Kopenhāgenas stāsti

Piedāvāju pāris Vietu stāstus, ko sanācis iepazīt Kopenhāgenā – privātas un publiskas iniciatīvas, nejaušības, apzinātas un neapzinātas izvēles, bet pats galvenais – stāsti, ko vērts pastāstīt arī citiem.

Pirms diviem gadiem savu Erasmus pavadīju Kopenhāgenā, kā jebkurā Erasmus pieredzē, iemīlējos vietā un tajā, ko Kopenhāgena (CPH – turpmāk) piedāvāja. Ieguvu lielisku pieredzi mācībās, fantastiskus cilvēkus apkārt un perfektu pilsētas pieredzi. Pavisam mazliet pieredzes un interesantu iespaidu var lasīt manā tā brīža blogā. Jau tobrīd pievērsu uzmanību vietām ar stāstiem, iespējams, ka izstāstīšu pāris stāstus arī no iepriekšējās reizes, kad biju šeit.

STĀSTI PAR: Frederiksberg – Bispeengbuen – Nordhavn – Absalon – Sweet Sneak studio – Assistens Kirkekaard – Ungdomshuset – Kristiānija

 

Frederiksberga

Frekeriksberga ir 8,7 km2  liela pilsēta, kas no visām pusēm ir ietverta ar Kopenhāgenu, lielākā daļa to arī uzskata par CPH daļu – Frederiksbergā, piemēram, atrodas Kopenhāgenas ZOO, te ir vairākas CPH metro stacijas un visapkārt taču ir Kopenhāgena, bet izrādās, ka tā ir atsevišķa pilsēta – interesants fenomens. Izrādās, ka Frederiksberga ir kā pilsēta – anklāvs, kurai ir ne tikai atšķirīga pieeja pilsētai, būvniecībai un auto parkošanai, bet pat ir atšķirīgi nodokļi. Vietējie saka, ka šeit dzīvo turīgie ļaudis, bet šobrīd pietiekami daudz pensionāru un arī studenti. Pilsēta ir visblīvāk apdzīvotā vieta Ziemeļeiropā un viena no visblīvāk apdzīvotajām pilsētām Eiropā ar 11,861 iedzīvotājiem uz km2. Kopā te dzīvo 103,192 iedzīvotāji, bet ikdienā uzturas vēl daudz vairāk – te ir Kopenhāgenas biznesa skolas galvenā atrašanās vieta, Kopenhāgenas universitātes fakultāte un milzīgais Frederiksberg Have parks.

Mums bija iespēja tikties ar Frederiksbergas domes plānošanas daļu, kuri iepazīstināja ar to, ar kādām problēmām ir jāsaskaras tik mazai pašvaldībai. Viņi esot uzstādījuši sev četrus lielos mērķus – klimata (“zaļa”) pilsēta, Zināšanu pilsēta, Pilsēta Pilsētā, Pilsēta ar Kvalitatīvu dzīvi. Tā kā pilsēta var teikt, ka ir pārapbūvēta, tad ir ļoti strikti noteikumi, kā un kādas mājas tiek celtas. Šobrīd visām jaunceltnēm ir jāatbilst DGNB standartam jeb Ilgtspējīgas būvniecības pamatprincipiem. Pēc tam mēs arī tikāmies ar DGNB Dānijas asociāciju un viņi stāstīja, ka, piemēram, viens no kritērijiem ir mateirālu izvēle – visam kokam, kas tiek izmantots jebkurā būvniecības posmā ir jābūt sertificētam kokam, kuram ir izsekojama visa priekšvēsture. Kopumā DGNB standarts ietver sociālos, ekonomiskos, vides,  procesa un tehniskos kritērijus. Frederiksberga lepojas ar to, ka var šajā reitingā sasniegt Platīna līmeni. Pilsētai ir svarīgi būt atšķirīgai no Kopenhāgenas – darīt lietas citādāk, piesaistīt cilvēkus dzīvei pilsētā. Dome rada iespaidu par utopisku, bezgala iedzīvotājiem draudzīgu pilsētu. Bet arī pilsētu, kurā viss tiek kontrolēts līdz sīkākajai detaļai. Ar izņēmumiem un izaicinājumiem – par to nākamais stāsts.

Bispeengbuen

Image result for bispebuen

Mazo pilsētu izaicinājumi bieži vien ir robežas – visplašākajā vārda nozīmē. Arī Frederiksbergai. Vēsturiski pilsētas robeža gāja pa upes gultni, upe jau sen ir pazemē, bet pilsētas robežas ir saglabājušās. Un tā nu gadījies, ka Frederiksbergas robežās ir arī Bispeengbuen – iespējams, vēl retā vieta pilsētā, kur ir vieta izpausmēm. Šī ir vieta, ko ikoniski sauc par Neizdevušā Modernisma pieminekli (nu, ok, nesauc, es to tā nosaucu pēc šī raksta izlasīšanas, labs, iesaku). Septiņdesmitajos gados ticēja, ka mašīna ir laimes iemiesojums un risinājums visām problēmām – mašīna un mobilitāte mūs padara priecīgus un ar platiem smaidiem. “In the 60s and 70s, we thought that if you built huge blocks with apartments and efficient traffic systems, everyone would be happy … But quality of life is more than square metres, concrete, lifts, motorways and subways” (Søren Elle, iepriekš minētais raksts). Kopenhāgenai bija grandiozi plāni – milzīgas šosejas pāri pilsētai, pārbūvēti modernisma manierē ikoniskie dzīvojamie rajoni un citi grandiozi plāni. Bet, par laimi,  pilsētai pietrūka naudas, lai tos visus īstenotu. Bet viens tika īstenots – maģistrāle, kas savieno ZiemeļZēlandi ar Kopenhāgenu un viena no šīs šosejas daļām ir Bispeengbuen. Zem tā ilgus gadus rosijās pilsētas nepieņemtie – bezpajumtnieki, narkotiku pārdevēji, tika dedzinātas mašīnas un kopumā tā bija tumša, nelabvēlīga vieta, caur kuru izvēlējās neiet, ja ir tāda iespēja. Šāda vieta ir vienīgā Dānijā (vieta zem ātršosejas) un tā bija izveidojusies par paradoksu – tik daudz neizmantotās vietas tik ļoti apdzīvotā apkārtnē. Protams, plānots bija, ka tā tiks izmantota par lielu parkingu – bet kurš gan grib likt mašīnu vietā, kur tās parasti tiek dedzinātas.. 2014. gadā vietējie jaunieši izdomāja uzrīkot tur Carpark festivālu (Kopenhāgenā ir ļoti daudz ielu pasākumu un festivālu) – parādīja, ka tā var būt satikšanās vieta un iespēja būt kopā.

Lai šo iepriekš nelabvēlīgo ne-vietu pārveidotu par kopienas sanākšanas vietu, tika izsludināts projektu konkurss un šobrīd notiek pēdējie darbi, lai to realizētu – dzelteni konteineri ar dažādām funkcijām, turpmāk tas tiks pārveidots par tirdziņu ar ēdienu un satikšanās vietām.

Vēl arvien liekas ironiski, ka tik mazas, koncentrētas pilsētas ietvaros var būt pietiekami milzīga ne-vieta, ar kuru trīsdesmit gadus nav varējuši īsti tikt galā. Vēl arvien tā ir parkošanās paradīze – tā ir viena no visretākajām vietām, kur ir bezmaksas parkings pilsētas tuvumā. Un, kopš teritoriju ir sākuši atdzīvināt, cilvēki ir sākuši aktīvāk to izmantot.

Nordhavn

Nordhavn ir Kopenhāgenas ziemeļu osta – šī ir vieta, kur piestāj lielie kruīza kuģi un vēl nesen  tā bija milzīga industriāla teritorija ar rūpniecību, fabrikām un citu infrastruktūru.

Šobrīd šeit top Jaunā pilsēta – patiesi mežonīgs plāns ar lielām daudzceltnēm, kuras saspiedušās viena pie otras (ar nodomu tiek veidota tāds pats iedzīvotāju blīvums kā citur Kopenhāgenā, lai gan vietas pietiktu arī būvēšanai ar lielāku attālumu).

Related image

Visas mājas jaunajā rajonā ir DGNB sertificētas un “ilgtspējīgas”. Par dāņu un kopumā skandināvu inovācijām runājot – piemēram, attēlā zemāk redzams daudzstāvu autostāvvietas jumts, uz kura iekārtots bērnu spēļulaukums. Uz to ved garas kāpnes. Garo kāpņu pakājē ir liela poga, kuru nospiežot ieslēdzas liels hronometrs, ko var izslēgt kāpņu augšgalā – to diezgan daudz izmanto sportisti.

Absalon

Related image

Absalons ir kopienas kultūras centrs, kas iepriekš ir bijusi baznīca (attēlā). Kopienas centrs pilnībā pieder privātpersonai – Lennart Lejboschitz ir arī veikalu tīkla TIGER īpašnieks. Kādā intervijā par TIGER veiksmes stāstu viņš saka: “All of the products are designed to stimulate some form of social interaction and thus increase the sum of human happiness. We see ourselves as a catalyst. We want to help you to live out your values so that your life is what you want it to be. You realise that thought through the action. It’s very philosophical.”.

Tiger founder Lennart Lajboschitz

Bet stāsts ir par Absalonu – kopienas centru Vesterbro apkaimē, kas ir veidots, lai cilvēki satiktos – katru vakaru šeit notiek kopīgās vakariņas (communal dinner), kas maksā 6 eiro. Vakariņas ar nodomu veidotas kā ģimeniska satikšanās – gari galdi, kopīgi šķīvji ar piekrautu ēdienu un cieša saraušanās kopā. Un bezgala garšīgs ēdiens. Viņi garantē, ka neviens nepamet galdu nepieēdies – gluži kā pie vecmammas.

Neskaitot to, Absalonā katru nedēļu notiek vidēji 60 citi notikumi – jogas klases, milzīgas ballītes, reivi, dejas bērniem un “Kopā dziedāšanas” sanākšanas. Te viss ir iekārtots ar nodomu savest cilvēkus kopā un likt viņiem satikties, sarunāties un radīt kopā. Un tas patiešām veiksmīgi ir arī izdevies. Baznīca ar krāsainām sienām, kas kalpo gan kā kopstrādes birojs dienās, gan kā deju klase, gan bulciņu ceptuve no rītiem un kafejnīca vakaros. Kā mums pastāsta projekta vadītāja – telpa iemieso “paplašinātās viesistabas” konceptu – te viss patiešām ir mājīgi un ar nodomu veidots kā mājās.

Sweet Sneak studio

Šis gan virāk ir stāsts par konceptu, ne par vietu. Sweet Sneak Studio sākās kā piecu studentu vāciešu / austriešu mini-projekts: popup kafejnīcas dažādās Kopenhāgenas vietās, kuras tika atklātas tikai 24 stundas pirms pasākuma. Pop-up kafejnīcas notika vilcienā, alus darītavā, kafejnīcā, citās vietās. Katra pop-up kafejnīca bija īpašs stāsts. Meitenes saprata,  ka viņām patīk radīt stāstu ar ēdienu un izveidoja ēdiena dizaina konceptu studiju – uzsverot, ka ēdiens var ietekmēt to, kā mēs uztveram pasākumu. Pāris interesantas idejas – ēdamais koncerts, kura laikā katrai dziesmai tiek pieskaņots atšķirīgs ēdiens un tiek apspēlētas dziesmu lirikas, dizaina priekšmetu prezentācija ar ēdienu, kas ir pieskaņots dizaina precēm. Vairāk par to, ko dara meitenes viņu mājaslapā un te arī video no viņu biroja atklāšanas.

Assistens Kirkegard

  1. gadsimtā Kopenhāgenai bija nepieciešama jauna kapsēta un 1760. gadā ārpus pilsētas sienām nabagajiem tika izveidota Assistens Kirkegard. Un tad kāds dižciltīgs vīrs nolēma, ka viņš vēlas būt “tuvāk tautai” un lūdza sevi apbedīt šajos kapos, aizsākdams veselu ēru, kuras laikā kapi kļuva par dižciltīgo atdusas vietu. Cita starpā te ir apglabāti rakstnieks H.K. Andersens, filozofs Sorens Kirkegors, Nīls Bors un daudzi, daudzi citi. Kapi laika gaitā organiski pārvērtās par parku un šobrīd cauri tiem ir izvietots arī velo celiņš. Kādā forumā lasīju, ka pirms kāda laika esot raisījušās diskusijas, vai neaizliegt šajā vietā top-less sauļošanos, tātad tāda lieta šeit ir populāra, tāpat arī kādā forumā bija ziņa par bērnu dzimšanas dienas svinēšanu Assistents kapos. Kopumā kapi labi atspoguļo to, kā dāņi uztver nāvi un sabiedrību kā tādu. Ir daudz ļoti mīlīgu atdusas vietu, ir skulptūras, daudz zaļās zonas, kur vienkārši atpūsties un arī skaista daba. Bet šobrīd, piemēram, viens kapu stūris tiek pārveidots par metro staciju – kāpēc gan ne? Metro kapos, jauki.

Veclaicīgs buklets angliski par Assistens kapiem

Ungdomshuset

Ungdomshuset šobrīd ir tukša vieta starp daudzstāvenēm pretī iepriekš minētajiem kapiem. Kādreiz tā bija māja, kura sākotnēji tika celta Strādnieku partijai – 1910. gadā, piemēram, te notika Starptautiskais sieviešu kongress, kura laikā runu teica Klāra Cetkina, kuras dēļ mēs faktiski svinam sieviešu dienu, te ciemojās Ļeņins un arī Roza Luksemburga. Māju nopirka lielveikalu tīkls, lai to nojauktu un vietā uzceltu veikalu, bet tiem to neļāva, jo vietai tomēr vēsturiska vērtība. Tad to nopirka mūzikas grupa, bet pēc pāris gadiem vairs nevarēja atļauties apmaksāt rēķinus un to nopirka Kopenhāgenas pašvaldība. Pēc kāda laika, 1982. gadā, māju iemājoja jaunieši  un vieta ieguva nosaukumu  Ungdomshuset (“The People house”), vieta, kur koncertus spēlējuši Niks Keivs, Bjorka, un citi mūziķi.

  1. gadā mājā bija ugunsgrēks un Kopenhāgenas pašvaldība konstatēja, ka māja ir sēnītes apsēsta un atjaunošana pietiekami dārga, taisījās māju slēgt, bet vietējie aktīvisti apņēmās paši visu salabot, pēc gada arī situācija patiešām bija uzlabojusies. Tomēr 1999. gadā pašvaldība izlika māju pārdošanā (aizbildinoties, ka māja ir sliktā stāvoklī un jaunieši nemaksājot īres maksu), jaunieši uz mājas izlika milzīgu uzrakstu “For sale along with 500 autonome, stone throwing, violent psychopaths from hell.”. Māju patiešām pārdeva, tad vēlreiz pārdeva, bet jaunieši izlikās, ka tas nav noticis un turpināja tur dzīvot. Pēdējie pircēji bija kontroversāla pietiekami radikālu kristiešu organizācija, kas iegādājās māju.

Sākās ilgs un pietiekami sarežģīts aptuveni sešu gadu process, kurš ar tiesām un citiem instrumentiem nespēja izdzīt jauniešus no mājas.Bija demonstrācijas, bija protesti, gājieni, ar grafiti nopūsta Nāriņa, starptautiskas kampaņas un citi procesi, vērts izlasīt.  2007. gadā tomēr māju nojauca. Šobrīd šajā vietā ir vienkārši tukšums – kas ir pietiekami nereāli tik centrālā vietā Kopenhāgenā, zemes cena viennozīmīgi ir liels, liels cipars.

Šī vieta manī vienmēr raisījusi juatājumus par dāņiem – par “citādā” pieņemšanu un “atvērtu sabiedrību”. Ļoti interesants piemērs dažāda veida aktivitātēm. Sanāca arī aprunāties ar kādreizējiem “vietējiem” skvoteriem, kas tur pusdienoja. Viņi apliecināja, ka neļaus nevienam šeit neko darīt, tā esot simboliska pretošanās vieta un jebkurš, kurš centīsies šeit jebko darīt nebūs necik veiksmīgs.. Vietējie dāņi gan stāstu īpaši neatcerās un to saista parasti ar tiem “trakajiem kristiešiem”. Dāņi izteicās, ka viņi sabiedrībā ļoti apsmejot kristiešus un tie esot tādi kā marģināļi.

Kristiānija

Kristiānija ir laikam zināmākais “pretošanās” piemērs un kopumā interesants fenomens. Tā teorētiski vēl arvien skaitās “brīvā pilsēta”, bet praksē.. nu, laikam jau, bet es par šo jautājumu esmu pietiekami kritiska. Vislabāk Kristiānija ir zināma kā zālītes pīpētāju paradīze jeb vieta, kur mierīgi nopirkt zālīti. Mazā Amsterdama. Patiesībā, arī vēsturiski vieta tieši tā arī radusies – Dānijas karalis, kārtējais Kristiāns, apciemojot Flāmus, izveidoja fortifikāciju paplašinājumu ar kanāliem un tā bija sava veida brīvā pilsēta jau 17. gadsimtā, bet tad iekļauta Kopenhāgenas sastāvā. Pašpasludinātā Brīvā pilsēta, kopš 1970tajiem anarhistu apdzīvota un iedzīvināta, patiesībā visinteresantākā Kristiānijā ir tieši dzīvojamā daļa, sabdabīgā arhitektūra un apdzīvojuma formas, radošās izpausmes un brīvība.

Lai gan vecākais Kristiānijas iedzīvotājs, ar ko paveicās aprunāties Kristiānijā, apgalvoja, ka Kristiānija vēl arvien ir dzīva, tad pat viņš atzina, ka visticamāk, ne uz pārāk ilgu laiku. Hipiji lēnām paliek veci un pat viņi grib tikt projām no šejienes – pa šiem diviem gadiem, ko neesmu te bijusi, Kristiānija ir vēl vairāk komercializējusies un te ir atvērušies veikali, nav pazudusi pušeru  jeb zāles pārdevēju iela un īsto iedzīvotāju ir mazāk, drīzāk parādās “darbnīcas” un “pakalpojumi”.

Cik gan “brīva” var būt teritorija pilsētas vidienē? Un cik interesanti – dāņi par zāles pārdošanu saka – nu, a ko padarīsi, labāk, lai viņi ir koncentrēti vienā vietā, citādi viņi būs pa visu pilsētu, te vismaz zini, kur meklēt. Šobrīd Kristiānija ir magnētiņi un tūristu pievilināšana, arvien mazāk eksotikas un vairāk tūristu. Cik “īsta” ir Kristiānija? Varbūt tā vienkārši ir transformējusies un nekā slikt ajua tur nav, jebkura vieta mainās un attīstās. Bet vēl arvien izejas vārti vēsta “You are entering EU”.

Ir ko piebilst: