Pilsētas
Tõrva (Terva)
Terva bija pilsēta, kurai braucu cauri apstājos ieraudzījis ļoti neraksturīgas arhitektūras baznīcu. Kad ieliku to feisbukā, Elīna minēja, ka gan jau tornis bija paredzēts, bet netika uzcelts. Elīna gandrīz uzminēja. Baznīca celta 1905. gadā kā pareizticīgo baznīca par Krievijas valsts līdzekļiem. Baznīcu būvēja no laukakmeņiem un ķieģelus izmantoja apdarei un dekoratīvajiem elementiem. Baznīcai bija divi kupoli un zvanu tornis ar piramidālu jumtu.
- gada septembrī stipras vētras laikā baznīcas zvanu tornis un jumts stipri cieta un pēc dažiem mēnešiem zvanu tornis sagruva ielaužot baznīcas jumtu. 1951. gadā baznīca bojājumu dēļ tiek slēgta un turpmākos gadus kalpo kā cementa un linu noliktava, piena produktu ledus pagrabs un sporta zāle.
Vietējais kolhozs sāka ēkas pārbūvi 1987. gadā, lai ierīkotu jauno profesionāļu mācību centru. 1990. gadā ēku renovēja un tajā atvēra baznīcu ar koncertzāli. Šodien baznīca pieder Igaunijas Evanģēliski Lurerāniskās baznīcas konsistorijai un tajā notiek gan dievkalpojumi, gan koncerti.
Pati pilsēta arī ir vērā ņemama. Tajā dzīvo nepilni trīs tūkstoši iedzīvotāju. Ir saglabājusies pievilcīga vācu stila arhitektūra, kā arī interesanta tipveida Padomju laika dzīvojamo ēku apbūve. Nākamreiz būs jāapstājas uz ilgāku laiku, šoreiz mulsināja lietus un gribējās līdz tumsai nonākt Tallinā.
Viljandi (Vīlande)
Vīlande man ir mīļa ar to, ka es jau vairākus gadus cenšos atrast tanī jebko, kas šo pilsētu padarītu man interesantu. Un man tas ne pārāk labi izdodas. Vēsturiski šī pilsēta ir Rēzeknes vienaudze, pirmoreiz minēta rakstītos pieminekļos 1283. gadā. Atradās Hanzas savienībā, sešpadsmitajā gadsimtā tika nopostīta, astoņpadsmitajā gadsimtā kļuva par apgabala centru.
Vīlande ir sestā lielākā Igaunijas pilsēta.
Pilsētā ir jauks koka apbūves ansamblis un vispār arhitektūras ziņā Vīlandē ir uz ko paskatīties.
Bet viss kaut kā izrauti no konteksta šķiet un nav sajūtas. Es nespēju atrast pilsētas seju, nesaprotu ar ko Vīlande atšķiras no daudzām citām Igaunijas pilsētām.
Es gribētu, ka man Vīlande patīk. Apsveru domu kādreiz kādu dienu, divas šeit padzīvot, varbūt kas mainīsies. Nu, nevar taču būt tā, ka šī pilsēta patiešām ir tik garlaicīga, kā man šķiet.
Paldinski
Domu aizbraukt uz Paldiskiem ieteica Regita. Es par šādas pilsētas pastāvēšanu biju aizmirsis, kaut gan vienreiz mēs uz to braucām, bet neaizbraucām. Toreiz mēs braucām pa dažādām dīvainām vietām, kuras parādās atlasobscura.com. Šeit bija jābūt zemūdeņu bāzei, taču mēs apmeklējām kādu citu un mūsu ziņkārība bija apmierināta.
Paldiski 1715. gadā dibināja Pēteris Lielais. Šeit tika izbūvēts jūras cietoksnis un Pēteris Lielais esot teicis, ka ja viņš šo vietu būtu atradis agrāk, savu rezidenci būtu cēlis Paldiski, nevis Rēvelē. Nu, pieļauju, ka tas tikai tāds nostāts.
Līdz Pētera I atnākšnai ciemā dzīvoja igauņu zviedri un tas saucās Rågervik. Krievijas impērijā 1762. gadā pilsēta ieguva nosaukumu Балтийский Порт. Igauņu valodā tas tika rakstīts kā Baltiski un no 1933. gada oficiāli transformējās par Paldiski.
Zviedru-krievu kara laikā 1790. gadā zviedru karakuģis zem dāņu karoga apmuļķoja sargus un tika ielaists ostā. Rezultāts, Paldiski zviedru rokās. Cits zīmīgs notikums saistīts ar pilsētas vārdu – imperatora Nikolaja II un ķeizara Vilhelma II pēdējā tikšanās pirms Pirmā Pasaules kara 1912. gada jūnijā notika tieši šajā pilsētā.
Padomju Savienībā pilsēta atguva savu militāro nozīmi. 1962. gadā šeit uzbūvēja kodolzemūdeņu mācību centru un pilsētu noslēdza no ārpasaules. Paldiski apjoza dzeloņdrāšu žogs un neviens bez speciālām atļaujām pilsētā nevarēja iekļūt līdz pat 1994. gada augustam, kad pēdējais Krievu karakuģis pameta bāzi. Šeit strādāja 16 tūkstoši cilvēku un bija izvietoti 2 kodolreaktori (70MW un 90MW). Šī bija lielākā šāda veida bāze Padomju Savienībā.
Tuvumā Paldiski atrodas Pakri salas, kuras tika izmantotas kā Sarkanās armijas gaisa spēku bombardēšanas mērķi. Tai skaitā arī kodolbumbu bumbvedējiem. Īstas kodolbumbas mācībās izmantotas netika, tikai to pēc svara un izmēriem precīzi atbilstoši maketi.
Dažreiz, kad salā sprāga bumbas (ne kodolbumbas, protams), pilsētā notika mini zemestrīces. Reaktoru strādniekus uztrauca, ka tajos var parādīties plaisas vai citas problēmas. Reaktoru projekts nebija paredzēts seismiski aktīvām teritorijām.
Ir bijušas arī dažas kļūmes. Kādreiz kad bumbvedējs devās uz Pakri uz mācībām ar reālajām bumbām, kāda bumba netīšām tika nomesta un iekrita bērnudārza kāpostu laukā. Par laimi, bumba neeksplodēja.
Citā reizē bumba nokrita 15 metrus no darbojošā kodolreaktora. Bumba atkal nesprāga. Tas ir viss, kas jāzina par Padomju bruņotajiem spēkiem… un Padomju bruņojumu…
Pēc neatkarības iegūšanas Igaunijai tika pilsēta ar Padomju mājokļu apbūvi un militārās bāzes paliekām. Teju visi iedzīvotāji bija etniskie krievi. 1993. gadā pilsētā valdīja krievu militārpersonas, notika nelegāla ieroču tirdzniecība un dažādas citas nejaukas lietas. Rezultātā Igaunijas policija realizēja operāciju pilsētā un kara bāzē ar mērķi iegūt kontroli pār šo teritoriju. Tas arī izdevās.
Vēl dažus gadus atpakaļ Paldiski bija tikai neliela viesnīca ar sešām istabiņām un restorānu/bāru. Tagad pilsētā ir atvērti divi pārtikas veikali, alkohola veikals, bankas nodaļa, krogs un viesnīca. Pilsētā ir izvietoti vairāki bataljoni, tāpēc militārā funkcija nekur nav zudusi.
Tas par faktiem, tagad par emocijām.
Divos vārdos – pilsētā nav ko redzēt.
Nu, gandrīz. Kopumā – visai garlaicīga un formāla gaisotne. Cerējām redzēt kādas drupas, cara laiku kazarmas, zemūdeņu bāzi un citas pamestas celtnes. Nekā tā nav. Ir maza, tīra, un ļoti garlaicīga post-Padomju mazpilsēta.
Un osta. Tas arī, būtībā, viss.
Satiksmes organizācija
Daži novērojumi par satiksmes organizāciju. Ir lietas, kas man patīk, ir, kas ne pārāk. Sāksim ar to, kas patīk. Tallinā uz lielajām trasēm ir apdzīšanas joslas. Tā ir ļoti izplatīta parādība ASV, taču mūsu platuma grādos par to būvējot ceļus ne īpaši aizdomājas. Mums ir divi varianti – 2 vai 4 un vairāk joslas. Apdzīšanas joslas, būtībā, ir trīs joslas, kur iekšējā josla pēc noteiktiem attālumiem, teiksim, ik pēc kilometra vai diviem, maina virzienu dodot iespēju droši apdzīt lēnākos satiksmes dalībniekus.
Otra lieta – attāluma starp mašīnām marķējums. Šādu risinājumu esmu pamanījis tikai Igaunijā. Dažviet uz šosejām ir marķēti balti laukumi un starp jebkurām divām mašīnām nedrīkst būt mazāk kā diviem šādiem laukumiem.
Igaunijā ir vienādas nozīmes krustojumi. Būtu vēl jaukāk, ja satiksme tajos būtu organizēta kā ASV, kad uz katra ceļa stāv ‘Stop’ zīme un pirmais brauc tas, kurš pirmais piebraucis pie krustojuma, ja auto ir no trim vai visām četrām pusēm, brauc pa vienam auto pulksteņrādītāja virzienā. Labās rokas likums ir diezgan neperfekts un rada lielākus sastrēgumus.
Igaunijā aktīvi izmanto satiksmes spoguļus. Ilgojos pēc laika, kad tos sāks aktīvāk izmantot Latvijā. No satiksmes drošības viedokļa visai vērtīga investīcija.
Un šis gan nav īsti par satiksim, drīzāk par domāšanu par cilvēkiem, bet man ļoti patīk daudzu autobusu pieturu noformējums ārpus apdzīvotām vietām.
Pirmoreiz šādas pamanījām Igaunijas salās, kur tās ir aktuālākas. Tādas kā mazas mājiņas ar logiem un durvīm, kur ziemā, lietū un vējā var patverties. Ne visur šādas ir, taču samērā nereti. Protams, ir arī parastas pieturas, kā pie mums, taču ārpus pilsētas tās nav biežāk sastopamās. Pilsētās gan pieturas varētu būt interesantākas un praktiskākas.
Un vēl, beidzot igauņi ir salikuši pa ceļu malām stabiņus. Tas palīdz braucot tumsā. Pirms pāris gadiem uz daudziem ceļiem stabiņu nebija.
Igaunijā policija sodot pat par pavisam nelieliem ātruma pārkāpumiem un par nesprādzēšanos sods var pārsniegt 2000€. Taču tagad ir piedāvāts eksperiments – par ātruma pārsniegšanu šoferis tiks nevis sodīts ar naudas sodu, bet tam liks stāvēt ceļa malā no dažām minūtēm līdz stundai, atkarībā no pārsniegtā ātruma. Sodīt nevis ar naudu, bet ar laiku. Igaunija ir nonākusi tajā attīstības stadijā, kad vairumam šoferu laiks ir dārgāks par naudu.
Tagad par lietām, kuras nepatīk. Sākumā neliela priekšvēsture – navigatori telefonā ir padarījuši mūs par pilnīgiem topogrāfiskiem idiotiem. Ja telefonā nerāda maršrutu, mēs dažkārt nekur nevaram aizbraukt. Braucot uz Tallinu nolēmu paeksperimentēt un sākt bez īpašas vajadzības navigatoru neslēgt. Tā nu es braucu uz Tallinu bez navigācijas un izrādījās, ka ceļazīmēm ir nozīme.
Un tad izrādījās, ka Igaunijā attālumu līdz pilsētām norādes izvietotas paralēli brauktuves malai un nolasīt tās var tikai īsu brīdi pirms pabraukšanas garām.
Uz ielām ir ātruma ierobežojuma marķējums, taču tas, kurš ir izstrādājis tā dizainu, kaut ko nezina par dizainu.
Ātrums ir norādīts ar baltu krāsu sarkanā aplī. Viss būtu kārtībā, taču sarkano krāsu uz asfalta pamanīt ir visai grūti. Sevišķi – vāja apgaismojuma apstākļos. Aplim arī ir jābūt baltam, lai labāk piesaistītu uzmanību.
Lieta, kura mani nokaitināja Igaunijā visvairāk, bija zīme, kur dzeltenā laukā attēlota ejoša cilvēka piktogramma. Es jau sāku šaubīties, ko gan tas nozīmē, varbūt, ka šeit ir jāiet, jo tās stāv uz ļoti daudziem gājēju celiņiem. ‘Gūglēšana’ deva atbildi, ka “Käigukeeld keelab jalakäijate liikluse. Märk kehtib ainult sellel teepoolel, kuhu see on pandud.” – zīme aizliedz kājāmgājēju kustību un attiecas uz to ielas pusi, kurā tā ir uzstādīta.
Pēdējā lieta, kas man nepatīk ir nedaudz nekorekta no manas puses, no drošības viedokļa, taču man labāk patīk, kad cilvēki rīkojas atbilstoši apstākļiem un loģikai, nevis likumiem. Es zinu, vainīgs! Man nepatīk, ka igauņi, tāpat kā austrieši un daudzviet vācieši, nešķērso ielu pie sarkanās gaismas. Pat naktī, kad uz ielas nav neviena auto.
Un pēdējā lieta, kurai vienkārši nebija piemērota konteksta – man ļoti patīk Igaunijas karogs. Tā krāsas. Manuprāt, viens no labākajiem krāsu salikumiem Eiropā. Ļoti labi izskatās.
