Trīs dienas no 6. līdz 8. novembrim ar Valsts kultūrkapitāla fonds atbalstu norisinājās Think Tank Creative Museum projekta “Kārsavas – Maltas dzelzceļa iecirkņa izpēte. 1. kārta” ietvaros notikusī industriālā mantojuma ekspedīcijas pirmais cēliens, kurā nokļuvu pilnīgi netīšām un toreiz burtiski tiku izrauts no vannas un ierauts aizraujošajā dzelzceļa vēstures pasaulē. Par to rakstīju pirms pieciem mēnešiem šeit.
Uzstādījums bija sekojošs – agrā pavasarī, pirms ir paspējis sazaļot, mums trīs dienu laikā ir vēlreiz jāizbrauc iepriekšējās pieturvietas un jāsadokumentē tas, ko pagājušajā reizē nepaspējām jeb ko bildējām jau pa tumsu (novembrī, izrādās, ir super īsas dienas). Ineta ar Raivi netika, Regitai arī bija jāstrādā. Palikām mēs ar Didzi un paaicinājām līdzi arī ekspertu, Dzelzceļa muzeja līdzdibinātāju Tomu Altbergu. Toms ekspedīcijai izbrīvēja veselu dienu. Industriālā mantojuma apzināšana, kad līdzi ir eksperts, ir liela intelektuāla bauda. Salīdzinot ar pagājušo reizi, atskaitot Tomu šajā ekspedīcijā mums bija vēl viena priekšrocība. Iepriekšējā ekspedīcijā mūsu rīcībā bija Toma sastādītais saraksts ar ēku koordinātēm, bet saprašanas uz ko skatāmies vēl bija maz.
Šos mēnešus, kuri pagāja starp ekspedīcijām, īsti nesēdējām rokas klēpī salikuši. Toms no dažādiem arhīviem bija sadabūjis staciju plānus no dažādiem laikiem. Pēc tiem tad varējām salīdzināt apbūvi, kas pie stacijām bijis agrāk ar to, ko redzam šodien. Rezultātā izrādījās, ka Rēzeknē ir saglabājušās nevis pusotra māja (viena relatīvi nesen stipri izdegusi), kā domājām līdz šim, bet gan krietni vairāk, vienkārši zem padomju gadu apdares materiāliem mēs šīs ēkas iepriekš nepratām identificēt. Mežvidos no cara laikiem saglabājusies ne vien ateja, bet arī vesela māja un šķiet, ka arī daļa no saimniecības apbūves. Maltā noskaidrojām, ka mājas, kuras likās vecas, varbūt tādas arī ir, taču nav būvētas dzelzceļa infrastruktūras ietvaros, jeb arī tas ir noticis jau XX gadsimtā. Bet visvairāk darba bija Bozovā, kurai pagājušajā reizē paspējām veltīt vien pāris stundas. Šoreiz Bozova saņēma lauvas tiesu mūsu no visa laika – visu pirmo ekspedīcijas dienu un vairāk par pusi otrās. Bet nu, pēc kārtas!
Pirmā diena, 28. marts – Bozova
Bijām vienojušies, ka Didzis ieradīsies tikai pirms trijiem, taču izrādījās, ka ir agrāks vilciens, kurš ieripoja Rēzeknes stacijā ap pulksten vieniem. Rīgā bija spīdējusi saulīte, bet Latgalē puteņoja. Saprotot, ka nekāda īpaša bildēšana nebūs, un ekspedīcija būs jāpārceļ, ar zināmu nolemtības sajūtu devāmies uz Bozovu, lai apstaigātu un saprastu, ko bildēt nākamajā reizē.
Pieteikušies pie robežsargiem, pamazām sākām apsekot teritoriju, un izrādījās, ka neskatoties uz puteni, gaismas ir daudz un bildēt var. Šoreiz biju paņēmis kameru arī es, bet ar visai šauru objektīvu – tikai detaļu bildēšanai. Jāsaka, ka vairumam manu fotogrāfiju, kā vēlāk izrādījās, priekšā balta sniega siena. Didzim gan jau gāja labāk, platleņķa objektīvs tik ļoti stipri neredz krītošo sniegu, bet to mēs uzzināsim tikai, kad Didzis būs ticis pie bildēm.
Mums bija svarīgi nobildēt staciju un depo ēku. Liels, taču ļoti nepatīkams bija mūsu pārsteigums, kad noskaidrojās, ka viena no vecākajām un lielākajām depo ēkām Latgalē tiek drupināta kopā, acīmredzot, lai pārdotu ķieģeļus un metāllūžņus.
Depo atrodas privātīpašumā un ja īpašnieks nav cilvēks ar vismaz augstāko izglītību humanitārajās zinātnēs, tad ir viegli saprotams, ka šāds cilvēks industriālā mantojuma vērtību rēķina no pārdoto materiālu vērtības atņemot izmaksas par īpašuma iegādi, uzturēšanu un nojaukšanu. To pat īsti nevar nosodīt.
Ja esam ieinteresēti industrijālā mantojuma saglabāšanā, tad ir jānodrošinās, lai tas nenonāk pragmatisku saimnieku īpašumā. No otras puses, tad tas tik un tā iet bojā pamests novārtā.
Šeit ko mainīt jau ir par vēlu. Pagaidām ir sākts jaukt tikai viens spārns un neko tālu nav tikuši. Jaukt šādu objektu ir ārkārtīgi sarežģīti, tādēļ process var turpināties ilgus gadus vai pat desmitgades.
Tālāk, aiz depo redzam jau pilnībā nojauktu padomju laika objektu no silikātķieģeļiem un betona blokiem, blakus depo kas līdzīgs nelielai metāllūžņu izgāztuvei, bet nenojauktā depo daļa aiz atslēgas un šķiet, ka kalpo par noliktavu.
No depo caur nelielu purviņu izbridām līdz vienīgajai dzelzceļa mājai, kura saglabājusies otrpus dzelzceļam, no turienes nedaudz pagājāmies līdz pašai malējai dzelzceļa mājai. Tā šobrīd pieder Arnim Slobožaņinam, kurš mūs pagājušajā reizē laipni uzņēma un izrādīja tās interjeru un apkārtni.
Dodoties atpakaļ stacijas virzienā putenis jau bija nedaudz mitējies un pat caur mākoņu segu varēja nojaust aptuvenas saules aprises. Kļuva gaišāk un nedaudz priecīgāk. Sapratām, ka brauciens nebūs bijis veltīgs – gaisma bija laba, bet ēku koka detaļas lieliski izcēlās uz baltās sniega segas fona.
Neaizslēgtajās pamestajās mājās gājām iekšā, cenšoties identificēt, vai varētu būt kas saglabājies kopš to celšanas laika.
Vairumā dzīvokļu jau bijām bijuši pagājušajā reizē, tāpēc bija vērojamas atšķirības – ne mēs vienīgie šeit staigājam pa pamestajām mājām, un ir cilvēki, kuri to dara ar mazāk cēliem mērķiem.
Šoreiz īpašu uzmanību pievērsu sakrālajām liecībām, kuras saglabājušās relatīvi daudz – tās maz interesē tīkotājus pēc čuguna plītsaugšām un citām lietderīgām un viegli pārdodamām lietām.
Viens no maniem mīļākajiem atradumiem bija kādā dzīvoklī atrastā veca katoļu lūgšanu grāmata latgaliešu valodā, kurā bija nelielas lapiņas ar roku rakstītiem tekstiem, kuras latgaliski sauc “značkas”.
Lai izskaidrotu to funkciju, būtu jāstāsta par maija dziedājumiem un jezuītiem, un daudzām citām niansēm, kuras mūsu lasītāju tikai nogurdinās un garlaikos. Interesantā lieta ar šīm “značkām” ir tāda, ka tās rakstītas latgaliešu valodā, taču kirilicā. Šo momentu gan īsi paskaidrošu: no 1865. līdz 1904. gadam Krievijas impērijā pastāvēja latīņu drukas aizliegums. Tas neattiecās uz latviešu valodu, jo latviešu valodā izmantoja fraktūru jeb gotu šriftu, taču latgaliešu valodā līdz tam rakstīja ar latīņu burtiem. Drukas aizlieguma laikā lasīt un rakstīt latgaliešu valodā nebija vēlams, skolās to dažkārt mācīja, taču jāraksta bija kirilicā jeb krievu šriftā. Cilvēki, kuri bija ieguvuši izglītību līdz 1904. gadam, rakstīja kirilicā. Interesanti, ka “značkas” rakstītas ar lodīšpildspalvu, tādēļ varam gandrīz izslēgt, ka to darījusi persona, kura ieguvusi izglītību gadsimtu mijā. Es saredzu vēl vienu iespējamo iemeslu, kāpēc kāds varēja izmantot kirilicu rakstot latgaliešu valodā – tā ir fonētiskā līdzība. Šodienas literārā latgaliešu valoda ir zaudējusi skaņas, kuras ir vairumā latgaliešu valodas paveidu jeb dialektu (piemēram, ludzēniešu dialektā, atkarībā no vietas vārdā, ir trīs burta “t” skanējuma variācijas), jo tās nevar pierakstīt ar latviešu valodā izmantoto burtu komplektu. Kirilicā, atskaitot garumzīmes, fonētiski latgaliešu valodas skanējumu var nodot diezgan precīzi.
Bez minētajām “značkām” pievērsu uzmanību paštaisītajām gan katoļu, gan pareizticīgo svētbildēm. Tiek ņemta poligrāfiski pavairota svētbilde un tai uztaisīts rāmītis. Dažkārt tas ir no koka, citreiz no papīra. Pareizticīgo tieksmē pēc greznības tiek veidotas asamblāžas, kuras dažkārt robežojas ar kiču.
Neskatoties uz visu savu naivumu, šie artefakti ir vērtīgas etnogrāfiskās liecības, kuras šodienas kontekstā jau grūti iedomājamas, un es domāju, ka to vieta noteikti būtu muzejā, nevis pamazām brūkošās un izlaupāmās mājās.
Kamēr staigājām no mājas līdz mājai, jau sāka krēslot. Mums šajā dienā vēl bija plāns apskatīt sūkņu staciju, pie kuras bijām pagājušajā reizē.
Iepriekšējā reizē līdz tai braucām labi tālu un nebiju apskatījies kartē, kur tad tā patiesībā atrodas. Sākām braukt un izrādījās, ka no Arņa mājas līdz tai varējām viegli aiziet kājām. Google Maps mums izlika īsu maršrutu, pa kuru arī devāmies. Lai pavisam drīz konstatētu, ka ceļa turpinājuma vietā ierīkots karjers.
Nācās pamest mašīnu un doties kājām. Kartē iezīmētā pārbrauktuve pār dzelzceļu, šķiet, nav pastāvējusi nekad vai laikā, kad tika būvēta stacija. Izmīcoties pa dubļiem, kāpjot karjera kalnos un šļūcot no tiem lejā, lecot pāri grāvjiem un rāpjoties sliežu uzbērumā, galu galā sasniedzām mērķi. Kad atskanēja bat kol [ivrītā šādi apzīmē balsi no debesīm, Dieva balsi] “Uzmanību! Pienāk vilciens no Krievijas!”. Vēstījums tika atkārtots vairākkārt un tā kā staciju no mūsu atrašanās vietas tik pat kā nevarēja redzēt, bet balss patiešām izklausījās skanam no debesīm, šī bija spocīga un nedaudz bailīga pieredze. Tad nu mukām, ko kājas nesa, atpakaļ uz mašīnu. “Vilciens no Krievijas” šodien izklausās draudīgi.
Atceļā uz Rēzekni Didzis nobildēja stipri eiroremontētu kādreizējo pārbrauktuves māju. Man paveicās palikt mašīnā, bet Didzim nācās runāties ar saimnieci. Ilgi. Tā nu Didzis uzzināja visu par vietējās kopienas dzīvi Otrajos Mežvidos.
Otrā diena, 29. marts – Malta, Pūpoli, Bumbiški, Rēzekne, Bozova, Beļova, Mežvidi, Ilzēni
Otrā diena bija atbildīga, šajā dienā mums pievienojās Toms un Bozovā biju saņēmis ilgi kāroto atļauju lidojumam ar dronu (kas nebūt nav vienkārši, ņemot vērā robežas tuvumu un citas lokācijas nianses). Sniegs bija mitējies un nedaudz pakusis, bet debesīs bija jaušama saules parādīšanās dienas gaitā. Saule mūs patiešām vēlāk arī pārsteigs.
Deviņos bija norunāta tikšanās ar Tomu Maltas stacijā. Man tik agrās rīta stundās galva nestrādā, tāpēc biju vēl viegli apdullis. Sākām ar to, ka Toms nokārtoja tikšanu iekšā Maltas stacijā, kas mums nebija izdevies iepriekšējā reizē. Didzis sabildēja interjeru, tai skaitā, ēkas lielāko vēsturisko vērtību – saglabājušos bronzas kolonnu. No šejienes devāmies apskatīt vietu, kur vecajā plānā ir apbūve, un kur apbūvi redzam arī šodien. Taču izrādījās, ka apbūve tur ir pavisam jauna. Ap 1859. gadu šeit tika izveidots uzbērums, kuru apbūvei izmanto joprojām.
Pa ceļam uz Rēzekni piebraucām pie Pūpolu stacijas, lai nobildētu to atbilstoši mūsu rīcībā esošai 1949. gada fotogrāfijai, un Bumbiškos, jo pagājušajā reizē šeit bijām jau pa krēslu un bildes bija visai bālas. Atkal satikām saimnieci. Izrādās, ka mājai nav elektrības pieslēguma, elektrību ražo ģenerators, taču ar pašreizējām degvielas cenām elektrība jālieto ļoti saudzīgi.
Rēzeknes I stacijas plānā biju konstatējis trīs mājas, kuras saglabājušās vismaz kopš 1910. gada, kad ir sastādīts plāns. Par šīm ēkām nezinājām, tāpēc devāmies tās apsekot. Izrādījās, ka līdzīgi ēkām, kuras iepriekš bijām konstatējuši stacijas ziemeļu daļā, šīs arī apšūtas ar īpatnējo gofrai līdzīgo betona loksni. Līdzīgu fasādes noformējumu var redzēt arī dažām ēkām pie stacijas Rēzekne II, taču nekur citur tādu neesmu pamanījis. Visas trīs mājas ir tipiskas trīs vai četru dzīvokļu dzelzceļnieku mājas, kādas redzam arī Bozovā, vienīgi šīm, kā jau minēts, ir apšuvums, tik pat kā pilnībā zuduši dekoratīvie elementi un vairākām mājām arī vējtveri.
Apskatījām arī ēkas stacijas ziemeļu daļā. Konstatējām, ka divas vienādās mājas sliežu pretējā pusē, tilta tuvumā, kuras iepriekšējā reizē atzīmējām, kā iespējami piederošas senākajai stacijas apbūvei, visticamāk ir tapušas starpkaru periodā. Taču divas ēkas pretī minētajām, stacijas pusē, šķietami saglabājušās vismaz kopš 1910. gada. Nav izslēgs, ka saglabājusies arī preču noliktava uz ziemeļiem no stacijas. Apskatījām dienvidu daļā esošo rampu, kuras garums nomērot pēc kartes mēroga man sanāca precīzi 450 metri. Bija aizdomas, ka tā varētu būt bijusi būvēta vācu okupācijas laikā starp 1941. un 1944. gadu, taču konstatējām, ka vismaz ziemeļu daļā tās izpildījums liecina par padomju laiku izpildījumu. Ar kādu tieši mērķi tika būvēta tik gara rampa nav skaidrs.
Bozovā nonācām ap divpadsmitiem. Dronu varēja laist starplaikā starp vieniem un trijiem, tādēļ sākām ar stacijas apskati. Ārkārtīgi atsaucīgais stacijas darbinieks apbruņojās ar milzīgu atslēgu saišķi un devāmies apskatīt zudušo godību. Kārsavas stacija, lai arī šodien izskatās pēc bezgaumīga eiro-remont-veidojuma, ja nemaldos, Latvijas posmā ir vienīgā no Varšavas dzelzceļa mūra stacijas ēkām, kura ir saglabājusies kopš 1860. gada.
Rēzeknes stacija gāja bojā Otrajā pasaules karā, bet Daugavpils – Pirmajā.
Stacijas ēkai būtu nepieciešama pilnvērtīga arhitektoniski mākslinieciskā izpēte, taču kurš gan to ļaus veikt un kurš par to maksās? Pirmajā stāvā apskatījām bagāžas glabāšanas telpu un telpu, kuru dzelzceļa darbinieks nodēvēja par bufeti. Iespējams, ka šeit tiešām bija bufete, taču tā varētu būt bijusi arī uzgaidāmā telpa.
Telpa kaut kad, šķiet, padomju gados, ir sadalīta ar sienu uz pusēm, kad vienā daļā var nonākt tikai no dzelzceļa puses, otrā – no piebraucamā ceļa puses.
To, ka telpa sadalīta, varēja konstatēt pēc bagātīgās griestu ornamentācijas. Vienā daļā ar absolūti neskaidru mērķi kādā brīdī ir izbūvēts antresols.
Mums bija grūtības noteikt, uz kādu periodu attiecināmas betona flīzes. Tās neizskatījās pēc impērijas laika flīzēm, drīzāk pēc starpkaru laika Latvijas.
Vienā daļā ir saglabājušās oriģinālās kāpnes ar kāpņu margu čuguna ornamentējumu.
Otrajā stāvā bija dzīvokļi, pēc tam tur bija robežsargu biroji. Eiroremonti, papildu sienas, aizmūrētās durvis, u.c. pārkārtojumi traucē saredzēt sākotnējo plānojumu, taču atradām pāris podiņkrāsnis ar atšķirīgiem podiņiem. Grūti pateikt, vai kādi no šiem podiņiem saglabājušies no pirmsākumiem. Šeit arī būtu vajadzīga arhitektoniski mākslinieciskā izpēte.
Kādā brīdī mūs pārsteidza 94 gadus veca tantiņa, kura ir palikusi pēdējā mājas iedzīvotāja. Dzirdējusi, ka kāds staigā, pārbijusies un nākusi skatīties. Ielaida mūs kaimiņienes dzīvoklī, kura vairs nedzīvo, parādīja telpu, kur šad un tad nākot “cмотреть панораму“. Otrā stāva logi atrodas standarta trešā stāva logu augstumā, tādēļ skats uz pagalmu paveras patiešām labs. Uzspīdēja saule un no otras puses dzīvokļu logiem pavērās skaists skats uz nojaukt sākto depo ēku.
Kad pabeidzām ekskursiju pa stacijas ēku, bija jau gandrīz divi. Pieteicāmies pie robežsargiem, sazvanīju aviācijas pārvaldi, lai paziņotu par lidojuma uzsākšanu un jau sagatavojos celties gaisā, kad izrādījās, ka drons nepacelsies, jo… jo c’est la vie.
Salādēju visus atjauninājumus, vairākkārt restartēju, nomainīju baterijas, pārsinhronizēju pulti, izdarīju visu, ko varēju iedomāties, ko varētu darīt.
Jau gatavojos samierināties ar to, ka visa ilgā gatavošanās, apdrošināšanas maksas un patērētais laiks uz visām skaņošanām, ir veltīgi. Pirms zvanīt aviācijas pārvaldei, lai paziņotu, ka lidojums nenotika, nolēmu mēģināt pēdējo reizi, un drons ņēma un pacēlās gaisā.
Bija pagājušas piecdesmit minūtes, kas nozīmēja, ka mans manam lidojumam ir atlikušas vien desmit minūtes no legālā laika. Stiprā vēja dēļ stipri vairāk arī nesanāca, palidoju nedaudz ilgāk, taču pēc sešpadsmit minūtēm dronam bija tukša baterija un tāpat bija jāsēdina. Atkārtoti pacelt ar jaunu bateriju atkal neizdevās. Sanāca sabildēt panorāmas skatus, taču detaļas un atsevišķu pagalmu plānojumus sabildēt tik pat kā nepaspēju.
Jau sataisījušies atpkaļ uz Rēzekni, sapratām, ka daļa no ēkām, kuras atrodas gar Stacijas ielu, arī attiecas uz agrāko apbūvi, tādēļ Didzim bija jālec laukā no mašīnas un tās jāsabildē. Turklāt, nolēmām iebraukt Beļovā, Mežvidos un Ilzenē, lai uztaisītu foto atbilstoši 1949. gada fotogrāfijām.
Starp Beļovu un Mežvidiem iedokumentējām arī pārīti dzelzceļa infrastruktūras objektu.
Mežvidos jau taisījāmies braukt projām, kad nolēmu vēlreiz ielūkoties starpkaru perioda stacijas plānā un konstatēju, ka sliežu pretējā pusē jābūt divām mājām. Un viena no tām tur patiešām atrodas, turklāt, tai nedaudz saglabājušies cara laika dzelzceļnieku māju dekoratīvie elementi.
Ekspedīciju bijām plānojuši uz trīs dienām, taču nolēmām, ka pabeigsim šodien. Uz ceturtdienu prognozē rādījās visai draņķīgs laiks, turklāt, atkārtoti neapsekotas mums palika tikai mazās dzelzceļnieku mājas, līdz kurām bija jābrien.
To, nepieciešamības gadījumā, varēs izdarīt kādā saulainākā laikā, kad arī pļavas būs pakaltušas un brišana kļuvusi vieglāka.
Materiāla ir sabildēts visai daudz, taču domājot par industriālā mantojuma saglabāšanu, ir jāsaprot, ka mēs nevarēsim paglābt to visu no aiziešanas zudībā. Mūsu rīcībā ir dažas XIX gadsimta fotogrāfijas, kuras sniedz kaut kādu priekšstatu par to, kā bija agrāk.
Tad ir kvalitātes ziņā daudz vājākas fotogrāfijas no XX gadsimta, pēc kurām dažkārt varam izsekot, kādas pārmaiņas ir skārušas dzelzceļa infrastruktūru un apbūvi.
Šodien mums ir iespēja taisīt kvalitatīvus krāsu foto, kuri arī nākamajām paaudzēm ļaus redzēt, kāda bija situācija uz 2023. gadu. Ko mēs vēl varam darīt, lai saglabātu zūdošās vēstures liecības nākotnei?
Šodien jau ir pieejamas tehnoloģijas 3D lāzerskenēšanai. Tāda veida projekts ar mērķi dokumentēt un analizēt vēsturisko mantojumu ir, piemēram, Viļņā.
Būtu labi, ja Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs varētu uztaisīt ekspozīciju par dzelzceļa apbūvi, tā būtu garantija, ka vismaz kāds neliels fragments no zūdošās godības saglabātos nākotnei.
Taču šķiet, ka Brīvdabas muzeju ne īpaši interesē nelatviskā apbūve un vēl nebūt ne drīz mēs redzēsim muzejā padomju “hruščovku”.
Savukārt, apdzīvot šīs ēkas ir tik pat kā nereāli. Pa to laiku, kas būtu nepieciešams, lai padarītu modīgas vasarnīcas dziļos Latgales laukos, 160 gadus vecās, pūstošās un brūkošās kopā koka mājās, šīs mājas jau sen vairs nebūs palikušas.
Var jau sapņot par publiska entogrāfiskā parka ierīkošanu Bozovā, taču saprotam, ka tas nav nekas vairāk, par utopiju.
