telliskivi kvartālu Kalamajā.

Kas man nepatīk – ka rajonu no pilsētas atdala dzelzceļš.

Dzelzceļš vienmēr ir sarežģīti pārvarama barjera un sašķeļ pilsētu.

Kalamaja

Kalamaja ir viens no vecākajiem ciemiem Tallinas teritorijā un joprojām ir saglabājis lielu daļu viena un divu stāvu koka māju apbūvi.

Telliskivi

Telliskivi ir lielisks piemērs, kad visai neērtā industriālā rajonā tiek ierīkots moderns rajons, kurš piesaista tautas masas.

Līdz 1990. gadam šajā vietā atradās Baltijas dzelzceļa rūpnīca.

Pēc industriju aiziešanas kvartāls ieguva sliktu slavu kļūstot par marģinālu jauniešu pulcēšanās vietu.

Problēma tika atrisināta 2007. gadā.

Januss Juss (Jaanus Juss) nodibināja Telliskivi radošo pilsētu (Telliskivi Creative City).

Radošā pilsēta kļuva par Igaunijas kreatīvās sabiedrības platformu.

Kampusā ir 10 ēkas, veltītas radošajai daiļradei.

Šeit mājvietu atradušas vairāk, nekā simts radošās industrijas.

Kvartālā ir septiņi restorāni, divi teātri.

Daudzajās konferenču un semināru telpās notiek vairāk nekā pusotrs tūkstotis kultūras pasākumu gadā.

Šeit atrodas vairāki antikvariāta veikali un krāmu tirgi.

Tai skaitā, populārākais krāmu tirgus Igaunijā, kurš vācas reizi nedēļā.

Es šeit nokļuvu uz pašu slēgšanu un tiku pie Jesus Christ Superstar dubultplates par 5€.

Kādā antikvariātā izdevās iegūt savā īpašumā nekad neredzētu astoņdesmito gadu Rēzeknes piespraudi.

Ļoti interesants un hipsterīgs kvartāls. Es pat teiktu, ka pārāk hipsterīgs. Šī ir vieta priekš vegāniem, ‘zero veististiem‘, māksliniekiem, un citiem marģināļiem. Piemēram, 2016. gadā kvartālā notika Tallinas ielu kulinārijas festivāls, kurš kļuva par pirmo pasaulē atzīto pasākumu ar neitrālu oglekļa izmešu līmeni. Grietai patiktu (tikai žēl, ka kad šo lasīšu pēc gada, nebūs ne mazākās nojausmas, kas bija Greta Thunberg un kāpēc par dažiem autistiem drīkst ņirgāties).  

Kristiine

Kristīne savu nosaukumu, kā ir viegli nojaust, ieguva par godu Zviedrijas karalienei Kristīnei.

Tieši Kristīnes valdīšanas laikā – 1653. gadā apkārtne tika sadalīta 46 daļās pa 9 hektāriem un iztirgota tirgotājiem un Rēveles ierēdņiem un iekļauta pilsētas teritorijā.

Apkārtne saucās Christinental (Kristīnes ieleja), vēlāk – Kristīnes pļava.

Mani Kristīne interesēja galvenokārt tāpēc, ka biju dzirdējis vai lasījis par koka žodziņiem šajā rajonā.

Tos arī atradu uzreiz ieejot Kristīnē.

Lilleküla

Lillekila ir, lielākoties, privātmāju rajons.

Visai patīkams un intīms.

Pēc sajūtām – pilnīga pilsētas nomale, taču šķērsojot to nonākam Mustamē daudzstāvu rajonos.

Tāda mazpilsēta lielpilsētā. Turklāt, ielu nosaukumos pārsvarā ir ziedu un putnu nosaukumi.

Tondi

Tondi ir pazīstams kā militārā pilsēta.

Un to pasvītro it viss – rajons ir pilnīgs pretstats mājīgajai Lillekilai.

Rajonā 1912. gadā tika uzceltas garas baraku ēkas, kuras pirmā pasaules kara laikā apdzīvoja vācieši, Padomju laikā tur atradās Sakranās armijas daļas.

Ēkas majestātiskas un stiepjas nebeidzami. No 2007. gada telpās ir ievākusies Starptautiskā Audentes Universitāte.

Mustamäe

Pēc otrā pasaules kara bija radusies problēma ar dzīvojamo fondu, turklāt, iedzīvotāju skaits pastāvīgi auga.

1. gadā tika izstrādāta mājokļu izbūves programma, kura paredzēja 10-12 gadu laikā atrisināt dzīvokļu problēmu pilsētā. Projektu konkursā uzvarēja T. Kallas, M. Porta  un V. Tippela konceptuālais plāns. Starp citu, Marks Ports mums jau ir pazīstams no viņa piedalīšanās Lasnamē projekta izstrādē trīspadsmit gadus vēlāk un Slavutičas projektēšanā 1986. gadā.

Turpmākajos gados tika izstrādāti vairāki detalizētāki plāni.

Tā kā arhitektiem bija iespēja izglītoties Somijā un iepazīties ar kapitālisma valstu pilsētbūvniecības literatūru, Mustamē projektā tiek ņemtas vērā dažādas pēdējā laika rietumu pasaules pilsētbūvniecības atziņas. Plānā pirmoreiz Igaunijas pilsētbūvniecības vēsturē tiek mēģināts izvietot ēkas brīvā kārtībā, šādā veidā uzlabojot insolāciju un palielinot zaļās zonas.

Aprēķinātā dzīvojamā platība – 9,5 m² uz cilvēku. Kopējā plānotā mājokļu platība 538,000 m² 9 mikrorajonos. 88% ēku – piecstāvu, tikai 4% augstceltnes. Katrā mikrorajonā paredzētas vairākas pamatskolas, viena vidusskola vai ģimnāzija, divi kinoteātri, bibliotēka, slimnīca, četras ēdnīcas, restorāns un četras pirtis. Veikali un pakalpojumu kombināti (frizētavas, veļas mājas, u.c.) bija ieplānoti tā saucamajos ABC centros, un tiem bija jābūt pieejamiem 500 metru rādiusā no mājām. Zaļās zonas tika saglabātas apkārt esošajā mežaparkā, kā arī katrā mikrorajonā bija paredzēti sporta un spēļu laukumi. Ar īpašu vērību tika izstrādāts trotuāru tīkls. Gājēju celiņi savienoja visus svarīgākos mērķus. Bez trolejbusiem un autobusiem bija plānots arī tramvajs, sabiedriskā transporta pieturas tika integrētas trotuāru tīkla infrastruktūrā. Lai izvairītos no transporta koncentrācijas mikrorajonu pagalmos garāžas un veikali tika ieplānoti transporta maģistrāļu tiešā tuvumā. Komercijas un sabiedriskie centri ar dažādām atrakcijām – deju zāles, modes studijas, sporta centri, u.c., bija paredzēti Mustamē dienvidu daļā rajonā, kurā krustosies radiālās maģistrāles. Tāpat projektā parādās kultūras centrs, universālveikals, tirdzniecības cetrs un viesnīca.

Mustamē būvniecība aizsākās 1962. gadā un turpinājās līdz 1973. gadam. Kā parasti, lielākās problēmas radās ar kultūras, tirdzniecības un biznesa iestāžu izbūvi. Netika uzceltas vairākas 16 – 22 stāvu mājas. Un, protams, netika uzbūvētas rekreācijas iestādes un iekārtoti apzaļumojumi. Jeb tika izbūvētas dzīvojamās mājas, izglītības iestādes un ar pārējo sanāca kā parasti.

Sääse

Saezes nosaukums nāk no šāda paša nosaukuma ielas, kura tika izbūvēta 1901. gadā pārpurvotajās pļavās.

Vēsturiskai rajona nosaukums bija Rabakola (Rabaküla).

Tallinas valdība 1930. gadā piešķīra zemes gabalus ne pārāk turīgiem cilvēkiem vasarnīcu un māju celtniecībai.

Pēc Otrā Pasaules kara tika uzcelts samērā daudz privāto dzīvojamo māju.

Šodien privātmājas saglabājušās tikai dažās vietās.

Nonākot mikrorajonā uzreiz ir redzamas divas problēmas.

Auto tiek novietoti katrā iespējamā brīvā vietā.

Un dažkārt pat neiespējamās.

Kaut kas tiek darīts jautājuma labošanai, piemēram, tiek ierādītas vietas.

Vai atjaunotas Padomju laikā būvētās daudzstāvu garāžas.

Kaut kur mēģina uzstādīt barjeras, uz kuru jāzvana, lai tā atveras. Tagad kaimiņš vairāk nenovietos savu auto manā pagalmā.

Bet tik un tā pagalmi ir pilni ar auto un man negribētos šeit gadīties sastrēgumstundā.

Otrā nopietnā problēma – jau minētās spontānās taciņas.

Kā jau minēts augstāk, izstrādājot Mustamē konceptuālo plānu, gājēju infrastruktūrai bija pievērsta īpaša uzmanība.

Bet plāns un realizācija ļoti reti ir savā starpā kā saistīti.

Cilvēks, kas projektēja esošos trotuārus, domāja, ka cilvēki ies no mājām uz pieturu apkārt, mērojot liekus 100 metrus.

Kas arī nav droši.

Auto daļa priekš auto.

Bet gājējiem… nu, gājēji var arī ē… levitēt? Ne jau visur, kur ir tiešām izbūvēti celiņi drīkst iet. Ejiet pa zālāju, pilsoņi!

Nu, vēl viena lietas, kas man ļoti nepatīk Tallinā, kas ir ne tikai šajā rajonā, ir dīvainas, neglītas barjeras.

Pelnu trauki pie kāpņutelpām atrisina, teiksim, manas mājas problēmu, kad kaimiņi, kuri smēķē laukā, met izsmēķus pastkastu nišā esošajā atkritumu grozā. Taču tai pat laikā motivē smēķēt pie kāpņu telpas durvīm.

Tagad par to, kas patika. Visjaukākā lieta, kas ir ne tikai Saezei, bet Mustamei kopumā – apzaļumojumi pagalmu centros.

Praktiski katrā pagalmā ir savs neliels, gandrīz vai mežiņš.

Un dažviet pat ar baznīcu.

Un šīs zaļās zonas tiek koptas – zāle nopļauta, lapas savāktas. Turklāt, man radās aizdomas, kad lapas vāc paši iedzīvotāji, taču šī doma ne ar ko nav pamatota.

Ja tikai izdotos izdzīt deviņdesmitos…

Respektīvi – ir vēl Mustamei pie kā šeit strādāt. Pieļauju, ka pēc pieciem gaiem šeit atradīšu pavisam citu ainu, bet pagaidām – šādi.

Siili

Ja nemaldos, igauņu valodā siili ir ezis.

Salīdzinājumā ar pārējiem Mustamē rajoniem, Sīli ir pavisam jauns.

Kad rajonu sāka celt 1971. gadā, pārējā Mustamē jau bija uzcelta.

Celtniecība tika pabeigta līdz 1994. gadam.

Lielākoties 5 un 9 stāvu apbūve.

Izskatās, ka šeit gājēju celiņi bija izbūvēti prātīgāk jo spontāno taciņu praktiski nav. Taču ar auto tā pati apokalipse. Bet pazemes autostāvvietas, kuras arī ir izbūvētas rajonā, ir privatizētas un tajās saimnieki glabā marinētus gurķīšus un ķiršu kompotu.

Dažām mājām ir paveicies un tās ir ieguvušas jaunu dzīvi un svaigu elpu, bet vairums izskatās tā, itkā būtu uzceltas 1994. gadā. Vienvārdskot – slikti.

Diemžēl, citus Mustamē rajonus apmeklēt man nesanāca. Regita šeit bija iepriekšējā dienā un viņai sanāca izstaigāt krietni vairāk. Regita esot redzējusi kādus piecus robotus, kuri piegādā sūtījumus, un ievērojami vairāk pozitīvu piemēru, kāpēc Mustamē tiek uzskatīts par daudz labākā stāvoklī esošu par Lasnamē. Man laikam sanāca tā, ka es biju labākajos Lasnamē rajonos un švakākajos Mustamē, tāpēc mans iespaids ir pilnīgi pretējs. Mustamē vēl ir ļoti daudz darāms.

Haabersti

Hābersti ir viens no astoņiem lielajiem Tallinas rajoniem, bet mūs tas interesē tikai un vienīgi tāpēc, ka šeit atrodas Veike-Eismē rajons.

Hābersti rajons sastāv no 12 mikrorajoniem un tajā atrodas Harku ezers.

Väike-Õismäe

Veike-Eismē ir viens not tiem rajoniem, ko sākumā ieraudzīju kartē, un tikai tad par to izlasīju.

Uz latviešu valodu grūti izrunājamo nosaukumu var iztulkot kā ‘Mazais ziedošais kalns’.

Blakus atrodās ciems Õismäe – vienkārši ‘ziedošais kalns’, kurš arī šobrīd ir kļuvis par vienu no Hābersti mikrorajoniem.

Veike-Eismē projektu 1968. gadā izstrādāja un pārraudzīja arhitekti M. Port un M. Meelak. Abi arhitekti kļuva arī par Lasnamē projekta autoriem. Pēc būvniecības normām teritorija bija jāsadala trīs vai četros mikrorajonos, taču arhitekti piedāvāja vairākus citus risinājumus.

Rajona fokusu veidoja cirkulārs ceļš, kuram no ārpuses atradās, pārsvarā, piecstāvu ēkas, un iekšpusē – pārsvarā deviņstāvu ēkas (ar periodiskiem 16 stāvu augstceltņu iestarpinājumiem).

Centrā atrodas dīķis.

Skolas un bērnudārzi ir simetriski pakārtoti centram.

Tā kā rajons atrodas uz kaļķakments plato, apzaļumošanas iespējas ir ierobežotas.

Rajons tika plānots uz 37 7500 iedzīvotājiem (šobrīd dzīvo ap 27 tūkstošiem) un 5050 auto (pēc aprēķina 170 auto uz 1000 iedzīvotājiem).

1. gadā projekts tika papildināts ar pakalpojumu centriem un citām ērtībām, taču, kā jau pierasts Padomju savienībā, tās netika uzbūvētas.

Atbilstoši pilsētplānošanas normām bija ieplānoti 75 pārtikas un 12 atšķirīgu preču veikali. Cita starpā – 3 ēdnīcas, 30 skaistumkopšanas saloni un sabiedriskie centri.

No plānotā pakalpojumu apjoma tika realizēti tikai 25%.

Tika uzbūvēti 3 pārtikas veikali no 75 un 2 sabiedriskie centri. Diemžēl, starp nerealizētajām būvēm bija arī liela autostāvvieta starp apbūves klāsteriem.

Par mikrorajona plānojumu 1986. gadā Marts Ports saņēma PSRS Valsts prēmiju.