Gēteborga – Kungshamna vecā velkonī (27.08.-03.09.2019)

Pagājušā gada septembrī vai oktobrī kuģīša, uz kura es pamīšus pildu kapteiņa palīga vai kapteiņa pienākumus Rāznā, īpašnieks – Andris, nopirka sev jaunu ‘spēļmantiņu’, 1904. gadā būvētu velkoni. Sākotnēji tvaikoni, kurš vēlāk ieguva jēlnaftas dzinēju. Pirkšanas brīdī dzinējs jau daudzus gadus bija pieskaitīts miroņiem, taču neatlaidība un zināšanas deva rezultātus. Motors sāka pukstēt un tagad pacēlās jautājums par kuģa aizgādāšanu no Gēteborgas uz Kungshamnu Zviedrijas ziemeļrietumu piekrastē, kur stāv cits Andra kuģis – Hellas II. Parasti es Andra Zviedrijas avantūrās neiesaistos, iemesli vairāki – parasti man nav laika citu darbu dēļ, man ne īpaši patīk dzīvot pussanitāros apstākļos un bez ērtībām, un es galīgi nepanesu nenoteiktību un neskaidrību.

Hellas II, kuģis, uz kura pavadījām divas nedēļas ostā un diennakti jūrā trīs gadus atpakaļ. Uz tā arī dzīvojām visu nedēļu.

Pieredze pirms trīs gadiem ar Hellas’a dzīšanu uz Latviju arī atturēja no pārliekas iniciatīvas. Ja īsumā – toreiz divas nedēļas dzīvojāmies pa ostu neziņā – brauksim kaut kur vai nebrauksim, Latvijā gaidīja darbs, bet tā kā atbraucām dzīt kuģi, projām braukt, nesasniegušiem mērķi, negribējās. Un tad vienas diennakts viss mainījās un devāmies ceļā. Nekur tālu mēs neaizbraucām, taču tas nav būtiski, pieredze bija lieliska, bet divas nedēļas pirms tam – nožēlojamas.

Bet nu, ir pagājuši trīs gadi un daudz kas ir aizmirsies. Man vairāk nav darba no 8 līdz 17, tāpēc savu laiku menedžēju pēc paša ieskatiem. Kuģi bez burām mani īpaši neinteresē, bet gribējās arī nedaudz izrauties no ierastās ikdienas, tāpēc šoreiz devos līdzi Andrim.

Ronnuma izvilkšana uz slipa mūsu pēdējā dienā Kungshamnā.

Kopā komanda sastāvēja no četriem cilvēkiem. Bez manis bija, protams, Andris – kapteinis un īpašnieks, par viņu es jau esmu stāstījis runājot par piedzīvojumiem ar Hellas’u.

Hellas, skats pa stūres mājas logu.

Reinis – īpatnējs tēls, ja nemaldos, 74 gadus vecs piedzīvojumu meklētājs, dzīvo Pāvilostā vai Ventspilī, vai savā mašīnā, ēd sliekas un skudras, apceļojis pusi pasaules, jaunību pavadījis zelta raktuvēs, komunisma celtniecībā un dažādos citos interesantos darbos. Kā pats atzīstas, dzīvē ilgāk par diviem gadiem nevienā vietā neesot nostrādājis un darba grāmatiņā esot atzīmētas vairāk par 30 specialitātēm. Reinis diezgan labi orientējas elektronikā un ja uz to brīdi ir Latvijā, teju katru reizi dodas ar Andri uz Zviedriju.

Reinis lavierē pa Ronnuma klājiem.

Valters ir jauns puisis ar pareizi orientētām rokām, taisa koka laivas Rikavā un palīdz tēvam viņa uzņēmumā Zviedrijā. Valteru Andris aicināja līdzi, bet izrādījās, ka tas netiek, jo iepriekšējā dienā dodas uz Zviedriju. Rezultātā tomēr nolēma mums piebiedroties. Izrādījās, ka vecāki dzīvo kādus piecdesmit kilometrus nost no mūsu maršruta no Stokholmas uz Kungshamnu.

Tātad, hronoloģiskā secībā, brauciena dienasgrāmata.

 

27.08.2019 (otrdiena)

Mūsu ceļš sākās otrdienā, kad devāmies no Rēzeknes uz Rīgu un tālāk uz prāmi. Zviedrijā ar Andri jau biju bijis, taču ar prāmi braucu ar viņu pirmo reizi. Izrādījās, ka ir obligātas tradīcijas (Andris uz Zviedriju pie kuģiem brauc katru mēnesi un nereti divreiz mēnesī, tāpēc brauciens ar prāmi ir kaut kas ļoti pierasts un, protams, apaudzis ar tradīcijām). Sauna un pēc tam alus ar riekstiņiem. Uz saunu es nepievienojos, palasīju un aizmigu. Bet uz alu ar riekstiņiem atteikties iespējas nebija, tāpēc bija jāpaņem sidru un jāpievienojas ‘pasēdēšanai’. Bet bija skaists skats uz saulrietu jūrā, tāpēc nesūdzējos. Kad Andris devās skatīties šovu, sākumā nolēmu pievienoties, taču ieraugot notiekošo uz skatuves sapratu, ka esmu vai nu pārāk vecs, vai parāk snobisks šādām izklaidēm.

Manas pacietības pietika uz nepilnu minūti, tāpēc atgriezos kajītē lasīt Zeifertu un gulēt.

 

28.08.2019 (trešdiena)

Nobraukšana no prāmja bija lēna, visus šoferus pārbaudīja uz alkohola sastāvu izelpā. No Stokholmas izbraukšana ir organizēta perfekti – no pilsētas nevar redzēt it neko, atskaitot dažus nelielus perifērijas mikrorajonus un jau pēc nepilnas pusstundas esi uz trases un dodies sev vajadzīgajā virzienā.

Šeit parādās vēl viens interesants moments, paņēmiens, ar kuru iepriekš nebiju saskāries. Zviedrijā (vismaz Stokholmā un Gēteborgā, citur redzējis neesmu) ir ceļa noslodzes nodoklis. Respektīvi, sastrēgumstundās atsevišķi ceļa posmi, kuros ir tendence veidoties sastrēgumiem, kļūst par maksas posmiem. Labs arguments attiecīgajās dienakts stundās izvēlēties citus maršrutus. No otras puses – tas nodoklis ir tik nenozīmīgs, ka nez vai daudz būs zviedru, kuri patiešām apzināti izvairīsies no atbilstošajiem maršrutiem nodokļa dēļ, parasti tas nepārsniedz 10-20 kronas – vienu divus eiro.

Šis bildēts Gēteborgā. Kad iedegas cipars, ceļš kļūst par maksas ceļu.

Tātad, uz Zviedriju mēs atbraucām trijatā, bet pusceļā uz Kunghamnu – Karlskogā (Nobela pilsētā) mums pievienojās Valters.

Vēl viena Andra tradīcija ir braukt kādā hamburgeru iestādē (Burger House Ölme) netālu no Kristiānhamnas, tieši pusceļā starp Stokholmu un Kungshamnā. Tur tad mēs arī piestājām. Burgeri bija ļoti labi, un atpakaļ ceļā hamburgeru vietu ļoti gaidīju ne tikai tāpēc, ka biju pavadījis nedēļu pārtiekot no maģiskā salikuma – maize, sviests, siers.

Kungshamnā bijām tikai ap septiņiem vakarā. Sākumā devāmies uz ostu, kurā Hellass stāvēja pirms trim gadiem, kad šeit nodzīvojām divas nedēļas.

Šobrīd šeit ir tukšs, bet pirms trīs gadiem šeit bija pietauvots Hellas II – Santo Domingo

Pat kļuva nedaudz nostaļģiski.

Uz šo sporta zāli mums pavērās skats divu nedēļu laikā, ko dzīvojām uz Hellas’a klāja.

Jaunā vieta gan iedvesmoja, galvenokārt ar to, ka šeit tualetē izrādījās duša. Iepriekšējā reizē ar Regitu mazgājāmies lejot viens otram virsū ūdeni no smeļamajiem traukiem, cenšoties uz diviem pārāk ātri neiztērēt 10 litrus karstā ūdens, jo tieši desmit litru sildītājs deva iespēju mazgāties daudz maz siltā ūdenī.

Hellas’a stūres māja jeb kokpits.

Arī Hellas pa šo laiku izrādījās visai sapucēts. Kad pēdējoreiz to redzēju, tam spogulī (kuģa aizmugurējā daļa) trūka divu vai trīs dēļu, tam nebija motora un arī vizuāli tas izskatījās visai atbaidošs. Vienīgi izrādījās, ka jau labu laiku tas nesaņem krasta elektrību un tāpēc sūkņi darbojās uz akumulatoriem, kuri bija visai nosēduši. Tā nu pirmajā vakarā, kamēr lādējās akumulatori, katru reizi ieslēdzot tējkannu vai jebko citu, nācās skriet un slēgt atpakaļ drošības slēdzi.

Hellas’a kokpits. Šeit mēs pulcējamies, šeit brokastojam un vakariņojam, šeit – uz tālā beņķa, es arī gulēju šo nedēļu.

Pretī Hellas’am bija pietauvota, manā redējumā, visai autentiska vikingu laiva, par to es ik pa laikam papriecājos katru dienu, ko tur biju. Būtu jau interesanti ar tādu izbraukt jūrā.

Bet ļoti bailīgi gan jau.

 

Gatavošanās

Vakaru pavadīju pētot laika prognozes. Uz rītdienu rādīja ļoti labvēlīgus laikapstākļus un turpmāk tie bojājās tiktāl, ka sestdien un svētdien jau rādījās vētras. Tā nu mēģināju pierunāt Andri dzīt Ronnumu (Rånnum) jau rīt. Neko diži labi man, protams, neveicās.

 

29.08.2019 (ceturtdiena)
Hellas sešos no rīta. Migla.

No rīta ilgi gaidījām slipa saimnieku, pēc tam izrādījās, ka tas atbaukšot tikai ap vienpadsmitiem. Aizbraucām uz veikalu, nopirkām gaitas ugunis un pie reizes arī karšu ploteri un kuģa zvanu Sea Esta’i Rāznā. Līdz Gēteborgai ir nepilnu divu stundu brauciens, galā bijām tikai ap pusdienlaiku.

Teritorija bija ļoti dīvaina. Priekšā stāvēja augsti metāla vārti un karājās pamatīga piekaramā atslēga.

Iekšā ar mašīnu iebraukt nevarēja, tāpēc bija viss jānēsā savu pusotru simtu metru līdz laivai rokās, tai skaitā arī ģeneratori, sūkņi, skābekļa baloni un citas vajadzīgas, bet smagas lietas.

Katrreiz ieejot vai izejot no teritorijas vārti pēc sevis bija jāaizslēdz. Teritorijā atradās vairākas dzīvojamās baržas, dažādas gaumes un bezgaumības pakāpes pagalmiņi, lielākā daļa atgādināja metāllūžņu izgāztuvi. Šeit stāvēja arī divas laivas, kura pieder Andrim.

Ronnums un ātrgaitas kuteris bez vārda.

Tas nāca bonusā Ronnumam un, vismaz man, nav īpaši interesants.

Ronnuma Skandia’s jēlnaftas dzinējs.

Mēs līdzi vedām glābšanas RIB (Rigid Inflatable Boat) kuterīti, kuru Gēteburgā bija jādabū Gota kanālā, lai var pietauvot klāt Ronnumam. Krasts blakus teritorijai, kurā atradās Ronnums bija pārlieku stāvs, lai nolaistu pāri par 200kg smago laivu kopā ar motoru.

Ronnuma dzenskrūves ass.

Tā nu uzpumpējuši dzinēja startēšanas gaisa rezervuārus ar gaisu un aizslēguši teritorijā Reini ar Valteru, mēs ar Andri devāmies meklēt vietu, kur varētu ielaist ūdenī laivu.

Ronnuma dzinējs.

Un no šīs vietas viss kļuva interesanti. Sanāca saskarties ar nepieredzētu zviedru temperamenta šķautni. Tātad, Gota kanāls ir kuģojams un tā ir galvenā pilsētas transporta artērija, tāpēc teju pa viss Gota kanāla krastu stiepjas industriālas teritorijas. Ja mums likās, ka mēs tagad aizbrauksim, atradīsim lēzenu vietu laivas ielaišanai, sarunāsim, ka mums atļauj piebraukt, un darbs būs darīts, realitātē viss izrādījās sarežģītāk.

Kaimiņos stāvošā barža, arī visai vecs kuģis. Saimnieks nesen nomira un pa tām dienām, ko bijām šeit, baržu nopirka un ievācās jauni saimnieki.

Pirms doties meklēt iegājām auto rezerves daļu veikalā pie kura bijām pametuši laivu. Tur mums izstāstīja, ka vislabākā vieta laivas ielaišanai būtu zem tilta, tur ir pietiekoši lēzens kritums, lai laivu varētu iestumt ar piekabi.

Velo/gājēju celiņš. Šajā sazarojumā gājējiem jādod ceļš velobraucējiem. Ne īpaši patīk, kā tas šeit realizēts, kaut gan tas tik un tā ir krietni labāk, kā pie mums.

Devāmies skatīties uz minēto tiltu. Atstājuši mašīnu kādā stāvvietā kājām aizgājām līdz minētajai vietai un konstatējām, ka patiesi – šī ir lieliska vieta laivas ielaišanai kanālā.

Bet izrādījās, ka tur notiek celtniecības darbi. Kāds no strādniekiem, kurš izskatījās gana autoritatīvs un uzņēmās runāšanu paskaidroja, ka tas ir ‘building site’ un pēc likuma viņš nav tiesīgs mūs laist iekšā. Taču ja mēs šeit ieradīsimies pēc septiņiem, viņš pievēršot acis un izlikšoties, ka nekas nav noticis. Ir tikai viena nelaime – teritorija ir iežogota un vārti būšot ciet. Hm.

No šejienes sākās mūsu odiseja no vienas teritorijas uz otru. Katrā iežogotā teritorijā mēs brīvi braucām iekšā ar mašīnu, staigājām kājām visur, kur gribējās, pētījām kanāla krastus. Vairākās mēs vietās mēs neatradām nevienu dzīvu dvēseli, tai skaitā, arī izstaigājot vaļā atstātus angārus ar saslēgtām gaismām un teju, kūpošām cigaretēm pelnu traukos. Visur bija sajūta, ka cilvēki pamanījuši mūs tuvojamies kamerās un steidzīgi paslēpušies pagrabos, bunkuros, jeb evakuējušies pa rezerves izeju. Tur, kur izdevās kādu satikt, cilvēki skaidroja, ka viņi šeit bez maz atnākuši tikai pačurāt un vispār nav lietas kursā, kas šeit notiek, kam pieder teritorija, ar ko var runāt un kur, pie velna, visi palikuši.

Gadījumā, ja sanāca uzskriet kādiem adminisratoriem vai saimniekiem, tie skaidroja, ka šodien nekādā gadījumā nekas tāds nav iespējams, jo… un sekoja stāsts iz sērijas ‘mājās aizmirsu tējkannu izslēgt’ vai ‘firma pārdota, mēs izvācamies, jāmeklē rokās jaunos saimniekus’. Tālāk brauct sākās marīnas.

Betona ielāps koka laipā.

Nopriecājāmies, ka šeit gan mums nav izredžu tikt ‘atšūtiem’. Nekā! Atkal – daļa no marīnām izrādījās tukšas – nevienas dzīvas dvēseles. Nu, vismaz no administrācijas. Dažus jahtsmeņus satikt izdevās, bet no tiem jau nekādas jēgas. Tur, kur bija kāda amatpersona slips bija aizņemts, nedarbojās pacēlājs, bija svarīgs telefona zvans, tāpēc mēs varot atbraukt rītdien, kaut gan bez garantijām, ka mums varēs palīdzēt. Tā nu pamazām mēs aizvirzījāmies teju līdz Gota kanāla vārtiem un no šejienes ar laivu jau būtu stundu – divas jābrauc līdz Ronnumam.

Kartē atradu kādu pludmali, kur izskatījās, ka varētu ievilkt laivu, ja nebūs cilvēku, bet izrādījās, ka tā ir slēgta publiska teritorija. Visai interesanta. Iekšā nedrīkst smēķēt un lietot alkoholu, tieši aiz vārtiem atradās liels mutuļojošs ūdens kubuls pilns ar cilvēkiem. Īpaši dziļāk negājām, bet izskatījās interesanti.

Sevišķi, ņemot vērā, ka apkārtējā teritorija ārpus žoga izskatījās pēc geto.

Tāds savdabīgs hipstergeto.

Atgriezušies nospriedām, ka tik viegli padoties nedrīkst, tāpēc devāmies pretējā virzienā. Tur atkal bija pārsvarā vairumtirdzniecības noliktavas un bāzes. Tās arī mēs bez problēmām izbraukājām, kamēr pašā pēdējā, kuru nolēmām apmeklēt, mūs neieslēdza. Iebraukt iekšā – iebraucām, bet bija jau pāri pieciem vakarā un kad devāmies atpakaļ, bija priekšā vārti. Un tie bija ciet. Sākumā bija neliels izbīļa brīdis, bet tad parādījās kāds auto, kurš piebrauca pie iekārtas, kas nolasa auto numuru, vārti atvērās… un mēs izmantojām iespēju un ‘izšmaucām’ pakaļ.

Barža, kurā dzīvo Torbjorns, iepriekšējais Ronnuma īpašnieks. Pirms šī barža bija pabeigta, dzīvoja baltajā kuterī, kurš nāca ‘bonusā’ Ronnumam.

Mūsu odiseja bija ilgusi nepilnas četras stundas. Biedri bija nogaidījušies ieslēgti teritorijā un apēduši visas līdzpaņemtā ēdiena rezerves, par ko tos galīgi nevarētu vainot.

Ronnuma stūres māja.

Laivas ielaišanas ūdenī procedūra aizņēma ap divdesmit minūtēm.

Vakarā, jau Kungshamnā, pētīju prognozes un centos pierunāt Andri braukt rīt. Nesekmīgi. Visas prognozes rādīja sestdien vētru un bija viena, kura rādīja, ka būs viegls ceļavējš. Kapteinis nosliecās ticēt pēdējai. Bet visi apzinājāmies, ka ja sestdien nav atbilstošs laiks, Ronnums paliek Gēteborgā līdz nākamajai reizei.

 

30.08.2019 (piektdiena)

Hellas sešos no rīta. Saullēkts.

No rīta atkal gaidījām slipa saimnieku, bet šoreiz sagaidījām. Pēc tam braucām pa veikaliem. Tad pa ceļam uz Gēteborgu iebraucām kādā tehniski orientētā lielveikalā Ūdevallā. Gēteborgā bijām tikai pirms četriem pēcpusdienā.

Ronnuma piestātne Gēteborgā.

Nobijām četras stundas ierīkojot gaitas gaismas un slēdzot elektroinstalāciju, gatavojot degvielas un eļļas padeves sistēmas un fiksējot visu, kas var kaut kur krist šūpošanās laikā.

Baržu piestātne Gēteborgā, blakus Ronnuma piestātnei.

Vakarā atkal pētīju prognozes. Sestdiena sāka izskatīties cerīgāk.

 

31.08.2019 (sestdiena)

Jau deviņos no rīta bijām uz Ronnuma klāja. Kapteinis visu pārbaudīja un kārtoja, mēs – pārējie, nedarījām neko. Andrim šādos brīžos ir svarīgi visu pārbaudīt pašam, līdz pat tādiem sīkumiem, kā, piemēram, vai ir pareizi sasieti pietauvotā kuģa mezgli. Šai kompānijā labāk vai sliktāk, bet mēs visi protam siet jūrnieku mezglus un tas nu gan ir pēdējais, ko būtu jāpārbauda. Bet jāpārliecinās ir par visu.

Reinis pārtauvo kuteri.

Ronnumam labajā pusē bija pietauvots kuteris, kuru vajadzēja samainīt ar Ronnumu vietām. Tas izdevās samērā ātri un viegli. Bet Andris turpināja visu pārbaudīt un pārbaudījis pārbaudīt atkārtoti, un vēlreiz. Mēs jau paspējām noslēgt derības. Mēs ar Reini bijām pārliecināti, ka ar šīm pārbaudēm laiks tiks novilcināts tiktāl, ka braukšanu pārcelsim uz rītdienu, bet par rītdienu jau vairāk nebija optimistiska it neviena prognoze.

Reinis meklē vajadzīgo instrumentu.

Mēs atbraucām pulksten deviņos, bet nu jau bija pulksten viens, kad kapteinis paņēma sūkni un devās izsūknēt kādu spaiņa ekvivalentu zem dzenskrūves pietecējušā ūdens, kurš tur galīgi nekādi netraucēja. Plānotais laiks jūrā pie ātruma 5 mezgli (kurš bija parauts no gaisa un varēja būt arī zemāks) bija vismaz 10 stundas. Galā vajadzētu nokļūt ar gaismu, bet mēs ar katru minūti jutām, ka ja arī izbrauksim, mums ne tikai nav izredžu tikt galā ar gaismu, bet lielu daļu ceļa būs jāmēro pa tumsu, orietnējoties tikai pēc navigācijas ipadā. Kuram, starp citu, pa ceļam sadega lādēšanas ligzda, šādi padarot ceļojumu vēl aizraujošāku.

Kuģi pārtauvoti, atliek tikai pagriezt Ronnumu pretējā virzienā un esam gatavi atiet no piestātnes.

Kad vienos sākās neliels dumpis uz kuģa, kapteinis piekrita, ka nu jau laiks ir pārlieku novilcināts un ka patiešām tagad uzreiz ir jāizlemj braucam vai nebraucam.

Kapteinis pie stūres.

Komandai par lielu prieku tika nolemts braukt.

 

Jūrā

Iziešana no Gota kanāla un šērām līdz atklātai jūrai aizņēma 3 stundas.

Visiem bija sadalīti pienākumi – Reinis bija atbildīgs par mašīntelpu.

Valters – par sajūgu un degvielas, eļļas līmeņiem.

Man nekādu atbildību nebija, bet es arī neuzprasījos.

Mans darbs – dokumentēt un baudīt.

To es arī darīju.

Gēteborga no kanāla puses nebija interesanta.

Bija šādas tādas pievilcīgas neoklasicisma ēkas vecpilsētas virzienā, šis tas no modernā.

Taču nekas īpaši īpašs konstatēts netika.

Gota kanāls, tika rakts 19. gadsimta beigās un Gēteborgā tas daļēji (vai pilnīgi, no avotos pieejamās informācijas īsti grūti saprast) iet tur, kur agrāk tecēja Gota upe.

Tilts pāri Gota upei, kura tai pašā laikā ir Gota kanāls.

Uz tās arī celta Gēteborga 17. gadsimtā.

Jau sākotnēji pilsētā sazarojās kanāli un galvenās ēkas atradās to krastos.

Mūsu mazo sarūsējušo ‘konservu bundžu’ pavadīja aifonu kameras un, diemžēl, nezināmi intagrameru tāgi.

Uz kāda dāņu kuģa vīri izstiepās goda stājā un atdeva godu, kad ‘čunčinājām’ tiem garām.

Vīri, kuri tuvojas labajam bortam pēc pāris minūtēm atdos mums godu..

Pilsēta slīdēja mums garām un dažu stundu laikā tā palika aiz muguras.

Pēc iziešanas no kanāla un nomainot kursu, parādoties jūras vējam un jūras viļņiem, mūs sāka diezgan aktīvi mētāt.

Sajūta bija kā atrodoties rieksta čaumalā džakuzi. Baidījos, ka varētu sākties jūras slimība, taču tā kā visu laiku atrados uz klāja, tā man gāja garām. Valteram, kuram pastāvīgi bija jākāpj lejā motortelpā, gan negāja tik labi, kā man.

Caurmēra ātrums bija, kā jau plānots 5 – 5,4 mezgli, taču šērās tas sāka manāmi kristies. Izrādījās, ka ir kļūme ar sajūgu. Lai to pievilktu, būtu pēc visas loģikas un drošības tehnikas jāslāpē motors. Bet šeit bija niance. Dzinēja startēšana notiek ar saspiestu gaisu un to var piepumpēt tikai ar krasta strāvu. Viens no rezervuāriem bija pilns, bet nebija pārliecības, ka ar vienu rezervuāru pietiek, lai piestartētu, turklāt, šī nebija avārijas situācija, bet rezerves piestartēšanu būtu jāatstāj avārijas situācijai. Ja šādam kuģim noslāpst motors, tas apstājas tikai pret klintīm vai pret citu, izvairīties nepaspējušu kuģi.

Andris nolēma labot sajūgu neslāpējot motoru, tikai apstādinot dzenskrūvi. Nedaudz riskanti bija tas, ka tas notika pavisam tuvu salai, bet neko darīt. Sajūgs drīz vien tika salabots un ceļu varējām turpināt. Drīz vien iekļuvām straumē un ātrums jau bija līdz pat 7,6 mezgliem, bet reti nokrita zem 7. Iespējams, ka būtu bijis vēl ātrāks, ja mēs līdzi nevilktu RIB’u. Ja Ronnumam praktiski nebija ķīļviļņa, RIB’am tas bija tik izteikts, ka tik pat labi mēs varējām vilkt vētras enkuru.

Pēc remonta parādījās viena, priekš manis, nepatīkama niance. Kamēr braucām cauri Gēteborgai, es atrados uz skaideka (tas ir pats augšējais klājs, no kura paveras vissmukākais skats). Pēc tam, kad sāka mētāt viļņos, nokļūšana uz turieni kļuva visai bīstama (tur nav nekādu reliņu pa ceļam), tāpēc atradu sev vietu uz ahtera klāja, kur mierīgi lasīju kādā pamestā mājā atrastu grāmatiņu par Mērdzenes pagasta pagātni un nākotni (nākotni gan, jāsaka, grāmatu izdodot 1989. gadā, neuzminēja). Tad nu lūk, pēc remonta konstatēju, ka uz grāmatas lappusēm parādās mazi melni plankumiņi, kuri pēc tam izplūst. Tad to palika vairāk un beigās radās sajūta, ka esmu zem motoreļļas dušas. Nācās jauki iesēdēto vietiņu atstāt.

Remonts bija ap četriem, ap pusseptiņiem izgājām no Kategata Skāgerakā. Tobrīd to nezinājām, es nobildēju kādu bāku un kad vēlāk meklēju, kur tad īsti atrodas robeža starp Kategatu un Skāgeraku (šaurumi starp Dāniju un Zviedriju un Norvēģiju, kuri, sekojot viens otram, savieno Baltijas jūru ar Ziemeļjūru), izrādījās, ka tā iet no Skāgenas Dānijā uz Pater Noster salu pie Zviedrijas krastiem.

Uz salas gan, atskaitot bāku, ir tikai bāku apkalpojošās celtnes. Tad nu tieši Pater Noster es arī biju nobildējis.

Vēl pēc stundas norietēja saule un pirms deviņiem jau bija gandrīz pilnīgi tumšs.

Tumsai iestājoties uz mani sāka iedarboties jūrasslimība, bet tajā labvēlīgākajā šajā situācijā izpausmē.

Es sāku migt.

Tā kā apsēsties (nerunājot par apgulšanos) nebija iespējas, es iemigu stāvot. Pēc tam apsēdos uz trepēm uz motortelpu un turpināju gulēt tur kādu pusstundu, kamēr kādam nebija jātiek augšā vai lejā. Kopumā šādā pussnaudā pavadīju turpmākās divas stundas, līdz tuvojāmies ostai un sākās manevrēšana.

Vispār, šeit es atkal ar jaunu cieņu paraudzījos uz mūsu kapteini. Viņa rīcībā bija ārkārtīgi neparocīga stūre (viens, divi apgriezieni tukšgaitā) un pāresumu pārslēgšana Valtera personā lejā – motortelpā, aiz dzinēja. Valters no motora trokšņa praktiski nevarēja dzirdēt Andra komandas, un ja dienā viņiem bija žestu valoda norunāta, tumsā redzēt Andra žestus nebija iespējams. Osta ir tāda šaura vieta, kur pa abām pusēm ir dažādu dārguma pakāpju jahtas, taču vairums vērtējams desmitos tūkstošu. Un jā, kuģim bremžu nav! Kādā brīdī attapāmies sagriezušies šķērsām, kad aizmugurē pāris metru attālumā ir viena liela un gan jau ļoti dārga jahta, priekšā cita – līdzīga. Kapteiņa vārdus, šajā situācijā vēl ilgi neaizmirsīšu – ‘Просто отвратительно!’. Pat es gan jau būtu izteicies krietni necenzētāk. Manu piedāvājumu turpmākos manevrus pabeigt ar RIB’a palīdzību Andris noignorēja, norīkoja mani atspiesties no kuģa vienā pusē, Reini no kuģa otrā pusē, Valteram – gāzēt. Pēc dažām minūtēm pilnīga ‘blekauta’ (vispār neatceros notikumu secību) pats nesaprotot kādā veidā es attapos uz Hellas’a klāja tauvojot klāt Ronnuma pakaļgalu, lai neļautu tam aizgriezties un iet tālāk. Priekšgalā ar to pat nodarbojās Reinis. Pēc Andra komandas atspiesties no katra kuģa, kuram mēs pieejam pārāk tuvu klāt, viss notika (vismaz manās atmiņās) pilnīgā klusumā un tikai dzinēja ‘puh-puh-puh’ pavadījumā. Kaut gan tā noteikti būt nevar, vismaz Valteram komandas noteikti tika dotas (kuras es, skaidrs, aizmugurē dzirdēt nevarēju).

Ronnums pietauvots Hellas’am pulksten sešos svētdienas rītā…

23:21 mēs visi bijām uz Hellas’a. Brauciens bija beidzies veiksmīgi. Jūrā pavadījām 10 stundas un 2 minūtes, kopā mērojot 57 jūras jūdzes jeb 106 kilometrus.

Tātad, vidējais ātrums – 5,7 mezgli.

 

01.09.2019 (svētdiena)

Göteborg

Sestdien vienojāmies, ka svētdien es braucu ar autobusu uz Gēteborgu savākt mašīnu. Man tajā visā plānā bija arī savi savtīgi apsvērumi. Es domāju, ka aizbraukšu uz Gēteborgu un viens pats kārtīgi izstaigāšu pilsētu.

Gājēju/velobraucēju celiņi, kuri šādi taisni stiepjas daudzus kilometrus. Ko tādu varētu gaidīt Amerikā, ja tur būtu gājēju/velo celiņi, bet ne Zviedrijā. Kopumā – nepatīk. Iešanai un braukšanai ir jābūt interesantai un dinamiskai, nevis kā pa lineālu.

Pamodos nedaudz pēc četriem no tā, ka man virsū tecēja ūdens. Pirmā doma bija ‘pie velna, ko es daru teltī?!’. Mēs ar Valteru gulējām Hellas’a dokhausā, kura jumtu Andris savulaik pašam Valteram arī bija licis noslīpēt. Kuģis bija sasvēries uz kreiso pusi un tieši kreisajā pusē es arī gulēju. Valteram arī pilēja virsū, bet man tecēja. Sākumā pusmiegā mēģināju sarauties sēdus galvgalī, kur tecēja vismazāk, taču tur arī sāka tecēt. Tad nu cēlos, sāku vākt visu, kas var salīt. Dators jau bija visai slapjš, telefons gulēja peļķē un liela daļa elektronikas arī. Nedaudz ticis ar visu galā, noņēmis un izkāris gultasveļu (vistrakāk bija ar palagu, tas bija kā izņemts no veļasautomāta bez centrifūgas). Apsēdos un mēģināju pagulēt uz trepēm uz kajīti kompāniju. Gan virtuvē, gan tualetē arī tecēja. Beigās nolēmu iet gulēt uz ostas tualeti, bet tad iegāju dušā un konstatēju, ka jau seši un drīz vien būs autobuss uz Gēteborgu. Jau biju gandrīz sataisījies doties uz autoostu, kad cēlās Andris (un turpat arī pārējie) un pateica, ka brauks līdzi. Neko darīt, mans plāns izstaigāt Gēteborgu izgāzās.

 

Bija jābrauc ar pārsēšanos Ūdevallā. Gaidīšana starp autobusiem 5 minūtes. Pēc ASV pieredzes tas šķiet absolūti fantastiski. Ir tomēr par ko Zviedrus mīlēt, kaut gan šajā braucienā es arī atradu visai daudz iemeslus to nedarīt.

Gēteborgā pierunāju Andri iet uz mašīnu kājām un taksi neņemt.

Viņš gan neteica, ka nožēloja, bet domāju, ka tā bija.

Mēs nostaigājām 7 kilometrus un nepieradušam cilvēkam tas ir gana liels attālums.

Bet es biju ļoti priecīgs kaut vai par šo iespēju.

Jā, es netiku uz vecpilsētas centru (kurš bija 200 metrus no autoostas), toties bija iespēja redzēt kā zviedri tiek galā ar remontdarbiem un saistībā ar tiem navigē gājēju, velo un auto transporta plūsmu.

Īsā, mani šokējošā atbilde – praktiski nekādi.

Norāde ir, bet šķērsojot ielu tālāk saprast virzienu vairāk nevar. Mēs šeit nokļūdījāmies divreiz.

Gēteborgā, praktiski visur, kur mēs bijām, notiek remontdarbi.

Starp citu, der pievērst uzmanību masīvajiem koka logu rāmjiem. Plastikāta rāmjus Zviedrijā grūti atrast.

Tiek taisīti ceļi, rakti tuneļi, celtas ēkas, jauktas ēkas, renovētas ēkas, vilktas komunikācijas.

Viss ir dzelteni sarkans – brīdinājuma krāsās.

Riepas zviedri labprāt izmanto visur, kur var iedomāties. Vienīgi mums raksturīgo riepu mākslu Zviedrijā manījis neesmu. Bet gan jau ir, latviešu tur daudz.

Plūsmas virzieni neskaidri.

Dodamies vienā virzienā, izrādās, ka tur gājēju ceļš beidzas un tālāk nekur nevar tikt, jāiet gandrīz kilometrs atpakaļ un jāmēģina cits maršruts.

Un tā vairākas reizes.

Kaut kur ir kādas norādes saliktas, bet dažas ieved taisni svaigā strupceļā.

Ja kaut ko var aizasfaltēt – asfaltējam ciet!

Taisnības labad jāsaka, ka visur ir plaši svaigi velo/gājēju celiņi, kuri, lai arī nav perfekti organizēti, tomēr ir.

‘Skaivolks’ no tirdzniecības centra uz… laikam uz prāmju piestātni.

Bet vienīgās shēmas, kuras uz tiem ir, ir priekš navigācijas meistariem.

Pie mazītiņa strautiņa glābšanas instrumenti – riņķis, āķis un trepes.

Un norādes ir nevis uz atsevišķiem punktiem pilsētā, bet uz kaimiņu pilsētām.

Dekoratīvi momenti interesanti, bet kaut kas līdz galam īsti nav.

Tas šķita pavisam dīvaini.

Elle sākās uz tiltiem.

Risinājums – dīķi zem viaduktiem ir interesants, vienīgi granīta šķembas izmantojums nedaudz mulsina.

Tāpat kā auto ceļi iet cilpu cilpām, tāpat arī gājēju celiņi izvesti.

Neskatoties uz to, ka var pāriet 10 metrus un izvairīties no kāda lieka kilometra.

Masīva barjera acu augstumā. Gandrīz smalki, vienīgi sajūta rodas, kā atrodoties krātiņā.

Pirmo cilpu sākām mest, tad pamanījām likumsakarību un tālāk jau gājām taisni.

Pāri ielai ir celiņš, uz kura normāli sanāk iziet pēc nepilna kilometra. Vai arī nelegāli jāšķērso iela (šeit nav ierīkota pāreja). Otrs moments – kas notiek ar gājēju celiņu kreisajā pusē?

Pēc pusotras stundas jau bijām pie mašīnas un man bija radies visai daudz jautājumu.

Saliņa noasfaltēta. Un tā ir Zviedrija, nevis, teiksim, Spānija vai ASV. Nu jā, Spānijā tā būtu nobetonēta. Jā, šī joprojām ir Zviedrija, es pats neticētu, ja neredzētu savām acīm. Otrā lielākā Zviedrijas pilsēta.

Mans zviedru stereotips bija sadragāts, līdzīgi, kā tas pirms gada notika ar amerikāņu stereotipu.

Pirms diviem dienā jau bijām atpakaļ Kungshamnā.

 

Kungshamn

Mēs ar Andri aizgājām pagulēt, bet pēc pieciem es cēlos un ar Valteru un Reini aizstaigājām uz krāmu bodi. Tur sapirku krāmus, ar Valteru aizsūtīju atpakaļ uz Hellas’u, un pats devos pastaigā pa Kungshamnu. Manā atmiņā tā bija palikusi lielāka nezin kāpēc. Uzkāpu kalnā, no kura var redzēt gan abas pilsētas puses, gan jūru. Maza jauka tūristu pilsētele, kur par 200 tūkstošiem eiro var nopirkt tīri pieklājīgu mājiņu.

Priekš Zviedrijas cenas ļoti pieņemamas. Bet darīt, atskaitot dabas baudīšanu, burāšanu, garneļu ēšanu un pastaigām kalnos, nav ko. Devos meklēt taciņu uz Smogenu.

 

Smögen

Smogena atrodas uz lielākā salas Hasselön arhipelāgā pie Kungshamnas krastiem.

Starp citu, dažreiz, atkarībā no novietojuma, pietura atveras uz vienu vai otru sānu. Vienīgais, kas mulsina – kāpēc soliņš nevarētu būt visā platumā?

Vēsturiski, protams, pazīstama ar zvejniecību.

Pirmie Skandia motori 1904. gadā tika uzstādīti tieši Smogenas zvejas kuģiem. Laikā, kad visi zvejnieki noraidīja piedāvājumu uzstādīt iekšdedzes dzinējus, jo baidījās, ka troksnis varētu aizbiedēt zivis Lysekils Mekaniska Verkstad dibinātājs Larss Lorins (Lars Laurin) atrada asprātīgu paņēmienu, kā savu lolojumu laist tautā.

Viņš piedāvāja zvejniekiem uzstādīt savu dzinēju uz laiku līdz vienam gadam.

Dzinēju var izņemt jebkurā laikā, taču ja gada laikā zvejnieks nolemj, ka nevēlas no dzinēja šķirties, maksā par motoru. Pēc gada pasūtījumu bija tik daudz, ka rinda veidojās gadus uz priekšu.

No Kungshamnas uz Smogenu ved 1970. gadā būvētais 35 metrus augstais un 400 metrus garais betona tilts – vienīgais ceļš, kas aptuveni 1000 iedzīvotāju lielo pilsētu savieno ar pārējo pasauli un nepilnas trīs reizes apdzīvotāko Kungshamnu.

No iepriekšējās reizes, kad šeit staigājām ar Regitu, atcerējos, ka kaut kur ir trepes, kuras ved uz tiltu no Kungshamnas ostas puses. Šīs trepes tad arī atradu. Uz tilta apstājās mašīna pilna ar spāņu puikām, viens no kuriem vārdnīcā ar pirkstu līdzi vilkdams uzdeva jautājumu zviedru valodā, kas izklausījās aptuveni sekojoši ‘Jel cēlais kungs, neatsakiet savu laipnību un lūdzams norādiet jel nabaga ceļiniekiem virzienu uz tautā apdziedāto miera un zvejas kuģu ostu pazīstamu kā Kungshamn’. Es jau sāku teikt, ka ne vārda nesaprotu zviedru valodā un ar spāņu man varētu iet labāk, bet kad izdzirdēju vārdu ‘Kungshamn’, priecīgi norādīju ar pirkstu, uz ko saņēmu sajūsamas saucienus un pateicības tīrā spāņu mēlē.

Smogenā mēs ar Regitu bijām izstaigājuši rietumu daļu, tāpēc šoreiz nolēmu mēģināt tikt uz ziemeļiem.

Dažas reizes nācās atgriezties, tad no klintīm nokāpu kapos.

Atradis izeju mēģināju vēlreiz un šoreiz tiku klintīs, kuras izveda pie jūras.

Saule jau gandrīz bija norietējusi.

Kādā ūdenstilpnītē ieraudzīju skaisti saziedējušas sarkanās ūdensrozes.

Kamēr priecājos par ūdensrozēm un klintīm un vispār, saule norietēja.

Sapratu, ka lukturis līdzi paņemts nav.

Ir pēdējais laiks mēģināt tikt līdz Smogenai un doties atpakaļ uz Hellas’u.

No klintīm atkal nonācu tajos pašos kapos, kur iepriekš.

Tālāk jau bija droši.

Parādījās ielu apgaismojums un līdzens pamats zem kājām.

 

02.09.2019 (pirmdiena)

Izvilkšana krastā

Mūsu pēdējā dienā Kungshamnā mums bija paredzēts vilkt laukā Ronnumu uz slipa.

Sagatavošanās darbi nebija nekādi lielie, pārkraut no Ronnuma uz Hellas’u visu, kas tur vairāk nebūs nepieciešams.

Nedaudz sarežģītāka lieta bija pārtauvot Hellas’u pie aizmugurē stāvošā kuģa – Akland’a, un Ronnumu pietauvot Hellas’a vietā.

Tas bija gana jautrs pasākums, taču iztika bez ekscesiem.

Valkāt kuģus mēs jau tā kā diezgan pieraduši.

Un kad viss galā – ļauties slipa darbiniekiem, kuriem Andris nedaudz palīdzēja atrasdamies uz Ronnuma klāja.

Viss process aizņēma ievērojami vairāk laika, kā man bija licies.

Sākumā diezgan daudz laika aizņēma piekabes ielaišana.

To palaiž, piekabe paripo ūdenī un apstājas.

Atkal pavelk, palaiž, atkal paripo, jau tālāk.

Minūšu četrdesmit laikā piekabe bija zem kuģa.

Tad sākās nostiprināšana.

Tika pavilkts laukā tiktāl, kamēr laiva apgulstas uz balstiem. Vidējais balsts tiek pievilkts, nofiksēts.

Pavelkas vēl vairāk, tiek nofiksēta aizmugure.

Un tā tālāk.

Kopumā viss proess aizņēma pusotru – divas stundas, kamēr Ronnums bija krastā un bija iespēja apskatīt tā apakšdaļu.

Un šeit bija pārsteigums – izrādījās, ka šai sarūsējušajai un izrūsējušajai ‘konservu bundžai’ zem vaterlīnijas borts ir ideālā kārtībā.

Vienīgais rūsas plankums, ko izdevās atrast nebija lielāks par piecu kapeiku monētu.

Andris ar Reini ķērās pie borta mazgāšanas un beršanas. Mums ar Valteru īsti nebija nekas darāms.

 

Atgriešanās


03.09.2019 (otrdiena)

Nogurdinošākais Zviedrijas braucienos ir garais brauciens. Būtībā, ceļā paiet pusotra diennakts.

Atpakaļ ceļā uz prāmi lija lietus, ceļi Zviedriem ne visi ir perfekti un ielāpu uz ceļiem netrūkst.

Pa ceļam, Veinerna ezera krastos ir vairākas milzīgas papīra rūpnīcas.

Braukšana garām tām aromātu ziņā līdzinās industriālas lopkautuves apmeklējumam.

Šajā Zviedrijas daļā raksturīgi logu stikli.

Rozīnīte šajā pasākumā atkal bija augstākminētās burgernīcas apmeklējums.

Ļoti atgādināja amerikāņu ‘dainerus’.

Drīz pēc tās izlaidām Valteru.

Sastrēgumi tiek regulēti arī mainot kustības ātrumu atkarībā no situācijas uz ceļa.

Un vakarā jau atkal dzērām alu/sidru līgojoties Latvijas virzienā.

Ir ko piebilst: