Lietuva

Lietuva, pat lielākā mērā kā Igaunija, jo ir tuvāk, raisa nelielu vainas sajūtu, jo liekas, ka taču tik daudz kur Lietuvā nav būts. Ar kādu, piemēram, Poliju, tā nav, jo Polija ir milzīga un tālu, bet Lietuva… Nu labi, es arī Latvijā neesmu bijis visur, piemēram, Bauskā esmu bijis tikai caurbraucot un jau labu laiciņu taisos labot situāciju.

No obligāti apmeklējamām vietām Lietuvā ir palikuši Mažeiķi, Trāķi, Palanga, Ķedaiņi. Nu un vienmēr esmu atvērts pārsteigumiem, kā ciems “Četrdesmit tatāri” (Keturiasdešimt Totorių kaimas), kurš savulaik bija lielisks pārsteigums.

Lietuvā ir daži lieliski paņēmieni ceļu satiksmes organizēšanā, ko būtu vērts ņemt arī savā bruņojumā, kas nav populāri Eiropā, taču vispārpieņemti ASV. Piemēram, labais pagrieziens pie luksoforiem. ASV, ja nav zīmes, kas aizliedz labo pagriezienu pie sarkanās gaismas, drīkst griezties. Eiropā tas nav pieņemts, tāpēc Lietuvā ir necilas kartona sekcijas, kuras liecina par to, ka labais pagrieziens ir atļauts vienmēr. Domāju, ka jau varētu sākt atteikties no sekcijas un ieviest to kā normu ceļu satiksmes noteikumos. Nekādu lielu ļaunumu ārzemniekiem tas nenodarītu, jo līdzīgi precedenti, kad noteikumi dažādās valstīs atšķiras, ir visai izplatīta parādība. Runājot par tām pat sekcijām – Latvijā, pat ja deg zaļā gaisma, bet nedeg sekcija, sekcijas virzienā pagrieziens ir aizliegts. Bet, piemēram, Polijā un pārējās Centrāleiropas valstīs, virsroka ir luksofora pamatsignāliem un sekcija dod priekšrocību, nevis ierobežo.

Cita jauka lieta, kas ir leišiem – apdzīšanas joslas, kuras es joprojām neesmu redzējis Latvijā. Ja pretējo virzienu joslas nodala drošības saliņa, ir zīme, kas liecina, ka tūlīt joslas nodalīsies.

Līdz tam, kad sāku periodiski apciemot Lietuvu un Igauniju, bet, skaidrs, biju vairākkārt bijis abās valstīs, manā galvā dzīvoja stereotips, ka igauņi krievu valodu nesaprot vispār, un ar leišiem var runāt krieviski. Un tad izrādījās, ka viss ir pilnīgi otrādi – tas, ka man divtūkstošo gadu vidū kādreiz negribēja atbildēt krieviski, varētu būt izskaidrojams ar politisko situāciju valstī un cīņu pret Padomju ideoloģisko mantojumu.

Kas attiecas uz Lietuvu, brīdī, kad es sapratu, ka lietuvieši gandrīz nekad nesaprot krievu valodu, sāku pētīt. Izrādījās, ka Krievijas impērijas laikā Lietuvas guberņās bija tikai divi ar pusi procenti krievu, Padomju laikam beidzoties – deviņi procenti un šodien esot palicis tikai ap četriem procentiem. Tātad, krievu valodā no etniskajiem lietuviešiem, runā (kaut arī vāji) tūrisma sfērā vai biznesā ar Krieviju strādājošie, un bijušie rūpnīcu vadītāji un partiju funkcionāri. Nu, un dažu izteikti krievisku pilsētu, piemēram, Visaginas iedzīvotāji.

Pastāv viedoklis, ka PSRS trīsreiz piedāvāja Kaļiņingradas reģionu Lietuvai. 1945. gadā Staļins domāja kā apdzīvot šīs teritorijas un piedāvāja Lietuvas PSR, taču Lietuvas PSR komunistiskās partijas pirmais sekretārs Antanas Sniečkus atteicās. Oficiālais arguments esot bijis, ka Lietuvā trūkst iedzīvotāju un svarīgāks jautājums ir Viļņas apdzīvošana (no tās ir nupat deportēti poļi un pilsēta praktiski tukša). Otro reizi Kaļiņingradas apgabalu piedāvājis Hruščovs 1963. gadā, taču Sniečkus atkal esot atteicies. Pēdējoreiz reģions esot piedāvāts Lietuvai 1987. gadā pirms Padomju Savienības sabrukuma, taču arī šoreiz Lietuva atteicās. Apgabalā dzīvoja gandrīz miljons iedzīvotāju, 80% krievi, vairums pārējo – ukraiņi un baltkrievi. Ja Lietuva būtu pieņēmusi Maskavas piedāvājumu, Lietuvā krievu varētu būt tik pat vai pat nedaudz vairāk kā Latvijā un Igaunijā. Vispār, šim stāstam bija jābūt tālāk – kad runa būs par Kaļiņingradu, taču Lietuva bija pirmā un tā ir lieliska ilustrācija tam, kādā veidā Lietuva saglabājās kā viena no etniski homogēnākajām valstīm Eiropā.

Patīk

• Sakoptība – uz Latvijas fona Lietuva ir ļoti sakopta un kārtīga. Un leišiem ir tūrisms. Domāju, ka šīs divas lietas ir kaut kādā veidā savā starpā saistītas, bet neesmu pārliecināts, kas no kā izriet.
• Ceļu satiksmes organizācija – lietuvieši ir ļoti inovatīvi satiksmes organizācijas jomā un daudzās ziņās ir tikuši tālāk par vairumu post-Padomju valstu. Daži momenti, kā labais pagrieziens pie luksoforiem, inovatīvi pat pārējās Rietumeiropas kontekstā.

Nepatīk

• Koktēlniecība – kad redzi riepu mākslu pirmoreiz, tas šķiet interesanti, ‘kičīgi’. Otrajā reizē šķiet, ka ‘ē, ok, kaut ko tādu jau redzēju’, bet kad riepu gulbji ir katrā dārzā, saproti, ka ļaunumam ir parādījies vēl viens vārds. Tieši to pašu varētu teikt par leišu koktēlniecību. Jā, tradicionāla, bet kad no tradicionālas tā kļuva par ‘o, rekur brīvs stūrītis, vēl viena vieta skulptūrai’, ir daudz par daudz. Turklāt, vairums no skulptūrām ir neglītas un bezgaumīgas. Taisnības labā jāatzīst gan, ka, šķiet, pēdējos gados ir kļuvis nedaudz mierīgāk un jaunas koka skulptūras nemaz tik bieži neparādās.

Interesanti

• Etniskā viendabība – joprojām šķiet ļoti dīvaini tas, cik maz Lietuvā ir krievu (un arī poļu). 84% no Lietuvas iedzīvotājiem ir lietuvieši. Mūsdienu Eiropā, sevišķi, Postpadomju valstī, tas ir fenomenāli.

Polija

Jebkurš, kas brauc ar auto jebkur Eiropas virzienā, Poliju uztver kā 600km bezcerības. Polija, neskatoties uz to, ka ir kļuvusi par vienu no Eiropas straujāk attīstošām ekonomikām, daudzu latviešu uztverē paliek tāda kā trešā pasaules valsts. Tai pat laikā Polija pati par sevi ir lielisks tūrisma galamērķis. Šeit ir ārkārtīgi daudz gan lieliski saglabātu (vai, dažkārt, atjaunotu) vēstures liecību, gan dabas skaistums, gan arhitektūra. Vienīgi es neko nevaru teikt par virtuvi, jo man tā nekad nav bijusi svarīga. Bet, pieļauju, ka arī šeit Polijai ir ko piedāvāt.

Nu un pat ja Polijai ir vienkārši jāpārskrien pāri, Polija ir parūpējusies par to, šis process būtu pēc iespējas ātrs un nesāpīgs. Šodien, ja vien auto nebirst kopā no ātruma, Polijas šķērsošana, lai arī joprojām prasa zināmu laiku, tomēr vairāk nav tādas mokas, kā agrāk. Jā, varētu vēlēties efektīvāku un ērtāku maksas ceļu sistēmu. Stāties un maksāt būdiņās ik pēc noteikta posma, ir nedaudz apgrūtinoši, jau sen ir radīti gana daudz pietiekoši ievērojami modernāki un ērtāki mehānismi. Bet nevar jau visu gribēt uzreiz.

Kopumā, Poliju pārvērtēju (un pārsvarā, ar plusa zīmi) katru reizi, kad šeit atgriežos.

Patīk

• Ceļu tīkls – Polija ir milzīga. Un tā ir izveidojusi un attīstījusi lielisku ceļu tīklu, un turpina to darīt. Rezultātā, pārvietošanās valsts ietvaros ir kļuvusi daudz vienkāršāka un patīkamāka, kā tas bija vēl gadus desmit atpakaļ.
• Atgādinājumi uz ātrgaitas šosejām – Uz šosejām pastāvīgi parādās atgādinājumi “Ievēro rāvējslēdzēja principu”, “Atceries par dzīvības joslu” (atstatums starp divām blakus joslām, kur nepieciešamības gadījumā jāspēj izbraukt cauri ātrās palīdzības mašīnai), “Respektē plūsmā iebraucošos auto”  un tā tālāk. It kā sīkums, bet šādi atgādinājumi liek pievērst uzmanību citiem satiksmes dalībniekiem.
• Vecās pilsētas – Polijā ir saglabājušās (pārsvarā gan atjaunotas, lielā mērā ignorējot oriģinālu) pietiekoši daudz krāšņu viduslaiku un jauno laiku pilsētu. Un poļiem nav slikta arhitektūra, tāpēc šīs vēsturiski izskatošās apbūves slejas kaimiņos modernām ēkām un poļiem biežāk, kā mums, šāda kaimiņu būšana neizskatās briesmīgi neveikli.

Nepatīk

• Maksāšana par maksas ceļiem – Neskatoties uz modernajām šosejām, maksāšana par maksas ceļu izmantošanu ir ļoti primitīva. Jāmaksā pēc noteiktiem posmiem dzīvam cilvēkam. Ņemot vērā, ka maksas šosejas Polijā ir salīdzinoši jauna parādība, varēja tomēr taisīt ar vinjetēm, čipiem, vai kā citādi līdzīgi, ne tik primitīvi, laiku konsumējoši un kaitinoši.
• Poļu nacionālisms – Poļi runā poļu valodā. Tas ir ok un nevar šokēt. Tas, kas ļoti kaitina – lielākoties poļi pat necenšas runāt nevienā citā valodā, pat ja valodas pārvalda. Un ja privātajā vai darījumu saskarsmē izņēmumi nav retums, tad spēka pozīciju saskarsmē poļu valodā nerunājošais oponents vienmēr būs zaudētāja pozīcijā. Polis policists, robežsargs, militārpersona vai cits biļešu kontrolieris nenolaidīsies līdz runāšanai svešvalodā. Un šo īpašību es poļos atceros kopš bērnības, un nekas īpaši nav mainījies.

Interesanti

• Gurāļu arhitektūra – Interesantākā lieta, ko es šī brauciena laikā redzēju Polijā, bija gurāļu jeb kalniešu arhitektūra (Góralski Styl) Podgales (Podhale) reģionā. Stils deviņpadsmitā gadsimta beigās ir radījis lietuviešu izcelsmes poļu mākslinieks un gadu gaitā tas kļuva reģionam tradicionāls. Tās ir lielas, bieži vien guļbūves, daudzstāvu ģimenes mājas ar taisnu divslīpju mansarda jumtu, turklāt, mansardā var būt divi un pat trīs stāvi. Lielākais stāvu skaits, ko redzējām, ieskaitot mansardu, bija septiņi stāvi. Tā kā ģimenes vairāk kopā nedzīvo trīs – četrās paaudzēs, bet reģionu ir iecienījuši tūristi, ietilpīgās mājas kļūst par viesu namiem.
• Sakrālā arhitektūra – Mans pirmais iespaids no Polijas savulaik bija ārprātīgās baznīcu arhitektūras. Un tas turpina pārsteigt. Vienīgi ja bērnībā man nepatika, es biju konservatīvs un man likās, ka visām baznīcām ir jābūt gigantiskām, tumšām, klasiskām ēkām atbilstošām visiem kanoniem (to, ka baznīcu arhitektūrā īpašu kanonu nav, es, protams, nezināju). Tagad gaumīgu, specifisku baznīcu arhitektūru visai izbaudu.

Slovākija

Varētu teikt, ka Slovākija bija mana pirmā apzinātā ‘ārzeme’, kad 2004. gadā kopā ar nelielu, bet visai dīvainu grupiņu, atbraucām uz nelielu ciemu kalnos, netālu no Stará Ľubovňa’s, lai piedalītos patērētāju tiesību aizstāvībai veltītās vairāku dienu darbnīcās. Slovākijā biju bijis arī agrāk, tāpat kā Polijā un Čehijā, taču šī bija pirmā reize, kad es pats pieņēmu lēmumus, un kad sapratu, kas notiek apkārt. Slovākija iepatikās ļoti un kamēr nepabiju Portugālē, uzskatīju to par savu mīļāko valsti. Ir pieņemts pretnostatīt Čehiju un Slovākiju. Čehija ir alus, kāposti visās iespējamās formās, augstprātība, Jana Husa glorifikācija, kronas un civilizācija. Slovākija, savukārt – vīns, vienkāršība, eiro, katolicisms, čigāni un ārkārtīgi skaista daba. Vienvārdsakot – noliekot uz svaru kausiem Slovākiju pret Portugāli, Čehijai nav izredžu. Nekad neesmu spējis tolerēt vulgaritāti. Slovākija man patīk joprojām. Un joprojām dabas un vienkāršās tautas dēļ.

No lietām, kas man nepatīk – Eiropā – jo tālāk virzāmies uz dienvidiem, jo vairāk smēķētāju. Kaut gan, tas pats bija raksturīgs arī ASV. Skandināvijā smēķēšana ir drīzāk izņēmums, kā norma, pie mums smēķē salīdzinoši nedaudz, Polijā jau pastāvīgi uz ielas jūt tabakas smaku. Slovākijā jau smēķē pavisam bieži, naktsmājās uz galda pelnu trauks (kaut kas neiedomājams Ziemeļeiropā un kopumā mūsu dzīvē pēdējos gados). Kādā maziņā uzpildes stacijā uz Slovākijas – Ungārijas robežas sēdēja divas sievietes – darbinieces pie zīmes “Nesmēķēt”. Ienākot telpā sāka asarot acis un grauzt kaklā. Tādu dūmu koncentrāciju pat mises laikā pareizticīgo baznīcā nevar piedzīvot. Cilvēki smēķē un tās ir viņu tiesības kopš dzimšanas, un Eiropas Savienība var aizrīties ar savām normām.

Cilvēki izskatās diezgan nabadzīgi, bet vēl jo nabadzīgāk izskatās pilsētas. Slovākijā ir ļoti maz skaistas arhitektūras. Precīzāk tā – Slovākijā tik pat kā nav ne-ungāru-vāciešu celtas skaistas arhitektūras. Tradicionālā arhitektūra ir absolūti garlaicīga un maksimāli funkcionāla. Padomju laiki beidzās, bet funkcionālisms ir saglabājies. Bezgaumība izpaužas ne tikai skopajās formās, bet arī ārkārtīgi spilgtajās krāsās. Jebkurš ciems izskatās pēc ‘gejtaunas’ – ēkas ņirb visās varavīksnes krāsās. Skandināvu arhitektūras integrācija dabā ir kaut kas, ko slovāks vienkārši nesaprastu. Vajag taču, lai manu māju pamana. Un kas no tā, ka fonā ir elpu aizraujoša ainava. Kāpēc gan es varētu gribēt, lai mana māja uz šī fona neizceltos? Tieši otrādi.

Tas – par slovākiem. Čigānu mājas šeit izceļas ar to, ka nereti ir nolaistas līdz drupu stāvoklim. Taču vienmēr var nobrukušās sienas priekšā piesliet finiera plāksni un izsistos logus var aizstiept ar raibajiem sievas svārkiem. Un tad viss atkal ir labi. Un tas nekas, ka laukā ir ziema un -10 grādi. Vienkārši uzgriežam skaļāk magnetofonu ar karstasinīgo dienvidu mūziku, un pārējo jau izdara karstās asinis.

Un tad vēl ir ungāri. Slovākija daudzējādā ziņā līdzinās Latvijai. Pirmoreiz uz kartes pilnīgi neatkarīga, nacionāla valsts ar Slovākijas nosaukumu parādījās 1993. gadā – pirms 26 gadiem. Pirmā jebkāda veida autonomija – 1918. gadā Čehoslovākijas ietvaros, kad Čehoslovākija ieguva neatkarību no Austroungārijas Impērijas. 1938. gadā – autonomā Slovākijas Zeme (Otrās Čehoslovākijas Republikas subjekts), 1939. gadā – Pirmā Slovākijas Republika (Nacistiskās Vācijas subjekts), 1969. gadā – Slovākijas Sociālistiskā Republika (Čehoslovākijas Federācijas subjekts), 1990. gadā Slovākijas Republika (Čehoslovākijas Federācijas subjekts). Slovākijas zemes sākot ar 1000. gadu līdz 1918. gadam atradās Ungārijas ietekmes zonā (un tad vēl 2. Pasaules kara laikā arī mazlietiņ), tāpēc ir ungāri, kuriem Slovākija, sevišķi tās dienvidu daļa, kļuvusi par mājām. Slovākijas ungāri šeit dzīvo jau simtiem gadu un ģimenē runā Ungāru valodā. Vismaz pusmiljons Slovākijas iedzīvotāju mājās runājot ungāru valodā. Ungāru apdzīvotajās vietās arī arhitektūra ir interesantāka – būtībā, maz ar ko atšķiras no tās, kas ir robežas otrā pusē. Tāpat Slovākijā ir princips, kas paredz, ka ja apdzīvotā vietā ir vairāk par 15% noteiktas etniskās minoritātes, atbilstošā valoda kalpo par oficiālo. Tāpēc Slovākijas dienvidos teju visi nosaukumi dublējas ungāru valodā.

Vēl viena interesanta lieta par valodām Slovākijā – lai arī čehu un slovāku valodas ir ļoti līdzīgas un cilvēki bez grūtībām saprot viens otru, taču zīmju valodas atšķiras kardināli.

Neskatoties uz to, ka es raksturoju Slovākiju kā tādu maksimāli rurālu valstiņu, kur pa ielām lāči un aļņi staigā, tā ir augsti attīstīta un pastāvīgi augoša ekonomika, lieliskas sociālās garantijas, bezmaksas izglītība, attīstīta ražošana, sevišķi – auto būve. Slovākijā, neskatoties uz reljefu, ir blīvs ceļu tīkls. Ir daudz ne īpaši labu ceļu, taču starp galvenajām pilsētām un tranzītā iet lieliskas trases. Starp citu, viena no interesantām lietām par ātrgaitas trasēm, ko es joprojām nespēju saprast – kādu dienu mēs slidinājāmies pa mazajiem lauku celiņiem. Bija zem nulles un sniga, ceļa segums bija ar sniegu pārkaisīts ledus. Un te mēs izbraucām uz ātrgaitas trases. Un tā bija perfekti tīra un mums garām joņoja mašīnas ar ātrumu 130km/h, lai gan iepriekš mūsu ātrums nepārsniedza 40-50km/h. Un pa šīm gandrīz divām nedēļām, ko braukājām uz priekšu – atpakaļ, ne reizi neredzēju, ka uz trases būtu sniegs vai ledus.

Tur, kur nav lielās trases, nereti ir apdzīšanas joslas. Bet tās ir arī Polijā, Ungārijā, Čehijā, un pat Kaļiņingradas apgabalā. Šķiet, tikai Latvijā to nav (vai arī es vienkārši neesmu braucis tur, kur ir). Gadās interesantas ceļazīmes, piemēram – zem zīmes, kura rāda, ka priekšā būs ceļa līkums, ir palīgzīme, kurā norādīts paredzamo līkumu skaits. Šāda pati palīgzīme bieži vien ir arī zem gājēju pārejas zīmēm, taču līdz galam nesapratu, kas ar to domāts. Pirms visiem ceļu pārvadiem, tiltiem un viaduktiem, ir zīmītes ar cipariem. Dažkārt arī uz ceļiem, kuri ved zem viaduktiem, ir šīs identifikācijas zīmes. Interesanti, kam tās ir domātas.

Patīk

• Kalni – Visa Slovākija, būtībā, atrodas Tatru kalnos. Ir līdzenumi ar lauksaimniecībā izmantojamu zemi, taču tie, lielākoties, ir kalnu ielejās. Kopumā, ļoti kalnaina un glīta zeme. Ziemeļos – augstie Tatri ar augstumu pāri 3km un lielu daļu no gada sniegotām kalnu galotnēm, dienvidos – grēdās iet zaļi zemie Tatri ar karstām, bijušo vulkānu kalderas, idilliski.
• Gaisotne – Neskatoties uz čigāniem, rurālismu, neglīto arhitektūru, šķietamo nabadzību, vai arī tieši pateicoties šīm lietām, man ļoti patīk Slovākijas sajūta. Kaut kas tajā visā ir ļoti… nezinu… mājīgs.
• Daudzvalodība – Ja pilsētā ir vairāk par 15% minoritāšu, minoritāšu valoda tiek atzīta par otro oficiālo. Un slovāku valoda tik un tā nav uz izmiršanas robežas.
• Informēšana – Ir radiostacija, kura jaunākās mašīnās uz paziņojuma laiku pārmāc pārējās stacijas. Tur ziņo par ekstrēmiem apstākļiem uz ceļiem tavā atrašanās vietā, piemēram, tajā un tajā posmā ledus, vai tuvojoties tunelim ziņo, ka tunelī ir apstājies auto, un tamlīdzīgi.

Nepatīk

• Arhitektūra – Galvenais iebildums pret Slovākiju man ir slovāku arhitektūra. Tas, ko cēla vācieši vai ungāri, ir, atbilstoši, vācisks vai ungārisks un ir ok. Tas, ko ceļ slovāki… ir… nekā. Bet kad viņi tiek sevis celtajam klāt ar krāsas spainīti, viss kļūst traģiski. Un tā laikam ir slāviskā negaumība, bet vides saraibināšanā, līdzīgi kā krievi, poļi, un citas slāvu tautas, slovāki nezina, kurā brīdī ir jāapstājas.
• Smēķēšana – Man labāk patiktu, ja slovāki mazāk smēķētu. Bet tā jau ir – jo tālāk uz dienvidiem, jo vairāk smēķē.
• Gaisa atsvaidzinātāji – Tā ir kaut kāda Tatru mode – katrā mājā pa desmit gaisa atsvaidzinātāju izsmidzinātājiem. Mana astma galīgi par to nepriecājās.
• Satiksmes negadījumi – Slovākijā bijām liecinieki vairākiem ceļu satiksmes negadījumiem vietās, kur īsti nav skaidrs, kā tie varējuši notikt. Drausmīgākais no redzētā bija grāvī apgāzusies degoša mašīna ātrgaitas šosejas malā. Uz taisna ceļa posma.

Interesanti

• Čigāni – Ja čigāni Dienvidslāvijas valstīs vai, teiksim, Rumānijā, šķiet pilnīgi normāla un iederīga parādība, Slovākijā viņi rada nelielu ārpus konteksta sajūtu. Un, sevišķi, pierobežas rajoni, izskatās kā Kusturicas filmās, pilnīga čigānu bohēma ar netīru un noskrandušu bērnu bariem, mūziku no magnetofona un kaislībām starp drupām un nabadzību.
• Ungāri – To, ka ungāri Slovākijā ir līdzīgā statusā, kā krievi Latvijā, es biju palaidis garām. Praktiski visa Slovākijas teritorija bija Ungārijas karalistes un pēc tam – Austroungārijas impērijas sastāvā. Un tāpēc ir ungāri, kuru ģimenes mitinās slovāku zemēs jau gadsimtiem, ģimenē runā ungāru valodā, bērni mācās ungāru skolās, un tā tālāk. Un… ungāru pilsētās un ciemos nepieciešamā oficiālā informācija ir ungāru valodā. Bet cik nu es noprotu, vietējie ungāri diezgan labi zina slovāku valodu. Un ne tikai vietējie. Mūsu Budapeštas draugs Csaba arī neslikti runā slovāku valodā. Kaut gan Čaba nav rādītājs, viņš arī latviešu valodā spēj izskaidroties.

Ungārija

Ungārija bija šoks, absolūta neatbilstība nekādām ekspektācijām vai izpratnei par to, kā tur būtu jābūt. Un kad es to teicu savai mammai, viņa jautāja ‘ko tad tu sagaidīji?’. Un, jāatzīst, sagaidīju es kaut ko pilnīgi citu. Vecākiem, kā savulaik – Padomju ļaudīm (un man šķiet, ka mamma nav bijusi Ungārijā, bet varu kļūdīties), ilūziju nebija. Kāds bija iemesls tam, ka mums abiem ar Regitu priekšstats bija galīgi aplams, man ir grūti pateikt. Iespējams, ka iemesls tam ir Budapešta. Eiropas līmeņa metropole ar gadsimtiem senu vēsturi, grandiozu, gandrīz megalītisku arhitektūru, Eiropas nomadu un hipsteru meka, vecpuišu ballīšu un alko-tripu pilsēta. Un pilsētas vārds uz lūpām ir visā Eiropā. Pat ja neesi bijis Budapeštā, priekšstats par to ir visai skaidrs. Un tad arī par pārējo Ungāriju veidojas atbilstošs priekšstats – impērijas paliekas ar bagātām pilsētām vai to, kas ir palicis pāri no bagātām pilsētām pēc simts gadiem, rurāli lauki ar autentiskiem, brutāliem zemniekiem, neskarta daba – stepes un kalni.

Lasot par plānotajām Padomju pilsētām kādas lietuviešu pētnieces rakstu, biju atzīmējis trīs pilsētas Ungārijā, taču pirms brauciena pajautāju draugam, kurš dzīvo Budapeštā, vai viņš varētu ieteikt kaut ko, ko būtu vērts apskatīt no industriālisma pilsētām. ‘Ō, šitas ir viegli’ bija apmēram tā doma, ko atbildēja Čaba un atsūtīja pagaru sarakstu ar ‘staļintaunām‘, ‘ļeņintaunām‘ un citām ‘soctaunām’. Bet atbildot par dabas parkiem, teica, ka īsti nezina, ko mums ieteikt, nekas īsti nenākot prātā. Arī no vēsturiskajām pilsētām neko diži daudz ieteikt nevarēja. Hm. Nu ok. Mēs taču saprotam, ka katrā sīkākajā Ungārijas ciemā ir pils. Iztiksim bez vēsturiskajām pilsētām.

Rezultāts – šķiet, ka industriālās pilsētas pat varēja speciāli nemeklēt. Vismaz valsts ziemeļu daļā – teju visas daudz maz lielākas pilsētas atgādina mūsu priekšstatu par Magņitogorsku. Milzīgi dūmojoši dzesēšanas torņi un skursteņi, ceļamkrāni, tehniskās līnijas, un viss tas mums neierastos mērogos.

Ar dabas parkiem tiešām tā ir, kā ir. Daba ir, bet, šķiet, lauksaimniecība ir atņēmusi dabai maksimumu no tā, ko varēja paņemt. Lauksaimniecība patiešām ir. Mēs redzējām apstrādājam laukus agri no rīta 1. janvārī. Un vēlu naktī jau pavisam citā valsts daļā, tai pašā 1. janvārī.

Kas attiecas uz pilīm – patiešām, pilis ir teju katrā ciemā. Bet ar tām ir tās pat problēmas, kas ar muižnieku pilīm pie mums. Varbūt tās ir nedaudz labāk saglabājušās, 1905. gadā zemnieki tās nededzināja un tomēr Padomju vara īsti netika tām klāt, kaut gan arī vairums tika izmantotas līdzīgi, kā pie mums – skolas, kultūras nami, noliktavas, un tamlīdzīgi. Vienīgi mums vairums kungu māju bija koka, tas arī neveicināja to saglabāšanos. Ungāriem bija pieejams akmens.

Lauki tiešām ir rurāli, laucinieki tiešām ir brutāli. Bet ko tādu mēs būtu drīzāk gaidījuši redzēt Rumānijā. Ļoti autentiska lauku pieredze. Pārlieku autentiska.

Bet tas, kas mūs satrieca, ir kopējā aina. Kad bruka Padomju Savienība un Padomju bloks, dažādas daļas piedzīvoja dažādu likteni. PSRS austrumi sāka slīgt atpakaļ un regresēt, jo Padomju Savienība tos vilka uz priekšu. Baltijas valstis, Poliju un Čehoslovākiju Padomju Savienība bremzēja un tās sāka strauji attīstīties. Baltkrievija, Ukraina, Krievijas rietumi un Kaļiņingradas apgabals kaut kur nedaudz iestrēga, iesaldējās deviņdesmitajos, attīstīties turpināja tikai pilsētas. Bet kapitālisma diskursā. Kas attiecas uz Ungāriju… nu, kā mums tas izskatījās, Ungārija sairstot sociālisma varai, turpināja attīstīties… tieši tādā pat ritmā, kā līdz tam, tai pašā diskursā. Tas ir, Ungārijā mēs redzējām tieši tādu ainu, kādu sagaidītu redzēt arī Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā, un citās ‘bagātajās’ PSRS valstīs, ja Padomju Savienība būtu turpinājusi pastāvēt pēdējos 30 gadus. Attīstītais sociālisms visā daiļumā.

Un Budapeštai ar pārējo Ungāriju nav praktiski nekāda sakara. Domāju, ka Budapeštas iedzīvotāji jūtas visai dīvaini pametot galvaspilsētu. Turklāt, līdzīgi kā Latvijā, Budapešta ir vienīgā lielā pilsēta valstī, kur dzīvo, strādā un studē visa valsts. Kaut gan, plašāk skatoties, Budapeštas perifērie rajoni arī, būtībā, atbilst kopējai sociālisma ainai. Ko vērts ir kaut vai arhīvs, kur pa pagraba logiem var redzēt milzīgos arhīva skapjus ar kartītēm, kā no vecajām Padomju filmām!

Nez, iespējams, ka šo priekšstatu radīja tas, ka pirmais reģions, kur mēs iebraucām, un kuru arī visai pamatīgi izpētījām, bija Ziemeļaustrumi – valsts nabadzīgākais reģions, apmēram Ungārijas Latgale. Maz lielu pilsētu, rūpniecība, nabadzīgi lauku iedzīvotāji, nabadzīgas pilsētas (piemēram – Ózd, nabadzīgākā pilsēta valstī).

Arī arhitektūra austrumos ir atšķirīga no pārējās valsts. Šeit raksturīgāki dakstiņu jumti, kuri gan sastopami arī pārējos reģionos, bet ne praktiski katrai mājai. Pagodas tipa jumti arī neparādās tik bieži citās Ungārijas daļās. Šeit vēl var redzēt ēkas, kuras būvētas no salmu ķieģeļiem, kas pārējā valstī jau pavisam būtu nonsenss. Interesanta lieta, kuru arī redzējām tikai šajā valsts daļā, taču šeit tā bija norma – notekcaurules novadītas pāri žogam uz ielas. Tehniski, pa ielu malām parasti ir notekgrāvji un parasti notekas tieši vērstas uz šiem grāvjiem. Taču nereti gadās, ka grāvja nav, tad noteka vērsta vienkārši uz ielu vai ietvi. Lietus laikā neuzmanīgs gājējs var dabūt pamatīgu ūdens straumi aiz krāgas. Nu jā, spriežot pēc dziļajiem grāvjiem teju visu ielu malās, dažkārt ūdens patiešām ir daudz. Ļoti daudz!

Pilsētās tomēr, kaut arī ne pārāk daudz, ir saglabājusies kaut kāda impērijas laika apbūve. Nekas stipri neatšķiras no tā, ko mēs varētu redzēt Vācijā vai Austrijā, vai kaut vai piemēram, Polijā. Ir zināmas atšķirības, taču manai acij – nekas globāls. Jāpiemetina, ka šeit es nerunāju par Budapeštu, Budapešta ir izņēmums. Tas, kas ir tapis pēdējos 50 gados, bieži vien diezgan šausmīgs.

Izplatītākais pilsētas mājokļu tips, protams, ir paneļmājas, tāpat kā pie mums. Taču paneļmāju arhitektūra ir nedaudz interesantāka un daudzveidīgāka kā Latvijā. Ungāri savas paneļmājas sauc panelek. Mums labi saprotams vārds. Paneļmāju variāciju skaits ir ievērojams un tiem, kam visas ‘hruščovkas’ pasaulē neliekas vienādas, varētu būt interesanti redzēt šo daudzveidību. Mums bija interesanti. Par skaistu to nosaukt ir grūti, bet interesanti gan. Ļoti.

Ceļi ir visai sliktas kvalitātes, bedraini. Ceļi tiek lāpīti līdzīgi kā pie mums. Bedres arī līdzīgas, kā pie mums. Ceļu malas ļoti dubļainas, ne vienmēr uztaisīta normāla drenāža. Tikai vairāk. Visai bieži sanāca redzēt jaunbūvējamus ceļus, šosejas vai pārvadus, tā ka ‘švako’ starppilsētu ceļu jautājums tuvākajos gados varētu tikt atrisināts. Pa ceļu malām, atskaitot pavisam nelielus lauku celiņus, parasti ir ceļa stabiņi. Labajā pusē parasti ir sarkans un zils atstarotājs, līdzīgi kā Polijā.

Ungāru autobraucēji ne pārāk cenšas ievērot ceļu satiksmes noteikumus. Dažkārt vērojama pilnīga noteikumu ignorēšana (nu, ja salīdzinām ar Ungāriju, šeit visi ir absolūti likumpaklausīgi, bet salīdzinot ar pārējo Eiropu… nav labi). No otras puses, ļoti reti varēja piedzīvot, ka vietējie pārsniegtu ātrumu uz starppilsētas trasēm. Tumšajā laikā un mīnusu grādos vispār visi brauc krietni zem atļautā ātruma.

Vecajiem ceļi gar malām bieži vien ir sastādītas ļoti pievilcīgas alejas. Vienas no skaistākajām ir, šķiet, skābaržu alejas. Kaut gan es ne pārāk labi atšķiru kokus un šeit aug daudzi koki, kas neaug Latvijā, tāpēc neesmu drošs.

Par to, ka braucēji ir dažādi un situācijas arī, liecina ļoti daudzie krusti ceļu malās. Es maz kur esmu redzējis tik ļoti daudz krustus ceļu malās, kā Ungārijā. Es domāju, ka tā ir tāda laba motivācija uzmest aci spidometram. Vismaz uz mani šis ‘Memento mori’ iedarbojas atspirdzinoši. Tur, kur nepalīdz krusti, un trūkst ekipāžu, var uzstādīt parodisku policista ar radaru siluetu. Arī tādu sanāca novērot, turklāt ļoti veiksmīgā vietā, kad ir uzbraukts stāvā kalnā, sākas straujš kritums un sākas pilsēta, un kalna pamatnē šāds siluets. Šausmīgs, taču palīdz.

Ungārijā, līdzīgi kā Slovākijā un Čehijā, braukšanai pa ātrgaitas trasēm ir nepieciešama speciāla vinjete. Nav īpaši dārga, sevišķi, ja pērk uz visu gadu. Vienā vietā braucot pa trasi (gan valsts rietumu daļā), novērojām ko līdzīgu, kā Igaunijā. Drošās distances starp auto marķējums. Uz ceļa uzzīmētas bultiņas (Igaunijā – taisnstūri), un ir plakāti, kuri saka, ka 1 bultiņa starp mašīnām = bīstami, 2 bultiņas = droši. Es uzskatu, ka plakāts ar 1 bultiņu ir mulsinošs un nevajadzīgs, un otro varētu noformēt pavisam savādāk. Un bultiņu vietā varētu izmantot kaut ko citu, taisnstūri Igaunijā nav slikts variants, bultas ir nedaudz mulsinošas. Taču kopumā pati situācija, ka kaut kas tāds pastāv,  priecē.

Pēdējā lieta, ko gribēju minēt par ceļiem – ne vienmēr var uzticēties navigācijai. Waze lieto Budapeštā, bet pa mazajiem celiņiem var nekad neviens vai ļoti sen kāds būt braucis. Rezultātā, katrreiz orientējoties pēc navigācijas, ir uzmanīgi jāpārbauda kartē. Mums sanāca situācija, kad Regitas navigators rādīja vietu stundas un manējais – pārdesmit minūšu braucienā. Braucām pēc manējā. Un tā izrādījās kļūda. Sākumā izbraucām šausmīgos dubļos, kur baidījos, ka ja mēs šeit, nekurienes vidū, tagad naktī iestrēgstam, laukā nez kā tiksim. Un tad izrādījās, ka tālāk ir jābūt prāmim vai/un pontonu tiltam. Pontonu tilts bija novākts. Un prāmja pārceltuve darbojas vasarā. Nācās braukt atpakaļ un ņemt stundas maršrutu.

Ungāri izrādījās ļoti draudzīgi un viesmīlīgi cilvēki. Vai arī mums vienkārši ļoti veicās. Bet pieredze komunikācijā ar cilvēkiem, lai arī ārpus Budapeštas, praktiski neviens nerunā nevienā, atskaitot ungāru valodu, bija ļoti pozitīva.

Ungārija šobrīd ir diezgan populāra valsts biznesiem, tāpēc liela daļa no Budapeštā reģistrētajiem biznesiem pieder ārzemniekiem. Tas tādēļ, ka ungāru forintam ir nekam nepiesaistīts kurss un uz tā svārstībām, strādājot ar citām ES valstīm, var diezgan ieekonomēt. Nu un, protams, visa veida valūtas spekulācijas arī ir izplatīta parādība.

Ungāru valoda pieder somugru valodām, taču somu vai igauņu valodu neatgādina it nekas. Tas būtu kā salīdzināt latviešu un poļu valodu. Tā kā ungāri ilgstoši robežojās ar slāvu zemēm, ir daudz vārdu, kas aizgūti no slāvu valodām, piemēram, kluc (atslēga) vai utza (iela), taču vairāk aizguvumu ir no vācu valodas jo… jo impērija. Ja Latvijas teritorijā impērijas laikā valdīja pārkrievošanas politika, tad Ungārijā – pārvācošanas. Ungāru valodā ir savi lokālie dialekti, taču tie atšķiras apmēram kā atšķiras latviešu valodas dialekti, piemēram, Piebalgas no Talsu. Ir skaņas, kuras izrunā citādāk, atšķiras runas ritms, un paretam gadās atsevišķi jēdzieni, kuru apzīmēšanai dialektā lieto citu vārdu, taču kopumā viegli saprotamas un tāpēc par dialektiem īpaši nepārdzīvo. Protams, ka par laucinieku dialektiem smejas, jo tie taču laucinieki ar savu primitīvo valodu.

Patīk

• Viesmīlība – Mums ir bijusi ļoti laba pieredze Horvātijā un Bosnijā, un Ungārijā bija tas pats. Ļoti patīkami. Laukos cilvēki ļoti viesmīlīgi un jauki.
• Lauki – Patīkama, ļoti autentiska lauku pieredze.

Nepatīk

• Ļoti lēns internets – Slikts pārklājums un internets lēns.
• Gaisa atsvaidzinātāju lietošana – Līdzīgi kā Slovākijā – kaut kāda dīvaina modes lieta. Nesaprotu kā viņi elpo un kāpēc brīvprātīgi saindē gaisu tur, kur paši dzīvo.

Interesanti

• Melni karogi pie ēkām – Staigājot pa pilsētām dažkārt pie ēkām var redzēt melnus karogus. Tos izkar kā sēru simbolu valsts atceres dienās, kā piemēram, Trianonas edikta parakstīšanas dienā, kad Ungārija zaudēja 70% teritoriju un 60% iedzīvotāju. Bet melnu karogu izkar pie mājas arī ja tajā kāds mirst. Mēs redzējām melnus karogus arī pie daudzdzīvokļu mājām un pat pie poliklīnikas.
• Auksti – Auksti kļūst jau pārbraucot Augstos Tatrus no Polijas. Un Ungārijā aukstums turpinās. Tad, kad Latvijā bija plus +2 – +5 grādi, šeit bija -4 – -8 grādi. Auksti.
• Adventes vainagi – Šī ir dīvaina lieta, ko pamanījām jau Slovākijā. Vienvārdsakot – Lietuvā un sevišķi – Polijā pilsēttelpā ir ļoti izplatītas Betlēmes, praktiski visās Eiropas valstīs – egles. Šeit egles ir pieticīgas, vai arī vispār – priedes. Betlēmes nereti izgrieztas no Kartona  un visai komiskas. Toties katrā pilsētā ir vienā par citu iespaidīgāks Adventes vainags. Un tad mēs atgriezāmies Latvijā un tādu pašu ieraudzījām Gramzdā.
• Sociālisma laika arhitektūra – Tā šeit ir ļoti atšķirīga un interesanta. Cilvēkiem, kurus interesē socreālisma funkcionālisms, jābrauc uz Ungāriju, šeit ir ko redzēt.
• Velosipēdisti – Ungārijā ir ļoti daudz velosipēdistu. Visu vecumu, pie tam, šķiet, gados vecāku ir vairāk. Daudzās, pēc skata, necilās pilsētās ir veloceliņi. Kaut gan, šķiet, tie nav īpaši nepieciešami. Autobraucēji rēķinās ar to, ka no jebkuras ēnas var iznirt velobraucējs, un tos cenšas nost netriekt.

Čehija

Kā jau minēju augstāk – runājot par Slovākiju, Čehija man nekad tā īsti nav patikusi. Bet šis apgalvojums nav pilnīgi taisnīgs. Man nepatīk Čehija no attāluma un salīdzinot ar Slovākiju. Bet būt Čehijā man patīk. Čehija ir gandrīz tik pat šausmīga arhitektūras ziņā, kā Slovākija, kaut gan tomēr ir pāris solīšus priekšā. Un sociālisma laika arhitektūra, šķiet, ir vienīgais, kas vispār liecina par to, ka kultūrvēsturiski Čehija tomēr ir Austrumeiropa. Nu, un valoda, protams. Šoreiz mēs tikai izjoņojām Čehijai cauri, pārnakšņojot Brno, uz īsu brīdi nonākot kontaktā ar policiju Olomoucas vecpilsētā un papusdienojot Ostravā, tāpēc par Čehiju smalkāk izstāstīsim pie nākamā apciemojuma.

Patīk

• Gotika –  Skaidrs, ka par gotiku nevar runāt visas Čehijas kontekstā, bet Prāgā un Brno tā ir ļoti baudāma. Un… Prāga ir viena no ļoti nedaudzajām Eiropas galvaspilsētām, kuras netika sabombardētas Otrā Pasaules kara laikā.
• Viduslaiku pilsētas un pilis – Domāju, ka šeit nav nepieciešami komentāri.

Nepatīk

• Alus – Alus Čehijā ir kultūras norma. Kanons. Nu, jāsaka, ka Latvijā, vismaz vēl kādus gadus atpakaļ, bija līdzīga, kaut arī ne tik ļoti izteikta situācija. Iespējams, ka mans vienīgais iebildums ir tāpēc, ka es pats alu nedzeru. Vairums lietu, kuras saistītas ar sabiedrisku alus lietošanu, man šķiet ļoti vulgāras. Un vulgaritāte ir viena no nedaudzajām lietām, ar ko es nevaru sadzīvot.
• Nauda – Mani kaitina, ka Čehijā nav eiro. Bet ok, mani kaitina pat, ka Šveicē un Norvēģijā nav eiro. Un Amerikā. Manā sapņu pasaulē nav robežu un ir vienota valūta.

Interesanti

• Valoda – Viena no interesantām lietām ar čehu valodu ir tā, ka čehiem ievērojami atšķiras tas, kā čehi runā un kā raksta. Standarta čehu valoda, kuru lieto rakstos un oficiālā saskarsmē, lielā mērā ir mākslīgi veidota sākot ar 19. gadsimta vidu un pēdējā valodas standartizācija notika tūkstoš deviņi simti deviņdesmitajos gados uz bohēmiešu dialekta bāzes. Kas ir vēl interesantāk – šī valodas forma ir tuvāka slovāku valodai, kā čehu sarunvalodai (hovorová čeština). T.i., vairumam no sarunvalodām. Visbiežākā sarunvalodas forma ir parastā čehu valoda (obecná čeština), kas ir standarta čehu un centrālās bohēmijas dialektu krustojums. Citi bohēmiešu dialekti, kurus runāja ārpus Prāgas (kuru nav mazums) šodien ir visai marginalizēti, taču jaunu popularitāti guvuši morāviešu dialekti. Savelkot kopā, šodien Čehijā tiek lietota standarta čehu valoda, standarta čehu sarunvaloda, parastā čehu valoda un reģionālie dialekti. Un visas šīs valodas/dialekti ievērojami atšķiras savā starpā. Slovāki praktiski pilnībā saprot standarta čehu valodu. Bet tas vēl nav viss. Austrummorāvijas dialekti ir tuvāki slovāku kā čehu valodai, taču tāpat tiek uzskatīti par čehu valodas dialektiem. Nu, jebkurš, kurš ir saskāries ar valodas jautājumiem, apzinās, ka strikti nodalīt valodu no dialekta nevar un nodalījums biežāk ir politisks, kā lingvistisks.

Kaļiņingrada

Вы считаете, что у нас дороги плохие? У нас, по сравнению с остальной Россией, отличные дороги! Вот, вы сами подумайте – кто делал дороги в России? Правильно – русские! А у нас? Немцы!

Kaļiņingrada ir manā obligāti apmeklējamajo reģionu jau gadiem ilgi. Kopš tur nokļuva Austrumprūsija, kopš radās interese par prūšiem. Polijas teritorijā esošās Prūsijas teritorijas apmeklēju samērā drīz, bet teritorija, no kuras savulaik trīsreiz esot atteikušies leiši, palika nepieejama.

Prieks bija liels, kad parādījās ziņa, ka iebraukšanai Kaļiņingradas apgabalā nebūšot vairāk vajadzīgas vīzas. Uzreiz sākām domāt par apmeklējumu, bet toreiz bija vasara un nebija īpaši laika, turklāt, neizdevās sarunāt līdzbraucējus un divatā saņemties kaut kur braukt ir grūtāk. Tā nu pagāja vasara un par Kaļiņingradu domāt bijām pārstājuši, atliekot uz perspektīvu laiku, kad būs brīvs laiks un saņemsimies aizbraukt.

Par to, ka varētu aizbraukt uz Kaļiņingradu šī paša ceļojuma laikā, iedomājāmies esot jau Slovākijā. Un tā, kādu vakaru, kad viesmīlīgie Slovākijas ungāri, mūsu saimnieki, bija mūs gana cienājuši ar ‘handmade slivka‘, nolēmām mēģināt uztaisīt elektroniskās vīzas. Darīja uzmanīgu apstāklis, ka bija jānorāda, kad iepriekšējā reizē esam bijuši Krievijā un es nevarēju atcerēties precīzu laiku, jo piezīmes tālajā 2007. gadā, kad apciemoju Maskavu mākslas muzeju apmeklēšanas nolūkā, veicu neprecīzas un virspusīgas. Ierakstīju datumus no galvas, ja tai galā būtu pārbaudījuši iebraukšanas un izbraukšanas datumus, tie noteikti nesakristu. Turklāt, Krievijā bija brīvdienu nedēļa, bet vīzas solīja 4 darba dienu laikā. It kā varbūtība maza. Tā nu mēs uztaisījām savus piesarkušajiem vaigiem un aizplūdušajām acīm, un, manā gadījumā – izpūrušiem matiem un bārdu, ‘selfijus’, un iesniedzām nemaz necerot uz atbildi. Bet pēc trim dienām pēkšņi nopīkstēja telefoni.

Mums abiem ir piešķiras elektroniskās vīzas vienreizējam līdz desmit dienām ilgam Kaļiņingradas apmeklējumam. Konkrēta ceļojuma plāna mums nebija, taču apmēram bijām izdomājuši, kurā dienā esam atpakaļ Latvijā. Tā nu mēs pārbīdījām datumus, lai sanāk tikt uz Kaļiņingradu un pēkšņi izrādījās, ka mums ir jāpasteidzas. Mēs bijām Dunaujvaroš – būtībā, tālākajā Ungārijas dienvidu punktā, kuru mēs sasniedzām šajā braucienā. Un mums vēl ir jāaizbrauc uz vairākām pilsētām, bet galvenais – uz Ajku.

Un Regita vēlējās redzēt Bratislavu. Līdz Bratislavai mēs varam tikt šodien pat un tur pārnakšņot, bet nākamajā dienā tad mums jānobrauc tūkstotis kilometru. Par laimi, Bratislavā mums bija garlaicīgi un izstaigājuši centru, devāmies tālāk – līdz Brno. Un nākamajā dienā atlika šķērsot šauro Čehijas galu un Poliju. Nekas traks – parīt no rīta iebrauksim Kaļiņingradā.

Viss gāja pēc plāna, uz robežas nobijām kādu stundu, taču bez īpašiem starpgadījumiem un ‘nepatīkumiem’ mūs ielaida Krievijas Federācijā. Aiz mums braucošo mašīnu gan aizsūtīja uz pilnu narkotiku pārbaudi, un ņemot vērā to, cik visi bija satraukti, kā zvanījās un meklēja speciālu suni un kratīšanas speciālistus, izskatās, ka tā nenotiek bieži. Un lai arī mūsu narkotiku pieredze ir nožēlojama, tik un tā sajutām zināmas bažas. Līdzīgi kā pirms trīs gadiem, kad uz Zviedrijas – Norvēģijas robežas no mūsu autobusa uz kratīšanu par narkotikām izsēdināja bariņu vācu jauniešu.

Pirmā pilsēta, kuru plānoju redzēt Kaļiņingradā, bija Новоселово, līdz 1946. gadam – Groß Rödersdorf (visām Kaļiņingradas apgabala apdzīvotajām vietām iekavās klāt došu nosaukumu, kas tām bija līdz 1946. gadam, jo, pēc manām domām, pārsaukt vēsturiskas pilsētas dažādos nabadzīgos vārdos nav stipri mazāks noziegums, kā buldozerēt nost simtiem gadus vecas mājas, lai vietā uzceltu silikātķieģeļu barakas). Ar Новоселово iznāca nedaudz neveikli. Kad nokomunicēju Regitai mūsu nākamā punkta nosaukumu, mūsu priekšā parādījās zīme, ka mēs izbraucam no apdzīvotas vietas ar tieši šādu nosaukumu. Visu šo laiku mēs braucām pa mežu. Tā arī nenoskaidroju, kur palika tas, ko mēs gribējām redzēt. 

Mēs noteikti gribējām aizbraukt uz Čerņahovsku (Insterburg), un tad, atkarībā no tā, cik būs vēls – vēl tālāk uz austrumiem jeb uz rietumiem uz Kaļiņingradu (Königsberg, latviešu valodā – Karaļauči). Ceļš uz Čerņahovsku tik un tā veda caur Kaļiņingradu. Lielisko trasi ar četrām joslām kādā brīdī nomainīja bruģis. Bruģis! Pa ceļam nonācām kādā ciemā, kurš tik ļoti nošokēja braucot tam cauri, ka apstājāmies un izstaigājām.

Междуречье kādreiz bija Norkitten, apdzīvota vieta ar gandrīz 800 gadu rakstītu vēsturi. Taisnības labad jāatzīst, ka pilsēteli praktiski nolīdzināja ar zemi Napoleona karu laikā un tas, ko ar to izdarīja krievi, ir tikai puse no nelaimes. Čerņahovska izrādījās šarmanta, taču, priekšstats par to, ko Padomju vara ir nodarījusi ar vācu mantojumu, neapmeklējot šo pilsētu būtu ļoti nepilnīgs. Pilnīgs sirreālisms. Tiem, kas zīmē postapokaliptiskas ainas, uzņem tematiskas filmas vai rada datorspēles, šis noteikti ir jāredz. Godības zudums. Kas notiek astoņdesmit gadu laikā neprātīgi saimniekojot. Mūs jau sen vairāk nešokē, ka PSRS baznīcās mēdza izvietot malkas šķūņus vai klubus, tas notika visur. Taču ne visur 19. gadsimta mājokļu arhitektūras pieminekļos ierīkoja publiskās pirtis vai auto mazgātuves. Liela daļa ceļu – bruģis. Likts kādreiz aizvēsturiskos vācu laikos un neremontēts.

Ceļš līdz Čerņahovskai aizņēma pārāk daudz laika, tāpēc tālāk uz austrumiem braukt vairāk laika nebija, un arī uz citām pilsētām, ko biju noskatījis, paspēt nevarējām. Nolēmām braukt uz Sovetsku (Tilsit). Izvēle izrādījās pareiza. Pilsēta interesanta, lai arī bijām tur jau pa tumsu. Samulsināja nejēdzīgi milzīgais militārās tehnikas apjoms, kas izlikta apskatei dažādos laukumos. Bet tas jau raksturīgi krieviem. Bet nu, neko darīt. Ietekme uz prātiem jau vienmēr ir tiem, kam ir ieroči un vara. Ja nedaudz vairāk varas būtu mūsu armijai, noteikti būtu tas pats. Tāpat jau mūsu bruņotie spēki visiem veidiem, tai skaitā, arī pilsēttelpā, aģitē testosterona pārņemtos jaunēkļus kļūt par ‘savējiem’. No Tilzītes paskatījāmies pāri upei uz Lietuvu un devāmies uz Kaļiņingradu.

Un bijām pārsteigti. Mēs nakšņojām 15 minūšu brauciena attālumā no centra, taču teju pusi no laika sanāca braukt pa ļoti slikti izbraucamu ceļu. Parunājuši ar runātīgo saimnieci, devāmies uz centru pēc naudas un apskatīt kurp doties rīt no rīta. Un izrādījās, ka rīt no rīta mēs uz centru braukt nemaz negribam. Jā, centrs ir sakopts un kārtīgs, taču tajā itin nekas neliecina par to, ka šeit kādreiz atradās viena no nozīmīgākajām Eiropas pilsētām. Līdz 1967. gadam pils (kurā atradās slavenā Dzintara istaba), lai arī kara laikā degusi, esot bijusi salīdzinoši labi saglabājusies, taču pēc apgabala pirmā sekretāra rīkojuma, pils tika uzspridzināta. Vieta ir nolīdzināta un noasfaltēta, padarīta par autostāvvietu. Šķiet, pēdējos gados, kāds asfalta gabaliņš noplēsts, atrakti pils pamati, salikts apgaismojums. Un tagad Kaļiņingrada lepojas ar pils pamatiem.

Mājup doties nolēmām piepildot sen lolotu vēlēšanos – šķērsojot Kuršu kāpu. Lai nonāktu uz tās bija jābrauc cari senai prūšu pilsētai, kura vācu laikos bija pazīstama ar vārdu Cranz, šodien – Зеленоградск. Kūrortpilsēta. Pirmā, kur redzējām, ka būvējas veseli jauni rajoni. Pilsēta kopš seniem laikiem ir kūrortpilsēta un viena no nedaudzām reģionā, atskaitot galvaspilsētu, kura šodien aktīvi attīstās.

Iebraukšana kāpā ir maksas. Daudz ko redzēt Krievijas pusē nav, taču šeit atrodas viena no pilsētām, kura arī sen atradās manā sarakstā. Nosaukuma dēļ. Vācu laikos tā saucās Rossitten. Rēzeknes nosaukums bija Rositten. Atšķirība tikai vienā burtā, taču gan Rēzekni rakstīja gan Rossitten, gan Rositen, gan Rossiten. Tāpat arī Rossitten‘es nosaukumu rakstīja dažādi. Šodien pilsēta saucas Рыбачий… Un izskatās šausmīgi.

Smieklīgs starpgadījums notika uz robežas. Šķērsojot Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un dažu citu valstu robežas, iebraucot robežšķērsošanas teritorijā, tiek izsniegta kartīte ar krāsu kodu, kuru jāuzrāda dažādās vietās un izbraucot ir jāatdod. Tad nu lūk. Mēs šo kartīti pie izbraukšanas pazaudējām. Un pirmajā vietā, kur to pieprasīja uzrādīt, mēs to izdarīt nevarējām. Veltījām diezgan daudz laika, lai pārmeklētu visu mašīnu, robežsargi palīdzēja, aizmugurē stāvošo mašīnu pasažieri arī izskatījās gatavi iesaistīties meklēšanā, jo mēs kavējām visu rindu. Beigās mūs palaida braukt uz izbraukšanu, kur tad mums bija jāatdod kartīte un tur nu galīgi mūs negribēja laist bez. Tomēr pēdīgi pa rāciju nāca komanda “Пропустить!” un mēs priecīgi iebraucām Lietuvas teritorijā. Kartīti atradu starp sēdekļiem atbraucis mājās.

Kaļiņingradas apgabals ir ārkārtīgi interesanta, tašu ļoti skumja vieta, ko apmeklēt.

Patīk

• Lielās trases ir diezgan labā kārtībā. Joslas ir fiziski nodalītas, ir drošības saliņas. Uz luksoforiem ir taimeri. Daudz radaru, marķējums uz braucamās daļas, apdzīšanas joslas, kur joslu skaits samazinās. Daudz gājēju pāreju.

Nepatīk

• Nabadzība – mazajās pilsētās un ciemos cilvēki izskatās visai nabadzīgi, dzīvo šausmīgos apstākļos, apmēram kā čigāni Slovākijā un Ungārijā. Mājas, kas palikušas vēl no vācu laikiem, bieži vien neremontētas, gadās, ka logi bez stikliem, aizstiepti ar lupatām vai aizsisti ar finieri. Nav nekāds retums redzēt cilvēkus netīrus, noskrandušus, alkohola reibumā.
• Militarizācija – Tas kaut kad bija mans galvenais iebildums pret Ukrainu. Un pret ASV. Kaut kā šiem visiem lielajiem karotājiem gribas audzināt jaunajā paaudzē
• Ceļu stāvoklis – Viena no pirmajām lietām, ko, šķiet, Regita pamanīja pirmā – kādēļ visām vieglajām auto ir paceltas šasijas? Visi auto diezgan augsti. Tas noskaidrojās uzreiz, kad nobraucām no lielās trases. Ja mums kādreiz šķiet, ka Latvijā ir bedraini ceļi, tad tas ir labs paraugs ar ko salīdzināt. Turklāt, kā jau minēts, ir daudz bruģa. Un daudzviet tas, šķiet, nav atjaunots kopš uzlikšanas divdesmitā gadsimta sākumā. Gan priekšējais, gan pakaļējais bamperi dabūja krietni trūkties, bail skatīties, kas ir tur apakšā.
• Gājēju pārejas – ‘Gulošie policisti’, līdzīgi kā Ungārijā, ir nemanāmi, bet ja uz tiem uzbrauc ātrāk par 20km/h, bamperis dabū tādu triecienu, ka var palikt tur pat uz ‘policista’. Visām gājēju pāreju zīmēm ir gaismu atstarojoša apmale, kas padara jebkuru apdzīvotu vietu par jaungada eglīti. Šādā raibumā gājējus pamanīt dažkārt ir visai grūti.
• Reklāmas – Runājot par raibumu… Bet tā ir vai nu slāvu tautu temperamenta īpatnība, vai arī Austrumeiropas kultūru īpatnība.
• Cilvēku attieksme – Šis ir tipisks post-Padomju fenomens, kuru vēl salīdzinoši nesenā pagātnē varēja vērot arī pie mums, taču Eiropa ir darījusi savu un šī vaina nu ir izārstēta. Ja ne pilnīgi, tad ļoti lielā mērā. Vai arī vienkārši ir paspējušas nomainīties paaudzes, kas ir ticamāks izskaidrojums. Cilvēki ir rupji. Tas ir stāsts par pārdevēju, kura mazgā grīdu, un kad nejauši iemaldījies eiropietis pacietīgi stāv un gaida pie durvīm, kad viņam pievērsīs uzmanību, kādā brīdī saņem repliku “Мужчина, вы что, не видите, что я пол мою?! Я вас обслуживать не буду!” To tiešām pie mums šodien iedomāties jau ir grūti, bet viss tas bija arī Latvijā un pat vēl divtūkstošo gadu sākumā to varēja dabūt pieredzēt. Vietējie iedzīvotāji, kuri ir padzīvojuši dažādās vietās gan teica, ka Kaļiņingradas apgabalā ir salīdzinoši laba situācija, šeit tomēr apkārt Eiropa un vairums iedzīvotāju ar atvieglinātām vīzām regulāri brauc uz Poliju, Vāciju un Lietuvu, zina kā ir citur.. Krievijā, ārpus lielajām pilsētām, viss esot daudz trakāk.

Interesanti

• Angļu valoda – Viens no momentiem, kas samulsināja iebraucot Kaļiņingradas apgabalā – daudzas norādes bija dublētas tā saucamajā ‘translītā‘ jeb transliterācijā. Arī pilsētās daudzviet ielu nosaukumi ir doti gan krievu valodā, gan transliterācijā un nereti parādījās uzraksti angļu valodā. Vēlāk mums izstāstīja, ka tas ir palicis no pirms divus gadus atpakaļ notikušā pasaules futbola čempionāta, kad Kaļiņingradu esot pārpildījuši ārzemnieki. Autobusos joprojām pieturas saucot krievu un angļu valodā un kopumā ārzemniekiem šeit izdzīvot esot samērā viegli.
• Ļeņinekļi – Moments, kas pārsteidza – teju katrā ciemā, kuriem braucām cauri, slējās lielāki un mazāki pieminekļi Ļeņinam. Pat Krievijā Ļeņina pieminekļi jau sen ir kļuvuši par retumu, nemaz nerunājot par pārējām post-Padomju valstīm. Toties Kaļiņingradā vairums nav aiztikti. Arī vietējie iedzīvotāji minēja, ka ‘ļeninekļu’ īpatsvars esot salīdzinoši visai liels, un ne tikai mūsu apskatītajās vietās, bet kopumā.