Sabiedrība
Cilvēki
Viena no pirmajām lietām, ko pamanījām Ukrainas pilsētās – neskatoties uz to, ka kur ne paskaties, visapkārt ir gruveši, ir samērā maz atkritumu. Mēs esam pieraduši ceļa malās redzēt sulas un cigarešu pakas, tukšas pudeles, autiņbiksītes un citas veikli pa logu izlidinātas lietas. Šeit tā ir maz. Un vispār uz kopējā fona ļoti izcēlās tieši atkritumu kultūra, viņiem pat visur ir atkritumu šķirošana. Mēs dzīvojam Eiropā un mums nav atkritumu šķirošanas. Viņi dzīvo uz drupām, bet met pudeles atsevišķā konteinerā.
Man ir raksturīgi, ka es nekautrējos teikt ‘nēģeris‘, ‘žīds‘ un no rasistiskiem jokiem arī nebaidos, uzskatot politkorektumu par zemu iekšējās kultūras līmeni un par īsto rasismu. Es tomēr neizdaru secinājumus par kādu tautu īpašībām izejot no manā sabiedrībā pieņemtajiem stereotipiem. Un katrreiz, kas man teica ‘ukraiņi ir tādi un šitādi’ vai ‘viņš taču hahols, loģiski, ka viņš tā izdarīja’, es māju ar galvu, bet iekšēji nepiekritu. Un mans personīgais novērojums, jāatzīst, nav nemaz īpaši tāls no šiem klasiskajiem stereotipiem. Ukraiņi, vismaz rietumu pusē, ir visai nelaipni, pret svešiniekiem vēsi un nereti, ja ir iespēja piečakarēt, to izmanto. Mana pirmā pieredze bija kontaktēšanās ar dažiem pārdevējiem pirms brauciena. Man vajadzēja konkrētu preci, kas bija internetveikalā un es vēlējos, lai to nogādā uz Ļvovas filiāli, mani rupji atšuva. Otrs mēģinājums ar citu firmu Kijevā rezultējās tajā pašā rezultātā. Es atmetu cerību. Nākamā neveiksme bija, kad mēģināju rezervēt dzīvokli Lutskā un saņēmu ļoti nelaipnu atbildi no saimnieces par to, ka Jaungada naktī par tādu summu, kas ir norādīta Airbnb nu gan mums neko neizīrēšot. Ar Airbnb mums nebija neviena veiksmīga pieredze. Vienreiz mūs nesagaidīja, kaut arī tur bija nedaudz arī mūsu vainas, un kad lūdzu veikt naudas atgriešanu, man atbildēja, ka lai es nedomājot, ka viņi nodarbojas ar labdarību, jo tas ir bizness, turklāt atstājot negatīvu atsauksmi manā profilā. Otrais dzīvoklis izrādījās drausmīgi netīrs un tur nekas nebija, kā aprakstā, un mūsu vajadzības tika pilnībā ignorētas. Ar nelaipnību un krāpšanas mēģinājumiem mums sanāca sastapties ne vienreiz vien visa brauciena gaitā. Kaut vai klasisks gadījums, kad ieej restorānā un viesmīle ar bārmeni apzināti ignorē un uz jautājumiem atbild strupi un nejauki. Sākumā krita acīs arī tas, ka visi raksta CapsLock‘ā, taču vēlāk nospriedu, ka tā nav attieksme, bet gan viņi vai nu nepievērš uzmanību vai arī vienkārši tā viņiem izskatās labāk. Un jo ilgāk jo vairāk es sāku nosvērties uz otro variantu. Jebkurā gadījumā, kopējais priekšstats par ukraiņiem Ukrainā palika kā par pārsvarā ļoti noslēgtiem un nedaudz agresīviem cilvēkiem. Iespējams, ka tas tāpēc, ka mēs bijām svešinieki. Kas attiecas uz viesmīlību, mēs to nepiedzīvojām, taču runā, ka kad izdodas salauzt šo te barjeru, ukraiņi kļūst ļoti jauki un viesmīlīgi.
Vispār tauta ir interesanta. Ir nejauks apzīmējums совок, ar kuru apzīmē padomju mantojumu cilvēku prātos un uzvedībā. Parasti šo fenomenu saista ar Krievijas provinciālajiem apgabaliem, Baltkrieviju un Ukrainu. Viena no lietām, kas pārsteidza pirmā, ko es pats nebiju piedzīvojis savā apzinātajā mūžā, bet biju dzirdējis no citiem, kas ir devušies uz šiem izdzīvojušā sociālisma reģioniem – grīdas mazgāšanas kults. Krievijā esot normāli dzirdēt no veikala pārdevējas “Мужчина, вы что, не видите, я пол мою? Я вас обслуживать не буду!“. Ukrainā nav tik traki, jo apkopējas parasti, vismaz vietās, kur mēs bijām, ir atsevišķi cilvēki un apmeklētāji tomēr (visbiežāk) tiek apkalpoti. Tomēr grīdas mazgāšana joprojām ir svēta lieta. Iedomājamies ainu – naksklubs, skaļa mūzika, pie galdiņiem vietējie hipsteri malko kokteiļus. Un tad parādās VIŅA – apkopēja. Ar spaini un mopu. Un sāk mazgāt grīdas. Lai kur viņa parādītos, kājas paceļas augšā ļaujot izmazgāt zem galdiņa. Un tā nav viena reize. Mēs to pieredzējām sākot no uzpildes stacijām un beidzot ar restorāniem un minēto naktsklubu. Tā ir sistēma, šādi viņi šeit dzīvo. Vēl viena niance. Sagaidot iestādes vēršanos (pirmkārt jau jums to laipnāk vai pavisam ne pārāk laipni atgādinās, ka viņi veras ciet) viesmīle vai pārdevēja vai bārmene, vai vienalga, apiet galdiņus un nomaina derīguma termiņus uz kečupa un sinepju pudelēm uz rītdienu. Cilvēki to uztver mierīgi. Derīguma termiņi ir priekš pārbaudošajām iestādēm, katrs saprot, ka derīguma termiņš kečupam nebeidzas rīt.
Ar līdzīgu domāšanu sastapāmies zonas apmeklējuma laikā. Es zināju, ka pusdienas ēdnīcā priekš manis varētu izvērsties jautri, bet tomēr pabrīdināju gidi, ka es neēdu dārzeņus. Viņa piezvanīja uz ēdnīcu un pateica, ka viens neēd dārzeņus un viens neēd gaļu (viņa pati ir veģetāriete). Kad man atnesa zupu ar kartupeļiem, es pavaibstījos un izzvejoju kartupeļus laukā. Pēc tam visiem bija plovs. Un man bija plovs, bet bez gaļas, taču ar daudz dārzeņiem. Kā visiem. Gaļas šķiedras bija redzamas, tā tika mehāniski izlasīta jau no gatava plova. Gide pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā un palūdza, lai man pamaina ēdienu, jo dārzeņu vietā jābūt gaļai. Rezultātā, kā izskatījās, viņai atnesa manu porciju, tikai dāsni pieberot virsū zaļos zirnīšus. Pēc laiciņa gaidīšanas man tomēr atnesa tīrus rīsus. Kad gide pajautāja wtf, pēc brītiņa man atnesa vistas gabalu. Nu, kaut kā tā. Es jau ļoti sen neesmu dzīvojis šādā sistēmā un sabiedriskajās ēdnīcās arī neesmu ēdis veselu mūžību (lasīt: nekad, es skolā pārtiku no bulciņām, jo ēdnīcā bija negaršīgs ēdiens un smirdēja, man pat bija uztaisīts izņēmums kādu laiku un brīvpusdienu vietā es varēju dabūt glāzi jogurta un vienu bulciņu pēc savas izvēles). Šis bija zināms kutūršoks. Bet laikam pozitīvs.
Braucot uz Kijevu no zonas es pajautāju gidei, kas tas par unikāli vietējo fenomenu? Kāpēc visi – absolūti visi pamana, ka mēs neesam vietējie, Žitomirā mums pat kādu pusstundu sekoja puika ar divriteni, taču mēs ne reizi nedzirdējām jautājumu “no kurienes jūs esat”. Mēs nolēmām, ka vai nu mēs nevienu neinteresējam, vai arī visi baidās vai kautrējas uzdot jautājumus. Mēs to pat saistījām ar pašreizējām attiecībām ar Krieviju. Tas, ko izstāstīja gide, izrādījās ineresantāk – ukraiņi ļoti baidoties izskatīties muļķīgi un ir ļoti svarīgi, ko par viņiem domā cilvēki. Labāk neuzdot jautājumus un palikt neziņā, kā svešinieku acīs izskatīties pēc lauķiem. Vēl vienu tipisku ukraiņu īpašību labi raksturojot krievu teiciens “моя хата с краю”. Būtībā, šī īpašība arī mums ir raksturīga. Ja kaut kas notiek, mēs parasti izliekamies, ka ar mums tas nav nekādi saistīts un mēģinām pēc iespējas izvairīties no iesaistīšanās situācijā ar neparedzamu iznākumu. Paša intereses ir vissvarīgākās un pašam vienmēr ir vienīgā taisnība. Ja mēs vairāk redzam pasauli pēc “mēs un viņi” sistēmas, tad ukraiņiem drīzāk esot raksturīga “es un viņi” sistēma. Ukraiņiem reti esot labas kaimiņu attiecības, jo ar kaimiņiem vienmēr ir kaut kādas skaidrošanās un nenokārtoti rēķini. Vienmēr ir kāds strīdīgs zemes pleķītis. Neviens nepiekāpsies, jo tikai savas intereses ir svarīgas.
Es pajautāju, kas ir хахол, no kurienes nāk šis vārds, kāpēc ap to ir tik daudz ņemšanās un vietējie to nekautrējas lietot. Izrādās, ka šādi saucas tradicionālais matu kušķītis – bize uz galvas, ko atstāja ukraiņu vīrieši izskujot paŗējos matus. Pašā vārdā neesot nekā apkaunojoša, bet kad cittautieši to lieto nicinošā nozīmē ir nepatīkami.
Tas kas krīt acīs visos ukraiņos un pēc kā ir visai viegli atšķirt ukraiņus no krieviem – ukraiņi tomēr ir visai provinciāli. Mums arī ir raksturīgs provinciālisms, bet vai nu es pie tā jau esmu pieradis un vairāk nepamanu, vai tomēr pēdējos gados mēs esam iemācījušies un izauguši no tā. Cenšanās izskatīties labākam un svarīgākam, kā ir realitātē, uzspēlētība, samākslotība, tas ļoti krīt acīs. Iespējams, ka provinciālisms ir saistīts ar šo pašu nevēlēšanos izskatīties muļķīgi vai nabadzīgi vai kā citādi ne tik labi, kā gribētos. Un izskatīties gribas labi. Un tas ir nedaudz skumji. Cilvēki ir ļoti daudz saglabājuši sevī no Padomju pagātnes, tai pat laikā, ir visai viegli atšķirt ukraiņus no krieviem. Pietiek pārmīt pāris vārdus, lai saprastu, ka šis cilvēks pieder slāviem, taču nekādi nevarētu būt krievs. No otras puses, ja mēs salīdzinām pareizticīgos un vecticībniekus, arī grūti iztēloties, ka gan vieni, gan otri nāk no tās pat tautas. Bet es atkal aizgāju projām no tēmas, par to būs nākamais ieraksts.
Kaut kā izklausās ļoti negatīvs apraksts. Nav viss tik dramatiski, kā izklausās, pietiek arī pozitīvo īpašību, bet pozitīvais nešokē, tāpēc to pamana mazāk un pēc tam atceras tikai spilgtāko un spilgtākais ir tas, kas šokēja visvairāk.
Turpināsim ar citām it kā ne tik pozitīvām lietām un dažām arī visai pozitīvām, bet uzreiz pabrīdināšu, ka neskatoties uz visu, ko es šeit esmu sarakstījis, lai kā tas izskatītos no malas, man patiešām no sirds patika gan ukraiņi, gan Ukraina kopumā. Vienkārši šeit ļoti daudz kas ir citādāk.
Ekonomika
Drausmīgā segregācija krīt acīs uzreiz. Vairums tautas pārvietojas ar veciem žiguļiem vai moskvičiem, citi ar perfekti nopulētām Čaikām ar pēdējo gadu dārgā gala auto. Segregācija redzama tajā, kā cilvēki ģērbjas (žiguļos sēdošas tantes kažokādas imitācijas kažokos it tik ļoti mīlīga parādība, ka gribas to bildēt un likt uz glancēta kalendāra vāka), kā izskatās mājas un ielas, bet visvairāk tas ir redzams pašā s pilsētās – Kijeva, (spožums un daile, cenas kož pat mūsu – eiropiešu pirkstos, pilsētā uz pirkstiem saskaitāmi žiguļi un tie, šķiet, iebraucēji no laukiem, pilsētniekus nodod dārgais apģērbs, auto un provinciālisms) un nošļukušās perifērijas pilsētas. Runājot par perifēriju – Ukrainā, tāpat, kā Latvijā, šķiet, perifērija, ar ļoti nelieliem izņēmumiem, ir visas pilsētas, kas nav galvaspilsēta. Tas pats attiecas arī uz ceļiem. ” Спасибо нашему бывшему президенту по крайней мере за лучшее в стране шоссе (P69), по которому тот ездил на работу.” Vispār jau iepriekšējais prezidents izcēlās – milzīga villa ar antīkām grāmatām, jahtu piestātne ar baržu, zirgu staļļi, šautuve, tenisa korts, mākslīgais ezers, medību parks, un tā tālāk un tā joprojām. Es to visu nosaucu par музей тщеславия, un Ivars šo jēdzienu izmantoja jautājot gidei par muzeju, viņa uzreiz saprata par ko ir runa. Jā, pēc prezidenta aizmukšanas tur ir uztaisīts muzejs, pašreizējam prezidentam dārgo villu nevajadzēja, jo jau nonākot pie varas viņš bija visai bagāts un esošajā politiskajā situācijā bija skaisti parādīt, cik izšķērdīga bija iepriekšējā vara, kad tauta slīga nabadzībā. Porošenko kopš 1996. gada ir lielākās Ukrainā un 2012. gadā 18. vietā pasaulē esošās saldumu fabrikas dibinātājs un īpašnieks ar ieņēmumiem viens miljards dolāru 2010. gadā. Respektīvi – villa viņu neinteresēja. Porošenko gan arī, kļuvis par prezidentu, visai aktīvi lobēja savu uzņēmumu, kā rezultātā teju katrā kaut cik apdzīvotā Ukrainas pilsētelē ir pa ārkārtīgi krāšņam Roshen veikalam. Un priekš mums saldumu cenas šajos veikalos šķiet neiespējamas, jo tās pašas Roshen konfektes Latvijā maksā vismaz 3 reizes dārgāk. Ja uz Krieviju jābrauc pēc degvielas, cukura un medikamentiem, uz Ukrainu ir jābrauc pēc šokolādes. Pie noteiktiem apjomiem degviela un laiks atmaksājas. Un to mēs arī redzam visos mūsu lielveikalos, kur saldumos prevalē ukraiņu saldumi.
Janukovičs esot cēlis vēl nopietnāku villu Krimā, bet nepaspēja. Un tai pašā laikā – pārdevēja Kijevā saņem 200€-250€, pensija Harkovā cilvēkam, kas visu mūžu nostrādājis intelektuālu darbu – 60€ – 80€. Izbraucot no 100 kilometru Kijevas ietekmes zonas trūkums patiešām kļūst ļoti manāms. Mēs nebijām Harkovā, kas ir otrā lielākā pilsēta Ukrainā – 450 km uz austrumiem no Kijevas, bet esot citās pilsētās ir ļoti jūtama centralizācija un jo tālāk projām no centra, jo nabadzīgāk izskatās.
Teju visi strādājošo privātajā sektorā saņem minimālo algu. Un otra alga, kura ir gādīgi ievietota baltā aploksnē, nereti piecas un vairāk reizes pārsniedz deklarācijā norādāmo. Arī, šķietami, tas pats, kas Latvijā, taču Latvijā lielākā daļa kompāniju vairās aploksnē maksāt vairāk, kā oficiālajā algā. Ukrainā, šķiet, darbadevēji no šādiem kompleksiem īpaši necieš. Protams, ka valsts budžetam tā ir nopietna problēma. Un tāpat, kā tas notiek pie mums, to cenšas apkarot ar visai neefektīvām metodēm. No otras puses, lai situāciju pozitīvi uzlabotu, jāmaina visa nodokļu sistēma un ne pie mums, ne, kā izskatās, Ukrainā uz to neviens neies.
Kukuļņemšana Ukrainā jau sen ir pacelta teju oficiālā līmenī. Kad, piemēram, apstādina policija, tiek paskaidrots, kāda summa ir jāsamaksā kukulī, un tā nav puse no oficiālās soda naudas, kā tas ir Latvijā un citās austrumeiropas valstīs, bet gan 70% – 80%. Ar domu – kāpēc lai kāds gribētu maksāt pilnu summu un nonākt reģistrā? Kukuļņemšana sastopama visos līmeņos, sākot no zemākā birokrātijas līmeņa un beidzot ar visaugstākajiem. Arī labi apmaksātus darbus nevarot dabūt pareizajiem cilvēkiem neiemaksājot atbilstošās summas. Kukuļdošana ir pacelta sistēmas līmenī, kas ir atstrādāta līdz sīkumiem.
Vēl viens fenomens, ko var redzētu Ukrainā šosejas malās – pašzīmētus plakātus ar tekstu Покупаю ДТ – ‘Pērku dīzeļdegvielu’. Cilvēki uzpērk no tālbraucējiem no bākas nolieto benzīnu un pārdod to tālāk. Šāds bizness pastāv ne tikai Ukrainā, taču te tas īpaši netiek slēpts vai maskēts. Blakus uzpildes stacijai iepērk dīzeli. Un es nenobrīnītos, ja uzzinātu, ka to dara pati uzpildes stacija.
Tātad, kā redzams, nodokļu sistēma nestrādā, ēnu ekonomika zeļ un plaukst un dažreiz pat rodas sajūta, ka tā zeļ un plaukst ar valsts atbalstu vai vismaz neiejaukšanos. Ak, jā, šo es piemirsu, vai arī uzreiz nesasaistīju – par daudziem pakalpojumiem tikai daļu no summas var maksāt ar karti vai ar pārskaitījumu, pamatsumma ir jāmaksā skaidrā naudā nesaņemot pretī nekādu papīru.
Eiropa
Ukraina ir ceļā uz Eiropas Savienību. Jau gadus desmit vai vairāk. Un skatoties uz notiekošo rodas priekšstats, ka cilvēkiem ir sajūta, ka tajā brīdī, kad viņi būs Eiropas Savienībā (ja vispār būs, bet arī tas var notikt tikai ES ģeopolitikas rezultātā, pieverot acis uz ekonomiskajiem un sociālpolitiskajiem rādītājiem), viss pēkšņi kļūst labi. Tas ir tas gadījums, kad cilvēki gaida palīdzību no ārpuses un uzskata, ka viņu dzīves kavlitāte ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Tas, ko es redzu, kur varētu būt reālas izmaiņas, kaut gan ne obligāti uz labu – lauksaimniecībā. Ja šobrīd lauksaimnieki paši atbild par savām saimniecībām un pie visiem force majeure paši spiesti segt savus zaudējumus, tad ES valstīs to dara valsts.
Ja pie mums applūst sējumi un iet bojā labība, vainīgs nav zemnieks, kurš nav iztīrījis meliorācijas grāvjus, vainīgi ir laikapstākļi un zemnieks saņem kompensācijas, pat ja pats rezultātā, labību ir novācis. Tas patiešām ir lielisks iemesls gribēt uz ES. Lauksaimniecības atbalsta projekti, kuru ietvaros var iepirkt tehniku, ierīkot saimniecības, celt saimniecības ēkas, iepirkt lopus, sēklu vai stādus – tā ir laba motivācija. Atskaitot lauksaimniecību, protams, ka savs labums būtu ceļu infrastruktūrai, kura šobrīd ir katastrofālā stāvoklī (par to nedaudz zemāk), kohēzijas fondi ļaus uzlabot infrastruktūru, un tā tālāk un tā joprojām, taču tas viss nez vai spēs mainīt kopējo dzīves līmeni valstī – problēma šeit ir cilvēku domāšanā. Cilvēks grib халяву un gaida, ka lietas uzlabosies no ārpuses, bet sevī nekas īpaši nav jāmaina. Mūs ES ir nedaudz samaitājusi – mēs dzīvojam uz Eiropas naudas, un ukraiņi arī grib dzīvot uz Eiropas naudas. Nu, īpaši nosodīt viņus nevaru, bet atbalstu savā sirdī arī nejūtu.
Ukrainā, līdzīgi, kā pirms-ES Latvijā viss ir eiro. Eiroremonti, eirožogi, eirošīferis, eiroķieģeļi, eirovīzija, apģērbi no Eiropas. It viss, kas nāk no Eiropas principā ir ļoti kvalitatīvs un labs, un iekārots. Nu, žēl, jo, piemēram, ar eiroremontu sekām mēs cīnāmies vēl aizvien.
Un, šeit saskārāmies ar kādu fenomenu, kuru pirms pusotra gada jau redzējām Bosnijā – Ukraina ir gatava iestāties Eiropas Savienībā. Un par to liecina jaunās auto numurzīmes. Ja nepievērst uzmanību trejzarim Eiropas zvaigznīšu vietā, varētu domāt, ka tas tie ir ES numuri. Šeit nomaiņa notiks nemanāmi.
Reliģija
Ukraina šķiet visai reliģiska valsts, braucot pa ātrgaitas šosejām uz bilbordiem pastāvīgi redzam citātus, izvilkumus no bībeles baznīcas slāvu šriftā. Šosejas malās un krustcelēs nereti ir redzami krusti. Un kad nonākam pilsētās, tādu baznīcu daudzumu uz vienu kvadrātkilometru es redzējis neesmu nekad, turklāt, tās variē no 11. gadsimta līdz pat patreiz ceļamām vai nupat pabeigtām absolūti kosmiskām celtnēm, kas liek iztēlei klejot un atcerēties Zvaigžņu karu filmas. Un visām pareizticīgo baznīcām ir neiespējami spīdīgi zelta krāsā zaigojoši kupoli. Vienīgi pēdējos gados no Krievijas aizņemtā tradīcija Ziemassvētkos egles vietā rotāt priedi šķiet tāda ‘zaimošana’.
Interesanti, ka papildus tradicionālajai pareizticībai, šobrīd visai aktīvi ienāk katoļticība. Es gan izdarīju visai šaubīgu pieņēmumu, ka arī tas ir saistīts ar politisko virzienu uz rietumiem. No vienas puses – vecās katoļu baznīcas neizraisa pārsteigumu zinot, ka no Kijevas uz rietumiem teju visas zemes atsevišķos – kur īsākos, kur garākos vēstures periodos piederēja Polijai vai Lietuvai. No otras puses, no vairuma poļu Ukraina tika vaļā četrdesmitajos gados, varētu domāt, ka katoļu īpatsvars ir samērā mazs, bet realitātē tie ir 9%, Ukrainas rietumos – trešā daļa, bet atsevišķos apgabalos, piemēram, Ļvovas un Ternopilas – grieķu katoļi ir vairāk par pusi no iedzīvotājiem.
Tīri piezīmei – Ukrainas grieķu katoļi atšķiras no Romas katoļiem, kuri mums labāk pazīstami, galvenokārt ar to, ka liturģija ir grieķu valodā tur, kur ‘romiešiem’ ir latīņu un mise notiek Bizantijas ‘manierē’, t.i., atsevišķi elementi ir līdzīgāki pareizticīgajai un vecticībnieku baznīcai, kā Romas katoļiem. Tātad, kāpēc ukrainā ir tik daudz katoļu? Izskaidrojums ir vienkāršs – lieta tāda, ka Ukrainas teritorijā ne tikai poļi un poļu vairāk vai mazāk vardarbīgi pievērstie katoļticībai ukraiņi bija katoļi, bet arī daļa pašu ukraiņu. 1595. gadā notikušajā Ortodoksālo bīskapu sinodā tika paziņots par Kijevas metropolijas atkalapvienošanās ar Romu. Tas pats 1692. gadā notika Pžemisļā (šobrīd Polijas teritorijā pie Ukrainas robežas, no 13. gadsimta bija Galīcijas Volinas kņazistes sastāvā) un 1700. gadā – Ļvovā. Rezultātā 17. gadsimtā divas trešdaļas ukraiņu kļuva par katoļiem. Deviņpadsimtajā gadsimtā pastiprinoties Krievijas ietekmei ukraiņu zemēs arvien lielāku ietekmi ieguva krievu jeb ortodoksālā baznīca un pamazām katolicisms tika apspiests. Interesanti, ka Padomju Savienība piespieda apvienot Ukrainas katoļu baznīcu ar Krievijas pareizticīgo baznīcu, kā rezultātā grieķu katoļi nonāca krievu pareizticīgo pakļautībā un sāka atdzimt tikai līdz ar Padomju Savienības sabrukumu. Problēmas joprojām sagādā zemju/baznīcu atgūšana, bet šobrīd šis process, izskatās, lieliem soļiem iet uz priekšu. 2017. gads ir pirmais gads, kad 25. decembris ir valsts svētki un oficiālā brīvdiena. Katrā pilsētā ir lielas katoļu Betlēmes poļu stilā.
Vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka tas Ukrainā ir kaut kas jauns un ieviesies tikai pēdējos pāris gados.
Vadošā Ukrainā ir pareizticīgā jeb ortodoksālā baznīca, taču tā ir sadalījusies divos zaros – Maskavas un Kijevas patriarhāta baznīcās. Maskavas patriarhāta baznīcas galva ir Maskavas patriarhs Kirils un sēdeklis ir Maskavā, attiecīgi, arī nozīmīga daļa no ziedojumiem aiziet uz Maskavu… 2017. gadā un tekošajā politiskajā pasaules ainā, kad Kijevā Maskavas iela tiek pārdēvēta, lai nekas nesaistītos ar Krieviju un Maskavu… Kijevas patriarhāts kļuva par autokefālu (pareizticīgā baznīca, kas atdalījās un nav pakļauta nevienai patriarhijai, taču turpina kalpot pēc vienotā kanona) un nav atzīts no kanoniskās ortodoksālās baznīcas puses, izveidojies 1992. gadā. Baznīcas galva – Filarets ar sēdekli Kijevā. Galvenā atšķirība starp abiem patriarhātiem ir tā, ka liturģija Maskavas patriarhātā ir baznīcas slāvu valodā, bet Kijevas – ukraiņu valodā, un nauda no ziedojumiem pirmajā gadījumā nonāk Maskavā, otrajā – Kijevā. 2016. gadā Rietumukrainā 50 – 70% no draudzēm piederēja Kijevas patriarhātam, tai pat laikā Maskavas patriarhātam tikai 12 – 15% no draudzēm. Ir izteikts gradients virzienā no rietumiem uz austrumiem, piemēram, Doņeckas apgabalā Kijevas patriarhāts ir visai nepopulārs. Cik nu es varu spriest, šis gradients lielā mērā korelē ar ukraiņu valodas lietošanas gradientu no 98 – 70% Rietumukrainā līdz 8 – 0% austrumos (ar 0% Doņeckas un Luganskas apgabalos).
Nacionālisms
Šis te gradients no rietumiem uz austrumiem Ukrainā ir tik pat izteikts, kā no centra (Kijevas) uz perifēriju. Ukraiņiem ir stereotipiski pieņemts domāt par rietumiem kā par kulturālo un turīgo valsts daļu un austrumiem – kā par mežonīgo, vāji attīstīto. Ukrainas austrumi ir apmēram Latvijas Latgale un Rietumi ar Ļvovu kā Latvijā Kurzeme ar Liepāju un Ventspili.
Kā jau nedaudz augstāk minēju, valodas izplatība ir neviendabīga no pilnībā ukrainiskas (ar n-tajiem dialektiem) Ukrainas rietumu daļas līdz pilnībā krieviskai daļai, kurā šobrīd ir nemierīgi (Doņetska un Luganska), vai kas vispār ir (citējot) отжата – Krimai. Braucot uz Ukrainu mūs brīdināja – runājiet ar visiem angliski un jūs uz rokām nēsās, kaut arī neviens nesapratīs, ko jūs sakāt, bet, nedod Dievs, nesāciet runāt krievu valodā. Mēs sākumā to uztvērām nopietni un Regita ar visiem mēģināja runāt poliski, viņai arī samērā labi sanāca saprasties ar vietējiem, jo Rietumukainā dzīvojošie vairums saprot poļu valodu un arī tie, kas nesaprot, nav nelaime – ukraiņu valoda ir visai līdzīga poļu valodai (krietni līdzīgāka, kā krievu), tāpēc var samērā viegli saprasties. Es ignorēju brīdinājumu un mēģināju runāt krievu valodā un Ļvovā un vēl šur tur tā bija problēma, jo vietējie pat ja mēģināja man atbildēt tai pašā krievu valodā, viņiem neveicās īpaši labi, bija daudz ukraiņu vārdu piemaisījumu, stostīšanās un rezultātā vairums izvēlējās atbildēt ukraiņu valodā. Nonācām pie secinājuma, ka daudzi iedzīvotāji patiešām nevis izliekas, ka nesaprot krievu valodu, kā tas bieži ir sastopams Latvijā, bet patiešām to nezina. Kur varēja redzēt, ka no krievu valodas vairās ne tikai nezināšanas dēļ, bet arī politisku apsvērumu dēļ – ēdināšanas iestādēs. Pirmo ēdienkarti krievu valodā mēs redzējām Černihovā – visai krieviskā pilsētā, kur ukraiņu valodu dzirdējām diezgan reti. Jā, Černihova jau ir uz rietumiem no Kijevas un valodu kopaina ir visai līdzīga – 27% runājot ukraiņu valodā un 72% krievu vai abās.
Ar izteiktu nevēlēšanos runāt krievu valodā, kur varēja redzēt, ka tā nav neprašana, bet gan pozīcija – mēs pāris reizes sastapāmies tikai pašā Kijevā. Ukraiņi ļoti daudz izmanto sociālās reklāmas un viena no bieži redzētajām tēmām ir – ‘nerunājiet okupantu valodā’ un/vai ‘mācieties ukraiņu valodu’. Kaut kas līdzīgs šobrīd notiek arī Baltkrievijā, vienīgi ja baltkrievu valodu jau teju var uzskatīt par mirušo valodu, ukraiņu valoda nekad nav pārstāta lietot.
Spēcīgi uzjundījušās nacionālisma jūtas manāmas it visur – Ukrainas karoga krāsās ir nokrāsoti žogi, koki, mājas, miskastes, lukturi, viss, līdz kam var aizstiepties ar otu.
Uz šī fona ļoti lieliski iederas Zviedrijas karogs, kurš kopējā zildzeltenajā ainā praktiski saplūst ar pārējo fonu.
Es jau vairākkārt salīdzināju situāciju Ukrainā ar Latvijas situāciju un nebūt ne netīšām. Līdzības patiešām ir satriecošas. Ukraina atgādina Latviju, kādu es to praktiski neatceros – deviņdesmitajos gados. Un tas mijas ar Latviju divtūkstošo sākumā, kad es vēl darbojos nevalstiskajā sektorā un daudzi projekti bija saistīti ar sabiedrības izglītošanu par Eiropas Savienību un NATO. Jā, tas bija sen un arī šo laiku es atceros vāji, taču flešbeki no tiem gadiem ceļojot pa Igaunijas pilsētām nāca atkal un atkal. Šodien Ukraina ir Latvija pirms ES centrā un Latvija deviņdesmitajos gados – perifērijā.
Arī vēsture ir ārkārtīgi līdzīga, arī ukraiņu zemes pastāvīgi cieta no leišu un varjagu sirojumiem, tik viņiem vēl sanāca ciest arī no mongoļiem-tatāriem, arī viņus ietekmes zonās dalīja Polija, Krievija un Vācija; viņi gan atradās arī nedaudz Austrijas intereses zonā (mēs – Zviedru un Dāņu). Arī ukraiņu zemes septiņpadsmitajā gadsimtā nonāca Krievijas impērijas sastāvā, arī viņiem starpkaru periodā parādījās pirmās valstiskuma un nacionālisma pazīmes, taču jaunā Ukrainas valsts pastāvēja tikai vienu gadu un piedzīvoja atkārtotas Vācijas un Krievijas okupācijas līdz pilnībā pievienojās pārējām Padomju Savienības tautu saimēm. 1991. gadā izveidojās suverēna Ukrainas valsts. Ukrainai, līdzīgi, kā Latvijai (un šeit manā virzienā sāks lidot dubļu pikas un lāsti) nav paspējusi attīstīties ne sava māksla, ne literatūra, ne mūzika, vienkārši nav šāda mantojuma. Ir, protams, Gogolis un Čaikovskis, taču viņi īsti nebija ukraiņi, drīzāk – kazaku izcelsmes krievi. Šobrīd visa Ukrainas kultūra ir vai nu garlaicīgs un visai bezjēdzīgs nacionālisms, vai arī postmodernisms, kas pacieš jebko. Kā jau minēju – kopīga mūsu valstīm ir krietni vairāk, kā varētu likties.
Daži vārdi par vienu no galvenajiem pēdējā laika nacionālisma uzplaiksnījuma katalizatoriem. 1954. gadā Hruščovs Ukrainas zemju iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā 300 gadu jubilejā ‘uzdāvināja‘ Ukrainas PSR Krimu, teritoriju, par kuru visas vēstures gaitā ticis salauzts gaužām daudz šķēpu.
Šķeļoties Padomju Savienībai Krima bija iekļauta jaunizveidotās Ukrainas valsts teritorijā un ar Krieviju noslēgts starptautiski atzīts robežlīgums. 2014. gadā Krievija atcerējās par savām teritoriālajām pretenzijām un to, ka Krievijas impērija savulaik bija veiksmīgi atņēmusi šo pussalu no turkiem un vairāk vai mazāk veiksmīgi to noturējusi. Un bez atļaujas paņēma atpakaļ. Protams, ka nav smuki kādam uzdāvināt spēļmantiņu un pēc mēneša pa nakti ielīst pa logu un paņemt atpakaļ. Tāpēc starptautiskā sabiedrība šo aneksiju joprojām nav atzinusi par likumīgu un, paredzams, ka arī neatzīs. Un ukraiņi protams, absolūti nav laimīgi par šo situāciju. Ukraina bija ne tikai stratēģiski un ekonomiski visai izdevīgs reģions, Krievija, kura pārkāpa robežlīgumu un valsts robežu nedalāmības principu, bija viens no Ukrainas galvenajiem sabiedrotajiem sākot no tā paša 1991. gada. Ja mums Krievija kaut ko atņemtu, mēs, protams sašustu, bet tā kā naids pret kaimiņvalsti sabiedrībā tiek mākslīgi kurināts teju kopš neatkarības atgūšanas (Latvijas broņotajos spēkos vārdu “Krievija” aizstāj ar “ienaidnieks”, “potenciālais ienaidnieks” vai “agresors”), pat ja Krievija patiešām mums atņemtu kādu Latgali, mēs to uztvertu kā ‘ko gan citu varētu sagaidīt no krieviem?’. Bet Ukrainai tas bija draugs un drauga nodevība vienmēr ir sāpīgāka.
Militārisms
Pēdējo notikumu gaismā šķiet visai loģiski, bet tomēr visai disturbējoši ielās redzēt tik daudz militārās formās tērptu cilvēku. Dažādās vietās parādās piemiņas objekti dažādiem partizāniem un citiem pēdējo gadu karadarbībā iesaistītajiem un bojāgājušajiem. Ir ieviesta ‘varonības institūcija‘ – tautai karā vajag varoņus.
Kara kā tāda gan nav, ir tikai vairāk vai mazāk izteikta karadarbība atsevišķos valsts reģionos, taču statistiski tajos bojā iet samērā maz karavīru.
Lai arī kopš 2014. gada tika atjaunots obligātais karadienests, ir arī algotņi un uz karstajiem punktiem, cik var saprast, tiek sūtīti brīvprātīgi. Militārisms tiek demonstrēts viscauri, tiek uzsvērta varonība un varenība – vicinātas dūres. Tas ir mazliet komiski un ļoti skumji.
Bet laikam jau tas ir tas, kas ir vajadzīgs tautai – jāparāda, ka mēs sevi varam aizstāvēt, nez vai Krievija nobīsies no šīs te ieroču vicināšanas un pametīs Luganskas un Donbasas teritorijas, kur krievu bruņoto spēku it kā neesot. Un tomēr rodas iespaids, ka šī dūrīšu vicināšana nav vis pēdējo gadu mode, bet parādījusies jau krietni senāk. Tāpat kā pie mums – katrā ciemā ir milzīgi Otrā pasaules kara memoriāli, taču ukraiņi neaizmirst atsaukties uz savas valsts ‘varonīgo’ pagātni Kijevas Krievzemes laikā.
Vēl viens moments, kas samulsināja bija daudzās vietās uz sienām uzkrāsotie uzraksti Укриття ar virziena bultiņu un dažviet attālumu metros klāt.
Izrādījās, ka, ja nemaldos, tas bija 2015. gadā, vienā rītā visi sētnieki saņēma pavēli uz sienām norādīt virzienus uz tuvākajām bumbu pateversmēm.
Nebija dotas instrukcijas, ā tas ir jādara, gudrākie uztaisīja trafaretus, bet citi vienkārši zīmēja ar roku.
Tā kā trauksmi rosinošu apstākļu Ukrainā pietiek, tautai ir jājūt, ka tā ir kara stāvoklī.
Policija
Kad mūsu mašīnā sēdās mūsu Černobiļas gide, viņas pirmie vārdi mūs ļoti samulsināja “О, какая красивая машина, должно быть очень быстрая, на этой машине мы очень быстро доедем.” Tātad – Ukrainā pārvietošanās ātrums ir atkarīgs no tā, cik ātra ir mašīna, nevis no tā, cik nihilistiski šoferis attiecas pret likumu un likumsargiem vai savu, pasažieru un pārējo satiksmes dalībnieku drošību.
Pagrieziena punkts bija 2014. gadā, kad tika nolemts likvidēt veco korumpēto miliciju un izveidot jaunu orgānu – Nacionālo policiju. Tika atlaists daudz milicijas darbinieku un rekrutēti jauni, sākotnēji bija paredzēts atstāt tikai nepilnus 10% no bijušajiem milicijas darbiniekiem. No tā nekas daudz nesanāca, caur dažādām tiesām vecie darbinieki, sevišķie tie, kas ieņēma augstus dienesta stāvokļus, saglabāja darba vietas un sākās jauns policijas patvaļas un korupcijas vilnis. Ukraiņi par policiju runā ar lielāku nepatiku, kā mēs par savējo. Tomēr situācija ar policijas reformu ir radījusi situāciju, kad, vismaz ceļu satiksmes organizācijā, ir salīdzinošs haoss. Sodu par ceļu satiksmes pārkāpumu saraksts ir tik īss, ka to ķiķinot un mulstot var izlasīt un izdiskutēt gaidot pasūtīto maltīti restorānā. Ivars saņēma jautājumu “зачем вы сбрасываете скорость в населенных пунктах?”. Ātruma pārkāpšana kļūst aktuāla pārsniedzot atļauto vismaz uz 50 km/h. Pilsētā atļautais ātrums ir 60 km/h, tātad, policija var apturēt, ja brauc ar ātrumu 110 km/h un sodīt ar 14,40€ lielu naudas sodu. Tomēr ir visai lielas izredzes, ka sanāks ietaupīt un policija palūgs 11€ lielu kukuli, lai nav jāsmērē papīri.
Nopietnāks pārkāpums ir braukšana pa kreiso joslu, ja brīva ir labā josla, kaut arī labā josla lielākoties ir tik drausmīgā stāvoklī, ka pa to braukt iespējams tikai ar apvidus auto un lēnītēm. Ja nu tomēr notiek tā, ka jūs braucat pa kreiso joslu un jūs stādina policists, pacentieties aizmukt, mašīnas viņiem nav īpaši labas un ja arī jūs panāks, būs jāsamaksā 4€ sods par nepakļaušanos policijas aicinājumam apstāties, kas visdrīzāk tomēr aprobežosies ar 3€ kukuli.
Apdzīvotajās vietās neviens ātrumu nesamazina, jo nav vajdzības, uz trases gan ātrumu parasti īpaši nopietni nepārkāpj, jo to regulē nevis ceļu satiksmes noteikumi un kontrolē policija, bet gan veselais saprāts un rūpes par mašīnu. Ātri Ukrainā var braukt tikai pa uz pirkstiem saskaitāmām trasēm. Uz šīm trasēm ir zīmes, kas brīdina par radariem, taču lieta tāda, ka Ukrainā nav radaru. Vispār nav. Un ja arī ir, tad informācija no tiem nekur nenonāk un neviens precedents ar ‘laimes vēstulēm‘ Ukrainā vēl neesot bijis. Arī policijai nav radaru, tāpēc soda par citiem, objektīvi fiksējamiem pārkāpumiem.
Ceļu satiksmes dalībnieki
Situācija uz ceļiem ir skumja. Pirmkārt, kā jau minēts, klaja satiksmes noteikumu ignorēšana. Katrs brauc kur un kā pats vēlas, parkojas tur, kur ir noskatījis. Trotuāri, kurus nesargā drausmīgi betona bluķi, ir aizlikti ar mašīnām. Pastāvīgi notiek avārijas un vietējie apgalvo, ka ukraiņi braukt neprot, jo katrs brauc, kā grib un nevienu neinteresē, kā par to jūtas pārējie satiksmes dalībnieki. Mašīnas vairumā ir visai vecas un mēs pastāvīgi varam vērot avārijas, noplīsušas mašīnas, pārplīsušas riepas.
Kas ir tas, bez kā bagažniekā neviens Ukrainas iedzīvotājs neizbrauc no mājām? Trose. Ja mēs pavērojam notiekošo uz ceļiem, tad redzam, ka visi viens otru velk. Volksvāgens velk žiguli, autobuss velk autobusu, pat ātrā palīdzība kādu pamazām pavelk. Tā ir pierasta aina un vietējos nevienu brīdi nešokē. Mūsgan šokē pilns autobuss ar pasažierim, kuru velk cits autobuss, arī pilns ar pasažieriem.
Ukrainā ir daudz auto ar lietuviešu numurzīmēm. Sākumā mums likās, ka ir ļoti daudz lietuviešu, taču vēlāk izrādījās, ka tie ir ukraiņi kuri pērk mašīnas Lietuvā, brauc mājās un nepārreģistrē, jo pārreģistrācija ir pārāk dārga.
Apkārtne
Daba
Kas ir tas, ko mēs pirmo redzam iebraucot Ukrainā – nepārskatāmas stepes.
Tīrumi, stepes, meži un viss sniedas tālumā cik vien pietiek skata.
Tikpat grandiozi milzīgi ir kapi ceļa malās.
Šur un tur pavīd pa kādam ciemam.
Par dabu nav ko daudz rakstīt, tā ir jāredz.
Daba Ukrainā ir ārkārtīgi skaista un mēs pat nebijām Karpatu daļā.
Runājot par pilsētainavu, protams, pirmais, kam pievēršam uzmanību ir tas, ka šī ir post-Padomju valsts ar laikmeta izteiksmīgākajām iezīmēm, un galvenokārt – arhitektūru. Jāatzīst, ka ukraiņiem ir vairāk paveicies ar tipveida ēku variāciju daudzumu, taču kopējais iespaids no silikātķieģeļa dominances ir tāds pats, kā jebkurā Latvijas mazpilsētā, kura veidojusies un attīstījusies padomju laikā, kā Aizkraukle, Rēzekne vai Daugavpils.
Vienīgi ukraiņa nemierīgais prāts to padara īpašu. Padomju Savienībā pēc Staļina Hruščovs ieviesta aizliegumu arhitektūrā izmantot dekoratīvus elementus, taču pēc kāda laika šī rezolūcija tika mīkstināta.
Rodas priekšstats, ka Ukrainā šis aizliegums nekad īsti netika ievērots. Iedomāsimies klasisku hruščovku, kuras portāli ir izdaiļoti ar masīvām betona vārpu vai zvaigžņu virtenēm, logu ailes nereti arī ir noformētas. Uz fasādēm parādās dažādas sarežģītības un mākslinieciskās kvalitātes mozaīkas, ciļņi un gleznojumi.
Rodas nepārvarama sajūta, ka katrā ukrainī mājo pilnīgi sāpīga tieksme pēc skaistā. Vienīgi skaistā izpratne nereti ir ļoti dīvaina. Ļoti dīvaina!
Ukrainis izdaiļo savu vidi ne tikai ceļot māju, bet arī vēlāk, piemēram, iekārtojot vai iestiklojot savu balkonu, vai krāsojot sava dzīvokļa daļas fasādi, vai vienkārši izdekorējot māju vai apkārtējo vidi.
Mēs Latvijā un Lietuvā regulāri redzam privātmājas, kuras pieder vairākiem saimniekiem, katrs savu galu apšuj ar citu materiālu, nokrāso savā krāsā, nomaina logus, un rezultātā sanāk šausmonīgs nezkas.
Ukrainis skatoties uz šo varētu ķiķināt dūrītē, jo mums līdz patiesai meistarībai vēl ir ārkārtīgi tālu. Lielākais individuālistisko mājas daļu īpašnieku, cik esmu saskaitījis, skaits Latvijā ir trīs un Lietuvā, neticami – pieci. Tomēr abās valstīs prevalē mājas, kas sadalītas uz diviem galiem. Ukrainā tas pats nereti notiek ar daudzstāvenēm. Lūk tā ir meistarība, patiesa tiekšanās uz skaisto un nerēķināšanās ar pārējiem.
Ja pie mums var redzēt vēsturisku māju, celtu 19. gadsimta beigās vai divdesmitā gadsimta sākumā no sarkanajiem ķieģeļiem vai guļbūvi apšūtu ar dēļiem un pa virsu iet Padomju laiku silikātķieģeļu stāvs, mūs tas jau sen nemulsina. Ukrainā šim silikātķieģeļu stāvam būs piecelts vēl viens stāvs, kas būs apšūts ar lētajām poļu plastikāta latām. Turklāt, tā kā māja būs sadalīta divās – trīs daļās un katrs stāvs tāpat, mēs rezultātā iegūstam jebkuru gaumes aizmetni graujošu mozaīku.
Lūk tā es visu ceļu cepos par to, kā ukraiņi nerēķinās ar kaimiņiem, bet tad kādā janvāra pēcpusdienā atgriezos mājās caur pagalmu un ieraudzīju savu lodžiju. Lodžija no iekšpuses apšūta ar nokrāsotu reģipsi un vēl piedevām uzlikts aizkars. Nu, sevi nedaudz attaisnojot jāatzīst, ka mainot durvis gan es apskatījos, uz kādām durvīm ir nomainījuši kaimiņi, bet tik un tā īsti netrāpīju.
Ukrainā katrā pilsētā ir miljons betona puķu klumbu. Dažas pavisam drausmīgas, dažas ne tik ļoti. Nonākot Ukrainā rudenī, ziemā vai pavasarī skats ir biedējošs, jo neviens nav iemācījies vai vismaz iedomājies par nepieciešamību šo skaistumu paslēgt līdz nākamajai vasaras sezonai.
Betona klumbas ar ļoti retiem izņēmumiem ir biedējošas visur (Jelgavā bija patīkams izņēmums… vismaz vasarā).
Bez puķu klumbām ir arī zālāji vai nelieli dārziņi, kurus ierobežo zemas sētiņas, krievu valodā – палисадники. Tas izskatītos labāk, ja vien būtu realizēts kaut kā jēdzīgi, šeit, atkal, svarīgi ir lai būtu, nevis kā tas izskatās, un tas ir ļoti dīvaini, jo runa ir par kaut ko, kas ir domāts tieši vides izdaiļošanai.
Ukrainā ir ļoti daudz pieminekļu. Es neesmu bijis Skopjē, taču pat pēc Rēzeknes standartiem (mums te pēdējā laikā liek vienu ideoloģisku un politiski pamatotu pieminekli pēc otra) pieminekļu ir ļoti daudz. Padomju Savienības laika pieminekļi daudzina cilvēka sasniegumus – lidmašīnas, tanki un tamlīdzīgas jaukas lietas. Visuresošie kara memoriāli, kurus vajadzētu pa visu bijušo PSRS sabildēt, katalogizēt un iznīcināt, lai netraucē elpot. Daži no viņiem ir mākslas darbi, bet vairums nav. Un Otrais pasaules karš ir beidzies pirms 70 gadiem, nemaz nerunājot par pirmo. Un… lai cik tas nebūtu nepieņemami tiem, kas raksta vēsturi, karā nav uzvarētāju un nav varoņu… bet tas ir cits stāsts. Jaunie pieminekļi stāsta par pēdējā laika paveikto cilvēku izncināšanas jomā. Ir, protams, izņēmumi un ir pat visai jauki gadījumi, taču lielākoties tā.
Viena no interesantām lietām Ukrainā ir sabiedriskā transporta pieturas. Nu, tā kopumā ir interesanta tēma, taču Ukrainā jo sevišķi. Turklāt, rodas sajūta, ka tas varētu būt bijis kas aktuāls Padomju laikā, bet šobrīd aktualitāti pilnībā zaudējis. Pilsētā retā sabiedriskā transporta pietura ir bez veikaliņa vai kaut vai avīžu vai cigarešu kioska.
Pie tam, bieži katra no pieturām ir risināta atšķirīgā stilā. Skaidrs, cilvēki gaida sabiedrisko transportu, var ieiet un nopirkt nepieciešamo. Ārpus pilsētām ir vēl interesantāk – vecās pieturas ir noformētas ar mozaīkām, ciļņiem, gleznojumiem, kļūstot par patstāvīgiem mākslas objektiem. Tēmas atkārtojas, bet reti.
Man ir ļoti žēl, ka nesanāca nobildēt izcilākos variantus un tikai jau braucot projām no Ukrainas apstājāmies pie pirmās pieturas, kas gadījās pa ceļam, lai to iedokumentētu. Un, kā jau minēju, šķiet, ka šī parādība ir zaudējusi savu aktualitāti, jo jaunās pieturas ir izgatavotas no lētiem materiāliem un ir ļoti garlaicīgas un pat skumjas pat pēc mūsu standartiem.
Kas ir patiešām ļoti skumji ir birokrātiskais idiotisms, kurš eksistē visā man pazīstamajā Eiropā, taču kaut kur tas ir izteikts stiprāk un kaut kur ne tik ļoti. Tad nu lūk, pat trakākajās anglijās es neesmu redzējis, ka informācija par ugunsdzēsības hidrantu atrašanās vietu būtu uzkrāsota uz kokiem.
Ar hidrantu norādēm grēko (grēko no labas gaumes un pilsētvides viedokļa, nevis no ugunsdzēsēju) daudzi, taču šis ir jau pārpārēm. Ugunsdzēsējiem domātā informācija ir domāta ugunsdzēsējiem un tā nav jāliek uz bilbordiem. Profesionālā informācija, pat ja viņa ir ‘paslēpta’ apkārtējo acīm, ir labi pamanāma speciālistiem, labs piemērs ir tā saucamās flečas tiem, kas iet Camino de Santiago. Vairumā gadījumu vietējie iedzīvotāji bultiņas pat nemana, taču tās jau no liela attāluma pamana svētceļnieks. Un ja pamanīja vienreiz, pamana visu mūžu, lai kur dotos. Pēc manām domām, jebkurai speciālajai informācijai un norādēm ir jābūt ‘integrētām‘ vidē un pamanāmām tikai speciālistiem.
Cita komunālā idiotisma forma ir koku stumbru krāsošana. Ukrainā ar to aizraujas ne pa jokam, kādreiz tas bija izplatīts arī pie mums, bet, kā izskatās, gadījās kāds, kas tomēr apskatījās, kas varētu būt tie iemesli, kāpēc tas tiek darīts. Ir divas hipotēzes, pirmā – kokus balsina ar kaļķi trīsreiz gadā, lai pasargātu tos no kaitēkļiem, zaķiem un ultravioletā starojuma. Bet tas vairāk raksturīgs lauksaimniecībā, augļkopībā, kaut gan ja pavisam atklāti, nekad neesmu redzējis baltus stumbrus augļu dārzos ārzemēs, pieļauju, ka tur ir citas metodes. Nu lūk, tad nu jebkurā gadījumā balsināšanai tiek lietots kaļķis, bet koku stumbri pilsētās ir nokrāsoti ar krāsu, kas kokam ir visai kaitīgi, jo krāsa nelaiž cauri ne tikai kaitēkļus un UV starus, bet arī skābekli. Ir vēl viens – vēsturiskais skaidrojums – Otrā pasaules kara laikā bija pieņemts ceļa malās kokus vai apmales, ja tādas bija, krāsot baltas, lai būtu orientieris, kas naktī ļautu braukt ar izslēgtām gaismām. Tad nu lūk, gar šosejas malām koki arī bieži vien bija nokrāsoti, laikam gatavojas karam… pēdējos 70 gadus..
Nu, tas gan vairāk nav tikai birokrātu, bet biežāk pašu iedzīvotāju iniciatīva – autoriepu funkcionāla izmantošana. Mēs visi atceramies nokrāsotas smago auto riepu arkas bērnudārzos, kurām varēja rāpties pa apakšu vai pāri. Iespējams, ka tagad tās vairāk nav saglabājušās Latvijas bērnudārzos, taču Ukrainā tās turpina pildīt savu funkciju. Un tā nepavisam nav vienīgā riepu funkcija. Riepas kalpo par aizsargvaļņiem, fenderiem, ceļu stabiņiem iezīmējot brauktuves malu, no tām tiek sakrautas trepes, uz tām tiek stiepti žogi un darīts daudz kas cits. Nu, un tas viss nerunājot par, arī pie mums laukos tik ļoti iemīļoto ‘riepu mākslu’. Fenomenāli, kā cilvēks spēj padarīt savu vidi grotesku, cenšoties to padarīt funkcionālu un estētiski pievilcīgu.
Nu labi, pieteik par negatīvo. Ir arī jaukas lietas. Piemēram, es nekur nebiju redzējis, kā kafejnīcu un restorānu vasaras āra terases piemēro ziemas apstākļiem. Ukrainā tas ir visai izplatīts, kafejnīca pagrabiņā, bet uz ielas terase, uz ziemu tiek iestiklota un apsildīta, kļūstot par visai patīkamu vietu, kur baudīt tēju ar kūciņu vai sātīgas vakariņas. Kādreiz kāds dizaineris rakstīja, ka lai padarītu telpu mājīgu pirmais noteikums, tai ir jābūt vairākos līmeņos. Tad nu šis princips Ukrainā tiek visai aktīvi izmantots.
Ukrainā ir saglabājies visai daudz vēstures pieminekļu. Pārsvarā tā ir poļu arhitektūra, taču gadās arī kaut kas nepazīstams. Un jaukā ziņa ir tā, ka ukraiņiem ir visai patīkamas vēstures pieminekļa zīmes. Man ļoti nepatīk tās, ko izmanto pie mums, Polijā, Lietuvā un daudz kur citur. Es uzskatu, ka ja nams ir vēstures piemineklis, to fasādi nav jākropļo ar zilbaltiem rombiem. Kārtējā birokrātiskā muļķība. Tie, kam tas ir aktuāli, pamanīs arī zīmi, kura nerauj laukā acis un nekausē smadzenes. Vēl viena forša lieta ar Ukraiņu kultūras pieminekļiem ir tā, ka bieži ir pamesti atsegumi apmetumā, lai var redzēt, kā tas izskatījās agrāk, vai kas ‘lācītim vēderā‘. Pie mums arī tā dara. Un parasti secinājums rodas tāds, ka atsegums izskatās labāk.
Kopumā Ukrainas pilsētas ir tā vērtas, lai tās apskatīt un jo vairāk, jo labāk. Lai arī ir daudz kopīgu lietu, kopumā tās nebūt nav līdzīgas. Un neskatoties uz manu kritiku, tās patiešām ir skaistas, bet lai to saskatītu, uz brīdi ir jāatkāpjas no aizspriedumiem un stereotipiem un jāmēģina uz to paraudzīties nevis ar visu pasaulē redzējušo snoba skatienu, kuru var apmierināt tikai Luvras pils, vai Vīnes dārzi, bet tā, kā to varētu redzēt cilvēki, kuri šeit dzīvo un šo vidi rada.
Un vēl šis tas
Vēl daži novērojumi par Ukrainu.
Uzraksti 220W
Ukrainā joprojām, kopš PSRS laikiem darbojas likums, kas paredz norādīt spriegumu elektrības rozetēs, tāpēc katrai rozetei klāt ir uzlīmīte vai uzkrāsots 220В. Ar šādiem uzrakstiem mēs sastapāmies no mūsdienīgām viesnīcām līdz pat dzīvokļiem Pripjatā. Diemžēl, tagad neatceros, vai Krievijā arī tādi bija. Esmu tādus manījis arī Latvijā pamestās ražošanas telpās, bet tajā laikā tas bija ГОСТ‘s.
Gaismas slēdžu ergonomika
Viens no fenomeniem, kas mani pirmoreiz sadusmoja, otrreiz lika aizdomāties un beigu beigās lika neizpratnē raustīt plecus – gaismas slēdži bieži vien ir izvietoti tā, ka tie ir absolūti nepieejami. Piemēram, vannasistabas slēdzis bieži vien būs eņģu pusē, tāpēc, ja ir atvērtas vannas istabas durvis, slēdzis nav pieejams. Lai ieslēgtu gaismu ir jāaizver durvis un jānospiež slēdzis. Un tas ir novērojams tik bieži, ka izskatās pēc sistēmas. Dīvaini, nesaprotami… interesanti, vai tam ir kāds reāls pamatojums?
Autobusu maršrutu plāksnītes
Uz pilsētas maršrutu autobusu, trolejbusu un cita sabiedriskā transporta plāksnītēm nav vis norādītas tikai gala pieturas, kā tas ir pie mums, bet gan visas pieturas, kurās konkrētais transporta līdzeklis stājas. Nozīmīgākās no tās ir izceltas. Kopumā tas izskatās haotiski un nesalasāmi, taču tai pašā laikā sniedz priekšstatu par to, vai autobuss stājas nepieciešamajā pieturā ne tikai pilsētniekiem, bet arī pilsētas viesiem. Šo lietu piestrādājot varētu padarīt visai efektīvu.
Paraksti ēdienkartēs
Vairumā iestāžu, kurās mēs bijām, ēdienkartes aizmugurē bija vesela virkne atbildīgo personu parakstu. Tā ka sasodītajam krievam nevar pabāzt ēdienkarti ar 3 reizes augstākām cenām.
Klejojošie dzīvnieki
Pilsētā ir ļoti daudz klejojošo suņu, tos redzam ik uz soļa. Sevišķi daudz suņu ir Černobiļas Zonā, kur tie pārvietojas lielos baros. Tai pašā laikā tik pat kā neredz kaķus. Zonā kaķi ir kļuvuši mežonīgi un vairās no cilvēkiem, bet kur ir pilsētas kaķi nav skaidrs. Sanāca redzēt tikai dažus eksemplārus. Žurkas redzēt negadījās, tāpēc pieņemu, ka kaķi tomēr ir.
Stārķi
Ukraiņiem stārķis ir ļoti svarīgs simbols.
Stārķa attēlojumus mēs redzam visur, kur runa ir par nāvi un sabrukumu, bet arī cerību un atdzimšanu.
Tas arī viss. Jābrauc atkal. Iespējams, ka siltajā sezonā sanāks saskatīt pavisam citas lietas. Vai arī vienkārši tiks noslēpti nesmukumi.
