Elektrėnai izveidojās, kā ciemats turpat blakus ceļamās elektrostacijas darbiniekiem 1961. gadā un jau 1962. gadā ieguva pilsētas tiesības. Tā nu sanāk, ka šī ir viena no jaunākajām Lietuvas pilsētām (ja atskaita Visaginu, kura bija celta Ignalinas atomelektrostacijas darbiniekiem. Pēc Ignalinas elektrostacijas slēgšanas Elektrēnu elektrostacija kļuva par nozīmīgāko elektroenerģijas ražotāju valstī.
Eletrostacija tika celta uz Strevas upes, tika sacelti dambji, lai izveidotu ūdenskrātuvi elektrostacijas dzesēšanai. Rezultātā, kā jau tas parasti notika Padomju laikos, tika appludināti n-tie ciemi un izveidota valstī trešā lielākā mākslīgā ūdens krātuve.
Šobrīd ūdens tajā pastāvīgi ir par dažiem grādiem siltāks, kā apkārtnes ezeros un tas, protams, ir iespaidojis arī floru un faunu. Ezers tiek aktīvi izmantots ūdenssportam, Elektrēnos ir kaut kas līdzīgs jahtklubam ar buru katamarāniem, dažādiem kajakiem, vēja dēļiem, burulaivām, veikborda trasi un citiem jaukumiem.
Mēs par šādu pilsētu neko nezinājām, neskatoties uz to, ka tā atrodas uz pašas Kauņas – Viļņas šosejas (tātad nav paslēpta kaut kur dziļos mežos) un ir viena no ļoti nedaudzajām plānotajām pilsētām Baltijas valstīs (un plānotās pilsētas ir viena no mūsu ar Regitu nelielajām kaislībām).
Regitai mājasdarbā bija jāsagatavo kaut kāda prezentācija par to, kas varētu būt maģistra darbā un tā kā viņa apsver domu rakstīt par Baltijas plānotajām pilsētām, un, izrādījās, ka ģeogrāfi nepieskaitot Sedu un Silamjāi pie plānotajām pilsētām, jo to vietā pirms pilsētas būvniecības esot atradušās apdzīvotas vietas (es gan uzskatu, ka arguments visai vājš, jo, piemēram Silamjae ir pilnībā uzbūvēta no jauna, ja arī kādi rajoni ir saglabājuši veco plānojumu, mēs viņus neredzējām). Bija jāmeklē kas jauns. Latvijā, kā izrādījās, neviena plānotā pilsēta, ja raugās strikti teorijas robežās, neesot vispār. Igaunijā gan esot pārītis. Un te vikipēdijas dzīlēs Regita uzdūrās Eletrēnu pieminējumam. Svētdien bijām ieplānojuši ar Ivaru un Annu braukt uz Aukštaitijas nacionālo parku supot, un viņi piekrita izmest 200km līkumu.
Viena no plānoto pilsētu īpatnībām ir tāda, ka tās izskatās galīgi garlaicīgas fotogrāfijās un atveras tikai nokļūstot tajās. Mēs esam apmeklējuši visai daudzas Padomju plānotās pilsētas (precīzu skaitu nosaukt nevar, jo, kā izrādās, ne visas tās oficiāli ir ‘plānotās’ pilsētas) un katrreiz mūs pārsteidz tas, cik ļoti tradicionālā un visiem apnikusī Padomju arhitektūra var būt šarmanta, kad tā ir savā vietā un neiespraužas starp citiem arhitektūras stiliem. Un otrā lieta – plānotās pilsētas lielākoties tika celtas priekš cilvēkiem, to iedzīvotājs bija izglītots, pārsvarā – inženieris, fiziķis, ķīmiķis vai citādi eksekti orientēts, bet tai pašā laikā, ar paaugstinatām kultūras prasībām.
Pilsētas ir kārtīgas, akurātas, ar milzīgām zaļajām zonām, platām ielām, piemērotas gan gājēju, gan velosipēdistu kustībai. Visjaukāk ir tad, kad ir Staļina laika neoklasiscisma apbūve un pilsētu plānojums, tas ir grandiozi un tas ir liels retums. Vislieliskākais un tuvākais piemērs ir Silamjāe, bet arī tepat pie mums – Sedā ir ko apskatīt. Tomēr krietni biežāk sanāk sastapties jau ar funkcionālisma laika arhitektūru un tuvākais mums piemērs ir Visagina, bet skaistākais piemērs, ko mums ir sanācis skatīt vaigā viennozīmīgi ir Slavutiča. Cilvēki, kas, kā es, ir uzauguši uz postapokaliptiskajiem un antiutopiskajiem romāniem un filmām, kas bērnībā zem segas ar luktūrīti lasīja Fārenheits 451 un Пикник на обочине nekas tik ļoti neliks patīkamām skudriņām skriet pa kauliem, kā Pripjatas depopulētais šarms. Es neesmu bijis Magnitogorskā un citās izcilās Krievijas plānotajās pilsētās, bet šeit var redzēt patiešām ‘pilsētas priekš cilvēkiem’ ideālu, kurš bija unikāls un aktuāls ne tikai septiņdesmitajos gados, bet arī šobrīd varētu konkurēt iedzīvotāju dzīves apstākļu kvalitātes ziņā ar daudzām attīstītās Eiropas pilsētām.
Bet visas šīs pilsētas bildēs šķiet necilas un mēs joprojām neesam pieraduši neuzticēties bildēm. Uz Elektrēniem braucām uz 15 minūtēm un ar domu, ka tāpat neko interesantu neredzēsim, bet vismaz izstaigāsim pāris dzīvojamo māju pagalmus, lai ir uz ko atsaukties. Iebraucot pilsētā, pirmais sarežģījums radās uzreiz – jautājums – kur ir pilsētas centrs.
Pilsētai nav izteikta centra, kāda centrālā laukuma, rātsnama vai citas vietas, kur var uzlikt galveno jaungada egli vai citādi pulcināt cilvēkus. Vai arī viņš ir, bet mēs viņu neatradām. Administratīvās ēkas ir izkaisītas pilsētas centrālajā daļā, taču centra sajūtu, kā tādu, neveido. Pilsēta ir izvietojusies ūdenskrātuves – liela ezera, krastā. Mēs piebraucām pie ezera un pametām mašīnu pie apaļas ledushalles, kuras jumts mimikrēja gliemežvāka formas.
Protams, ka tur pat bija arī Lietuvā visur esošais IKI un šur un tur bija manāmi visur esošie spilgtie atkritumu šķirošanas konteineri. Iegājām vienā pagalmā, izgājām citā. Drīz vien pamanījām, ka vairums daudzstāveņu ir celtas pēc viena un tā paša, visai dīvaina plāna ar uz āru izvirzītiem nesošās konstrukcijas elementiem, kuri izskatījās visai dīvaini uz iestikloto lodžiju fona.
Renovētajām mājām, un tādu bija visai daudz, uz šiem izvirzījumiem lielākoties bija uzmontētas skārda kastītes, kas nomaskēja kroplo betonu.
Laikam jau ar īpašu kvalitāti mājas neatšķīrās, jo vietām, sevišķi vietās, kur bija arkas, bija acīmredzot sašķiebušās.
Nu un tad nāca ‘jautrie deviņdesmitie’ (es tos dažreiz saucu arī par ‘kosmiskajiem deviņdesmitajiem’) un ēkām parādījās piebūves un piebūvītes ar kolonnām un dekoratīvajiem elementiem un ģeometriskajām formām, kuras ierobežo tikai materiālu iespējas.
Kādā pagalmā atradām ļoti mistisku veidojumu, kas bija klasiski septiņdesmito gadu betona soliņi, bet tiem klāt nāca dīvainas koniskas ‘akas’ ar vienu atvērtu galu no celiņu puses.
To funkcionālo nozīmi tā arī neizdevās uzminēt. Var jau būt, ka kaut kas šeit bija un tika nojaukts. Bez piecstāvu ‘hruščovkām‘ un ‘brežņevkām’ bija arī dažas augstceltnes, kuras izskatījās krietni svaigākas, bet pie tām mēs tuvāk nebijām, tāpēc grūti spriest.
Klīstot pa pagalmiem pamanījām Pripjatas cienīgu panorāmas ratu un devāmies uz to.
Prieks gan bija īss.
Atrakciju parks bija pie, kā izskatījās – pemanenti, slēgta policijas iecirkņa, un bija slēgts….
Vismaz gadus desmit…
Un ar žogu apkārt.
Jau taisījāmies iet apkārt un meklēt, kur var tikt iekšā, kad apaļīga meitene ar ļoti garu objektīvu norādīja, ka tur uz priekšu krūmos žogs ir ieliekts un tur varot viegli iekāpt iekšā.
Divreiz mums nebija jāsaka.
Atrakciju parks izrādījās klasisks Padomju laiku mazpilsētu atrakciju parks, tāds pats ir?/bija arī Rēzeknē.
Velna rats, laiviņas, margrietiņa, nez-kā-saucas ķēdēs iekārtie krēsli, autodroms, pirmie Padomju Savienībā Amerikāņu kalniņi.
Visu izstaigājām un ielīdām arī dažās ēkās un vienā no tām gadījās pārsteigums.
Iegājām iekšā un te mums priekšā paveras skats…
Uz izliektiem jautrajiem kalniņiem – kad priekša ir lejā un aizmugure kaut kur augšā un nav taisni, bet gan ar sānu, stāv kabīne – raķete un tā ir pilna ar cilvēkiem – gabali 15-20, kuri sasēdušies un sēž.
Pilnīgs sirreālisms.
Mēs, protams, neko tādu negaidījām, tāpēc ātri samulsām un izgājām laukā.
Un tikai tad sākām smieties.
Vēl nedaudz paložņājām pa citām telpām, izmēģinājām, vai var iegriezt Velna rata kabīnītes, un devāmies tālāk – uz baznīcu.
Savulaik, kad vēl biju bērns, šokējos par poļu baznīcām. Latvija savā būtībā ir protestantu valsts un katoļi ir minoritāte. Un tie, kas ir – kaut kur tālajā Latgalē, ir drausmīgi konservatīvi. Tad nu lūk, es biju audzināts visai konservatīvā katolicismā, tāpēc man jau mati slējās stāvus un tirpas skrēja pa kauliem par zaimošanu vien redzot poļu baznīcu arhitektūru, nemaz nernājot par izmisumu, kad kādos 11 gados nokļuvu diskotēkā, kura notika baznīcā. Tikai krietni vēlāk jau iedziļinoties lietu būtībā nonācu pie secinājuma, ka baznīcas jau teju visos laikos ir kalpojušas par pionieriem jaunos arhitektūras stilos un tas ir tikai cēloņsakarīgi, ka šodien neviens baznīcas neceļ neogotikas stilā un nededzina uz sārta raganas.
Elektrēnu svētās jaunavas Marijas mocekļu(?) baznīcas celtniecība uzsākta 1990. gadā un tā iesvētīta 1996. gadā.
Divi no baznīcas milzīgajiem pīlāriem nogāzās 1997. gada rudens vētrā, tie tika atjaunoti tikai 2004. gadā.
Lai noraksturotu baznīcas arhitektūru ir jābūt spēcīgam arhitektūras teorētiķim un pilnībā ir jāpārvalda valoda, tāpēc es neņemšos to darīt, mēģināšu parādīt bildēs.
Šī ir viena no iespaidīgākajām modernajām sakrālajām celtnēm, ko esmu redzējis.
Jā, gan Romā, gan Fatimā var redzēt šo to līdzīgu, taču vai nu atmiņas vairāk nav svaigas, vai arī tas kontekstā neizskatījās tik iespaidīgi.
Bet Elektrēnu baznīca patiešām ir absolūti unikāls un mākslinieciski augstvērtīgs veidojums.
Interjerā griestos sakārti atomi.
Absolūti unikāls avangarda krustaceļš.
Kristus skulptūra, kura levitē galvenajā altārī.
Jaunavas Marijas skulptūra.
Paša arhitekta radītās mēbeles.
Viss rada tādu sirreālu sajūtu, ka atrodies modernās mākslas paviljonā, nevis baznīcā, un tai pašā laikā akustika un iekšējā aura rada svinīguma un svētuma sajūtu.
Tiem, kuriem pie vienas vietas plānotās pilsētas, taču interesē sakrālā māksla, Elektrēni viennozīmīgi ir must visit vieta.
Ar baznīcu mūsu Elektrēnu apmeklējums arī beidzās un devāmies supot uz Palūši (kurā, starp citu, ir vecākā Lietuvā saglabājusies koka baznīca, bet tajā mēs bijām jau pagājušajā reizē). Tomēr interesanti, cik vēl ir tādu unikālu vietu tepat deguna priekšā, par kurām mēs nekad neesam dzirdējuši. Ik pa laikam liekas, ka vairāk nav ko skatīties šeit Baltijas valstīs, ta i Eiropa jau izbraukāta krustām šķērsām, un jau varētu laisties kaut kur tālāk uz amērikām vai āzijām, bet ik pa brīdim izrādās, ka neesam redzējuši milzum daudz interesantāko lietu.
