Es Eju neesmu rakstījis jau krietnu laiku, galvenokārt tādēļ, ka kopš Ungārijas vairs neizdevās noķert tādu īsta ceļojuma sajūtu. Uznāca kovids un viss kļuva sarežģīti. Izmisuma brīžos braucām uz Piedruju, lai paskatītos pāri Daugavai uz Baltkrieviju; uz Nidu, lai redzētu Lietuvu, bet no Veclaicenes nelegāli gājām uz Igauniju, jo tur gāja haikinga maršruts. Arī atveroties robežām īsti paceļot nesanāca. Pa šo laiku kādas 3 vai 4 reizes bijām Briselē, esam pabijuši Portugālē, Maltā, Nīderlandē, pabāzuši degunu Pa-de-kalē Francijā un Bergamo Itālijā, braucām ar mašīnu uz Slovēniju, kur nedēļu mācījos fotografēt, taču tādu īstu ceļojuma un piedzīvojumu sajūtu izdevās saķert tikai tagad. Šeit it viss bija tik neierasti un ne tā, kā pierasts. Šis ceļojums ir pelnījis, lai par to vismaz īsi uzrakstu.
Otra lieta, ar ko iznāca īpašs šis ceļojums, mēs visu darījām ne tā, kā parasti. Mēs pārkāpām lauvas tiesu savu pašu principu. Mēs baudījām daudz vairāk, kā esam pieraduši. Šajā ceļojumā mēs braucām nevis kā ceļotāji, bet gan kā tūristi. Bet nožēlas nav. Stimulu jau tāpat bija pārāk daudz, lai uz pilnu klapi slēgtu iekšā ceļotāju režīmu, bet tūristu režīms bija tieši laikā.
Īsā ceļojuma priekšvēsture ir aptuveni sekojoša: vasarā lielāko daļu mana laika aizņem Rāzna un ceļošanai laiks neatliek, tādēļ ceļojam pavasarī un/vai rudenī. Katru gadu 1. maijā cenšamies kaut kur aizbraukt ar Aiju un Valteru, bet tie nupat tikuši pie atvases. Regitai bija vairākas dienas jābūt Kiprā darba tikšanās, tāpēc nolēmām galamērķi meklēt lēta lidojuma attālumā no Kipras. Mūs joprojām nepamet doma par Balkāniem, jo katrreiz tur nokļūstot, saprotam, ka tieši interesantāko Eiropas daļu mēs tomēr esam redzējuši gaužām pavirši. Taču, lētu aviobiļešu uz Balkānu valstīm nebija, bet lētākie lidojumi bija uz Jordāniju. Ja man uz to brīdi būtu jāiebaksta kartē Jordānijas atrašanās vieta, es gan iebakstītu kaut kur Arābijā, bet īstas izpratnes par Jordāniju īsti nebija.
Ivars ar Sabīni bija gatavi piebiedroties, četratā vienmēr jautrāk un kad neplūst alkohola upes, arī ievērojami lētāk. Kiprā es bijis nebiju, bet arī negribējās. Mana sliktākā ceļojuma pieredze bija iepriekšējā gadā maijā nedēļu ilgs Maltas apmeklējums. Es jau sen nojautu, ka salas mani neinteresē, pēc Maltas tas tikai apstiprinājās.
Lidojums no Viļņas, bet jāatgriežas Rīgā, tādēļ ar savu mašīnu nesanāk. Bet autobuss ienāk teju vienlaicīgi ar izlidošanas laiku. Pirmdien, 24. aprīlī devāmies uz Viļņu, no 25. līdz 28. aprīlim pavadījām Kiprā, bet no 29. aprīļa līdz 4. maijam – Jordānijā, uz īsu brīdi atgriezāmies Kiprā, lai agrā 5. maija rītā atgrieztos Latvijā.
Pirmdiena, 24. aprīlis: Rēzekne, Viļņa
Ceļojumu ievadīja neliels piedzīvojums Rēzeknē. 9:30 no stacijas Rēzekne II atiet autobuss uz Viļņu. Mēs esam autobusā 9:20, vietas ar mūsu numuriem neeksistē, mums ir 54 un 55 vietas, bet autobusā ir tikai 52 vietas. Man pēc 25 minūtēm sāksies vēstures filosofijas tiešsaistes lekcija, Regitai paralēli kaut kādi darba sazvani. Lekcija jau sākusies, bet autobuss vēl neatiet. Bez mums autobusā tikai kāda austiņās snaudoša meitene. Regita dodas pie šofera, lai noskaidrotu kādēļ netiek uzsākta kustība maršrutā Rēzekne – Viļņa caur Daugavpili un noskaidro, ka cits autobuss, kurš iet no Maskavas, esot uz Terehovas robežas iesprūdis kāda pasažiera dēļ. Jāgaida, kad pienāks autobuss. Nekādu aplēšu nav. “A jūs steidzaties? Jums lidojums?”. Ap 11 autobuss uzsāk kustību, taču mulsinošā kārtā dodamies Ludzas virzienā. Šoferis ir sajaucis virzienu?
Pie izbraukšnas no Rēzeknes novada autobuss iegriežas mežā. Hm… Bet mežā iegriežas tikai, lai apgrieztos. Fjūh… Pēc brītiņa esam atpakaļ Rēzeknē. Noskaidrojam, ka šoferim esot pateikts braukt uz Terehovu pakaļ pārējiem pasažieriem, kad pienākusi ziņa, ka autobuss izlaists. Jāatgriežas Rēzeknē gaidīt Krievijas reisu. Pēc 20 minūtēm būšot. Aizejam uz Viršiem apēst pa hotdogam ar skatu uz Rēzeknes jauno “turboapli” un man jau sākas nākamā lekcija. Pēc 20 minūtēm autobuss nepienāk, bet no Rēzeknes izbraucam tikai pusdienlaikā ar nieka divarpus stundu kavēšanos. Daugavpils autoostā autobusā iekāpj cilvēki, kuri, gan jau, tāpat kā mēs nezināja, kāpēc autobuss kavējas 2,5 stundas. Latvijā joprojām nav pieņemts komunicēt tādas lietas.
Viļņa šajā gadalaikā ir burvīga.
Lai arī silts laiks pienācis arī pie mums, Viļņā tas ir īpaši silts un īpaši zaļš, un īpaši plaukstošs.
Norunājam izstaigāt centru un pēdējoreiz brauciena laikā izbaudīt glītu arhitektūru.
Ilūzijas par to, ka turpmākā ceļojuma gaitā varētu būt vērā ņemama arhitektūra, mums nav.
Lai arī Viļņa nekad nav bijusi starp manām mīļākajām Baltijas pilsētām, pēdējos apmeklējumos tā šarmē.
Abi vienojamies, ka priecātos palikt šeit un uz Kipru nebraukt nemaz.
Tieši tik lielas mūsu ekspektācijas pret Kipru.
Viļņā mums ir obligāti jāpaēd Užupes picērijā, bet ēdiens, neskatoties uz vietas popularitāti un rindu pie ieejas, izrādās ne tikai dārgs, bet arī visai negaršīgs un slikti pagatavots.
Darbinieki esot nomainījušies, tagad strādā imigranti. To ir jāsaprot un jāpieņem.
Vakarā atbrauca Regitas kolēģe Māra, kura iebrauca no Rīgas un pievienosies Regitai uz Kipras pasākumu.
Otrdiena – 25. aprīlis: Viļņa, Larnāka, Nikozija
Lidojums bija dienas otrajā pusē, tādēļ no rīta vēl izstaigājām kādu centra daļu, atkal priecājoties par sauli, arhitektūru, zaļumu, putniem un pavasara ziedu smaržām.
Lidojums bija ilgs, bet Larnākā mūs jau sagaidīja Ivars ar Sabīni un auto. Viņi atbrauca no Pafosas, kur Ivars ielidoja no Rīgas, noīrēja auto un, sagaidījis Sabīni, devās pēc mums. Pirmie iespaidi no Kipras – kalnaina Malta. Nikozijā netālu no mūsu adreses atradām puslegālu (vai pavisam nelegālu) stāvvietu, kurā atstāt auto uz diennakti maksā 3€, pieskatītājs paņēma 6€ ar pamatojumu, ka diennakts beidzas pusnaktī. Vēlāk šo triku viņš atkārtos katru dienu. No šīs vietas sākās izaicinājums ar nosaukumu “Kipras adreses”. Kādā veidā Kiprā strādā adreses mums joprojām nav skaidrs, turklāt, tas nav skaidrs arī “gūglei”, un, kā noskaidrojām, arī daļai Kipras iedzīvotāju.
Ielu atradām, bet tālāk jau mūs sagaidīja dzīvokļa saimnieks.
Pēc tam, kad saimnieks izrādīja mūsu necilos, bet visai īpatnējos apartamentus, atzinās, ka “visiem šķiet, ka internets ir lēns (izrādījās, ka par internetu šajā dzīvoklī īpaši runāt nevar, ātruma knapi pietiek epastu ielādēšanai), bet viņš īsti nepiekrītot… un citi sūdzoties, ka trokšņa daudz”. Tepat blakus ir restorāns, kurā katru nakti līdz vieniem spēlē dzīvā mūzika. “Es jau saucu policiju, bet tas nepalīdz, jo, you know, they are all corrupted. [un] They are good musicians, but very loud”. Pēc šīm atklāsmēm pajautājām, kā nokļūt Ziemeļkiprā, uz ko saimnieks pieklusināja balsi. “That’s unlegal, but you can go, everyone goes, but talk to no one, trust no one, they can be spies, you can get into trouble… but thats not more than 100 meters down the street, so you can go, I always go, no trouble”.
Pēc šāda raksturojuma mēs vienkārši nevarējām atturēties no likuma pārkāpšanas un ar entuziasmu devāmies, lai nelegāli iekļūtu turku teritorijā, bet atdūrāmies pret betona un dzeloņdrāšu žogu. Gala beigās izrādījās, ka ir tikai viena vieta, kur var iziet, un šeit ir ierīkots pilnīgi legāls robežpunkts. Uzrādām pases un ejam iekšā.
Iziešana ātra, bet otrā pusē sākas pilnīga Turcija ar visu izrietošo. Vēl nezinot par žogu es pajokoju, ka sapratīsim, ka esam Turcijā, kad ieiesim tumsā, jo gan jau Turcijā nav elektrības un interneta.
Joks atkal nebija smieklīgs, jo patiešām, izejot pierobežas daļu, kura sastāvēja no veikaliņiem un kafejnīcām, nonācām tumsā.
Sakaru tornis, šķiet, atradās pavisam netālu no robežas, jo Eiropas pieslēgums vilkās līdzi līdz pat Ivara un Sabīnes dzīvoklim.
Ar sakariem Kiprā, principā, ir interesanti. Kipra lauž manu priekšstatu par to, kā strādā 5G. Izslēdzot “flight mode” (mani nav par ko nosodīt, tas ir pilnīgi droši un nekādi netraucē pilotiem, navigācijai, komunikācijai vai kam citam) vēl lidojot virs okeāna kādus kilometrus no Kipras krastiem, telefons saķēra 5G.
Un Kiprā bija ļoti nedaudzas vietas, kur 5G pārslēdzās uz 4G, pārsvarā tas bija kalnos. Taču apejot kalnu parasti atkal bija 5G. Es joprojām nesaprotu, kā tas strādā.
Pavadījām Ivaru ar Sabīni, tad viņi pavadīja mūs atpakaļ un pie pašas robežas nolēmām pavakariņot kādā restorānā.
Vakariņas bija lieliskas, turklāt, visa ceļojuma laikā šeit dabūju vislabāko tēju. Īstu turku tēju pēc labākajām tradīcijām.
Atgriezāmies dzīvoklī līdz ar dzīvās uzstāšanās sākumu un sapratām, par ko runāja mūsu saimnieks. Un sapratām, kāpēc dzīvoklī praktiski katrā plauktā mētājās ausu aizbāžņi. Gulēt pie tāda trokšņa nav iespējams un logi vispār neslāpē skaņu.
Trešdiena – 26. aprīlis: Panagia Asinou, Kakopetrija, Olimps, Limasola, Kipras Apvienotās Karalistes teritorija
Nākamajās divās dienās Regitai ar Māru būs jāstrādā, tāpēc šī bija vienīgā diena, kad varējām kaut kur doties visi kopā. Sākumā apsvērām domu braukt uz ziemeļiem, taču ziemeļu Nikoziju vakar redzējām, turklāt, esot visai sarežģīti tikt pāri robežai ar auto, nolēmām braukt haikot.
Tā kā uz Kipru mums nav īpaši lielas ekspektācijas, nolēmām ļaut mūsu likteni lemt neironu tīklam ChatGPT, kurš izstrādāja maršrutu, kuru gan pilnībā realizēt neizdevās.
Pirmā pietura bija neliela baznīciņa ar XII – XVII gadsimtu gleznojumiem Panagia Asinou netālu no Nikitari ciema.
Baznīca esot būvēta 1099. gadā pie klostera, bet XVII gadsimta beigās pamesta.
No ārpuses labi redzamas daudzu pārbūvju pazīmes.
Sienu gleznojumi patiešām visai grandiozi, neko līdzīgu līdz šim redzējis nebiju.
Attēlotas ainas no evanģēlijiem. Skatoties uz visu šo krāšņumu iezogas ķecerīga doma, ka tieši no šādiem gleznojumiem aug kājas komiksiem, jeb kā tos sauc adepti – “vizuālajām novelēm”.
Džotto, Fra Andželiko un vēlākajiem Brēģeļiem un Bosham šeit būtu no kā iespaidoties.
Nākamais pieturas punkts pēc ChatGPT izstrādātā maršruta bija Kakopetrijā, kuru robots raksturoja kā vienu no ainaviskākajām pilsētām.
No malas Kakopetrija patiešām izskatījās labi, taču varu nosaukt virkni pilsētiņu Portugālē, kuras ir vismaz tik pat izteiksmīgas. Kakopetrijā neapstājāmies un devāmies tālāk uz Olimpu.
Pa ceļam uz Olimpu uz vadiem sēdēja putniņš, kuru es jau no īsa skata viegli identificēju kā bišu dzenīti, kuru nekad nebiju redzējis.
Vēlāk izrādīsies, ka identificēju pareizi.
Bišu dzenīšus Kiprā redzēšu vēlreiz, bet Jordānijā to būs jau pavisam daudz.
Sākumā aizgājām pa nepareizo ceļu, bet galā izgājām uz Artemīdas vārdā nosauktās 7 kilometrus garās takas.
Taka izrādījās garlaicīga un diezgan vienveidīga, no putniem tikai mājas zvirbulis, melnais meža strazds, pelēkā un lielā zīlītes un žubītes.
No pārgājiena devāmies apskatīt krievu metropoli Kiprā Limasolu.
Pa ceļam braucām garām kādai vīna darītavai, kur pagalmā bija strūklaka ar sarkanu šķidrumu ūdens vietā, izskatījās pēc asinīm, bet gan jau bija domāts vīns. Pirms pilsētas iebraucām paēst Makdonaldā, par ko es, maigi izsakoties, nebiju īpaši priecīgs.
Limasole ir dīvaina pilsēta. Kādreiz varētu būt bijusi jauka vieta, bet pārvērtusies par krievu kūrortu.
Un, lai arī man nav problēmu ar krieviem, jūtos nekomfortabli nonākot vietās, kur svešzemnieku ir vairāk, nekā vietējo.
Tāda Londonas – Bābeles sajūta, un sajūta, ka viss ir neīsts.
Pasēdējām uz laipas ar skatu uz jūru, un kaut kur aiz horizonta – Izraēlu.
Papriecājāmies par ļoti kolorītajiem jehovas lieciniekiem, kuri krievu valodā vēlējās vēstīt par to, kad iestāsies miers.
Šur un tur parādās pret karu vērsti uzsaukumi krievu valodā.
Krievu valodā iestāžu izkārtnes un citas informācijas zīmes pilsētā.
Kaut gan interesantu izkārtņu un informācijas zīmju pilsētā pietika arī citās valodās.
No Limasoles jau pa tumsu devāmies uz vienu no Apvienotajai karalistei piederošajām teritorijām Kiprā Limasolas tuvumā Akrotiri, kuras palika Lielbritānijas īpašumā pēc Kipras republikas izveidošanās 1960. gadā. Lielbritānija atteicās no teritorijām, taču nolēma šeit saglabāt savas karabāzes.
Uz apdzīvotām vietām nebraucām, pasēdējām pie jūras, apēdām pa nupat Limasoles Lidl’ā nopirktajam saldējumam, un devāmies atpakaļ uz Nikoziju.
Regita ar Māru devās gulēt, bet mēs ar Ivaru un Sabīni nolēmām pameklēt kādu vietu, kur padzert turku tēju. Dienvidu Nikozijā. Izrādījās, ka turku tēja ir tikai Turcijas teritorijā, bet grieķi dzer piparmētru maisiņtēju. Pasaule patiesi ir gaužām tāla no perfekcijas.
Mājās koncerts ar skaļām ovācijām un aplausiem turpinājās līdz vieniem naktī. Tad nu pēc vieniem arī devos gulēt.
Ceturtdiena – 27. aprīlis: Ziemeļnikozija, Kykkos klosteris, Chrysoroyiatissa klosteris, Larnāka
Ceturtdienas rītā meitenes strādāja, tad nu mēs ar Ivaru un Sabīni atkal gājām meklēt tēju, bet šoreiz ziemeļu daļā.
Tēju atradām, kura gan nebija tik laba, kā aizvakar vakarā, bet daudz labāka par piparmētru maisiņtēju vakar.
Tirgus ļoti kolorīts.
Kolorīta arī veikaliņu iela un citas tūristu iemīļotas vietas.
To, ka Turcijas daļa tūristiem mīļāka, rāda arī ienāktgribētāju rinda robežšķērsošanas punktā Turcijas, un tukšā pāreja grieķu Kipras virzienā.
Devāmies uz klosteriem, bet ceļš šoreiz sanāca pārlieku dinamisks, tādēļ abi ar Sabīni uz kalnu serpentīniem pastāvīgi cīnījāmies ar nelabumu.
Tādēļ bieži stājāmies un skatījāmies kurā vietā kādas puķītes aug. Kādā vietā sarāvām mandeles. Izrādījās, ka gandrīz visas tārpainas. Un mandelēs dzīvojošie tārpi ir krietni atbaidošāki radījumi par tiem, kuri dzīvo lazdu riekstos, kaut arī dižs pēdējo fans es arī neesmu.
Kādā vietā apstājāmies, jo šeit bija daudz mašīnu, bet nelabums bija sasniedzis zināmu kulminācijas punktu. Kad nedaudz atlabām, nolēmām apskatīties, kur esam nonākuši.
Apkārt bija uzraksti krievu valodā, izrādījās, ka esam kāda klostera tuvumā.
Sākumā plānojām doties tālāk, bet tomēr nolēmām apskatīties klosteri.
Izrādījās iespaidīgi.
Ļoti krāšņi.
Bez daudzajiem sienu gleznojumiem uzrunāja plašais relikvārijs.
Vesela telpa pildīta ar dažādiem svētiem kauliem krāšņos zelta un sudraba relikvārijos.
Klosteris, līdzīgi kā daudzi klosteri Kiprā, dibināts XI gadsimtā, taču īpašu senatnīgumu nav saglabājis.
Galapunkts bija Chrysoroyiatissas klosteris, kurš izrādījās ievērojami mazāks un neizmērojami mazāk tūristisks.
Bez mums, iespējams, bija vēl kāds tūrists vai divi, bet varbūt arī nē.
Kloseris dibināts XII gadsimtā, patreizējās ēkas attiecināmas uz XVIII gadsimta beigām.
Klosterim ir savi vīnogulāji un mūki ražo vīnu pārdošanai. Par to, ka klosterī var iet iekšā, mēs izspriedām pēc tā, ka tas kopā ar darba laiku bija ievietots Google Maps.
Gājām uzmanīgi. Katrreiz satiekot kādu mūku gaidījām, ka mums pajautās, ko šeit darām un izdzīs, bet nē. Izstaigājām visu.
Tai skaitā – vīna pagrabus.
Iegājām arī baznīcā. Bet no terases pavērās viens no skaistākajiem Kiprā redzētajiem skatiem. Turklāt, tepat blakus medīja piekūns, kas vienmēr ir iespaidīgs skats. Klosterī nopirkām vīnu, kurš neizrādījās diži labs (kas gan bija sagaidāms).
Pa ceļam uz NIkoziju izbraucām caur Larnāku.
Larnākā gan nolēmām nestāties, jo neko interesantu šeit nepamanījām. Regita ar Māru bija vakariņās, tāpēc devāmies uz aizvakardienas vakariņu vietu Turcijas daļā. Šoreiz pieredze nebija tik laba. Ēdiens nebija tik garšīgs, bija maz, virkne ēdienu nebija pieejama. Turklāt, viņiem bija beigusies tēja. Kādos apstākļos Turcijā var beigties tēja, man iedomāties grūti.
Māra bija saindējusies ar ēdienu un pusi nakts klīda apkārt kā nelaimīgs rēgs, bet lejā līdz pusdiviem naktī turpinājās balagāns. Izgulēties īpaši nesanāca.
Piektdiena – 28. aprīlis: Nikozija, Pafosa
Māra uz tikšanos neaizgāja, jo nebija īsti spējīga, bet Regita bija prom.
Vienpadsmitos mums bija jāatbrīvo dzīvoklis, bija zināms satraukums, ka Māra iet nevarēs, bet izejot laukā palika labāk.
Paklīdām pa ielām, paskatījāmies kā izskatās Apvienoto Nāciju kontrolētā neitrālā zona no malas.
Regita atbrīvojās ap divpadsmitiem, tad nu, paņēmuši Regitu, devāmies uz Pafosu.
Pafosā atstājām somas dzīvoklī, kurš mums atkal bija atsevišķi un visai tālu no Ivara un Sabīnes dzīvokļa.
Ivara un Sabīnes dzīvoklī uz balkona margām sēdēja palmu ūbele.
Pilsēta pazīstama ar savu vēsturi, tad nu devāmies uz arheoloģisko parku.
Sākumā man nebija īpaši interesanti, bet kad nolēmu censties saprast, kas ir tas, ko redzu, un kļuva interesantāk.
Praktiski nekādu jēgpilnu aprakstu tur nav.
Mozaīkas, protams, jaukas, bet ASV muzejos mēs esam redzējuši desmitiem fantastisku grieķu un romiešu mozaīku.
Teritorijā bija arī daudz putnu un citas dzīvības, kas padarīja apmeklējumu baudāmāku.
Kaut gan nokaitināja Regitu, jo katrreiz, kad mēs ar Ivaru uz 10 minūtēm apstājāmies pie kādas skudras, meitenēm, kurām jau tāpat nebija diži interesanti, arī nācās gaidīt.
Bet parks nebija tik interesants, lai tajā pavadītu visu dienu.
Pēc parka aizgājām paēst.
Maltītes laikā smagi lija un bija neliels pērkona negaiss, kurš pamazām nāca no jūras jau kopš mūsu ierašanās Pafosā.
Taču izejot no restorāna, viss jau bija beidzies.
Aizgājām pie Ivara ar Sabīni izdzert klostera vīnu un devāmies uz dzīvokli, kurš no mums bija četrdesmit minūšu attālumā.
Četros no rīta jādodas uz lidostu, lai lidotu uz Jordāniju.
Sestdiena – 29. aprīlis: Pafosa – Amāna, Tuksneša šoseja, Akaba, Dienvidu pludmale
Agrais lidojums pēc pāris gulētām stundām neuzmundrināja.
Lai arī sēdēju pie iluminatora un bija pavisam maz mākoņu un gribējās redzēt Izraēlu, kurai pāri lidosim. Taču aizmigu teju pēc pacelšanās un pamodos, kad jau bijām sākuši nolaisties.
Skats uz Jordānijas tuksnešiem bija iespaidīgs un kaut kādā ziņā atgādināja Islandi. Tuksnesis no augšas izskatās gandrīz tik pat labi, kā no lejas.
Lidostā izrādījās, ka neesam nopirkuši “Jordan pass”, kas ietver gan vīzu, gan svarīgāko apskates objektu apmeklējumu. Kamēr stāvējām rindā uz robežsargiem, Regita drudžaini pirka caurlaides. Nopirkt nopirka, taču kad nonācām līdz robežsargam, sistēmā vēl nebija aizgājušas un tad nu nācās gaidīt. Robežsargs angļu valodā tik pat kā nerunāja un bija visai nedraudzīgs. No tā nolēmām, ka neko viegli šajā valstī mums neies. Regita demonstratīvi nosēdās uz grīdas un gaidīja, kad mūs izlaidīs. Pagāja minūtes 15 vai 20, kad mūs pasauca.
Nākamais lielais uzdevums bija noīrēt mašīnu. Pirmajā lodziņā brīvu mašīnu nebija, bet otrajā apjautājās vai mums der maza mašīna. Saņēmis apstiprinošu atbildi, puisis paskaidroja, ka viņiem ir vidēja izmēra mašīna, bet par mazas mašīnas cenu. Nu, burvīgi, formējam. Saruna bija episka. Puisis pastāvīgi atkārto “welcome”, “thank you very much”. Kādā brīdī norāda uz savu parakstu līguma veidlapā [pieņemsim, ka puisi sauc Ahmad] un seko monologs: “Here’s the name: Ahmad, it’s my name, nice to meet you, welcome, thank you very much”, pēc šī mēs jau vairs nevaram nesmieties. “Welcome” būs biežākais ko dzirdēsim turpmākās gandrīz nedēļas laikā (vispār, jāpārbauda, vai arābu valodā nav līdzīgs vārds, kurš nozīmē kaut ko pavisam citu).
Neliela izglītojoša atkāpe par Jordānijas vēsturi. Negribējās rakstīt gari, tādēļ palūdzu palīgā “mākslīgo intelektu”, lai izstāsta Jordānijas vēsturi piecos teikumos, to tad šeit arī pārstāstīšu.
Šajās zemēs ir valdījušas visdažādākās impērijas, tai skaitā Asīrijas, Bābeles un Persijas impērijas. VII gadsimtā reģionu iekaro Islāma impērija, kurā laika gaitā valda dažādas dinastijas. XVI gadsimtā Jordānija nonāk Osmaņu impērijas kontrolē, kura saglabājas līdz Pirmajam pasaules karam. Pēc kara Jordānija nokļūst Lielbritānijas Transjordānijas protektorātā un 1946. gadā iegūst neatkarību. Šodien Jordānija ir konstitucionāla monarhija ar karali Abdullu II valdības priekšgalā. Pieminēsim arī to, ka Jordānija pastāvīgi iesaistās konflikta starp Palestīnu un Izraēlu noregulēšanas mēģinājumos un atbalsta palestīniešu bēgļus.
Nolēmām valsts apskati sākt no Dienvidiem un tad pamazām virzīties uz ziemeļiem. Pašos Jordānijas dienvidos atrodas Sarkanās jūras Akabas līcis un Akabas pilsēta, uz kuru arī devāmies pa “Desert Highway”. 300 kilometri pa ārkārtīgi ainavisku šoseju. Pat neskatoties uz miglu galvā pēc negulētās nakts, ceļš paskrēja nemanot. Meitenes kādā brīdī attapās, ka kategoriski vajadzīgs ūdens un, ka 300 kilometrus bez ūdens neizturēs. Aizrādījumi uz to, ka tuksnesī meklēt ūdeni ir nepateicīgs uzdevums, neko nedeva. Apstājāmies pie kādas no dzelzs būdām šosejas malā. Šeit bija tipisks Latgales lauku veikals, kurā pārdod visu, sākot ar zubu pastu un beidzot ar mašīnas gultņiem un plastmasas ķīniešu sienas pulksteņiem zelta krāsā. Paņēmu lielo 7 litru ūdens pudeli un mazo, kurā pārliet, lai var dzert. Pie kases no manis pieprasīja 7 dinārus, ar karti maksāt nevarēja, skaidras naudas nebija. Un labi ka tā. Izrādījās, ka tā ir vai nu tūristu, vai tuksneša cena, pilsētās ūdens nemaksā stipri dārgāk, kā pie mums.
Braucot caur tuksnesi kultūršokēja tas, ka pārējie satiksmes dalībnieki visu lieko met laukā pa mašīnas logu. Mašīna nobrauc labajā pusē tuvāk apmalei un ielidina atkritumus tuksnesī. Tālāk vējš atkritumus nes pa tuksnesi pārvēršot tos tādos Amerikas tuksnešu “tamblvīdos”, kuri kūleņo pa tuksnesi un krājas lielās čupās, ieķeras dzeloņdrāšu žogos, sakrājas kalnu pakājēs un ielejās. Viss Jordānijas tuksnesis ir milzīga izgāztuve. Starp šiem atkritumu kalniem klīst netīri, noplukuši beduīni ar saviem kazu bariem. Ja atrod kādu ēnu, beduīns izvelk kaut kur savā tuksneša tērpā paslēpto šišu un tējkanniņu, un savācis kādas sakaltušas zālītes, cik nu tuksnesī tās var atrast, bet vairāk biezā slānī pa tuksnesi izmētātās papīra kafijas glāzītes, kurina ugunskuru, uz kura liek tējkannu un vāra tēju, domīgi velkot šišas dūmu, noraugās, kā rietošās saules starus lauž šur un tur pa tuksnesi izmētāto plastikāta pudeļu nomatējušās sieniņas.
Dažkārt kazas iet bojā zem auto riteņiem vai kā citādi, un tad tās tiek pamestas turpat, kur kritušas. Ar līķiem ļoti ātri tiek galā klaiņojošie suņi un maitasputni. Būtu lieliski, ja būtu dzīvnieki, kas ēstu PET, skārdu, celofānu, papīru un citus atkritumus, tuksnesis attīrītos pats no sevis. Bet… diemžēl.
Pirms braukšanas interesējāmies par braukšanas kultūru un īpatnībām, un parasti brīdināja, ka valstī ir daudz radaru un policijas. Radarus mēs neredzējām, taču policijas patiešām izrādījās ļoti daudz. Ik pa laikam bija posteņi, kur bez automātiem bruņotajiem policistiem nereti bija bruņumašīnas ar ložmetējnieka ligzdu, kurā vienmēr sēdēja nogarlaikots zaldāts, kurš tā vien skaties, ka no garlaicības sāks šaut uz garāmbraucošajiem auto. Sajūta, kā atrodoties militārā konflikta zonā.
Pa ceļam visai biežas karabāzes un/vai policijas skolas ar neiztrūkstošām milzīgām amatpersonu fotogrāfijām uz fasādēm un smagi bruņotu apsardzi pie vārtiem. Valsts ļoti militarizēta. Un šeit joprojām valda ieroču kults, kurš jau manā bērnībā atradās norieta stadijā pie mums. Līmēt uz mašīnas triecienšautenes siluetu, bērniem skraidīt ar rotaļlietu automātiem, šķiet pilnīgi normāli un pat vēlami. Tūristi var nopirkt magnētiņus amerikāņu sistēmas automātu formā. Šī īpatnība ir pilnīgā pretstatā flegmātiskajiem beduīniem, vairākiem no kuriem gan redzējām tā saucamos Casio firmas “teroristu pulksteņus”, kurus varot pieslēgt kā taimeri bumbas detonatoram.
Ja valsts ziemeļu daļa likās visai līdzena, tad dienvidos iebraucām kalnos. Akaba no malas neizskatījās ārkārtīgi liela, bet tas bija brīdis, kad uzzinājām, ka ne īpaši lielajā un visai tuksnešainajā valstī ar ļoti retu apbūvi un starpā tikai beduīniem ar kazu bariem, dzīvo 11 miljoni iedzīvotāji. Akabā gandrīz 200 tūkstoši. Pirmais solis bija nopirkt ūdeni, jo meitenes pamazām sāka kļūt histēriskas, nākamais uzdevums – paēst. Laukā rāda 16 grādus, bet pēc sajūtām ir ap 28. Izejot laukā no ēnas ir sajūta, ka esi nonācis zem infrasarkano staru sildītāja, katrs fotons amortizējas no ādas, to apsvilinot.
Sākumā iegājām kādā cāļu vietā, cenas bija pārsteidzošas, tādēļ ātri izgājām un iegājām blakus esošajā Pizza Hut. Tur jau viss bija vienkāršāk, kaut nepameta sajūta, ka viesmīlis mūs “čakarē” un katru reizi sauc pilnīgi nesaprotamas summas, kuras nevis palielinās, kā varētu gaidīt, bet gan samazinās. Pēc “super lokālas” pieredzes Pizza Hut, kur vienīgā atšķirība no šīs ķēdes restorāniem citās valstīs, bija tas, ka nebija pieejams cūkgaļas izcelsmes pildījums, izgājuši ārā, noskaidrojām, ka mums izdevās pasūtīt akcijas komplektu, kas arī noteica lēto cenu.
Akabā noīrējām dzīvokli, kurā ieradāmies, lai atstātu mantas, bet dzīvoklis vēl nebija gatavs. Lai nekvernētu pusstundu nežēlīgās saules staros, nolēmām doties apgaitā. Ienākot vienā no suvenīru veikaliem, mūs sagūstīja un vaļā vairs nelaida. Regita pirka Aijai aproces, bet izrādījās, ka viņiem ir arī jordāniešu lakati (kūfijas). Lakatus mēs, protams, nopirkām, 7 dināri gabalā nemaz nelikās daudz. Tad intereses pēc pajautājām vai ir arī vīriešu garie krekli (toba vai galabija), izrādījās, ka ir gan. Beigās paņēmām arī visai švakas kvalitātes ikālus (melna savīta aukla, kura notur uz galvas kūfiju) un, kad pārdevējs sarēķināja cenu, mēs bez jautājumiem arī samaksājām. Tā izrādījās kļūda!
Tirgošanās ir obligāta etiķetes prasība. Pārdevējs mums uzsauca ledainus hibiska dzērienus. Tā kā preces, kuras mūs interesēja, atradās divās ēkās, atšķirīgos kvartāla stūros, pārejot ar pārdevēju starp tām, mūsu smēķējošo daļu uzcienāja ar cigaretēm. Kārtējais kultūršoks iestājās, kad puisis ar visu cigareti iegāja veikalā, kad Ivars ar Sabīni apstājās pie durvīm, kā ja tur būtu priekšā siena. Kā vampīrs, kuru neieaicināja iekšā. Beigās mums ar Ivaru uzsēja kūfijas un ar aukstajiem dzērieniem devāmies čekoties iekšā.
Pametuši somas dzīvoklī, mēs ar Ivaru pārģērbāmies tobās un devāmies uz pludmali. Meitenes gribēja peldēties Sarkanajā jūrā. Nonākuši līdz jūrai, attapāmies tipiskā pilsētas pludmalē ar daudz betona un maz pludmales. Neviens nepeldējās, bet bija ārkārtīgi daudz cilvēku kompāniju ar ūdenspīpēm, kuri baudīja silto pavasara dienu koku ēnā pie jūras. Sapratuši, ka šeit līst ūdenī var būt visai bīstami veselībai un drošībai, nostaigājām pludmali. Meitenes atkal sāka kļūt nedaudz histēriskas un gribēja līst pāri žogam viesnīcu teritorijās, lai nopeldētos [šajā ceļojumā parādījās kāda Regitas īpašība, kuru nebiju novērojis agrāk – vietās, kur ir kultūras kanoni un ierobežojumi, pēkšņi parasti ļoti prātīgā, apdomīgā un super tolerantā Regita pēkšņi drausmīgi grib riskēt un darīt lietas, kuras absolūti nav skaidrs, kā varētu uztvert vietējie iedzīvotāji].
Mums ar Ivaru bija super daudz uzmanības pateicoties tobām un kufijām.
Vietējo acīs mēs izskatījāmies kā mūsu acīs izskatītos nūbietis latviešu tautas tērpā. Sajūsmas un uzmanības bija daudz.
Otra pārsteidzošā lieta – meitenēm vietējie vīrieši pievērsa pārsteidzoši maz uzmanības. Kādreiz Turcijā šajā sakarā bija ļoti slikta pieredze, bet Jordānijā mūsu meitenes vīrieši pārsvarā ignorēja.
Regita izmisumā apturēja kādu taksistu, kuram pajautāja, kur var peldēties peldkostīmā. Uz ko saņēma atbildi, ka Dienvidu pludmalē to var darīt un par 6 dināriem turp mūs aizvedīšot.
No taksista atkratījāmies, bet, apskatījušies, ka līdz Dienvidu pludmalei kājām jāiet trīs stundas, paņēmām nākamo taksi. Lai arī pašiem tepat blakus stāvvietā stāvēja mašīna.
Pludmalē pat vīrieši, kuri bija ūdenī, bija t-kreklos. Regita pajautāja policistiem, vai drīkst peldēties peldkostīmā, tie pateica, ka drīkst un norādīja uz tualeti, kurā varot pārģērbties.
Mēs ar Ivaru tāpat nebijām sajūsmā no domas, ka meitenes dosies peldēties.
Taču, kad kāda doma ieņemta, apturama mana sieva vairs nav. Pēc kādas staigāšanas meklējot klusāku stūrīti, kur mums netiktu veltīta tik liela uzmanība, meitenes tomēr nolēma doties ūdenī.
Jāsaka, ka meitenēm uzmanību neviens tā arī nepievērsa. Mūs ar Ivaru te viena, te otra kompānija aicināja pievienoties pie šišas un izteica komplimentus, bet meitenēm, arī, kad tās izmetās pieticīgajos peldkostīmos, neviens īpaši skatienus, nemaz nerunājot par komentāriem, neveltīja.
Pēc peldes paņēmām ūdenspīpi un kādas nedaudz tradicionālākas vakariņas.
Ūdenspīpe bija šausmīga un uzreiz piedega. Tā bija vilšanās, jo valstī, kur ūdenspīpi pīpē lielāka tautas daļa, kā pie mums “aikosus”, cigaretes un visus iespējamos “saltiņus” kopā ņemot, tik slikta šiša likās neiespējama.
Kādā brīdī vietējās sievietes mūs ar Ivaru izsauca bildēties. Iepriekš vairākiem bijām atteikuši, bet šoreiz kaut kā likās, ka tās prasa, lai viņas nobildē, tāpēc piekritām, bet, kad sapratām, ka viņas bildēs mūs, jau bija par vēlu.
Pēc maltītes iestādes turētājam pajautājām par taksi. Tas atbildēja, ka tūlīt visu nokārtos. Pēc divdesmit minūtēm taksis, kā bija solīts, nebija klāt. Pēc pusstundas vai vairāk, ieradās kāds vīrs, kurš iedeva mūsu viesmīlim naudu un aicināja mūs sekot.
Stāvvietā bija visai krimināla paskata paveca un stipri apskādēta mašīna, kurā jau sēdēja šoferis. Vīrietis paskaidroja, ka mums jāsēstas mašīnā. To, ka tagad nonāksim gūstā un seksuālajā verdzībā, sapratām jau, kad par mums samaksāja, tagad kļuva skaidrs, ka viss ir nopietni.
Tomēr mašīnā iesēdāmies. Otrs vīrietis aizgāja kaut ko pateicis mūsu šoferim un šoferis devās pretējā virzienā. Iebrauca kādā dīvainā rajonā, kur sāka stāties pie kādas mājas. Sapratām, ka pircējs gaida šeit. Bet, tad tomēr uzņēma gaitu, devās tālāk, izgriezās uz šoseju un tomēr devās Akabas virzienā. Iespējams, ka tā tāda speciāla programma tūristiem, īpaši tādiem, kuri ģērbušies kā beduīni.
Braucām ātri un šoferis, strauji pietuvojies kādai visai nopietnai un dārgai mašīnai, sāka aktīvi mirkšķināt. Šeit bija divas domas – vai nu priekšā brauc mūsu pircējs, vai arī mēs tūlīt mirsim. Priekšā braucošais, kuru žilbina ar tālajām gaismām spoguļos mūsu šoferis, tūlīt apstāsies nobloķējot ceļu, un sāks pa mums šaut. Bet nē, lielā melnā mašīna pavirzījās sānis un mēs turpinājām ceļu uz Akabu, kur mūs pieveda pie paša dzīvokļa.
Ivars gribēja iziet pastaigāties, tad nu nolēmām, ka iesim meklēt tēju. Aizgājām pie mūsu kūfiju pārdevēja, kurš joprojām (jau bija ap deviņiem vai desmitiem vakarā) sēdēja pie veikala un smēķēja.
Palūdzām pārsiet mums kūfijas un pavaicājām, kur var dabūt tēju.
Puisis pasmējās, ka tēju Jordānijā var dabūt tikai maisiņos. Bet viņam esot ideja. Ejam! Ievedis mūs kādā šķērsielā pieveda pie vientuļi stāvoša galdiņa, piedāvāja sēsties, bet pats devās mazajā veikaliņā vai kafejnīcā runāt ar pārdevēju.
Pēc brīža iznācis, novēlēja mums jauki pavadīt vakaru un aizgāja. Mēs dabūjām tēju ne maisiņos, turklāt, gana garšīgu. Dažādas uzkodiņas, cepumus. Tad piepasūtījām vēl kādas uzkodas, un, kad Ivars devās par visu maksāt, pārdevējs, kurš nerunāja angļu valodā, kaut ko kratīja galvu, bet pēc uzstājīgiem naudas piedāvājumu centieniem, uzzvanīja un iedeva telefonu Ivaram.
“Par jums viss samaksāts, jūs neko neesat parādā, lai forši!”. Tikai pēc pāris dienām mēs sapratīsim, ka netirgojoties esam diezgan pārmaksājuši, bet puisis godīgi mums atdarīja, turklāt, radot ļoti labu pieredzi.
Svētdiena – 30. aprīlis: Wadi Rum
Pēc ātras kafijas/tējas ar bulkām un apelsīnu sulas dzeršanas kādā vietējā iestādē, devāmies uz Wadi Rum.
Ceļš nebija garš un, nobraucot no Tuksneša šosejas, nonācām uz mazāka ceļa, kuram paralēli gāja šaursliežu dzelzceļš.
Mums bija noīrētas mājiņas kaut kur tuksnesī, turienes saimnieki rakstīja daudz ziņas ar saturu “welcome”, pēc kā nonācām pie secinājuma, ka otrā galā ir vai nu cilvēks ar nopietniem attīstības traucējumiem, vai arī tāds, kurš angļu valodu nezina principā.
Kādā brīdī saimnieks palūdza atsūtīt mašīnas bildi.
Saņēmis bildi, uzrakstīja, ka mums jāatstāj mašīna stāvvietā, no kuras mūs savāks ar džipu.
Izrādās, ka tuksnesī bez 4×4 nemaz iebraukt nedrīkst un tas ir visai loģiski, jo arī ar pilnpiedziņu dažkārt kaut kur izbraukt gadījās problemātiski.
Pie ameklētāju centra mūs patiešām jau sagaidīja puisis ar pikapu – somas sameta salonā, bet mūs sasēdināja kravaskastē un devāmies pailgā, bet ļoti smukā ceļā pa Wadi Rum.
Mēs ar Ivaru bijām beduīnu tērpos, un jāatzīst, ka svelmē tas bija visai patīkami.
Parasti tobu velk ar biksēm, bet to mēs vēl nezinājām, tādēļ izbaudījām visus svārku priekus.
Ir plusi mūsu kultūrā sievietēm, nesaprotu, kāpēc vasarā kāda sieviete brīvprātīgi velk bikses, ja var staigāt svārkos.
Zem riteņiem čaukstēja sen saplacinātas un tuksneša smilšu pluinītas PET pudeles, pa malām slējās kalni un nelielas smilšu kāpas, to pakājēs slēpās nelielas telšu pilsētiņas. Pa laikam gadījās kamieļu bari ar beduīniem jeb otrādi.
Mašīna iebrauca pagalmiņā, kuram visapkārt kvadrāta formā atradās nelieli kempinga namiņi.
Drīz vien kļuva skaidrs, kāpēc nakšņošana šajā eksotiskajā vietā ir tik relatīvi lēta.
Cilvēki, kuri šeit nakšņo, noteikti ņem arī citus pakalpojumus, piemēram, džipu tūres, kamieļu izbraucienus, sātīgās vakariņas ar dažādām ekstrām, u.c.
Mēs šeit bijām dienas pirmajā pusē, tāpēc, kad mums piedāvāja visai dārgu četru stundu džipu tūri, mēs gan ilgi tirgojāmies un dabūjām krietni labāku cenu, bet būtu ņēmuši to tāpat. Pretējā gadījumā mēs paliktu savās mājiņās un citu šeit darīt vienkārši nebija ko.
Džipu tūre bija laba.
Pēkšņi viss tuksnesis bija pilns ar džipiem un visi veda pa to pašu maršrutu, kurš varbūt arī nebija super interesants, bet pati pieredze bija lieliska.
Tā mūs kādu laiku vadāja uz priekšu un atpakaļ mūsu, pēc paša vārdiem, sešpadsmitgadīgais, bet pēc izskata – divpadsmitgadīgais šoferis, kurš vispār nerunāja angļu valodā, bet darīja visu to pašu, ko pārējie gidi, ieskaitot sirsniņu uzvilkšanu meitenēm uz vaigiem ar dabīgo okeri.
Kādā brīdī satikām visai daudz meitenes ar sirsniņām uz vaigiem, pēc tam izrādījās, ka tā ir obligātā programma visiem džipu tūres dalībniekiem. Programma visiem ir praktiski identiska.
Galapunkts bija pie kāda kalna ar skatu uz saulrietu, kurš notiks pēc pusstundas.
Sākumā ieņēmām vietas klints augšā, bet tad es pamanīju, ka pa labi no klints, kurā sēžam, ir klasiska smilšu kāpa, tāda kā multfilmās par Aladinu.
Es nevarēju to laist garām un devos rotaļāties smiltiņās.
Sākumā pievienojās Ivars ar Sabīni, bet tad, pamanījusi, ka jautrība ir lejā, un tas ir daudz foršāk, kā meditēt uz rietošo sauli, arī Regita pievienojās mums.
Gandrīz visu dienu pa tuksnesi staigāju basām kājām, un, neskatoties uz karsto sauli, smiltis bija patīkami siltas, bet ne karstas.
Bet šeit atklājām, ka jau dažu centimetru dziļumā smiltis ir karstas.
Smilšu graudiņi ļoti apaļi, tādēļ smiltis ļoti smuki birst, veidojot skaistas, gludas formas.
Smiltis drīzāk uzvedas kā šķidrums, nevis mums pierastās smiltis.
Uz saulrietu bija sanākuši kamieļi ar nabaga jātniekiem. Pirmos saitītēs, vienu otram piesietus, veda beduīni, bet turpat blakus sacīkstes rīkoja džipi.
Saule rietēja nepilnas divas minūtes un, kā jau tas notiek dienvidos, norietot kļuva tumšs, sacēlās vējš un kļuva auksti.
Jau sākām pārdzīvot, kā izdzīvosim braucienu līdz mūsu nometnei bez siltām drēbēm, bet piepeši izrādījās, ka mūsu kempings ir tepat blakus un jau pēc kādām desmit minūtēm ieripojām mūsu pagalmā.
Vakariņas sākās ar “zarba” demonstrāciju. Tas ir ēdiena gatavošanas paņēmiens, kurš visai līdzinās modernajiem ilgvāres katliem. Smiltīs izraktā bedrē tiek izkurināts ugunskurs, virsū saliktas restes ar gaļu un dārzeņiem, tas viss sasegts ar lupatām, apmests ar smiltīm un atstāts uz visu dienu. Vakarā ir garšīga, labi izsautējusies maltīte. Pēc vakariņām visi devās laukā klausīties skaļu, nepatīkamu mūziku, pīpēt šišas un dzert beduīnu tēju. Starp citu, pēdējo es Wadi Rum izdzēru ļoti daudz. Tā ir ļoti garšīga. Uz šišu nepaliku gan tāpēc, ka ne īpaši priecēja mūzika, gan tādēļ, ka man sāpēja ceļgali un nevarēju notupties uz spilveniem. Dušā ieiet atkal neizdevās, jo, neskatoties uz to, ka pie mājiņas bija saules kolektors, dušā bija tikai aukstais ūdens.
Vēlāk aizgājām uz tuksnesi, papriecājāmies par to, ka pat bez mēness tuksnesī ir ļoti gaišs. Atcerējāmies dziesmiņu no Aladina multfilmas “Arabian nights are brighter than days…”. Tuksnesī naktī ir auksti, bet gaiši. Sajūtas diezgan sirreālas. Nakts tuksnesī ir viena no dažām lietām no Jordānijas, kuras noteikti katram dzīves laikā ieteiktu izbaudīt. Otra ir Nāves jūra, bet līdz tai mēs vēl nonāksim.
Pirmdiena – 1. maijs: Wadi Rum, Petra
Cēlāmies piecos no rīta, lai dotos sagaidīt saullēktu tuksnesī kamieļa mugurā.
Tā bija kļūda! Mīļie draugi, ja jums piedāvā izbraucienu kamieļa mugurā un pastāv iespēja atteikties, atsakieties.
Prieks ir ļoti nosacīts. Mums solīja, ka brauciens ilgs stundu, bet pēc pirmajām 10 minūtēm jau gribējām lūgt, lai ved mūs atpakaļ.
Par laimi, pēc 15 minūtēm mums piedāvāja nokāpt no kamieļiem.
Beduīns, kurš mūs veda, ātri salasīja kaut kādus tuksneša zarus un zālītes, atrada papīra kafijas tasīti un ļoti veikli iekurināja nelielu beduīnu ugunskuru.
Pie ugunskura bija nedaudz siltāk. Saullēkts nebija nekāds īpašs, bet mēs priecājāmies, ka var neatrasties kamieļa mugurā, tāpēc tas priecēja. Atgriešanās arī ilga 10 vai 15 minūtes, bet tik un tā likās daudz.
Līdz brokastīm vēl bija ilgi jāgaida. Mūsu brokastu vieta bija vaļā, bet tur segās ietinies gulēja beduīns, to nolēmām netraucēt, tāpēc izgājām laukā.
Tad nu nācās gaidīt līdz septiņiem, kamēr sākās brokastis. Brokastis bija ok, pēdējo reizi baudīju beduīnu tēju.
Kaut kur procesā izlīda no zem segām čalis, kurš tur gulēja, izstaipījās, tāpat uz pidžamas uzvilka tobu, uzsēja kūfiju, no kaut kurienes izvilka un pielīmēja žilbinošu smaidu, un pēc brīža jau bija kompānijas dvēsele.
Sanāca vēl gaidīt, kad atbrauks šoferis, kurš mūs aizvedīs līdz stāvvietai. Rīts sanāca izstiepts un gaidīšanas pilns.
Nākamā mūsu programmā bija pazīstamākā Jordānijas vieta – Petra. Uz to arī devāmies.
Lūgsim mākslīgajam intelektam 5 teikumos izstāstīt kas ir Petra un kāpēc tā atradās manā vietu, kuras apmeklējamas pirms nāves, sarakstā.
Petras teritorija esot bijusi apdzīvota jau ap 7000. gadu pirms mūsu ēras, bet ar ceturto gadsimtu pirms mūsu ēras tā kļūst par beduīnu cilts nabatiešu galvaspilsētu.
Petra atradās ļoti izdevīgā vietā uz Zīda ceļa, veidojoties par nozīmīgu garšvielu tirdzniecības centru. Mēs Petru atpazīstam pēc masīvās klintīs grieztās arhitektūras, pazīstamākās ēkas radītas mūsu ēras sākumā.
106. gadā nabatiešu valsti iekaro romieši un Nabateja kļūst pazīstama kā Romas province Arabia Petraea.
Attīstoties jūras ceļiem, Petras nozīme samazinājās un pēc 363. gada zemestrīces, kura iznīcināja lielu daļu apbūves, pilsēta tika pamesta. Rietumu civilizācija par Petru uzzinās tikai 1812. gadā, kad to atklās šveicietis Johans Ludvigs Burkhards.
Mākslīgais intelekts aizmirsa pieminēt, ka UNESCO iekļāvis Petru septiņu jauno pasaules brīnumu sarakstā. Jāatzīst gan, ka šis bija vienīgai no brīnumiem, kas bija manā sarakstā. Kaut kad man likās, ka Petra atrodas Izraēlā un to apmeklēt ir visai reāli, bet kad noskaidrojās, ka Jordānijā, biju nolēmis, ka varbūtība turp tikt ir gaužām maza. Bet redz kā sanāk, Izraēlā es joprojām neesmu bijis, bet Petrā gan.
Iebraukuši Wadi Musā, pilsētā ar ļoti izteiktu reljefu, konstatējām, ka ir zināmi sarežģījumi ar mašīnas atstāšanu. Bet kādi arābi jau mums māja, kur jābrauc. Tad nu iebraucām bezmaksas stāvvietā, kur uzreiz bija klāt vīrs, kurš sākumā izstāstīja, ka mums steidzami jāremontē riepa, otrkārt – mūs tūlīt par 10 dināriem no cilvēka aizvedīs Petrai no otras puses, kas būs daudz foršāk, nekā iet ar tūristu bariem.
Mums nebija ne mazākās nojausmas, kā izskatās Petras ģeogrāfija, nemaz nerunājot par to, kas ir otrā pusē. Pieklājības pēc notirgojām līdz 30 dināriem (pāri par 40 eiro) par četriem. Mūs sasēdināja džipā un paveduši kādus 10 kilometrus, izsēdināja pie neliela kases lodziņa.
Iekšā mūs ielaida ar mūsu Jordan pass, turpat mums piedāvāja gan ērzeļus, gan ēzeļus un džipus, ar kuriem varot ļoti ātri un viegli nokļūt līdz “Monastery” (Ad Deir), vieta, kur sākas Petras tūristu apmeklētā daļa. Kā izrādījās, tas ir 7 kilometrus no šejienes, turklāt, šķērsojot kalnus. Iet nespējniekus auto, kā izrādās, veda tikai līdz pusei, tālāk palika ēzeļu variants. Bet nemaz tik daudz ļaužu šo maršrutu neizvēlējās un lielāko daļu ceļa pavadījām pilnīgi vieni.
Atteikušies gan no ēzeļiem, gan mašīnām, devāmies ceļā. Gājiena sākumā bija 9000 gadus vecas drupas un pupuķi, kuriem es skraidīju pakaļ. Manai sajūsmai nebija robežu. Bez pupuķiem šeit bija jau Wadi Rum sastaptās parastās mainas (Acridotheres tristis), tuksneša čakstītes (Oenanthe deserti), un daglās čakstītes (Oenanthe pleschanka), kuras arī redzējām tuksnesī, bet arī zilmelnās akmeņčakstītes (Oenanthe leucopyga) un sarkanspārnu strazdi (Onychognathus tristramii).
Mums pa priekšu kāds drukns vīrs maza ēzeļa mugurā ar skaļiem kliedzieniem dzina citu ēzeli. Šis bija ļoti komisks skats. Dzenamais ēzelis pastāvīgi centās uzlīst kādā klintī vai kaut kur citur nomukt, un masīvais, satraukti klaigājošais vīrs nabaga ēzeļa mugurā. Šie mūs priecēja minūtes 15.
Kādā brīdī vīrs nozuda klintī ierīkotās durvīs, bet tām priekšā bija galds, nokrauts ar suvenīriem. Pie tā apstājāmies, kad no klints iznira cits vīrs un sāka piedāvāt suvenīrus par drausmīgām cenām, bet sapratis, ka bronzas kamielīšus par 20 dināriem gan jau nepirksim, atklāja trumpjus. Pacēla kādu vāku, pavēra mūsu skatam daudzus desmitus vecu monētu, gan romiešu, gan nabatiešu. Monētas izskatījās īstas, bet to daudzums mulsināja. Vēlāk redzēsim, ka 2000 un vairāk gadus vecas monētas tirgo katrā suvenīru bodē. Jau vēlāk, mājās, palasot forumus, noskaidrojās, ka patiešām vairums no monētām esot viltotas, kaut gan starp tām varot atrast pavisam necilas oriģinālās romiešu monētas, kuru vērtība ir zemāka, kā viltošanas izmaksas. No otras puses, oriģinālo vēsturisko monētu izvešana no valsts ir pēc krimināllikuma sodāms noziegums, tādēļ pirkt par 30 dināriem viltojumu ir stulbi, bet vēl stulbāk ir ja monēta izrādās īsta un lidostā to konstatē robežsargi.
Ceļš kļuva interesantāks un reljefāks. Šur un tur dziedāja dažādas čakstītes, žubītes un čivināja pārējie zvirbuļi. Pa klintīm, pilnībā ignorējot fizikas likumus, lēkāja kazas. Drīz vien nonācām vietā, līdz kurai nespējīgos tūristus piegādāja ar auto. Tālāk seko gājiens pa kalnu takām un zināma rāpšanās. Lielāko daļu ceļa mēs gājām vieni paši, bet šeit arī bija nupat izlaista viena tūristu kompānija, ar kuriem plānojās mērot atlikušo ceļa daļu. Sākumā likās dīvaini, ka šeit nedežūrē vietējie ēzeļtaksisti, taču vēlāk noskaidrojās to viltīgais plāns.
Tie atradās pirmajā kalnā, kur uzkāpušie vācu pensionāri saprot, ka tālāk netiks un noteikti ir gatavi maksāt nebūt ne mazu naudu, lai tiktu tālāk. Kaut arī bez komforta, taču ar minimālu piepūli. Runājot par naudu – tūristam Jordānijā nekas nav lēti. Ieeja Petrā jordāniešiem maksā 1 dināru, kas ir nedaudz vairāk par eiro. Tūristiem ir divas biļešu cenas, atkarībā no tā, kad tūrists šeit ir nonācis un kur nakšņo – 50 un 90 dināri… 120 eiro cilvēkam par arheoloģiskā parka apmeklējumu. Šķiet, ka par Černobiļas dienas ekskursiju mēs maksājām mazāk.
Pirmajā vietā, kur bija arī ēzeļtransports, bija bode ar jumtiņu, kaķēniem, ēdieniem un dzērieniem, izejvielas kuriem uz šejieni tāpat piegādāja ēzeļa mugurā. Cenas varētu būt atbilstošas Svalbārai, bet noteikti ne valstij, kurā cenu līmenis stipri neatšķiras no Latvijas. Taču, izmisušie tūristi, uzkāpuši pirmajā nopietnajā kalnā, naudu nežēlo. Un nedomā par to, ka pa kalniem ceļš vēl vedīs krietnu laiku. Un ka līdzīgu bodīšu būs vēl daudz. Un ka pirmajā bodē cenu līmenis vienmēr atšķirsies, jo neviens nezina, kas būs tālāk. Kamēr mani biedri palika, lai dzertu ūberdārgās kafijas, es pamazām devos tālāk.
Bodes patiešām sāka parādīties arvien biežāk. Cenas tajās stipri atšķīrās, turklāt, parādījās pārdevējas sievietes, ko mēs līdz šim Jordānijā nebijām redzējuši. Tās bija resnas lupatās ievīstītas arābietes, kuras ar vienu roku pīpēja, ar otru gatavoja pasūtīto kafiju vai izrādīja preci. Turpat kaut kur blakus parasti bija piesiets nabaga ēzelītis, kas šo radījumu šurp ir uznesis. Lielākoties pret tūristiem tās izturējās bez īpaša entuziasma, taču, ja bija spiestas iesaistīties jebkādā saskarsmē, acīmredzot uzskatīja, ka tagad tūrista pienākums ir kaut ko nopirkt. Ja tūrists neko nepirka, to pavadīja tik skaļi un skarbi arābiski lāsti, kas pat džinus varētu iedzīt pudelē, un spļāvieni pakaļ aizejošajam. Šādu uzvedību sanāca novērot vairākkārt. Jo īpaši, kad nonācām Petras tūristiskajā daļā.
Tā nu maz pamazām pa ļoti glītu un ainavisku maršrutu ar skatu uz Izraēlu, nonācām līdz daļai, kur beidzot varēja novērot, cik tieši populārs tūrisma galapunkts ir Petra. No mazās taciņas, uz kuras bijām praktiski vienīgie, izgājām vietā, kura bija pārpildīta, kā Čenstohova Dievmātes debesbraukšanas svētkos. Kartē šī vieta bija apzīmēta kā “Monastery” jeb “klosteris”, bet arābiskais nosaukums ir Ad Deir. Mums likās, ka tā ir ikoniskā vieta, ka tā ir visa Petra un jau plānojām, kā no šejienes tikt projām, kad pamanījām, ka tālienē redzamas kaut kādas struktūras klinšu sienās.
Izrādījās, ka klosteris bija pavisam tūristu maršrutu perifērijā un līdz šejienei nebūt ne visi tūristi nonākot.
Vecās nabatiešu galvaspilsētas paliekas nav klintis vien, bet arī ielas ar kolonnādēm, sabrukušas hellēniskas ēkas, utt.
Bet struktūras klintīs, ko redzējām no attāluma, izrādījās nekropole.
Apstaigāt katru alu mums nebija ne mazākā prieka, ne laika, nedz spēka.
Turklāt, bijām jau nogājuši ļoti prāvu gabalu, tādēļ meklējām ceļu, kā tikt no šejienes projām.
Galu galā, izgājām pie struktūras, kura angliski saucas “The Treasury”, bet arābu valodā “Al-Khazneh”.
Tā tad arī izrādījās ikoniskā Petras ēka, bet Klosteris vienkārši tai līdzīgs.
Izeja bija caur dziļu un šauru aizu.
Pilsēta bija klinšu ieskauta, kas nodrošināja lielisku aizsardzību. Un šī atrašanās klinšu ielokā arī noteica to, kādēļ Petru tik ilgi nevarēja atrast.
Kad tikām laukā no Petras, sākās suvenīru veikali ar Indiana Jones tematiku.
Izrādījās, ka kādā no Indianas Džonsa filmām Al-Khazneh bija fasāde, aiz kuras atradās svētais grāls.
Nākamās dienas plānā mums bija Nāves jūra, tādēļ centāmies pabraukt tuvāk un nakšņojām pilsētā ar nosaukumu Kerak visai dīvainā dzīvoklī, kurš pilnībā atbilda ne tikai manam priekšstatam par to, kā strādā kipriešu un arābu estētiskā doma, bet arī pilnībā atbilda tam, kā pasauli tver padomju cilvēks.
Bija visai briesmīgi, bet bija diezgan vienalga. Iepriekšējās dienas bija ļoti piesātinātas un šeit arī beidzot varēja tikt puslīdz normālā dušā. Neko stipri vairāk man nevajadzēja. Bija gan ļoti auksti, bet dzīvoklī atradām divus sildītājus ar gāzes baloniem.
Divi gāzes baloni bija tukši, bet ar trešo izdevās piesildīt vienu telpu. Gāze beidzās arī gāzesplītij, taču gāzes pietika, lai izvārītu vairākus tējas maisiņus un vakaru padarītu ievērojami baudāmāku.
Rīts sākās ar brokastu meklēšanu. Līdzīgi, kā Akabā, nopirkām daudz dažādu kalibru garšīgu baltās mīklas izstrādājumu, citā iestādē – kafijas un tējas, un ātri pabrokastojām. Pa pilsētu braukāja gāzes tirgotājs, no kura mašīnas pastāvīgi skanēja dīvaina, bet ļoti kaitinoša mūzika, kura iedzīvotājiem vēsta par gāzes tirgotāja tuvumu.
Vispirms devāmies uz kalnu, kurš saucas Machaerus. Tajā atradās Hēroda pils un pēc leģendas tieši šeit notika jauno laiku mākslinieku izdaudzinātā Salomejas deja. Šeit arī Jānim Kristītājam nocirsta galva. Ceļš bija skaists, bet mašīnai smags.
Pastāvīgi no reibinošiem augstumiem pavērās skats uz Nāves jūru, tās ieleju un Izraēlu otrpus jūrai. Nāves jūra ir relatīvi neliels iekšzemes ezers un zemākā vieta uz zemes.
Altmetrs ik pa laikam rādīja no 430 metriem zem līdz 1100 metriem virs jūras līmeņa.
Mūsu nabaga mašīnai ar deviņdesmito benzīnu tas bija visai smags pārbaudījums.
Serpentīni, uz kuriem ceļa platuma knapi pietiek vienai mašīnai, nerunājot par samainīšanos. Bet šeit brauc arī autobusi.
Mēs esam iebraukuši Svētajā zemē, kur aktīvs tūrisms pastāv jau 20 gadsimtus.
Šur un tur, kur kalnos gadījās kādas ielejas, atkal bija no pāris kārtīm saslietās teltis, pilnas ar bērniem un kazām. Mūsu eiroremontu sienās ieskauto rietumu pilsētas iedzīvotāju sirdis notrīc redzot, kādos apstākļos šeit dzīvo cilvēki… un no bezcerības metas zem garām braucošo auto riteņiem. Pēdējais gan nedaudz pārspīlējums, taču patiešām piedzīvojām situāciju, kad braucām garām kādai būdai un no tās izskrēja padsmit gadus vecs puika un nogaidījis, kad esam jau diezgan tuvu, metās uz ceļa. Ivaram izdevās paspēt nobremzēt, bet puisim bija uzdevums apstādināt mašīnu un pieskarties pie tās motora pārsega.
Par to draugi (vari brāļi) to visādi apsveica.
Jordānijā ļoti slikti strādā Waze, Google Maps un citas mums pieņemtās maršrutu plānošanas un navigācijas aplikācijas.
Tā mēs visai ilgi maldījāmies, kamēr piebraucām pie Mahareja kalna no pareizās puses. No otrās reizes, kā izrādījās, bijām tikuši praktiski pie celiņa, pa kuru varējām nonākt cietoksnī, bet, to nesapratuši, griezāmies apkārt un braucām apkārt ciemam savus teju 10 kilometrus.
Šeit bija stāvvieta ar tualetēm un nojumīti.
Un smukām lielām ķirzakām, daudz mainām un ļoti daudz bišu dzenīšiem, kuri paprāvā bariņā riņķoja kalna tuvumā atgādinot mazas varavīksnītes.
Kalnā bija tikai drupas, turklāt, grūti bija saprast, kuras drupas attiecas uz kādu laiku, šķiet, ka kaut kas šeit bijis vēl relatīvi nesen – dzelzsbetona laikmetā.
Šobrīd šeit ir tikai neliels arheoloģiskais parks, starp citu, pieejams bez maksas. Kalna nogāzē šur un tur bija izgrieztas alas.
No Hēroda pils devāmies uz Nāves jūru ar mērķi iemērkties tajā. Es parasti neesmu peldēšanās fans, taču šoreiz pat speciāli biju paņēmis no mājām peldbikses un dvieli.
Braucot pa šoseju gar Nāves jūru, izrādījās, ka piekļuves tai tik pat kā nav. Visās vietās priekšā ir vai nu lielas viesnīcas, kas sacēlušas žogus, vai visāda veida industriālas būves. Tā nu mēs vienā vietā apstājāmies ar domu, ka varbūt no šejienes nokāpsim līdz jūrai, kad pie mums pieskrēja vīrietis un paskaidroja, ka peldēšanās katram maksāšot 6 dinārus un tirgoties viņš neesot gatavs. Mēs nolēmām, ka tas ir par mašīnas stāvvietu. Sākumā gribējām braukt projām, bet tad sapratām, ka opciju īsti nav.
Notirgojām uz 5 dināriem no cilvēka, un mums atļāva pabraukt zemāk, līdz būdiņām. Tālāk sākās karjers un aiz karjera tipiskā jordāniešu izgāztuve. Tā nu pārģērbušies aizbridām pāri karjeram – izgāztuvei, pa pudelēm, sasistiem podiem, durvju rokturiem un citām civilizācijas vērtībām, līdz jūrai, kur situācija ar teritorijas sakoptību ne par mata tiesu neatšķīrās. Tā joprojām bija tipiska izgāztuve. Nedaudz atgādināja mūsu ezeru pludmales, kādas tās miglaini atceros no deviņdesmitajiem gadiem, tikai vēl skumjāk.
Bet, mēs uz šejieni nebraucām skaitīt atkritumus un demonstrēt nosodījumu, mēs uz šejieni braucām iegremdēties Nāves jūrā un to mēs ilgi nevelkot garumā arī darījām.
Jāatzīst, ka, neskatoties uz manām sarežģītajām attiecībām ar ūdeni un peldēm, es noteikti katram ieteiktu vismaz reizi dzīvē izmēģināt peldi nāves jūrā. Tā ir ārkārtīgi dīvaina un nedaudz sirreāla sajūta. Iegremdēšanās prasa visai lielu piepūli, kuru pārstājot pielikt, rumpītis izlido no ūdens kā korķis no sakratītas dzirkstošā vīna pudeles. Man patika, ka mums ir ierobežots laiks, tāpēc mēs nevarējām atļauties plunčāties šeit visu dienu, mēs bijām atvēlējuši pusstundu, beigās iztērējām stundu. Braucām projām ar labām emocijām.
Vairums no mums. Sabīne iepazinās ar vietējo vīrieti, kurš iesmērēja viņu ar melnajiem māliem. Iesmērēja no sirds, ar zināmu azartu un bez kautrības, un acīmredzami vēlējās atbildes mīlestību, taču, to nesaņēmis, ļoti saskuma. Man, skatoties no malas, tas neizskatījās pēc īpašas seksuālas uzmākšanās, un šis gadījums bija vienīgais piedzīvotais Jordānijā, kurš demonstrēja jebkādu robežu pārkāpšanu. Mani gan nopels feministes, taču pieļauju, ka Sabīne tomēr nedaudz pārspīlēja un arābs neko tādu nebija domājis.
Bet tas, ka aktīvi blenza uz meitenēm, varētu būt izskaidrojams ar to, ka tik ļoti publiski atkailinātas arābietes iztēloties grūti. Turklāt, eksotiskas rases mums vienmēr šķiet interesantākas aplūkošanai par pašu sievām, kuras redzētas jau tūkstošiem reižu, kādēļ pastiprinātu interesi raisa vien noteiktās situācijās.
Pelde bija lieliska, mēs ar Regitu vēl uztaisījām nelielu inscenētu fotosesiju, kur Regita peldoties lasa sešdesmito gadu grāmatu par to, ka vardabības vēl nekad nav bijis tik daudz, kā šobrīd (kas gan ir pilnīgā pretrunā Pinkeram, kuru lasu es, un kurš raksta par to ka vardarbības nekad nav bijis tik maz, kā šodien).
No Nāves jūras Ivars gribēja apmeklēt tiltu, kurš kalpoja par robežu starp Jordāniju un Palestīnu. Līdz tiltam mēs netikām. Šādi saucas robežpunkts, bet paša tilta, šķiet, jau ļoti sen vairs nav. Vispār, šajā pasaules daļā ar uzturēšanos robežu tuvumā ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Demilitarizētās zonas, militarizētās zonas, Apvienoto Nāciju kontrolētās zonas. Un visur cilvēki ar cieši sakniebtām lūpām zem biezajām ūsām un kaklā iekārtiem automātiem, bet aiz tiem stāv bruņumašīnas ar ložmetējniekiem un tas nebūt neizskatās pēc parastas demonstrācijas.
Vienā no šādām zonām atradās vieta, kurā pēc leģendas kristīts Jēzus. Šodien šī vieta jau bija ciet, tādēļ nolēmām, ka atbrauksim rītdien. Palika Nebo kalns, kurā pirms nāves Dievs Mozum parādījis apsolīto zemi, šeit pat Mozus arī miris. Skati uz Izraēlu šeit visur ir burvīgi, bet Nebo kalns ir īpašs, tas ir augsts, un šeit starp abām zemēm vairs nav Nāves jūra, bet gan neliela dubļaina tērcīte, pārbrienama ar uzrotītiem bikšu galiem, kuru tautā pieņemts dēvēt par Jordānas upi.
Nebo kalnā ieradāmies jau pēc slēgšanas. Izrādījās, ka pašā kalnā netiekam, tur ir baznīca un vieta ar skatu. Jābrauc rīt.
Vietējā kafejnīcā tikām pie tējas un daudz komplimentiem, atkal mani saukāja par šeihu un klanījās manā priekšā, acīmredzot, cerot uz labu tējas naudu. Šajā vietā tējas naudu neatstājām. Cena par tējām četras reizes pārsniedza mūsu aprēķinus. Dināru mums nepietika, bet tie labprāt paņēma eiro banknotes. Saule norietēja virs Izraēlas, bet mēs devāmies tālāk – uz Madabu.
Madabā nakšņojām divu zvaigžņu viesnīcā. Šeit mēs uzzinājām, ka arābu pasaulē pret zvaigznītēm izturas ar ļoti lielu cieņu. Divu zvaigžņu viesnīca pilnībā atbilda eiropiešu četru zvaigznīšu standartiem. Beidzot bija kārtīga duša, ērta gulta, balkons, zem tā baseins, kuru Regita no rīta iemēģināja. Brokastis gan nebija pavisam perfektas, bet nevar jau vēlēties visu.
Vakarā izgājām uz pilsētu. Būtībā, Madaba jau ir Amānas piepilsēta.
Šeit ir lielveikali, daudz cilvēku, pareizticīgo un katoļu baznīcas.
Kādā brīdī pārsteidza mūzika, kura izklausījās pēc tipiskas īru vai spāņu garīgo procesiju mūzikas.
Gājām meklēt, no kurienes skan, bet tā arī neatradām.
Kad jau devāmies tālāk ar domu, ka tā skan no kādas kafejnīcas, nolēmām ieiet Jāņa Kristītāja galvas nociršanas baznīcas teritorijā, kur bija puspavērtas durvis.
Palūrējām aiz durvīm, bet tur bija vesels ansamblis, kurš mēģināja procesijas maršu. Mistērija bija atrisināta.
Maltīti ieturējām dārgā restorānā.
Atpakaļceļā Regita nokaulēja par vienu dināru veselu banānu ķekaru no vietējām plantācijām, kurš gāja komplektā ar visu stumbru.
Ceļabiedri vēl nopirka Jordānijā tik populāros ledus dzērienus, kad devāmies atpakaļ uz viesnīcu izgulēties, lai rīt varam doties tālāk.
Tikai krietni vēlāk, jau Latvijā, uzzināsim, ka Madabā atrodas pasaulē lielākā mozaīka, atsauces uz kuru mēs Jordānijā redzējām ik uz soļa.
Trešdiena – 3. maijs: Madaba, Nebo kalns, Jēzus kristīšanas vieta, Džeraša, Zarka
Rītā pēc brokastīm aizbraucām uz Jāņa Kristītāja galvas nociršanas baznīcu.
Ieeja bija maksas, bet mēs palūrējām iekšā bez maksas.
Mums tam bija visas morālās tiesības, mēs katoļi. Jordāniešiem taču pavisam lēta ieiešana Petrā, tad lai musulmaņi arī maksā par katoļu dievnama apskati, mēs maksājam par Petras apmeklējumu.
Baznīca pēc iekārtojuma ar kaut ko atgādināja Maltā redzētās baznīcas.
Kādā vietā stāvējām pie krustojuma laižot mašīnas, kad kāds vīrietis atrāva manas durvis un sāka man pārsiet kūfiju. Šī bija kāda divdesmitā reize, kad man Jordānijā pārsēja lakatu. Katrs to darīja pa savam, taču vīrieši vienkārši nevar paiet garām redzot, ka lakats sasiets kaut kā nepareizi. No aizmugures mašīnu šoferi izrādīja neapmierinātību par to, ka nobloķēts ceļš sastrēgumstundā, taču tas vīru nemulsināja un viņš pabeidza iesākto, parādīja, ka tagad ļoti labi, un, aizvēris durvis, atgriezās pie savas gaļas bodes.
Mūsu turpmākais ceļš veda atpakaļ uz Nebo kalnu, kur šodien nebija iespējams apstāties, jo viss bija no vienas vietas ar autobusiem un pāris brīvajās vietās bija blīvi sastumti auto. Nolēmām, ka, lai arī ne gluži precīzi to pašu ko redzēja Mozus, taču ļoti tuvu tam, redzēsim no blakus kalna, kur tad arī apstājāmies un novērtējām, ka skats uz apsolīto zemi atšķīrās ne tikai ar to, ka tur, pretstatā Jordānijai, ir līdzenāks, bet tur ir arī auglīgas zemes. Kas to zin, vai auglīgas zemes nav XX gadsimta nopelns, bet šodien uz Jordānijas tuksneša fona, Palestīnas daļas zaļums atstāj spēcīgu iespaidu.
Nākamais punkts bija Jēzus kristīšanas vieta. Mēs ar Regitu negribējām tērēt naudu un iet, jo bija visai dārgi par sazin kādu piedāvājumu, taču Ivars uzstāja un nopirka biļetes uz visiem. Uzreiz izrādījās, ka jābrauc ar šatlu, tālāk cilvēki tiek sadalīti grupās, katrai tiek piešķirts gids, no kura nedrīkst atkāpties ne soli, jo mēs atrodamies robežzonā. Un Jordānas upīte ir tik ļoti nenozīmīga, ka kādā brīdī var netīšām attapties Palestīnas pusē. Tūristus šeit kontrolē diezgan uzmanīgi. Laikam jau šī te atrašanās robežzonā un Jordānas upes redzēšana atsvēra nesamērīgo cenu (teju 20€ no cilvēka).
Ekskursija sākās ar to, ka visu autobusa sastāvu iedzina šaurā veikaliņā, kur bija pateikts sapirkt suvenīrus. Cilvēki klausīja un pirka Ķīnā ražotus kristietības suvenīrus. Uz šo aktivitāti aizgāja minūtes divdesmit. Kad svētīgie suvenīri bija iegādāti, sapulcējāmies pie kāda kioska, kurā tirgoja ūdeni, “softdrinkus” un kaut kādas uzkodas. Šeit ļaudis papildināja krājumus un beidzot bija gatavi doties aplūkot Kristus kristību vietu.
Antropogēnās ietekmes samazināšanai un plūsmas kontrolei ceļš veda pa visai šaurām dēļu laipām. Pirmā apstāšanās bija pie aizaugušas peļķes, kura, kā izrādījās, bija Jordānas upe. Tālāk mūs noveda vietā, kur Jordānas upe tecējusi iepriekš, un kur tieši precīzi šajā vietā Jānis Kristītājs kristīja Jēzu. Tam esot precīzi četri neapšaubāmi pierādījumi.
Gids stāstīja pierādījumus, bet es domāju par to, cik izmisušam jābūt musulmaņu vīram, lai ar tādu entuziasmu un pacietību atkārtotu lētticīgajiem kristiešiem acīmredzamas muļķības.
Visi pierādījumi, kurus viņš nosauca, bija tik ļoti zīmēti ar dakšām ūdenī, ka pat lētticīgākajiem no apmeklētājiem būtu jārodas jautājumiem.
Bet neko, cilvēki klausījās. Ar godbijību tauta skatījās uz dubļu peļķīti, kurš esot precīzi tas punkts, kurā stāvējis Jēzus, saņemot kristīšanu. Tauta neizrādīja ne mazāko skepsi.
Svētajā zemē svētvietu bizness turpinās jau divtūkstoš gadus. Tehnoloģijas labi atstrādātas.
Katrai vietai tiek piemeklēta epizode no svētajiem rakstiem, tiek atrasti “pierādījumi”, bet pateicīgie svētceļnieki ar pateicību to visu norij, saglabājot sajūtu, ka ir pieskārušies kaut kam lielam un nozīmīgam.
Biju par to pietiekoši lasījis, bet pašam atrasties šādās vietās un to visu redzēt savām acīm ir aizraujoši.
No kristīšanas vietas devāmies uz pašu Jordānas upi, kur tie, kas vēlējās, varēja kristīties.
Šeit beidzot patiešām sapratām, par ko maksājam naudu, šeit bija interesanti.
Pretējā krastā – Palestīnā (upes platums šeit nedaudz vairāk par 10 metriem) notika kādas Āfrikas valsts, šķiet, baptistu, kristīšana.
Ar dziedāšanu, mērkšanu ūdenī un nepieklājīgi caurspīdīgiem samirkušiem kristāmajiem tērpiem uz kailas miesas.
Turpat blakus atbrauca rumāņu pareizticīgie, kuri arī uzsāka kristīšanu pēc savas tradīcijas.
Upe tiem īpaši nebija vajadzīga, ja nu vienīgi slotiņas iemērkšanai. Tie izvietojās pie upes, bet paši ūdenī negāja.
No mūsu kompānijas upē iegāja krievu pāris, iespējams, no Izraēlas.
Neko… iegāja, pastāvēja, un izkāpa laukā. Regita arī pamērcēja kājas necaurredzamajā Jordānas ūdenī.
No kristīšanas vietas devāmies uz Džerašu. Atkal dosim vārdu mākslīgajam intelektam, jo paši tik īsi un kodolīgi pastāstīt neprotam.
Džeraša ir pilsēta ar pārsteidzoši labi saglabājušos romiešu arhitektūru.
Sākotnēji pilsētā dzīvojuši kanaānieši un amonīti.
332. gadā pirms mūsu ēras to iekarojis Aleksandrs Lielais.
Romas laikā šeit atradies nozīmīgs tirdzniecības centrs un cilvēku skaits sasniedzis 15 tūkstošus.
Pēc zemestrīces 749. gadā pilsēta pamesta.
Drupas atsegtas un atjaunotas tikai XX gadsimtā.
Un līdzīgi visam pārējam Jordānijā, Džeraša ir iekļauta UNESCO pasaules mantojumā.
Jāatzīst, ka ir par ko.
Mana doma bija doties atpakaļ jau pēc pilsētas vārtu apskates, bet tomēr devāmies iekšā un izstaigājām visu.
Pilsētā ir divi labi saglabājušies amfiteātri, diezgan daudz tempļu un citas apbūves.
Pārsteidzoši labi saglabājušās (vai atjaunotas) kolonnādes.
Šeit ir diezgan viegli iedomāties, kā pilsēta varēja izskatīties pirms 2000 gadiem.
Es nebūt neesmu kaislīgs grieķu un romiešu drupu piekritējs (man tuvākas padomju un XIX gadsimta drupas), taču noteikti saprotu, ko cilvēki šeit atrod uzmanības vērtu.
Man atkal pārsēja kūfiju.
Atkal citādāk, kā visi iepriekšējie.
Džerašā pavadījām stundas divas un devāmies meklēt naktsmītnes kaut kur tuvāk lidostai, jo rīt no rīta līdz deviņiem ir jānodod mašīna.
Pa ceļam iebraucām Zarkā, kur mēģinājām atrast kur paēst. Tā, beidzot, bija absolūti netūristiska pilsēta. Šeit bija švakāk ar angļu valodu cilvēkiem un arī visi uzraksti bija tikai arābu valodā, pretstatā citās vietās valdošajai angļu valodai. Mūsu meklējumi beigās rezultējās kādā ātrā ēdiena vietā, taču ēdiens izrādījās visai īpatnējs. Kad mani biedri mēģināja pasūtīt četras kaut kā porcijas par 10 dināriem gabalā, visi iestādē smējās. Tad mani biedri nolēma noreducēt uz divām porcijām. Darbinieki turpināja smieties, bet jau klusinātāk. Izādījās, ka divas porcijas uz četriem cilvēkiem ir ļoti, ļoti daudz. Mēs apēdām pusi. Bija lēti un garšīgi. Vakar vakarā par krietni pāri simts eiro paēdām tā, ka vajadzēja vēl pa ceļam uz viesnīcu kaut ko meklēt. Šodien paēdām, daudz ko atstājām, šo to paņēmām līdzi. Pieēdāmies par 30 eiro un vēl tik pat cilvēkus būtu pabarojuši. Tas ir salīdzinājumam par cik ēd vietējie.
Nakšņojām pavisam tuvu lidostai. Vieta nebija izcila, bet bija ciešama, bet atkal – mums neko vairāk šobrīd arī nevajadzēja. Pēc iespaidiem bagātajām dienām vakarā vajag tikai spilvenu, duša ir lepnība, bet par kaut kādām ekstrām var nerunāt.
Ceturtdiena – 4. maijs: Amāna, Pafosa
No rīta nodevām mašīnu un ar autobusu devāmies uz pilsētu. Pilsētā mēs nokļuvām galīgi ne centrā, bet kopā ar mums izkāpa vīrietis, kurš apsolīja mūs iesēdināt taksī līdz centram. Pats esot no Izraēlas, Rumānijas, šķiet, ASV un vēl no kaut kurienes, un ciest nevarot arābus. Ap mums uzreiz samilza taksistu mākonis, katrs centās pārbļaut un ievilkt mūs savos apskāvienos, bet mūsu varonīgais glābējs vilka mūs projām un centās atkauties no uzbāzīgajiem parazītiem. Gandrīz burtiski.
Beigās pavedis mūs nostāk (taksisti sekoja) norādīja, ka mums vajadzīgs tieši baltais taksis, nevis dzeltenais. Sarunāja ar šoferi, kurš uzreiz izsēdināja no mašīnas jau braukt gatavās sievietes un bērnus, un lika mums sēsties iekšā. Visai apjukuši devāmies uz centru.
Amānā dzeltenie takši brauc jebkur, bet baltajiem ir noteikti maršruti. Internets brīdina tūristus no baltajiem takšiem, jo tie apkrāpjot tūristus, taču mūsu labvēlis interpetēja situāciju atšķirīgi un dzeltenie bija tie, kuri centās mūs saplosīt gabalos. Baltie mūsu dēļ izsēdināja sievietes. Varbūt arī apkrāpa, bet ne īpaši daudz, Rīgā mēs par tādu attālumu būtu samaksājuši apmēram tik pat daudz, bet Kiprā trīsreiz vairāk..
Amānā mūs interesēja tikai centrs ar arheoloģisko parku. Atkal dosim vārdu mākslīgajam intelektam.
Amānas senākie iedzīvotāji bijušas amonītu ciltis, kuras šeit apmetušās kopš bronzas laikmeta. Pilsēta dažādos laikos piederējusi grieķiem, romiešiem un Islāma halifātam, bet 1921. gadā Amāna kļuva par jaunizveidotās Transjordānas galvaspilsētu.
Pēc Džerašas Amānas drupas bija garlaicīgas. Nedaudz priecēja muzejs ar kondicionētu gaisu, bet tajā nevarējām uzturēties visu dienu, tāpēc bija vien jādodas tālāk.
Izstaigājuši drupas, devāmies uz pilsētas centru. Mēs neko īpaši nezinājām par to, ko varam redzēt, tāpēc devāmies meklēt kaut kādu lietussargu ielu.
Pa ceļam kādā suvenīru lielveikalā sapirkām ķīniešu produkciju.
Par pirkumiem mums uzdāvināja atklātnītes, kuras mēs ar Regitu turpat no blakus esošā pasta izsūtījām saviem vēstuļu draugiem.
Vēstuļu sūtīšana katrā ceļojumā ir visai neērts un apgrūtinošs pasākums, bet Regita katrreiz motivē mūs saņemties un to izdarīt, lai kādi arī nebūtu sarežģījumi.
Netīšām iegājām kādā veikaliņā, kur bija kvalitatīvākas kūfijas un rotas lietas, kā normālajos tūristu veikalos. Regita nopirka sev smuku siltu jordāniešu lakatu, it kā esot rokām gatavots.
Dārgs, bet ļoti glīts un patīkams. Es nopirku palestīniešu kūfiju un kvalitatīvu ikālu. Suvenīru veikalā pirktais bija visai draņķīgs, bet Ivara ikāls jau bija gandrīz pilnīgi izjucis.
Regita gan piedāvāja arī tobu nopirkt, taču apzinos, ka to es Latvijā nenēsāšu. Kūfiju ar ikālu gan jau nēsāšu, arī neskatoties uz Regitas protestiem. Lakatus nēsāju jau gadus piecpadsmit vai divdesmit, kas Regitai gan visai nepatīk.
Somas bijām atstājuši vietā, kur nakšņojām. Ūbers mūs ieveda pēc somām un jau ļoti laicīgi bijām lidostā. Lidojums bija pavisam ātrs. No lidmašīnas Beirūta izskatās ļoti iespaidīgi, kādreiz jāaizbrauc. Arābi vairs īpaši nebiedē.
Pafosas lidostā bija ļoti agresīvi taksisti. Ja nebūtu piedzīvojuši taksistus Amānā, iespējams, ka būtu šoks, bet tā – vienkārši nepatīkami.
Mūs par 40 eiro veda 10 kilometrus. Atkal. Sapratām, ka no rīta četros varētu būt diezgan liels izacinājums tikt uz lidostu. Vakarā izgājām laukā paēst. Paēdām ļoti negaršīgi, bet relatīvi nelēti. Ivars aicināja aiziet kaut kur iedzert vīnu, bet gribējās pirms lidmašīnas vēl pāris stundas pagulēt.
Piektdiena – 5. maijs: Pafosa, Rīga, Rēzekne
No rīta izrādījās, ka visās aplikācijās, kuras piedāvā takšu pakalpojumus, ir pilnīgs tukšums. Regita iedomājās aizskriet uz tuvāko viesnīcu un tie izsauca taksi. Šis maksāja, šķiet 36€, bet jau bija vienalga, mums bija svarīgi nokļūt mājās. Lidostā bijām laicīgi, lidojums miegā pagāja gana ātri. Rīgā bija uznācis aukstuma vilnis un, savelkot visu, kas bija no drēbēm, daudz maz silts un vēl satinoties lakatos, izdevās kaut cik sasildīties.
Origo satikāmies ar Pjotru no Poznaņas universitātes, pa ceļam parādījās Ivara mamma, kurai nodevām sūtījumu no Ivara. Aizgājām pie Anitas uz sālsmaizi un raudzībām, nosēdējām līdz vilcienam, kad atbrauca pretī Aija un aizveda mūs uz vilcienu. Vilciens bija pilns un man bija jāsēž ar vīrieti, kurš bija gana liels, lai aizņemtu pusotru vietu, bet ne pietiekoši liels, lai aizņemtu divas. Bet, tā kā visu dienu galvā bija migla pēc miega deficīta un iespaidu pārbagātības, tas īpaši nesatrauca.
Rīt pārgājiens pa Rēzekni ar Nezināmās Rēzeknes grupu, bet parīt izbrauciens Rāznā ar Rēzeknes putnu grupu. Nekas neatgriež atpakaļ dzīvē tik pat ātri un efektīvi, kā savlaicīgi un pareizi noorganizēta rutīna. Taču jāatzīst, ka Jordānijas brauciens sanāca viens no labākajiem un iespaidiem bagātākajiem pēdējo gadu ceļojumiem. Tik labs, ka pat nolēmu uzrakstīt brauciena dienasgrāmatu. Jāsāk atklāt Tuvie un Vidējie austrumi.
