Rakstu šo pusgadu pēc ceļojuma, tāpēc ļoti daudzas lietas un nianses viennozīmīgi būs aizmirsušās, bet tik un tā – vismaz, lai atcerētos par šo faktu, bloga ieraksts ir vajadzīgs.
2022. gada pavasarī Aija visus pārliecināja, ka jābrauc visai Lielajai ģimenei kopīgā ceļojumā. Izvēle krita par labu Portugālei, lai gan tika izskatīti arī citi varianti, tad Portugāle visiem mīļa, ne velti tur pirms pieciem gadiem arī ar lielo ģimeni apprecējāmies. Norezervēja mums lielo villu un ar nepacietību gaidīju, kad šis ceļojums pienāks. Kopā pavadījām desmit dienas 15 cilvēku sastāvā, kopā 7 dažādas ģimenes (Zeiļas, Dilevkas, Vicinski, Dilevkas, Gmizo, Uškāni). Radniecības pakāpe aptuveni – kopā ar vīra māsas vīra vecākiem, maniem vecākiem, vīra vecākiem un vīra brāļa ģimeni un māsu ar vīru. Un vēl draugiem. Lidojām uz Lisabonu ar pieturu Stanstedā, kur vajadzēja ilgi gaidīt un censties sevi izklaidēt. Kā jau ģimenes ceļojumā, līdzi ir karbonādes un ejam laukā pusdienot (ar grūtībām atrodot zāles pleķīti). Visjaunākajam ģimenes loceklim Helēnai ir tikko palikuši 3 gadi, visvecākajiem – pāri 60.
IERAŠANĀS (28.09.2022)
Kad nolaižamies, ir jau mazliet vēls un vēl jātiek galā ar mašīnu īri. Visi meklējam īsto kantori, bet tas nekādīgi nav atrodams. Kad beidzot saprotam, kur tas varētu būt, visi jau ir saguruši un izbesīti, izrādās, ka līdz kantorim ir jābrauc un jāgaisa busiņš, ātri tiek nolemts dalīties uz pusēm un daļai doties uz lielveikalu pēc produktiem. Lielai ģimenei vajag daudz ēdiena, vairāki rati tiek piepildīti un vakars var sākties – ar lielo kasti vīna turpat pie lielveikala.
Saguruši ierodamies naktsmītnēs – visi ir pārlaimīgi, jo tā ir milzīga villa, kur katram pārim ir ērts numuriņš un ārā ir liels baseins, ir arī biljarda zāle, liela viesistaba un vairākas vannasistabas, no vecāku numuriņa pat redz okeānu un dzird tā šalkoņu. Māja atrodas golfa kluba ciematā, netālu no Peniche. Mūsu draugi Ivars ar Sabīni ir noīrējuši villu netālu no mums, blakus ielā un ceļos ar mums kopā.
OTRĀ DIENA (29.09.2022) – sāls raktuves, Santarem un Obidos
Pēc garā ceļa visi vēl jūtas pietiekami samocīti, tāpēc izlemjam braukt kaut kur tuvu. Andris piedāvā doties uz sāls raktuvēm. Laiks ir mazliet apmācies un sāk pilināt, tāpēc vizīte nav diez ko mīlīga. Dodamies uz tuvo pilsētu Santarem.
Santarem ir pilsēta, kas ir arī apriņķa centrs ar vairāk kā 50 tūkstošiem iedzīvotāju. Mīlīgas flīžu mājas un atpūtas vietas, jauka mazpilsēta ar savu šarmu. Īpaši patika, ka lokālajiem veikaliem klāt bija īpašnieku / darītāju bildes, tādā veidā personalizējot veikto pirkumu. Pilsētā arī daudz ielu mākslas (pietiekami gaumīgas). Atradām jauku parku ar skatu uz cietoksni un kapiem, parkā daudz zaļuma un mīlīgs grāmatu apmaiņas punkts mucas formā.
Tālāk devāmies uz Obidos – pilsētu cietoksni – daudzi no mums tur jau bija bijuši mūsu iepriekšējā Portugāles braucienā (kurā devāmies ar vecākiem un Aiju un Valteru), bet tik un tā tā ir vieta, kur ar prieku atgriezties – ne tikai izslavētā ķiršu liķiera dēļ, bet pat vairāk mīlīgo grāmatu veikalu dēļ. Apmeklējām gan tādu, kas ir ierīkots baznīcas telpās, gan arī otru, kurš sadzīvo kopā ar dārzeņu veikalu un veido lielisku konceptu. Tiku pie 1934. gada Portugāles atlanta, par ko ļoti nopriecājos. Apgājām pilsētai apkārt pa mūri (fantastiska pastaiga) un izstaigājām mazās ieliņas, izbaudot arī Portugāles kulināriju (siltas ņammas). Nogaršojām arī ķiršu liķieri un sarunājām doties vakariņās uz Peniche.
30.09.2022 – Porto un Santjago ceļš
Trešajā dienā izlēmām distancēties no pārējiem un doties uz Porto, lai no Porto ar kājām aizietu līdz mūsu kāzu baznīcai Capela de Sao Paio, kur precējāmies pirms pieciem gadiem. Bija Ivara dzimšanas diena un tas izklausījās pēc lieliska plāna, kā to nosvinēt. Tā bija laiska un burvīga diena, kurā gan izbaudījām Porto uzbraucot ar vagoniņu un apskatot no malas, gan izgājām pilsētas centru un nobaudījām Pastel de nata, gan arī vakarā apēdām tradicionālās Francezinjas. No kultūras pieredzēm pat paspējām izstaigāt Banksy izstādi un pajūsmināties par viņa darbiem. Pa ceļam gājām gar okeānu un satikām daudzus citus gājējus, pilnīga nostaļģija un atslēgšanās. Pa ceļam muļķojāmies gan ēdot kastaņus, gan nopērkot cepures, gan iegūstot gājēju nozīmītes un roku sanitaizeri Marinha un ļoti izbaudījām dienu. Pēdējie kilometri līdz baznīcai bija grūtākie – visu laiku likās, ka nu jau jābūt, nu jau aiz šī stūra.. Nogājām kopā 34 km un aizgājām arī ciemos uz mūsu kāzu kafejnīcu, kur saimniece mūs pat atpazina un nopriecājās, ka es nemaz neesmu mainījusies, savukārt Andris izskatoties daudz jaunāks, nekā bildēs. Saimniece pat aizskrēja pēc sava telefona un ātri vien atrada piecus gadus vecās bildes ar mūsu kāzām. Ārkārtīgi sirsnīgi. Ar taxi devāmies atpakaļ uz Porto, lai nobaudītu perfektas Francezinhas ar izsmalcinātu vīnu.
1.10.2022 – Budu parks, vējdzirnavas, dino-pilsēta
Tā kā bijām daudz nogājuši un pavadījuši laika ceļā uz un no Porto, tad nākamo dienu gribējām veltīt atpūtai un aicinājām arī ģimeni pievienoties. Gala mērķis bija “Budu parks” – tas kā zvaigznīte Andra kartē bija atradies jau vairākus gadus, nezināma vieta un nav ne jausmas, ko sagaidīt. Izrādījās ļoti fantastiska vieta, tieši kā radīta atpūtas dienai un lēnām pastaigām – milzonīgs parks ar daudzām skulptūrām, kur katrs stūrītis veltīts kādai citai tematikai – Budām, dzīvniekiem, ķīniešiem, zivtiņām. Ainaviski un visnotaļ baudāmi, te klaiņot var vairākas stundas.
Dienas otrajā pusē devāmies uz Dinozauru pilsētu Lourinha. Tā dēvēta par dinozauru pilsētu, jo te atrastas to pēdas, līdz ar to, arī mazpilsēta to veikli un veiksmīgi izmanto savā zīmolā un arī pilsētvidē. Redzēt te īsti nav ko, jo nedodamies uz Dino-muzeju un izklaides parku, bet kopumā ir jauki izstaigāt arī mazākas apdzīvotas vietas. Nozīmīgākais punkts šeit mums ir ķīniešu veikals, kur iegādāties tajā mirklī nepieciešamo. Pa ceļam piebraucām pie šim reģionam raksturīgām vējdzirnavām, kas uzreiz simboliski liek domāt par Sančo panca un Don Kihotu. Kad atbraucam mājās, aizejam beidzot līdz okeānam un izpeldos. ĢImene pagatavo milzīgas vakariņas un puiši baseinā izklaidējas.
2.10.2022 – Tomar klosteris, pārgājiens kalnos, Coimbra naktī
Diena bija veltīta iespaidīgiem klosteriem Tomar un dabai. Pa ceļam uz Tomar piestājām apskatīt Castelo de Almourol – no malas iespaidīgi, uz pašu cietoksni gan nedevāmies. Pirmais galamērķis bija Tomar templiešu cietoksnis, iespaidīgs gan izmēru un mēroga ziņā, gan arī apskates vērts, jo atklāj laikmeta diženumu un bagātību, ļoti iesaku! Pagāja ilgs laiks, līdz to visu apskatījām un izstaigājām, bet visiespaidīgā bija kapelas daļa. Pēc Tomar devāmies pārgājienā pa kalnu ciematiņiem netālu no Coimbras pie Castelo de Lousã. Mežonīga daba un akmens mājas, kalni un lejas, ūdenskritumi, meži un veldzēšanās pēc eikalipta smaržojošā vidienē. Kādā mirklī, kad ceļš ilgi veda augšup, vecāki tomēr izvēlējās iet atpakaļ, mēs turpinājām ceļu pa jaukiem ciematiņiem, kur bija arī bārs ar skatu uz kalniem un visapkārt tradicionāla ainava ar aitiņām un rurālo lauku sajūtu. Nogājuši daudzus kilometrus saulē, sapratām, ka esam izsalkuši un izlēmām braukt uz Coimbra. Tas gan nebija veiksmīgi, jo maldījāmies un nevarējām neko jēdzīgi atrast, visi bija saguruši un strīdējās, beigu beigās arī ēdiens, pie kā tikām, bija viduvējs.
3.10.2022 – Lisabonas okeanārijs un Monseratas parks Sintrā, Cabo da Roca
Lai gan lielākā daļa Lisabonas okeanārijā bija bijusi, okeanārijs viennozīmīgi ir vieta, uz kuru doties atkal un atkal. It īpaši, ja tur ir ūdriņi un pingvīni, bet vēl jo vairāk, ja var skatīties, kā viņus baro. Prieks nebeidzams un ļoti daudz pozitīvu emociju. Tajā pašā laikā sapratām, ka piecu gadu laikā pazudušas daudzas lielās zivis, ko vēl atceramies, lielā akvārija izpēte vairs nebija tik saistoša, cik iepriekš, bet sajūtu raisīja tik un tā. Pēc okeanārija jau pamazām kļuva vēls, bet devāmies uz Sintru. Sintrā ir ļoti problemātiski ar mašīnas novietošanu, līdz ar to, pazaudējāmies no otras mašīnas un uz savu galvu devāmies uz Monseratas parku, kur vēl nebijām bijuši. Skaista, arābiska villa un liels iekārtots terašveidīgs dažādu gadsimtu ainavu parks ar tematiskiem blokiem. Liela augu valsts bagātība, tur arī vairākas stundas varētu pavadīt, bet bijām tur tieši pirms slēgšanas un vajadzēja vēl paspēt aizbraukt uz “Pasaules galu” jeb Cabo de Roca, lai piedzīvotu tur saulrietu. Vējaini, bet skaisti.
4.10.2023 – Berlenga sala, sērfošana
Mazliet bija iestājies sagurums un vairākums balsoja par brīvāku dienu ar palikšanu pie baseina un nekā nedarīšanu. Lai gan es arī biju tajā skaitā, sākām saprast, ka dienu kļūst arvien mazāk un tomēr gribas vēl kādu piedzīvojumu. Tad nu iečekojām, ko var darīt tepat netālu Peniche. Piedāvājumi ietvēra atpūtu pie ūdens un tas skanēja pietiekami jauki. No rīta mazliet pazvilnējām pie baseina, bet tad ar Ivaru un Sabīni devāmies uz Berlenga salu, uz kuru jābrauc ar tūristu laivu, kur stāsta “interesantus faktus” un uz salas jāpavada noteikts laiks, līdz var doties atpakaļ. Sala ir maza, kompakta, būtībā, ar vienu apskates objektu – cietoksni, kas bijis cietums. Izstaigājām salu no viena gala līdz otram, apēdām pa tradicionālajām ņammām un pastel de nata, aizgājām līdz bākai, apskatījām dabu. Ierobežatas vietas, kur var iet, tikai pa taciņām, savukārt cietoksis ir pietiekami garlaicīgs, ar kafejnīcu iekšā. Būtībā, nobildējām klasiskas tūristu bildes, pasēdējām pludmalē un devāmies atpakaļ. Bija jauki priekš laiskošanās dienas, bet nezinu, vai kādam ieteiktu par to maksāt naudu. Atgriezāmies un pierunāju visus doties ar mani sērfot. Bija lieliska pirmā pieredze, kur pat sanāca noturēties pavisam mazliet uz dēļa. Fiziski ļoti nogurdinoši, bet noteikti gribu atkārtot. Devāmies uz smalkāko restorānu apkārtnē un sākotnēji mūs izdzina no turienes, jo bijām bez apaviem. Apkārt bija pilnīga migla un tad tā mirklī atkāpās, tad atkal bija klāt. Vakarā mājās visi bija atpūtušies un iedeguši, spēlējām galda spēles.
5.10.2022 – Alcobaca klosteris, Fatima, Leiria, Batalha
Devāmies ceļā uz vairākām vietām, sākām ar Alcobaca, pilsētu, kuras gakvenā iezīme ir klosteris. Šis bija pilnīgi citā veidā celts un veidots kā Tomar redzētais, te bija dārzi un vairāki iekšējie korpusi, pēc sajūtām daudz zaļāks un gaišāks. Tālāk devāmies uz Fatimu, kur apskatījām mērogu un arī tur pēc Covid laikiem bija palicis savs nospiedums. Pa ceļam ieskatījāmies pilsētā Leiria – ļoti interesanta sajūta, ka pilsēta ir praktiski pamesta, bijusi ļoti nolaista,bet to visu vēlas aizsegt ar ielu mākslu, kas, protams, ir iespaidīgi, bet ļoti kontrastaini. Te apēdam pa saldējumam un dodamies uz pēdējo pieturpunktu – Batalha. Iespaidīgākais no redzētajiem klosteriem ar saviem musturiem un kruzuļiem, apjomu gan no iekšas, gan no āras. Pēc Batalhas vēl aizbraucām apskatīt mežā dinozauru pēdas un noslēdzām spokainā pilsētā tumsā Caldas da Rainha, kur nolēmām atgriezties.
6.10.2022 – Caldas da Rainha, vīna darītava, vakariņas
Ņemot vērā, ka mūs iepriekšējā dienā ir ļoti ieintriģējusi Caldas da Rainha, dodamies apskatīt to dienas gaismā. Visintriģējošākais objekts ir liela, grandioza ēka parkā, kas naktī izskatās spocīgi, bet dienas gaismā ne mazāk iespaidīgi. Tā ir bijusi milzīga sanatorija ar septiņiem korpusiem, kas nu ir pamesta. Kalpojusi, pateicoties sērūdeņu dziedniecībai un šobrīd blakus vēl arvien darbojas mazs SPA. Parks arī jauks un pilsēta interesanta. Pēcpusdienā dodamies uz vīna darītavu, no kuriem vīnu pērk Aija. Tiekam uzņemti skaistās dzirnavās, kur mums iespēja degustēt labākos vīnus, ar interesi izstaigājam vīnogulājus un izprašņājam par visiem svarīgākajiem jautājumiem pārvaldnieku. Vēlāk degustācija turpinās vīna darītavā, kur uzzinām tehnoloģiskos procesus – ir lieliska pieredze un īpaši personīga, jo pārvaldnieks pazīst mūs. Dienas noslēgumā tradicionāli dodamies ceļojuma pēdējās dienas vakariņās, kas vienmēr ir odziņa ceļojumam. Ēdam jūras veltes un zivis.
7.10.2022 – Bergamo
Dodamies mājup. Mūsu lidojums ir caur Bergamo un tur jāgaida četras stundas, nolemjam daļa doties uz pilsētu. Izstaigājam lejas pilsētu un dodamies uz augšpilsētu, kur ir vecpilsēta. Apēdam garšīgu lazanju un saņemam ziņu no lidostas, ka mūsu reiss kavēsies vismaz 2 stundas, tas nozīmē, ka varam nesteigties atpakaļ. Pilsēta ir jauka un simpātiska, kalni visapkārt un priecājamies, ka esam te, nevis nīkstam lidostā. Kad atbraucam uz lidostu, izrādās, ka reiss aizkavēsies vēl vairāk, Valters atnes visiem McDonalds burgerus un spēlējam spēles. Vēlāk dabūjam kompensāciju, jo reiss aizkavējies vairāk nekā par 3 stundām.
