Regitas dzimšanas dienā saņēmām uzaicinājumu, no kura nu nekādi nevarējām atteikties. Mums bija iespēja piedalīties dievlūgšanā par godu Kapadokijas Cēsarejas Vasīlijam (jeb kā to sauc Latvijā – Basilijam Lielajam) un Kristus apgraizīšanas svētkiem. Juliāniskajā kalendārā 13. janvārī (pēc Gregoriāniskā kalendāra) ir 31. decembris, tātad, arī vecgada vakars. Īpaši bija arī tas, ka tā bija vecticībnieku dievlūgšana. Viens no visaskētiskākajiem un noslēgtākajiem, arī Latvijā retākajiem vecticībnieku atzariemm Fodosejevci. Mums lūdza, lai paturētu noslēpumā draudzi un pēc iespējas neizplatītu informāciju, taču paredzu, ka ar šo ierakstu es šo lūgumu nepārkāpšu saglabājot dievnamu un draudzi anonīmus un ņemot vērā, ka šo blogu lasa tikai inteliģenti un izglītoti cilvēki, kuri nekādā gadījumā nesagādās problēmas cilvēkiem, kuri mūs laipni uzaicināja, uzņēma un pēc mises mūs cienāja un atbildēja uz daudzajiem jautājumiem.
Mēs ieradāmies pirms paša dievlūgšanas sākuma, kuras sākums, mums likās, paredzēts uz pieciem. Mēs bijām klāt bez 20 minūtēm četros. Mūs bez garām sarunām ieaicināja tumšā priekšnamā un sievietēm norādīja tuvākās durvis, man pateica ‘мужчинам туда’ norādot virzienu tumsā. Es pajautāju, kur ir labierīcības un izgāju pagalmā, nedaudz apstaigāju un kad atgriezos pēc minūtes un tumsā sataustīju vīriešu daļas durvis, izrādījās, ka mise jau ir sākusies. Bez manis tumšajā, vien ar dažām svecēm apgaismotajā telpā (tajā daļā, ko es varēju redzēt) atradās talārā tērpts sirms vīrietis un vēl viens ļoti dūšīgs un vecs vīrietis, kurš man likās akls. Radās priekšstats, ka dievlūgšanu vada priekšā esošais nedaudz jaunākais vīrietis un sieviete gados, viņi mainījās un sieviete lasīja izvilkumus no Svētajiem rakstiem un vīrietis lasīja lūgšanas vai dziedāja. Laiku pa laikam sirmais vīrs talārā, kurš bija manā dievnama daļā mainīja atrašanās vietu un mises laikā vairākas reizes arī lasīja no svētajiem rakstiem praktiski pilnīgā tumsā. Kad lasīja jaunākais vīrietis, sieviete uz speciāla, pret grāmatu atbalstīta koka turekļa turēja sveci. Mainījās arī kalpošanas vietas, no kā varēja noprast, ka ikonu kopumi ir atsevišķi altāri. Vīriešu daļu no sieviešu daļas nodalīja krāsns siena, kura atradās tieši pa vidu. Lūgšanu namā bija visai auksti, pēc kādām divām stundām sirmais vīrs izgāja iekurt krāsni.
Diezgan drīz es sapratu, kuros brīžos ir jāstāv un kad drīkst sēdēt. Vairāk laikam tomēr sanāca stāvēt. Ceļos vecticībnieki nemetas, taču viņiem ir zemās klanīšanās, kad vairākas reizes pēc kārtas tomēr metas ceļos un ar pieri pieskaras grīdai. Man likās, ka tas notiks biežāk, taču mises laikā tas notika tika 3-5 reizes. Kad ir jāstāv kājās, ir jāstāv kājās arī tad, ja nevar nostāvēt. Veci cilvēki parasti mēģina atrast kādu atbalstu, piemēram, vecais korpulentais vīrs, kuru minēju sākumā, balstījās pret krēsla atzveltni. Zemo klanīšanos viņam nebija jāveic. Kas attiecas uz nekrustītajiem (vecticībā), nav vēlams mest krustus, veikt zemās klanīšanās vai dziedāt līdzi. Stāvēt un sēdēt var tāpat, kā to dara krustītie, taču pārējais ir ‘mēdīšana’, jo mēs to tāpat neprotam darīt pareizi un nesaprotam nozīmi. Mums nebija ne mazākās nojausmas, cik ilgi vilksies mise, jo sākotnējā informācija bija, ka viena mise būs no pieciem līdz astoņiem. Tad mums būs laiks parunāt ar namatēviem un tad būs mise no diviem naktī līdz vienpadsmitiem rītā. Mums ieteica ierasties tieši uz nakts misi, taču nevienam nebija sajūtas, ka mēs to varam izturēt, tāpēc izvēlējāmies braukt uz pirmo. Biju jau noskaņojies, ka mise beigsies tikai astoņos. Jebkurā brīdī drīkst iet laukā un pasēdēt, tomēr to neizmantoju, atskaitot vienu reizi, kad uzstājīgi zvanīja telefons. Mise beidzās pirms septiņiem ar to, ka visi viens otram lūdza piedošanu, kopā trīs stundas. Es mises laikā saskaitīju piecus atkārtošanās ciklus, kurš tomēr katrs bija nedaudz atšķirīgs gan pēc lasījumiem/dziedājumiem, gan pēc kalpošanas vietas, gan pēc lūgšanu kārtības, gan pēc ilguma, taču bija skaidri redzama mises cikliskā struktūra.
Kad beidzās mise, es to ne uzreiz sapratu, tika ieslēgtas gaismas un pienāca brālis Kornēlijs (jaunākais, kurš ar gados vecāko sievieti kalpoja lūgšanu nama priekšējā daļā) un teica, lai eju pie krāsns sildīties. Tā kā nezināju, ko drīkstu, ko nē, vienkārši izgāju laukā. Kad atgriezos un mīņājos koridorā, no dzīvojamā gala izgāja jau pārģērbies kosovorotkā brālis Kornēlijs un teica, lai tak eju un sēžos pie krāsns. Iegāju vīriešu galā, viņš man sekoja, bet devās uz sieviešu galu. Es nepārliecināti sekoju, bet izskatījās, ka drīkst. Tur bija mūsu kompānijas sievietes un sieviete, kura vadīja misi, pievienojās brālis Juseps – sirmais vīrs, kurš kalpoja misi man blakus, arī pārģērbies kosovorotkā, brīvās biksēs un ādas zābakos līdz ceļiem. Mūs sasēdināja aplī un aicināja uzdot jautājumus.
Jautājumu mums bija daudz un tikai te izrādījās, cik es maz, patiesībā, zinu par vecticībniekiem. Manas zināšanas aprobežojās ar to, ka viņu mise no malējā novērotāja viedokļa tikai sīkās detaļās atšķiras no pareizticīgo (vecticībnieki viņus sauc par nikoniāņiem) mises, ka viņi krustās ar diviem pirkstiem (pareizticīgie – ar trīs), Jēzus vārdu raksta un izrunā pēc vecās modes – Исус (pareizticīgajiem – Иисус), ka viņi izvēlas dzīvot visai izolēti, izvairās no kontaktiem ar ārpasauli un nekrustītajiem, uzskata, ka ne vecticībniekiem būs visai grūti piedzīvot pestīšanu, bet veci lauku cilvēki vienkārši saka, ka ja neesi vecticībnieks, debesīs nokļūt nevarēsi. Tāpat zināju par to, ka vecticībniekiem ir tā saucamā паганая кружка – speciāla krūze, kuru dod nekrustītajiem. Ka vecticībnieku namos jāvairās skarties kaut kur, jo saimnieki uzmanīgi sekojot un vēlāk apejot un katru vietu rūpīgi izslaukot. Tāpat es zināju, ka vecticībnieki ir ļoti strādīgi un nevairās no augļošanas, tāpēc vēsturē ir bijis visai daudz turīgu vecticībnieku.
To, ka manām zināšanām vērtība ir nulle es sapratu pēc tam, kad sāku uzdot jautājumus par sakramentiem, uz ko bija smaga nopūta un mums paskaidroja, ka no sakramentiem ir iespējama tikai krustīšana (atsevišķos gadījumos) un grēksūdze (vēl retāk). Un tas tāpēc, ka nav garīdzniecības. Vispār nav. Последних епископов сожгли в избах никониане 300 лет назад.
Mūsu namatēvi brāļi Juseps un Kornēlijs pieder vienam no askētiskākajiemm un mazskaitlīgākajiem vecticībnieku zariem – fedosejevciem. Latvijā, cik man ir zināms, šī ir vienīgā fedosejevcu kopiena un ir neatkarīga no kopējā zara. Tā kā vecticībnieki principā ir decentralizēti un viņiem nav baznīcas hierarhijas, tas arī ir normāli. Abi brāļi patiešām ir brāļi no Stučkas un nav dzimuši vecticībnieki. Vecākais brālis piedzīvoja aicinājumu 1989. gadā un devās uz Sibīriju meklēt skolotāju. Izkāpis stacijā kādā Sibīrijas miljonpilsētā un pajautājis milicim, kur atrast akadēmiķi N? Pēcāk gan izrādījies, ka akadēmiķis N dzīvo pavisam citā pilsētā. Krustījies, saņēmis vārdu Juseps un sākumā kalpojis Rīgā. Viņam pievienojies brālis un abi pārvācās uz laukiem. Kad atnākuši uz šo draudzi, te vēl esot bijis gana tautas, taču ar laiku visi pārvākušies – “они все там, в мире и согласии и не ссоряться между собой” kapu kalniņā. Šobrīd draudze sastāv no četriem cilvēkiem, visi dzīvo zem viena jumta tepat lūgšanu namā. Pēc tam, kad nodegusi māja, nācās pielāgot dzīvošanai malkas šķūni lūgšanu nama otrajā galā. Kāds no mums neuzmanīgi izspļāva optimistisku domu par to, ka gan jau parādīsies jauni cilvēki, uz ko saņēma skumju atbildi “нет, не появятся, небыло обещано…“. Fedosejevci ir zināmi ar to, ka noliedza laulību, nelūdzās par caru (izklausās triviāli, taču katrs, kas ir bijis jebkuras no tradicionālo kristiešu konfesijas misēm, zina, ka tiek lūgts gan par baznīcas varu, gan par valsts varu), uzskatīja, ka Krievijas valsts ir pilnībā samaitāta un gaidīja antikrista atnākšanu. Tad nu pēdējais aspekts tika uzsvērts atkārtoti – daudzas sarunu tēmas nonāca līdz tam, ka antikrista atnākšana varētu būt tuvu. No sektantiem atšķīra tas, ka sektanti sauc datumu, brāļi abi ir ļoti izglītoti cilvēki un paši saka, ka nav zināms, kad tas notiks. Antikrista atnākšana tiek gaidīta jau divus tūkstošus gadu, taču viņiem esot sajūta, ka tas notikšot drīz un notiekošais pasaulē arī par to liecinot. Tai pašā laikā paši sev oponējot, ka pravietojumā teikts, ka būs palikuši tikai daži, kuri gaidīs pestīšanu, taču šodien vecticībnieku vēl visai daudz. Daudz, bet ar katru gadu arvien samazinās.
Latvijā lielākoties ir pomorci (Древлеправославная поморская церковь) – fedosejevciem radniecīgs zars, ar kuriem tie pilnībā sarāva saites, kad pomorci iedibināja laulības institūtu astoņpadsmitajā gadsimtā. Arī šobrīd par viņiem runā ar zināmu nepatiku, pārmet to, ka nenēsā kosovorotkas, ka kļuvuši tādi “эмансипированные староверы” un “поменяли то, чего менять никак нельзя“. Pomorci nolēma, ka laulību var slēgt arī lajs (ne-garīdznieks, krievu valodā мирянин) un atsevišķos gadījumos pat bija pieļaujams, ka laulības tiek slēgtas nikoniāņu baznīcās. Mana vecmamma gan skaidroja, ka vietējie vecticībnieki neprecoties, bet ‘dzīvojot grēkā‘. Tātad, par pomorcu var piedzimt, bet par fedosejevcu tikai krustīties.
Un tomēr, lai cik nepareizi un nepieņemami rīkotos citi vecticībnieku zari, tie ir tuvāki par nekrustītajiem. Es īsti nezinu, kāda ir attieksme pret tā saucamajiem popovciem – vecticībnieku atzaru, kurš tomēr saglabāja priesterību, pārsvarā septiņpadsmitā gadsimta beigās tie bija pārbēdzēji no nikoniāņiem, kuri tālāk svētīja nākamos priesterus. Šķiet, ka attieksme tomēr necik laba nav. Sarunā vairākkārt pieskārāmies tēmai, ka ir bijuši mēģinājumi atjaunot priesterību un daži pat gandrīz veiksmīgi, taču rezultātā nekas tā arī nav izdevies.
Ko tad mācījās mūsu namatēvi sibīrijās, maskavās un rīgās? Viens ir rits, bet tas viss ir uzrakstīts grāmatās un tam nav nepieciešami skolotāji. Skolotāji vecticībniekam ir vajadzīgi tāpēc, lai mācītu galveno – kā tas ir – baidīties no Dieva. Bailes no dieva ir ticības pamatā un modernajam cilvēkam to esot ļoti grūti saprast, izprast un sajust.
Vecticībnieki sev sauc староверы, nevis pēc jaunās modes – старообрядцы. Lūgšanas laikā tiek izmantots paklājiņš, kura galvenais uzdevums ir saglabāt rokas tīras. Kā jau var redzēt no augstāk teiktā – simboliskā tīrība vecticībniekiem ir ārkārtīgi svarīga. Misē drīkst piedalīties tikai ar tīrām rokām un, piemēram, veicot zemo klanīšanos, sanāk ar rokām skarties zemei. Pa zemi staigā ar kājām, tāpēc uz klanīšanās brīdi tiek paklāts paklājiņš, pret kuru tad arī balstās ar rokām. Liturģijā viss ir balstīts uz atkārtojumiem, katru lūgšanu ir jāatkārto noteiktu skaitu reižu, tās var būt 3 reizes, bet var būt arī 103 reizes, lai nesajuktu un būtu iespēja skaitīt līdzi, tiek izmantotas speciālas lūgšanu krelles, kura sauc par ļestovku – лестовка. Tās izgatavo no visdažādākajiem materiāliem un mums rādīja no visai vienkāršām līdz īstiem mākslas darbiem. Taisīt ļestovkas ir viena no nedaudzajām lietām, ko drīkst darīt svētdienā, jo šis darbs esot die
Uz ļestovkas var skaitīt līdz 3, 7, 9, 12, 15, 20, 40, 50, 100 un 103, to tur kreisajā rokā ar rādītājpirkstu un īkšķi pārņemot mezgliņus.
Katrai dienai ir sava īpaša mise, kura tiek kombinēta no parametriem, sākot no nedēļas dienas, garīgā kalendāra laika un beidzot ar baznīcas svētkiem. Rezultātā tiek salikta kopējā mises liturģija. Dievlūgšanas mūsu namatēvi pārsvarā kalpo pa naktīm, pa dienu ir jāstrādā. Mises ilgums ir no trīs līdz septiņpadsmit stundām. Septiņpadsmit stundas jau ir garā Lieldienu mise un pēc tās visu nedēļu ir sešu stundu mises, kuras pēc brāļa Kornēlija vārdiem liekoties vieglas un īsas. Un stāsts ir par dzīves ritmu un nesteidzību. Brāļi mums stāstīja par kādu vecticībnieku ciemu Krievijā, kur dzīve rit tik lēnām un nesteidzīgi, ka ciema iedzīvotāji satiekoties vairākas minūtes atkārtojot formulu “прости Господи, Бог простит” apejot to te no vienas, te no otras puses un izvelkot teju veselā dievlūgšanā dialoga formā.
Kad bijām jau kādu laiku runājušies, mūs aicināja padzert pašu vākto zāļu tēju ar žagariņiem un turpināt sarunu dzīvojamā galā. Jāatzīst, ka askēze patiešām ir pārsteidzoša. Viena gulta saklāta uz krāsniņas, otra uz dīvāna, visa dzīve vienā telpā un vietas nav neko daudz, lai apgrieztos, bet viss tā mājīgi un izjusti. Pasēdējām vēl kādu laiku baudot tēju. Mājas saimnieki paši pie galda nesēdās, bet skraidīja apkārt apkalpojot mūs vai sēdēja nostāk un turpināja atbildēt uz mūsu jautājumiem. Jautāti par manis augstākminētajām krūzītēm priekš svešiniekiem, smējās un teica, ka patiešām par šīm krūzēm esot daudz nostāstu un ar tām parasti biedē cilvēkus. Fakts esot tāds, ka vecticībniekiem katram esot savs galda piederumu komplekts un ciemiņiem ir savi galda piederumi. Pēc mums māju nesterilizēšot, bet glāzītes izmazgāšot gan. Viesmīlības likumi esot svēti un to mēs arī izbaudījām.
Atvadoties mums iedeva pa kukulītim ļoti garšīgas pašu ceptas maizes. Un kad jau bijām ceļā piezvanīja un vēlreiz palūdza, lai nepopularizējam un nevedam svešiniekus, ja vien cilvēkiem patiešām nav dziļa interese. Viņi baidās, ka baznīcu varētu apzagt un bailes ir pamatotas. Tā jau esot vienreiz apzagta un šobrīd lielākā daļa no ikonām ir cilvēku saziedotas, īpaši dārgu un vērtīgu nav, bet tas zagļus neatturot. Liela daļa vecticībnieku baznīcu ir izlaupītas un viņi ļoti negrib, lai tas notiek arī ar viņiem. Tā kā lūgšanu nams atrodas visai nomaļā vietā un vecticībnieku lūgšanu nami kopumā ir visai līdzīgi, es tomēr riskēšu ielikt pāris bildes cerot uz to, ka neatpazīs un uz to, ka mūsu lasītāji ir kulturāli un labi cilvēki. Un šim blogam viņi ir kādi 5.
