Dublina un Ziemeļīrija (23.-28.10.2019)

Īrija

Dublina

23.10.2019 - Trešdiena

Viena no pirmajām lietām, ko nolēmām apskatīt Dublinā, bija Howth pussala pilsētas ziemeļrietumos, no kuras paveras skats uz visu Dublinas līci.

Pussala, būtībā, ir klints, vienā galā tai ir bāka, uz Dublinu veras vientuļš sargtornis, kurš apmests izskatās pēc lielas mūsdienu transformatoru būdas, taču to nodod neliels erkerītis, kurš pilnīgi viennozīmīgi ir vismaz divsimt gadus vecs.

Nolaidušies Dublinā sākām meklēt iespēju nokļūt uz Houtu, taču viss izskatījās gaužām sarežģīti.

Kāds autobuss gāja uz centru un maksāja 7 eiro. Tas izklausījās absurdi un meklējām tālāk, līdz atradām citu, labāku variantu – trīs pārsēšanās un mēs esam Houtā, un tas viss ar vienu biļeti, kura maksā 3,30€. Lieliski!

Autobuss jau gaida, tikai biļešu automātā jānopērk biļetes. Un.. biļetes iesprūst automātā un nedodas rokās. Aijai līdzi ir pincete, ar kuru izdodas dabūt laukā pirmo biļeti. Pēc brīža šķirbā parādās otrās biļetes galiņš, tā tiek izdabūta laukā pie pirmās.

Tad nodrukājas čeks par četrām biļetēm un trešā biļete raiti iztek pati. Un viss. Ar to viss arī beidzas. Ceturtās biļetes nav, un kamēr esam evakuējuši no automāta biļetes un to dauzījuši un citādi pierunājuši, mūsu autobuss jau ir projām. Dodamies uz lidostu meklēt atbalstu. Vēl pēc minūtēm 20 mums rokās ir ceturtā biļete (nekādu bonusiņu, kurus, jāatzīst, tomēr nedaudz gaidījām par nērtībām, gan nav), dodamies gaidīt autobusu. Autobuss jau stāv un gaida. Sakāpjam autobusa otrajā stāvā pie priekšējā panorāmas loga un brauciens sākas.

Īrija gatavojas Helovīnam, ko var redzēt mājās, kurās dzīvo bērni – spoki, raganas un vienā vietā pat nelieli ķirbīši.

Nav salīdzināms ar amerikāņu vērienu, protams, taču krietni vairāk, kā Latvijā vai citur pazīstamajā Eiropā.

Cilvēki, lai tiktu autobusā – pieturās stopē, gluži kā Amerikā. Bet ir viena atšķirība – Stop poga, kuras piespiešana ASV dod šoferim ziņu, ka jāapstājas, šeit, acīmredzot, nestrādā. Par ko pārliecināmies divos braucienos pēc kārtas. Pirms savas pieturas ir jāpieiet pie šofera un jāpasaka, ka nākamajā pieturā ļoti gribas izkāpt, tad autobuss apstāsies.

Pirmajai savai pieturai mēs laimīgi pabraucam garām.

Kā var nemīlēt gēļu valodu? Maltā, kur arī visi runā angļu valodā, ar maltiešu valodu rodas līdzīgas sajūtas.

Šoferis ārkārtīgi jaukā īru angļu valodā izstāsta, kurp mums jādodas.

Mēs arī dodamies meklēt, garām palaisto pieturu.

Nonākam kādā baznīcā (St. Vincent De Paul) uz bērēm.

Baznīcai virs portāla simpātiska mozaīka.

Un jaukas ziedojumu kastītes.

Aija ar Valteru pabaro ar riekstu kādu vientuļu vāveri.

Īri daudzviet šķiro atkritumus gandrīz tik pat pedantiski kā zviedri.

Pēc minūšu 15 klīšanas beidzot esam pieturā un gaidām nākamo autobusu.

Ceļu malās var regulāri redzēt atstātus ziedus vai mākslīgo ziedu pušķus kāda bojāejas vietās. Tāpat, kā mēs liekam krustiņus.

Šai pieturai mēs pirms kāda laika pabraucām garām.

Autobuss pienāk un šis brauciens jau ir īsāks.

Stāvvietās novietot tikai mašīnas. Domāju, ka tas izdarīts, lai cilvēki neliktu pa vienam motociklam vai, kas pie mums nereti – skūterim, uz stāvvietu un rezultātā mašīnām vietas nepietiek.

Un mēs, pieredzes izmācīti, metamies uz leju un dodam saprasts, ka gribam izkāpt.

Augšā spaidītā Stop poga nav nostrādājusi, bet šoreiz lejā esam laikā un mūs izlaiž tomēr mūsu pieturā.

Pēdējais autobuss iet visilgāk.

Jābrauc minūtes četrdesmit un beigu galā nonākam pilsētā ar nosaukumu Sutton, kura atrodas tieši vietā, kur pussala savienojas ar sauszemi.

Nolemjam šeit nekāpt laukā, bet braukt līdz galapunktam. Tā nu mums jāapiet apkārt tikai pusei salas, nevis visai.

Lieliski.

Taciņa izrādās visai mežonīga, dažādi krūmi ar dzeloņiem, kazenāji, vairāk un mazāk eksotiski augi, tai skaitā – priedes ar milzīgiem čiekuriem, vīģeskoki, dīvainas kļavas, īpatnēji lauru krūmi, fuksijas, efejas, ciedri, veido tādu kā tuneli, caur kuru mēs, pastāvīgi ķeroties aiz zariem, pamazām dodamies uz priekšu neskaidrā virzienā.

Bet tā jau ir pussala, šeit nav kur apmaldīties. Augu valsts nekādi neliecina, ka atrodamies, būtībā, Ziemeļeiropā.

Viss šeit izskatās pēc kaut kā eksotiska, kā Spānija, Portugāle, vai Vidusjūras salas. Priekšā parādās bāka un tūristu bars.

Tūristu baru mēs panākam jau pie pašas bākas. Esam izgājuši jūras krastā. Pie bākas ieeja liegta, par ko liecina vismaz 5 zīmītes ar kopējo domu, ka ieeja liegta, jo šeit ir bīstami.

Domāju, ka bīstamība šeit, lielākoties, ir juridiska.

Bet tik un tā nolemjam nepārkāpt likumu pirmajā dienā, tāpēc dodamies uz pretējo pusi gar krastu un drīz vien nonākam uz pārgājienu maršruta.

Turpinās eksotiskais augu tunelis. Pa kādam brīdim parādās pa kādai mājai vai apdzīvotai teritorijai, kurā, protams, ieeja ir kardināli aizliegta un par pārkāpumiem, šķiet, šauj nost uz vietas bez apstākļu noskaidrošanas.

Vismaz, šādu priekšstatu rada brīdinājumi un nopietnie nožogojumi.

Privātīpašuma sargāšanā Latvieši nebūt nav pasaules līderi. Arī muļķīgā birokrātismā tos ar stipru pārspēku var apsteigt Britu salu iedzīvotāji.

Šādi iedami mēs nonākam pie taku krustcelēm, kur uzlikta barjera. Tā vēstī, ka tālāk iet nav brīv – ceļš nav piemērots gājējiem, viss būs slikti. Skatāmies tepat pieliktajā kartē – šis ceļš iet gar kraujas malu, alternatīva, kuru mums piedāvā administrācija – pa iekšzemi. Neinteresanti. Garlaicīgi. Ignorējam aizliegumu un dodamies gar jūru. Pagājuši pārsimts metrus redzam soliņu un nolemjam šeit ieturēt maltīti.

Tepat krūmos rušinās kāds vīrietis. Izrādās – fotogrāfs. Labi, tātad ne mēs vienīgie šeit pārkāpjam.

Bet pēc brīža mums garām nosoļo, šķiet, somi, ar kuriem braucām kopā autobusā. Nu redz, tātad neko ļoti ļaunu izdarījuši neesam. Un ja kaut kurā brīdī tālāk tikt nevarēs un būs jāgriežas atpakaļ, somi to noskaidros pirmie, mums būs jāatgriežas mazāku gabalu.

Dublinas līcis, 19. gadsimata beigas. Atrasts Vikipēdijā.

Paliekam pusdienot un pa to laiku abos virzienos paiet vēl pāris kompānijas. Aizgliegtā taciņa izskatās krietni dzīvāka par pirmīt ieto atļauto.

Somus atpakaļ nesagaidām. Atrodam stabu, uz kura teikts, ka šeit bijis telegrāfa kabelis. Un drīz vien nonākam taciņas ierīkošanas darbu krustugunīs. Bet nu neko, strādnieki saprotoši un norāda mums, kā labāk un pareizāk iziet sarežģīto posmu. Un te nu mūs jūras krastā jau sagaida mūsu somi, kuri romantiski blakus uz akmens sēdēdami sagaida lēnām nākošo paisumu.

Vēl pāris ceļa darbu, un esam nost no aizliegtā ceļa posma. Esam nostaigājuši kopsummā stundas divas. Un tagad mums ir jātiek uz vilcienu. Vēl divarpus kilometri.

No šejienes jau var labi redzēt North Bulls Island – uz tās knapi saskatāmi, taču acīmredzami – bariņš roņu. Vērojam kā kaija mēģina sasist gliemežvāku to paceļot gaisā un metot lejā. Bet pastāvīgi trāpa smiltīs un beigās jau ūdenī.

Tepat blakus krauķis dara to pat, bet uz asfalta uz braucamās daļas. Domāju, ka krauķis ar lielāku varbūtību šodien tiks pie iecienītā garduma. Vispār, krauķi šeit interesanti, Latvijā tādus nebiju novērojis un sākumā nolēmu, ka tiek kādi dīvaini kraukļi.

Īrijā ir ļoti izteikts paisums un bēgums.

Šeit novērojam arī to, ka uz takām – kilometrus projām no auto ceļiem un pūļiem, praktiski nebija atkritumu – pāris plastmasas pudeles, jau sakaltušas no vecuma, krūmos. Tas arī viss.

Gan Īrijā, gan Ziemeļīrijā periodiski var redzēt urnas ar vietu košļājamām gumijām. Nekur citur neko tamlīdzīgu neesmu redzējis.

Un jo tuvāk ‘civilizācijai’, jo netīrāk kļūst. Un… īri, acīmredzot, mīl suņus, taču vākt pēc tiem uzskata par zem savas pašapziņas esošu nodarbi. Tāpēc tur, kur tiek izvesti pastaigās suņi, jāuzmanās.

Nonākot vilciena stacijā konstatējam, ka vilciens ir dārgs.

Parēķinām, ka braukt ar taksi nebūs stipri dārgāk. Kļūdamies, bet tas nekas. Taksists īsti nesaprot, kur jābrauc, tāpēc izlaiž kaut kur aptuveni netālu no mūsu viesnīcas.

Pārlieku izstiepts. Īri uz kilometriem pārgāja tikai 2005. gadā, tāpēc visiem ātruma ierobežojumiem klāt nāk paskaidrojošais ‘km/h’. Tieši pēc tā var konstatēt, ka esi šķērsojis Ziemeļīrijas robežu – zīmēs pazūd ‘km/h’, tātad ierobežojums norādīts jūdzēs stundā.

Nu, precīzāk – 15 minūšu gājiena attālumā. Nekas. Viesnīcā mums paskaidro, ka iečekošanās tikai no pulksten četriem. Mums vēl ir pusotra stunda.

Atstājam somas un, paklausot recepcionista ieteikumam, dodamies uz bāru pēc Ginesa.

Šķiet, dubļu nokasīšanai no zoles. Vismaz šādu ierīci es labprāt gribētu pie ārdurvīm tieši ar šādu funkciju.

Ginesu gan dzer tikai Aija ar Regitu, Valters dzer sidru un es – bezgaršīgu kolu.

Toties krogs ir visai auteniski īrisks. Noteikumos rakstīts, ka pēc pulksten septiņiem bērni tajā atrasties nedrīkst. To es, nedaudz pazīstot īrus, varu saprast.

Kad mūs beidzot iečeko dzīvoklī, izrādās, ka tas ir pavisam citā vietā. Dodamies turp, noliekam somas, un, nedaudz atpūtušies, dodamies uz centru pastaigā un uz Primark’u pēc rokas somiņas Regitai rītdienai. Regita dodas uz kādu pasākumu, kur jābūt visai zolīdi ģērbtai un pie kleitas sporta mugursomas izskatītos dīvaini.

Primark ir pašā centrā, bet mēs jau arī nedzīvojam nomalē. Šeit viss ir tuvu. Pēc iepirkšanās dodamies nedaudz apskatīt centru.

Aija mēģina atrast, kur mēs dzīvojām pirms četriem gadiem Temple Bar rajonā.

Precīzu vietu tā arī atrast neizdodas, tomēr sanāk redzēt visai daudz jauku ēku. Man Dublinas centrs vienmēr ir atgādinājis Londonas centru miniatūrā.

Ļoti angliski. Bet tas, laikam, nav nekas neparasts. Visai grezna pilsēta, taču bez Londonas grandiozuma.

Varbūt zināmā, salīdzinošā pieticība ir par iemeslu tam, ka manā uztverē Īrija vienmēr ir bijusi visai nabadzīga, taču ar ārkārtīgu šarmu apveltīta valsts.

Protams, nabadzība, pārsvarā, ir tikai manā galvā. Bet šarma gan šeit netrūkst.

Bet ja Dublinas centrs izskatās pēc mini-Londonas, suburbi man ļoti atgādina ASV austrumu krasta pilsētu suburbus.

Un dažreiz grūti tikt vaļā no sajūtas, ka esam atpakaļ ASV. Vienīgais, kas nodod, ka tomēr neesam Amerikā – nabadzīgie Helovīna rotājumi.

Var jau būt, ka šī līdzība saistīta ar to, ka, sevišķi, Jaunanglijā, liela daļa iedzīvotāju nonākuši no Īrijas.

Taču es neizslēdzu arī iespēju, ka šie dzīvojamo rajonu un dzīvojamo namu risinājumi Īrijā ir nonākuši no Amerikas.

ASV un Īrijas saiknes ir visai ciešas arī šodien. Vismaz rodas šāds priekšstats staigājot pa Dublinu.

Atgriezušies no pastaigas pa pilsētu, nometam mantas, un dodamies pēc pārtikas vakariņām.

Ir doma, ka pēc vakariņām aiziesim uz iepriekš apmeklēto pabu, kurš, izrādās, mums gandrīz kaimiņos, taču… laikam diena ir bijusi pārāk gara. Ceļabiedri ieslēdz televizoru un pēc laiciņa dodas pie miera.

 

24.10.2019 - Ceturtdiena

Īrijas klimats man visvairāk atgādina Kalifornijas klimatu… un tas ir šausmīgs.

Atlas Van der Hagen. Atrasts Vikipēdijā.

Īrijā ir samērā silti, sevišķi, ņemot vērā tās diezgan ziemeļo atrašanās vietu.

Bet nepamet sajūta, ka Boreālis nevēlas piekāpties Golfa straumei un šo divu konflikta rezultātā klimats ir… jāsaka, samērā nožēlojams.

Pirmkārt, ja tieši logā neiespīd saule, visa pasaule pa to šķiet pilnīgi pelēka, pat ja laukā ir saule, vasara un labs garastāvoklis. Aiz loga aug palmas un vīģeskoki, taču nav pasaulē nekā nožēlojamāka par šiem dienvidu radījumiem.

Sauli drīz vien nomaina lietus, un tad ir vienkārši mākoņains. Un kad ir vienkārši mākoņains, tad šķiet, ka tā arī vajag.

Šie ir Īrijas patiesie laikapstākļi. Kad trešdien laidāmies Dublinas lidostā, izniruši no mākoņiem ieraudzījām nākamo mākoņu rindu – lai ir droši, ka saules stariņš šai viskija un Ginesa ielejā neiespīdēs.

Un ja tomēr saule spīd, lūdzam Dievu, lai tā pārstāj spīdēt, taču neko nevar redzēt, tā spīd taisni acīs – griezīgi un spalgi.

Īrijas klimats ir veidots tādā veidā, lai kalpotu par attaisnojumu šai zemē valdošjam alkoholismam.

Kādā Dublinas parkā uz kolonnas ar flomasteru stāv rakstīts “Es dzeru, lai turētu garu atdalītu no ķermeņa”.

Un to var saprast, šajā klimatā gars un miesa nevar būt harmonijā, citādi sāksies pašnāvības, homicīdi, deprsijas un citas nelaimes. Tāpēc īri dzer un izdomā arvien jaunus alkohola radīšanas risinājumus.

Krogos stāv brīdinājumi, ka bērniem pēc pulksten septiņiem vakarā atrasties telpās ir aizgliegts.

Bet ko tad nabaga bērniem darīt?

Mēs tam bijām liecinieki. Bariņš padsmitnieku – cilvēki astoņi, ar blondu slaidu meiteni priekšgalā, pavada laiku sabiedriskā transporta pieturā.

Meitene ar garu nūju dauza stiklus.

Tas neiet viegli, stikli biezi un plīst tikai ne pārāk lieliem fragmentiem, tāpēc process aizņem daudz laika un darba.

Garāmgājēji un garāmbraucošie auto tos nemulsina, vienīgi brīdī, kad pasākumu bildēju no otras ielas puses, draugi aktīvistei norādīja uz šo apstākli, tad meitene paslēpās aiz nesasistā stikla ar reklāmu.

Un lai arī alkohola lietošana uz ielas ir aizliegta, pie bāriem cilvēki dzer un vispār jau pirmajā vakarā radās priekšstats, ka pēc septiņiem atrodoties uz ielas skaidrā, mēs riskētu tikt aizturēti.

Jāsaka, ka arī īru akcents ir pielāgots alkoholismam (kurš pielāgots klimatam), īri runā tā, lai pēc iespējas nebūtu nepieciešama artikulācija.

Vienvārdsakot, cilvēki skaidrā runā tā, ka izsklausās, ka ir pamatīgā alkohola reibumā.

Tad alkohola reibumā viņi var runāt kā parasti. Patiesībā, man ļoti patīk klausīties īru valodu.

Gēļu valodā es neko nesaprotu un arī angļu valodā es neko daudz nesaprotu, bet skan lieliski.

Pēdējais arguments par labu hipotēzei par laikapstākļu un alkohola saistību bija trešajā dienā kādā no apmeklētajām apbedījumu vietām, kur nejauši sastapts gids sarāvies zem milzīga lieturssarga sveicināja mūs un esošos laikapstākļus (Anglijā to sauc “raining cats and dogs”, pie mums saka “gāž”) nodēvēja par “Irish sunshine” – “īru saulaino laiku”, bet piemetīnāja “although, with wiskey it’s OK” – “lai gan ar viskiju var paciest”.

Tāds nedaudz nožēlojams urban gardening.

Tas ir viss, kas ir jāzina par laikapstākļiem un alkohola lietošanu Īrijā.

Mēs devāmies uz Īriju tāpēc, ka Regitai bija jāpiedalās kādā Eiropas investīciju bankas rīkotā pasākumā.

Tad nu šodien Regita ir pasākumā, un mēs trijatā – Aija, Valters un es, dodamies apsktīt, kas Dublinā ir apskatāms.

 

Moore street market

Mora ielas tirgus ceturtdienā bija visai garlaicīgs un augļu un dārzeņu tirgus.

Nekādas dižās dzīvības.

Trinity College

Trīsvienības koledža ir viena no pasaulē vecākajām universitātēm, dibināta 1592. gadā.

Bijām šeit jau pirms četriem gadiem, bet tikai garāmskrienot.

Šoreiz arī paskrējām garām…

Bet tad iegājām pagalmā, nolēmām iziet laukā pa kādu sānu eju..

…un nonācām kampusā.

Visai ilgi klīdām pa pagalmiem un ēkām, līdz beidzot atradām izeju.

Jāatzīst, ļoti interesanti.

No interesantākajiem momentiem – Arnaldo Pomodoro skulptūra sfēra sfērā (citus viņa darbus līdz šim ir sanācis redzēt publiskajā telpā vairākās ASV pilsētās un Romā).

Un vēl kaut kāds man nezināma autora darbs.

Un vēl viens…

Siltumnīca ar atšķirīgi izgaismotām pupām.

Bioķīmijas laboratorija.

Nu un pats apstāklis, ka ilgi nevarējām atrast izeju ir ievērības cienīgs.

National Gallery or Ireland

No Īrijas nacionālās mākslas galerijas negaidīju neko. Vēsture Īriju neko daudz nav žēlojusi un kā pastāvīga valsts tā pastāv tikai nepilnus simts gadus.

Kāda gan šeit var būt māksla. Domāju, ka apmēram, kā Latvijas Nacionālajā galerijā – būs pāris vietējo mākslinieku darbiņi. Bet kļūdījos. Visai biezi pārstāvēts baroks, bet arī renesance un ziemeļu rencesance parādās, un tālāk līdz pat modernismam. Modernisma nav daudz, bet ir pāris jauki darbiņi. Vispatīkamākie pārsteigumi bija no El Greko, Vermēra, Rubensa, Velaskēza, Strocci, Siņaka un Viljama Līča (William Leech).

Muzeja vīriešu tualetē uz katras izlietnes bija pa mikrošķiedras dvielītim.

Jāsaka, ka sapratu, kāpēc tā nav vispārpieņemta prakse. Laikam labāk ir, ka nav.

Merrion Square

Parks ne īpaši interesants, bet tajā ir jauka Oskara Vailda skulptūra.

Ar to arī jauks. Šeit arī bērnu laukums…. drošs no pedofīliem… nu… es neticu pedofīlu draudiem, manuprāt, varbūtība, ka bērns kļūst par pedofīlu upuri ārpus ģimenes ir līdzvērtīga bojājeas aviokatastrofā varbūtībai…

Tad jau mājās visiem jāsaliek videokameras… un skapjos… un vispār… īsumā, kaitina nevajadzīgi ierobežojumi…

St Stephen’s Green

Jau interesantāks parks.

Tas gan labāk izskatās no putna lidojuma, kā gājēja acs.

Parka shēma 1880. gadā. Shēma atrasta internetos.

Taču tik un tā ļoti jauks un patīkams parciņš ar ezeriņiem.

Varbūt varētu būt mazāk kaiju un vairāk interesantāku putnu, taču kuram gan par to lemt?

Ne jau mēs izvēlamies kaijas, bet kaijas izvēlas mūs.

Kodak Building

Ieraudzīju kādu ēku, kura savā modernismā ar kaut kādu jūgendisku piesitienu ļoti patika un atgādināja līdzīgas celtnes ASV. Jau Latvijā atradu kartē, ka Dublinā ir Kodak Building – bijusī Kodaka rūpnīca. Palika interesanti, apskatījos kā izskatās. Un izrādījās, ka esmu to nobildējis tās arhitektūras dēļ.

Church Of Mary Immaculate Refuge of Sinners

Ļoti skaista baznīca.

Ieraudzījām to no liela attālula un devāmies raudzīties.

Izrādījās, ka bija to vērts.

Vienīgi stipri tālu aizgājām no centra.

Nenovērota lieta – uz soliem uz katra plāksnīte ar atšķirīgu novēlējumu.

Rathmines

Un no šejienes ieraudzījām nākamo baznīcu.

Bet paskrējām garām.

Un tad nomaldījāmies vēl tālāk.

Un viss tik dēļ skaistiem torņiem un iespaidīgiem kupoliem.

Un tikko nospriedām, ka vairāk uz torņiem neorientējamies…

Atkal ieraudzījām uz nākamo torni…

Pēdējo torni tomēr izdevās noignorēt, un nolēmām atgriezties centrā.

Šis velosipēds šeit pieķēdēts tik sen, ka jau ir nokrāsots. Vispār, pieķēdēti un nokrāsoti velosipēdi Dublinā nav nekāds retums.

Beigu beigās – pēdējais tilts un mēs esam atpakaļ centrā.

Palika katedrāles, pils. Un tad – atpūsties.

St Patrick’s Cathedral

Šeit no mums prasīja naudu par ieeju. Nepatīk, kad prasa naudu par ieeju sakrālās celtnēs. Katedrāle kā katedrāle, par ieeju nemaksājām.

Christ Church Cathedral

Nē, nē, nē, par ieeju sakrālās celtnēs nemaksājam… katedrāle kā katedrāle…

Dublin Castle

Dublinas pils varētu būt bijusi interesanta savā viduslaiku veidolā.

Šodien – nez, laikam jau nekas īpašs.

Aizdomājāmies, kādi izskatījās formas tērpi 19. gadsimta īru godasardzei.

Ieeja pilī arī bija maksas un par ieeju ne-mākslas muzejos mēs nemaksājam.

National Botanic Gardens

Pa ceļam uz botānisko dārzu iegājām mājās paēst un aizsēdējāmies.

Manuāli (nespēju iedomāties) atveramas/aizveramas slūžas.

Atnāca Regita no sava pasākuma un vēl nedaudz vairāk aizsēdējāmies, un beigu beigās izgājām no mājām tikai sešos.

Un botāniskais dārzs veras ciet piecos.

Ko darīt, kad negribas sēt zālāju un veidot apakšā barjeru, lai dubļi netek uz trotuāru? Gēteburgieši (pēdējais novērojums) un spāņi piekristu, ka aizbetonēšana vai aizasfaltēšana ir vienkāršākais risinājums.

Iekšā netikām, apgājām apkārt.

Līdzīgi kā Ņūorleānā, dažu ielu nosaukumi ir uz trotuāra. Veiksmīgs risinājums, sevišķi, kad ielu plāksnītes nav izplatītas, bet adrese jāatrod pēc kartes.

Skaisti, romantiski.

Aplis. Kad satiksmes nav, mašīnas brauc taisni, pāri.

Nevienas elektriskās gaismiņas, tikai gaišas debesis.

Glasnevin Cemetery

Kapsēta botāniskā dārza teritorijā.

Jeb otrādi.

Ļoti skaisti iekārtota kapsēta, tiek izmantota arī laicīgākiem mērķiem.

Kapsētā ir arī 1869. gadā celtais 55 metrus augstais tā saucamais roundtower jeb apaļais tornis.

Iespaidīga celtne.

Kopumā, kapsēta vairāk līdzīga parkam, diezgan līdzīgs koncepts kā daudziem Dānijas kapiem.

Pie kapsētas bijām liecinieki tam, kā kāda pusaudze, draugu bariņa pasīvi atbalstīta, sistemātiski atbrīvoja autobusa pieturu no stikla sienas.

Tā lūk..

 

25.10.2019 - Piektdiena

Swords

Braucām uz Svordu, lai apskatītu roundtoweru, bet tornis izrādījās ievērojami mazāks un garlaicīgāks par to, ko vakar Glāsnevinas kapsētā redzējām.

Tam blakus atradās kaintains tornis, tikai nedaudz īsāks. Kapsēta arī nekādu īpašu interesi neizraisīja.

No šejienes bija doma doties tālāk uz Portreinas roundtower’u, taču nolēmām, ka nav vērts mest līkumu, ja būs apmēram tas pats.

Hill of Tara

Īriem ir leģenda par High Kings – augstajiem karaļiem.

Tara. Atrasts Vikipēdijā.

Tie esot valdījuši pār visu Īriju sākot ar pusotro vai divtūkstošo gadu pirms mūsu ēras un noslēdzot ar mūsu ēras 12. gadsimtu.

Gan jau nekādi augstie karaļi nekad nav bijuši, un pat ja šāda institūcija ir pastāvējusi, gandrīz noteikti tie nav valdījuši pār visu Īriju.

Taču īru folklorā un mitoloģijā tiem ir ļoti nozīmīga vieta.

Un pastāv uzskats, ka Hill of Tara atradās augsto karaļu kronēšanas vieta un rezidence.

Realitātē šeit ir daži neolīta un vēlāka laikmeta apbedījumi, vairāki apļveida un taisni zemes uzbērumi un pārītis (es redzēju tikai vienu) akmeņu ar petroglifiem.

Nedaudz skumji, ka ar dronu lidot nedrīkst, no tā viss izskatītos ievērojami interesantāk.

Newgrange

Ņūgreindžā atrodas viena no apkārtnē ievērojamākajām kapenēm, kuras visas, iespējams bijušas vienotā sistēmā.

Tas ir 85 metrus diametrā un 13,5 augsts, koncentrisks, akmeņu krāvums, no augšas noklāts ar dedzinātiem māliem sajauktiem ar jūras smilti.

Angļu valodā to sauc par “Stone Age Passage Tomb”.

No kapenes ieejas līdz galvenajai apbedījumu vietai ved 19 metrus garš gaitenis, pa kuru ziemas salgriežu saullēktā iezīmējas taciņa un gaisma krīt uz centrālo altāri vai apbedījumu vietu.

Kapene būvēta no materiāliem no dažādām vietām, tālākā, šķiet, 200km attālumā.

Tuvākā – 1km.

Kādā mirklī iebruka portāls un 4000 gadus tā bija iekonservēta.

No visa dzirdētā pieļauju, ka pēc kremēšanas pīšļus nogādāja kapenē uz altāra un atstāja tur līdz ziemas saulgriežiem.

Pēc tam tos vai nu pārvietoja uz sānu altāriem (kopā ir trīs – centrālais, kur krīt gaisma, un divi sānu).

Vai arī apbedīja kādā no kaimiņu kapenēm.

Bet, kā īsti bija, kā izskatījās rituāli un ko tie nozīmēja, uzzināt nav iespējams.

Tāpat kā nav iespējams uzzināt petroglifu nozīmes.

 

Ziemeļīrija

Par iebraukšanu Ziemeļīrijā neliecināja itin nekas. Mēs nepamanījām nekādas zīmes, brīdinājumus, neko, kas liecinātu par to, ka iebraucam citā valstī. Kādā brīdī uz kādas brīdinājuma zīmes parādījās vārdiņš “yards” un vēl pēc brīža atnāca īsziņa par to, ka esam sākuši lietot internetu citā valstī. Apskatoties kartē konstatējām, ka pa Ziemeļīriju jau vismaz 10 kilometrus esam nobraukuši. Interesanti, ka nekādu brīdinājumu par to, ka ja iepriekš cipari uz ceļazīmēm bija kilometros, tagad ir jūdzēs. Otra lieta – pazuda mašīnas ar Īrijas numuriem. Pazuda un nākamajās dienās tā arī neparādījās.

 

Spelga Dam

Nekas īpašs, vienkārši dambis, būvēts 1953. gadā.

Nav salīdzināms ar Hūvera dambi Nevadā, taču tik un tā ļoti iespaidīga inženierbūve.

Kā jau visi lieli dambji. Turklāt, ļoti skaistā vietā. Kā jau daudzi lieli dambji.

Bloody Bridge

Ar asiņaino tiltu sanāca interesanti. Aija atrada tā pieminējumu meklējot, ko varētu apskatīt Ziemeļīrijas dienvidaustrumu daļā. Izklausījās pēc pastaigu takas, bet lija lietus un pastaigu takas mums īpaši aktuālas nebija.

Bet apskatīties aizbraucām. Izrādījās, ka paveras skaists skats uz jūru. Pirms doties tālāk, nolēmām atrast smukāku rakursu, no kura var nobildēt piekrastes klintis. Kamēr meklējām rakursu sadalījāmies – mēs ar Regitu uz vienu pusi, Aija ar Valteru – uz otru.

Korpulentus cilvēkus nelaiž uz kalnu takām, lai samazinātu sirds mazspējas riskus. Joks, protams. Tas ir domāts, lai aitas laukā neietu.

Pastaigājuši gar jūru, devāmies gar upīti. Ja sākumā domāju, ka nosaukums varēja veidoties no “bloody ridge”, kā, būtībā, varētu angļu valodā nosaukt sarkanīgās klintis krastā, kādā shēmā ieraudzījām, ka Bloody Bridge ir reāls tilts pār upi. Devāmies pāri ceļam un gar upīti pa aitu ganībām un drīz vien atradām kādu tiltu. Nolēmām, ka īstais nevar būt, plānā tas bija krietni tālāk.

Uzrāpušies krietni tālāk, noskaidrojām, ka nekāda tilta nav un devāmies atpakaļ. Un gandrīz pie sākuma satikām Aiju ar Valteru, kuri kāreiz devās augšup. Aija bija kaut kur izlasījusi, ka pusstundas gājienā tilts esot. Griezāmies apkārt un devāmies atpakaļ un tālāk. Pa ceļam ganījās aitas un ūdens jautri skrēja pa akmeņiem no kalniem.

Un jo tālāk kāpām, jo skaidrāks kļuva, ka tilts, ja arī būs, būs kaut kur kalna virsotnē. Kādā vietā, kur ūdens skrēja pa plakaniem akmeņiem un tie bija iekrāsojušies viegli sārti, nolēmu, ka šis varētu būt “bloody bridge”, jo šeit, īpaši nesamērcējot kājas, varētu samērā viegli tikt pāri.

Šeit var legāli pārkāpt pāri žogam. Visi, atskaitot aitas. Nu un korpulenti cilvēki arī nevar, jo viņi netika cauri pirmajiem vārtiem.

Vēl pēc kāda laika un pēc žoga ar speciāliem pakāpieniem tā šķērsošanai, nonācām pie koka tilta. Aiz tā bija, šķiet, ūdensvads, kurš arī šķērsoja upi. Viss ne īpaši estētiski. Devāmies tālāk un kad bijām jau pavisam augstu, sapratām, ka tālāk iet vairāk jēgas nav. Mans pēdējais variants par tilta nosaukumu bija ka tas ir cēlies no britu izsaukuma “where’s the bloody bridge?”, kas mūsu valodā tulkojot, varētu izklausīties apmēram kā “kur ir tas nolādētais tilts?”. Vismaz šādi mēs par to jutāmies.

Aija apgalvoja, ka īstais tilts ir modernais koka tilts, kuru mēs nemaz neuztvērām kā svarīgu elementu. Viņai arī izrādījās taisnība.

Šis esot īstais tilts!

Upes nosaukums ir Bloody Bridge River jeb “Asiņainā tilta upe”, oriģinālā asiņainā tilta jau sen vairāk nav, taču tas, gan jau, tāpat bijis koka un necils, bet nosaukumu ieguvis 1641. gada sacelšanās laikā, kad šajā vietā tika noslaktēti apcitinātie dumpinieki, un no tilta samesti upē. No nogalināto asinīm upes ūdeņi esot nokrāsojušies sarkani, no tā arī nosaukums.

Jāsaka, ka man nepatīk apšaubīt leģendu patiesumu, bet katrs, kurš redzētu šo upi, uzdotu jautājumu – kas tieši galvā bija tiem, kas šajā, atvainojos, upē, varēja iemest kaut vienu līķi, nemaz nerunājot par veselu vagonu, un galvenais – ar kādu mērķi tas varēja tikt darīts?

Atvainjiet, bet tā nav Daugava un projām līķus neaizskalos, vienkārši izveidosies līķu kaudze strautiņa ceļā. Strautiņam, jāsaka, tas netraucēs, ūdens patiešām iekrāsosies no asinīm, taču nekādu lielu organizatorisku vai sociālu problēmu šāds pasākums neatrisinās.

Starp citu, tualetē bija interesants risinājums. Nišā ievietojam netīras rokas, plaukstās iešpricējas ziepes, saziepējam rokas, ieslēdzas silts ūdens, noskalo ziepes, ieslēdzas gaisa strūkla. Izņemam laukā tīras rokas.

Braucam tālāk..

 

Newcastle

Ņūkāslai vienkārši izbraucām cauri un tā patiešām sastāv no pilīm. Pilis – dzīvojamās, pilis vēsturiskās, baznīcas kā pilis un pat Lidl veikals atrodas ēkā, kura izskatās pēc pils. Pilsētas nosaukums atbilst.

Castlewellan

Ziemeļīriem ir ārkārtīgi svarīgs miera jautājums jo miers šajā pavalstī ir ļoti epizodisks un parasti tam seko asins izliešanas. Miera vārds parādās visur kur un arī laika posmā no 2001. līdz 2007. gadam garākais pasaulē labirints ir nosaukts par Miera labirintu jeb Peace Maze. Sastādīts laika posmā no 2000. līdz 2001. gadam no 6000 īvēm. 2007. gadā Havaju salās tika pagarināts labirints no ananāsiem un savu līdera lomu miera labirints zaudēja. Jāsaka, ka šis ir otrais labirints, kurā es esmu klīdis un labirints Barselonā man šķita daudz sarežģītāks, jo tajā nebija orientieru – koki bija gari. Šeit pāri koku galotnēm var redzēt, palecoties var redzēt blakus celiņu, labirinta centrā ir saliņa, no kuras ved tilts ārā no labirinta, kuru arī no visurienes var redzēt, bez tam, ir neliels, kā bērnu, tiltiņš, kuru arī no daudzām vietām var redzēt.

Tātad, dezorientācija nedraud un izeju atrast var vienmēr, tas pie mīnusiem. Pie plusiem – lai arī atrast ceļu uz izeju nav grūti praktiski ne no viena punkta, ceļu uz centrālo saliņu atrast ir ļoti sarežģīti. Mēs pavadījām labirintā 40 minūtes, beigās noticējām, ka uz saliņu var nonākt tikai no ārpuses pa tiltiņu, izgājām laukā, un izrādījās, ka no saliņas ved celiņš lejā uz labirintu. Un tad nu mēs pamatīgi maldījāmies, lai tiktu laukā. Labirints ir salīdzinoši vienkāršs, kamēr klīst pa māņu ceļiem. Nonākot uz īstā ceļa sākas viens pēc otra viltus ceļi, cilpas un strupceļi. Bija jautri, ja koki būtu vismaz par pusmetru garāki, būtu vēl jautrāk. Atrodoties šajā Ziemeļīrijas daļā, ja galvā bērnība, noteikti ir vērts iebraukt.

Klīstot pa labirintu pienāca vakars un uz Daunas katedrāli, kurā esot apbedīti svētā Patrika pīšļi, braukt bija par vēlu. Un man negribas graut leģendas, bet grūti noticēt, ka katedrālē patiešām ir Patrika pīšļi. Kaut vai tāpēc, ka ir maz dzīvojis cilvēku, kuru dzīve un darbi būtu mitoloģizēti kaut desmito tiesu tik daudz, cik svētā Patrika dzīve. Lasot par svēto Patriku var diezgan spilgti iedomāties to pasaules mitoloģisko uzskatu, kas bija šīs salas iedzīvotājiem pirms 600 gadiem. Svētais Patriks nekādā gadījumā nav kristīgais misionārs, viņš ir pilnvērtīgs ķeltu panteona loceklis.

No labirinta devāmies nakšņot uz Belfāstu un izrādījās, ka nezin kāpēc Ziemeļīrijā veikalos nevar dabūt sēņu zupas, kuras ir visā pasaulē. Nu, vismaz tajā, salīdzinoši nelielajā pasaules daļā, kur mēs esam pabijuši. Un dienu iepriekš mēs to pirkām Dublinā, kādā mazā veikaliņā, kur bija tikai 2 veidu zupas. Eh, sadzīviskās problēmas.

Un bilžu nav, jo bija jau tumšs. 

 

Belfāsta

26.10.2019 - sestdiena

Belfāsta nelikās interesanta un vienīgā lieta, ko tajā gribējām redzēt, bija sienas, kuras nodalīja protestantus no katoļiem.

Manā iztēlē tā bija neliela īru pilsētele, garlaicīga un tāda, kurā ilgāk par pāris stundām nebūs ko darīt.

Mēs iebraucām Belfāstā naktī un palikām dzīvoklī, kā mums likās, pilsētas nomalē.

Interesants risinājums – antisekcija..

No rīta gan izrādījās, ka esam puskilometra attālumā līdz botāniskajam dārzam, un tad jau līdz pilsētai palika 20 minūšu gājiens.

Botāniskais dārzs bija pilnīgi garlaicīgs un pat palmumāja nesagādāja nekādu iedvesmu.

Nekā tāda, kas pie mums neaugtu dzīvokļos. Nu, gandrīz nekā. Un visā dārzā un no ievērojama attāluma, redzējām tikai vienu vāveri. Ieejot botāniskajā dārzā pamanījām jehoviešus ar desmitgadīgu, visai stilīgi, pēc pēdējās Ņujorkas divdesmito gadu modes ģērbušos puisēnu. Izejot viņi tur vairāk nebija, taču visa ģimenīte 3 cilvēku sastāvā jau bija pie nākošā jehoviešu posteņa. Un tā nu tie devās mums pa priekšu, dalot sastaptajiem vizītkartes. Nolēmām, ka viņi zina, uz kurieni dodas, sekojām. Sekot sanāca visai ilgi, pāris reizes, kad tie stājās, mēs arī stājāmies, citreiz apdzinām, un apstājāmies, lai bildētu arhitektūru, ļaujot tiem mūs atkal apdzīt. Visbeidzot jehoviešu ģimenīte apstājās pie kāda veikala vitrīnas aplūkot bērnu velosipēdu. Mēs viņus apdzinām un pēc kvartāla gaidījām. Viņi arī panāca mūsu virzienā, bet gandrīz mūs panākuši apgriezās un devās atpakaļ. Vai nu sasniedza savas misijas robežu, vai arī mēs aizbiedējām. Varbūtība, ka viņi mūs nepamanīja jau pie mūsu ieiešanas botāniskajā dārzā, nepastāv.

Mūsu mērķis bija par cietoksni pārvērsta policijas stacija un Peace Lines jeb Miera sienas – sienas, kuras pasargā vienus īrus no citiem īriem.

Mums nebija nojausmas, kur to policijas staciju meklēt, bet nolēmām, ka būtu loģiski sākt ar centru un ar upi.

Mūsu galvās upe bija dabīgais šķērslis, kuru gan jau varēja izmantot karojošo pušu noturēšanai.

Izskatās, ka viņi kaut ko vēl nenojauš 😀

Nonākuši centrā ieraudzījām tipisku jebkura ne pārāk nozīmīga ASV štata kapitoliju, kurš šeit pildīja rātsnama funkciju.

Tā priekšā slējās karaliene Viktorija.

Tās priekšā trīs indieši taisīja selfijus.

Sarkastiski puiši, malači.

Visapkārt bija milzums skaistas arhitektūras un tā bija galvenā atšķirība no Dublinas.

Dublina ar arhitektūru neizceļas.

Tajā ir patīkamāka pilsētvides organizācija, taču arhitektūra ir ļoti parasta.

Tas par centru.

Dzīvojamos rajonos bija tieši otrādi, Glāzgovā vairumā dzīvojamo rajonu arhitektūra bija visai neizteiksmīga un garlaicīga, Dublinā pastaiga pa dzīvojamiem rajoniem ir bauda acīm.

Tā nu mēs pamazām aizklīdām līdz Titānikam veltītajam rajonam.

Mani Titānika tēma īpaši neinteresē, bet biedri gribēja redzēt Titānika muzeja ēku.

Piemineklis vienam latam! Protams, ka joks – tas ir viedais lasis – wise salmon.

Vainot nevaru, interesants risinājums.

At any time! Varēja paņemt arī mazāku šriftu, protams. No otras puses, tāpt mazsvarīga informācija. Laikam.

Vispār jau angļi/īri malači – uztaisīja kuģi, pirmajā braucienā nogremdēja, un nopelnīja no šī pasākuma summu, kura daudzkārt pārsniedz visas kuģa būvēšanas izmaksas un visus ienākumus, kurus Titāniks būtu atnesis, ja viņš būtu nokalpojis savus 20 gadus (ja netiktu nogremdēts Pirmā pasaules kara laikā, protams).

Glāzgovā tirgū redzējām jauku t-krekliņu, uzraksts uz kura vēstīja par to, ka “Titanic – built by Irishmen, sunk by Englishmen” – “Titāniks – kuģis, kuru uzbūvēja īri, bet noslīcināja angļi”.

Ik pa laikam gadījās ceļā dīvainas mozaīkas.

Pat ‘neesot tēmā’ kļuva skaidrs, ka tās ir Troņu spēles.

Tās šeit ir visur. Izskatās, ka ļoti daudz kas no seriāla filmēts Īrijā un sevišķi – Ziemeļīrijā, laikam tāpēc. Bet speciāli nepētīju.

No Titānika rajona pamazām devāmies atpakaļ centra virzienā.

Pa ceļam gadījās zīme, kura mani pēdējā laikā visvairāk kaitina, jo izrādās, ka es neesmu pārliecināts, ko tā nozīmē. Man ir aizdomas, ka tas nozīmē, ka iet aizliegts, bet laikam tomēr, ka šeit jāiet.

Ievērtēju tipisko pieturas iekārtojumu.

Zem-tiltu teritorijas netiek izmantotas, bet dīvainā kārtā nav pārāk marģinālas, t.i. neredz grafiti, bezpajumtniekus un tamlīdzīgas jaukas lietas.

Celtniecības žogs vienlaidu, bet atvainojas par sagādātajām neērtībām.

Pāri upei visai daudz tiltu un nav pārāk noslogoti.

Uz tiltiem ir arī smukumi.

Un ne tikai uz tiltiem.

Uzkāpām panorāmas laukumā.

Pavērās skats uz pilsētu, bet neteiktu, ka īpaši lielisks. Tomēr vajadzētu būt augstāk. Un… jāļauj piekļūt sienām.

kā pēdējo punktu apmeklējām tirgu.

 

Šeit vietējie īri dejoja savas dejas. Tas nekas, ka līderis izskatījās pēc čigāna.

Mani biedri notiesāja pa austerei un bija jādodas meklēt policijas iecirkni un sienas.

Un te mēs izgājām interesantākos rajonos.

Kur Regita uzreiz ieraudzīja pusnojauktu sienas fragmentu.

Interesanti, ka izdevās atrast arī vietu, kur siena iziet uz šķērsielas un beidzas.

Rajons izskatījās visai marģināls.

Arī kādas iestādes ieskauj žogi ar dzeloņdrātīm.

Un tādas gadās samērā bieži.

Bet citādi, rajons kā rajons.

Pat vietām diezgan šarmans. In it’s own way, protams.

Jā, starp citu, Belfāstā viss diezgan traki ar reklāmām.

Bet kopumā, visai amerikāniski, jā.

Tā kā pilsēta diezgan prostantiska, daļa baznīcu ir desakralizētas jeb sekularizētas un pilda citas funkcijas.

Kaut gan baznīcu patiešām ir ārkārtīgi daudz, sajūta nedaudz kā Čerņihovā, tikai rietumu baznīcu arhitektūras man labāk patīk, tāpēc – sajūsmas daudz.

Īsa ‘gūglēšana’ ļāva noskaidrot, ka siena apkārt policijas iecirknim nojaukta vismaz pirms 15 gadiem un minētajā ēkā jau kādu laiku policijas iecirkņa vairāk nav.

Sienas gan izdevās atrast.

Izrādījās, ka pilsētā ir vairāki katoļu kvartāli, lielākoties – perifērijā, un tos joprojām ieskauj sienas ar vārtiem.

Daļu no vārtiem joprojām slēdz uz nakti sešos vai septiņos vakarā.

Citi slēgti vairāk netiek.

Bez Belfāstas Miera sienas ir arī Derry un Downpatrikā.

Uz pēdējo mēs netikām iepriekšējā vakarā, jo kļuva tumšs, bet Derry vismaz vienu sienu arī redzējām.

Pirmo sienu, jau gandrīz nojauktu, pavisam netīšām pamanīja Regita pa ceļam uz mašīnu kādā dīvainā rajonā, kur sastapās daudz un dažādas kultūras un izskatījās, ka šeit naktī klīst apkārt nebūtu veselīga doma, un par to jau stāstīju.

Uz pārējām braucām ar mašīnu.

Pirmā, uz kuru aizbraucām, bija katoļu pusē, un šeit bija memoriāls cietušajiem un kritušajiem. Tālāk turpinājās iespaidīga, šķiet, 8 metrus augsta siena.

Mēģinājām iet gar to, nonācām strupceļā.

Alternatīvi viedokļi arī parādās… Nu, t.i., šeit laikam ir tas gadījums, kad valsts virziens ir alternatīvais.

Mēģinājām braukt, tapat nekur tālu netikām.

Devāmies skatīt citu sienu.

Ja pirmā bija tīra, šī bija noklāta ar zīmējumiem un plakātiem.

Visi – separātiski un pro-teroristiski.

Un neviens no tiem neibija šeit uzradies pagājušajā naktī.

Pēc dažiem plakātiem izskatījās, ka tie šeit jau karājas gadiem.

Tā ka ekstrēmisma ārējās izpausmes šeit īpaši apspiest necenšas.

Izskatās tas viss…

interesanti…

Un nedaudz baisi, jo sevišķi, kad galvā ir sterotips par anglosakšu ‘terorisma’ histēriju.

 

Carnlough Bay

No Belfāstas Giant’s Causeway virzienā nolēmām doties maksimāli braucot gar piekrasti. Aija gribēja pa ceļam redzēt dažus ūdenskritumus, kuri mums bija atzīmēti kartē. Kad kādā ciemā, no kura bija skaidri redzami Skotijas krasti, ieraudzīja norādi uz kādu vietējo ūdenskritumu, devāmies to skatīties.

Fonā Skotija. Bildes krāsa tāda, jo bildēts caur tonētu mašīnas logu.

Nostaigājuši pāris kilometrus un sadalījušies meklējot dažādos virzienos ūdenskritumu tā arī neatradām, taču es iebridu kādā plaisā, kur ieraudzīju tipisku sagatavi akmens kasīklim, kā no Dabas muzeja. Sāku apskatīt apkārt izmētātos akmeņus un konstatēju, ka pārlieku jau nu šie akmeņi atgādina kramu. Ņemot vērā, ka krama paraudziņus jau labu laiku taisījos pasūtīt ībejā, ļoti nopriecājos un piebāzu kabatas ar akmeņiem. Mani jau tāpat neinteresē ūdenskritumi. Bet dažādi akmentiņi gan. Un skats arī no kalna, kur uzrāpāmies, bija lielisks.

 

The Dark Hedges

Šo vietu kartē bija ielikusi Aija, pēc tam kāds Dublinas taksists bija Regitai ieteicis. Tā kā bijām pa ceļam – piebraucām arī. The Dark Hedges ir ļoti smuka dižskābaržu aleja. Un drausmīgi populāra. Mēs bijām īsi pirms saulrieta un šeit bija veseli ekskursiju autobusi. Popularitāte, kā izrādījās, izskaidrojama ļoti vienkārši, šī aleja esot kaut kur parādījusies seriālā Troņu spēles, un viss, kas parādās Troņu spēlēs (iemesls vēl kādu laiku nebraukt uz Dubrovniku, starp citu, uz kuru ļoti gribas), kļūst par kulta un svētceļojumu vietu. Un vispār, izskatās, ka Ziemeļīrijā filmēšana notika daudzās vietās, ir pat vesels vietu katalogs. Un Belfāstā pa pilsētu bija uzstādītas stikla vitrāžas ar ainām no šī seriāla. Aija ar Valteru bija skatījušies, viņiem kaut ko izteica, kaut gan arī bez fanātisma. Mēs ar Regitu bijām skatījušies tikai pirmo sezonu, uztvērām to visu ar zināmu neizpratni.

 

The Giant’s Causeway

Giant’s Causeway piebraucām jau pēc saules rieta un sāka līt stiprs lietus.

Es izkāpu no mašīnas, pārējie palika sēdēt.

Labi motivē maksāt… bet ne mūs.

Es arī iekāpu atpakaļ, sameklējām jauku kotedžu tepat, pavisam netālu no Bushmills.

Starp citu, ieeja pagalmā liegta lopiem. Vismaz spriežot pēc redeles vārtos.

Patika, ka mūsu pusprivātajā pagalmiņā bija šķiroto atkritumu uzskaitījums.

27.10.2019 - svētdiena

No rīta šeit jau bija daudz saulaināk un patīkamāk.

Šeit ir ļoti dīvaina apmeklētāju ‘slaukšanas’ politika.

Ieeja ir bezmaksas.

Ir norādītas cenas, kas ir kādas, šķiet, 12 ar pusi mārciņas no cilvēka.

Bet tās mārciņas ir jāmaksā par mašīnas stāvvietu un ja iet caur apmeklētāju centru.

Respektīvi, ja atrod kur atstāt mašīnu, var tikt bez maksas.

Bet no Bushmills jāiet gandrīz stundu.

To, ka no Bushmills iet vilcieniņš, mēs nezinājām, bet ja arī būtu zinājuši, mums tas, izskatās, būtu izmaksājis vairāk, kā stāvvieta, kuru atradām dzelzceļa stacijā par 8 mārciņām.

Mēs devāmies pa klinšu kori gar jūru, ar burvīgu skatu uz visiem līčiem.

Un miniatūrajiem tūristu pūļiem tur lejā.

 

Kā jau minēju, laiks bija saulains.

Periodiski.

Bija ļoti stiprs vējš un tas dzina mākoņus.

Tāpēc ik pa laikam saule pazuda, pa brīdim uzlija lietus.

Un varavīksne parādījās reizes divdesmit (bet vispār, šajā dienā vēl daudzas reizes vēl… un iepriekšējā arī bija).

Varavīksne Īrijā ir forši.

Sevišķi, kad no klints redzi, ka lejā tās gals atrodas pilnīgi konkrētā vietā.

Tur, kur leprikons ir zeltu apracis.

Diemžēl, kad nokāpām, tur bija pārāk daudz cilvēku, lai pārbaudītu leģendu patiesumu.

Mani ceļabiedri izmantojot vēju mēģināja nostāvēt 30 grādu leņķī un pa laikam tas tīri labi izdevās.

Nostaigājām vairākus kilometrus.

Jāatzīst, ka līdz šim skaistākā redzētā vieta Īrijā – Cliffs of Moher nobāl uz Giant’s Causeway fona.

Augšā bijām vieni, satikām vien pārīti entuziastu.

Kad nokāpām lejā, radās sajūta, ka esam pārpildītā Ņujorkas centrālajā stacijā.

Ātri uzmetām aci galvenajam apskates objektam – heksagonālajiem akmens stabiem, no kuriem sastāv visas apkārtnes klintis, un kuri apakšā smuki paveras, paraustījām plecus un devāmies projām.

Šie nabaga cilvēki brauc uz šejieni, taču redz visgarlaicīgāko no visa, ko piedāvā šī vieta.

Līdzīgi akmeņi redzēti arī citviet un nekā fenomenāla te nav.

 

Carrick a Rege Rope Bridge

Ļoti gribējās pāriet pa piekaramo tiltu pāri aizai.

Un nesanāca. Tilts izrādījās slēgts.

Un kā flegmatiski konstatēja darbinieks uz kāda tūrista jautājumu ‘kāpēc’, ‘nu, es domāju, ka tas varbūt varētu būt vēja dēļ’.

Situācijas komiskumu paspilgtināja tas, ka vējš pūta tā, ka lai noturētos uz vietas un neskrietu līdzi vējam, bija nepieciešama piepūle.

Ne īpaši sapratu kāpēc defibrilatoram vajadzīga koda atslēga. Itkā vajadzētu būt pieejamam.

Un pie iebraukšanas stāvvietā bija paliels paziņojums, ka tilts ir slēgts sakarā ar stipro vēju. Kaut kur Latvijā tajā brīdī paralēli plosījās vētra.

Tiltiņš jauks, salas jaukas, aitiņas jaukas, Skotiju neredzēja, jo priekšā Rathlin Island.

Dunluce Castle

Sabrukusi pils kā sabrukusi pils, bet tur jāmaksā par kaut ko, braucam garām.

Derry/Londonderry

No Derijas es gaidīju vēl mazāk, kā no Belfāstas.

Pēc pirmajām 15 minūtēm jau gribēju braukt projām.

Un labi, ka neaizbraucām.

Ja nebūtu politikas un pēdējā oktobra svētdiena, nedomāju, ka šī pilsēta izpelnītos manu vērību.

Nu, kopumā jau smuka pilsēta cietoksnis un jebkuram latvietim noteikti ļoti patiktu šeit aptuveni viss.

Nu, vismaz cietokšņa daļā.

Es cietokšņu pilsētās esmu bijis daudz un vienkārši fakts, ka apkārt ir veci mūri un ir pa pāris jaukām 400 – 600 gadīgām celtnēm, manu sirdi neatsaldē.

Pilsētai ir jābūt dvēselei, kaut kam, ar ko tā atšķirtos no pārējām.

Kaut kam īpašam.

Derijā es neko tādu nepamanīju.

Kaut gan, ja godīgi, kādu laiku staigājot tomēr kaut kāda garša parādījās.

Jā, runājot par nosaukumu.

Viskorektāk/neitrālāk ir šo pilsētu saukt Londonderry/Derry.

Kāpēc tā?

Jo par Londonderry to sauc unionisti (lielākoties, protestanti, nereti – skotu izcelsmes, kuri ir par to, lai Ziemeļīrija paliek Apvienotās karalistes sastāvā).

Un republikāņi (parasti īru katoļi, kuri vēlētos, ka Īrija ir vienota valsts, neatkarīga no Apvienotās karalistes) to sauc par Derry.

Tāpēc saspringtos laikos, kā, piemēram, šobrīd, jau par pilsētas nosaukuma nepareizu lietojumu tajā vai citā kompānijā var nonākt zināmās nepatikšanās.

Mēs to sauksim par Derry, jo vienīgā impērija, kuru mēs mīlam ir Eiropas Savienība, visām pārējām ir jāsabrūk un jāļauj pašnoteikties tām teritoriāli etniskajām grupām, kuras pēc šādas pašnoteikšanās tiecas.

Nu un ar obligātu iestāšanos Šengenas zonā un eiro valūtas ieviešanu, protams.

Heh, pabiju politizētā gaisotnē, un pats sāku runāt kaut kādu politiku!

Garlaicīgi Derijā bija precīzi līdz tam brīdim, kad tālumā atskanēja bungu rīboņa, kas izklausījās pēc svinīgās sardzes maiņas marša.

Miera siena Derijā.

Devāmies lūkot un no pilsētas sienas redzējām kā tālumā veidojas procesija ar Īrijas karogu priekšgalā.

Ņemot vērā, ka Derija ir gandrīz pilnībā katoliciska (kaut gan ir vēl palikuši pāris protestanti un par to liecina arī pāris manītās Miera sienas), kautiņu īsti negaidījām.

Ko nevarēja teikt par policiju.

Ņemot vērā, ka vecpilsētā policija pēkšņi bija visur, turklāt, arī trīs bruņu mašīnas, varēja domāt, ka zināmi vardarbības riski tomēr pastāv.

Drīz vien parāde atsoļoja arī līdz mums un svinīgi iesoļoja vecpilsētā.

Troksni varētu salīdzināt ar Svētās nedēļas procesiju Spānijā radīto troksni.

Man ļoti patīk šādi trokšņi, kaut gan pašas procesijas jau vairāk neizraisa to pašu entuziasmu, ko agrāk. Tas laikam no tā, ka pagājušajā gadā Svēto nedēļu pavadīju braukādams un staigādams apkārt pa Spāniju. Pārsātinājums.

Ja līdz šim procesija sastāvēja no trīs vienībām, katrā pa kādiem 20 cilvēkiem, priekšā mašīna un divi ziņotāji, un neviens garāmgājējs neapstājās, mašīnas ignorēja soļotājus, un tā tālāk, pēkšņi kļūstam par lieciniekiem, ka vecpilsētā kādā punktā to sagaida milzīgs cilvēku pūlis. Nu tā, ka neizspraukties. Mums ir ērtāk, mēs esam uz sienas ar vēl pārīti tūristu, šeit praktiski neviena nav. Bet lejā cilvēki spiež viens otru nost. Jau iztēlojušies kautiņu metamies skatīties kas nu būs, bet te notiek kaut kas pavisam dīvains. Tauta sāk griezt procesijai ar Īrijas un vēl kādiem, mums nepazīstamiem (par vienu sākumā likās, ka tas ir Katalonijas) karogiem, muguras.

Kas tad nu?

Pārejam sienai otrā pusē, uz kuru ir pagriezies pūlis.

Un tur iznāk cilvēks ar garu spieķi un maskā uz ļoti garām ķekatām, un tam seko trīs parodijdodo putni ar lielām galvām garos kaklos, kuras virina knābi un cenšas ieknābt garāmgājējiem.

Sākas visai iespaidīgs priekšnesums. Cilvēki svin Helovīnu. Politika vairāk nevienu neinteresē.

Vēlāk, kad gājām meklēt atklātnītes, ko nosūtīt draugiem.

Angļu
Ulsteras skotu
Īru gēļu

Neveiksmīgi, neko smuku neatradām.

Aija ar Valteru kaut ko nopirka, bet mēs ar Regitu palikām neizpildījuši savu draugu pienākumu.

Redzējām dažus īriskās procesijas dalībniekus pļēgurojam kādā bārā.

Neko darīt.

Ar politiskiem lozungiem pret mikimausu neko panākt neizdosies.

Pasaule ir pārāk holivudizējusies, lai karotu.

Tagad jau jāslēdz pamiers uz visām valentīndienām, ziemassvētkiem, helovīniem, pateicības dienām, melnajām piektdienām, banku brīvdienām un Mārvela filmu premjerām.

Kurš šādos apstākļos vispār var vest normālu old fashioned karu?

Beriju pametām jau pavisam vakarā.

ASV šeit būtu arī ūdens, bet tas ASV. Sanitaizeri arī ir forši.

Bija jau samērā tumšs un vairāk īsti nekur nebraucām, atskaitot vienu uzpildes staciju, kurā gadījās pasts.

 

Pēdējo nakti pavadījām kādā fermā ar skatu uz Dublinas gaismām tālumā. Valters iemanījās saindēties, tāpēc Valteram ar Aiju pēdējā nakts pirms izlidošanas sanāca negulēta. Mazāki saindēšanās simptomi parādījās arī Regitai ar Aiju. Bet nu kopumā sanāca visai jauks un izzinošs, kaut arī salīdzinoši īss, bet piesātināts ceļojums. Ziemeļīrija – check!

 

Vēl dažas piezīmes brīvā secībā:

Alkohola lietošana Belfāstā

Pie Dublinas es nedaudz ņirgājos par īru alkoholismu (protams, pārspīlēju), Belfāstā pa visu centru ir zīmes, kuras aizliedz alkohola lietošanu un draud ar bargiem sodiem.

 

Game of Thrones

Man laikam nedaudz traucēja Game of Thrones pārsātinājums. Domāju, ka mana problēma bija apstāklī, ka nebija tā, ka es pavisam nezinātu, par ko ir runa, tad gan jau nepamanītu. Nu un faniem gan jau tas ir riktīgi forši. Ir taču pietiekoši daudz dažādu snobisku tēmu, par kurām es arī jūsmotu, saskaroties kaut kur ceļojot.

Īru dejas

Mmmmm… ja man pirms tam nebūtu stāstīts par to, ka arī dzīvie īri priekš sevis dejo, es… nē, man tomēr ir ļoti smaga sajūta, ka īru dejas ir kas līdzīgs indiāņu dziesmām un dejām, Nešvilas rokmūziķiem, u.t.m.l.

Līdzības ar Bostonu

Foto augstāk ārkārtīgi atgādina Kendall Square rajonu Kembridžā. Domāju, ka bez atbilstoša konteksta atrodot to pēc gada, nolemšu, ka tā ir Bostona. Un tā nav vienīgā līdzība. Sevišķi, dzīvojamie rajoni gan Ziemeļīrijā, gan Īrijā, ir ļoti amerikāniski. Vai arī Austrumu krastā ļoti Īriski/Lielbritāniski?

Cita līdzība – Īrijā parādās akmens sētas ar šķautņainiem akmeņiem uz tām, ASV visai izplatīta lieta.

Jau Dublinā sākās periodiska izkrišana no relitātes, kad likās, ka esmu atpakaļ Bostonā. Ziemeļīrijā tas tikai turpinājās.

Dubultie krāni

Iepriekšējā reizē, kad bijām Īrijā, ļoti nokaitināja izlietnes ar diviem krāniem. Šoreiz smējāmies, ka pēdējā reize, kad lietojām izlietni ar diviem krāniem bija vecāku angļu mājiņā pirms izlidošanas uz Īriju. Gandrīz visur jau ir izlietnes ar maisītājiem. Tomēr mūsu kotedžā pie Bušmilas (un dažās sen ‘neuzprišinātās’ uzpildes stacijās) tomēr bija vecās labās izlietnes.

Norādes kilometros

Ziemeļīrijā daudz kur parādās kilometri un metri jūdžu un jardu vietā. Un ne tikai tūrisma objektos. Tātad paralēli lieto arī metrisko sistēmu, pie tam, kaut kur tas arī oficiāli noteikts. Man tas likās ļoti dīvaini. Būtu interesanti papētīt šo jautājumu.

Pasts veikalos un uzpildes stacijā

Vēl viena dīvaina parādība – Karaliskais pasts ik pa laikam parādās lielveikalos vai uzpildes stacijās. Kāpēc tas ir labi – pieejams un darbojas arī laikos, kad normāli pasts nestrādā. Piemēram, svētdienas naktī.

Angļu mājiņu rajoni

Dažādās tūristiskās vietās ir veseli milzīgi angļu mājiņu rajoni. Interesanti, kas tur dzīvo. ASV arī izpaltīta parādība, bet šādi rajoni izskatās ārkārtīgi nabadzīgi. Šeit ir pretēja situācija. Viss ļoti zolīdi. Pieļauju, ka tomēr izīrē. Bet tad apskaužams (vai neapskaužams?) tūristu daudzums, kas šīs vietas apmeklē.

Dīvainas uzpildes stacijas

Gadās absolūti dīvainas uzpildes stacijas. Nekādas plastmasas un glamūra. Pat kaut kā dīvaini. Pie mums tāds kādreiz bija Dinaz.

Litter/Letter

Ārkārtīgi greznās urnas ar ģerboņiem un zeltu, un mūsu ausij neierasto vārdu ‘Litter‘, kuru nez vai daudziem skolā ir mācījuši, dažkārt var kļūt par kuriozu pārpratumu objektu. Tā notika arī ar manu miesīgu māsu (un tikai likteņa roka savulaik pasargāja mani). Pirmā reize Anglijā. Jānosūta atklātnītes tuviniekiem. Nopirktas atklātnes un pastmarkas. Sarakstītas iedvesmas pilnas rindas par Londonas pieredzi, markas salīmētas, vēstules iemestas urnā. Un ar mierīgu sirdi atgriežamies mājās. Bet vēstules tā arī nekad nepienāk. Un tikai pēc samērā ilga laika, šķiet, nākamajā apmeklējumā, māsa saprata, kas, visdrīzāk, bija noticis. Izrādās, ka viņiem ir ne tikai Melnas pastkastes ar uzrakstu Litter, kurā, gan jau tika iemestas vēstules, bet arī sarkanas un zilas un bez uzraksta.

Ir ko piebilst: