Ja gadījumā kāds vēlas izmantot šo materiālu, man ir milzīgs lūgums – pārbaudiet ciparus un ignorējiet visu, kas rakstīts par avārijas tehniskajām detaļām. Cipari ļoti stipri variē pat oficiālajā un zinātniskajā literatūrā. Un es esmu visā visumā humanitārs un man galīgi nesavienojas galvā, kā tās daļiņas tur kustas.

Evanģēlists Jānis Apokalipsē par tuvojošos pasaules galu rakstīja (dramatisma saglabāšanai: modernajā krievu valodā):

Третий ангел вострубил, и упала с неба большая звезда, горящая подобно светильнику, и пала на третью часть рек и на источники вод.
Имя сей звезде «полынь»; и третья часть вод сделалась полынью, и многие из людей умерли от вод, потому что они стали горьки.
Jāņa atklāsmes grāmata: 8:10, 8:11

Latviešu variants ir nedaudz mīļi sviestains –

Un trešais eņģelis bazūnēja, un no debesīm krita liela zvaigzne, degdama kā lāpa, tā krita uz upju un ūdens avotu trešo daļu.
Zvaigznes vārds saucās Apsints, un trešā daļa ūdeņu tapa par vērmelēm; nomira daudz cilvēku no ūdeņiem, jo tie bija tapuši rūgti.

Nu, lai nedaudz attaisnotu Latviešu, reku fragments no King James Bible:

And the third angel sounded, and there fell a great star from heaven, burning as it were a lamp, and it fell upon the third part of the rivers, and upon the fountains of waters; And the name of the star is called Wormwood: and the third part of the waters became wormwood; and many men died of the waters, because they were made bitter.

Nu, vēl piemetīsim Vulgātu, lai redzam, no kā, visticamāk, latviešu variants tulkots:

et tertius angelus tuba cecinit et cecidit de caelo stella magna ardens tamquam facula et cecidit in tertiam partem fluminum et in fontes aquarum
et nomen stellae dicitur Absinthius et facta est tertia pars aquarum in absinthium et multi hominum mortui sunt de aquis quia amarae factae sunt

Mūs interesējošā fragmentā oriģinālā ir Ἄψινθος vārda nozīme ir rūgts vai vērmele, bet pareizāk būtu tulkot “trešā daļa ūdeņu kļuva rūgti“.. ūdens taču nevar tapt par vērmelēm, vai ne? Izklausās pēc automātiskās tulkošanas no ķīniešu valodas ar Google Translate nedaudz. Nu, kamēr esmu aizrāvies, iedošu arī tulkojumu no Vulgātas uz latviešu valodu, ko mums piedāvā Google Translate 2018. gada 24. janvārī:

Trešais eņģelis bazūnēja, un tur krita liela zvaigzne no debesīm, degdama kā lāpa, un trešā daļa plūsmu un atsperes
Zvaigzne sauc vērmeles: un trešā daļa ūdens pagriezās rūgta, un daudzi cilvēki nomira no ūdens, kas bija kļuvusi rūgta.

Īpaši sliktāk nekļuva (starp citu, tulkojot uz krievu valodu man izmeta sinoidālo tulkojumu, gūgle kļūst gudra). Viss, pietiek, reku oriģināls, bet mēs ejam tālāk:

Καὶ ὁ τρίτος ἄγγελος ἐσάλπισε, καὶ ἔπεσεν ἐκ τοῦ οὐρανοῦ ἀστὴρ μέγας καιόμενος ὡς λαμπάς, καὶ ἔπεσεν ἐπὶ τὸ τρίτον τῶν ποταμῶν καὶ ἐπὶ τὰς πηγὰς τῶν ὑδάτων. καὶ τὸ ὄνομα τοῦ ἀστέρος λέγεται ὁ Ἄψινθος. καὶ ἐγένετο τὸ τρίτον τῶν ὑδάτων εἰς ἄψινθον, καὶ πολλοὶ τῶν ἀνθρώπων ἀπέθανον ἐκ τῶν ὑδάτων, ὅτι ἐπικράνθησαν.

Tā reiz sakrita, ka Černobiļa ir viduslaiku pilsēta, kura nosaukta par godu Parastajai vībotnei (Artemisia Vulgaris), kuras viens no senslāvu nosaukumiem ir чернобꙑльникъ, чернобꙑль. Tekstā parādās Ἄψινθος (izrunājas aptuveni, kā apsinthos), kas ir tās pašas ģints augs, bet citas sugas, latviešu valodā mēs to saucam par vērmeli (Artemisia Absinthium) un izgatavojam no tās absintu.

Nu lūk, es uzreiz apgāzu smuko variantu nemaz nepaspējot to izstāstīt. Aizmirstiet visu, ko rakstīju iepriekš. Sāksim ar to, ka Černobiļa ir nosaukta artemīsijas (gan Artemisia Vulgaris, gan Artemisia Absinthium krievu valodā ir полынь) vārdā. Ja mēs atceramies atmosfēru, kas valdīja astoņdesmitajos gados, sapratīsim, ka pasaules gala gaidīšana nebija nekas pārsteidzošs. Pēc avārijas Černobiļas AES drīz vien cilvēki atcerējās, Černobiļas zvaigzne, kura nokrita un trešā daļa zemes ūdeņu tapa rūgti (saindēti ar radiāciju) ir liecība drīzai Antikrista atnākšanai. Un viss būtu nekas, ja vien pirms divām nedēļām Zemei nebūtu pietuvojusies Haleja komēta.

Tā nu taurējošais otrais eņģelis kļuva par vienu no katastrofas simboliem. Romantiski, dramatiski un nedaudz baisi.

Tehnogēnā katastrofa un tās sekas

Joprojām nav noskaidrots, kas īsti izraisīja vienu no nozīmīgākajām tehnogēnajām katastrofām  mūsu planētas vēsturē 1986. gada 26. aprīļa naktī, ir daudz versiju. 1:23 naktī tvaika izraisīts sprādziens pameta gaisā 3000 tonnas smago Atmelektrostacijas 4. reaktora vāku 20 metru augstumā, kur tas iemanījās apgriezties. Krītot vāks ar malu sadragāja reakora aktīvās zonas virsējo daļu. Sprādzienā gāja bojā divi cilvēki, viena no kuriem mirstīgās paliekas tā arī netika atrastas – visticamāk, ka apraktas zem divu 130 tonnas smagu selektoru drupām. Vairākās vietās, tostarp – arī uz jumta sākās ugunsgrējs. Aktīvās zonas paliekas izkusa – maisījums no izkusuša metāla, smiltīm, betona un radioaktīvās degvielas fragmentiem izplūda pa zemreaktora telpām. Avārijas rezultātā notika radioaktīvo vielu izmešana gaisā, tai skaitā – urāna, plutonija, joda 131, cēzija 134, cēzija 137 un stroncija 90 izotopi.

Laika līnija

Notikušā iemesls bija eksperiments ar enerģijas pazušanu. Bija plānots apstādināt reaktoru uz profilaksi un parasti šādos gadījumos tika veikti dažādi eksperimenti. Eksperiments aizsākās ar jaudas pazemināšanu – 25. aprīlī jauda tika pazemināta uz pusi. Tika atslēgta reaktora avārijas dzesēšana. Turpmākajās 24 stundās jauda tika samaināta līdz 22% no normas un tad nenoskaidrotu iemeslu dēļ turpināja pazemināties. Personāls mēģināja glābt situāciju, bet ne īpaši labi veicās. Jauda nokritās gandrīz līdz nullei, kad personāls nolēma atjaunot reaktora jaudu.

1:23:04 sākās eksperiments. Sūkņu agriezienu samazināšanas rezultātā rektoram palielinājās jauda.

1:23:38 operators esot nospiedis avārijas aizsardzības aktivizācijas pogu. Šis bija tas brīdis, kad lomu nospēlēja daudz diskutētais jautājums par dizaina nepilnībām. Absorbējošie serdeņi nenoslāpēja reaktoru to nepilnības dēļ. Pēc 1 – 2 sekundēm ir fiksēta, iespējams, atkārtota avārijas pogas nospiešana. Strauji pieauga jauda un drīz vien reģistrējošās sistēmas pārstāja darboties.

Pēc dažādiem datiem notika no viena līdz vairākiem spēcīgiem sprādzieniem (vairums liecinieku runā par diviem sprādzieniem). 1:23:47 – 1:23:50 reaktors bija pilnībā sagrauts.

Par to, kas īsti izraisīja sprādzienu, ir daudz variantu – oficiālā versija – tvaika sprādziens, bet pēc citām – zemestrīce, diversija, atomsprādziens, personāla vaina (netika precīzi sekots čeklistam, eksperiments tika realizēts neatkarīgi no tā, ka reaktors ‘uzvedās’ ne gluži tā, kā paredzēts, tika atslēgtas avārijas dzesēšanas sistēmas, u.c.), u.c. Versiju ir daudz un joprojām rodas jaunas.

Sākas avārijas seku likvidācija – pirmkārt – ugunsgrēku dzēšana.
Publiski nekas paziņots netiek, kaut gan no Pripjatas var redzēt, ka no stacijas puses iet dūmi, gaisā pacelti helikopteri, mobilizēti visi ugunsdzēsēji. Iedzīvotājiem tiek pateikts, ka nekas nopietns nav noticis, bet vēlams palikt mājās. 26. aprīlis ir sestdiena. Kultūras namā notiek vairākas kāzas, cilvēki rakņājas dārzā vai makšķerē, pilsēta dzīvo savu dzīvi, kaut gan arvien pieaug iedzīvotāju trauksme. Ja Padomju Savienības laikā pa radio ziņo “viss kārtībā”, ir pamats zināmam satraukumam. Stacijā atrodošies nedrīkst uz mājām neko ziņot par notikušo, tāpēc maksimums, ko nodod telefona zvanos “aizveriet logus un durvis, palieciet mājās”. Daži iedzīvotāji gan ziņoja par to, ka esot sajutušies slikti, galvassāpes, metāliska garša mutē, nekontrolējams klepus un vemšana, bet tie bija tikai atsevišķi gadījumi.

Masveida evakuācija sākas sākas pēc 36 stundām. Oficiālais paziņojums piecdesmit minūtes pirms evakuācijas sākšanas 13:50 skan šādi:

Внимание, Уважаемые товарищи! Городской совет народных депутатов сообщает, что в связи с аварией на Чернобыльской атомной электростанции в городе Припяти складывается неблагоприятная радиационная обстановка. Партийными и советскими органами, воинскими частями принимаются необходимые меры. Однако, с целью обеспечения полной безопасности людей, и, в первую очередь, детей, возникает необходимость провести временную эвакуацию жителей города в ближайшие населённые пункты Киевской области. Для этого к каждому жилому дому сегодня, двадцать седьмого апреля, начиная с четырнадцати ноль-ноль часов будут поданы автобусы в сопровождении работников милиции и представителей горисполкома. Рекомендуется с собой взять документы, крайне необходимые вещи, а также, на первый случай, продукты питания. Руководителями предприятий и учреждений определён круг работников, которые остаются на месте для обеспечения нормального функционирования предприятий города. Все жилые дома на период эвакуации будут охраняться работниками милиции. Товарищи, временно оставляя своё жильё, не забудьте, пожалуйста, закрыть окна, выключить электрические и газовые приборы, перекрыть водопроводные краны. Просим соблюдать спокойствие, организованность и порядок при проведении временной эвакуации.

Pie kāpņutelpām tiek sadzīti autobusi (kopā 1225), iedzīvotājiem ir pateikts, ka jāaizver logi un durvis, jāizslēdz elektrība un gāze, līdzi var paņemt tikai visnepieciešamāko – dokumenti, nauda un pārtika pirmajam laikam. Visi brauc projām pārliecībā, ka tas ir īslaicīgs drošības pasākums. No 13:50 līdz 16:30 evakuēti 49 tūkstoši iedzīvotāju. 18:20 milicija vēlreiz izstaigā visus dzīvokļus un atrod 20 iedzīvotājus, kuri mēģināja izvairīties no evakuācijas.

No 27. aprīļa līdz 10. maijam notiek cietušā reaktora aizbēršana no helikopteriem ar smilšu, svina pulvera, bora, dolomīta un māla maisījumu. Tiek izbērtas 5000 tonas maisījuma, procesā aizķeroties aiz ceļamkrāna iet bojā helikopteris Mi-8 ar visiem 4 uz borta esošajiem karavīriem. Kā izrādījās krietni vēlāk, praktiski nekas no 5000 tonnām maisījuma nenonāca reaktorā (krītot reaktora vāks bija nokritis šķībi pametot pavisam nelielu spraugu, kurā tā arī neizdevās trāpīt).

Pēc trīs dienām – 28. aprīļa rītā Forsmarkas AES Zviedrijā – 1000 kilometrus no Černobiļas AEs nostrādā radiācijas signalizācija. Zviedri pakasa galvas un nolemj, ka tā nav viņu radiācija, zvans uz Maskavu, Maskava saka, ka neko nezina. Zviedri paziņo par notiekošo Starptautiskajai Atomenerģijas Pārvaldei, Maskavai nākas atzīties. Vakara ziņu Время izlaidumā tiek paziņots par notikušo Padomju tautai:

• 1. maijā (pēc piecām dienām) Kijevā (100km uz dienvidiem) notiek Starptautiskās strādnieku dienas ikgadējais gājiens. Maskavas uzstāj, ka svinībām ir jānotiek. Radiācijas rādītāji pilsētā ir normas robežās, taču Kijevas valdība nolemj gājienu saīsināt no 4 uz divām stundām.
• 2. maijā (pēc sešām dienām) tiek pieņemts lēmums par 30 kilometru zonas (30 kilometru rādiuss apkārt Černobiļas Atomelektrostacijai), kā arī citu apdzīvoto vietu, kuras saņēmušas radioaktīvo piesārņojumu, evakuāciju. Sākas vēl 68 tūkstošu iedzīvotāju evakuācija. Turpmākajos gados tiks evakuēti kopā 350 tūkstoši apkaimju iedzīvotāji. Turpmākajos pētījumos (jau mūsu gadsimtā) ir pierādīts, ka šāda globāla evakuācija ne tikai nebija nepieciešama, bet pat zināmā mērā kaitīga. Palasīt var šeit un šeit.

Šai pašā dienā 1., 2. un 3. energobloku darbība tiek iekonservēta.

• 4. maijā (pēc 8 dienām) Politbiroja operatīvās grupas sanāksmē tiek nolasīts slepens ziņojums:

(…) Сообщение т. Щепина (первый зам. министра здравоохранения СССР — А.Я.)… Принять к сведению, что по состоянию на 4 мая всего госпитализировано 1882 человека. Общее число обследованных достигло 38 тысяч человек». «Секретно. Протокол № 7. 6 мая 1986 г. (…) по состоянию на 9-00 часов 6 мая общее число госпитализированных составило 3454 человека. …число пораженных лучевой болезнью составляет 367 человек». Число больных растет с каждым днем. Счет идет уже на тысячи. «Секретно. Протокол № 12. 12 мая 1986 г. (…) На стационарном обследовании и лечении находятся 10198 человек, из которых 345 человек имеют признаки лучевого заболевания»."

• 8. maijā (pēc 12 dienām) slepenā protokolā Minzdravs nosaka jaunas pieļaujamā iedzīvotājus apstarojošā radiācijas līmeņa normas, kas pārsniedz iepriekšējās 10 reizes. Noteiktos gadījumos pieļaujama šo normu pārsniegšana līdz pat 10 reizēm.
• 10. maijā (pēc divām nedēļām) tiek nodzēsts ugunsgrēks reaktorā. Apmēram puse no visa grafīta ir izdegusi.
• 16. maijā (pēc trīs nedēļām) valdības komisija pieņem lēmumu par ceturtā energobloka ilgtermiņa konservāciju. Šo uzdevumu sarežģī ārkārtīgi augstie beta starojuma līmeņi, kā arī tas, ka joprojām īsti nav zināms, kādā stāvoklī ir ceturtā bloka konstrukcijas. Zināmas neērtības sagādā arī tas, ka pasaules praksē šis ir pirmais šāds gadījums un pieredzes līdzīgu avāriju seku likvidācijā nevienam nav.
• No 20. maija līdz 15. jūlijam aizsākas pirmais “Patvēruma” konstrukcijas celtniecības etaps – tiek sagatavota vieta celtniecības darbiem, starojuma avotu neitralizācija un ‘aizvākšana’, infrastruktūras radīšana – betona rūpnīcas, transporta komunikācijas, sociālā infrastruktūra, u.c. Interesanti, ka sarkofāgs sākotnēji nav paredzēts radiācijas līmeņa samazināšanai apkārtējā vidē, bet gan trešā energobloka darbinieku pasargāšanai.
• No 16. jūlija līdz 30. novembrim tiek realizēti otrais un trešais “Patvēruma” konstrukcijas celtniecības etapi. Celtniecība un montāža. Sarkofāga mūža ilgums tiek noteikts 30 gadi.

Septembrī zonā notiek Allas Pugačovas koncerts avārijas seku likvidatoriem. Viņai neviens neparūpējās paskaidrot, kurp viņa dodas sniegt koncertu.

• 1. oktobrī (pēc 5 mēnešiem) tiek iedarbināts un pieslēgts tīklam pirmais energobloks.
• 2. oktobrī tiek pieņemts lēmums par jaunas pilsētas būvniecību Černobiļas AES darbiniekiem Pripjatas vietā.
• 5. novembrī (pēc pusgada) tiek iedarbināts 2. energobloks.
• 4. decembrī (pēc septiņiem mēnešiem) tiek palaists 3. energobloks.

• 1990. gadā tiek pieņemts lēmums par Černobiļas AES slēgšanu un atbilstošā dizaina AES celtniecības aizliegumu nākotnē.
• 1991. gada 11. oktobrī notiek ugunsgrēks otrā energobloka mašīntelpā. Rezultātā tiek pieņemts lēmums par 2. bloka slēgšanu.
• 1996. gada 30. novembrī tiek slēgts 1. energobloks.
• 2000. gada 15. decembrī tiek slēgts 3. energobloks. Uz slēgšanas brīdi Černobiļas AES strādāja 9051 persona. Vairumam elektrostacijas slēgšana kļūst par personīgo katastrofu. Slavutičas pilsēta, kura tiek uzcelta 1987. gadā ar mērķi kļūt par atomelektrostacijas darbinieku mājvietu, zaudē savu nozīmi.
• 2012. gada 2. martā valdība sniedz atļauju izlietotās radioaktīvās degvielas glabāšanas poligona izbūvei blakus Černobiļas AES.
• 2012. gada 25. novembrī ‘paceļas’ jaunā Sarkofāga arka.

• 2013. gada 12. februārī iebrūk 600 kvadrātmetrus liels vecā sarkofāga fragments.
• 2016. gada 14. novembrī aizsākas jaunā sarkofāga pārvietošana, lai nosegtu ceturto energobloku kopā ar visu pirmo sarkofāgu “Patversme”.

Ietekme uz cilvēkiem

Nāves gadījumi un saslimšanas

Kopā ar staru slimību tika hospitalizēti 137 cilvēki. Tiek uzskatīts, ka tiešā veidā Černobiļas atomkatastrofa kļuva par nāves iemeslu 38 cilvēkiem. No tiem divi gāja bojā no sprādziena, četri – helikoptera avārijā seku novēršanas laikā, 29 mira no staru slimības tuvāko mēnešu laikā un vēl trīs cilvēki dažādu medicīnisku komplikāciju, kuras varēja izraisīt avārija, rezultātā. Pa specialitātēm – kinooperators, ārsts, pieci militāristi, septiņi ugunsdzēsēji, divi sargi un  22 apkalpojošā personāla locekļi. Uz 2011. gadu tika konstatēti 15 bērnu un jauniešu nāves gadījumi no vairogdziedzera vēža, kuru varētu būt izraisījusi radiācija. Pieaugušie ir neuzņēmīgāki pret joda-131 saindēšanos. Pieaugušajiem nav konstatēti nopietni vēža paveidi, kuru izraisītājs nešaubīgi būtu avārijas sekas, ir konstatētas neliels leikēmiju un kataraktas slimnieku daudzums.

Dažādos avotos parādās dažādi cipari. Plaši ir izskanējis skaitlis 6000, taču tas nenāk no ticamiem avotiem, turklāt, tik daudz likvidatoru uz to brīdi nemaz nebija un ir noskaidrojies, ka tas ir nāves gadījumu skaits Ukrainā kopā apskatāmajā laika periodā, tai skaitā – no vecuma, sirdskaitēm, nelaimes gadījumos, u.t.t. Netiešo nāves gadījumu skaits dažādos avotos variē no 9 līdz 93 tūkstošiem cilvēku.

Avārijas seku likvidācija

Avārijas seku likvidēšanas sākumposmā tika izmantoti arī roboti ar distances vadību – buldozeri un manipulatormašīnas, kuras varēja noteikt radiācijas līmeni un novākt karstos gruvešus, pārsvarā tie strādāja uz reaktora jumta. Augstajos radiācijas līmeņos roboti nevarēja normāli strādāt, elektronika vienkārši pārstāja darboties. Drīz vien robotus nomainīja obligātā dienesta karavīri, kuri tika nosūtīti avārijas seku likvidēšanai. Īpaši aktīvās zonās, piemēram, uz jumta, cilvēki uzturējās 5 – 20 sekundes un saņēma pietiekošu radiācijas devu, lai dotos mājās, kad citi strādāja seku likvidācijā no diviem mēnešiem līdz pat pusgadam. Darbs īpaši bīstamajās zonās esot bijis brīvprātīgs, bet kas zin, mēs jau zinām, kā ir ar brīvprātību armijā.

Avārijas seku likvidēšanā piedalījās karavīri no visas Padomju Savienības, arī šeit skaitļi variē no 600 tūkstošiem līdz gandrīz miljonam. Ticamāks ir pirmais skaitlis. Pārsvarā tie bija obligātā iesaukuma kareivji vai nesen nodienējušie. Pamatā darbs bija pie radioaktīvo gruvešu novākšanas, Rudā meža gāšanas un apglabāšanas (apbēršanas ar zemi – Rudais mežs esot apbērts ar aptuveni divus metrus biezu grants kārtu); ēku nojaukšanas un apglabāšanas; zemes, gruvešu, metāllūžņu, u.c. radiaktivitātes skarto materiālu pārvešanas uz poligoniem, kur tie tika apglabāti; ēku un citu objektu mazgāšanas ar augstspiediena sūkņiem (objekti, kuri netika nolemti apglabāšanai), u.c. līdzīgiem darbiem. Uzdevums bija maksimāli samazināt starojumu un tas nereti iekļāva pat tik eksotiskas lietas, kā asfalta laušanu un jaunas kārtas klāšanu un mizas noņemšanu kokiem, kuri nebija nolemti iznīcināšanai.

Zonas apdzīvotība

Zonas darbinieki

Kaut ko jau minēju augstāk, kaut kas tiks sīkāk apskatīts vēlāk, kad stāstīšu par apmeklētajām vietām un pilsētām. Īsumā – pēc avārijas sākumā tika evakuēta Pripjata, iedzīvotāji tika izmitināti radiācijas neskartajos vai mazskartajos Kijevas rajona ciemos, avārijas seku likvidatori dzīvoja turpat 30 kilometru zonā evakuētajos ciemos, kurus bija mazāk skārusi radiācija. Priekš elektrostacijas darbiniekiem un administrācijas tika uzcelts ciems Зеленый мыс – tā saucamās ‘somu mājiņas’ ar divām istabām, virtuvi, vannas istabu un televizoru. Alkoholu ciemā ievest nedrīkstēja, te darbojās sausais likums. No otras puses, šeit varēja dabūt retas deficīta preces. Pēc Slavutičas uzcelšanas daļa darbinieku pārvācās uz Slavutiču, citi dzīvo Černobiļā kopmītnēs. Šobrīd ciems ir pamests un nojaukts, daļa no somu mājām ir pārvestas uz Černobiļu.

Stalkeri

Bez oficiāli Zonā īslaicīgi (nosacījums ir īslaicība, taču realitātē daudzi inženieri te dzīvo gadiem ilgi) dzīvojošajiem, ir arī personas, kas dzīvo nelegāli vai puslegāli. Nelegāli īslaicīgi Zonas teritorijā dzīvo stalkeri, kuri dalās idejiskajos un datorspēles pārspēlējušos jauniešos. Pirmie, lielākoties, ir labāk sagatavoti un rīko dažādas akcijas, tai skaitā, nodarbojas ar sabiedrības informēšanu un izglītošanu.  Otrie parasti iekļūst Zonā un nekur tālu neaizgājuši dodas atpakaļ. Pēdējos arī visbiežāk noķer apsardze. Idejiskie vecie stalkeri dzīvojot Pripjatā ārkārtīgi labos dzīvokļos, tie, kas ir bijuši, apgalvo, ka maz, kurš var atļauties normāli dzīvot šādos apstākļos. Protams, nav komunikāciju – apkures, ūdens, gāzes un elektrības, bet tie esot sīkumi. Citi stalkeri esot apmetušies ciemos tālāk no tūristu takām. Lielākā problēma stalkeriem esot ūdens trūkums. Nepieredzējušie ņemot ūdeni līdzi, taču pārgājiens no žoga līdz Pripjatai ir ap 30 kilometriem un ja nonāk tik tālu, parasti ūdens paspēj beigties. Prātīgāk esot ņemt ūdens filtrus un ūdeni iegūt no upītēm un avotiem.

Tā kā idejiskie stalkeri, lielākoties, visi viens otru pazīst un ir labos draugos ar gidiem, kuri paši bieži vien nāk no stalkeru vidus, bieži vien gidiem lūdz ievest zonā un kaut kur atstāt dažādas nepieciešamas lietas, tai skaitā, arī ūdeni. Dažkārt, kad gidi brauc ar autobusiem, viņiem lūdz izvest stalkerus, jo pie izbraukšanas neviens autobusa pasažierus neskaita, tikai radiācijas kontrole ir obligāta. Ja ir ielīsts kaut kur radioaktīvos putekļos, arkas var neizlaist cauri, tad ir jāmazgā drēbes vai sliktākajā gadījumā – jāiet pašam dušā, kur sākumā ar aukstu ūdeni noskalo putekļus, tad karstais ūdens atver un iztīra poras un atkal aukstais ūdens aizver poras. Mašīnām tiek pārbaudīti tikai riteņi un mašīnas apakša. Problēmu gadījumā ‘netīrā vieta’ tiek nomazgāta ar ūdens strūklu zem augsta spiediena.

Esot izplatīta prakse, kad Stalkeri izstaigājuši zonu padodas apsardzei šādi ieekonomējot laiku un naudu. Tiek sastādīts protokols, samaksāta 400 grivnu soda nauda

Stalkeri, kad plāno atgriezties padodas policijai, samaksā 400 grivnu (~11-12€) sodu un viņus izved uz Kijevu.

Самосёлы

Daļēji legāli zonā atrodas tā saucamie самосёлы – cilvēki, kuri savulaik pret pašu gribu bija evakuēti no Zonas, taču vēlāk atgriezās. Legāla statusa šiem cilvēkiem, īsti nav un vairākkārt ir mēģināts tos atkārtoti izsūtīt no teritorijas, taču rezultātā varas iestādes samierinājās un sāka nodrošināt reizi mēnesī ārsta apskati, tiem piegādā pensiju, pārtikas produktus un pirmās nepieciešamības preces periodiski piegādā tā saucamā autolavka. Lielākoties šie cilvēki ir zemnieki, kuri ieradās zonā, apmetās pamestajās mājās un sāka saimniekot.

Problēma ar šiem cilvēkiem ir tāda, ka viņi pārsvarā pārtiek no pārtikas produktiem, kuri ir izaudzēti vai iegūti uz vietas un satur ārkārtīgi augstus radiācijas līmeņus. Radionuklīdu saturs pienā 2 – 3 reizes pārsniedz pieļaujamo līmeni, medus – 2,1, sēnes – no 10 līdz 5o zivis no 2,5 līdz 9, meža ogas – 100 reizes augstāku radiācijas līmeni par pieļaujamo. Vietējie iedzīvotāji un pat daudzi AES darbinieki (regulārajām radioaktīvā cēzija koncentrācijas organismā pārbaudēm) turpina lietot šos produktus uzturā. Šo cilvēku skaits ļoti strauji samazinās. 1987. gadā bija 1200 personas, 2007. gadā tikai 314, 2016. gadā esot bijuši 180 cilvēki, 2017. gadā – 135. Tendence ir skaidra. Vidējais iedzīvotāju vecums tuvojas 70 gadiem un ja kāds vēlas taisīt etnogrāfiju, ir ļoti jāpasteidzas..

Noziedznieki

Nopietna problēma, kā jau minēts, ir malu mednieki un arī marodieri, kuru, kā jau var paredzēt, šeit netrūkst – pārsvarā tiek izvests metāls un šīferis. Ir liecības arī ar personām, kas zonā nelegāli audzē narkotikas.

Ietekme uz dabu

Ūdeņi

Gruntsūdeņus avārija īpaši neietekmēja, jo radionuklīdi ar īsu pussabrukšanas periodu sabruka pirms sasniedza gruntsūdeņus, bet radionuklīdus ar ilgu pussabrukšanas laiku absorbēja augsne. Vienīgās gruntsūdeņu saindēšanas notika 30 kilometru zonā nekorektas radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanas dēļ.

Sliktāk bija ar upi. Černobiļas AES ir būvēta uz kanāla, kurš pienāk no Pripjatas upes, kura, savukārt, ietek Dņeprā, un Dņepra augstāk savā tecējumā apgādāja ar ūdeni Kijevu. Sākumā tā tika uztverta par nopietnu problēmu, taču drīz vien tika ziņots, ka radioaktīvās vielas nogrima upes dibenā un tuvāko 800 līdz 1000 gadu laikā ūdenī nekusīs un problēmas neradīs. Gadu pēc negadījuma tika ziņots, ka ūdens kvalitāte pat elektrostacijas dzesēšanas dīķī ir normas robežās. Neskatoties uz to Kijeva sāka ņemt ūdeni no Desnas upes.

Pripjatas upē tika uzbūvētas dūņu lamatas un 30 metrus dziļa zemūdens barjera, kas neļauj gruntsūdeņiem no reaktora nonākt upē.

Flora

Pēc avārijas četros kvadrātkilometros priežu meža koki kļuva brūngani sarkani un gāja bojā, kā rezultātā tika mežs tika nosaukts par Rudo mežu.

Pirms dažiem gadiem atklājās, ka pirms trīsdesmit gadiem avārijas un seku likvidēšanas laikā sagāztie koki nav satrunējuši un ir salīdzinoši labi saglabājušies. Tas varētu liecināt par to, ka radiācija ir nogalinājusi daudzas baktēriju un sēņu formas.

Ir liecības par to, ka divus gadus pēc avārijas visā Ukrainā un Baltkrievijā esot bijušas nenormāli lielas ražas un dārzeņi esot sasnieguši rekordizmērus. Objektīvu pierādījumu tam nav (vismaz man neizdevās neko objektīvu uzrakt), tāpēc grūti spriest – pat ja ražas patiešām bija neparasti augstas, tik pat labi tas var būt saistīts arī ar klimatiskajiem apstākļiem un dabiskajiem cikliem.

Nesen, kad reaktorā ielaida robotu, uz reaktora sienām tika atrasts melns pelējums ar augstu melanīna saturu.

Fauna

Daļa dzīvnieku visvairāk skartajos rajonos gāja bojā vai zaudēja reprodukcijas funkciju. Vairums mājdzīvnieku 30 kilometru zonā tika likvidēti, bet zirgi un nedaudz liellopu nogādāti Pripjatas upes salā 6 kilometrus no stacijas. Tie visi gāja bojā saņemot radiācijas devas no 150 – 200 Sv, zirgu vairogdziedzeri bija pilnībā iznīcināti. Daļa liellopu izdzīvoja, taču cieta no vairogdziedzera izraisītiem traucējumiem. Neskatoties uz to, nākamā paaudze bija normāla.

Par ko liecības neizdevās atrast internetos – eksperimentālās saimniecības, kas tika izveidotas drīz vien pēc avārijas. Pēc tam, kad tika likvidēti lopi stacijas tuvumā mežos netīšām atradās trīs noklīdušas govis. Sākumā tās taisījās likvidēt, kā visus pārējos lopus, taču zinātnieku zinātkāre bieži vien ņem virsroku pār instrukcijām (kas zin, varbūt tas arī kļuva par avārijas iemeslu?). Govis nosauca par Alfu, Betu un Gammu (jā, atskaitot zinātkāri, arī humora izjūta ir zinātniekiem raksturīga īpašība) un izveidoja eksperimentālo saimniecību. Tika atvests vaislas vērsis un govis apsēklotas. Izrādījās, ka augstu starojuma līmeni saņēmušās govis nedzemdē. Notika vai nu ārpusdzemdes grūtniecības, vai spontānie aborti.

Brīvā dabā netika konstatēta neviena mutācija, ja tās arī bija, dzimušie kroplie dzīvnieki ātri kļuva par barību plēsējiem. Pēc īsti nedokumentētām ziņām pēc katastrofas esot dzimuši bērni ar mikrocefālijām vai neattīstītām rokām vai kājām, esot dzimuši arī kucēni ar divām galvām, sivēni ar dažādām patoloģijām, kaut gan zinātnieki, kas ir pētījuši dokumentētās liecības (kuru esot samērā daudz), apgalvo, ka patoloģiju daudzums nepārsniedz normas robežas. Pēc pētnieku domām ja patiešām radiācijas iespaidā būtu radies tāds daudzums patoloģiju, brīvajā dabā noteikti būtu redzamas tā liecības, turklāt, neizbēgami būtu izveidojušās jaunas sugas. Tādas nav konstatētas un ja arī tiešām bija, dzīvnieki ar patoloģijām gāja bojā, bet veselie turpināja vairoties.

Konkrēti ir zināms par krāsas izmaiņām rūsganajām mežstrupastēm (Myodes glareolus), taču tas drīzāk ir pielāgošanās mehānisms paaugstinātajam radiācijas fonam, nevis radiācijas izraisītas ģenētiskas mutācijas. Šobrīd turpinās eksperimenti ar strupastēm laboratorijas apstākļos. Saņemot augstas radiācijas devas, līdzīgi, kā tas bija ar Alfu, Betu un Gammu pirms trīsdesmit gadiem, strupastēm bija spontānie aborti un ārpusdzemdes grūtniecības, kā rezultātā pēcnācēji pasaulē nenāk. Tāpēc leģendas par plikajām vārnām un ežiem ir tikai leģendas.

No 1998. līdz 1999. gadam tika ievesti 31 Prževaļska zirgs – 13 kumeļi un 18 ķēves. 2007. gada aprīlī zonā bija no 30 līdz 40 zirgiem. 70% zirgu bojāejas iemesls bija malumedniecība, kas vispār esot diezgan nopietna problēma. Šobrīd esot ap 100 zirgiem, kas sadalījušies trīs grupās.

Uz 2000. gadu zonā esot bijuši aptuveni 300 vilki, 18 lūši, 3 – 4 tūkstoši mežacūku, 2 – 3 tūkstoši stirnu, pusotrs tūkstotis alņu, 200-300 Eiropas briežu, 1-1,5 tūkstoši upes bebru, 300 āpšu. Šobrīd cipari esot auguši.

Uz Černobiļas AES Zonas bāzes no 2016. gada 26. aprīļa tiek veidots Černobiļas radioaktīvi ekoloģiskās biosfēras rezervāts.

Ietekme uz masām

Kā jau varēja saprast no augstāk izklāstītā, ciparu atšķirības, kad runa ir par avārijas upuriem ir milzīgas un varētu domāt, ka tas ir tā dēļ, ka Padomju Savienība centās slēpt avārijas patiesās sekas. Realitātē ir otrādi – lielie skaitļi, lielākoties, nāk no Padomju Savienības, bet krietni mazākie ir starptautisko ekspertu komisiju aprēķini. Jūtams interesants lobijs PSRS pusē. Trakākais, ko esmu redzējis – līdz 2004. gadam 985 tūkstoši (gandrīz miljons, ja tā ir taisnība, tad Ukrainas demogrāfiskajā ainā mēs redzētu pamatīgu grāvi) bērnu nāves gadījumi Černobiļas atomkatastrofas rezultātā.

Pēc atsevišķu zinātnieku domām bailes no saindēšanās ar radiāciju rezultātā izraisīja daudz nopietnākas problēmas par reālo saindēšanos. Pēc avārijas daudzi ginekologi gan Padomju Savienībā, gan citās Austrumeiropas valstīs sievietēm stāvoklī pārtraukt grūtniecību, lai izvairītos no dažādiem defektiem un patoloģijām, kaut gan bija ārkārtīgi maz tādu sieviešu, kuras patiešām bija saņēmušas pietiekoši lielu radiācijas devu, lai tā varētu novest pie traucējumiem. Masveidā abortus veica Dānijā, Grieķijā un Itālijā. Kopējais citādi normālo grūtniecību pārtraukšanu skaits, kuri izdarīti Černobiļas histērijas rezulātā (atskaitot Padomju Savienību), tiek lēsts ap 150 tūkstošiem.

Uz doto brīdi nav atrasti nekādi pierādījumi par to, ka Ukrainā un Baltkrievijā pēc avārijas ar patoloģijām būtu dzimuši vairāk bērni, kā parasti. Tika atsevišķi pētīti arī Kijevas rajona dzemdību nami, arī tur patoloģiski gadījumi pēc avārijas netika konstatēti. Tas tiek skaidrots ar to, ka sievietes nepiedalījās avārijas seku likvidēšanā, tāpēc nesaņēma pietiekoši lielas starojuma devas, lai auglis attīstītos ar traucējumiem.

Kopumā, vairums no pieciem miljoniem iedzīvotāju, kuri dzīvo radiācijas piesārņojuma skartajās zonās esot saņēmuši ļoti mazas radiācijas devas. Joprojām nav saņemti pārliecinoši pierādījumi, kas saistītu avārijas izraisīto radiācijas noplūdi ar leikēmijas un citu vēža formu skaita palielināšanos. Drošus secinājumus var izdarīt tikai par jau minētajiem vairogdziedzera audzējiem.

Tiktāl par Zonu, bet tagad pievērsīsimies apmeklētajām vietām.

4. zona

Славутич

Vēl pirms diviem mēnešiem es necerēju (nezināju, vai ir iespējams) tikt Pripjatā, taču biju diezgan drošs, ka varu tikt Slavutičā.

Par to gan es uz brīdi sāku šaubīties, kad jau devāmies turp un ieraudzīju, kā pilsēta izskatās kartē. Uz brīdi nospriedu, ka tā tomēr ir slēgtā zona.

Manā pieredzē šāds ceļš parasti liecina par tuvošanos stratēģiskam objektam. Turklāt, manā telefonā pilsēta arī pati bija nez kāpēc ierāmēta pa perimetru. Vēlāk gan es uzzināju, ka perimetrs, kas bija atzīmēts kartēs, bija rajonu robežas. Slavutiča ir Černobiļas atomelektrostacijas un Kijevas rajona anklāvs Černihovas rajonā. Bet interesanti ir tas, ka ne visa. Piemēram, tirgus, atrodas Černihovas rajonā, kas nozīmē, ka nodokļi no ienākumiem dodas uz ciemu Ripki, kuram administratīvi pieder šī pilsētas daļa, un, ja nu kaut kas notiek, policijai ir jābrauc 90 kilometrus līdz notikuma vietai. Par laimi Slavutičā ir ļoti zems noziedzības līmenis. Bet nu, es pasteidzos izklāstam pa priekšu – tātad, pēc kārtas.

Par Slavutičas eksistenci es uzzināju apmēram pirms tiem pat diviem mēnešiem, kad Regita man pārsūtīja Rasa‘s Baločkaitė‘s referātu Post-Soviet Transitions of the Planned Socialist Towns: Visaginas, Lithuania, kur cita starpā tika runāts arī par citām Savienības ‘ātompilsētām’. Toreiz sakautrējos, ka nekad neko neesmu dzirdējis par šo vietu un nolēmu, ka pie pirmās izdevības to ir jāapmeklē. Redz, izdevība radās visai drīz.

Kad 1986. gada 28. aprīlī – divas dienas pēc katastrofas, tika evakuēta Pripjata, radās jautājums par to, kur izmitināt staciju apkalpojošo personālu. Bija domāts, ka turpinās darboties pirmie trīs reaktori un drīz vien ekspluatācijā tiks nodoti arī piektais un sestais.

Oktobrī tika pieņemts lēmums par jaunas pilsētas celtniecību un tika meklēta radiācijas neskarta vieta piecdesmit kilometru rādiusā. Tika izskatīti vairāki varianti, tai skaitā arī trīs potenciālās vietas Baltkrievijas teritorijā, taču par izšķirošo faktoru kļuva dzelzceļš.

Tika izvēlēta vieta dzelzceļa tuvumā mežā pusceļā starp Pripjatu un Černihovu. Drīz vien bija apstiprināts pilsētas ģenerālplāns un sākās celtniecība.

No trim variantiem (pārējie divi bija Solncegrada un Solnečnij) 1987. gada februārī izvēlējās Slavutič – tā senslāvu valodā sauca Dņepru.

Jau 1988. gada martā sāka izsniegt orderus uz dzīvokļiem, kaut gan pēc neoficiāliem datiem pirmie iedzīvotāji šeit apmetās jau 1987. gadā.

Pēc gada – 1989. gadā šeit jau dzīvoja pāri 11 tūkstošiem iedzīvotāju un kopš 2001. gada, neskatoties uz periodisku masveida aizceļošanu, iedzīvotāju skaits stabili svārstās ap 25 tūkstošiem.

Tā kā izvēlētā celtniecības vieta bija mežs, pacēlās jautājums par meža līšanu.

Tika pieņemts lēmums, kurš lielā mērā sarežģīja celtniecības darbus, taču rezultātā pilnībā atsvēra pūles – tika nolemts maksimāli saglabāt kokus, izcērtot tikai vietās, kur tika celtas ēkas, izbūvētas komunikācijsa un infrastruktūras objekti un laukumi, kuru Slavutičā ir gana daudz.

Tagad katra kvartāla centrā ir pa nelielam mežam. Mežs ir visapkārt pilsētai pasargā to no vējiem, no potenciālās radiācijas draudiem un rada sajūtu, ka esi nokļuvis citā pasaulē, kas lielā mērā tā patiešām arī ir.

Pilsētas celtniecības procesu dara īpašu vairākas lietas. Pirmkārt, tā tika uzcelta rekordātrā laikā, plānoto divu gadu vietā tā tika pabeigta piecpadsmit mēnešu laikā – neraksturīga situācija Padomju Savienībai. Otrkārt, celšanā piedalījās astoņas Padomju republikas – Latvija, Lietuva, Igaunija, Ukraina, Krievija, Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna (starp citu, pēdējās divas tobrīd atradās praktiski kara stāvoklī, rajoni atrodas blakus viens otram, var tikai minēt, kāda atmosfēra valdīja celtniecības laukumā).

Pilsētas celtniecība notika ‘sausā likuma’ laikā, kad Padomju Savienībā aktīvi tika apkarots alkoholisms. Pilsētas izpildkomitejā tika nodibināta komisija “Par skaidru dzīvesveidu”, kas realizēja aģitācijas un profilaktisko darbu starp celtniekiem un pilsētas iedzīvotājiem.

Tika praktizētas kāzas un svētki bez alkohola.

Slavutičas teritorijā alkohols nebija nopērkams, bet apkārtējos ciemos alkohols bija nopērkams tikai ar taloniem. Uz ceļiem, kas veda uz Slavutiču dažkārt bija milicijas patruļas, kuras pēc nostāstiem varēja atpazīt pēc apkārt izkaisītajiem stikliem, atrodot alkoholiskos dzērienus milicija sastādīja aktu un konfiscēja vedamo, bet nereti lika šoferim miliča klātbūtnē pudeles sasist.

Kopā celtniecībā bija nodarbināti 9 tūkstoši celtnieku. Katra kvartāla celtniecībā strādāja celtnieki, inženieri, meistari, arhitekti, uzraugi no atbilstošajām valstīm un būvēja atbilstoši nacionālajām tradīcijām un uz to brīdi valstī raksturīgajiem tipveida projektiem un no saviem materiāliem (skatoties uz Rīgas rajonu nespēju izmest no galvas domu, ka celtniecībā ir izmantoti Rēzekens silikātķieģeļu rūpnīcas ķieģeļi… silikātķieģeļi man nepatīk gandrīz tik pat ļoti, kā Latgales keramika).

Katrs kvartāls sastāvēja no daudzdzīvokļu 5 līdz 9 stāvu māju apbūves (aptuveni 80% no dzīvojamā fonda), privātmāju sektora – šeit arī vairāk izpaudās nacionālās īpatnības, un infrastruktūras ēkām – katrā kvartālā bija skolas, bērnudārzi, sporta zāles, veikali un citas sabiedriskās celtnes. Privātmājās tika izmitinātas pa vienai – divām ģimenēm (ja māja bija uz diviem galiem), prioritāte uz privātmājas ordera saņemšanu bija daudzbērnu ģimenēm, bet gan jau arī administrācija netika apdalīta. Mēs zinām, ka Pripjatā bija arī divstāvīgi dzīvokļi, tātad gan jau vadība arī šeit bija nedaudz vairāk vienlīdzīga, kā pārējie iedzīvotāji.

Pilsētā trīs galvenās ielas – Černobiļas varoņu, Tautu draudzības un Dņepras varoņu – iet perpendikulāri dzelzceļam. Dzelzceļa stacija ir viens no pilsētas nozīmīgākajiem punktiem, no šejienes iet vilcieni uz Černobiļas AES. Galvenais laukums atrodas pilsētas ģeometriskajā centrā. Kopā pilsēta sastāv no 13 kvartāliem – Baku, Belgorodas, Viļņas, Dobriņinas, Erevānas, Kijevas, Ļeņingradas, Maskavas, Rīgas, Tallinas, Tbilisi, Černihovas un Pečoru, katrs ar savu īpatnēju kolorītu. Katrs no trīspadsmit rajoniem ir sadalīts 2 daļās – daudzstāvu apbūves un privātmāju apbūves, kā arī katrā no tiem  ietilpst veikals un bērnudārzs.

Māju numerācija pilsētā nav pēc ielām, bet gan pēc kvartāliem. Pēc vietējo iedzīvotāju domām visskaistākie ir Baltijas kvartāli, mums vairāk patika Kaukāza un mūsu viedoklis ir objektīvs.

Muzeja gide minēja, ka kad sākās jukas Padomju savienībā un viss sāka brukt, celtnieki sāka masveidā aizbraukt un pamest nepabeigtas celtnes, latvieši esot palikuši pēdējie un Rīgas rajonu pabeiguši līdz galam.

Radiācijas piesārņojums pilsētā īsti nekad nav bijis. Esot divas vietas ar paaugstinātu radiācijas fonu, taču kopumā radiācijas līmenis ir stabils. Pilsētā ir uzstādīti divi informācijas paneļi, kur ir nolasams radiācijas līmenis. Kad mēs bijām tur, rādīja 12 mikrorentgenus stundā, salīdzinājumam – radiācijas līmenis Rēzeknē šodien ir 6,7 mikrorentgeni Liepājā – 10 mikrorentgeni.

Līdz 2015. gadam Slavutiča atradās tā saucamajā ceturtajā zonā (1. zona – Černobiļas atomelektrostacija, 2. zona – 10 kilometru zona apkārt stacijai, 3. zona – 30 kilometru zona apkārt stacijai, pirmās trīs zonas ir norobežotas no apkārtējās pasaules un pieejamas tikai ar speciālām caurlaidēm, smalkāk par to stāstīšu vēlāk), kas paredzēja pastiprinātu radiācijas kontroli.

Atceļot pastiprināto radiācijas kontroli nedaudz uzlabojās psiholoģiskais fons pilsētā, taču pilsēta zaudēja papildus ienākumus.

Līdz stacijas slēgšanai 2000. gada nogalē tajā strādāja deviņi tūkstoši pilsētas iedzīvotāju, t.i., gandrīz puse pieaugušo pilsētas iedzīvotāju. Šobrīd stacijā pie tās slēgšanas strādā divi ar pusi tūkstoši iedzīvotāju un katru gadu šis cipars samazinās vidēji par 400 cilvēkiem. Gandrīz septiņi ar pusi tūkstoši no pilsētas iedzīvotājiem ir cietušie katastrofā, trīs tūkstoši piedalījušies avārijas seku likvidēšanā.

Slavutiča, kura kļuva par jauniešu pilsētas – Pripjatas mantinieci, ir ļoti jauna pilsēta. Tā ne tikai ir jaunākā pilsēta Padomju Savienībā, tā ir vienīgā pilsēta Ukrainā, kur dzimstības rādītāji pārsniedz miršanas rādītājus. Iedzīvotāju vidējais vecums ir 32 līdz 35 gadi, kaut gan ar katru gadu tas palielinās.

Trešā daļa no pilsētas iedzīvotājiem vēl nav sasnieguši pilngadību. Bērniem pilsētā ir radīta plaša infrastruktūra – četras skolas, liceja, seši bērnudārzi, Bērnu aizsardzības centrs, Bērnu radošuma nams, sporta laukumi un pulciņi, baseins, bibliotēka un pat jahtklubs (līdz Dņeprai padsmit kilometri). Pilsētā tiek realizēta UNICEF programma “Slavutiča – bērniem labvēlīga teritorija”.

Jauniešiem Slavutičā ir garlaicīgāk, jo kultūras iestāžu daudzums ir visai ierobežots. Pilsētā ir Jauniešu centrs, interneta kafejnīca, dažreiz notiek koncerti vai tiek demonstrētas filmas, taču pārsvarā izklaidēties jaunieši brauc uz Černihovu. 2000. gadā Slavutičā atvērās Kijevas politehniskās universitātes filiāle.

Ar ekonomiku viss sarežģītāk. Līdz 2001. gadam 85%-90% no pilsētas budžeta nāca no atomelektrostacijas. Pēc stacijas slēgšanas par galveno budžeta ieņēmumu avotu kļuva iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas sastāda aptuveni 30% no pilsētas budžeta.

Pēc eletrostacijas slēgšanas cenšoties glābt pilsētu no bankrota šeit tika nodibināta speciālā ekonomiskā zona, taču neskatoties uz milzīgo vietējo uzņēmumu ekspozīciju Slavutičas pilsētas muzejā, tā bija zināma izgāšanās – kodolfiziķi nevēlējās vērt vaļā biznesus.

No pilsētas aizbrauca ap sešiem tūkstošiem iedzīvotāju. Nozīmīgākais uzņēmums ir Nacionālās atomelekotroģenerējošās kompānijas “Energoatoms” dibinātais “Atomremontserviss”.

“Atomremontservisā strādā ap 850 cilvēkiem, kuri izpilda dažāda veida remontdarbus un kalibrēšanas atomelektrostacijās. Un, neskatoties uz visu pilsētas histēriju par aizverošos elektrostaciju, pilsētas iedzīvotāju skaits pēdējo 17 gadu laikā praktiski nemainīgi saglabājas 25 tūkstoši un bezdarba līmenis, kuru Latvijā ir grūti iztēloties – 1,8%.

Runājot par pilsētas ekonomiku, vēl viens interesants parks. Tie no mums, kas ir piedzīvojuši deviņdesmitos gadus (es esmu, bet ļoti maz ko atceros), atceras talonu sistēmu un problēmas ar algām, sevišķi rūpniecībā strādājošajiem.

Tas pats bija arī Ukrainā, iespējams, ka pat smagāk, kā pie mums (mēs taču bijā Прибалтика, pie mums viss vienmēr bija labāk un pat zāle, runā, bija zaļāka, kā tepat kaimiņos – Baltkrievijā).

Deficīta preces tika pirktas ar taloniem, bet tā kā atompilsētās vienmēr viss bija nedaudz labāk, kā pārējās vietās, vairākās Ukrainas atomeletrostacijās tika ’emitēta’ sava valūta – čeki, kuri bija nevis uz konkrētu preci, bet gan ar nominālu materiālu vērtību. Tos varēja atprečot speciālos veikalos.

Šāda valūta bija Hmeļnickas un Rivnas atomelektrostacijās, bija arī Černobiļas atomelektrostacijā. Slavutičā šie čeki – nauda bija visai izplatīts maksāšanas līdzeklis. Par tiem tika pirkta pārtika, saimniecības preces, apmaksāti komunālie pakalpojumi, tikai pasta un transporta izdevumiem bija nepieciešama īstā valūta. Veikalos kasieri saņēma čekus un atlikumu arī izdeva čekos.

Tika fiksēti daži viltošanas gadījumi, tad esošos čekus izņēma no apgrozības un pārdrukāja pievienojot papildus aizsardzību no viltošanas. Šie čeki bija aptuveni divas līdz trīs reizes lētāki par legālo valūtu. Slavutičā čekus tautā sauca par ‘paraškām’ par godu Černobiļas AES direktoram Parašinam.

Vēl daži faki – Slavutičā nav dzīvokļu apsaimniekošanas kooperatīvu.

Katra māja rīko konkursu par mājas apsaimniekošanu, kuros piedalās privātās kompānijas, rezultātā pilsētā valda teju ideāla tīrība.

Kaut gan to nosaka ne tikai šis apstāklis, bet arī tas, ka Slavutiča, tomēr, ir inteliģences pilsēta, cilvēku vidējais kultūras līmenis šeit ir krietni augstāks, kā citās ne tikai Ukrainas, bet, manuprāt arī visas bijušās Padomju Savienības pilsētās. Vietējie apgalvo, ka varot nekļūdīgi pamanīt, kad atbrauc cilvēki no laukiem vai citām pilsētām tirgot vai iepirkties.

Slavutičā ir viesnīca, taču tā pastāvīgi ir aizņemta un rezervēt numuriņu parasti nav iespējams, tajā dzīvo ārzemnieki, kuri strādā Zonā. Ārzemnieku šeit ir samērā daudz un vietējie ķiķina tas, laikam, arī nosaka demogrāfisko sprādzienu pilsētā.

Ārzemnieki pārsvarā strādā Zonā pētniecībā – ekologi, biologi, fiziķi; dažādu infrastruktūras objektu celtniecībā – inženieri, celtnieki; daudz ir sarkofāga celtniecībā nodarbināto ārzemnieku, īpaši daudz esot amerikāņu un francūžu, bet kopā pastāvīgi Slavutičā dzīvojot ap 50 tautību pārstāvji. Nu, un kā jau minēju, vietējās meitenes izmanto situāciju.

Mēs netikām restorānā Tallina, kurš esot labākais restorāns Slavutičā, jo tur notika kāzas. Pēc divām dienām mums stāstīja par demogrāfisko situāciju Slavutičā, ko gan mēs jau paši bijām novērojuši un kad pajautāja, vai bijām “Tallinā”, atbildējām, ka tur notika kāzas. Atbilde bija “nu, tieši par to es arī runāju”.

Mūsu muzeja gide bija pavisam jauna meitene un viņas vīrs strādājot AES.

Un bērni ir itvisur. Izejot uz ielas pārsvarā dzird bērnu smieklus un kliedzienus un daudz daudz jauno māmiņu ar ratiņiem. Atvainojos par netaktisko salīdzinājumu, bet kad Černobiļā redzēju suņu barus, tas man atgādināja jauno māmiņu barus Slavutičā. Kā jau minēju augstāk – trešā daļa iedīvotāju ir jaunāki par astoņpadsmit gadiem.

Pilsētas valoda ir krievu un ukraiņu valodu dzirdējām tikai reizi vai divas. Angļu valodu var dzirdēt biežāk, kā ukraiņu.

Bet tas jau normāli, arī Lietuvā, kur ir ļoti nenozīmīga krievu minoritāte Visagina ir pilnībā krieviska pilsēta. Pirmkārt – daudzi speciālisti brauca no Krievijas, bet vispār jau brauca no visas Savienības un krievu valoda bija starptautiskā.

Nu, kaut kā tā, ļoti daudz faktu un maz personīgo pārdomu, bet tas tāpēc, ka faktos, būtībā slēpjas tas, ko es jutu par šo pilsētu. Ja kāds no man līdzīgi domājošajiem brauktu uz Ukrainu un varētu apmeklēt tikai vienu pilsētu, es bez ilgas domāšanas ieteiktu tieši Slavutiču.

Tā neraksturo Ukrainu, bet ļoti labi raksturo veselu laikmetu mūsu kopīgajā pagātnē. Un kur gan vēl var stundas laikā izstaigāt astoņas Padomju republiku pilsētas?

Jā, šajā faktu lērumā pavisam aizmirsu vienu faktu, par kuru drausmīgi sajūsmināti stāsta visi Slavutičas iedzīvotāji – Slavutičā deviņedsmitajos gados esot uzstājusies Patrīcija Kāsa. Un visi kā viens ir pārliecināti, ka viņai nebija ne mazākās nojausmas, kurp viņa dodas. Lūk tā. Dodamies tālāk.

3. zona (Trīsdesmit kilometru zona)

Trīsdesmit kilometru zona ir agrākais administratīvais nosaukums, kurš šobrīd vairāk oficiāli netiek lietots. Gan ukraiņu, gan krievu, gan angļu valodās ir visai daudz apzīmējumu un vairums no tiem skan nedaudz baisi un mistiski: Зона відчуження Чорнобильської АЕС, Зона отчуждения Чернобыльской АЭС, Chernobyl Exclusion Zone, Чернобыльская зона, Зона отчуждения, Чорнобильська зона, Зона, Zone of Alienation, 30 kilometre Zone, Zone. Mēs to draudzīgi saukcam vienkārši par Zonu, vai svinīgākos brīžos un tad, kad tā ir jānodala no 10 kilometru zonas, saucam par 30 kilometru zonu.

Stāstot par apmeklētajām vietām mēs neiesim hronoloģiskā secībā, bet gan sadalīsim pa zonām. Hronoloģiski mēs vispirms apmeklējām Slavutiču, aiznākamajā dienā – Zonu. Zonas apmeklējums aizsākās ar kontroles puntku Ditjatkos, tālāk devāmies uz Černobiļu pa ceļam randomā izvēloties apskatei ciemu, mums tas bija Zalesje (satelīta kartēs izskatās pēc standarta meža), atbraucām uz Černobiļu, apskatījām apskatāmo, mūsu gide aiznesa kārtot papīrus aizliedzot mums atstāt mašīnu (zonā bez gida formāli nedrīkst spert ne soli). No Černobiļas devāmies uz pašu AES, pa ceļam apstājoties vienā no galvenajiem tūristu punktiem ciemā Kopači. Tad sekoja stacija, no Stacijas aizbraucām uz Pripjatu. Izbraukājuši un izložņājuši to devāmies uz slepeno objektu Černobiļa 2, no turienes uz Černobiļu vakariņās un uz mājām. Nu, mūsu gadījumā – uz Kijevu, izčekojāmies no dzīvokļa un devāmies tālāk uz Lutsku. Kopumā – standarta tūristu programma. Nākamajā reizē viss būs citādāk, bet neesot tur, nevar zināt, kas ir tas, kas interesē, šajā reizē interesanti bija absolūti viss.

Дитятки

Vairums Zonas apmeklētāju ierodas šeit tieši caur šo kontrolcaurlaides punktu. Deviņos, kad punktu atver, te ir ļaudīgi. Visi cenšas ierasties zonā no paša rīta, jo punkts darbojas tikai līdz pieciem vakarā un ja tu, cilvēks, esi samaksājis no 100€ līdz 300€ par vienas dienas ekskursiju, gan jau nebrauksi pēcpusdienā. Būtībā, deviņos no rīta šeit var satikt teju visus, kas šodien kopā ar Tevi būs starp tūristiem būs Zonā.

Pārbaudošie dokumentus policisti šeit ir tikai divi, tāpēc ātri neiet. Gidi zaudē interesi par saviem ‘vedamajiem‘ un čalo savā starpā – daļa no viņiem brīvajā laikā stalko pa Zonu, visi pieder Černobiliešu klubiņam, kurā vācas gidi, stalkeri un vienkārši Zonas fani. Izrādās, ka mūsu gide sarunā ar atbraukušā autobusa gidu un policistiem, ka mēs esot daļa no autobusa ekskursijas. Līdz ar to – mums nav jāgaida rindā un mūsu dokumentus nokārto ātrāk.

To, ka mūsu gide melo caurlaides punktos pamanām vēl pāris reizes. Bet viss lieliski darbojas un mēs visur tiekam iekšā. Gide ir malacis un viens no erudītākajiem cilvēkiem, ko šogad ir nācies satikt, brīvi runā gan par savu tēmu, ieskaitot fiziskos un ķīmiskos procesus, bioloģiju, reliģiju, sociālos procesus, gan arī par citām tēmām, piemēram, ļoti labi zina Ukrainas vēsturi. Kritiski izturas pret nacionālismu, kaut gan to var saprast, viņa ir Ukrainas krieviete jau n-tajā paaudzē. Bet kā izrādās – krievus nemaz nelinčo.

Parakstām garu-garus noteikumus, bet pa ceļam uz Zonu gide uzdod man jautājumu

• es dzirdēju, ka jums mani ieteica… persona, kas mani ieteica, kaut ko minēja par to, ka mēs darījām kaut ko, ko darīt nedrīkst?

• jā, minēja gan…

• jūs esat ok par to, ka mēs arī darīsim kaut ko, ko nedrīkst?

• jā, protams…

• lieliski, jūs man patīkat!

Laukā nedrīkst ēst, dzert un smēķēt, jo uz rokām nonākušie radioaktīvie putekļi nav nekas traks, tos var nomazgāt, taču ja tie nonāk barības vadā, ir skumjāk. Tāpat nedrīkst iet iekšā nevienā ēkā. Šo noteikumu mēs nolemjam neievērot “kad neviens neredz”. Nu, vispār jau “kad neviens neredz, principā noteikumus var neievērot, viņi ir uzrakstīti 1986. gadā”.

Viss parakstīts, dokumentu kalni pārbaudīti (iebraucot obligāti jābūt līdzi pasei, caurlaidei, apdrošināšanai un gidam, kurš pavada) – mums dokumentus sagatavoja gide, mēs, atskaitot pašu pases, neko pat rokās neesam turējuši, bet gide gan katrreiz staigā ar papīru čupiņu, kuru pabāž zem deguna te vienam, te citam. Černobiļā mums jāiebrauc speciālā mājā, kur aiz aizvērtām durvīm ar mūsu dokumentiem (atskaitot pases, kuras pārbauda tikai pirmajā caurlaidē) notiek kaut kas mistisks un mums nezināms.

Vispār jau Ditjatki ir ciems tepat blakus ar kādiem 500 iedzīvotājiem, bet pie tiem mūs nelaiž. Tas ir tuvākais neevakuētais ciems un runā, ka apbūves platību cenas šeit šobrīd maksā astronomiskas summas. Ekoloģija un cilvēka 30 gadus neskartās zemes uzrunā turīgos Kijevas iedzīvotājus.

Piebraucam pie šlagbauma, mums pārbauda pases. Atskan kliedziens un rokas mājiens “Вась, поднимай!” un mēs ķiķinādami iebraucam Zonā, baisas leģendas par kuru uz mūsu mazās planētas nav dzirdējuši tikai dziļāko džungļu iedzīvotāji.

Залісся

Zeļesje atrodas Černobiļas piepilsētā un burtiski pārsimtmetrus aiz tās sākas pati Černobiļas pilsēta.

No šejienes līdz AES ir 15 kilometri.

Ciems līdz avārijai ļoti strauji attīstījās.

Spriežot pēc visa, šeit dzīvoja lielākoties AES darbinieki.

Un dzīvoja samērā labi.

Nekad iepriekš es nebiju redzējis pamestas lauku mājas ar trīs – trīsarpus metrus augstiem griestiem.

Centrālo apkuri, ūdensvadu, vannu… turklāt nolīmētu ar tapetēm.

Katrai mājai klāt bija malkas šķūnis un klētiņa labībai, daudziem ir garāžas.

Praktiski katrā saimniecībā tika turēti lopi – cūkas, govis.

Mājas atradās ļoti tuvu viena otrai un dažreiz ir grūti saprast, kur beidzas vienas saimniecības teritorija un sākas otras. Žogi – retums.

Ļoti jauki izskatās koka verandiņas vai priekšnami.

Nonākot iekšā, saproti, kas esi iekļuvis laika mašīnā.

Dzīve ir apstājusies 1986. gada aprīlī.

Un pēdējais jaunais gads, ko šeit sagaidīja bija 1986.

Valērijai šobrīd varētu būt ap 35.

Kalanhoja ir nokaltusi jau laiciņu atpakaļ.

Krāsnij sācis nobirt apmetums.

Stalkeri un tūristi ir salikuši kompozīcijas fotgrāfijām.

Bet nu atgriežamies pie mašīnas un dodamies uz Černobiļu. Priekš tam tikai jāizspraucas caur aizaugušajiem pagalmiem.

Un, te pārsteidz kaut kas, ko negaidītu ieraudzīt šo visādi citādi ļoti mūsdienīgi iekārtoto māju pagalmos.

Un saprotu, ka nevienā mājā, bet izstaigājām mēs pietiekoši, es nemanīju sanitāro mezglu. Vai arī vienkārši nepievērsu uzmanību. Hm.

Чорнобиль 

Visi zina Černobiļas vārdu, bet maz, kurš zina, kas tad īsti ir Černobiļa. Pārsvarā ar šo vārdu saista atomelektrostaciju, lai gan tā, līdzīgi, kā citās vietās Padomju Savienībā, bija nosaukta tuvumā esošā lielākā apdzīvotā punkta vārdā, kas nemaz neparedz, ka pati stacija atrodas tieši šeit. Līdz AES no Černobiļas ir 12km. Černobiļa ir ļoti sena apdzīvota vieta, viena no senākajām Ukrainā, minēta rakstītajos avotos saistībā ar 1193. gadu.

Parasti pilsētas nosaukums tiek traktēts saistībā ar vībotnes vārdu, taču ir arī cita versija. Lieta tāda, ka apkārtnē ir vairākas pilsētas, ar Černo- saknē. Viens no traktējumiem ir tāds, ka šī tradicionāli bija robeža starp baltkrievu un ukraiņu apdzīvotajām zemēm. Šīs divas tautas atšķīrās ne tikai pēc valodas un tradīcijām (baltkrievi bija tuvāki baltiem), bet arī pēc izskata – baltkrievi biežāk bija gaišākas ādaskrāsas ar blondiem mati, bet ukraiņi bija tumsnējāki ar tumšiem matiem. No tā arī 12. gadsimtā varēja būt radušies šo vietu nosaukumi.

Černobiļā 1898. gadā 70% no iedzīvotājiem bija ebreji un pilsētā ir samērā daudz saglabājies no gadsimtu mijas ebreju apbūves. Ebrejiem gāja smagi pirmās revolūcijas laikā un pēc 1920. gada ebreju kopiena vairāk neatjaunojās.

Padomju gadi ienesa savas korekcijas, septiņdesmitajos gados blakus sāka celt pirmo atomelektrostaciju Ukrainas teritorijā un tā kā līdz ar stacijas parādīšanos teritorija ieguva stratēģisku nozīmi, bet kur ievedas militāristi, pēc tam viņus dabūt laukā grūtāk par kodēm, 1985. gadā tepat netālu sāka celt trešo Padomju Savienībā aizhorizonta radiolokācijas staciju, kuru mēs apmeklēsim vakarā. 1986. gadā pilsētā dzīve apstājās. Visi 14 tūkstoši iedzīvotāju tika evakuēti, atgriezās neliela daļiņa kļūstot par samoseliem. Černobiļa 2007. gadā iekļuva pasaules piesārņotāko pilsētu sarakstā (un vēl vairāk sagribējās aizbraukt uz Noriļsku).

Kas ar Černobiļu ir šodien? Būtībā, tā ir kļuvusi par tādu kā pus-spoku pilsētu. Vairums ēku pilsētā ir pamestas un tajās dzīvot ir aizliegts. Dzīvot ir atļauts tikai kopmītnēs un viesnīcā, kur dzīvo daļa AES strādājošo viesstrādnieku, administrācijas locekļi, apsardzes darbinieki, u.c. Kopā pusotrs tūkstotis cilvēku. Viesnīcā periodiski paliek tūristi, kuri ir ieradušies Zonā uz vairākām dienām.

Nonākt šeit strādāt esot visai sarežģīti, jo valdot, kā izteicās mūsu gide клановая экономика, viņas tante ar onkuli strādāja zonā un viņu uzaicināja. Kādu laiku nostrādājusi (un arī dzīvoja Černobiļā) aizgāja, neskatoties uz ļoti smuko ciparu, ko šeit maksāja, bet pēc kāda laika tika uzaicināta kļūt par gidi. Gidu darba devējs ir Zonas administrācija un visas tūrisma firmas viņus algo, kā neatkarīgos gidus. Gidus no malas neviens zonā nelaistu. Nu lūk, un praktiski visi, kas šeit strādā, strādā jau vairākās paaudzēs un nonākt strādāt Zonā, kur alga ir krietni virs vidējā līmeņa valstī, varot tikai caur pazīšanos un gul pareiza biezuma aploksni pareizajā kabatā īstajā laikā.

Vairums no samoseliem arī dzīvo Černobiļā. Tā ir vieglāk. Šeit ir vairāki veikali un bāri, ir baznīca, pasts. Kas attiecas uz zinātniekiem, kuri šeit dzīvo īslaicīgi jau daudzus gadus un zina, kā strādā administrācija, kurš par ko atbild un cik kuram jāieliek aploksnītē, atrod sev labāk saglabājušās mājas, atremontē un dzīvo visai labās privātmājās, kur periodiski nebāžas ar dozimetriem pārbaudītāji.

Neskatoties uz stingro aizliegumu makšķerēt, vairums ne tikai samoselu, bet arī daudzi fiziķi, kuri nēsā līdzi dozimetru un katru mēnesi iziet pārbaudes uz cēzija daudzumu organismā, mierīgi makšķerē Pripjatas upē ar grandiozo skatu uz nogrimušajām baržām.

Pilsētā ir Černobiļas atomkatastrofai veltīts muzejs, kurā laižot tikai mega svarīgus viesus un n-tie pieminekļi veltīti šim notikumam. Viens no galvenajiem ir 3. eņģelis, kurš taurē un trešā daļa pasaules ūdeņu top vērmele.

Ir izveidota aleja ar evakuēto apdzīvoto vietu nosaukumiem.

Un otrā pusē ir beigas, iznīcība, nāve.

Piemineklis ugunsdzēsējiem, kuri 26. aprīļa naktī devās dzēst ugunsgrēku un tas kļuva par viņu pēdējo ugunsgrēku. Visi tuvāko mēnešu laikā mira no staru slimības.

Černobiļā mēs atgriezāmies vakarā, lai pavakariņotu vienā no Zeļonij mis atvestajām somu mājiņām. Naudu viņi nežēlo un kar eglītē.

Dzimetenes baltie bērzi un eiroremonts (tā taču joprojām ir Ukraina, te viss ir eiro) atgādina par sevi vestibilā.

Un vispār ļoti mīlīgs viss šis provinciālisms.

Starp citu, viena interesanta lieta. Izrādījās, ka vietējiem darbiniekiem disciplīnas problēmas izpaužas ne tikai patvaļīgā zivju ar augstu radionukleīdu saturu makšķerēšanā, bet arī zināmā, khem-khem, alkohola lietošanas pārmērībā. Izrādījās, ka fiziķi un pārējie apkopēji un šoferi daudz labprātāk kauj radiāciju ar spirtu, kā iet uz darbu un tāpēc Zonas administrācijai nācās spert izšķirošus soļus. Černobiļā alkoholu pārdod tikai pēc 19:00.

Skarbi, bet kurš gan solīja, ka radioaktīvākajā pilsētā pasaulē dzīvot būs viegli?

Atvadāmies no Černobiļas. Bet ne uz visiem laikiem.

«Дуга» (5Н32)

Lai cik ļoti krievi mēģinātu noslēpt savu super-mega-hiper-slepeno objektu, to izdarīt nu nekādi nebija iespējams.

Visai precīzu tās atrašanās vietu zināja ne tikai potenciālais ienaidnieks, to varēja izskaitļot arī labāks radioamatieris.

Lieta tāda, ka šī mega-antena augstumā no 100 līdz 150 metriem un kopējais garums (tur ir vairākas antenas) ap 700 metriem, ēterī raidīja klauvējošu troksni, par kuru ieguva iesauku Russian Woodpecker (krievu dzenis).

Šī antena bija viena no trim Padomju savienībām, kas strādāja vienotā sistēmā un aptvēra visu zemeslodi ar mērķi fiksēt kodolraķešu palaišanu jebkurā zemeslodes nostūrī.

Nākamreiz, kad būšu šeit, noteikti mēģināšu uzrāpties.

Stalkeri runājot, ka saullēkts skatoties no šīs antenas ir skaistākais pasaulē. Kaut gan dažiem ir beidzies letāli. 150 metri ir liels augstums.

Starp citu, padomju laikā šo kara pilsētiņu slēpa zem pionieru nometnes aizsega. Pat bija autobusa pietura, kurā nekad neapstājās autobuss. Bet ja pagriezties pa meža celiņu, tas kurš ir redzējis kaut vienu kara pilsētiņu, uzreiz saprastu, ka tuvojas slepenam objektam. Ceļus uz Padomju stratēģiskajiem objektiem mežos nevar sajaukt ne ar ko citu pasaulē.

2. zona (10 kilometru zona)

Копачі

Ja redzat internetos bildes no Černobiļas, 80% būs uzņemtas tieši šajā vienā ēkā.

Iemesli tam ir vairāki.

Kopači ietilpst 10 kilometru zonā, taču šis bērnudārzs ir samērā ‘tīrs’ un tāpēc, lai uzturētu tūristu interesi, ir nerakstīts likums, ka drīkst nedaudz pārkāpt “nevešanas telpās” noteikumu.

Šeit ved iekšā visus.

Kadrus, ko jūs šeit redzat, uzņemt ir visai grūti, jo ir jāstāv rindā. Kopā ar mums šeit bija vismaz 30 cilvēki, bet gan jau, ka vairāk.

Bērnudārzs, pateicoties savai atrašanās vietai un nemazsvarīgai emocionālajai komponentei, kļuva pasaulslavens, bet pārējo ciemu gaidīja daudz skumjāks liktenis.

Viss ciems tika nojaukts un apraks un palika tikai šis bēnudārzs un vēl viena ķieģeļu ēka. Ciems šeit atradās kopš 1685. gada un uz avārijas laiku šeit dzīvoja 1114 iedzīvotāji. Līdz elektrostacijai ir 4 kilometri.

Припять

Pripjata bija plānotā pilsēta pie Pripjatas upes, kurai par godu arī tika nosaukta, 2 kilometrus no plānotās atomelektrostacijas, kuras būvniecība aizsākās tajā pašā – 1970. gadā.

Pripjata kļuva par Padomju Savienības devīto kodolpilsētu. Šādi sauca slēgta tipa pilsētas, kurās dzīvoja kodoleketrostaciju darbinieki. Oficiāli tā kļuva par pilsētu 1979. gadā un uz Černobiļas AES avārijas brīdi tajā dzīvoja 49 360 27 tautību iedzīvotāji. Vidējais iedzīvotāju vecums avārijas brīdī bija 26 gadi. Katru gadu dzima līdz pat 1000 bērniem. Kopējais gada pieaugums bija 1500 cilvēki.

Pilsēta tika projektēta uz 75 – 85 tūkstošiem cilvēku un noteikti līdz šim skaitam arī izaugtu pēc piektā un sestā bloku nodošanas.
Lai gan Pripjata tika būvēta Invankovas apgabalā, tā kļuva par Kijevas rajona pilsētu, šādā veidā administratīvi pakļauta tieši Kijevai. Ar ārējo pasauli Pripjatu saistīja dzelceļš Černihova – Ovruča, upes osta un automaģistrāles.

Kā jau minēju, Pripjata bija plānotā pilsēta, kas nozīmē, ka tā tika celta nevis pakārtojoties iepriekšējai infrastruktūrai un ēkām, bet būvēta no nulles. Pripjatai ir izteikts pilsētas centrs, kurā atrodas pilsētas dome, rekreācijas un brīvā laika pavadīšanas objekti – kinoteātris “Prometejs”, kultūras pils “Enerģētiķis”, viesnīca “Poļesje”, kultūras un atpūtas parks; pārtikas un saimniecības preču unversālveikali un viesnīcu komplekss.

Pavisam drīz – 1986. gada 1. maijā bija paredzēts atklāt panorāmas ratu. Uz 1988. gada beigām bija plānots nodot divus lielus tirdzniecības centrus, pionieru pili, divu zāļu kinoteātri, mākslas pili, vēl vienu viesnīcu un divus sporta kompleksus.

Apbūves pamatā tika ņemts Maskavas arhitektu izstrādātais tā saucamais trijstūra apbūves princips, kuru gan nedaudz pielāgoja Kijevas arhitekti. Šis pat princips tika izmantots arī citu Padomju pilsētu celtniecībā atsevišķi mikrorajoni ir identiski atsevišķiem Kurčatovas, Semipalatinskas 21, Volgodonskas un Taljati mikrorajoniem.

Ar ko ir īpaša trijstūra apbūve, ka tajā ir raksturīgi jaukt standarta augstuma (5-6 stāvi) dzīvojamās ēkas ar paaugstinātā augstuma (12-16 stāvi) ēkām. Starp ēkām tiek pamests daudz brīvas telpas un tiek radīta vizuāla plašuma sajūta.

Tāpat būvējot Pripjatas ielas tika izmantota īpaša vienādleņķu ielu un prospektu krustojumu attiecība, kas bija aprēķināta tādā veidā, lai izslēgtu sastrēgumu veidošanos. Jāatzīst, ka kad mēs tur bijām, neskatoties uz to, ka tur bija tikai viens vienīgs nestrādājošs luksofors, nevienā sastrēgumā stāvēt nenācās.

Pateicoties lielajiem attālumi starp dzīvojamām ēkām gan pilsēta šobrīd vairāk izskatās pēc meža, kā pēc pilsētas. Bet tas ir labi. Ir tajā vārdos un bildēs nenododams postapokaliptisks skaistums.

Atšķirībā no citām stratēģiskās nozīmes pilsētām Pripjata līdz avārijai nebija slēgta. uz to brīdi kodolelektrostacijas tika uzskatītas par drošāko elektrostaciju veidu. Elektrostacija darbojās ar moto мирный атом jeb mierīgais atoms, lai pasvītrotu to, ka šeit atoms nes nevis karu, bet labumu cilvēcei.
Pilsēta tika evakuēta 1986. gada 27. aprīlī pirms tam visiem konfiscējot dozimetrus un pamatoti – radiācijas līmenis evakuācijas laikā esot sasniedzis 1 rentgenu stundā, kas ir viens miljons mikrorentgenu stundā.

Par evakuāciju es jau rakstīju augstāk runājot par tehnogēno katastrofu. Visi pilsētas iedzīvotāji tika sasēdināti autobusos un aizvesti projām.

Kas attiecas uz radiāciju, pilsētā ir visai daudz ‘karsto’ punktu. Radiācijas fons, protams, ir mainīgs, taču vidēji svārstās no 55 līdz 120 mikrorentgeniem stundā, vidēji ap 60-65 mikrorentgeniem stundā. Augstākie rādītāji ir pie slavenās Pripjata 1970 zīmes (1150 μR/h).

uz kafejnīcas Припять trepēm (1360 μR/h).

Un kapos (1400 – 2200 μR/h), kur mēs neaizbraucām. Zemākie – 50 – 90 μR/h gandrīz visur citur Pripjatā. Lai apmēram saprastu, ko nozīmē šie cipariņi – 60 mikrorentgenus jeb 6 mikrozīvertus stundā (μSv – starptautiskais standarts) mēs saņemam lidojot lidmašīnā, 70 μR/h jeb 7μSv/h saņemam taisot plaušu rentgenu. Tas ir daudz, bet īstermiņā nav bīstami. Bīstamāks līmenis sākas pāri 100 mikrorentgeniem stundā.

Pēc starptautiskās klasifikācijas – 20-50 μR/h – paaugstināts risks, 100 μR/h – bīstamība, 200 – 1000 μR/h – augsta bīstamība, ja ir 10 000 mikrorentgeni stundā, jāņem kājas pār pleciem. Pie miljona rentgenu (kā minēts augstāk, šāds līmenis bija Pripjatā evakuācijas laikā) jau sākas radiācijas saindēšanās. Kopumā vidējais radiācijas fons Pripjatā 2-3 reizes pārsniedz normu, dzīvot var, bet ne ilgi.

Nu, un pirms pievērsties ekskursijai – daži skaitļi un fakti par Pripjatu, lai vēl vairāk uzsvērtu par cik drausmīgi krutu pilsētu šeit ir runa. Uz 1986. gada janvāri bija 49 400 iedzīvotāji, 15 406 bērni (7176 skolēni), tikai 16 562 sievietes.  Pilsētā ir 160 mājas ar 13 414 dzīvokļiem, 18 kopmītnes neprecētajiem ar 7921 vietu, 8 ģimenes kopmītnes un viesnīcas tipa mājas ar 1206 istabām. 5 skolas ar 6786 skolēnu vietām, 15 bērnudārzi ar 4980 vietām, slimnīca ar 410 gultām, trīs poliklīnikas, 25 veikali, 27 ēdnīcas, kafejnīcas un restorāni kopā uz 5535 vietām (kā mēs redzējām, vairums iedzīvotāju ir vīrieši), kultūras pils, kinoteātris uz 1220 vietām, mākslas skola, 10 sporta zāles, 3 peldbaseini, 10 šautuves, 2 stadioni.

Bez tam – parks un 35 bērnu laukumi. Pilsētā esot bijuši sastādīti 18 tūkstoši koku, 25 tūkstoši krūmu un 33 tūkstoši rožu krūmu. Pilsētā bija 2926 telefonu numuri, ūdens nāca no 28 artēziskajiem urbumiem. Dienā tika apēstas 10 tonnas maizes, 28 tonnas piena un piena produktu un 7 tonnas gaļas.

Pievērsīsimies tūrisma objektiem.

Viena no interesantākajām vietām ir slimnīca.

To mēs arī apmeklējām pašu pirmo.

No apskates vērtajām vietām šeit ir dzemdību nodaļa.

Kā jau minēts, Pripjatā bija ļoti augsts dzimstības līmenis.

Jaunie speciālisti ieradās Pripjatā, sapazinās, sarakstījās un dzemdēja bērnus.

Vai arī dzemdēja bērnus un tad sarakstījās.

Astoņdesmitie gadi, jau tā drīkstēja.

Uz šo slimnīcu veda visus glābšanas darbos cietušos, tāpēc interesanta ir arī operāciju zāle un pagrabs.

Pagrabā mēs netikām, bet arī nebūtu gājuši.

Pat trakākie stalkeri tur cenšas nelīst (mūsu gide gan tur bija bijusi).

Tagad tas ir aizbetonēts, taču tikt iekšā joprojām varot.

Lieta tāda, ka tur ir samestas ugunsdzēsēju formas un glābēju drēbes.

Drēbes ar ārkārtīgi augstu starojuma līmeni.

Kaut kādos avotos sen atpakaļ biju lasījis, ka tieši viena no šī pagraba istabām, kurā ir ugunsdzēsēju aizsargtērpi, esot viena no parastajiem mirstīgajiem pieejamajām radioaktīvākajām vietām pasaulē.

Tāpat visai ievērības cienīga izrādījās aktu zāle.

No slimnīcas aizbraucām uz kafejnīcu Припять.

Kādreiz grandiozā iestāde šobrīd ir drupas, par kādreizējo krāšņumu liecina vien betona arkas.

Vai krāsainās stikla mozaīkas lauskas.

No otras puses izeja uz upes ostu, kurā ieradās Raketes (ātrlaivas) vedot viesus no Kijevas.

Kafejnīca bija ļoti populāra.

Šeit atradām arī gāzētā ūdens aparātus, par kuriem es tā jūsmoju, jo bērnībā pašam sanāca lietot.

Viens tāds, it kā strādājošs bija Grūtas parkā Lietuvā.

No kafejnīcas devāmies uz centru.

Apskatījām universālveikalu.

Neko līdzīgu es Padomju gados nebiju redzējis (vai arī neatceros, jo biju ļoti maziņš).

Kultūras pilī mūs sagaidīja vadoņu, kuru vārdus sen vairāk neviens neatceras, plakāti.

Viņus būtu izlikuši uz fasādēm 1. maijā, bet nenotika.

Ļeņina novēlējums jaunatnei.

Lielisks savā sociālistiskajā kosmiskumā sienas gleznojums.

Sienas esot bijušas apšūtas ar šūnakmeni.

Pieļauju, ka pirms 30 gadiem šeit bija patiešām skaisti.

Pat neskatoties uz to, ka tas tāds padomisks skaistums.

Kultūras pils iekšpagalms lieliski demonstrēja Pripjatas pagalmu vērienīgumu.

Kultūras pilī bija arī sporta zāle.

No tās pavērās skats uz centrālo laukumu.

Un centrālā laukuma dominante ir panorāmas rats.

Ja jūs esat redzējuši bildes no Zonas, tad 20% bilžu ir ar šo panorāmas ratu. Starp citu, pāris mēnešus pirms mūsu apmeklējuma to bija izdevies iegriezt poļu entuziastiem un ielikt jūtūbē video.

Zonas administrācijai tas ļoti nepatika un tā rīkojās tā, kā parasti rīkojas jebkura padomju un post-padomju ierēdniecība – izdarīsim tā, lai izskatās, ka nekas nav noticis. Un palūdza poļu stalkeriem video izdzēst. Poļi paklausīja. Bet no interneta taču nekas nepazūd, vai ne?

Starp citu, šie paši entuziasti iepriekš bija sadeguši gaismas vairākās pilsētas vietās. Šie ir tā saucamie – idejiskie stalkeri. Nu, it kā ‘labie’. Ja vien viņu labumu nevērtē birokrātiskā administrācija.

Pēc atrakciju parka iemetām aci boksa ringā.

Šis bija pirmais boksa rings, ko es redzēju.

No turienes caur parku un garām izdaiļotajai eglītei atgriezāmies pie mašīnas.

Aizbraucām uz 16 stāvu māju un uzkāpām 16. stāvā.

Ja salīdzina ar ikdienu, drausmīgs kāpiens.

Bet mēs ar Regitu vakar kāpām pa nestrādājošo Arsenāla stacijas eskalatoru, 16 stāvi, salīdzinājumā ar to, izrādījās sīkums.

No 16. stāva pavērās skats uz visu pilsētu un AES tās fonā.

No šejienes viss ir maziņš un viegli pārskatāms. Un no šejienes ir redzams, cik tomēr sasodīti tuvu pilsētai ir stacija. Bailīgi tuvu.

Un arī to, cik lielisks ir bijis pilsētas plānojums. Man negribējās iet projām. Es izbildēju lenti uz divām kamerām un mani vilka projām, bet es turpināju spītēties. Bet tomēr beigās sakautrējos un devos pakaļ pārējiem. Neaizmirstams piedzīvojums un skats. Šeit es noteikti gribu atgriezties. Tikai mani biedē tas, ka kad tas notiks, pa pilsētu klīdīs tūristu pūļi un brauks autobusi.

Tālāk mūsu ceļš veda uz skolu.

Šī ir vēl viena vieta, kuru obligāti ir vērts apmeklēt.

Te gan nācās saskarties ar vienu psiholoģisku bloku, kas man ir.

Nācās staigāt pa grāmatām.

Mierināju sevi ar to, ka tās ir garlaicīgas padomju laiku mācību grāmatas, kurās tāpat nekas vērtīgs nav minēts.

Un savā prātā filosofēju par to, ka šajā skolā noteikti bija sasodīti labi fizikas skolotāji.

Un vēl es prātoju – ko lai paņem par suvenīru.

Suvenīrs no Zonas ļoti lieliski iederētos mūsu grāmatplauktā, kurš ir pārpildīts ar dīvainām lietām no dīvainām vietām.

Bet tad kaut kā sakautrējos, nomierinājos, nometu jau gandrīz kabatā iebāzto 16 milimetru kinofilmas fragmentu un devos tālāk.

Šī nav tā vieta, no kurienes gribētos kaut ko nest uz mājām.

Un ne jau radiācijas dēļ. Tas ir kā nest kaut ko uz mājām no kapiem. 

Es neticu spokiem un lāstiem, bet kas pieder mirušajiem, paliek mirušajiem. Skolā atradām kaut ko dīvainu iekonservētu litra burkās.

Ēdnīcā bija visa grīda noklāta ar gāzmaskām.

Skolās astoņdesmitajos gados bija civilās aizsardzības stundas, kurās mācīja uzvilkt un novilkt gāzmaskas, šaut un tīrīt šaujamieročus un citas tik pat vitāli svarīgas lietas.

Tad nu kāds ir izvilcis gāzmaskas un izveidojis vietu fotosesijām.

No skolas devāmies uz peldbaseinu.

Tas darbojās vēl līdz 1998. gadam, stacijas darbinieki devās uz šejieni peldēties.

Bet šobrīd tas izskatās ne mazāk pamests par visu pārējo.

Tāds skumjš skats.

Bez peldbaseina līdz 1996. gadam darbojās rūpnīca Юпитер, kurā tika ražots kaut kas mega slepens.

Uz Jupiteru neaizbraucām, jau bija vēls, tāpēc braucām uz antenu Černobiļa 2.

1. zona (Černobiļas atomelektrostacija)

Černobiļas Ļeņina vārdā nosauktā atomelektrostacija (Чорно́бильська атомна електростанція імені Леніна) kļuva par pirmo atomelektrostaciju Ukrainas PSR teritorijā un trešo šāda tipa staciju Padomju savienībā.

Tika izskatītas vairākas potenciālās vietas celtniecībai.

Piedāvājums par stacijas celšanu 25 kilometru attālumā no Kijevas tika noraidīts drošības apsvērumu dēļ.

Tika izvēlēts ciems Kopači. 1970. gadā tā tuvumā sākās celtniecība, staciju tika nolemts nosaukt 12 kilometrus attālās Černobiļas vārdā.

Pirmais energobloks tika nodots ekspluatācijā 1977. gadā, ceturtais – 1983. gadā.

Turpinājās piektā un sestā energobloku būvniecība jau ar jaunu dzesēšanas sistēmu izmantojot dzesēšanas torņus.

Kad notika avārija, elektrostaciju apturēja tikai uz laiku.

Virs sadragātā reaktora tika izgatavota metāla un betona konstrukcija, lai pasargātu trešajā reaktorā strādājošos no paaugstinātā radiācijas līmeņa.

Pakāpeniski tika palaisti atlikušie trīs energobloki, taču pēc ugunsgrēka 1991. gadā tika nolemts elektrostaciju apturēt.

Pēdējo – trešo energobloku apturēja 2000. gada decembrī.

Ar to, būtībā, visam vajadzēja beigties.

Taču darba šeit tik un tā ir daudz. Jāpabeidz sarkofāgs. Šobrīd tiek atvērta saules enerģijas ferma.

Tepat pāri ceļam drīz nodos ekspluatācijā radioaktīvo atkritumu poligonu. Zona turpina dzīvot un nodrošināt darbavietas.

Bet man, personīgi, stacija nelikās intersantākais šajā ceļojumā.

Starojuma līmenis stāvvietā svārstās no 400 līdz 500 mikrorentgeniem stundā, ja vējš pūš no sarkofāga puses – paceļas no 600 līdz 700 mikrorentgeniem stundā. Ilgstoši šeit atrasties nevajadzētu.
Es neesmu fiziķis un vispār nekāds zinātnieks es neesmu, man šķiet forši  ielikt ķeksīti, ka – he-he, es redzēju Černobiļas atomelektrostaciju, bet mani vairāk ineresē vietas, kur dzīvoja cilvēki.